Lielās mājas mazā saimniece

25

Līdz pat brokastu beigām Paola neteica ne vārda par misis Vedu, un Diks bija pilnīgi pārliecināts, ka viņa neatbrauks. Un it kā pavisam nejauši Paola vaicāja:

"Vai tu kādu gaidi?"

Viņš pakratīja galvu, tad pats vaicāja:

"Bet vai tev šodien kas padomā?"

"Nē, nekas," viņa atbildēja, "bet man jau nav tevi ko gaidit, jo gribi runāt ar misteru Vintersu par zivīm."

"Tomēr," Diks apgalvoja. "Es viņu atstāšu pie Henleja, — viņš liels foreļu pazinējs un zina, kā sauc visas cienīgākās asaru sugas. Un es tev gribu ko teikt…" Viņš it kā ko pārdomāja. Uzreiz viņa seja kļuva priecīgāka, it kā būtu ienākusi prātā kāda nejauša doma. "Šodien ir tāda diena, ka slinkot vien gribas. Paņemsim šautenes un iesim vāveres šaut. Nesen es ievēroju, ka kalnos, pie Mazās pļavas, to saradies ļoti daudz,

Un viņš redzēja, ka viņas acīs pazib bailes, kaut tai pašā mirklī tās atkal izgaisa, viņa sasita plaukstas un mierīgi teica:

"Tikai man gan šauteni lidzi neņem."

"Ja tu negribi," viņš uzmanīgi sacija.

"Nē, nē, es braukšu līdzi ar lielāko prieku, tikai šaut netīkas. Labāk paņemšu kādu grāmatu un palasīšu tev priekšā."

Paola ar Stirniņu un Diks ar Fūriju aizjāja abi līdzās, turēdamies tik tuvu viens pie otra, cik vien ļāva Fūrijas negantā daba. Runāt varēja tikai pa retam vārdam, jo Dikam katru bridi bija jābūt nomodā par ķēvi. Mazās austiņas atliekusi un zobus atņirgusi, tā visiem spēkiem pūlējās, lai iemaukti to nerauj par ciešu un lai sānus necērt pieši. Tā nemitigi meklējās, kā iekost Paolai kājās vai arī Stirniņas apaļajā sānā. Ikreiz, kad tas izdevās, viņas acu baltums kļuva gluži sārts, tad atkal — balts. Un visu laiku tā purināja un kratīja savu nemierīgo galvu, gribēdama to vai noliekt uz ceļiem, ko Diks tai neļāva, vai arī sacelties uz pakaļkājām un mīņāties uz vienas vietas, griezties sāņus vai cirsties apkārt.

"Pēdējo gadu paturu to muižā!" Diks teica. "Nav vairs valdāma. Divus gadus esmu ar to noņēmies un nekā! Viņa mani pazist, zina, kā es pret to izturos, zina, ka esmu tās saimnieks un ka vajag padoties, tomēr nekas neiznāk. Aizvien tā uzmanās, vai tikai es neatlaidīšu pavadu brivāku, vienmēr tā vien ausis glauž, baidīdamās nokavēt izdevīgo brīdi."

"Reiz viņai var palaimēties," Paola teica.

"Tādēļ arī gribu to dabūt prom. Ne jau tas maninogurdina, bet, ja var ticēt varbūtības likumam, agri vai vēlu tā reiz panāks savu. Kaut iespējas tai šai ziņā vairāk nekā niecīgas, tā sakot, viens pret miljonu, bet, kas var zināt, kad tā liktenīgā reize pienāk."

"Tu esi gan apbrīnojams, Sārtais Mākoni," Paola pasmaidīja. "Kā tā?"

"Tu domā tīri statistiski un pēc procentu aplēses, pēc vidējo skaitļu un izņēmumu likuma. Es gribētu zināt, no kādas formulas viedokļa tu skatījies uz mani, kad pirmoreiz tikāmies?"

"Velns lai parauj, vai tad toreiz es domāju par formulām?" Diks smējās. "Tur ar skaitļiem nebija nekā ko iesākt. Man nebija neviena statistiska likuma, ko uz tevi attiecināt. Es vienkārši redzēju, jutu un atzinos, ka esmu saticis visbrīnišķīgāko sievieti, kāda vien jebkad uz divām skaistām kājām staigājusi, un zināju tikai to, ka neviens cilvēks pasaulē man nav tik tuvs. Nekad savā mūžā it nekā nebiju tā vēlējies. Likten, dod man viņu šurp, un vairāk nekā!"

