Lielās mājas mazā saimniece

28

.

Nākošā rītā Diks reizes desmit gribēja teikt savam sekretāram, ka vēstules pabeigs viņš pats. • • -

"Piezvaniet Henesijam "un Mendenholam," viņš teica Blekam, kad desmitos tas vāca kopā savas atzīmes un taisījās iet prom. "Jūs viņus dabūsiet ķēvnicā. Pasakiet, lai viņi šodien nenāk, lai nāk rīt agri."

Ienāca Bonbraits un jau apsēdās stenografēt Dika sarunu ar veterināru un zirgu audzētavas pārzini.

"Vēl ko, mister Blek," viņš, to sauca atpakaļ, "paprasiet Henesijam, kā klājas Bessijai — vecā ķēvīte vakar vakarā bija pavisam sagurusi," viņš Bonbraitam paskaidroja.

"Mister Forest, misters Henlijs grib tūliņ ar jums runāt," Bonbraits teica un, redzēdams, sava šefa grumbās saraukto pieri, piebilda: "Lieta grozās ap Bikei-Domas vadiem. Plāni nesaskan, — ir kas nopietns, viņš teica."

Dikam bija jāpadodas, un veselu stundu viņš norunāja ar saviem pārvaldniekiem par muižas lietām. Kad sākās karsts stridiņš, kurš aitu mazgāšanas veids tas labākais, viņš piecēlās un piegāja pie loga, jo izdzirda dažas, balsis, zirgu pakavu dimu un Paolas smieklus.

"Lūdzu tad Montanas pārskatu, es jums vienu eksemplāru nosūtīšu," viņš turpināja.

Gar logu aizrikšoja jātnieku bars. Bija četri jātnieki. Paolai abās pusēs jāja divi mākslinieki, Martinecs un Frēligs, viens gleznotājs un viens tēlnieks, seni Dika draugi, kuri bija atbraukuši ar agrino rīta vilcienu. Greiams uz Selima jāja

pats pēdējais. Diks nodomāja, ka driz vien četri jātnieki dosies tālāk pa divi kopā.

Driz pēc vienpadsmitiem viņš, drūms un nemiera pilnu sirdi, papirosu zobos, izgāja lielajā pagalmā; ieraudzījis zelta zivtiņas, kuras Paola tā mīlēja, bet beidzamā laikā bija pavisam pametusi, viņš rūgti pasmējās. Viņš atcerējās arī pašas Paolas nelielo pagalmiņu, kurā bija viņas koptās, sevišķi izmeklētās zivtiņas dažādās brīnišķīgās krāsas, un gāja turp.

Čagalmiņš bija viskrāšņākā Dika mīlestības dāvana Paolai. Tā bija tiešām karaliska dāvana, par kādu var sapņot tikai karaliski bagāts virs. Viņš tai ļāva pagalmiņu izgreznot pilnigi pēc savas gaumes un teica, lai viņa rīkojas ar vislielāko izšķērdību.

Pagalmiņam nebija nekā kopēja ar Lielās Mājas vispārigo plānu un arhitektūras stilu, tas bija dziļi paslēpies starp daudzajām ēkām. un neviens pats nevarēja redzēt, ka šī vieta izjauc visas mājas liniju un krāsu harmoniju. Retais cilvēks dabūja redzēt šo krāšņo pērli. Tikai Paolas māsas un vistuvākie Dika un viņas draugi. Ļoti retos gadījumos kāds ievērojams mākslinieks drīkstēja visu uzlūkot un tad darīja to, elpu aizturējis. Greiams gan bija dzirdējis par pagalmiņu, bet arī viņam Paola to vēl nebija rādījusi.

Tas bija apaļš laukumiņš un tik mazs, ka nemaz nevarēja radit vēsu un tukšu iespaidu, kādu bieži vien rada katra liela telpa. Lielā Māja bija no solida betona, bet pagalmiņā — viss vienīgi no smalkākā marmora. Arkas visapkārt pagalmiņam bija brinišķi smalka un dzidra griezuma, un marmors saplūda ar maigi zafganu noskaņu, kād žilbinoši spīdēja pusdienas saulē. Kā te tikās acīm kavēties! Ap staltajām kolonnām vijās visbālākās rozes, aizliekdamās pār zemo ieslīpo jumtu, uz kura malām ūdens, caurules bija greznotas jautrām faunu figūrām.' Dika dvēselē.kā liega straume lija viss Paolas pagalmiņa skaistums, un viņam palika vieglāk, atkusa sirds.

