Lielās mājas mazā saimniece

14

Donalds bija vājš peldētājs, tādēļ ūdens turnirā nepiedalījās, toties pēc pusdienas prata piekļūt pie saimnieces un piesēdināt viņu pie klavierēm, kas Greiamam ne visai patika. Sabrauca vēl jauni viesi, brīvi, vienkārši, bez kādām ceremonijām, kā jau Lielajā Mājā bija parasts: tur bija kāds jurists Ādolfs Veils, kuram bija ar Diku jāparunā kādas lielākas prasības lietā par kādām tur tiesībām uz ūdeņiem; tieši no Meksikas bija atbraucis Džeremijs Brekstons, Forestam piederošo Harvesta grupas zelta raktuvju ģenerāldirektors; mūzikas un teātra kritiķis Edvins O'Hais, sarkanmatis-īrs un Čansijs Bišops, Sanfrancisko avīzes izdevējs un redaktors, Dika universitātes biedrs, kā Greiams no viņu sarunām noprata.

Dažus no viesiem Diks nosēdināja pie viņa paša izgudrotās azarta kāršu spēles, un spēlētāji bija ļoti uztraukti un neparasti pārdroši, kaut augstākā paspēles summa bija ierobežota ar desmit centiem, un bankas turētājs, ja viņam ļoti laimējās, varēja laimēt vai zaudēt apmēram deviņdesmit centu. Katra partija ilga minūtes desmit. Viesi spēlēja pie lielā galda istabas viņā galā, un tur valdīja milzīgs troksnis un ķildas. Dažs aizņēmās, dažs palika parādā, un visiem trūka sīknaudas.

Spēlē varēja piedalīties tikai deviņi spēlmaņi, un nebija īsti labi kur sēdēt, tādēļ Greiams tikai dažreiz spēlēja lidzi Ernestīnes kārtij, aizvien tomēr paraudzīdamies uz garās istabas viņu galu, kur Paola ar vijolnieku spēlēja Bēthovena sonātes un Delība baletus. Brekstons ierosināja lielāko laimesta summu paaugstināt līdz divdesmit centiem, bet Diks, kas jau bija paspēlējis veselus četrus dolārus un sešdesmit centus, protestēja un žēlīgi lūdzās, lai nodibina "fondu", no kura samaksāt par apgaismi un istabas iztīrīšanu rīt no rīta. Arī Greiams bija paspēlējis piecus centus un, dziļi nopūzdamies, teica Ernestīnei, ka gribot mazliet pastaigāties pa istabu, varbūt tad būšot vairāk laimes.

"Es jums to jau pareģoju," vina paklusi teica.

"Ko?"

Viņa nozīmīgi paskatījās uz Paolu.

"Nu man tiešām jāiet," viņš atbildēja, Šo skatu pareizi saprazdams.

"Un ja es teikšu, ka jums nebūs drosmes?"

"Ja jūs tā teiksiet, tad man tiešām nebūs drosmes."

"Labi, tad es saku, ka jums nav drosmes."

Viņš pakratīja galvu.

"Jau agrāk gribēju iet taisni turp un dabūt to vijolnieku prom. Manu apņēmību jau par vēlu grozīt. Redziet, misters O'Hais gaida, cik jūs liksiet."

Izklaidīgi Ernestīne lika desmit centu, bet nezināja pat, vai laimējusi vai zaudējusi, jo viņa tikai vēroja, kā Greiams iet uz istabas viņu galu, kaut ļoti labi redzēja, ka viņu atkal novēro Bērts Venraits. Bet savukārt ne Bērts, ne arī kāds cits no spēlmaņiem nemanīja, ka Diks, kuru visi apbēra dažādiem amizantiem un asprātīgiem jokiem, par kuriem visi no sirds smējās, redzēja ik šikāko kustību tai siržu spēlē, kurā noskatījās smaidošām acīm.

