Lielās mājas mazā saimniece

31

Pie gultas zvanīja telefons. Diks apsēdās uz gultas malas, paņēma telefonu un klausīdamies taudzijās pāri pagalamam uz sievas istabām. Bonbraits ziņoja, ka ar' viņu gribot runāt Cansijs Bišops, kas automobilī atbraucis uz Eldorado- Bišops'bija lielas Sanfrancisko avīzes izdevējs un redaktors, un 'Boribraftš to škaitija par ļoti svarīgu vīru, starp citu, viņš bija sens Dika draugs —1 tādēļ viņš tos gribēja savest kopā.

"Jūs tiksiet laikā uz brokastīm," Diks viņam teica.. "Un zināt, ko es jums teikšu? Vai tad nevarat palikt pa nakti pie mums?.. Metiet pie malas visus tos savus līdzstrādniekus. Brauksim kuguāru medībās, droši vien kādu nošausim. Mani ļaudis tiem uz pēdām."

"Jo vairāk viņu būs, jo labāk," Diks, rūgti smaidīdams, domāja par avīžniekiem un lielījās, ka inscenējis savas dzives beigu cēlienu ne sliktāk par savu vectēvu.

"Labi, brauciet tūliņ!" Diks nobeidza sarunu ar Bišopu. "Es likšu apseglot zirgu. Jūs varat dabūt brūno, uz kura jājāt pagājušo reizi."

"Bet kā gan Paola varēja būt tik cietsirdīga, iziet no viņa kabineta un tūliņ dziedāt čigānu dziesmu?" Viņš domāja, vēl klausuli pie ausīm turēdams, un dzirdēja, kā Bišops pierunā savu līdzstrādnieku braukt uz medibām.

Tikko viņš nolika telefona klausli, telefons atkal iezbanījās. Tā bija Paola.

"Mans Sārtais Mākoni, mīļais!" viņa teica, "tu spried pavisam nepareizi. Man liekas, es tevi vairāk milu. Liekas, nupat kā izšķiru šo jautājumu, — un tev par labu. Un, lai man mazliet piepalīdzētu, saki man vēlreiz, ko tu nesen teici, atceries: "Es mīlu vienu vienīgu sievieti. Pēc desmit laulības gadiem es mīlu to kā bez prāta. O! ar reibu, saldu neprātu!" — Saki, Sārtais Mākon, saki to vēl!"

"Patiesi, es mīlu vienu vienīgu sievieti," viņš atkārtoja. "Pēc desmit laulības gadiem es mīlu to kā bez prāta. O! ar reibu, saldu neprātu!"

Kad viņš to pateica, vienu brīdi viss bija klusu. Šo klusumu viņš neuzdrošinājās pārtraukt.

"Ak jā, vēl ko gandrīz aizmirsu tev pateikt," viņa klusi, maigi un ļoti skaidri teica: "Es tevi mīlu. Nekad tā neesmu tevi milējusi kā taisni tagad, šai bridi. Pēc desmit gadiem tu beidzot tomēr esi mani apreibinājis. Bet nē, tā ir bijis vienmēr, no paša sākuma, tikai es to nesapratu. Bet nu es zinu, skaidri un uz visiem laikiem."

Viņa piepeši nolika telefona klausuli.

Diks nodomāja, ka nu viņš saprot, kā jūtas cilvēks, kas notiesāts uz nāvi, bet pēdējā brīdī apžēlots. Ilgi viņš sēdēja dziļās domās nogrimis, aizmirsdams, ka nav nolicis telefona klausuli, kamēr ienāca Bonbraits un to viņam pateica.

"Nupat atkal zvanīja misters Bišops," viņš teica. "Ass salūzusi. Es uzdrošinājos aizsūtīt viņam pretim vienu mūsu mašīnu."

"Un lai mūsu ļaudis saved viņa mašīnu kārtībā," Diks teica.

Atkal viens palicis, Diks piecēlās, izstaipījās un staigāja pa istabu, domās nogrimis.

