Lielās mājas mazā saimniece

17

Visu nākošo nedēļu Greiams nodzīvoja iekšējā satraukumā un nemierā ar sevi un it kā nekur nevarēja atrast isto vietu. Viņam nedeva mieru doma, ka vajadzētu braukt prom jau ar pirmo vilcienu, bet ari vairāk un vairāk gribējās redzēt Paolu, būt vienmēr viņas tuvumā, — un galu galā ne viņš aizbrauca, ne arī bija kopā ar Paolu; ar viņu tas satikās daudz retāk nekā pirmajās dienās.

Visas piecas dienas, kamēr jaunais vijolnieks uzturējās Lielajā Mājā, viņš prata iegūt visu viņas brīvo laiku. Greiams bieži iegāja koncertzālē un dažreiz pa pusstundai, viņu nepamanīts, drūmi sēdēja un klausījās, kā viņi mēģināja, un viņi, ļaudamies abu kopējai kaislībai — mūzikai, aizmirsa, ka viņš ir tur. īsajos atpūtas brīžos tie slaucija sviedrus no pieres un sakarsušām sejām smējās un trieca kā labi draugi. Greiams skaidri redzēja, ka jaunais vijolnieks liesmaini dievina Paolu, bet viņu aizskāra, ka Paola gandriz vai ar reliģisku aizrautību raugās acīs Donaldam, kad viņš bija kaut ko sevišķi labi nospēlējis. Velti viņš pūlējās sevi pārliecināt, ka tā ir tikai Paolas garīga aizraušanās aiz cienības pret lielu talantu. Tomēr viņam kā vīrietim bija sāpīgi to redzēt, dažreiz tik sāpigi, ka viņš to nejaudāja izturēt.

Reiz viņš nejauši iegāja koncertzālē, kad viņi tikko bija pabeiguši Sūmaņa romanci un Donalds nupat kā aizgājis. Paola sēdēja pie klavierēm ar sapņainu aizmirstību sejā. Viņa paskatījās uz to un it kā nemaz nepazina, mehāniski sakustējās, izklaidīgi pateica dažus nenozīmīgus vārdus un izgāja. Kaut viņam tas sāpēja un viņš jutās apvainots, tomēr viņš pūlējās izskaidrot šīs jūtas ar tīri māksliniecisku sajūsmu, ka viņas dvēselē vēl skan tikko nospēlētās romances burvīgie akordi. Bet sievietes ir dīvaini radījumi, — viņš neviļus sāka saprast, — tās var vienā mirklī pavisam nesaprotami aizrauties. Vai tad nevarēja notikt, ka tas jauneklis ar savu vijoli atmodinājis taisni viņas sievišķīgās jūtas?

Tiklidz Donalds aizbrauca, Paola gandrīz pilnīgi nozuda savās istabās, un no mājinieku valodām Greiams noprata, ka tas nav nekas sevišķs.

"Paola viena pati jūtas teicami," Ernestīne viņam sacija. "Bieži viņa ilgu laiku paliek viena. Tad neviens pats viņu neredz, izņemot Diku."

"Tas gan tiem citiem nav nemaz tik glaimojoši," Greiams pasmaidīja.

"Toties viņa ir'vēl jaukāka, kad atkal iznāk pie mums," Ernestīne atteica.

Viesi pamazām jau sāka aizbraukt. Vēl gan atbrauca dažs jauns, darijumu lietās vai arī kāds paziņa, bet vairāk bija aizbraucēju. O-Džois ar savu ķīniešu komandu gandrīz vai automātiski turēja māju nevainojamā kārtībā, un viss gāja bez traucējumiem, jaunie viesi saimnieku pienākumus nemaz nepavairoja. Gandrīz visi viesi paši viens otram kavēja laiku. Paola nekad' vairs pirms pusdienas nenāca ārā. .

"Atpūšas," Diks ar smaidu teica, reiz aicinādams Greiamu paukoties un boksēt.

"Nu ir īstais laiks, kad varat ķerties pie savas grāmatas," sacīkstes starpbrīdī viņš tam atgādināja. "Es esmu viens no daudziem, kas nepacietīgi gaida, kad grāmata iznāks. Vēl vakar saņēmu vēstuli no viena mūsu kopēja paziņas Heveleja, viņš jautā, vai daudz esat uzrakstījis."