Ernestīne bija mazliet garāka par Paolu, bet droši vien ar laiku būs krietni apaļākām formām: viņa bija īsta gaišmate, skaidru veselīgu sejas krāsu, ko saule bija mazliet zeltainu padarijusi, un smalku vieglu sārtumu vaigos, kāds mēdz būt meitenēm ap deviņpadsmit gadiem. Likās, var gandriz saredzēt cauri pirkstu, plaukstu, roku, kakla un vaigu maigiem, bālisārtiem ādas audiem. Un Diks skaidri redzēja, ka brīnišķīgi sārtais dzidrums pārklājās ar maigu siltumu, kad viņa noskatijās, kur paliek Evanss Greiams. Diks saprata, ka meitenes sirdi mostas kāds sapnis, kuru viņa pati vēl īsti nenojauž.

Viņa raudzījās uz Greiamu, viņu apbūra tā majestātiskais stāvs un gaita, augstu paceltā galva, ar nevērīgu grāciju uz pieres noslīdošie zeltainie bronzas mati, un viņai gribējās tiem pieglaust savus pirkstus. Agrāk tādu vēlmi viņa nekad nebija izjutusi.

Arī Paola, kad uz īsu brīdi pārtrūka viņas strīds ar vijolnieku, neviļus pavērās, kur naca Greiams, un arī viņa ar sirsnīgu patiku vēroja, cik daiļas viņa kustības, cik cēli tas tur galvu ar savvaļā izirušām matu cirtām, cik tīri viņa gludie bronzas krāsas vaigi, cik lieliska piere, iegarenās acis ar mazliet pievērtiem plakstiem, kāds viņš gandrīz bērnišķīgi skumjš, un kā skumjas izgaist, kad viņš laipni pasmaida. Šo smaidu jau daudzreiz viņa bija pamanījusi, — tas bija neatdarināmi brinišķigs smaids, un acis iemirdzējās maiga, laipna gaisma, ap lūpu kaktiņiem savilkās daudzas labsirdīgas grumbiņas. Tādu smaidu redzot, ari visi citi neviļus smaidīja pretim, vismaz Paola sajuta, ka viņa smaida, atbildot uz Greiama smaidu.

Tomēr visu laiku viņa turpināja sākto sarunu ar vijolnieku, jo, acim redzot, bija nodomājusi šo vakaru ziedot viņam, — parunājusi ar Greiamu tikai dažus vārdus, viņa tūdaļ atkal sēdās pie klavierēm, un kā svaigs vējš pa istabu plūda ungāru deju motivi, kurus viņa spēlēja ar tādu aizrautibu un tīri čigānisku draiskulību, ka viņš, ar cigāru zobos tīksmi nosēdies uz plodzes spilveniem, atkal un atkal brīnījās, cik daudzkrāsains un daudzveidīgs viņas talants. Aiz pieklājības viņš tur varēja palikt tikai dažas minūtes un tad atgriezās pie spēlmaņiem.

Mazliet vēlāk, kad beidzās azarta spēle, Bērts ar Lisiju Destenu izjauca viņai Bēthovena "Sonater Pathetique" adagio, improvizēdami patētisku pantomimu, kura bija tik smieklīga, ka pati Paola sāka no visas sirds smieties un aizgāja no klavierēm. o

Viesi sastājās garās grupās. Diks, Rita, Bišops un Veils nosēdās pie bridža. Donaldam vajadzēja atļaut Paolai pievienoties jauniešiem, kuri Džeremija Brekstona vadībā to saņēma ar gavilēm; Greiams un O'Hais vieni paši apsēdās uz palodzes, un pēdējais no viņiem sāka runāt par teātra kritiku.

Tad grupa pie klavierēm sāka korī dziedāt havajiešu dziesmas, pēc tam dziedāja ari Paola viena, pati pavadīdama, un tad Greiams ar prieku nodomāja, ka nu viņš atradis viņas vājāko vietu. Viņa lieliski spēlē klavieres, lieliski jāj, lieliski prot peldēt un zem ūdens nirt, bet par lielisku dziedātāju viņu nevarēja saukt. Tomēr šo spriedumu tam driz vien vajadzēja grozīt. Izrādījās, ka viņa ir lieliska dziedātāja, un, ja arī dziedāšanu var saukt par vājāko no viņas spējām, tad tikai salīdzinošā nozimē. Balss viņai, patiesi, nebija diezin cik spēcīga un plaša, bet tīkama, daiļskaniga, tā paša siltuma apdvesta, kas padarīja tik apburošus viņas, smieklus, bet tai nebija spēka, plašā plūduma, bez kā nav iedomājama lieliska balss.

