Lielās mājas mazā saimniece

18

Drīz pēc tam, kad viņi nodziedāja čigānu klaidoņu dziesmu, Paola kļuva jautrāka, pārvarēja savas skumjas un atteicās no vientulības. Toties Greiams savā torni nevarēja un nevarēja pie darba nosēdēt, visu ritu dzirdēja Paolas istabā dziesmas un operu ārijas. No Lielās Mājas skanēja smiekli, rājās ar suņiem vai arī koncertzālē bez apstājas kāds spēlēja klavieres. Bet viņš saņēmās un gribēja būt tāds pats kā saimnieks — visu rīta cēlienu strādāja līdz pat otrām brokastīm un tikai reti satikās ar Paolu.

Viņa teica, ka bezmiegs to vairs nenomācot, un gribēja doties ekskursijās, priecāties par visu, ko vien Diks varētu izdomāt. Ja Diks atteiktos būt visur kopā ar viņu, tā piedraudēja, ka savedišot māju pilnu viesiem un tad tik viņa parādišot, kas ir īsta jautrība un prieks. Taisni tobrīd pie viņiem atkal atbrauca viņas "krustmāte Marta" — misis Tilija, un Paola sēdās savā augstajā kabrioletā izbraukt ar Dudiju un Fudiju. Zirdziņi nebija nekādi lēnie, bet misis Tilija, kaut jau paveca dāma un diezgan paresna, nemaz nebaidījās, ja grožus turēja Paola.

"Es nebrauktu kopā ne ar vienii sieviēti, izņemot Paolu," viņa reiz Greiamam teica. "Nevienai es neuzticos. Bet viņa saprot zirgus un zina, kā ar tiem tikt bērnībā viņa ļoti mīlēja zirgus. Brīnos, ka viņa nav iestājusiesf k^dā'"elrkā par jātnieci."

Un, runājot ar krustmāti Tiliju, Greiams vēl daudz ko dabūja zināt par Paolu. Misis Tilija nevarēja vien beigt runāt par Paolas tēvu Filipu Destenu, savu brāli. Viņš bijis vairākus gadus vecāks par viņu, un bērnībā viņa uz to skatījusies kā uz kādu teiku princi. Viņam bijusi plaša, majestātiska daba, kas atklājusies visā viņa rīcībā, un pelēkie viduvējie ikdienas cilvēki viņu bieži saukuši par ārprātīgu. Bijis īsts'trakulis, kas vienmēr meties dēkainos piedzīvojumos, bet daudzreiz bijis arī īsts bruņinieks. Tādēļ ne vienu reizi vien ticis pie milzīgas bagātības, bet tikpat viegli to atkal pazaudējis slavenajā 1849. gada "zelta drudža" laikā. Viņš pats bijis no sena;?.puritāņu cilts, bet sentēvs bijis francūzis, kas te nokļuvis kādas kuģa bojāejas dēļ; viņš uzaudzis starp Atlantijas okeāna piekrastes zvejniekiem un zemkopjiem.

"Vienu reizi, un tikai vienu reizi, katrā paaudzē," misis Tilija stāstīja, "parādās skaidri franču asinis. Tāds francūzis bija mans brālis Filips, bet nākošā paaudzē šīs asinis pilnīgi mantojusi Paola. Lisija un Ernestīne ir viņas pusmāsas, bet neviens cilvēks neticētu, ka viņās rit kaut pilīte kopēju asiņu. Un tādēļ Paola nav vis nokļuvusi cirkū, bet viņa ar nevaldāmām ilgām tiecas pēc Francijas. Turp viņu aizvilināja vectēvs, francūzis."

Greiams daudz ko uzzināja ari par Paolas tēva piedzīvojumiem Francijā. Par laimi Filips Destens miris tieši tai brīdī, kad viņa laimes rats, sasniedzis augstāko virsotni, sācis jau slīdēt atpakaļ. Ernestīne un Lisija toreiz vēl bijušas gluži mazas meitenītes, un par tām krustmātēm nekādu rūpju nav bijis. Bet tikt galā ar Paolu, kas bija jāuzņemas "krustmātei Martai", nebijis viegls uzdevums, — "un viss tikai tā francūža dēļ."