"Nu, draugs Martinec," viņš teica tukšā telpā, "nekad tu nedabūsi zināt, kādu lielisku dramatisku priekšnesumu tu šodien būtu redzējis, bet nu vairs nē…"

Viņš piezvanīja Paolai.

Atbildēja ķīniete un steigšus aizskrēja pasaukt savu kundzi.

"Paola, man gribas tev nodziedāt vienu dziesmiņu," viņš teica un sāka dziedāt senu garīgu dziesmu, kuru nēģeri ļoti iemīlējuši.

"Tik sevi, tik sevi, Tik sevi, tik sevi Ik katra sirds Tik sevi vien zin."

Un es ļoti vēlētos, ka tu man atkārtotu, ko nupat teici."

"Mans Sārtais Mākon, patiesi, es tevi milu," viņa teica. "Nu es to skaidri zinu. Nekad visā pasaulē es nemīlēšu citu vīru, kā tikai tevi. Bet nu esi prātīgs un ļauj man apģērbties. Jau tā es nokavēšu brokastis."

"Vai varu uz brītiņu ieiet pie tevis?" viņš lūdzās.

"Pagaidi, nepacietīgais. Pēc desmit minūtēm. Lai es tieku vispirms te ar visu galā. Tad būšu pavisam gatava. Zini, es apģērbu mednieka kostīmu, to zaļbrūngano, ar izšuvumiem vītušu lapu krāsā un lielu, kuplu spalvu pie cepures. Paņemšu vēl savu mednieka bisi. Tā noder arī kuguāriem.

"Mīļā, nu esmu atkal bezgala laimīgs," viņš teica.

"Vai zini, taisni tevis dēļ man būs jānokavējas. Noliec klausuli, Sārtais Mākon. Es tevi mīlu, es mīlu tevi."

Viņš dzirdēja, ka tā noliek klausuli. Un brīnums — viņš nemaz nejutās tik laimīgs, kā pirmā mirklī iedomājās.

Viņam šķita, ka arvien vēl dzird viņu un Greiamu d^edam čigānu dvesmu. Vai tiešām viņa ar Evansu tikai spēlējusies? Vai ari ar viņu? Bet to viņa nekad nebūtu darījusi. Meklēdams atbildi, viņš atkal skaidri redzēja, kā mēness gaismā viņa pieglaužas pie Greiama un noskūpsta viņu.

Neizpratnē Diks pakratīja galvu un paskatījās, cik pulkstenis. Droši vien nepaies ne desmit minūtes, un viņš to glāstīs, apskaus, skūpstīs, dabūs zināt visu patiesību.

Bezgalīgs viņam likās īsais bridis. Nevarēdams sagaidīt, kad tas beigsies, viņš lēniem soļiem gāja tai pretim, apstājās, aizsmēķēja papirosu, ievilka tikai vienu dūmu un nosvieda to zemē, atkal apstājās un klausījās, kā sekretariātā tarkš rakstāmmašīnas. Vēl bija divas minūtes laika, un, zinādams, ka viņam vienas pietiks, lai tiktu līdz slepenajām durvīm bez roktura, viņš pagalma vidū apstājās un ar sirsnīgu prieku noskatījās, kur strūklakā mazgājās meža kanārijputniņi.

Tai mirklī, kad izbiedētie putniņi aizspurkšķēja kā drebošs zeltains mākonītis, Diks bailēs nodrebēja. Sievas istabā viņš skaidri izdzirda šāviena troksni, un viņš zināja: tas bija viņas bises šāviens. Viņš metās turp, un vispirms tam iešāvās prātā: "Viņa aizsteigusies man priekšā!" Un viss, kas vēl pirms isa brīža likās tik nesaprotams un neapjēdzams, nu uzreiz kļuva skaidrs kā viņas šāviens. Un visu laiku, kamēr viņš skrēja pāri pagalmam, augšā pa kāpnēm, uz viņas istabām, visas durvis aiz sevis pametot vaļā, tam smadzenēs dūca: "Viņa man aizsteigusies priekšā!"