Burvīgā laukumiņa dvēsele bija strūklaka ar trim savā starpā saistītām, dažādā augstumā ierīkotām balta marmora ūdenstvertnēm, pie tam.marmors bija glezns, un smalks kā jūras pērles.'Ap ūdens tvertnēm rotājās bālgansārtā marmorā veidotas bērnu figūras dabiskā , lielumā. Katrs-no tiem bija mazs mākslas darbs. Daži lūkojās pāri augšējās tvertnes malai lejup uz apakšējām ūdenstvertnēm; viens no bērniem sniedza kārās rociņas pēc zelta zivtiņām, otrs, uz muguras'atgūlies, smaidīja saulei; trešais, plati-ieplētis apaļīgās kājiņas ar bedrītēm tuklajos stilbiņos; laiski' staipījās; daži: taisījās brist ūdenī; vēl citi rotājās ārpus tvertnes baltās un koši sārtās rozēs;, bet visi bija veidoti kopā ar strūklaku. Marmora krāsa bija tik labi izvēlēta un skulptors tik lieliski veicis savu uzdevumu, ka dzīves ilūzija bija pilnīga. Tie nebija nekādi ķerubi, bet dzīvi, silti, mazi cilvēku bērni.

Ilgi, ilgi Diks, mīli smaidīdams, raudzījās uz bērnu figūriņām, papirosu izsmēķējis, viņš palika vēl stāvot ar izdzisušo papirosa galu pirkstos. "Jā, tie viņai bija vajadzigi," viņš domāja, "būtu viņai bērni! Paola bezgala mīl bērnus, bet liktenis viņai tos- liedzis!" Viņš nopūtās un, pats mazliet pārsteigts par Šo jauno domu, pavērās uz viņas mīļāko vietiņu, gan skaidri jau zinādams, ka tur nebūs mīļā nekārtībā izsvaidīto nieciņu. Pēdējās dienās viņa vairs neko nešuva.

Mazajā galerijā aiz arkām viņš nemaz neiegāja; tur atradās Paolas mīļākās gleznas un gravīras, arī marmora un bronzas tēlu kopijas no viņas nuļakām statujām — dažādās Eiropas galerijās. Viņš gāja augšā, garām brīnišķīgai Uzvaras dievei.,'kur kāpnes šķīrās uz divām pusēm, no turienes viņš devās vēl augstāk,, už viņas istabām. Bet pirms, tam viņš vēl apstājās pie Uzvaras dieves, pagriezās un raudzījās lejā; burvīgajā pagalmiņā. Arī no turienes varēja redzēt, ka's tā par daiļu pērli kā idejā, tā arī izpildījumā un visā'kolorītā. Un viņš afžina'š,' ka tas -viSS viņas" pašas radīts un veidots, kaut viņš tai neliedza nekādu līdzekļu. Tomēr, — viņš nodomāja, . — -šai. krāšņākai pērlei tagad vairs nav nekādas nozīmes. Viņā nāv pašlabuma kāra, to viņš zināja, — ja pats nespēs to atgūt, tādas rotaļlietiņas to ne mūžam neiespēs.

Viņš. klīda .'pa savas sievas istabām, nemaz labi nenojauzdams, uz ko skatās, tomēr raudzījās, visapkārt ar maigu,, milas sildītu skatienu. Viss, kas viņai piederēja, bija dziļi īpatns,, ne tāds kā citām sievietēm, visur bija redzama viņas, savdabīgā," krāsainā-un bagātīgā gaume. Bet, .iegājis vannas istabā ar -grīdā ietaisīto romiešu/peldētavu, viņš "redzēja, kā krāns mazliet tek, un nodomāja, to pateikt ūdensvadu meistaram.