"Un dabūji," Paola teica, viņa vārdus pabeigdama. "Bet saki man, pēc tam gan laikam tu mani pamatīgi mēroji pēc visiem statistikas likumiem?"

"Jā, taču mazdrusciņ," viņš atzinās. "Bet, liekas, līdz pēdējam lēsumam nekad netikšu…"

Viņš aprāva teikumu, jo atskanēja Kalnu karaļa raksturīgais zviedziens. Tur jau tas aulekšoja, un tam mugurā kovbojs. Bridi Diks jūsmoja, cik skaistiem, brīviem rikšiem skrien šis lieliskais ērzelis.

"To redzēt vienmēr prieks! Bet nu taisāmies tam nost no ceļa," Diks brīdināja, pamanīdams, ka varenais joņotājs paātrina auļus.

Tūdaļ viņi iecirta savām ķēvēm sānos piešus un laida aulekšos, bet aiz muguras dzirdēja jātnieka mierinošo balsi, smago pakavu dimu un mežonīgos, varenos zviedzienus, uz kuriem tūdaļ atsaucās Fūrija, un tai līdzi ari Stirniņa.

Par laimi gadījās taciņa, kas šķērsoja ceļu, un viņi nogriezās pa to, tad, soļus piecdesmit aizjājuši, apstājās, gaidīdami, kamēr briesmas garām.

"No Kalnu karaļa vēl neviens nav dabūjis kaut cik nopietni ciest," Paola teica, kad tie atkal uzjāja uz ceļa.

"Ja neskaita to reizi, kad tas zirgu puisim nejauši uzmina uz kājas, un varbūt tu atceries, viņš nogulēja gultā veselu mēnesi," Diks atgādināja, stingri savilkdams pavadu, jo Fūrija atkal sāka mīdities; Paola ļoti noslēpumaini paskatījās uz viņu, un viņš uzreiz to manīja.

Šai skatā Diks nojauta gan vaicājumu, gan mīlu, gan bailes, jā, gandrīz īstas bailes vai vismaz bailēm stipri līdzīgu mulsu, bet visvairāk šai skatā bija nemierīga meklējuma, izzināt gribas, lūdzoša vaicājuma. "Tas gandrīz saskan ar viņas garastāvokli," viņš nodomāja, "kad tā runāja par manu statistisko domāšanu."

Bet viņš izlikās, ka nekā nemana, izņēma bloknotu un atzimēja tur dažus vārdus, jo garām jājot uzmanīgi paskatījās uz kādu akmens notekas cauruli.

"Acīm redzot, remontu atlikuši," viņš sacija, "bet jau pirms mēneša vajadzēja būt gatavam."

Tai brīdī viņam ar lielu spēku vajadzēja atraut atpakaļ Fūriju, kura atņirgtiem zobiem jau bija gandriz klāt pie Stirniņas gludajiem, spīdīgajiem sāniem.

"Vajadzēja drusciņ nokausēt, maz esmu tai darbu devis," viņš teica.

"Bet es pavisam aizmirsu Dudiju un Fudiju. Negribēju daudz izdot viņu barībai un tomēr vēl tur nekā nav," Paola teica.

Diks tos vārdus klausījās diezgan nevērīgi, bet pēc četrdesmit astoņām stundām ar sāpēm sirdī tos skaidri atcerējās.

"Bet kas iznācis no Nevādas prēriju mustangiem?" Paola pētīdama vaicāja.

Tā toreiz bija Dikam savāda iedoma, kad Nevādā bija neraža un prēriju zirgus pārdeva par smieklīgām cenām, lai tiem aiz bada nebūtu jāaiziet bojā. Viņš. toreiz bija nopircis veselu vilcienu un laida tos kalnu pļavās ganīties.

"Gan pienāks laiks viņus iedīdit," viņš atbildēja. "Nākošā nedēļā es viņus izrādīšu, kā to senlaikus mēdza darit. Ko tu par to saki? Mēs sarīkosim īstus tautas svētkus un salūgsim visus kaimiņus."

"Bet pats tu tur klāt nebūsi," Paola iebilda.

"Es ņemšu sev vienu brivdienu. Darīts?"

