Lielās mājas mazā saimniece

10

Pie brokastgalda bija tikai virieši. Forests pateica, ka dāmas gribot ēst vienas pašas.

"Diezin, vai līdz četriem jūs kādu no viņām dabūsiet redzēt, kad Ernestīne, — viena no manām sievas māsām, — solījās mani tenisa partijā galīgi sakaut."

Greiams visu brokasta laiku palika kopā ar vīriešiem, sprieda līdzi par lopkopību, dabūja zināt daudz ko jaunu, arī no sevis pateica ko vēl nezināmu šai saimniecībā, bet visu laiku netika vaļā no burvīgā tēla, kas viņam nedeva ne mirkli miera: viņš redzēja daiļu, gluži kā marmorā cirstu nelielu baltu stāvu peldoša ērzeļa tumšajā, spīdīgajā mugurā. Un pēc brokastīm, apskatīdams godalgotās merinosa aitas un Berkšīras jaunās cūkas, visu laiku apburošā aina šķita gluži kā viņa acu plakstos iededzināta. Pat spēlējot ar Ernestīni tenisu, viņš ne reizi vien sita nepareizi, jo lidojošās bumbiņas vietā viņš uzreiz redzēja citu parādību, — balto sievietes stāvu cieši ērzelim pie kakla.

Kaut gan Greiams nebija kalifornietis, viņš tomēr pazina šo zemi un nemaz nebrīnījās, kad dāmas pie galda sanāca vakara tualetēs, bet kungi nebija pārģērbušies. Arī viņš neizdarīja šo kļūdu, lai nebūtu šī likuma vienīgais izņēmums, neskatoties uz dižciltības garu, kas mita Lielajā Mājā.

Starp pirmo un otro zvanu visi viesi iegāja garajā ēdamistabā. Pēc otrā zvana ienāca Diks Forests un tūlīt pasniedza kokteili. Greiams nepacietības pilns gaidīja nākam sievieti, kuras tēls tam visu priekšpusdienu nedeva mieru. Bieži viņš bija redzējis kailus brīnišķīgus atlētus, kuri nekā vairs neprata iesākt, kad apģērba savas drēbes, un tādēļ, šķiet, diezin ko negaidīja arī no brīnišķīgā baltā tēla, kad tas parādītos savā kulturālas sievietes ikdienas apģērbā.

Kad viņa ienāca un brīdi palika durvis stāvot, viņam vai elpa aizrāvās. Nejaudādams ne vārda izrunāt, viņš raudzījās uz viņu gluži aizmirsies, viņas neredzētā skaistuma apburts. Viņa tam likās tik maziņa un burvīga, bet nu neizskatījās ne maza, ne arī pēc zēna, kā ērzelim mugurā, bet bija brīnišķīga labāko aprindu dāma, tik apburoša, kādas spēj būt tieši maza auguma sievietes. Viņa tomēr bija lielāka un ari izskatījās lielāka, nekā viņam likās.

Elegantā kleitā viņa izskatījās tikpat slaida un simetriski noaugusi kā peldkostīmā. Viņš ieraudzīja tās zeltainos kastaņbrūnos matus, augstu uz galvas sasukātus, veselīgo, saimtaini balto ādu, pilnīgo, apaļīgo kaklu, kas bija kā radīts dziedāšanai un neizteicami graciozi liecās no veseligajām krūtīm uz augšu, beidzot viņš redzēja arī tās apģērbu, — nespodri zilā krāsā, savāda viduslaiku piegriezuma un šuvuma, gandrīz pieglaustu, tomēr brivi atstātu viduci, viegli krītošām piedurknēm un zeltainām tresēm izšūtu un dārgakmeņiem rotātu.

Viņa sveicinādama laipni pasmaidīja visiem viesiem. Greiams redzēja, ka šis smaids ir gandrīz tāds pats, kā viņa, ērzelim mugurā sēdēdama, uzsmaidīja Dikam. Kad viņa pagāja dažus soļus viņam pretim, Greiams pamanīja, cik neatdarināmi graciozi un viegli viņa nesa smago apģērbu, kas vijās ap viņas apaļīgajiem ceļiem, kurus tas bija redzējis izmisuši iecirtušos Kalnu karaļa plecu muskuļos. Kad viņa gāja pāri istabai, neviļus tas redzēja divas sievietes: augstāko aprindu damu, Lielās Mājas saimnieci, un — brīnišķīgu statuju, kas slēpta zem nespodri zilā, zeltu izšūtā ģērba, un to viņš nevarēja aizmirst nekad, lai cik smagas tualetes segtu miniatūro stāvu.