"O, viņa ir lieliska Jaunās Anglijas meita," misis Tilija sacīja, "goda, taisnības, uzticības un draudzības ziņā īsts granīts. Bērns būdama, viņa nekad nemeloja, bet darīja to tikai tad, ja vajadzēja citiem palidzēt. Tad visa viņas puritāniskā daba it kā uzreiz izgaisa un viņa meloja tikpat brīnišķīgi kā viņas tēvs. Tēva dabā bija tā pati burvība, kas meitai, tā pati drošsirdība, tie paši sirsnigie smiekli un dzives dedzība. Tikai viņam bez nebēdnīgās jautrības piemita vēl nevērīga labsirdiba. Viņš iekaroja visas sirdis, bet nereti ieguva ļaunus un niknus ienaidniekus. Neviens nevarēja palikt pret viņu vienaldzīgs, katrs viņu vai nu ienīda, vai iemīlēja. Tai ziņā Paola nav lidzīga tēvam, laikam tādēļ, ka viņa ir sieviete un viņai trūkst tiri vīrišķīgas īpašības — kauties ar vējdzirnavu spārniem. Vismaz nezinu neviena paša, ko varētu saukt par viņas ienaidnieku. Visi viņu mii, varbūt tikai dažs skaudīgs sievišķis nevar piedot, ka viņai tik mīļš un krietns vīrs."

Greiams klausījās, bet kaut kur tālu, zem zemajām arkām, bija dzirdama Paolas balss, tajā skanēja apslēptas, nomāktas kaislības saldie akordi, kurus viņš nekad vairs nevarēja aizmirst. Pēkšņi viņa sāka smieties. Misis Tilija pasmaidīja un pakratīja galvu.

"Tur smejas pats Filips Destens," viņa klusi teica, "un visas francūzietes, tā francūža — ciltstēva vecmāmiņas un vecvecmāmiņas, kuras ieveda te, nelielajā piejūras puritāņu pilsētiņā un, ieģērbtas pašaustos svārkos, ielika svētdienas skolā. Vai esat pamanījis, cik reibinoši un pievilcīgi ir Paolas smiekli? Katrs, kas tos dzirdējis, neviļus pasmaidis. Tādi paši bija ari Filipa smiekli."

"Visu mūžu viņa kaislīgi mīlējusi mūziku, glezniecību, zīmēšanu. Kad viņa vēl bija maza meitene, aizvien tā pamata mājā vai kaut kur netālu no mājas, kur bijusi, dažādas figūras, vai nu uz papīra uzzīmētas, kociņos iegrieztas, vai arī no māla vai smiltīm veidotas."

"Visu viņa mīlēja, un viņu mīlēja visi. Nekad viņa nebaidījās no dzīvniekiem un gandrīz vai dievināja tos; tā bija iedzimta jūsma par visu, kas skaists. Viņa bija nelabojama ievērojamu vīru pielūdzēja, vienalga, vai tie bijuši tikai skaisti vai ari izdarījuši kādu lielu darbu. Nekad viņa nebeidz cildināt un jūsmot par skaistumu, kuru tā mii, vai tās būtu klavieres, skaista glezna, daiļa ķēvīte vai glīta ainava."

"Un viņā pamodās tieksme radīt pašai skaistumu. Bet ilgi viņa nevarēja izšķirties, vai izvēlēties mūziku vai glezniecību. Mācīdamās spēlēt un dziedāt labāko Bostonas mūzikas skolotāju vadībā, viņa nevarēja savaldīties un sāka gleznot. Tad atkal viņai gribējās mest pie malas molbertu un sākt veidot."

"Pilnaf "kaislīgu ilgu pēc visa, kas ir skaists un labs mākslā un dabā, ar daiļuma tieksmju pilnu dvēseli, viņa vairs nespēja saprast sevi; nespēja izšķirties, kurš viņas talants lielāks, bagātāks un vai vispār viņai ir kādi talanti. Es viņai teicu, lai kādu laiku met visus darbus pie malas un atpūšas, aizvedu viņu vienu gadu uz ārzemēm. Bet? Pēkšņi viņā pamodās viens noteikts talants. Nu, kā jūs domājat, kas tas varētu būt? Viņa sāka jūsmot par dejām! Bet padejoja, padejoja, atkal atgriezās pie mūzikas un glezniecības. Nē, tā nebija vieglprātība vai nenosvērtība. Nelaime tā, ka viņa ir pārlieku apdāvināta…"

"Par daudz vispusīgi apdāvināta…" Greiams pārlaboja.