Dreboša un sakumpusi viņa gulēja uz grīdas, apģērbusies pilnā mednieka kostimā, tikai mazos bronzas piešus turēja rokās izmisusī un spēkus zaudējusī ķīniete, izbailēs nometusies uz ceļiem pie savas kundzes.

Viņš to lielā steigā apskatīja. Paola bija zaudējusi samaņu, bet vēl elpoja. Lode no kreisās puses bija izšauta taisni cauri krūtīm. Viņš skrēja pie telefona, un, kamēr gaidīja, lai pašu stacija savieno, ar ko jārunā, viņš karsti lūdzās, kaut Henesijs būtu zirgu stallī. Atsaucās staļļa puisis, un, kamēr tas skrēja pēc veterināra, Diks lika, lai O-Džois paliek pie telefona un O-Mais tūliņ steidzas Šurp. i

Caur pieri skatīdamies, viņš redzēja, kā Greiams iedrāzās istabā un steidzās pie Paolas.

"Henesij!" Diks pavēlēja. "Steidzieties šurp, cik jaudas! Paņemiet līdzi visu, kas vajadzīgs, lai sniegtu pirmo palidzību. Pāršautas plaušas vai sirds, vai arī abi. Nāciet tūliņ šurp. Bet aši!"

"Neaizskariet viņu," viņš Greiamam asi teica. "Jūs varat stāvokli padarīt ļaunāku, var sākt stiprāk asiņot."

Un O-Džoiam viņš teica:

"Sakiet, lai Kalahans ar ātro auto steidzas uz Eldorado. Sakiet, ka pa ceļam viņš satiks doktoru Robinsonu, lai ved viņu šurp, cik ātri vien iespējams. Piekodiniet, lai viņš drāžas tā, it kā pats velns tam pakaļ dzītos. Sakiet, ka misis Foresta ievainota un, ja viņš steigsies, varbūt var vēl glābt viņas dzīvību."

Ar telefona klausuli pie auss viņš pagriezās paskatīties uz Paolu. Greiams vēl arvien bija noliecies pie viņas, bet neskāra to. Viņi saskatījās.

"Forest," viņš teica, "ja jūs to esat izdarījis —"

Bet Diks ļoti nozīmīgi paskatījās uz ķīnieti, kura. aizvien vēl stāvēja ar' piešiem rokā un nezināja, ko darīt. •

"Vēlāk!" viņš īsi teica un atkal pagriezās pret aparātu.

"Doktors Robinsons?.. Ļoti labi! Sievai pāršauta sirds vai plaušas, vai arī kā viens, tā otrs. Kalahans brauc jums pretim ar auto. Brauciet, cik ātri vien varat, kamēr satiksiet viņu. Uz redzi!"

Kad Diks atkal pienāca pie Paolas, Greiams atgāja nost. Diks nometās ceļos un noliecās pie viņas, tad paskatījās uz Greiamu, pakratīja galvu un sacīja:

"Ļoti bīstami viņai pieskarties, mēs viegli varam izdarīt ko ļaunu."

Tad teica ķīnietei:

"Nolieciet piešus un atnesiet dažus spilvenus. Evans, jūs no tās puses piepalīdziet! Celiet uzmanīgi un lēni. O-Vei, palieciet spilvenu! Lēnām, — lēnāk!!"

Nejauši paskatījies, viņš ieraudzīja O-Maiu, kas gaidīja, ko viņam liks darīt, bet neteica ne vārda.

"Palūdz, lai misters Bonbraits paliek O-Džoia vietā pie telefona," Diks teica, "un O-Džois lai paliek turpat viņa tuvumā, lai izpildītu visas pavēles. Pasakiet viņam, lai sasauc kopā visus kalpotājus un. lai pavēles izpilda vienā mirklī. Tiklīdz atbrauks Sanders un misters Bišops ar visu savu kompāniju, lai O-Džois to uz vietas sūta atpakaļ uz Eldorado pārliecināties, vai Kalahanam nav gadījusies kāda nelaime. Lai viņš sameklē Mensonu un Pīstu un citus

vadītājus, kuriem ir mašīnas, un pasaka, ka tiem tūliņ jāsteidzas šurp un jāgaida pie mūsu mājas. Pasaki O-Džoiam, lai Bišopu ar viņa kompāniju iekārto kā allaž viesus. Un tu nāc šurp, esi pie rokas, lai varu tevi pasaukt, tiklidz būs vajadziba."