Viņa stāvēja starp viesiem, un, kad viņu formāli iepazīstināja ar Greiamu un viņa to lūdza būt Lielās Mājas aicinātam viesim, viņš cieši saņēma viņas roku.

Pie pusdienām viņš sēdēja tai līdzās un pazagšus aizviert pavērās už viņu. Viņš gan jautri, brižiem draiskulīgi trieca visiem līdzi, bet varēja domāt un skatīties tikai uz mājas saimnieci. Isr!

Reti viņš bija sēdējis pie viena galda tik dīvainā un raibā Sabiedrībā. Aitu uzpircējs un "Lopkopības Avīzes" korespondents arī vēl viesojās. Neilgi pirms pusdienas trijos automobiļos sabrauca visai jautra kompānija, — vīrieši, sievietes un gluži jaunas meitenes, kuri taisījās palikt te līdz vakaram, lai dotos mājās tikai mēnesnīcā. Greiams nemaz necentās uzreiz atcerēties, kā viņus visus sauc, bet zināja, ka tie braukuši no nelielās pilsētiņas Vikenbergas, tepat netālu ielejā, jūdžu trīsdesmit, un ka viņi visi ir pilsētiņas banku un iestāžu ierēdņi un bagāti fermeri. Nevienam netrūka smieklu, dzīvesprieka, un visi jautri trieca, bārstīja asprātības un stāstīja anekdotes.

"Es redzu," Greiams teica saimniecei, "ja jums te visu laiku būs tāda raiba sabiedrība, tad nav ko pūlēties atcerēties, kā viņus sauc."

"Tas ir pilnīgi piedodami," viņa smaidīdama atteica. "Tomēr viņi visi ir mūsu kaimiņi. Viņi ierodas, kad tiem iepatīkas. Tā dāma, misis Vatsone, kas sēd līdzās Dikam, ir no senas vietējo aristokrātu dzimtas. Jau 1846. gadā viņas vectēvs Vikens bija pāri kalniem šurp atkūlies, arī pilsēta nosaukta viņa vārdā. Un tā glitā meitene, tumšām acīm, ir viņas meita."

Kamēr Paola viņam stāstīja par sabraukušiem viesiem, Greiams, gribēdams izzināt šīs noslēpumainās sievietes dvēseli, tikai pa pusei dzirdēja, ko viņa teica. Pirmajā bridi viņam likās, ka viņas dabas pamatīpašība ir — nepiespiesta vienkāršība, bet tūdaļ dabūja pārliecināties, ka viņas rakstura īstā atslēga ir dzīvības prieks. Tomēr arī tas viņu neapmierināja, un vajadzēja atzities, ka nebūt nav spējis miklu atminēt. Pēkšņi viņam iešāvās prātā: lepnums! Lepnums visā viņas būtnē, — acu skatā, kā viņa tur skaisto galviņu, kā sasukā matus, kā viegli trīs viņas nāsis, cik dzīvas un dedzīgas viņas lūpas, cik viegli viņa paceļ zodu, arī mazās muskuļainās rokas ar tikko manāmām zilām dzīsliņām zem maigās ādas teica to pašu, un uzreiz varēja redzēt, ka šīs rokas daudz strādājušas pie klavierēm. Jā, lepnums! Ikkatrā muskulitī, ikvienā nervā, — apzināts, gandrīz sāpīgs lepnums.

Lai arī šī sieviete, šis pusaudzis ir vienkārša un prieka pilna kā skolas zēns, kas var palaist dažu labu nerātnību, bet viņas būtības pamatā ir spraigs neizdzēšams lepnums. īsta, vaļsirdīga sieviete, kas skatās katram taisni acīs un brīvi un atklāti izsaka, ko domā, demokrāte, — viss, ko gribat, tikai ne rotaļlietiņa. Brīžiem, uz to noraugoties, viņam likās, ka iemirdzas tērauds, — smalks, dārgs tērauds. Viņa sevi nesa spēku visdaiļākās formās un veidos. Tā viņam likās kā smalkākā sidraba stiga, kā viss, kas pasaulē ir reizē maigs, daiļš, spēcigs un izturīgs.