Bet balss noskaņa, tembrs!.. Un Greiams kļuva domīgs. Tā bija īsta sievietes balss, pilna sievietīgas kaislības un ilgu; tur skanēja viss varenā temperamenta spēks, bet šis spēks bija apvaldits, ierobežots. Greiams nevarēja nobrīnīties vien, kā viņa prot apslēpt savas balss vājākās vietas: tā tiešām bija īsta māksla.

Un, izklaidīgi palocīdams galvu, kad īrs viņam lasīja īstu lekciju par moderno operu, tas sev jautāja: vai iespējams, ka Paola, kura tik lieliski spēj valdīt temperamentu mākslā, tikpat lieliski to spēj valdīt savu arī dziļākās jūtās? Viņš sajuta neatvairāmu tieksmi atrisināt šo jautājumu, — aiz vienkāršas ziņkārības, kā pats sev gribēja iestāstīt; bet ta nebija ziņkārībā vien; bija pamodinātas kādas dziļākas, pirmatnējākas jūtas, kas no senseniem mūžiem mīt vīrieša dabā.

Viņš juta pēkšņi pamostamies nevaldāmu kairumu, netika vairs vaļā no daudzām domām un raudzījās garās istabas viņā galā, pat uz griestu baļķiem un galeriju, kur bija dažādas trofejas vai no visas pasaules; viņš paskatījās uz pašu Šo materiālo bagātību saimnieku, uz tās sievietes vīru, kura viņu tik ļoti interesēja, uz viru, kas rotaļās un arī darbā atdeva visu savu sirdi un kura skaļie smiekli noskanēja visā istabā, kad Ritai nebija īsti labi veicies. Greiams bija pārāk vientulīgas dabas cilvēks, un šie viņa slēdzieni to nebūt nebaidīja. Aiz abstraktās problēmas, kas viņu interesēja, bija dziva sieviete, pati Paola, īsta sieviete, visa sievišķigā neatvairāmais tēls. No tā brīža,'kad viņš pēkšņi, tik negaidīti ieraudzīja viņu ūdens tvertnē milzīgā ērzeļa mugurā, ne mirkli tā vairs nedeva miera viņa fantāzijai, tā viņu gluži apbūra. Viņš nebija nekāds nepiedzivojis zēns, un sievietes tam bija jau krietni apnikušas ar savu pelēcīgo vienādību, — kāda viena, tāda otra. Satikt kādu pavisam sevišķu sievieti, kura atšķirtos no visām citām, viņa dzivē bija tas pats, kā atrast pērli simts tūkstošu vērtībā, kur tās jau zvejojušas bezgala daudzas ūdenslīdēju paaudzes.

"Jūs vēl dzīvs? Man liels prieks!" pēc kāda brīža Paola zobodamās viņam uzsauca.

Viņa taisījās iet prom kopā ar Lisiju. Pa to laiku jau bija sastādījies jauns bridža kvartets: Ernestīne, Bērts, Džeremijs Brekstons un Greiams; O'Hais ar Bišopu sēdās pie dambretes.

"Viņš patiesi ir ļoti jauks," Paola teica par iru, "tikai nevajag ļaut tam sēsties viņa jājamzirdziņa mugurā."

"Viņa zirdziņš taču ir mūzika, vai ne?" Greiams teica.

"Bet, kad viņš sāk runāt par mūziku, tad nav vairs izturams," Lisija iesaucās. "Taisni no tās viņš vismazāk sajēdz. Var cilvēku tīri traku padarit."