"Jā, tā būs pareizāk," misis Tilija piekrita. "Tomēr no talanta līdz ģenialitātei vēl ir ļoti tālu, un es vēl tagad nevaru un nevaru pateikt, vai viņai ir kaut sika ģenialitātes dzirkstiņa. Jāatzist, ka viņa nav pateikusi it nekā liela nevienā no viņas iemīļotām specialitātēm."

"Viņai ir viens kas ģeniāls — viņa pati," Greiams teica.

"Jā, patiesi!" jūsmīgi smaidot, piekrita misis Tilija. "Viņa nav ikdienišķa, viņa ir brīnišķīga sieviete, patiesa, īsta. Un kas gan, galu galā, mīt viņas būtē?

Man daudz dārgākas viņas zēniskās draiskulības nekā visas viņas gleznas, kaut tās būtu isti meistardarbi. Jā, jā, es jau dzirdēju par neprātīgo gadījumu ar ērzeli! Sākumā gan, jāatzīstas, es nevarēju viņu saprast. Diks viņu bieži sauc par nepieaugušu meiteni. Bet, žēlīgais Dievs, cik viņa prot būt svinīga un majestātiska, ja vien vajag! Drīzāk es teiktu, ka nekad neesmu redzējusi tik nobriedušu bērnu. Tā bija viņas lielākā laime, ka viņa iepazinās a^DikUPfīikai tad it kā pirmoreiz viņa saprata pati sevi. Un tas notika tā."

Misis Tilija izstāstīja, kas notika tai gadā, kad viņas ceļoja pa Eiropu, kā Parīzē Paola atkal ķērās pie glezniecības, līdz beidzot atzina, ka panākumi gūstami tikai ar cīņu, un nolēma, ka krustmātes nauda viņai ir tikai nevajadzīgs kavēklis.

"Un no savām iedomām viņa vairs neatlaidās," nopūzdamās turpināja misis Tilija. "Viņa… vārdu sakot, aizdzina mani uz mājām. Bija ar mieru pieņemt no manis tikai pavisam niecīgu mēneša iztikas naudu un apmetās Latīņu kvartālā kopā ar divām jaunām amerikānietēm, un viņas tur dzīvoja bez kādas saimniecības un bez kalponēm. Un tur viņa iepazinās ar Diku. Ari viņš ir savā ziņā tāds pats savādnieks. Nekad jūs neuzminēsiet, ko viņš toreiz darīja. Bija kabarē īpašnieks, viņa kabarē nebija tāds kā tagadējie modernie naktskrogi, bet īsts studentu kabarē, savā ziņā visai izmeklēts. Tā bija pavisam traka kompānija. Toreiz Diks tikko bija pārbraucis no saviem mežonigajiem piedzīvojumiem tālajās pasaules malās un, kā pats izteicās, beidzot atzinis, ka nu ir diezgan jautri un nebēdīgi padzīvots, jāsāk domāt par pašu īsto dzīvi."

"Paola reiz mani tur aizveda līdzi. Nedomājiet nekā ļauna, viņi tad bija jau ligavainis un līgava. Saderināšanās bija notikusi iepriekšējā vakarā. Viņš atnāca pie manis ar vizīti, kā jau pieklājas. Es pazinu viņa tēvu, "laimīgo Forestu", un biju daudz dzirdējusi par viņa dēlu. Materiālā ziņā labāku partiju Paola nevarēja vēlēties. Bet tas bija arī īsts romāns. Paola viņu bija pirmoreiz redzējusi Kalifornijā, universitātes studentu futbola sacīkstēs, vēlāk satika Parīzē, kādā studijā, kur viņa dzīvoja kopā ar divām savām draudzenēm. Viņa nezināja, vai Diks ir miljonārs vai arī atvēris kabarē aiz trūkuma, un par to viņa arī nemaz nedomāja. Aizvien tā klausījusi vienīgi savai sirdij. Iedomājieties tikai, Diks — gūstīts un nenotverts, bet Paola nekad nebija flirtējusi. Acim redzot, pašā pirmā mirklī viņi bija iemīlējušies viens otrā, jo vienā nedēļā viss bija galā, un Diks augstākā mērā korekti atnāca pie manis ar vizīti, it kā manām domām tur varētu būt kāda nozīme!"