Viņi pajāja pa ieleju, garām apbūvētiem laukiem un mežainiem kalniem, līdz nokļuva uz ceļa, kas bija pilns ar ratiem. Tajos veda granti no maltuves, kuru Diks un Paola tālumā dzirdēja čirkstam un idam.

Viņi jāja tālāk, kamēr vairs nebija dzirdams grants maltuves troksnis, devās gar meža malu, tad pārlēca pāri nelielai ūdens pāršķirtnei, kur pēcpusdienas saule spīdēja vīna sarkana pāri Mancanitai un rožu sārta pāri Madranosai, tad pāri ganībām, kur auga jauni eikaliptu koki, un beidzot nokļuva mazā pļavā. Pļavas malā tie nokāpa no zirgiem un tos piesēja. Diks izņēma no maksts ieroci un abi ar Paolu uzmanīgi tuvojās milzu eglēm pļavas malā. Viņi paslēpās ēnā un pāri pļavai skatījās uz kraujo nogāzi metrus simtpiecdesmit no viņiem?

"Veselas trīs, nē, Četras," viņa čukstēja, ar savu aso skatu ieraudzījusi labības laukā vāveres. Tās bija uzmanīgas, dzīves cīņā daudz pieredzējušas vecas vāveres, kuras ļoti veikli prata atšķirt labu labības graudu no saindēta un izvairīties no Dika izliktiem tērauda slazdiem.

Katrai no viņām sekoja vismaz divi duči neuzmanīgāko, kuras arī aizgāja bojā, bet tās, kas palika dzīvas, ļoti labi spēja no jauna piepildīt kraujas nogāzi ar savas sugas piederīgiem.

Diks ielādēja magazīnā un kamerā maza izmēra patronas, pārbaudīja klusinātāju un visā garumā izlaidās zemē, atspiedās uz elkoņiem un tēmēja.

No sprādziena nekāda trokšņa nebija, tikai nokrakšķēja šautenes mehānisms, un lode aizdrāzās pāri pļavai, izlēca tukšā patrona, kamerā ieslīdēja jauna patrona, un atkal Diks uzvilka gaili. Gaisā uzsprāga liela, brūna vāvere, apsviedās apkārt un pazuda labibas laukā. Britiņu Diks pagaidīja, līdz ar šautenes stobru skatīdamies uz dažādām alām, ap kurām bija redzams plašs pelēkas zemes strēķis, tur bija iznīcināta labība. Kad atkal parādījās ievainotā vāvere, Diks izšāva otrreiz; vāvere nokrita uz sāniem zemē un vairs nekustējās.

Tiklīdz noskanēja pirmais šāviens, visas vāveres, izņemot ievainoto, saskrēja alās. Nu vajadzēja nogaidīt, kamēr viņu ziņkārība kļūs lielāka par bailēm. Taisni to Diks gaidīja. Gulēdams zemē un skatīdamies, vai kur neparādīsies ziņkārā galviņa, viņš domāja: Vai Paolai nav nekā ko teikt? Viņš zināja, ka tai sirds smaga, bet vai viņa spēs izturēt un nekā neteikt? Tāda nebija viņas daba. Agrāk vienmēr viņa agri vai vēlu atnāca pie tā un izstāstīja visu, kas nospiež viņas sirdi. "Protams," viņš domāja, "tādu pārdzīvojumu viņai nekad nav bijis. Kas tagad nospiež sirdi, diezin vai to viņa var teikt. Bet viņa taču tik brīnišķīgi vaļsirdiga? Vai šoreiz tas būtu citādi?"

Tā viņš gulēdams domāja. Bet viņa neteica nekā. Arī nemiera tā nejuta. Viņš nemanīja ne mazākās kustības. Pazagšus, no sāniem skatīdamies, tas redzēja, ka viņa atgūlusies uz muguras, aizvērtām acīm, rokas izpletuši, it kā būtu nogurusi.

No vienas alas izlīda maza galviņa sausās zemes krāsā. Diks brītiņu pagaidīja, kamēr dzīvnieciņš pārliecinājās, ka nekādas briesmas nedraud, un izlīda pavisam ārā, apsēdās uz pakaļkājiņām un sāka raudzīties apkārt, no kurienes gan varēja nākt tas rībiens. Atkal norībēja šautene.