Un Greiams kāpa augšā savā tornī, sakārtoja atzīmes un fotogrāfijas un ķērās pie darba, sāka rakstīt grāmatas pirmās nodaļas. Viņš tik dedzīgi nodevās darbam, ka varētu aizmirst pat savu aizraušanos ar Paolu, ja ik vakarus viņi nesatiktos pie galda. Un, kamēr Ernestine ar Lisiju nebija aizbraukušas uz Santa Barbaru, aizvien vēl bija jāiet arī peldēties, jāt, jābrauc ar automobiļiem uz Miramara kalnu pļavām un dažādām skaistām vietām. Dažreiz viņi brauca arī līdzi Dikam apskatīt viņa iesāktos zemes darbus Sakramentas upes baseinā vai arī lielo dambi, kuru viņš cēla, un beidzot tie devās apskatīt arī viņa nodibināto nomnieku koloniju, kur katram nomniekam bija iedalīti divdesmit akri zemes, un viņš uzņēmās nodrošināt divi simti piecdesmit ģimenēm pilnīgi mierīgu un iztikušu dzīvi uz zemes un no zemes.

Bez tam Greiams zināja, ka Paola ļoti bieži viena pati aizjāj tālu no mājām, un reiz viņš to satika pie slitas, kad tā tikko nokāpa no Stirniņas.

"Vai jūs baidāties samaitāt savu jauno zirgu, jādama kopā ar citiem?" viņš to pazoboja.

Paola tik pasmējās un pakratija galvu.

"Bet man ļoti gribas palaist tā, kopā ar jums," viņš atzinās.

"Ernestīne, Lisija un Bērts, un vēl dažs labs labprāt dosies jums līdzi."

"Man šī mala ir sveša," viņš neatlaidās, "bet svešu malu vislabāk var mācīties pazīt kopā ar kādu, kas to labi pazīst. Es uz to skatījos ar Lisijas, Ernestīnes un vēl daža cita acīm, bet daudz ko vēl neesmu redzējis, ko īsti labi varētu saredzēt, tikai jūsu acim skatīdamies."

"Ļoti jauka teorija," viņa izvairīdamās teica.

"Un mēs taču daudz ko varētu viens otram pateikt," viņš vēl mēģināja, "tik daudz tāda… kas mums būtu jāizsaka."

"Varbūt," viņa mierīgi atteica un, noslēpumaino atbildi izsacīdama, atkal vaļsirdīgi, brīvi uz to paskatījās.

"Acīm redzot — saprot!" Šī doma kā zibens iešāvās viņa smadzenēs, bet viņš nespēja tik ātri attapties un aizkavēt viņas aukstos, izaicinošos smieklus, viņai projām aizejot.

Bet Lielā Māja palika vienmēr tukšāka. Paolas krustmāte, misis Tilija, paviesojās dažas dienas un aizbrauca, par ko Greiams ļoti noskuma, jo cerēja no viņas daudz ko dabūt zināt par Paolu. Gan runāja, ka viņa varbūt driz atkal atbrauks un paliks ilgāku laiku, bet viņa bija tikko no Eiropas pārbraukusi un teica, ka laiks aiziešot vairākās obligātās un neatliekamās vizītēs, tikai pēc tam viņa varētu domāt pati par savu atpūtu.

Kritiķis O'Hais bija spiests palikt dažas dienas ilgāk, lai atžirgtu no triju "filozofu" niknā muzikālā ģenerāluzbrukuma. To bija izgudrojis un sarīkojis Diks. Kauja sākās agrīnā pievakarē. Ernestine it kā netīšām izteica kādu piezīmi, un Arons Hankoks tūdaļ meta pirmo granātu kritiķa svētāko pozīciju pašā centrā. Indietis Dar-Hials kā uzticīgs un krietns sabiedrotais ar savu "plastisko" mūzikas teoriju uzbruka no flanga. Un niknā kauja turpinājās, kamēr straujais un dedzīgais īrs, nespēdams valdīties un galigi sakaitināts par divu veiklo disputa meistaru vārdu šrapneļiem, ar sirsnīgu pateicību pieņēma Terensa Mak-Fena draudzīgo piedāvājumu — doties viņam lidzi uz kluso ostu, kuru sauca par "Vecpuišu nometni", lai tur ļautos ar lielu prasmi sakombinētu dzērienu nomierinātajam iespaidam un tālu prom no barbariem varētu draudzīgi un no sirds runāt par īstu mūziku. Un divos no rīta pavisam apreibušu, sarkanām acīm, kritiķa kungu aizveda prom un apguldīja viņa draugs, kas bija pavisam skaidru galvu un stingrām kājām.