"Bet paliksim pie viņa kabarē. Tas bija īsts filozofu kabarē: mazas, šauras telpas kādā pagrabā, pašā Latiņu kvartāla centrā, un tur bija tikai viens vienīgs galds. Labs kabarē, vai ne? Un kas tas bija par galdu! Liels, apaļš, no baltiem nekrāsotiem dēļiem, pat bez vasku drānas apsega, no vienas vietas ar traipiem, kur filozofi bez žēlastības bija dauzījuši savas glāzes. Pie galda vafēja sasēst ap trīsdesmit cilvēku. Sievietes tur neielaida. Vienīgi Paola un es bijām izņēmums."

"Jūs te redzējāt Aronu Hankoku. Tas bija viens no tiem filozofiem un vēl šodien tas lielās, ka palicis Dikam parādā vairāk nekā neviens cits no viesiem. Un tur viņi salasījās, — visi jauni, dedzīgi, domu pilnām galvām, dauzīja galdu un filozofēja visās eiropiešu valodās. Diks vienmēr tiecies uz filozofiju. Bet tad iejaucās Paola, un jautrajai rotaļai bija gals. Tiklīdz viņi apprecējās, Diks sakārtoja savu šoneri, un mans pāritis aizbrauca no Bordo uz Honkongu, lai tur nodzīvotu savu medusmēnesi."

"Tad to "iestādi" slēdzaa, un filozofi palika bez pajumtes un bez disputiem," Greiams teica. '

Misis Tilija no sirds pasmējās un pakratija galvu.

"Viņš to nodrošināja ar nepieciešamo kapitālu," viņa dvesa, aiz smiekliem nejaudādama parunāt un rokas pie sāniem spiezdama, lai būtu vieglāk elpot, "vai pilnīgi vai arī tikai pa daļai, es vairs labi neatceros. Bet pēc tam nepagāja ne mēnesis, kad policija kabarē slēdza, jo tas esot anarhistu klubs!"

Gan dabūjis dzirdēt, cik dažāda viņas gaume un viņas spējas, Greiams tomēr brīnījās, kad vienā rītā ieraudzīja Paolu vientuļi sēdam uz platās palodzes, kur viņa izšuva kādu ļoti smalku rokdarbu.

"Bezgala mīlu tos," viņa teica. "Visdārgākie izšuvumi dārgos veikalos man nav it nekas, ja varu pati ko izšūt pēc sava zīmējuma. Vienu laiku Diks par to ļoti skaitās. Jūs jau zināt, viņš grib, lai visur ievērotu praktisku labumu, lai nebūtu velti šķiests laiks, un tā tālāk. Izšuvumus, rokdarbus viņš sauc par veltīgu laika šķiešanu, jo kura katra zemniece par nieka naudu varot padarīt to pašu. Tomēr man izdevās pierādīt, ka manas domas ir pareizākas. Tas ir tas pats, kā paša nospēlēts mūzikas gabals. Protams, par naudu es varu dzirdēt mūziku daudz labākā izpildījumā. Bet ir daudz lielāks un daudz intimāks prieks un baudījums, ja vari pats nosēsties pie klavierēm un pats saviem pirkstiem un smadzenēm izburt brīnišķīgas skaņās. Ir gluži viens un tas pats, vai nu mēģini sacensties ar pašiem komponistiem, vai arī tikai viņu darbus pats atrisini, pieskaņojot tos savai personībai. Abos gadījumos tā būs jaunradīšana un katram cilvēkam sniedz garīgu apmierinājumu un gandarījuma prieku. Ņemiet kaut to mazo liliju rāmīti ap manu izšuvumu, — visā pasaulē nav nekā tik jauka. Tā ir mana ideja, man arī prieks, ja varu savu ideju vērst formā, to piepildīt. Veikalos ir labāki rāmīši, pilnīgākas idejas piepildijums, bet tas nav tas. Šī ir mana ideja… Es pati to esmu izveidojusi, pēc savas fantāzijas, pati esmu radījusi; un kurš tad uzdrošināsies apgalvot, ka izšūšana nav māksla?"

Viņa apklusa, bet viņas smaidošās acīs vēl bija tikko izteiktais jautājums.

"Un kurš teiks," Greiams piebilda, "ka rotāt sievietes daiļumu nav visbrīnišķīgākā un vissimpātiskākā no visām mākslām?"