Protams, viņš paskatījās ari uz molbertu, cerēdams, ka būs sākts kāds jauns darbs, bet vīlās: tur bija viņa paša portrets. Viņš zināja, .kāda ir Paolas paraža: pozu un sejas raksturu, ņemt no ģimetnes,.pati viņa pēc atmiņas tikai pielika kontūras. Ģimetne, kūru tā bija ņēmusi šim portretam, bija ļoti labi izdevies amatiera uzņēmums, kur viņš sēd uz zirga. Neviens portretists nebūtu varējis panākt lielāku līdzību. Galvu un plecus PaOla'bija nodevusi palielināt un pēc šiem palielinājumiem gleznoja portretu. Bet portrets bija daudz pilnīgāks par ģīmetni, un Diks.skaidri Saskatīja un atšķira Paolas pašas ipatos otas pieskārienus, Pēkšņi, viņš nodrebēja, un ciešāk ieskatījās portretā. Acis, visa seja,.— vai gan tās ir Viņa? Paskatījās Uz ģīmetni, — tādas izteiksmes viņa sejā .nebija. Viņš piegāja pie viena no spoguļiem, nostājās ar pavisam vienaldzīgu seju, tad sāka domāt par Paolu un Greiamu , — un uzreiz acīs un sejā parādījās •taisni tā izteiksme, kas uz audeklā'. Tad gāja atpakaļ pie portreta un salīdzināja. Tātad Paola zina, ķa viņam viss zināms. Viņa bija pamanījusi tā sejā šo izteiksVni, uztvērusi brīdi, kad viņš mazliet nevērīgāks, iegaumējusi un izteikusi .-to uz audekla Tai .brīdī no garderobes'istabas ienāca ķīniete O-Vei, un Diks, kuru tā nerēdzēja, skatījās, kā viņa piegāja-pie audekla, un, acim redzot, ilgi kaut ko domāja. Viņš .bijā pārsteigts, cik skumja un bēdīga tās seja, manīja, ka izzudusi viņas īpatā sejas kustība', kad tā mazliet rauca uzacis, un tad viņa izskatījās it kā uztraukta, it kā izbijusies. Viņas sejā vairs nebija šo nemierīgo izbaiļu un uztraukuma, bet tikai drūmas skumjas.

"Tīri vai liekas, ka visu mūsu sejas sākušas runāt," viņš nodomāja.

"Labrīt, O-Vei," Diks sveicināja. Tā nodrebēja, un viņas acīs, kad tā saņēma sveicienu, viņš skaidri redzēja lidzjūtibu. Tātad, — arī viņa zina, pati pirmā no kalpotājiem. Un vai gan viņa, sieviete, kura ik brīdi ir kopā ar Paolu, kad tā viena, varēja to nezināt, vai viņa nevarēja viegli uzminēt savas kundzes noslēpumu.

Viņas lūpas drebēja, tā-ļauzīja trīsošās rokas; acīm redzot, gribēdama-kaut ko. teikt, bet nevarēdama izrunāt pirmos.vārdus.'

"Mister Forest'," Stostīdamās viņa -teica, 'varbūt jūs sauksiet mani par muļķi, bet es gribēju jums ko teikt.. Jūs esat:pārāk labs cilvēks. Jau serr, sen jūs-pret mani esat.tik neizsakāmi lahsv'Un pr^t manu veco māti,:." Viņa sāpinās, aplaizīja. Savas drebošās- lubas*' ar" lielām nūlēm''naskātīiāš viņam acīs, tad turpināja:-. . .

• "Mister. fbfešt, manJiekas^ vīna

Bet Piķa seja kļuva tik barga, ka viņa Uzreiz-apklusā Un fiosārka

"Misis Foresta glezno, loti' skāistu': portFetū'," viņš/tai palīdzējai Ķīniete nopūtās uri ilgi raudzījās uz; portrēt-u, un atķātviņās.srejā Bija.^edzama':tā'pati līdzjūtība. Vēlreiz, viņa nopūtās, bet-viņš juta, čik vēsa, $attaar-viņas balsš,.k§'d tā atbildēja:

"Jā, ļoti skaista glezna." Viņa asi pāskatījās u'z saimnieku/ it kā pētīdama tā seju, tad atkal pagriezās pret portretu un,-rādīdama uz acīm, t'eicā:

"Tas nav labi!" Viņas balss bija pavisam skarba, pat nikna. "Tas nav labi!" tā teica vēl skaļāk, vēl niknāk, tad izgāja un aizcirta durvis.

Diks izstaipīja plecus, it kā sagatavodamies panest to,- kam "drīz jānotiek: jā, beigu sākums. O-Vei zināja. Drīz vien dabūs zināt arī citi; zinās visi. Savā ziņā viņš par to priecājās, vismaz moku pilnā neziņa nevilksies tik ilgi.

Taisīdamies iet projām, viņš sāka svilpotkādu jautņi: melodiju; lai ķīniete saprastu, ka viņš jutās teicami un ka viss,: cik viņām zināms,. ir labi

Tanī pašā pēcpusdienā, kad Diks ar Greiamu un abiem .māksliniekiem kaut kur aizbrauca , Paola iezagās vīra istabās. Guļamistabā viņa apskatīja visus slēdžus, kuruš piespiežot viņš,, gultā gulēdams, sazinājās ar visām' muižas nodaļām un gandrīz vai ar visu KaHforniju, apskatīja fpnogrāfū pie gultas, noteiktā kārtībā saliktās grāmatās, žurnālus'.Un lauksaimniecības biļetenus,; kurus viņš nebija pārskatījis, arī pelņu trauciņu, .bloknotus, pat tecmosa pudeli.

