Lielās mājas mazā saimniece

29

"Putniņam ir sava īpata, delikāta,' daiļā izjūtas spēja, tāpat arī mūsu mazajai saimniecei," teica Terenss, paņemdams no paplātes kokteiļa glāzi, ko O-Ho pasniedza viesiem.

Bija priekšpusdienas laiks, un Greiams, Teo un Terenss Mak-Fens diezin kādēļ vieni paši bija neprecēto istabā.

Terenss izdzēra glāzīti un aprāva vārdus, lai ar mēli kritiski nogaršotu dzērienu.

"Bābiešu dzeramais!" viņš nicīgi papurināja galvu. "Ne velnam neder, nemaz nekož. Ari garšas nekādas. O-Ho, mans mīļais," viņš sauca ķīnietim, "samaisiet man atsevišķi tai augstajā garajā glāzē, ziniet, īsti stipru."

Horizontāli izstiepis savus četrus pirkstus, viņš rādija, cik ieliet "stiprā", un uz O-Ho jautājumu, "no kāda?", viņš atteica — "skotu viskiju vai ari iru vai burboņu, nav no svara, kāds tuvāk pie rokas."

"Bet, Terenš," Teo.viņam atgādināja, "jūs sākāt kaut ko runāt par mūsu mazo saimnieci, liekas, gribējāt ko labu teikt."

"Vai tad par viņu var ari ko citu teikt?" irs atrūca. "Es gribēju teikt, ka viņas jūtekliba nav vulgāra, sika, lēkājoša kā cielaviņai, ne ari gurda, vaidoša kā ūbelei, bet jautra, bezrūpiga kā meža kanārijputniņiem, kuri peldas strūklakās, mūžam čivinādami un dziesmas skandinādami, sviežot pret sauli dzidrās ūdens lāses, kad viņu mazās sirsniņas zeltainās krūtiņās priekā staro un smej."

"Viņa ir pati skaistuma dvēsele," Teo sajūsmas pilns čukstēja. "Uz viņu raugoties, kļūst saprotams, ka tādu sieviešu dēj var ari mirt."

"Un dzivot, mīlēt viņas," Terenss sacīja. "Paklausieties, mister Greiam, es jums izteikšu kādu noslēpumu: mēs filozofi, ko dzīves jūra izsviedusi šai klusajā ostā, dzīvojam mežā, kur pārtiekam no Dika devīgās rokas, mēs visi esam iemīlējušies un visu mūsu sirdsdāma ir viena — mūsu mazā saimniece. Mēs, kas caurām dienām tikai sapņojam un disputējam, kuri negribam ne Dieva, ne velna labā ne pirkstiņa pakustināt, mēs visi esam svētu uzticību zvērējuši mūsu mazās saimnieces.bruņinieki." ' .

"Un esam ar-mieru kuru katru brīdi mirt, ja viņa liks," Teo teica.

"Nē, draugs, dzīvot uņ par viņu cīņā iet. Mirt jau ir visvieglāk."

Greiams uzmanīgi tvēra katru vārdu. Uz "kāpnēm bija dzirdamas dažas vīriešu balsis, unr, kad ištabā ienāca mākslinieks Martinecs un Dar-Hials, Terenss teica- ..

"Stāsta,, ka Katalinē ešOt lielisks laiks un visā piekrastē varena skumbriju zveja." .

Atkal ienāca O-Ho ar kokteilij viņam bija darba diezgan, jo atnāca arī Hankoks ar Frēligu. Terenss aukstasinīgi izdzēra visu, ko ķīnietis ar sastingušo seju tam pienesa, lai tas būtu kāds dzēriens būdams; yiņš āri' tēvišķi pamācīja Teo, cik alkohols ir riebīgs un kaitīgs. Ienāca O-Mais ar zīmīti rokā un skatījās visapkārt, nezinādams, kam to-dot, Terenss-viņu piesauca pie sevis un paņēma zīmīti.

Tur Ernestīne ar Lisiju, kuras bija tikko atbraukušas, komiski pazemīgiem vārdiem lūdza atļaut arī viņām.pievienoties neprecēto-lauzu kompānijai, jo Diks bija-ievedis stingru likumu, ka šai mājoklī'sieviete nedrīkst savu kāju spert, kā tikai visiem, pa lielākai" daļai neprecētiem vīriešiem vienbalsīgi piekrītot, vai ari, ja tie tāpat vienbalsīgi paši uzaicina. Par lūgumu vajadzēja nobalsot, un tad ķīnietim lika ."ievest lūdzējas".

Todien pusdienas pagāja kā vienmēr, kad pie galda bija filozofi. Diks ar parasto aizrautību disputēja, sāka ar Aronu polemizēt par filozofiskās metafizikas visabstraktākām problēmām, un neviens pats nevarētu ne sapņos iedomāties, ka viņa sajūta nemaz nav tik teicama. Par godu atbraukušām sievasmāsām viņš pārtrauca smago disertāciju un sāka kā zēns visādi ālēties un draiskoties. Ari Paola aizrāvās un viņam palīdzēja, un tie nedeva nevienam miera ar savām nerātnībām.

Vislabāk izdevās Dika izgudrotā rotaļa — satikšanās skūpsta rituāls. Neviens netika saudzēts. No vīriešiem Greiams bija pirmais upuris, bet tad arī varēja mierīgi noskatīties visu citu mokās, jo Diks visus viesus, vienu pēc otra, veda no sētas iekšā.

Viņš ieveda ari Hankoku, kas svinīgi aizgāja lidz istabas vidum, kur viņu sagaidīja Paola ar savām māsām, visas lidzās pie trim krēsliem stāvēdamas. Viņš ļoti aizdomigi paskatījās uz tām, bet nekā sevišķa nemanīja, izņemot to, ka visām bija galvā vīriešu filca cepures.