"Es pati protu cienīt kuru katru labu šuvēju vai labu modisti," Paola nopietni atbildēja. "Viņas ir īstas mākslinieces, viņām ļoti svarīga vieta, kā teiktu Diks, pasaules spēku ekonomijā."

Kādu citu reizi, meklēdams bibliotēkas istabā ziņas par Andiem, Greiams atkal satika Paolu, kura bija graciozi noliekusies pie milzigas papira loksnes uz galda, un blakus tai bija biezas grāmatas par arhitektūru. Viņa citigi zīmēja plānu baļķu būdiņai, ko celt "gudrajiem" mežā.

"Tas nav viegls uzdevums," viņa nopūtās. "Diks saka, ja ceļot, tad vajagot celt septiņiem vīriem. Mums tagad viņi ir četri, bet Diks visādā ziņā grib, lai būtu septiņi. Par dušām un tamlidzigām lietām, Diks saka, nav ko rūpēties, jo filozofi vispār nemēdz mazgāties. Viņš saka, ka ari par filozofu dvēselēm nav ko raizēties, bet visā nopietnibā ieteic mūrēt septiņus pavardus un iebūvēt septiņas virtuves, jo taisni Šai punktā filofofi vienmēr var sastridēties."

"Vai tas nebija Voltērs, kas ar vienu no karaļiem sastrīdējies par sveču galiņiem?" Greiams atcerējās, ar dziļu baudu jūsmodams par viņas graciozo pozu. Trīsdesmit astoņi gadi? Nē, tas nav iespējams! Viņa izskatījās taisni kā skolniece, kas pietvīkusi sēd pie grūta uzdevuma. Un viņš atcerējās, ko teica misis Tilija, — ka nekad neesot redzējusi nobriedušāku bērnu.

Viņš nevarēja vien beigt brīnīties. Vai tiešām tā ir viņa, kas pie aploka, zem ozoliem, ar diviem vārdiem izšķira draudošus sarežģījumus? "Es saprotu!" viņa toreiz teica. Ko gan viņa saprata? Vai viņa to izteica, nekā nedomādama, bez kādas nozīmes? Bet vai viņa pati nedrebēja un ar visu dvēseli netiecās pēc viņa, kad tie abi kopā dziedāja čigānu klaidoņu dziesmu? To viņš noteikti zināja. Bet — vai gan viņš savām acīm neredzēja arī, kā viņa kvēloja, kad vijolnieks spēlēja? Tomēr Greiams apzinājās un pats sevi pārliecināja, ka ar vijolnieku tas bija pavisam citādi. Tā domādams, viņš klusi pasmējās.

"Par ko jūs tā uzjautrināties?" Paola vaicāja. "Es pati zinu, ka neesmu nekāds arhitekts. Bet es labprāt gribētu redzēt,.kā jūs ierikotu septiņus filozofus, ievērojot visus nejēdzīgos Dika noteikumus."

Ar veselu kaudzi grāmatu padusē Greiams uzkāpa atkal savā torni, bet pat neatšķira grāmatas par Andiem, sakoda lūpas un nogrima dziļās pārdomās. Nē, tā nav sieviete. Tīrais bērns… Vai arī… Viņš it kā paklupa pret kādu domu: vai tiešām viņa tā pārspīlē savu vaļsirdību un nemākslotibu? Vai viņa patiesi saprot? Laikam gan. Droši vien. Viņa taču ir cilvēks no šīs pasaules. Pazīst ļaudis. Viņa nemaz nav tik naiva. Ikkatrs viņas pelēko acu skatiens rāda nosvērtu, līdzsvarotu spēku. Jā, taisni — spēku! Viņš atcerējās, kā pašā pirmā vakarā tā pamirdzēja kā īsti smalks un dārgs tērauds. Atcerējās, kā viņš to salīdzināja ar ziloņkaulu, pērlēm un visādām retām, neizsakāmi daiļām lietām.

Un nu, kad viņa tam pie aploka pateica tris īsus vārdus, kad tie kopā nodziedāja čigānu dziesmu, viņš zināja, ka ikreiz, kad viņu acis saskatās, tie bez vārdiem klusi saprotas.