"Aron, jums taisnība," viņi izdzirda Dika balsi viņpus galda, kad uz brīdi visi bija apklusuši. "Te jums būs rieksts, mēģiniet nu to pārkost. Mūsu reliģijas filozofs Filips Bruks saka: "Neviens nekļūs īsti liels, ja šādā vai tādā veidā nebūs sajutis, ka viņa dzīve pieder viņa rasei un ka visu, ko Dievs devis, viņš devis, lai ziedotu to cilvēcei."

"Tad beidzot tomēr esat sācis ticēt Dievam?" labsirdīgi smaidīdams, teica tas, kuru sauca par "Aronu", — liela auguma, slaids vīrietis, iegarenu olivkrāsas seju, mirdzošām melnām acīm un melnu garu bārdu.

"Nudien, nevaru pateikt," Diks atteica. "Es tos vārdus citēju vairāk lidzībai. Sauciet to par morāli, attīstības likumiem vai citādi."

"Nebūt nav vajadzīgs pareizi domāt, lai kļūtu liels," sarunā iejaucās mierīgs īrs, diezgan nabadzīgi ģērbies, nodriskātām un nonēsātām piedurknēm. "Gluži otrādi, ļoti daudzus cilvēkus, kuri nodibinājuši pilnīgi pareizu pasaules uzskatu, vismazāk var saukt par lieliem gariem."

"Pilnīgi pareizi, Terens," Diks piekrita.

"Viss ir atkarīgs no noteikta formulējuma," laiski teica trešais no viesiem, kas, bez šaubām, bija indietis un ar saviem daiļiem, smalkiem pirkstiem plūkāja maizi. "Tātad kas mums jāsaprot, ja minam vārdu — liels?"

"Vai tas nebūtu — skaistums?" klusi vaicāja jauneklis ar melanholisku seju, kautrs un jūtīgs, gariem izpūrušiem matiem.

Ernestīne pēkšņi piecēlās un, rokām pret galdu atspiedusies, saliecās uz priekšu, it kā taisītos uz lielu runu.

"Nu sāksies!" viņa izsaucās. "Nu tik sāksies! Tagad tūkstošo reizi mēs sāksim pārlabot un no jauna celt pasauli. Teodor," viņa teica jaunajam dzejniekam, "nelaidiet citus priekšā. Izmantojiet gadījumu. Jūsu jājamais zirdziņš nemaz nav peļamāks kā tiem citiem, varbūt vēl tiekat galā pirmais no visiem."

Par to visi sāka skaļi smieties, bet nabaga dzejnieks pavisam nosarka un kā gliemezis ielīda savā vākā. Tad Ernestīne teica melnbārdim:

"Aron, jūsu kārta.Šodien viņš nemaz nav omā.Ķerieties jūs pie lietas, tas taisni pa jūsu gaumei. Nu, sāciet! "Cik lieliski saka Bergsons, kuram vissmalkākā filozofiskā valoda savienota ar jo plašiem gara apvāršņiem…""

Atkal visi sāka smieties, pārkliegdami kā jaunavas zinātniskās runas slēdzienu, tā arī melnbārža zobgalīgo atbildi.

"Mūsu filozofiem šodien nav lemts kaujā doties." Paola čukstēja Greiamam,

"Filozofiem?" Greiams brīnījās. "Bet viņi ar jūsu kaimiņiem kopā neatbrauca. Kas viņi tādi ir? No kurienes? Es nekā nesaprotu."

