Lielās mājas mazā saimniece

27

Bet, ja vīrietis un sieviete dzivo tuvu kopā, tie nekādi nespēj palikt noteiktā, nemainīgā attālumā. Nemanot Paola un Greiams kļuva aizvien tuvāki. No ilgajiem skatieniem un roku pieskārieniem nebija vairs tālu lidz neaizliegtiem glāstiem, un viss beidzās ar to, ka tie cieši apskāvās ari otrreiz, un viņu lūpas sakļāvās ilgā, ilgā skūpstā. Šoreiz viņa neiedegās niknumā, tikai stingri un pavēlēdama teica:

"Tu nedrīksti aizbraukt!"

"Es nevaru, nedrīkstu palikt," Greiams vai tūkstošo reizi atkārtoja. "O, jā, arī es esmu aiz durvīm skūpstījies un ļāvies visādām citām muļķibām," viņš nevērīgi atzinās. "Bet šoreiz es tā nevaru, — pret Diku un tevi es tā nevaru!"

"Es tev saku, Evans, gan jau viss'kaut kā beigsies."

"Nāc man līdzi un ņemsim savu likteni paši savās rokās. Iesim tūliņ pat."

Viņa atkāpās.

"Atceries," Greiams pūlējās viņu pierunāt, "ko Diks toreiz pie pusdienu galda sacīja, — ja arī tu, Paola, viņa sieva, atstātu viņu un aizietu citam lidzi, viņš teiktu, — "es dodu jums savu svētību, mani bērni!""

"Tādēļ jau, Evans, man ir tik grūti. Viņš pārāk augstsirdīgs. Paklausies. Ievēro tikai, kā viņš izturas. Viņš pret mani ir taisni tik laipns un sirsnigs, kā toreiz runāja."

"Vai viņš zina? Teica ko?"

"Teikt viņš man nekā nav teicis, bet esmu pārliecināta, ka viņš zina vai arī / nomana. Viņš negrib ar tevi sacensties."

"Sacensties?"

"Jā, taisni tā. Atceries, kas notika vakar. Viņš izbrauca zirgus, bet, tiklīdz mēs visi piebraucām, tūliņ meta mieru. Bet to viņš tik lieliski prot. Tu ari mēģināji, nebija nemaz tik peļami, bet viņam tu netiec ne tuvu. Tomēr viņš ai

savu izveicību un prasmi negribēja tevi pārspēt. Jau no tā vien es redzēju, ka viņš visu zina. Viņš mūs nemūžam netraucēs un neteiks ne vārda. Ja tu būsi uzmanīgs, tad redzēsi pats, ka man taisnība. Viņš mani neierobežo un atļauj man darīt visādas muļķības, kādas tik man tīk. Ak, tici man, es viņu pazīstu. Savu teoriju viņš noteikti realizē dzīvē. Viņš varētu šai ziņā filozofus pamācit."

Greiams gribēja ko teikt, bet viņa neļāva.