Velti viņš šķīra grāmatas lappuses, meklēdams vajadzīgos datus. Viņš mēģināja turpināt iesākto nodaļu bez datiem, bet vārdi neraisījās. Viņu plosija neizturams nemiers. Driz viņš tvēra vilcienu sarakstu, meklēja, ar kuru vilcienu varētu aizbraukt, bet nometa to, paņēma mājas telefonu, piezvanīja uz zirgu stalli un lika seglot Altadenu.

Bija brīnišķīgs rīts, kādu ir daudz Kalifornijas agrinā vasarā. Pa snaudošiem laukiem neplūda ne mazākā vēsmiņa; sasaucās paipalas un dziedāja cīruļi;

gaiss bija pilns ceriņziedu reibuma, un Greiams, jādams cauri ceriņu krūmiem, iztālēm dzirdēja, kā zviedza Kalnu karalis un kā sidrabotā balsi atsaucās Foteringtonas princese.

— Ko gan tu te jādelē ar Dika Foresta zirgiem? — viņš pats sev vaicāja. — Kādēļ tūliņ pat nebrauc prom, kādēļ šai pašā mirkli nedodies uz piestātni, lai tiktu uz vilcienu, kuru pats atzīmēji vilcienu sarakstā! — Ši viņam pavisam neparastā svārstība un nenoteiktība bija jauna loma, — tā viņš rūgtu sirdi nodomāja. — Tomēr cilvēks dzīvo tikai vienreiz, un šī sieviete ir vienīgā visā pasaulē. — Tā domādams, viņš iedegās kā kvēlās liesmās,; oy.

Viņš pagrieza ceļu, lai tiktu garām Angoras kazu bars. Xp bija vairāki simti, mātites vien, un basku gani lēni tās dzina uz priekšu, brīžiem apstādamies, jo katrai kazai bija līdzi arī mazs kazlēniņš. Aplokā bija daudz ķēvju ar tikko piedzimušiem kumeliņiem, bet pēkšņi Greiams, jau laikus brīdināts, bija spiests aulekšiem doties prom pa sānceliņu, lai izvairītos no veseliem trīsdesmit apmēram gadu veciem kumeļiem, kurus pārveda no vienām ganībām uz otrām. Kumeļu uztraukums bija nomanāms visā šai muižas novadā, un gaiss bija pilns asiem zirgu zviedzieniem, tie sasaucās, un Kalnu karalis, redzēdams un dzirdēdams tādu pulku savu sāncenšu, nevarēja vairs ilgāk izturēt, kā neprātīgs tas skrēja pa aploku, skaļi zviedza, it kā visus uz cīņu izaicinādams un izteikdams savu dziļāko pārliecību, ka otrs tāds ērzelis kā viņš nekad pasaulē nav bijis, nav tāda un arī nemūžam nebūs.

Negaidot priekā starojošu seju pie Greiama piejāja Diks Forests, līksmodams par kaislību vētru, kas sākusi trakot viņam klausīgo dzīvnieku valstībā.

"Tā ir viņa, — auglīgā māte — daba!" kā dziedādams viņš izsaucās, aizmirsdams Greiamu pat sveicināt, un apturēja savu zirgu blakus tam, kaut viņa zeltaini iesarkanā skaistule nebija uz vietas noturama, visu laiku tā miņājās un dejoja, aiz niknuma putas šķiezdama, un, zobus atņirgusi, gribēja zobiem tikt pie viņa vai Greiama kājas, ārdija pakaviem zemi un aiz dusmām, ka nekā nevar izdarit, desmitām reižu no vietas kārpījās ar vienu pakaļkāju tukšā gaisā.

"Jaunie kumeļi ir atmodinājuši Kalnu karali uz darbu!" viņš smējās. "Paklausieties, kā viņš dzied: "Dzirdiet mani! Es esmu Eross. Es minu kalnus saviem pakaviem. Es piepildu plašās ielejas. Klusajās ganībās ķēves dzird mani un paceļ galvas, jo viņas pazīst mani. Zāle kļūst kuplāka un kuplāka. Zeme pildās ar auglibu, un kokos strāvo sulas. Tagad ir pavasaris un pavasaris pieder man. Es esmu karalis savā valsti, pavasara valstī. Ķēves pazīst manu balsi. Viņas mani pazīst no savām mātēm. Dzirdiet mani! Es esmu Eross! Es minu kalnus saviem pakaviem, plašās ielejas ir mani heroldi un vēsta, ka es nāku!""