"Viņi?" Paola vilcinādamās atbildēja. "Viņi paši saucas par "mežoņiem", par "džungļu putniem". Jūdzes divas no šejienes viņiem pašiem savs ciemats mežā; tur viņi dzīvo un nekā nedara, tikai lasa un strīdās. Varu vai saderēt, ka atradīsiet pie viņiem vismaz kādas piecdesmit jaunās Dika atvestās grāmatas, kuras vēl nav katalogā ierakstītas. Bibliotēka viņiem atļauta kurā katrā laikā, un dienu vai nakti, agri vai vēlu, jūs viņus redzēsiet klīstam ar grāmatām un jaunākiem žurnālu numuriem padusēs. Diks saka, ka viņš tiem pateicibu parādā, jo viņu dēļ sakrājis visā okeāna piekrastē vispilnīgāko un visjaukāko grāmatu krātuvi par filozofijas jautājumiem. Savā ziņā viņi tam palīdz pārbaudit un sagatavot materiālu, ietaupot viņa laiku, un tas viņam patīk. Diks taču ārkārtīgi daudz strādā."

"Ja nemaldos… viņi… t. i., Diks viņus uztur?" Greiams vaicāja, ar neslēptu patiku ieskatīdamies Paolas zilajās acīs, kuras tik brīvi un droši tam vērās pretim.

Viņas atrbildē klausoties, Greiams vēroja vieglu bronzainu krāsu spēles spulgu viņas garajās, tumšajās acu skropstās. Tad neviļus viņš paskatījās uz uzacīm, arī tās bija tumšas, smalkas, gluži kā ar zīmuli novilktas, un viņš redzēja, ka arī tur rotājas tā pati bronzainā spulga. Vēl augstāk paskatīdamies, uz augstu sasukātajiem matiem, viņš redzēja ari tajos to pašu spulgu, bet vēl saredzamāku. Tāpat viņu pārsteidza un sajūsmināja viņas balto zobu un acu mirdzums, žilbais smaids, kas jau tā dzīvesprieka pilno seju padarīja vēl starojošāku. Viņas smiekli skanēja no pašiem dvēseles dziļumiem, priecīgi, valdzinoši, jo tur izpaudās visa viņas bagātīgā būtība.

"Jā," viņa teica, "kamēr viņi pie mums dzīvo, tiem nav nekādu rūpju. Diks jau ir ļoti izšķērdīgs un pat tikumības ziņā nepiedodami plaši atbalsta šo kungu laiskumu. Vispār mūsu kompānija jums liksies ļoti amizanta, kamēr nebūsiet ar visiem pamatīgi iepazinies. Viņi ir, tā sakot, mūsu mājas piederums un, protams, paliks pie mums, kamēr tos turēsim vai ari kamēr viņi mūs vai mēs viņus apglabāsim. Dažs labs reizēm šur vai tur aizskrien, it kā būtu sācis ļauties katra tāda cilvēka mūžigam nemieram un trauksmei. Tad Dikam atkal jāizdod diezgan daudz naudas un jāizšķiež laiks, kamēr bēgli dabū rokā un atved.atpakaļ. Piemēram, Terenss — viņa uzvārds ir Mak-Fens; viņš ir anarhists, epikūrietis. Kaut jūs zinātu, kas tas par putnu. Mušiņu nenospiedīs. Viņam ir kaķis, es viņam uzdāvināju, tiras persiešu sugas; un viņš ar lielāko rūpību izdabū laukā visas kaķa blusas, bet tā, lai neviena blusiņa netiktu ievainota; viņš tās rūpīgi salasa kopā skārda bundžiņā un, klizdams pa mežu, palaiž vaļā. Ja tam apnīk ļaudis, viņš viens pats dodas pie dabas krūts. Pagājušā gadā sadabūjis sev īstu jājamo zirdziņu: izpētīt, kā izcēlies un attīstījies alfabēts. Bez graša kabatā aizlaidās uz Ēģipti, lai tiktu pie alfabēta pašiem pirmsākumiem, tā sakot, alfabēta dzimtenē. Tāpat viņš grib tikt pie īstās formulas, ar kuru izskaidrot pašu kosmosa būtību. Klīzdams kā klaidonis kājām, viņš bija nokļuvis līdz Denverai, bet iekūlies kādos tur ielu nemieros un iekritis, jo uzstājies par neaprobežotu vārda brīvibu. Dikam vajadzēja pieņemt advokātus, samaksāt visādas soda naudas, un ar lielām pūlēm izdevās viņu sveiku un veselu dabūt atpakaļ."