"Nekas, nekas," Paola mierināja, "drīz vien jūs visas gūsiet gandarījumu par to, ko viņš jums pāri nodarījis. Diks man nupat pačukstēja, lai uz rītvakaru atsaucot visus "filozofus", un jūs jau zināt, kā viņi spriež par mūziku. Viņiem viens mūzikas kritiķis būs ists un pelnīts medījums."

"Nesen Terenss teica, ka mūzikas kritiķiem taupibas laika nemaz neesot," Lisija sacīja.

"Terenss un Arons ar viņu tiks galā," Paola smējās, "nemaz nerunājot par Dar-Hialu un viņa "plastisko" mākslas teoriju, kuru viņš, protams, attiecinās arī uz mūziku."

Tai brīdī pienāca Ernestīne un aizsauca Greiamu prom, teikdama:

"Mēs visi jūs gaidām. Kārtis jau pārceltas, un jūs esat mans partneris. Un Paolai jau gribas gulēt. Atvadieties un laidiet viņu vaļā."

Paola aizgāja pulksten desmitos, bet bridža spēle turpinājās lidz vieniem naktī. Diks, brālīgi apkampis Ernestīni, atvadījās no Greiama, kuram bija jākāpj augšā tornī, un pavadija savu glīto sievas māsu lidz viņas istabai.

"Es tev gribētu ko teikt, Ernestīn," atvadīdamies viņš teica, draudzīgi un vaļsirdīgi skatīdamies uz viņu savām labsirdīgām, pelēkām acīm, bet viņa balss skanēja tik nopietni, ka Ernestīne uzreiz ieinteresējās.

"Nu, ko nu būšu izdarījusi?" viņa izstiepa lūpiņas un pasmaidīja.

"Pagaidām vēl nekā. Bet labāk neiesāc, citādi bēdas vien piedzīvosi. Tu vēl esi bērns, — tev taču vēl tikai deviņpadsmit, un tu esi jauks bērns, kuru katrs var iemīļot, katrs vīrietis uz tevi pametīs aci. Bet Evanss Greiams nav — "katrs"."

"O-ho! Lūdzu manis dēļ neraizēties, es pati zinu, kā uzvesties," viņa iekaisa un asi atcirta.

"Tomēr paklausies, ko tev teikšu. Katras meitenes dzīvē pienāk laiks, kad viņas daiļajā galviņā sāk dūkt mīlas bites. Un tad viņai vajag prast izvairīties no katras kļūdas, vajag prast iemīlēties īstajā, viņai izraudzītajā. Vēl tu neesi iemīlējusies Evansā Greiamā, tad neiemīlies arī. Viņš nav istais vīrs tev un vispār nevienai pārāk jaunai meitenei. Viņš ir jau pavecs kungs, daudz redzējis un piedzīvojis un mīlu, tas ir, romantisko mīlu un jaunos daiļos purniņus droši vien sen jau aizmirsis, kaut ari mīlējis daudzreiz vairāk, nekā milēsi tu, kaut dzīvotu savu dzīvi vai divdesmit reizes. Ja arī viņš vēlreiz apprecēsies…"

"Vēlreiz?" viņa to pārtrauca.

"Mīļā, nu jau būs piecpadsmit gadu, kopš viņš palika atraitnis."

"Un kas tad par to?" viņa ietiepīgi jautāja.

"Nu," Diks mierigi turpināja, "tas nozīmē, ka jaunības romantika viņam jau sen aiz muguras, — un cik brīnišķīga bija viņa romantika! Ja piecpadsmit gados .viņš nav otrreiz apprecējies, tad tas nozīmē…"

"Ka viņš nekad nevarēs aizmirst, ko zaudējis?" Ernestīne viņu atkal pārtrauca. "Bet tas jau vēl nenozīmē…"

"Tas nozīmē, ka jaunības romantikas skolnieka gadi viņam jau garām," Diks neatlaidigi un mierīgi turpināja. "Tikai ieskaties viņā labi un sapratīsi, ka viņam nav trūcis gadījumu un ka nevienu reizi vien skaistas, gudras, nobriedušas sievietes būs viņam devušas atrisināt to pašu uzdevumu, un viņam bija vajadzīgi visi viņa garīgie spēki, lai tiktu ar to galā. Un tomēr neviena no tām nav viņu dabūjusi savā varā. Tādēļ apdomā labi un neļaujies tādām domām. Ja tu laikus atsaldēsi savu sirdi, tu paglābsies no lielas un smagas vilšanās."