Diks teica kalponei:

"Un nu izstāsti, kā tas notika."

Viņa pakratija galvu, rokas vien lauzīdama.

"Kur tu biji, kad atskanēja šāviens?"

Asaras rīdama, viņa rādīja uz garderobes istabu.

"Tālāk, ātri!" Diks asi pavēlēja.

"Kundze lika atnest piešus. Biju tos pavisam piemirsusi, tādēļ steigšus skrēju pēc tiem. Uzreiz dzirdēju šāvienu, metos šurp, cik vien ātri varēdama, un…"

Viņa pamāja uz Paolu, rādidama, ko atradusi šeit.

"Un šautene?" Diks vaicāja.

"Bija kaut kas samaitājies. Laikam aizsērējusi. Misis Foresta ņēmās ap viņu minūtes četras piecas.

"Vai'viņā'palika pie šautenes ari. kad jūs aizskrējāt pēc piešiem?"

Viņa palocīja galvu:

•: "Es vēl teicu, ka varbūt O-Džois var izlabot. Bet kundze atteica, — nekas, jūs ;izlabošot, -—;ūņ : riplikā šauteni pie malas. Tad atkal paņēma un pati mēģināja, un -tai brīdī viria.marti aizsūtīja pēc piešiem. Un atskanēja šāviens."

. Ieņāča HertesijS, urt Diks.mitējās izvaicāt. Viņš neapskatīja Paolu ilgāk kā Diks, tad paskatījās uz to un kratīja galvu.

"Mister Forest, es tur nedrīkstu skarties klāt. Asins noplūdums apstājies pats no sevis, acīm redzot, asinis paliek iekšā. Vai pēc ārsta aizsūtījāt?"

"Jā, pēc Robinsona. Par laimi viņš vēl bija mājā. Jauns, labs ķirurgs," viņš teica Grēiarnam. "Drošs un veseliem nerviem šādā gadijumā. Es viņam vairāk uzticos'nekā kādam vecim ar ļoti skanīgu vārdu. Kā jums liekas, mister Henesij? Vai ir kādas cerības?"

"Liekas, stāvoklis ļauns, kaut neņemos spriest, jo mana specialitāte ir — zirgu un govju slimības. Robinsons uzreiz redzēs. Mēs varam tikai gaidīt."

Diks iegāja sievas guļamverandā un dzirdēja, kā drāžas auto, ar kuru izbrauca Kalahans. Ienāca ari Greiams.

"Piedodiet, Forest," viņš teica. "Es tai mirkli nekā vairs nesajēdzu. Ieraudzīju te jūs un nodomāju, ka bijāt klāt, kad tas notika. Acīm redzot, — nelaimes gadījums?"

"Jā! Nabaga meitenīte!" Diks viņam piekrita. "Un kā viņa aizvien lepojās, ka ar ieročiem vienmēr apejoties uzmanīgi."

"Es apskatiju šauteni," Greiams teica, "bet viss ir pilnīgā kārtībā."

"Tā jau ir tā lieta. Kas nebija kārtībā, to viņa izlaboja, un droši vien tai bridi gāja vaļā šāviens. Citādi tas nevarēja notikt."

Tā runādams, lai pat Greiams notic viņa meliem, Diks nodomāja, cik veikli Paola to izdarījusi. Pēdējo reiz viņa ar Ēvansu nodziedāja čigānu dziesmu, it kā atvadidamās ņo viņa, lāi viņam nebūtu nekādu šaubu,'ka viņa. varētu izdarīt to, kas tūliņ pēc tām notika. Ar.viņu tā izdarīja gluži tāpat. Viņa atnāca atvadīties;' tad beidzot pa telefonu.pēdējo.reizpat'ei'ca, ka neviena cita vira. viņai nebūšot'. Viņš piegāja pie Verandas durvīm

"Un viņai bija tikdaudz .spēka!" viņš ar drebošām lūpām klusi .teica. "Nabaga bērns! Viņa nēvarējā" izvēlēties vienu no mums un .-^- pārcirta- mezglu."