"Un lūk, arī bārdainais Arons Henkoks," Paola turpināja. "Protams, tāpat kā Terenss, arī viņš nekādi nevar iedomāties, ka viņam būtu jāstrādā. Viņš saka, ka neviens cilvēks viņa ģimenē nekad neesot strādājis, bet pasaulē muļķu esot diezgan, kuri bez darba nejaudājot dzīvot. Tādēļ arī viņš audzē bārdu. Skūties, pēc viņa domām, esot gluži veltīgs darbs, tātad — netikumiba. F.s atceros, kā mēs ar viņu Melburnā iepazināmies: īsts, saulē nodedzis Austrālijas mežonis. Redziet, tur viņš aizbraucis kādos antropoloģijas, folkloras vai citos pētnieciskos nolūkos. Diks reiz bija ar viņu Parīzē iepazinies un teicis, — ja liktenis to kādreiz aizvestu Kalifornijā, tur viņam maize un pajumte būšot droša. Un driz pēc tam viņš bija klāt."

"Un dzejnieks?" jautāja Greiams, laimīgs, ka var ar Paolu sarunāties un vērot starojošo smaidu, kas arvien rotājās viņas sejā.

"Ak, Teo? Teodors Melkens? Arī viņš negrib strādāt. Viņš ir no kādas senas kaliforniešu cilts, un viņa ģimene ir ļoti bagāta; bet visi radi un tuvinieki viņu izslēguši no sava vidus, arī viņš no visiem tiem atteicies vēl piecpadsmit gadu vecumā. Tie saka, ka viņš esot ārprātīgs, bet viņš apgalvo, ka tie varot kuru katru cilvēku padarit ārprātīgu. Viņš patiesi raksta brīnišķīgas dzejas, ja raksta, bet labāk viņam tīk sapņot un dzīvot mežā kopā ar diviem saviem draugiem. Sanfrancisko viņš mācījis žīdu ieceļotājus, bet tad Terenss ar Aronu viņu izglābuši vai nolaupījuši, kā jums labāk tik. Viņš jau divus gadus dzīvo pie mums un pa to laiku jau sācis aptaukoties. Diks viņiem pārpilnigi apgādā visādu pārtiku, bet viņi labāk mii debatēt vai sapņot, ne vārīt un cept, tādēļ īstas gatavotas maltītes tie saēdas tikai, kad atnāk šurp, kā, piemēram, šodien."

"Un indietis? Kas tas tāds?"

"Ak tas — Dar-Hials. Tas viņu viesis. Visi trīs viņu uzaicinājuši pie sevis, kā sākumā Arons uzaicināja Terensu un tad abi kopā Teodoru. Diks saka, ka visādā ziņā jāierodas vēl trijiem, un tad viņam mežā būšot "septirii gudrie"! Viņu ciemats ir brīnišķīgi skaistā vietā: starp mūžīgiem avotiem, meža biezokni. Dar-Hials ir savā ziņā revolucionārs; drusku strādājis mūsu universitātēs, studējis Francijā, Itālijā, Šveicē; no Indijas aizbēdzis aiz politiskiem iemesliem, bet tagad noņemas ar divām idejām: kādu tur jaunu sintētiskās filozofijas sistēmu un ar Indijas atsvabināšanu no Anglijas jūga. Aizstāv individuālo teroru un masu tiešu aktivitāti. Šīs idejas viņš aizstāvēja avīzītē, kuru izdeva te, Kalifornijā, un par ko gandrīz viņu izsūtīja no štata. Tādēļ viņš patlaban ir te un nodevies pilnīgi savai filozofiskai sistēmai. Ar Aronu viņš stridas nikni un nežēlīgi, bet gan tikai par filozofiskiem jautājumiem. Liekas, esmu jums visu izstāstījusi," Paola pabeidza un nopūtās, bet tūdaļ brīnišķīgi pasmaidīja. "Ja jūs gribat tuvāk iepazīties ar mūsu gudrajiem, brīdinājuma pēc pateikšu vēl kaut ko par šiem savādniekiem, sevišķi par to, kā viņi uzvedas viriešu sabiedrībā: indietis alkoholiskus dzērienus ne mutē neņem, Teodoram gadās tikt poētiskā skurbā un viņam pietiek ar vienu vienīgu kokteili; bet Arons ir īsts eksperts, lielisks dažādo vīnu pazinējs; turpretim īrs Terenss nekādi nevar atšķirt vienu vīnu no otra, tie viņam visi vienādi garšo, viņš viegli var apdzert deviņdesmit piecus vīrus no simta un tūliņ pēc tam tikpat skaidri kā pirms dzeršanas pratīs jums klāstīt savas epikūriski anarhistiskās teorijas."