"Nebēdājieties," Ernestīne viņu pēc tam mierināja, un no apslēptiem smiekliem viņas acīs tas noprata, ka tur bijusi vesela sazvērestība, "tas jau bija sagaidāms, jo tie filozofi apdzirdīs pat kuru katru svēto."

"Man liekas, ka pie Terensa jūs būsiet pilnīgā drošībā," Diks izlikdamies atvainojās. "Jūs taču abi esat īri. Pavisam aizmirsu, ka arī viņš pats tai ziņā daudz pieredzējis. Iedomājieties tikai: no jums šķiries, viņš ielida vēl pie manis, bet nekā nevarēja manīt. Tikai tā ieminējās, ka mazliet iedzēruši, bet man ne prātā nenāca, ka viņš jūs tā izjokojis."

Kad Ernestīne un Lisija aizbrauca uz Santa Barbaru, Bērts Venraits ar māsu atcerējās paši savu jau sen pamesto māju Sakramentā. Tai pašā dienā atbrauca divi gleznotāji, kurus Paola ļoti protežēja. Bet viņi maz rādījās, caurām dienām nelielā ekipāžā ar kučieri klīda pa kalniem vai arī sūca smēķējamā istabā savas garās pīpes.

Dzīve Lielajā Mājā ritēja tālāk savu mierīgo, gludo, netraucēto gaitu. Diks strādāja. Arī Evanss strādāja. Paola lielāko tiesu bija viena pati. "Gudrajie" no tuvējās birzs diezgan bieži nāca pusdienas paēst un izrunāties; tie runāja veseliem vakariem no vietas, ja vien Paola viņus neiztraucēja, kad sāka spēlēt. Tāpat kā agrāk no Sakramentas vai Vikenbergas pēkšņi sabrauca vesels bars jautru viesu, un ķīniešu kalpotāji nekad nebija ne pārsteigti, ne apmulsuši. Ne vienu reizi vien Greiams redzēja, ka piecdesmit nejaušus viesus nepilnas pusstundas laikā lūdza pie bagātīgi klāta galda. Gan reti, tomēr bija arī dažs vakars, kad Dikšļ Paola un Greiams tris vien sēdēja pie pusdienu galda, un vīrieši pēc tam vēl kādu stundiņu parunāja, lai agri dotos pie miera, bet Paola iegāja koncertzālē, klusi, klusi viena pati paspēlēja un arī nozuda savā istabā, vēl agrāk nekā viņi.

Bet kādā vakarā, kad gaisi spīdēja mēness, sabrauca Vātsona, Mesona un Vombolda ģimenes un, kad sastādījās bridžā partijas, nezin kādēļ Greiams neiekļuva nevienā. Paola sēdēja pie kla'ifterēm. Piegājis tas pamanīja viņas acis ur mirkli pamirdzam prieku, bet tikpat ātri tas atkal iž^aikļ'^Viņa riiazliēt sakustējās, it kā gribēdama piecelties, ko viņš it labi ievēroji, pet tai pašā mirklī pārlika un palika mierīgi sēžot. Viņa bija tāda pati kā aizvien, kaut viņš to bija redzējis diezgan maz, un viņš trieca ar to, kas tik ienāca prātā, rakdamies viņai līdzi pa nošu burtnīcām. Viņš pamēģināja driz vienu, drīz otru romanci, savaldīdams savu augsto baritonu, lai būtu dzirdamāks viņas vieglais soprāns. Un viņiem tas izdevās tik labi, ka spēlmani pameta savu bridžu un no zāles viņa gala tiem sauca: "Bis!" j. '

"Jā," viņa tam teica, kad viena romance bija nodziedāta, "man paliek tik skumji, gribas atkal kopā ar Diku klīst apkārt pa pasauli. Ja varētu, kaut vai rīt! Bet viņš vēl aizņemts. Par daudz saistījies^!" dažādiem eksperimentiem un uzņēmumiem." ,

Viņa nopūtās un pārlaida pirkstus pār klavieru taustiņiem.