"Nē, nē, klausies, ko es tev teikšu! Es gribu tev stāstīt tālāk. Ir kādas slepenas kāpnes no bibliotēkas istabas uz viņa kabinetu. Tās lietojam tikai mēs divi, es un viņš. Kā pa kāpnēm augšā, tā jau esi viņa istabā, bet visapkārt tur grāmatu plaukti. Es nupat tur biju. Es gāju pie viņa, bet izdzirdu ļaudis runājam. "Protams, muižas lietās; drīz aizies," es nodomāju un paliku gaidot. Biia sarunas, protams, bija par muižas lietām, bet tik interesantas, tik, kā Hankoks teiktu, "apgaismojošas", ka es paliku tur un — klausījos. Un tās sarunas, tiešām, "apgaismo", rāda, kāds ir Dika raksturs. Pie viņa bija atnākusi viena strādnieka sieva. Sūdzējās par savu likteni un šņukstēja, bet Diks viņu pārtrauca. "Tas viss nav no svara. Galvenā lieta, vai jūs pati Smitu nepavedinājāt?" (Viņi runāja par Smitu, tas ir viens no mūsu meistariem un strādā te jau astoņus gadus.) "Ak nē!" sieva atbildēja. "Viņš no paša sākuma man visādi uzmācās. Es vairijos, negribēju ar viņu satikties. Un manam vīram vēl tāda traka daba. Es ļoti gribēju, lai viņš te paliktu darbā. Jau gandrīz gadu pie jums strādā, neviens nav par viņu sūdzējies, vai nav tiesa? Tik ilgi esam iztikuši no nejaušiem darbiem, un tagad pat tik grūta dzive. Viņš nav vainīgs, nav nekāds dzērājs. Viņš vienmēr…" "Labi, labi," Diks viņu pārtrauca, "tas nav no svara. Vai esat pārliecināta, ka it nekad neesat Smitu pati pavedinājusi?" Par to viņa bija tik stingri pārliecināta, ka norunāja vēl minūtes desmit, siki jo sīki attēlodama, kā Smits viņu vajājis un kā tai uzmācies. Es tikko valdījos, cik ļoti gribējās paskatīties, kāda viņa izskatās. "Bet kas tad īsti vakar notika?" Diks atkal jautāja, "vai viss, kas notika starp jums, jūsu vīru un Smitu, arī palika jūsu triju noslēpums, vai kaimiņi par to nekā nezina?" "O, jā, ser. Redziet, viņam nebija nekādas tiesības nākt manā virtuvē. Bet viņa roka bija pie mana viduča, un viņš gribēja mani nobučot taisni tai brīdi, kad ienāca virs. Mans virs ir veikls cilvēks, kaut nav diezin kāds stiprais. Smits ir otrtik stiprāks par viņu. Tad viņš izvilka nazi, bet Smits viņu sagrāba aiz abām rokām, un sākās kautiņš. Man bija bail, ka tie nenodur viens otru, es izskrēju ārā un kliedzu pēc palīdzības. Kaimiņi to traci jau bija izdzirduši. Abi viri kautiņā izsita logu un sagāza krāsni, visa virtuve bija pilna dūmu un kvēpu. Tikai ar lielām mokām izdevās viņus izšķirt. Es nekā neesmu darījusi, ka man tāds kauns jāpiedzīvo. Jūs jau zināt, kādas tās sieviešu mēles…" Atkal Diks viņu pārtrauca, bet vēl kādas piecas minūtes netika no viņas vaļā. Visvairāk viņa baidījās, ka viņas vīrs nepaliek bez darba. Es gaidīju, ko teiks Diks. Bet viņš vēl nebija nekā apdomājis, un es zināju, ka nu ir meistara kārta. Tas arī ienāca. Man briesmīgi gribējās viņu redzēt, bet es varēju tikai dzirdēt. Diks ķērās tūliņ pie lietas, atstāstīja visu, un Smits atzinās, ka bijis liels tracis. "Viņa saka, ka nekad nav jūs pavedinājusi," Diks teica. "Tad viņa melo," Smits izsaucās. "Viņa tā prot acis skatīties, ka tas ir īsts pavedinājums. Un uz mani viņa no paša sākuma tā skatijās. Un vakar aizgāju uz virtuvi taisni tādēļ, ka pati mani sauca. Mēs negaidījām, ka atnāks vīrs, bet, tiklīdz tas ienāca, šī man virsū un sāk sist. Ja viņa saka, ka nav mani pavedinājusi…"

"Lai tas paliek," Diks stingri teica, "tas nav svarīgi."

"Kā tad nav svarīgi, mister Forest, kā lai es attaisnojos, ja…" "Nē, tas neattiecas uz lietu, kurā jūs nevarat attaisnoties," Diks sacīja, un es dzirdēju, ka viņa balsī ieskanējās man tik labi pazīstamā aukstā, stingrā un cietā griba. Smits nesaprata. Diks viņam to pateica. "Mister Smit, jūsu vaina ir tā, ka esat pārkāpis mūsu sadzīves noteikumus, esat sācis traci, dodams iemeslu sievu tenkām, kuras tagad visur trinas, jūs esat pārkāpis muižas kārtību un disciplīnu, kas rada vislielāko ļaunumu: tad slīd uz leju strādnieka darba spējas un kultūra."