Viņš piegāja atkal pie Greiama, jo kļuva dzirdama automobiļa rūkoņa, un viņi abi kopā izgāja pfetim ārstam,. Greiams jutās ļoti neveikli, P-rojām iet negribējās, kaūt.saprata, ka. viņām jāaiziet.

"Lūdzu, Evans, palieciet," Diks viņam teica, redzēdams viņa šaubās. "Viņai būs prieks, ja redzēs jūs pie sevis, jo viņa jūs tik labprāt ieredzēja."

Doktors Robinsons viņu izmeklēja. Kad viņš driz pēc tam piecēlās, Diks viņu jautādams uzlūkoja.

"Nekā tur vairs nevar darīt," doktors teica. "Varbūt viņa dzivos vēl dažas stundas, varbūt — minūtes," Viņš apklusa, vērodams Diku, tad nedroši turpināja. "Ja jūs atļaujat, viņas pēdējos mirkļus var atvieglot. Var gadīties, ka viņa nāk pie samaņas un isu brīdi mocīsies starp dzīvību un nāvi." Diks sāka staigāt pa istabu un, bridi klusējis, vaicāja Greiamam: "Kādēļ gan neļaut viņai vēl kaut īsu mirkli dzīvot? Sāpes.ir mazāk no svarā, tās var ātri remdināt. Vismaz es to vēlētos, man šķiet, arī jūs. Viņa tik ļoti milēja dzīvi, tai bija dārgs katrs dzīvības brīdis. Kādēļ tos laupīt, ja tai būs lemts vēl atmosties?"

Greiams piekrizdams nolieca galvu, un Diks teica ārstam: "Varbūt varat ar kādiem narkotiskiem līdzekļiem uz brīdi dabūt viņu pie samaņas? Ja tas iespējams, tad ļoti lūdzu. Un, ja mokas būs pārāk lielas, jūs taču varat viņu no tām vienā mirklī atpestīt."

Kad viņas acu plaksti trīsot pavērās, Diks pamāja Greiamam un .sauca to pie sevis. Sākumā viņas sejā bija skaidri redzams kā brīnums, kā,pārsteigums, viņa paskatījās vispirms uz Diku, tad uz GreiamU, un viņas lūpas .nodrebēja■ • nožēlojamā smaida.

"Es — es sākumā domāju, ka esmu jau mirusi," viņa teica. Bet tūdaļ viņai ienāca prātā cita doma, un no pētošajām acim Diks to. uzminēja: tas bija jautājums, vai Diks saprot, ka tas nav nelaimes gadījums? Viņš izlikās, ka nesaprot. Viņa gribēja to piemānīt, — lai tad arī aiziet mūžībā pārliecināta, ka tas viņai izdevies.

"Es — es biju tik neveikla," viņa teica. Viņa runāja lēni, klusi, ar ilgiem starpbrīžiem, acīm redzot, valdīdama sāpes, jo ik vārdu tā varēja izteikt ar lielām mokām. "Vienmēr biju pārliecināta, ka man nekas nenotiks, bet nu redzat, kāda muļķe biju."

"Kā gan tas notika?" Diks lidzjūtigi jautāja. "Kas bija ar šauteni? Aizsērējusi?"

Viņa palocīja galvu un atkal sāka runāt, tāpat nožēlojami smaidot, gribēdama pajokot: "Ak, Dik, ej un pasauc visus kaimiņus, lai paskatās, cik neveikla bijusi mazā Paola."

"Vai tas nopietni?" viņa vaicāja, bet, kad neviens neatbildēja, tā turpināja: "Esi godigs, Sārtais Mākon, tu taču mani pazīsti."

Viņš pamāja ar galvu.

"Vai ilgi?.." viņa vaicāja.