"Ak, kaut varētu! Brauktu uz Timbuktu, Mokopo, Jeričo! Vienalga, kur!"

"It kā jūs būtu Mokopo bijusi!" Greiams pasmējās.

"Bijām, patiesi — bijām! Tas jau tik sen, — braucām ar jahtu. Gandrīz var sacīt, ka tur mēs nodzīvojām savu medusmēnesi."

Runājot par Mokopo, Greiams pūlējās uzminēt, vai viņa tikai ar nolūku vienmēr nerunā par savu vīru.

"Man gan liekas, ka jums te ir īstā paradīze," viņš teica.

"Protams! Kā tad nē!" viņa izsaucās, kā viņam likās, — ar mazliet pārspīlētu dedzību. "Bet pati nezinu, kas ar mani pēdējā laikā notiek! It kā kaut kur vajadzētu doties, it kā mani rautu kāds varens, neatvairāms spēks. Varbūt tādēļ, ka ir pavasaris: dievi apbūruši. Nebūtu Diks tik neatlaidīgs darbā, nebūtu strādājis kā katordznieks un saistījies ar visiem tiem bezgalīgajiem projektiem! Ticat vai neticat, bet visus šos gadus, kamēr esam laulājušies, mana vienīgā nopietnā sāncense ir zeme, šī muiža ar visām ēkām un uzņēmumiem. Viņš ir ļoti uzticīgs, pastāvīgs cilvēks, un šī muiža ir viņa pirmā mīla. Visu to viņš bija izdomājis un sācis, kad vēl nebijām satikušies, kad viņš nemaz vēl nezināja, ka esmu pasaulē."

"Tā! pamēģināsim šo duetu!" Greiams negaidot uzaicināja un nolika viņai priekšā kādas notis.

"O-o!" viņa izsaucās, "Čigānu paterans, čigānu klaidoņu dziesma! Tad kļūšu vēl skumjāka."

Tomēr viņa paklusu sāka dziedat:

"Pa čigānu meitenes pēdām trauc, Kur saule dziļatvarā riet, Līdz buras ar viļņiem vējš kopā jauc, Un jūra bango un dzied."

"Ak jā!" viņa pārtrauca, "ko nozīmē paterans?"

"Tas ir reizē vārds un simbols un nozīmē: "Es gāju te garām. Divi mazi zariņi, krustiski kopā salikti un atstāti ceļa vai taciņas malā, tas ir — paterans. Bet zariņiem vienmēr jābūt no dažāda koka vai no dažādiem krūmiem. Piemēram, te varētu pateranu iztaisīt no ozola un priedes, no alkšņa un ceriņkoka utt. Tā ir draudzības un mīlas zīme, kas saista visus čigānus."

Un arī viņš sāka dziedāt:

"Griez atpakaļ, atpakaļ, — mājup brauc, Kur saule zeltstarus lej, Pa pēdām čigānu meitene trauc, Pa viļņiem mājup ceļš skrej." [2]

Klusi viņa pamāja galvu par zīmi, ka saprot šos vārdus, tad pēkšņi nemiera pilna paskatījās uz zāles viņu galu, uz spēlmaņiem, it kā atmodās no acumirkļa aizmirstības un steigšus teica:

"Cik gan daudz čigāniska ir dažā labā no mums! Piemēram, man ir vairāk nekā vajaga. Arī Diks ir dzimis čigāns, kaut viņam tik dziļas tieksmes pēc lauksaimniecības. Un arī jūs, cik viņš man stāstījis, esat īsts nelabojams Čigāns."