Smits vēl nekā nesaprata. Viņš domāja, ka to apvaino par sabiedriskās tikumības pārkāpšanu, par to, ka uzmācies precētai sievietei, tādēļ pūlējās savu vainu mazināt, sacīdams, ka sieviete pati to pavedinājusi.

"Mister Smit," Diks teica, "jūs pie manis strādājat astoņus gadus, sešus kā meistars. Par jūsu darbu man nav nekā ļauna ko teikt. Jūs, bez šaubām, protat tikt galā ar ļaudīm. Cik jūs esat morālisks vai nemorālisks, tas man nav no svara. Man vienalga, vai jūs esat mormonis vai turks. Jūsu privātā dzīve ir jūsu pašu lieta, un man tur nav ko jaukties, ja tikai tā netraucē jūsu darbu manā muižā. Katrs no maniem vedējiem sestdienas vakarā var piedzerties, cik lien, kaut vai katru sestdienas vakaru, tā viņa patikas lieta. Bet, ja pirmdien viņš nav darbā un ja zirgi no tā cietuši, ja viņš tos nevajadzīgi uztrauc, kaitē tiem vai sit viņus, ja pirmdien viņa darba labums vai padarītais daudzums krities, tad jau tā ir mana darīšana, un tādu vedēju es atlaižu."

"Mister Forest, jūs gribat teikt," Smits sacīja, aiz izbailēm gandriz stostīdamies, "ka atlaižat mani?" — "Pilnīgi pareizi, mister Smit. Tikai ne tādēļ, ka esat lakstojušies ap cita sievu, — tā jūsu abu darīšana, — bet tādēļ, ka sacēlāt traci, no kura cieš visi muižas strādnieki.""-

"Vai zini, Evans," Paola teica, pārtraukdama savu stāstu, "Diks redz muižas statistiskos datos lielākas drāmas nekā kurš katrs rakstnieks-romānists lielpilsētas mūžīgajā kņadā un skaļajā tirgū. Piemēram, mūsu slaucēju pārskati: tik un tik daudz mārciņu rītā, tik un tik vakarā, no tādas un tādas govs. Šī darba darītājs viņam nemaz nav jāzina. Bet uzreiz, — piena svars krīt. Diks atsauc piensaimniecības pārzini. "Mister Perkmen, vai Perata precējies?" — "Precējies." — "Bet kas viņiem par strīdiem ar sievu?" — "Jā, nesatiek." Vai ari: "Mister Perkmen, visu iaiku piena daudzuma ziņā Simpkins bija no visiem slaucējiem pirmā vietā, bet nu sāk palaisties. Kādēļ?" Perkmens nezina. "Uzziniet. Viņam kaut kas uz sirds. Parunājiet ar viņu tā tēvišķi, kas viņu nospiež." Un Perkmens dabū zināt. Nu? Izrādās, Simpkina dēls mācās universitātē, bet vairs negrib strādāt, sācis trakot, ieticis cietumā un nu gaida sodu par dokumentu viltošanu. Diks nodeva lietu saviem paša advokātiem; tie panāca, ka lietu noklusēja, zēnu atsvabināja, un Simpkins atkal izslauc vairāk par visiem citiem. Visjaukākais ir tas, ka jauneklis apdomājās un ir pilnīgi labojies. Diks visu laiku viņu uzraudzīja, palīdzēja pabeigt inženieru skolu, tagad viņš strādā tepat muižā, nopelna simt piecdesmit dolāru mēnesī, apprecējās, un tam priekšā spīdoša nākotne. Bet tēvs vienmēr vēl slauc govis."

"Jā," Greiams domīgi teica, "ne velti es Diku saucu par — Zelta Sirdi."