Pusdienas ēdot, Greiams novēroja, ka "gudrajie" saimnieku sauc par "Diku", bet Paolu tikai un vienīgi par "misis Forestu", kaut viņa tos visus sauc vārdos. Tas bija pavisam brīvi, nepiespiesti. Šie ļaudis, kuri respektēja tikai nedaudzas lietas zem saules, — bet starp šim katrā ziņā nebija darbs, — pret Dika Foresta laulāto draudzeni gluži neapzinīgi sajuta cienīgu atturību. Un

Evanss Greiams no tā uzreiz pārliecinājās, ka viņa drauga sieva izturas pavisam savādi, īpati, — nepiespiesti, brivi, bet arī tikpat majestātiski.

To pašu viņš novēroja arī pēc pusdienām, kad visi sagāja viesistabā. Viņa bija pat pārdroša un atļāvās visu, ko neviens cits neuzdrīkstējās. Kamēr viesi sasēdās, Paola piegāja pie viena, pie otra un pārspēja visus ar savu nesavaldīgo jautrību. Te no vienas grupas, te no otras, drīz vienā istabas malā, drīz otrā atskanēja viņas brivie smiekli, kuri Greiamu gluži apbūra. Šais smieklos skanēja neparasta, maigi aijājoša muzikalitāte, un tādus smieklus viņš nekad nebija dzirdējis. Tajos klausīdamies, tas gandrīz nekā nedzirdēja no viesu valodām.

Ap klavierēm, kur sēdēja Edija Mesona, bija sastājušās meitenes, un tur atskanēja moderno deju un dziesmiņu motīvi, bet, kad piegāja "gudrajie", sākās karsti strīdiņi, galvenokārt par "futūristu mūziku".

Pēkšņi Paola ātri pārskrēja pār istabu, Diks metās viņai pakaļ un saķēra viņu tai bridi, kad viņa gribēja aizslēpties aiz viesiem.

"Sasodītā sieva!" izlikdamies dusmigs, Diks iesaucās, un jau nākošā mirkli viņi bija kopā un vienojās pierunāt Dar-Hialu, lai tas dejo.

Dar-Hials bija ar mieru un dīvainām roku un kāju kustībām sāka kādu dejas parodiju, sacīdams, ka tā esot modernās dejas kulminācija.

"Bet nu, Sārtais Mākon, nodziedi misteram Greiamam savu zīļu dziesmiņu," Paola teica Dikam. Diks, kas vēl arvien turēja viņu ar vienu roku apkamptu, lai viņa neizbēgtu sodam, ko viņš tai piedraudēja, drūmi pakratīja galvu.

"Zīļu dziesmu!" uzsauca arī Ernestīne," kura sēdēja pie klavierēm. To atkārtoja arī Edija Mesona un pārējās meitenes.

"Jā gan, Dik," Paola lūdzās, "misters Greiams ir vienigais, kas to vēl nav dzirdējis."

Diks kratīja galvu.

"Tad dziedi savu dziesmu par zelta zivi!"

"Es viņam dziedāšu dziesmu par Kalnu karali," Diks spītīgi teica, un viņa acis iemirdzējās ķircināšanās prieks. Viņš dauzīja kājām, dejoja, zviedza, kas stipri līdzinājās Kalnu karaļa zviedzienam, atmeta atpakaļ iedomātās krēpes un sauca: "Dzirdiet mani, es esmu Eross, es minu kalnus saviem pakaviem."

"Zīļu dziesmu!" Paola viņu ātri un mierīgi pārtrauca, un viņas balsi ieskanējās it kā klusas tērauda skaņas.

Diks paklausīgi pārtrauca dziesmu par Kalnu karali, bet iedomigi kratija galvu, it kā viņš būtu pati pilnība.

