Lielās mājas mazā saimniece

20

Viesu straume Lielajā Mājā bija atkal apsīkusi, un iznāca tā, ka abiem vīriešiem un Paolai vairākas reizes pie galda bija jāsēd vieniem. Un šādos vakaros, kad Greiams un Diks pēc tam veselu stundu no vietas stāstīja savus piedzīvojumus, Paola vairs nesēdēja pie klavierēm un nespēlēja saldas melodijas, bet sēdās pie viņiem un aizrautīgi un vērīgi klausījās viņu stāstos.

Abiem vīriešiem bija daudz kopīga. Abu dzīve ritējusi pa gandrīz vienādiem ceļiem. Viņiem piemita arī uzskatu kopība. Viņi bija reālisti. Skarbi un noteikti savos spriedumos, bez sentimenta. "Praktiskie biznesmeņi!" — Paola reizēm pazobojās.

"Ak jā," viņa bieži smējās, "es jūs labi saprotu. Jūs abi esat labi padevušies — es domāju, fiziski labi padevušies. Jūs esat izturīgi, pretestības spējīgi. Jūs tiksiet galā, kur vīriešiem ar mazāku pretestības spēku jāaiziet bojā. Āfrikā jūs dabūjat drudzi, bet tiekat atkal uz kājām un aprokat citus, nelaimīgos. Cits Kripl-Krekā saslimst ar plaušu karsoni un izlaiž garu, pirms jūs viņu dabūjat aizvest uz dienvidiem. Kāpēc jūs nesaķērāt plaušu karsoni? Vai tādēļ, ka būtu mazāk to pelnījuši nekā viņš? Vai tādēļ', ka būtu tikumīgāk dzīvojuši? vai tādēļ, ka bijāt uzmanīgāki, kad uzbruka briesmas, un pratāt izveleties labakus aizsardzības līdzekļus?" Viņa pakratīja galvu.

"Nē, tādēļ, ka mēs bijām laimīgāki, — es domāju, laimīgāki ar savām iedzimtām īpašībām, ar savu organisma uzbūvi un pretestības spēku. Diks pie Gvajakvilas apbedīja trīs savus stūrmaņus un trīs mašīnistus. Dzeltenais drudzis. Kādēļ dzeltenā drudža bacilis nenotrieca pie zemes Diku? Tas pats jāsaka par jums, mans platplecīgais, platkrūtīgais mister Greiam. Kādēļ jūs savā pēdējā ceļojumā nenomirāt purvos kā jūsu fotogrāfs? Padomājiet, cik svēra viņš, cik plati bija viņam pleci? Cik plats viņa krūšu apmērs? Cik niecīgs viņa pretestības spēks?"

"Viņš svēra 48 kilo," Greiams nožēlodams teica. "Bet sākumā viņš izskatījās gluži spēcīgs un vesels. Tas nekas, ka viņš bija maza auguma un trausls vīrietis. Bieži vien mazie ir izturīgāki, ja vien viss cits līdzsvarots. Bet jūs pateicāt īsto iemeslu. Viņam nebija nekāda pretestības spēka; tu saproti, Dik, ko es ar to domāju."

"Jūs ļoti labi zināt, ko gribu secināt!" Paola turpināja. "Ņemsim jūs abus. Neviens no jums nav jaunāks par četrdesmit. Neviena piedzīvojuma jūs neesat izvairījušies. Jūs esat piedzīvojuši grūtības un atdevuši daudz spēka, kas citu agri vai vēlu būtu salauzis. Jums bijuši savi prieki, un jūs esat darījuši arī savas muļķības. Jūs esat iemācījušies pazīt pasauli no viena tās gala līdz otram. Jūs esat krietni ielūkojušies daudzos pasaules nostūros…"

"Un pamatīgi iztrakojušies," Greiams smiedamies iesaucās.