"Patiesībā tieši baltais cilvēks ir visīstākais čigāns," Greiams teica. "Visu čigānu karalis. Viņš klīdis daudzv tālāk, daudz plašāk un mazāk nekā čigāni apkrāvies ar lieku smagumu. Čigāni tikai sekojuši pa viņa pēdām. Nu, pamēģināsim."

Un, kamēr viņi dziedāja neprātīgos, drosmes pilnos vārdus draiskuligi jautrajā melodijā, viņš raudzījās uz viņu un brīnījās, — brīnījās par viņu un pats par sevi. Nē, te viņam nav vietas, viņš nedrīkst palikt kopā ar šo sievieti viņas vīra pajumtē. Un tomēr aizvien vēl viņš ir tepat, kaut sen jau vajadzēja būt projām. Pēc tik ilgiem gadiem tikai tagad viņš sāk sevi saprast. Tas ir kā brinums, kā prāta samulsums. Viņam nekavējoties jātiek no šejienes prom. Arī agrāk viņš bieži bijis neprātīgs, ļāvies burvibai un aizrautībai, bet pratis laikā aizbēgt. Vai tiešām viņš pa šiem gadiem būtu palicis vājāks? Vai arī varbūt neprāts un burvība viņu šoreiz skar dziļāk? Tas taču nozīmē zaimot svētumu, kas visu mūžu tam bijis tik dārgs, kuru viņš savas dzīves apslēptākos brīžos tik ļoti sargājis un nekad, nekad vēl nav pārkāpis.

Tomēr viņš negāja prom. Palika turpat pie viņas, skatījās uz viņas krāšņo,

zeltaino bronzas matu vainagu, kas burvīgās pīnēs vijās viņai ap ausim,

dziedāja kopā ar viņu dziesmas, kuras modināja viņā dedzigu kaisli, — jā, droši vien ari viņā, tagad viņš pazina tās raksturu un dabu un juta, ka nejauši un neapzinīgi viņa tam jau daudz ko izteikusi.

"Viņa ir īsta burve, un viņas balss nav pēdējā no tās burvibām," viņš nodomāja, klausīdamies viņas balsī, kura bija tik īsti sievišķīga, tik silta, tik ciešā saskaņā ar visu viņas būti un atšķīrās tik ļoti no visu citu sieviešu balsīm visā pasaulē. Un viņš zināja, ka arī viņa sajūt to neprātu, kas bija pārņēmis viņu: viņa, tāpat kā viņš, saprot, ka viņi viens otru jau sajūt kā vīrietis un sieviete.

Viņi dziedāja, viņu dvēseles skanēja saskaņā, un viņa balss kļuva arvien straujāka, kvēlaināka, līdz, pēdējās pārgalvīgi nebēdīgās rindas dziedot, aizsniedza pašus vīrišķīgās kaislības kalngalus.

"Kopš senlaikiem briedim meža biezoknis dziļš, Vanagam — vēju piešalkots debesu klajums, Un vira sirdij — meitenes sirds, Tāds mūžības noteiktais lēmums.

Uz meitenes sirdi vienmēr steigs vira sirds: — Nāc pretim — tu, manas telts gaišums un prieks! Jau pamale sārto — mūsu diena tur aust, Un apkārt veras mums pasaule visa."

Viņš gaidīja, vai viņa nepacels savas acis, kad izdzisa pēdējie akordi, bet viņa sēdēja brīdi kā sastingusi, vērdamās klavieru taustiņos. Un, kad tā pagriezās pret viņu, tad viņā, valšķīgi smejot, smaidošām acīm raudzījās tik pazīstamā Lielās Mājas mazā saimniece, un viņa sacīja:

"Iesim, apsveiksim Diku, viņš visu laiku paspēlē. Es nekad neesmu redzējusi, ka viņš pie kāršu galda dusmotos, bet viņš brīnišķīgi prot izlikties grūtsirdīgs, ja ilgāku laiku nav laimējis. Bet spēlēt viņš mii," viņa sacīja, iedama pie kāršu galda. "Tā viņa izprieca. Un viņam tas nāk par labu. Pāris reizes gadā, ja ir laba pokera partija, viņš var nosēdēt visu nakti."