"Es viņu saucu par Nešķobīgo Klinti. Viņš ir tik stingrs un stiprs. Kuru katru vētru izturēs… O, tu viņu vēl ļoti maz pazisti. Uz viņu var tik ļoti paļauties. Stāv kā klints. Ne reizi vēl dzīves vētras nav to gar zemi notriekušas.

Pats Dievs viņam smaida pretim, vienmēr, it visur. Bet nu, Evans," viņas roka sniedzās pēc viņa rokas, kautri, gandriz glāstidama, "nu es sāku baidīties. Tādēļ es nezinu, ko darīt. Ne sevis dēļ es atkāpjos un sāku šaubīties. Būtu Diks šaursirdīgs, zems, vājas gribas vīrietis, būtu viņš kaut drusciņ nelietis, būtu kaut reizi dzīvē ceļus liecis, tad, tad… mans mīļais, dārgais, sen jau mēs nebūtu vairs te…"

Viņas acis neviļus iezagās asaras. Roku spiezdama, viņa mierināja savu draugu un sažņaugtu sirdi turpināja stāstu:

""Jūsu mazo pirkstiņu, mister Smit," Diks viņam toreiz teica, "es sev un visai pasaulei vērtēju daudz augstāk nekā visu tās sievietes vīra ķermeni. Par viņu man ziņo tā: uzticīgs, pūlas izpatikt, nav ne gudrs, ne apdāvināts, diezgan nespēcigs, viduvējs strādnieks. Un tomēr — jums jāiet, kaut man ļoti, ļoti žēl jūs atlaist…"

Tas vēl nav viss; tomēr pašu galveno tev izstāstīju. Te tu redzi Dika likumus, un tie valda visā viņa dzīvē. Viņš atļauj plašu brīvību katra cilvēka personībai. Kā cilvēks uzvedas savā personīgā dzivē, par to viņš neliekas ne zinis, lai tikai ar savu rīcību nekaitē citiem, ar kuriem tam jādzīvo kopā. Viņš spriež, ka Smitam bija neaizliedzama tiesība mīlēt to sievieti, tāpat kā viņai bija tiesiba mīlēt Smitu. Vienmēr esmu viņu dzirdējusi sakām, ka milu ar varu nevar ne panākt, ne paturēt. Esmu cieši pārliecināta, ja es aizietu kopā ar tevi, viņš mums teiktu: "Dodu jums savu svētibu, mani bērni." Viņam pašam sirds vai lūztu aiz sāpēm, bet tā viņš teiktu mums. Pēc viņa domām, mums nav nekādu tiesību prasīt senai milai. lai arī šodien tā pieder mums. Un vēl esmu dzirdējusi viņu sakām, ka katra milas stunda prasa no abām pusēm visu. it visu, pilnīgi, lidz galam. Viņš domā, ka mīlā nevar būt nekādu saistību, viņš smejas, ja kāds grib kaut ar vārdiem aizstāvēt tādas domas."

"Un es viņam piekrītu," Greiams teica. — "Tu solījies mani vienīgo mūžīgi mīlēt," — tā saka pieviltā puse, it kā uzrādīdama vekseli par tik un tik dolāriem. Dolāri paliek dolāri, bet mila dzivo un mirst. Kā lai dabū atpakaļ to, kas miris? Mēs visi trīs domājam vienādi. Tātad tā lieta ir ļoti vienkārša: mēs mīlam viens otru? Un ar to pietiek. Kādēļ tad vēl kaut mirkli kavēties?"

Viņa pirksti pieglaudās viņas pirkstiem uz klavieru taustiņiem, viņš noliecās, noskūpstīja vispirms matus, tad lēni pagrieza tās seju un skūpstīja ari viņas lūpas, kuras vairs nemaz nepretojās.

"Diks mani tā nemīl kā tu," viņa teica, "viņš mīl tik neprātigi, tik kaisli. Mēs jau tik ilgi dzīvojam kopā, ka mīla tam, liekas, palikusi par paradumu. Un bieži, ļoti bieži, kad vēl tevi nepazinu, es nesapratu, ko viņš mii vairāk: mani vai savu rančo."