"Un dziļi ieskatījušies kausā," Paola piebilda. "Ne vienu reizi vien jūs ir dedzinājis alkohols, bet jūs bijāt sīksti. Citus jūs nodzērāt zem galda, dabūjāt tos līdz slimnīcām vai pat līdz kapam, bet paši starodami gājāt tālāk ar dziesmu uz lūpām un nesapostītām audu šūniņām, jā, pat bez paģirām. Jums abiem visur paveicās. Jums ir pilnasiņu muskuļi, un visi jūsu dzivības orgāni ir pilnasinigi. Un no visa tā izriet jūsu pilnasinīgā filozofija. Tādēļ jūs esat tik stipri un visvaroši, tādēļ jūs sludināt reālismu un paši esat reālisti, mazāk spējīgos un mazāk laimīgos jūs atspiežat malā."

"Un tādēļ jūs sludināt savu stiprā cilvēka evaņģēliju," Paola turpināja. "Ja jūs būtu vāji un nevarīgi, jūs sludinātu vājo priekšrocības un pagrieztu visiem arī otru vaigu. Bet jūs, jūs vīri ar spēcīgiem muskuļiem, — ja kāds jūs sit, jūs negriežat viņam otru vaigu."

"Nē," Diks viņu mierīgi pārtrauca. "Mēs tūliņ rēcam: rauj viņam galvu nost! Un tad mēs to ari izdarām."

Un, kamēr valodas viņus aizveda uz visām iespējamām pasaules malām, Paola vēl vairāk aizrāvās un apbrīnodama sapņaini lūkojās uz abiem spēcīgajiem vīriem, gan bez tās paļāvības, kāda bija viņiem pašiem. Bet ar sajūtu, ka uzskati, pie kuriem viņa ilgus gadus turējusies un kuri' ir daļa viņas pašas, taisās sairt.

Vēlāk, kad nāca vakars, viņa jāva vaļu savām dusmām.

"Pie tam dīvainākais ir tas,' viņa teica, uztverot kādu Dika nejaušu piezīmi, "ka, pārāk daudz filozofējot par dzivi, dažs labs samulst vēl vairāk. Filozofiska atmosfēra vispār var samulsināt — katrā ziņā sievieti. Tad jādzird tik daudz gan par gan pret, lidz beidzot tu nemaz vairs nezini, kas ar tevi notiek. Piemēram, Mendelhola sieva ir luterticīga. Viņa nešaubās ne par ko visā pasaulē. Viss viņai ir noteikts un neatrisināms. Par zvaigznājiem un ledus laikmetu viņa nezina nekā, un, ja arī viņa censtos to izzināt, tas ne mazākā mērā negrozītu tos likumus, pēc kuriem vīrietim un sievietei jāierīko sava dzīve šai pasaulē."

"Bet še, pie mums,jūs abi sēžat un nenorimuši kaļat savu pasaules uzskatu. Un sekas ir tās, ka neviena cilvēcīga atziņa nedod nevienam nekā patiesa. Nekas nav pareizs, nekas nav nepareizs. Tā ir trauksme iedomu pasaulē bez kompasa, bez stūres un jūras kartes. Vai es lai dodos jums līdzi? Vai lai turos nost no jums? Mendelhola kundzei uz tādiem jautājumiem vienmēr ir atbilde gatava. Bet filozofiem?"

Paola pakratija galvu.

"Nē, tiem nav vairāk kā tikai idejas. Un viņi sāk par to tūliņ runāt, viņi runā un runā, bet netiek ne pie kāda slēdziena, kaut arī prāts ir ass. Un es — es esmu tāda pati muļķe. Es klausos un klausos, es runāju un runāju, kā, piemēram, tagad, kaut neviens mani nevar pārliecināt. Mums nav nekādu līdzekļu pārliecināt —"

"Tomēr," Diks atbildēja, "senais mūžigais līdzeklis, ar ko pierāda patiesību — vai tas palīdz?"