"Es zinu kādu jaunu dziesmu," viņš ļoti nopietni teica. "Tā ir dziesma par mums abiem, Paola. Esmu to mācījies no nišinamiem."

"Nišinami ir kāda izmirstoša Šīs ielejas iedzīvotāju sencilts, kas nākusi no Kalifornijas," Paola klusi teica Greiamam.

Diks stīvām kājām, atdarinādams indiāņu deju, palaida dejā soļus divdesmit un, ar vienu roku apkampis Paolu, bet otru sānos iespiedis, sāka dziedāt savu jauno dziesmu.

"Esmu Ai-Kuts, nišinama pirmais virs. Ai-Kuts ir Ādams, un mans tēvs bija Koijots, bet mana māte — Mēness. Tā ir Jo-to-to-vi, mana laulātā draudzene. Viņa ir pirmā sieva starp nišinamietēm. Viņas tēvs bija Sienāzis, bet māte — Mežakaķe. Pēc mana tēva un mātes tie bija labākie tēvs un māte. Koijots ir ļoti gudrs, Mēness ļoti vecs, bet kurš gan būtu ko labu dzirdējis par Sienāzi un Mežakaķi? Nišinamiem vienmēr taisniba. Visu sieviešu mātei vajaga būt Kaķei, viltīgai, mazai, sarukušai kaķei ar skumju seju un svītrainu asti."

Šai vietā dziesmu par pirmo vīru un pirmo sievu pārtrauca dāmu protesti un kungu "bravo" saucieni.

"Tā ir Jo-to-to-vi. kas ir tas pats, kas Ieva," Diks dziedāja tālāk, raudams Paolu sev klāt ar kustību, kurai vajadzēja izteikt pinnatnēju mežonību. "Nekas sevišķs nav Jo-to-to-vi. Bet jūs nedrīkstat par viņu pārāk skarbi spriest. Tā ir Sienāža un Mežakaķes vaina. Es esmu Ai-Kuts, pirmais virs, un jūs nedrikstat pelt manu gaumi. Es biju pirmais virs, un viņa bija pirmā sieva. Kur ir tikai viens vai otrs no tiem, tur nav nekādas izvēles. Tā bija arī Ādamam. Viņš izvēlējās Ievu. Jo-to-to-vi bija vienīgā sieviete visā pasaulē, un tādēļ es izvēlējos Jo-to-to-vi."

Evanss Greiams klausijās dziesmu, bet viņa skatieni sekoja rokai, kas ar īpašnieka tiesibām turēja sev visu šīs sievas daiļumu, viņš to sajuta gandriz kā personīgu aizskārumu, un neviļus viņam iešāvās prātā domas, kuras gan viņš tūdaļ ar dusmām atvairīja:

"Diks Forests ir laimīgs, ļoti laimigs."

"Es esmu Ai-Kuts," Diks dziedāja tālāk, "tā ir sieva kā ziedu rasa. Tā ir sieva kā medus rasa. Es meloju, jo viņas tēvs nebija vis Sienāzis un viņas māte nebija Mežakaķe. Viņas tēvs bija rīta blāzma, kas paceļas pāri Sierai, un māte vasaras vēsma kalnos. Tie kopā sarunājušies un izsūkuši no gaisa un zemes visu, kas saldākais, līdz viņu mila kā migla nolaidās pāri Haparalai un Manzanitai un medus rasa nolija uz puķu ziediem."

"Jo-to-to-vi ir mana sieva kā m^dus rasa. Klausieties mani, es esmu Ai- Kuts. Jo-to-to-vi ir mana sieva kā paipala, mana sieva kā stirna, mana sieva kā augļu sula, kas dzimusi no maigā lietus un mīlīgās un trauslās rīta blāzmas, kad vēl nav lēkusi saule…"

"Un," Forests nobeidza, jo viņa fantāzija bija izsīkusi un viņš sāka runāt ikdienišķiem vārdiem, "ja jūs domājat, ka mīļais vecais Zālamans ar zilajām acim bijis pavisam citāds virs nekā es, tad jums tikai jāparakstās manas Augstās dziesmas subskribentu sarakstā."