. "Nebūs ilgi… Bet atņemt tavas sāpes varam kaut kuru brīdi."

"Tu domā —?.." viņa pētoši paskatijās uz ārstu, tad atkal uz Diku, un tas klusēdams palocīja galvu.

"Citāds jau tu nemaz nevari būt," klusi, ar dziļu pateicību viņa sacīja. "Bet vai doktors Robinsons ir sagatavojies?"

Doktors pienāca, lai viņa var to redzēt, un palocīja galvu.

"Paldies, doktor, tikai atcerieties, — kad, to es pateikšu pati."

"Vai ļoti sāp?" Diks vaicāja.

Viņas acis bija plaši ieplestas, drošas un tomēr baiļu pilnas, un atbildot viņas lūpas viegli drebēja: "Ne visai, tomēr, tas ir briesmīgi, briesmīgi! Un es negribētu, ka tas vilktos ilgi. Es pateikšu kad…"

Uz viņas lūpām parādījās smaids.

"Ērmota gan ir dzīve," viņa jokoja. "Ļoti ērmota — vai ne? Man gribētos aiziet no tās, milas dziesmām atskanot. Evans, tu iesāc pirmais. Nodziedi Čigānu dziesmu…- Nav vēl pagājusi stunda, kad abi to dziedājām! Iedomājies, tikai viena stunda, Lūdzu, Evans, nodziedi."

Viņš lūdzoši pāskatijās uz Diku, un Diks ar skatu viņam piekrita.

"Bet dziedi, kā klājas, — spēcīgi, jautri, ar aizrautību, kā īsti iemīlējies čigāns, kas grib iekarot sievieti. Paej tālāk, lai varu tevi redzēt."

Un Greiams nodziedāja visu dziesmu.

—Uz meitenes «pirdi mūžam steigs vira sirds, Nāc pretim — tu, manas telts gaišums un prieks! Jau pamale sārto — mūsu diena tur aust, Un apkārt veras mums pasaule visa.

• O-Mais viņā galā, pie durvīm, stāvēja kā statuja, sastingušu seju, un gaidīja, ko viņām pavēlēs Diks. Mēmu sāpju satriekta, pār kundzes gultu pārliekusies, stāvēja ķīniete; rokas viņa vairs nelauzīja, bet bija tās tik cieši sažņaugusi, ka pirkstu gali un nagi bija gluži balti. Visiem aiz muguras, pie Paolas tualetes galda, doktors Robinsons bēra glāzē morfija tabletites, ievilkdams šļircē samaisītās zāles.

Kad Greiams beidza dziedāt, Paola ar siltu skatienu pateicās viņam, aizvēra acis un bridi gulēja pavisam mierīgi.

"Un nu, Sārtais Mākon," viņa teica, atkal acis atvērusi, "nodziedi Ai-Kuta dziesmu, dziesmu par Jūdžin, par sievieti Rasu, par Skaidro sievieti. Nostājies turpat, kur stāvēja Evanss, lai varu labi tevi redzēt."

Un Diks dziedāja:

"Es esmu AI-Kuts nišinami pirmais virs. Ai-Kuts ir Ādams, mans tēvs bija Koijots un mana māte bija Mēness. Un tā ir Jo-to-to-vi, mana sieva. Jo-to-to- vi ir Ieva. Viņa ir pirmā nišinami sieva."

"Es esmu Ai-Kuts. Tā ir mana sieva kā Ziedu Rasa. Tā ir mana sieva kā Medus Rasa. Viņas tēvs un viņas māte bija Rīta Blāzma, kas ceļas pāri Sierrai, un vasaras vējš kalnos. Viņi runājās savā starpā un izsūca no zemes un no gaisa visu, kas salds, līdz viņu mīla kā migla nogūlās pāri Kaparalai un Mancanitai. un medus rasa nolaidās uz lapām."