"Tas taču tik vienkārši," Greiams atsāka, "vajag tikai iet taisni savu ceļu. Iesim prom no šejienes."

Viņš to saņēma un piecēla, it kā gribētu tūliņ pat vest sev lidzi.

Bet viņa izrāvās, atkal apsēdās un «aizsedza abām rokām pietvīkušo seju.

"Evans, tu nesaproti. Es Diku mīlu. Un vienmēr mīlēšu viņu."

"Un mani?" Greiams greizsirdīgi vaicāja.

"Ak, tas taču pats par sevi saprotams," viņa pasmaidīja. "Bez Dika tu esi vienīgais cilvēks, kas mani tā skūpsta un kuru es tā varēju skūpstīt. Bet es nespēju izšķirties. Tas "trīsstūris", kā tu saki, manā vietā jāatrisina kādam citam. Es pati to nespēju. Es jūs abus salidzinu, mēroju, apsveru. Atceros, kā mēs ar Diku iepazināmies, kā esam dzīvojuši visus šos gadus… Domāju par tevi un vaicāju savai sirdij. Un nezinu. Nekā nezinu. Tu esi liels, ievērojams cilvēks, arī tava mīla ir liela. Bet Diks ir lielāks par tevi. Tu esi vairāk šis zemes cilvēks, vairāk ..: nu, kā to lai saku… liekas, tev vairāk tīri cilvēcisku kaislību, un taisni tādēļ es tevi vairāk mīlu., juismaz man tā liekas:"

"Bet pagaidi," viņa satvēra tā roku un paturēja savējā. "Es vēl neesmu visu izteikusi. Atceros, kāds Diks bija visus šos gadus. Bet domāju arī par to, kāds viņš ir-šodien, kāds būs rīt. Es nevaru ne iedomāties, ka kāds varētu manam vīram uzbāzties ar savu lidzjūtibu, ka kāds viņu žēlotu… Bet tev viņš taču jāžēlo, ja es atzītos, ka tevi mīlu vairāk.. Tādēļ ari nekā nezinu, nekā nesaprotu, ko darit. Tādēļ tik ātri atsakos pati no saviem vārdiem un nezinu… Es nomirtu aiz kauna, ja kāds gribētu Diku žēlot manis dēļ. Nekā briesmigāka es nevarētu iedomāties. Nekad viņu neviens pats nav žēlojis. Vienmēr viņš uzveicis visus šķēršļus, bijis gaišs, spēcīgs, neuzvarams. Vēl vairāk: viņš nav pelnījis lidzjūtibu. Un vainīgi esam mēs, — es un tu, Evans."

Asi un strauji viņa atgrūda tā roku.

"Un viss, ko mēs darām, katrs tavs pieskāriens, ko es atļauju, viņu padara par žēlastības cienīgu. Vai tu neredzi, kas tas par jucekli? Galu galā cieš mans lepnums! Tu redzi, ka izturos pret viņu nekrietni." viņa atkal satvēra tā roku un sāka to saviem pirkstgaliem glāstīt. "Tas apvaino manu mīlu pret tevi, pazemo mani tavās acīs. Es nevaru domāt par to, ka viss, ko es daru (viņa pieglauda tā roku pie sava vaiga), viss ir nodevība pret viņu, un tu vari viņu nožēlot, bet mani nicināt."

Viņa atņēma tā roku no vaiga un izklaidīgi, it kā ko citu domādama, skatījās uz to, it kā apzinīgi nekā neredzēdama, tad pagrieza un ilgi skūpstija viņa delnu. Bet tai pašā mirklī uztrūkās kājās un ļāvās viņa skāvieniem.

"Nu, redzi!" viņa, it kā pārmezdama, teica, atkal izraudamās no viņa skāvieniem.