"Trāpīji?" acis neatvērdama, jautāja Paola.

"Trāpīju. Un cik resna, kāda trekna!" Diks atbildēja. "Nu pašā saknē esmu iznīcinājis veselas paaudzes."

Pagāja vesela stunda. Pēcpusdienas saule jau slīdēja uz apvāršņa malu, bet ēnā vēl arvien bija tīkami. Klusais vējiņš arvien vēl viegli, kūtri šūpoja dīgstošo labibu un egļu zarus. Diks nošāva jau trešo vāveri. Grāmata bija Paolai pie sāniem, bet lasīt viņa negribēja.

"Vai jūties nevesela?" sažņaugtu sirdi viņš beidzot jautāja.

"Nē, mazliet sāp galva, taisni virs acīm, — vairāk nekas."

"Laikam ilgi nosēdēji pie izšuvumiem," viņš jokoja.

"Nē, šoreiz nē," viņa atteica.

Viņi runāja pavisam brīvi un nepiespiesti; bet, vērodams, ka no alas izlien viens sevišķi liels eksemplārs, un ļaudams, lai tas aizčāpo piecus vai sešus soļus no alas, Diks domāja: "Nē, acimredzot šodien nekāda saruna neiznāks. Un no skūpsta zālē arī šodien nekā nebūs."

Iekārotais medījums aizskrēja līdz labības lauka malai. Viņš nospieda gaili. Vāvere apvēlās uz sāniem, vienu mirkli palika guļot, tad piecēlās un ašiem neveikliem soliem skrēja atpakaļ uz alu. Trrk, trrk! mehānisms atkal nokrakšķēja, un taisni pie bēgošās vāveres sacēlās sīki putekļu mākonīši. Diks šāva tik ātri. cik vien pirksts spēja locīties, gaili nospiežot, un likās, ka pāri pļavai gāžas vesela svina straume.

Viņš gandriz jau beidza atkal pielādēt šauteni, kad Paola jautāja:

"Vesels lādiņš! Vai trāpīji?"

"Jā. Nošāvu visu vāveru ciltstēvu. Bet vienai vāverei izšaut deviņas garās bezdūmu patronas iznāk par dārgu. Jāsaņemas."

Saule jau sāka laisties uz rietu. Vējiņš nostājās. Dikam izdevās nošaut vēl vienu vāveri, viņš apsēdās un skumji raudzījās pār uzkalniņu. Viņš darija, ko spēja, lai Paola sāktu viņam vaļsirdīgi visu stāstīt, — laiks bija izdevīgs, visa apkārtne ari. Bet notika taisni tas, no kā viņš baidījās. Vēl ļaunāk, jo tas bija viņa paša rokām celts, kas tagad taisījās uzgāzties tam virsū. Viņš bija pavisam satriekts, it kā ceļu pazaudējis, apmulsis. Būtu tā kāda cita sieviete, ne Paola! Par viņu tas bija tik ļoti pārliecināts! Taču jau desmit gadu, — un nekad nekas nebija noticis!

"Pieci, saule jau zemu," viņš teica pieceldamies un sniedza viņai roku, lai palīdzētu piecelties.

"Cik es jauki atpūtos! Vairāk jau nekā man nevajadzēja," viņa teica, iedama Dikam lidzi pie zirgiem. "Ari acis atžirga. Labi, ka nesāku lasīt."

Trešajā rītā pēc Greiama aizbraukšanas Diks ataicināja pie sevis lopkopības pārzini taisni tad, kad Paola pavēra durvis un, uz sliekšņa stāvēdama, teica kā aizvien: "Labrīt, mans dižciltīgais kungs!"

Pie brokastīm un arī vēlāk viņu izglāba Mesonu ģimene, kura ar visiem bērniem sabrauca vairākos automobiļos, un Diks manīja, ka Paola arī vakara stundās grib izvairīties no vienatnes ar viņu, jo aicināja viesus uz bridžu un dejām. Bet ceturtajā dienā, kad gaidīja pārbraucam Greiamu, vienpadsmitos Diks bija viens pats savā kabinetā. Noliecies pie galda un parakstīdams vēstules, viņš dzirdēja, ka uz pirkstgaliem ienāca Paola. Viņš nepagriezās, bet turpināja darbu un ar drebošu sirdi klausījās, kā maigi čaukst viņas zīda kimono. Kad viņa noliecās, viņš aizturēja elpu. Bet viņa klusi noskūpstīja tam matus, pateica "Labrīt, mans dižciltīgais kungs!" un smiedamās izskrēja ārā. Vēl vairāk nekā par rūgto vilšanos viņš bija pārsteigts par to, ka Paola izskatījās bezgala laimīga, un neviļus nojauta, ka tam neapšaubāms sakars ar Greiama atgriešanos.