"Jo-to-to-vi ir mana sieva kā Medus Rasa. Klausieties, es esmu Ai-Kuts. Jo-to-to-vi ir mana sieva kā paipala, mana sieva kā stirna, mana sieva kā augu sula, kas dzimusi no siltā lietus un veldzes pilnās zemes. Viņa ir dzimusi no maigās zvaigžņu gaismas un trauslās rīta blāzmas, kad saule vēl nav uzlēkusi, un viņa man Vienigā sieva, visu sievu daiļums un burviba."

Atkal tā aizvēra acis un brītiņu gulēja klusu. Viņa gribēja dziļāk elpot, bet sāka klepot.

"Pūlies neklepot," Diks teica.

"O-Vei, panāc šurp un nostājies, lai varu tevi redzēt."

Ķīniete paklausīja, bet iedama tik stipri grīļojās, ka Robinsons paņēma viņu pie rokas un veda.

"Ardievu, O-Vei. Tu vienmēr biji tik laba pret mani, bet es gan varbūt pret tevi vienmēr tik laba nebiju. Es to nožēloju. Neaizmirsti, ka mans virs allaž būs tev tēva un mātes vietā… Visus manus jaspisus ņem sev." Viņa atkal aizvēra acis. Tātad īsā audience beigusies.

Atkal viņu sāka mocīt klepus, kas kļuva aizvien ļaunāks.

"Dik, es esmu gatava," viņa vājā balsi teica, aizvien vēl pievērtām acīm. "Tagad es gribu gulēt. Vai doktors jau var? Panāc tuvāk un paturi manu.roku, kā toreiz."

Viņa paskatījās uz Greiamu, un Diks novērsa acis, zinādams, ka šis pēdējais skats būs mīlas pilnas, tāpat tas būs, kad tā pēdējoreiz raudzīsies acis arī viņam.

"Reiz man vajadzēja gulties uz operācijas galda," viņa teica Greiamam, "un es liku Dikam nākt man līdzi operācijas istabā turēt manu roku, kamēr biju zem hloroforma. Nemaz nebija tik briesmīgi."

Klusēdama viņa skatījās uz Greiamu, tad novērsa savu skatu uz Diku, saspieda tā pirkstus un acim māja, lai pieliek savu ausi pie viņas lūpām.

"Sārtais Mākon," viņa čukstēja. "Tevi es vairāk milu. Un esmu lepna, ka tik ilgi biju tava."

Viņa saspieda vēl ciešāk pirkstus un vēl tuvāk pievilka to pie sevis. "Žēl, Sārtais Mākon, ka nebija bērnu."

Viņa palaida vaļā tā pirkstus, lai varētu paskatīties uz vienu no viņiem, tad uz otru.

"Divi krāšņi viri! Ardievu, abi krāšņie vīri! Ardievu, Sārtais Mākon!"

Kamēr ārsts pavilka viņas piedurkni uz augšu pāri elkonim, lai iedurtu adatu, iestājās gaidu pilns klusums.

"Gulēt — gulēt —" viņa klusi čukstēja, čivinādama kā noguris putniņš. "Doktor, esmu gatava. Savelciet ādu labi stingri. Jūs zināt, ka negribu, ka.dara sāpes. Turi mani, Dik."

Robinsons saskatījās ar Diku, viegli un ātri iedūra adatu cieši savilktajā ādā, stingru roku piespieda virzuli un ar lielo pirkstu viegli paberzēja iedūruma vietu, lai morfijs ātrāk izdalītos.

"Gulēt — gulēt — jauki gulēt," pēc brītiņa viņa čukstēja.

Viņa pagriezās uz sāniem, savija vaļīgo roku uz spilvena līkumā, uzlika galvu uz tās un, mazliet sarāvusies, aizmiga savā iemīļotā pozā, kuru Diks tik labi pazina.

Pēc laba laiciņa viņa tikko dzirdami nopūtās un aizgāja mūžībā tik viegli, ka neviens pašu nāves mirkli nemanīja. Klusajā istabā atskanēja tikai kanārijputniņu čivināšana un strūklakas šļaksti, bet tālumā bija dzirdami Kalnu karaļa saucieni, kuriem atbildēja Foteringtonas princeses sidrabaini gaišie zviedzieni.