"Kādēļ tu man stāstīji to visu par «Diku?" reiz Greiams viņai jautāja, kad tie jāja pa mežu un zirgi mierigi soļoja blakus. "Lai es turētos tālāk no tevis? Lai tu pati aizsargātos pret mani?"

Paola palocīja galvu, bet tūdaļ piebilda:

"Nē, ne gluži tādēļ. Tu zini, ka nekad negribu… lai tu būtu tālu… prom no manis. Bet par Diku tev stāstu tādēļ, ka visu laiku domāju par viņu. Neaizmirsti, ka desmit gadus esmu domājusi tikai par viņu vien. Acīmredzot stāstīju tev to visu tādēļ, ka par viņu domāju. Iedomājies tikai, kāds mans stāvoklis! Es vēlreiz saku, tu taču ielauzies laimigā laulības dzīvē."

"Es zinu," viņš atbildēja. "Un tāda loma man netik. Tu man to uzspied, kaut mums vajadzētu nekavējoties doties prom no šejienes. Es citādi nevaru. Es pūlos nedomāt par tevi, gribu šīs domas aizvirzīt pavisam kur citur. Šorit es uzrakstīju veselu pusnodaļu, bet skaidri zinu, ka tā nekur nederēs, būs jāraksta no jauna. Kas man tagad Dienvidamerikas etnoloģija salīdzinājumā ar tevi? Man vajag tikai pieiet pie tevis, un rokas neviļus tiecas tevi apskaut. Pats Dievs to redz, tu pati to vēlies, neliedzies…"

Paola saņēma pavadu un laida zirgu aulekšos, bet pirms tam, valšķigi smaididama, atzinās:

"Es gribu, mīļais varmāka, es gribu!" Reizē viņa padevās un nikni cīnījās.

"Es milu savu viru, to, lūdzu, nekad neaizmirsti!" Viņa arvien teica Greiamam, bet tai pašā mirklī krita tā skāvienos.

"Paldies Dievam, šodien būsim trīs!" reiz Paola izsaucās, paņēma abus pie rokām, ieveda viesistabā un apsēdināja uz Dika iemīļotā platā dīvāna, "iesim! Apsēdīsimies un pastāstiet ko skumju par nāvi un par karaļiem."

Viņa bija starojoši jautra, un Diks, klusībā brīnīdamies, lūkojās uz viņu, kad viņa aizkūpināja cigareti. Viņš varētu uz vietas saskaitīt cigaretes, cik Paola šais laulības gados izsmēķējusi. Kad vēlāk viņš sev un Greiamam ielēja pa glāzei viskija, viņā atkal tam lika pabrīnīties, jo lūdza ari sev vienu mazu glāzīti.

"Tas ir skotu," viņš to brīdināja.

"Ak, tikai vienu maziņu, tad sēdīsimies visi trīs kā labi draugi kopā un risināsim visas pasaules miklas. Un, kad jūs tās līdz pašiem pamatiem būsiet atrisinājuši, tad es jums nodziedāšu Valkīras dziesmu.

Viņa piedalijās sarunā daudz citigāk nekā parasti un pūlējās panākt, lai vairāk runātu Diks. To Diks ļoti labi redzēja, padevās viņai un runāja tik gleznaini, ar tik apžilbinoši plašu un bagātīgu saturu, ka spīdošāka sarunu biedra neviens nevarētu iedomāties.

"Viņa grib, lai es ar to sacenšos," Greiams nodomāja. Bet tāds nebija Paolas nodoms. Viņa tikai sajuta priekti, raugoties abos varenajos vīriešos, kuri viņai tik pilnīgi piederēja.

Kājas pierāvusi, viņa sēdēja uz divāna tā, lar, mazliet galvu pagriezusi, varētu redzēt Greiamu, kas bija ļoti ērti atsēdies lielajā krēslā, un ari Diku, kas bija viņai līdzās atlaidies uz spilveniem. Klausīdamās viņa skatījās te uz vienu, te otru. Viņi runāja par dzīves ciņām, par kaujām, runāja auksti, mierigi, kā isti reālisti, un arī viņas pašas domas pamazām kļuva tikpat mierīgas un aukstas, tā varēja jau skatīties uz Diku pavisam aukstasinīgi, bez smeldzošā žēluma, kas visas šīs dienas žņaudza viņas sirdi.