Viņš nevarēja saņemties un pārliecināties, vai Paola sanesusi svaigus ceriņus Greiama istabā, un pie brokastgalda, kur bija arī tris tuvējās lauksaimniecības skolas studenti, Dikam gribot negribot bija uz vietas jāizdomā, kas viņam šodien darāms, — jo Paola, it kā starp citu, pateica, ka pati gribot braukt uz staciju viesim pretim.

"Tas ir, kā — braukt?" Diks brīnījās.

"Vajag Dudijai un Fudijai dot kādu darbu un ari man nav par ļaunu mazliet pakustēties," viņa atbildēja. "Protams, ja ari tu gribētu pavizināties, mēs varētu braukt, kur tu vēlies, un Greiamam aizsūtitu pretim automobili."

Diks pūlējās neticēt, ka viņas balsi un visās kustībās skaidri saredzams nemiers un uztraukums, kamēr tā gaidīja, vai viņš pieņems tās priekšlikumu vai arī atteiksies.

"Nabaga zirdziņi aizbrauktu uz viņpasauli, ja viņiem vajadzētu noskriet tikdaudz jūdžu, cik man šodien jānobrauc," viņš smiedamies atteica un tūdaļ izstāstīja veselu darba programmu, kuru turpat uz vietas sadomāja. "Vēl lidz pusdienai man jānobrauc ne vairāk, ne mazāk kā simts divdesmit jūdžu. Man vajadzīgs ātrākais automobilis, tad dabūšu gan putekļus pierīties, gan savus kauliņus pakratīt, jo tur tikai vietām ir labs, līdzens ceļš. Tādēļ arī neuzdrošinos tevi līdzi aicināt."

Paola nopūtās, bet viņa bija tik vāja aktrise, ka nopūtā, kurai vajadzēja izteikt nožēlu, Diks it viegli pamanija atvieglotu prieku.

"Uz kurieni?" viņa priecīgi jautāja, un viņš atkal pamanija silto sārtumu viņas vaigos un starojoši laimigās acis.

"Ak, man steidzīgi jādodas mazā izbraucienā gar upi apskatīt bagarus un tad braukšu tālāk uz Sakramentu apsveikt Ving Fo Vongu."

"Bet, Dieva dēļ, kas tad ir šis Ving Fo Vongs," viņa smiedamās jautāja, "ka tev viņš katrā ziņā jāapsveic?"

"Ļoti svarīga persona, mans mīļais bērns. Viņš ir vismaz divu miljonu vērts, kurus nopelnīju Deltā par kartupeļiem un sparģeļiem. Es viņam iznomāju trīs simti akru tīreļa pie Teal Slongas," viņš stāstīja, pievērsdamies jaunajiem studentiem. "Zeme atrodas tieši pie Sakramentas, gar upes rietumu krastu. Tas ir labs piemērs, ka zemes cenām, bez šaubām, jāceļas. Kad es to pirku, tas bija tikai purvs, un vecie ļaudis par mani zobojās.

Jūs taču pazīstat purvus? Tie neder nekam citam kā pilēm un ganībām, kad ūdens stipri nosusējis. Es maksāju vairāk nekā tris simti dolāru par viena akra drenāžu. Un kā jūs domājat, kādu līgumu uz desmit gadiem es noslēdzu ar veco Ving Fo Vongu? Divi tūkstoši par akru. Es nopelnītu daudz vairāk, ja pats tur iekoptu sakņu dārzus. Ķīnieši ir īstie burvji, kad jāaudzē saknes, un bezgala izturigi darba lopiņi. Astoņu stundu darba dienu viņi nepazīst, viņi strādā astoņpadsmit stundu! Visniecīgākais kūlijs ir līdzīpašnieks un saņem savu mikroskopisko peļņas tiesu. Tādā ceļā Ving Fo Vongs tiek vaļā no astoņu stundu darba dienas."