Paola sevišķi uzmaņigi skatījās.uz. vienīgo- -Savu^.ģīmetni "verandā.". T-ā bija pie .sienas, zem'barometriem 'un termometriem,vkur',_ kā-'viņa.labi- zināja,' visbiežāk "vērās viņā ācisv. Viņ'a.-pagrieza. smaidošo -.seļiņupret " .sienu un ,ņo ietvara. tukšās mugurpusēs -paskaitījās" uz -gultu ,• iād atkal ūz ģīmetnibēt -ii: kā izbijusies ātkaļ pavērās uz.saVu.ģīmetni.-Te-viņai ir īstā vļēta,'"-viņai nodomāja.

Nejauši viņa ieraudzīja mākstīlielo. automātisko revolveri p'Le sienas,-netālu no gultas, lai tas vienmēr, būtu pie rokas: viņa to mazliet pacēla; ,tā jau viņa domāja, — tas bija ļoti viegli izņemams, — tāda ir Diķa kārtība: kaut arī revolveris diezin kad nebija lietots, bet vajadzības gadijumā tam jābūt pie rokas.

Iegājusi atpakaļ kabinetā, viņa uzmanīgi to apstaigāja, apskatīdama gan apbrīnojamo dokumentu glabātuves sistemātisko ietaisi, gan karti un rokasarāmatas. bezaalīaās lookonības un zirau audzēšanas reaistru rindas

cietos, stingros sējumos. Beidzot viņa piegāja pie viņa paša darbiem — vesela rinda dažādu brošūru, vākos iesieti raksti un labs skaits grāmatu, visas par lauksaimniecību. Viņa nopietni lasija grāmatu virsrakstus: "Kalifornijas kukurūza", "Saimniecības organizācija", "Lauksaimniecības grāmatvedība", "Noplicinātā melnzeme", "Augsnes māciba", "Lucerna Kalifornijā", "īsragu lopu suga Amerikā". Par pēdējo grāmatu viņa maigi pasmaidīja, atcerēdamās Dika dzivo polemiku, ka slaucamās govis jāšķir no gaļas lopiem, un izteicās pret govīm, kurām jāpilda abi uzdevumi.

Viņa ar plaukstu maigi noglauda grāmatu muguras, piespieda pie vaiga un palika labu laiku aizvērtām acīm stāvot. "Ak, Dik, Dik!" viņa čukstēja, un doma, kas acumirkli iešāvās'prātā, izgaisa miglainās skumjās, varbūt tādēļ, ka viņai nebija drosmes to izdomāt lidz galam.

Rakstāmgalds bija tik raksturīgs Dika dabas īpatnibai. Ne mazākās nekārtības, ne ēnas, ka tur kāds nesen būtu strādājis; tikai lēzens stiepuļu groziņš uz galda, groziņā ar mašīnu rakstītas vēstules, kas saimniekam jāparaksta, un ļoti liela kaudze dzelteno lokšņu, uz kurām viņa sekretāri rakstīja telegrammas, ko saņēma no Eldorado.. Nevērīgi viņa izlasīja-pirmās telegrammas sākumu un neviļus ieinteresējās…Uzacis saraukusi, sāka to vērīgi lasīt, tad parakās dziļāk, līdz tika pie skaidrības par pārsteidzošo ziņu. Izrādījās, ka miris, labsirdīgais un jautrais Džeremijs Brekstons.'Piedzērušies meksikāņi-to'■kalnos.noslepkavojuši;' kad viņš gribējis, .tikt no raktuvēm-.uz-Arizonu.:, Datums už, telegrammas liecināja, ka tā saņemta jau-pirms divām .dieņatn.' .Tātad'Diks. to zināja jau 'divas dienas,, bet .negribēja» viņai-teikt^skumjo vēs.ti-. 'Sakā'rā -at to 'bija paredzami' ari lielāki zaudējumi, no• 'Harvesta. grupas,,raktuvēm.-..'Acīmredzot'.tur.;'sāka iet- pavisam bēdīgi,'.bet Diks neteica ne vārda:;Tādš;: viņā' rākstū-rs.

Brekstons,miris. Likās, ka istabā uzreiz kļuva saltāķ, viņa. nodrebēja.. Tāda ir dzīve: katru cilvēku ceļa; galā gaidā, nāvei Un "atkal tā juta -jaū -daudzreiž 'viņu tirdījušās, bailes'rio kaut kā. liktenīga, kās uzmācās, .- . Kam? Viņa; nepūlējās to. atminēt. Vai "tad nav. vienalga.? Un dvēsēli māca ņēpanesams smagums; likās, pat istabas gaiss viņu nospiež. Klusi viņa izgāja ārā.