Viņa bija lepna uz Diku: kura sieviete gan nejūsmotu par šo izskatīgo vīrieti, kura neatzītu, cik viņš valdzinošs un spēcīgs? Bet viņai vairs nebija tā žēl. Viņiem abiem ir taisnība. Tā ir spēle, skriešanās, uzvarēs tas, kurš ir spējīgāks, ātrāks. Ne vienu reizi vien viņi piedalījušies tādās sacīkstēs. Kādēļ gan arī viņa to nevar pamēģināt? Jo ilgāk viņa skatijās un klausijās abus vīriešus runājam, jo neatlaidīgāk uzmācās šis jautājums.

Viņi nav nekādi mūki, abi Šie virieši. Plaša bijusi viņu dzīve pagātnē, no kuras tie ienākuši šai pasaulē! Viņi piedzīvojuši tādas dienas un naktis, kādas ne mūžam nepiedzīvos ne viņa, ne ari cita viņai lidziga sieviete. Par Diku viņa vairākkārt bija dzirdējusi, ka viņam, pa pasauli klīstot, piederējušas vairākas citas sievietes. Viņi taču ir virieši, un vēl — tādi vīrieši! Un pēkšņi viņa sajuta greizsirdību pret tām nezināmām sievietēm, vienu mirkli viņas sirds palika cieta un nežēlīga. Viņi baudījuši prieku, kur vien to varējuši rast.

Zēlums? Līdzcietība? Kā.dēļ? Vai gan viņu kāds žēlos? Viņi visi trīs sākuši augstu un lielu spēli, un tad nevar būt runa par līdzjūtību, jo visi nevar būt uzvarētāji. Sajūsmināta par savas fantāzijas lidojumu, viņa sāka domāt, kā gan tomēr spēle varētu beigties. Un pēkšņi tai kļuva skaidrs, ka viņus visus sagaida kas briesmīgs, — kas īsti, viņa vēl nenojauta, bet tas būs kas briesmīgs. Allaž viņa bija centusies izvairīties no šādām smagām domām, bet viskijs viņai deva drosmi.

Diks uzlika savu roku viņai uz acīm, un tikai tad viņa atjēdzās.

"Tu sapņoji?" viņš jokojās, kad viņa pagriezās un paskatījās uz viņu.

Dika acis smaidīja, bet pašās dzīlēs Paola pamanija ko tādu, ka tai neviļus vajadzēja pievērt acis un paslēpt tās aiz garajām skropstām. Viņš zināja. Sai brīdī arī viņa nešaubīgi pārliecinājās, ka viņš — zina. To viņa izlasīja viņa acīs. Bet viņas atbilde bija jautra, un, turpinādama sarunu ar Greiamu, viņa sniedza roku pēc pusē izdzertās glāzes un iedzēra malku viskija.

Lai notiek kas notikdams, bet viņa bija solījusies nospēlēt partiju līdz galam. Lai tie visi ir murgi, lai tas ir neprāts, bet tā ir — dzive, un viņai taču jādzīvo. Nekad viņa nav tik strauji sajutusi dzīves pulsu. Lai spēles iznākums būtu kāds būdams, spēlēt ir vērts. Mīla? Vai viņa Diku kādreiz tā mīlējusi, kā tagad sajūt mīlu? Vai visus šos gadus viņa nav maigu, sirsnīgu draudzību iedomājusies par mīlu? Paskatīdamās uz Greiamu, viņa juta, kā sāk kvēlot acis, un atzinās, ka grib viņam piederēt visa, bet Diks nekad nebija spējis tā viņu valdzināt.

Viņa nebija radusi lietot alkoholiskus dzērienus, tādēļ viņas sirds sāka pukstēt straujāk. Diks, šad un tad uz viņu paskatīdamies, bija pilnīgā skaidrībā par to, ko nozīmē šis mirdzums viņas acīs un košais sārtums vaigos un uz lūpām.