"Jā, nu tu atkal nāc ar savu reālismu," Paola pasmējās. "Bet Dar-Hials ar pāris plašiem žestiem un skaistiem vārdiem pierādīs, ka viss tavs reālisms ir tikai ilūzijas; un Terenss pateiks, ka reālisms ir kas netīrs, kas Šādā lietā nemaz neiederas, labākā gadījumā tam nav nekāda sakara ar viņa paša īsteno sakni; un Henkoks pierādīs, ka Bergsona debesis ir vispilnīgākais reālisms, tikai daudz smalkākas par tavējo, un Leo pierādīs, ka pasaulē ir tikai viena īstena patiesība: daiļums, un tas savā pamatā nav nekāds reālisms, bet tikai dzīves rota."

"Sārtais Mākoni, nāc, izjāsim kaut kur," Paola pie brokasta galda vīram teica. "Dabū ārā no savām smadzenēm tos zirnekļu tīklus, met pie malas visus juristus, raktuves un lopus, jods viņus būtu parāvis!"

"Ar porieku, Paola," Diks atbildēja, "bet nekādi nevaru. Automobilis jau gaida. Man jābrauc pie strādniekiem uz dambi. Nupat, pirms brokastīm, pienāca ziņa, lai aizbraucot. Tur kaut kas noticis ar dambi. Laikam nebūs žēlojuši dinamītu un apakšējos slāņos radušās plaisas. Ko tas līdz, ja ceļ labu dambi, bet ūdens pa apakšu plūst prom."

Pēc trim stundām, pārbraukdams mājās, Diks redzēja, ka Paola ar Greiamu pirmo reizi izjājuši divi vien.

Venraits un Goghlans devās auto braucienā un pa ceļam garāmbraucot izkāpa Lielajā Mājā, kad Paola ierosināja aizvest visu sabiedrību četrjūgā uz Los Banos kalniem. Protams, grožus turēja viņa pati. Viņi brauca agri no rīta, un, zināms, Diks lidzi tikt nevarēja. Viņš gan atstāja Bleķu stāvam kantori ar pusdiktētu vēstuli un izgāja pavadīt viesus un pārliecināties, vai aizjūgs kārtibā, bet visus braucējus viņš pārsēdināja, lai uz bukas Paolai līdzās sēstos Greiams.

"Ja kas gadās, lai viņai tuvumā1 ir uzticama vīrieša roka," viņš teica. "Es pats reiz redzēju, ka bremzes stienis salūza, un braucējiem tas sagādāja diezgan lielas nepatikšanas, divi vai tris no tiem pārlauza kaklu."

"Bet esiet droši! Pajūgu vada mazā Paola. Lai jūs nomierinātu, es nodziedāšu dziesmiņu par viņu:

"Ko mazā Paola darit prot?

Tai faetonu vadīt prieks!

Un ko vēl viņa darīt prot?

Tai četrjūgu savaldīt nieks!""

Visiem jautri smejot, Paola lika, lai puiši laiž zirgus vaļā, nosēdās ciešāk, paraustīja ar grožiem visus četrējus laužņus, sarāva grožus, lai tie būtu vienādi, ļāva zirgiem brivāk sastāties, lai sakas labāk nosēstas un streņģes savelkas stingrāk.

Projāmbraucot visi jokojās, cik nu kurais no viņiem varēja asprātīgs būt, un jokodami atvadijās no Dika, bet neviens nekā nemanīja, tikai sajuta brīnišķīgu dienu un redzēja simpātisko saimnieku, kas viesiem novēlēja labu ceļu. &et Paola, kura citreiz būtu priecīgi uztraukta, ka varēs tikt galā ar brašo četrjūgu, pūlējās nomākt savādas skumjas, kuras pret pašas gribu sažņaudza sirdi, redzot vientuļo vīru, kuru it kā visi pametuši un atstājuši. Bet Greiams, redzēdams Diku priecīgi smejam, izjuta dīvainu smeldzi, it kā sirdsapziņas pārmetumu par to, ka viņš sēd līdzās šai visā pasaulē vienai vienīgai sievietei, kad viņam nekavējoties vajadzētu bēgt prom no tās uz viņu pasaules malu.