Viņš saņēma tās roku un maigi pievilka pie sevis, bet ar otru roku apskāva viņas plecu. Labu brīdi viņi neteica ne vārda, un Diks pūlējās uzminēt, ko viņa domā.

"Tu zini, mēs vecie, applaucētie vīri, kas daudz redzējuši…" viņš atkal puszobgalīgi teica, it kā atvainodamies.

Viņa nepacietīgi paraustīja plecus un dedzīgi izsaucās:

"Un tikai jūs vien esat ko vērts. Tie jaunie ir tikai tādi pienapuikas, vairāk nekas. Viņi pilni dzīvesprieka, dzied un dej, ālējas kā kumeļi. Bet viņiem nav nekādas noteiktības. Meitenes nevar uz viņiem raudzīties kā uz sapratīgu, pārbaudītu gara spēku, vārdu sakot — viņiem trūkst īstas vīrišķības."

"Es saprotu," Diks domu pilns teica. "Bet, lūdzu, neaizmirsti arī lietas otru pusi. Jūs, straujās, jaunās meitenes, uz vecākiem viriešiem atstāsiet taisni tādu pašu iespaidu. Viņi var uz jums gan raudzīties kā uz rotaļlietiņām, kā uz daiļiem bērniem, kuriem patīkami pastāstit visādus jaukus nieciņus, bet kā uz­šāvām dzīvesbiedrēm viņi nekad uz jums neskatīsies, jūs nevarat tiem būt sapratīgi draugi, kuriem viņi varētu uzticēt visus savus priekus un — ari bēdas… Dzīve ir vesela zinātne, kas rūpīgi jāmācās. Un tie vecākie kungi to mazliet jau paguvuši iemācīties. Bet tādi putniņi kā tu, Ernestīn… Vai tu jau esi daudz iemācījusies?"

"Pastāsti man," viņa pēkšņi gandriz traģiski lūdzās, "par to jaunības romantiku pirms piecpadsmit gadiem, kad viņš vēl bija jauns."

"Pirms piecpadsmit? Nē, pirms astoņpadsmit gadiem," Diks teica. "Trīs gadus tie bija nodzīvojuši laulībā, kad viņa nomira. Tad padomā pati. Viņus salaulāja anglikāņu mācītājs, un viņi dzivoja laimīgā laulībā jau tad, kad tu vēl tikai pirmoreiz ieraudzīji Dieva pasauli."

"Ja, ja — stāsti tālāk," viņa nervozi skubināja. "Kāda viņa izskatījās?"

"Viņa bija brīnišķi skaista; tumšzeltainu ādas krāsu; jauktām asinīm; kādas Polinēzijas salas karaliene; viņas māte bija karaliene pirms viņas, tēvs — anglis, beidzis Oksfordas universitāti, īsts zinātnieks. Viņas vārds bija Nomara, Hua-Hoa salas karaliene. Viņa bija no mežoņu cilts. Viņš vēl bija tik jauns, ka tam nebija grūti palikt par tādu pašu mežoni, ja ne vēl lieliskāku. Viņu laulībā nebija nekā zemiska. Viņš nebija nabags avantūrists. Viņai bija pūrā līdzi tās sala un četrdesmit tūkstoši pavalstnieku; un viņam pašam bija liela bagātiba, viņš tur uzcēla pili, kāda vēl tais salās nebija redzēta un kādas tur ari nekad vairs nebūs, — īstā iedzimto stilā: zaļu jumtu, aptēstiem stabiem, kuri bija apvīti kokosa lūkiem, un tā tālāk. Likās, tā pils bija izaugusi no pašas salas, ar īstu pamatu savā zemē, kaut Greiams ataicināja arhitektu Hopkinu no Ņujorkas, lai tas uzzīmē šīs pils plānu."