Un Diks katru mirkli runāja mazāk, un driz vien starp vārdiem klusums ieilga, un viņu strīdiņš par baltās rozes pretestības spēka trūkumu pamazām izsīka, it kā visi to būtu vēlējušies. Beidzot viņš paskatījās, cik pulkstenis, piecēlās, nožāvājās, izstaipījās un teica:

"Pietiks. Laiks iet gulēt. Vai neiedzersim, Evans, pirms dodamies pie miera?"

Greiams piekrītoši pamāja ar galvu, bet neteica ne vārda. Abi juta, ka nepieciešama iekšējās saspringtības atslābināšana.

"Un tu? Vai arī nedzersi glāzi viskija?" Diks vaicāja sievai.

Viņa noraidoši pakratīja galvu un sāka savākt notis.

Greiams nolaida klavieru vāku, bet Diks, durvis stāvēdams, gaidīja un, projām ejot, gāja dažus soļus pa priekšu. Saimniece lika, lai Greiams visur izdzēš elektrību. Diks apstājās tai vietā, kur viņiem bija jāiet katram uz savu pusi.

Vēl palika viena spuldze neizdzēsta, — Greiams izdzēsa ari to.

"Ei, to nedzēsiet!" Diks dzirdēja, ka sieva iesaucās. "To mēs vienmēr atstājam visu nakti degot."

Vairāk nekā Diks nedzirdēja, bet sajuta tumsā karstas trisas, nolādēja senās atmiņas, — reiz pats tumsā nolaupīja pirmo skūpstu, — un tādēļ tagad labi zināja, kas notika tumsā, kamēr elektriskā spuldze atkal iedegās.

Viņš nespēja uz tiem vairs skatīties, kad viņi abi pienāca klāt. Viņš negribēja redzēt Paolas godīgās acis aiz biezajām skropstām un burzīja rokās papirosu, pūlēdamies visbrīvāk un neuzkrītošāk pateikt arlabunakti.

"Nu, kā iet ar grāmatu? Kura nodaļa jau ir?" viņš vaicāja Greiamam. kas gāja prom, bet Paola viņam sniedza roku. Un pie viņa rokas turēdamās, to šūpodama, pati palēkdamās un draiskulīgi lidzi tipinādama, smejot un čivinot, kā maza meitene iedama pie rokas lielam cilvēkam, Paola gāja lidzās Dikam, — bet viņš skumji sev vaicāja, kādu viltību nu viņa izdomās, lai ari šovakar, arlabunakti sakot, tiktu vaļā no atvadu skūpsta, ko viņa sen vairs tam nesniedza.

Acīm redzot, viņa vēl nebija nekā izdomājusi, bet jau bija klāt vieta, no kurienes vajadzēja iet katram uz savu istabu. Visu laiku viņa roku šūpodama un visādus niekus kuldama, viņa aizgāja tam līdzi uz kabinetu. Un viņam palika tās žēl Viņš nespēja nogaidīt, kā šoreiz tā tiks vaļā bez skūpsta.

Viņš izlikās, it kā būtu ko aizmirsis, pieveda viņu pie sava rakstāmgalda un paņēma pirmo vēstuli, kas pagadījās:

"Es apsolījos rīt ar pirmo auto nosūtīt atbildi," viņš teica, tad piesēdās pie fonogrāfā un sāka diktēt.

Kamēr viņš diktēja pirmās rindas, viņa arvien vēl tur stāvēja un turēja viņa roku. Tad viņš juta, ka viņas pirkstiņi padodas viņa vājam spiedienam, un Paola čukstēja: "Ar labu nakti."

"Arlabunakti,- bērniņ," viņš mehāniski atbildēja, nepārtraukdams diktēšanu, it kā nemanīdams, ka viņa aiziet. Un tikai tad viņš sāka klausīties, kad zināja, ka viņa nekā vairs nesadzird.