Bet jautrais smaids Dika sejā uzreiz izgaisa, kad viņš pagriezās.un gāja atpakaļ uz biroju. Bija dažas minūtes pēc desmitiem, kad viņš beidza diktēt, un misters Bleks piecēlās, taisīdamies iet prom, bet vēl palika stāvot, mīņājās un kautri, it kā atvainodamies, teica:

"Mister Forest, jūs man teicāt, lai pie gadījuma atgādinu jums par jūsu grāmatas korektūru, — vakar izdevēji telefonēja jau otru reizi un lūdza, vai nevarētu drīzāk aizsūtīt."

"Es pats gan nevarēšu," Diks atteica. "Esiet nu tik laipns un izlabojiet drukas kļūdas, tad nododiet korektūru misteram Mensonam, lai viņš pārbauda faktus, pasakiet, lai sevišķi rūpīgi pārbauda Karaļa ciltsgrāmatu, un tad sūtiet prom."

Līdz vienpadsmitiem Diks pieņēma pārvaldniekus un uzraugus. Bet ne agrāk kā ceturksni pēc divpadsmitiem viņam izdevās atsvabināties no galvenā pārvaldnieka, mistera Pitsa, kas atnesa pašaudzēto lopu pirmā gada pārdošanas kataloga projektu. Tad atkal jau ienāca Bonbraits ar telegrammām, un viņi vēl nebija tikuši ar tām galā, kad bija jau klāt brokastlaiks.

Viens palicis, viņš pirmoreiz pēc tara, kad aizvadīja jautros braucējus, iegāja savā guļamverandā, kur pie sienām bija daudzie termometri un barometri. Bet viņš negāja vis tos skatīt, viņš gribēja redzēt jaunās sievietes galviņu, kura tam smaidīja pretim no apaļā koka ietvara pie sienas.

"Paola! Paola!" viņš skaļi teica, "vai pēc tik ilgiem gadiem tu pati nebrīnies un vai man nav jābrīnās? Tu pazaudē galvu tagad, kad mēs jau paliekam cienījams vecāks laulāto pāris?"

Viņš uzvilka getras, aplika piešus, jo pēc brokastīm taisijās izjāt, bet visu laiku domāja un domāja, tad atkal pagriezās pret sievietes galviņu koka ietvarā un izteica to, ko visu laiku domāja:

"Godīga spēle," viņš čukstēja. Un pēc kāda laiciņa, taisīdamies iet projām, vēl teica: "Brivs ceļš, bez priekšrocībām… bez priekšrocībām."

"Goda vārds, ja es drīz neaizbraukšu no šejienes prom, man būs jāpaliek par jūsu pansionāru un jāpiebiedrojas filozofiem meža būdā," vēl to pašu dienu Greiams smiedamies teica Dikam.

Tas bija pirms pusdienas, kad viesi salasījās uz kokteiļu dzeršanu un kad vēl neviens no mājās pārbraukušiem viesiem, izņemot Paolu un Greiamu, nebija ieradies.

"Būtu visi tie filozofi kopā uzrakstījuši kaut vienu grāmatu1 " Diks nopūtās, bet tūdaļ atcerējās: "Kungs Dievs, bet kā tad, draugs, ir ar jūsu grāmatu? Gribat vai negribat, bet tā jums jāpabeidz mūsu mājā. Te es piespiedu jūs to iesākt, man arī jāpielūko, lai tiekat laimīgi galā."

Sen dzirdētās vienaldzīgi smalkās frāzes, kad Paola lūdza Greiamu vēl palikt, Dika ausīs skanēja kā jaukākā mūzika. Viņa sirds priekā līksmoja un laimīgi trīsēja. Tomēr nevar būt, ka divi pieauguši gudri pusmūža cilvēki sāktu tādas muļķības… Nē, nē, tā ir tīrā nejēdzība! Nav taču kādi iemīlējušies knauķi.

"Lai top grāmata!" viņš pacēla glāzi un sauca, tad pagriezās pret Paolu:"Lielisks kokteilis," viņš uzslavēja. "Paola, tu esi pati sevi pārspējusi, tomēr O-Džojam neesi savu mākslu iemācījusi. Viņa kokteilis nevar tavam ne tuvu tikt. Jā, lūdzu, vēl vienu!"