Garajā pēcpusdienā Diku divas reizes brīdināja un vienreiz atzīmēja viņa vārdu. Viņš brauca viens un ļoti ātri, bet tomēr droši. Nelaimes gadījumu, par kuriem viņš būtu atbildigs, neviena nebija.

Bet, lai brauktu cik ātri braukdams, lai mestos diezin cik kaisli veikalu lietās ar Karlsonu un Ving Fo Vongu, taču viņa apziņā palika nomodā doma, ka Paola rikojas gluži neparasti, jo viņa ir kopā ar Greiamu visu garo ceļu no Eldorado līdz Lielajai Mājai.

Paklusu viņš kaut ko nomurmināja, bet pūlējās visu uzmanibu pievērst tikai mašīnas vadīšanai un pārslēdza no četrdesmit piecu kilometru ātruma uz septiņdesmit stundā, un kā viesulis aizdrāzās pa kreisi garām uz to pašu pusi braucošiem lauku ratiem, tad veikli sagrieza mašīnu uz ceļa labo pusi, gandrīz taisni tai mirklī, kad pretim brauca otrs automobilis. Viņš atkal palaida lēnāk: piecdesmit kilometru stundā, un domāja to pašu. "Fi-i!" viņš uzsvilpa, "ko gan nodomātu mans miļais bērns, ja es atļautos tāpat pavizināties ar kādu glitu jaunkundzīti!"

Iztēlodams, kā tas varētu būt, viņš pasmējās, jo jau laulības sākumā it labi redzēja, ka Paola var būt savā ziņā greizsirdīga. Nekādus tračus viņa nekad nav cēlusi, nekad nav viņam ari klaji pārmetuši vai to izprašņājusi, bet, tiklīdz viņš mazliet painteresējās par kādu citu sievieti, tā mierīgi, bet nepārprotami skaidri parādīja, ka ir apvainota.

Viņš pasmaidīja, atcerēdamies misis Dehameni, skaisto mazo tumšmataino atraitni — ne viņa, bet Paolas draudzeni, — kura pirms ilgāka laika viesojās pie viņiem. Paola toreiz pateica, ka pēc pusdienas nekur neizjās, un pie brokastgalda dabūja dzirdēt, ka viņš ar misis Dehameni norunājuši jāt uz milzu egļu mežu, garām filozofu mājoklim. Un Paola driz pēc tam jāja viņiem pakaļ, tā ka izjājienā viņi tomēr nebija divi vien, bet trīs!

Tādēļ viņš no paša sākuma atturējās un nekad neinteresējās par citām sievietēm. Tai ziņā viņš bija daudz uzmanīgāks nekā Paola pati. Viņai tas ļāva pilnu vaļu, pat pamudināja, bija lepns, ka labākie virieši jūsmo par viņa sievu, priecājās, ja viņai tas bija patikami vai kad tā jutās glaimota. Un, cik viņš tagad var atcerēties, tam bija taisnība. Viņš bija mierīgs un pārliecināts par Paolu, daudz vairāk, nekā viņa varēja būt pārliecināta par savu vīru. Un visus desmit gadus viņam nekad nebija jānožēlo, ka tā izturējies pret sievu, jo viņas uzticībai tas ticēja tikpat noteikti kā senajam likumam par to, ka zeme griežas. Un pēkšņi iznāk, ka zemes griešanās likums nav nemaz tik drošs un var sākt šaubīties, vai tā ir apaļa, — viņš ironizēja.

Viņš uzrāva cimdu un paskatījās rokas pulkstenī. Pēc piecām minūtēm Greiamam vajag Iildorado piestātnē izkāpt no vagona. Diks brauca no Sakramentas mājās, un ceļš dega zem viņa kājām. Jau pabraucis garām Eldorado piestātnei, viņš panāca medību ratos iejūgtos Dudiju un Fudiju. Paola turēja grožus. Greiams sēdēja viņai līdzās. Ticis blakus, Diks brauca lēnāk, tad uzsauca savam draugam "Labdien!" un sāka braukt ātrāk, jautri uzsaukdams:"Lūdzu piedodiet, ka jums būs jārij mani putekļi. Lidz pusdienai es vēl pagūšu jūs uzveikt biljarda partijā, Evans, ja vien līdz tam laikam būsiet mājās."