"Ak kungs, kas viss viņiem tur nebija! Pašiem sava jahta, sava vasarnīca kalnos, savs laivu šķūnis, kuru tā tikai sauca, bet patiesībā tā bija īsta pils. Tur viņi sarīkoja bagātīgas dzīres, kurās arī es esmu piedalījies, bet tas gan bija jau labi vēlāk. Nomara nomira, bet, kur palika Greiams, nezināja neviens cilvēks. Tad sāka valdīt karalis no sānu līnijas. Es jau teicu, ka Evanss kļuva gandrīz vairāk par mežoni nekā viņa sieva. Trauki tiem bija no tīra zelta. Ko tur nu runāt! Viņš taču vēl bija gluži zēns; viņa bija pa pusei angļu asiņu, pa pusei polinēziete un īsta, neaprobežota karaliene. Tas bija brīnišķīgs jauniešu pāris, un viņu dzīve bija kā burvīga teika. Un… Ar vienu vārdu sakot, Ernestīn, ir pagājuši gadi, un Greiams vairs neiederas jauniešu pasaulē. Tagad viņu varētu savaldzināt tikai ļoti ievērojama sieviete."

"Viņam drīzāk derētu Paola," meitene domīgi teica.

"Pilnīgi pareizi," Diks piekrita. "Paolai vai arī kādai citai tikpat lieliskai sievietei būtu tūkstošreiz lielākas izredzes viņu savaldzināt nekā visām tādām mīļām, jaunām, burvīgām meitenēm visā pasaulē. Zini, mums, vecajiem, ir savi ideāli."

"Tātad man vajadzēs apmierināties ar kādu pavisam jauniņu," Ernestīne nopūtās.

"Lidz savam laikam tā gan, jādomā, būs," viņš pasmējās. "Bet neaizmirsti, ka arī tu ar laiku vari izaugt un kļūt par lielisku, nobriedušu sievieti, kura mīlas sacensībā spēj uzveikt pat tādu vīru kā Evanss."

"Bet tad es jau sen būšu apprecējusies," viņa uzmeta deguntiņu.

"Tā, mīlā, būs tava laime. Nu, ar labu nakti. Vai nebūsi uz mani dusmīga, ko?"

Viņa pakratīja galvu, sniedza tam savas lūpiņas skūpstam, un viņi šķīrās.

Diks Forests iedams izdzēsa gaitenī elektrību un iegāja bibliotēkas istabā, kur paņēma kādu pusduci grāmatu par fiziku un mehāniku, un pasmaidīja, it kā būtu bezgala laimīgs un pašapmierināts, tad atcerējās savu sarunu ar sievas māsu. Viņš bija pārliecināts, ka runājis ar viņu īstajā laikā. Bet pusceļā, ejot ar grāmatām padusē uz spirālveidīgām kāpnēm, no kurienes tam bija jāiet uz savu darbistabu, pēkšņi viņa smadzenēs iebrāžas Ernestīnes vārdi, un viņš apstājās: "Paola viņam drīzāk derētu!"

"Muļķis!" viņš pats sevi izlamāja. "Divpadsmit gadu nodzīvojis laulībā!"

Viņš pasmējās un gāja tālāk.

Un viņš vairs par to nedomāja, līdz, gultā likdamies, paskatidamies uz barometriem un termometriem un gribēdams ķerties pie dažiem elektrības jautājumiem, vēlreiz pavērās pāri pagalmam, kur bija sievas istabas, lai pārliecinātos, vai viņa jau guļ. Tad viņš atkal atcerējās Ernestīnes vārdus. Ar zobgalīgu "Muļķis tāds!" viņš aizdzina tos no sevis, iesmēķēja cigareti un ļāva savam izveicīgajam skatienam slidēt pār grāmatu satura rādītājiem, ieliekot meklētās vietās sērkociņus.