"Nekas, labi vien ir," Hankoks teica, viņu priekšā stāvēdams.

"Kā tad lai nebūtu labi!" Diks iesaucās. "Kā šīs muižas visa daiļuma un visa skaistuma pārstāves viņas ir ar mieru izpildīt šo rituālu. Aron, izvēlieties."

Arons aši pagriezās pārliecināties, vai nedraud kādas slepenas briesmas, tad vaicāja:

"Vai tad visas trīs mani neskūpstīs?"

"Nē. Jums jāizvēlas."

"Bet vai tās, kuras es nebūšu izvēlējies, nesāks uztraukties?" Arons prasīja. "Un nevienai nav iebildumu pret ūsām?"

"It nekādu," Lisija visu triju māsu vietā atteica. "Es pat vienmēr ļoti gribētu dabūt zināt, kāda ir sajūta, ja jāskūpsta vīrietis ar melnām ūsām."

"Mums šodien jānoskūpsta visi filozofi, vai jūs neyarētu mazliet pasteigties," Ernestīne pamudināja. "Citi arī gaida."

"Nu, kuru izvēlaties?" Diks steigšus jautāja.

"It kā te varētu runāt par izvēli!" Hankoks braši iesaucās. "Protams, es izvēlos mūsu visu sirdsdāmu, mūsu mazo saimnieci."

Tiklīdz viņš uz to paskatījās, Paola nolieca galvu un no augstu atliektās cepures malas skūpsta izslāpušajam filozofam taisni sejā iešļācās veikli mērķēta ūdensglāze."

Kad pienāca Teo kārta, viņš varonīgi un droši izvēlējās Paolu, bet gandriz samaitāja visu rotaļu, jo svētsvinīgi nometās ceļos un noskūpstīja viņas ģērba vīlīti.

"Tā neiet," Ernestīne uzstājās, "jābūt īstam skūpstam."

"Lai tā pēdējā būtu tā pirmā, — Teo, noskūpstiet mani," Lisija aicināja, lai glābtu viņu no galīga apjukuma.

Viņš pateicigi paskatījās, pacēla galvu, bet neatlieca viņu tik tālu atpakaļ, cik vajadzēja, un Lisijas ūdensglāze uzlējās tam uz pakauša.

Mani lai skūpsta visas trīs, tad būšu trīskārt baudījis paradīzes saldumu!" Terenss izglābās no grūtā stāvokļa un par tik elegantu laipnibu saņēma trīs ūdensglāzes sejā.

Diks bija kļuvis neapturami draiskulīgs. Kurš katrs cilvēks teiktu, ka nav pasaulē no visām rūpēm brīvāka vīra, ja redzētu, kā viņš māksliniekus

Martinecu un Frēligu nostādīja ar muguru pret durvīm, lai mērītu viņu augumu un izšķirtu iesākto strīdiņu, kurš no viņiem garāks.

"Ceļgalus kopā! Taisnāk! Galvu atpakaļ!" Diks komandēja.

Kad rotaļa bija pašā karstumā, atcirtās durvis un ienāca Mesons ar visu savu kompāniju. Diks uz vietas prasīja, lai arī šīs kompānijas jaunieši piedalās skūpsta rituālā. Bet visā tai kņadā, kur ap divdesmit cilvēku, nejauši satikušies, sasveicinājās, viņš tomēr skaidri dzirdēja Loti Mesonu izsaucamies: "O, mister Greiam! Es domāju, ka jūs jau sen esat prom!"

Viesiem sveicinoties, tērzējot un sēstoties, turpinādams savu jautrā nebēdņa lomu, Diks vērīgi raudzījās Loti sejā, gribēdams uztvert pētošo skatu, ar kādu viena sieviete noraugās uz otru. Nebija ilgi jāgaida, jo drīz vien Loti Mesona taisni tā pazagšus paskatījās uz Paolu, kad tā, pret Greiamu pagriezusies, viņam kaut ko teica.

"Vēl nezina," Diks nodomāja. Bet aizdomas kļuva spēcīgākas, un Diks bija pārliecināts, ka Loti Mesonas tāpat kā jebkuras sievietes sirdij visvairāk patiktu uzzināt, ka lepnā, nevainojamā Paola ir tāda pati sieviete kā viņa, ar visām sievišķīgām vājībām.

Loti Mesona bija slaida tumšmate, gadus divdesmit piecus veca, bez šaubām, skaista un drosmīga, kā Diks pārliecinājās. Nav tik sen, kad viņš, Loti Mesonas valdzināts, sāka ar to mazliet flirtēt, kaut šī aizraušanās palika ciešās robežās un neaizgāja tik tālu, cik viņa vēlējās. Viņš jau to nebija nopietni domājis. Arī viņai tas neļāva uz šo romānu nopietni skatīties. Tomēr pietika, lai no visiem Vilkenbergas viesiem taisni viņa visvairāk meklētu pēc pirmām neuzticības pazīmēm.

"O, viņš ir lielisks dejotājs," pēc kādas pusstundas Loti Mesona teica mis Maksvelai, ar kuru kopā bija šurp atbraukusi. "Vai nav tiesa, Dik?" viņa tam jautāja, redzēdama, ka viņš pienāk tuvāk un dzird, ko tā saka; viņa paskatījās uz to nevainīgām bērna acim, kuras — viņš labi zināja — to uzmanīgi vēroja.

"Kurš tad? Protams, Greiams?" viņš atteica, nemaz nesamulsdams. "Bez šaubām. Nu, vai nepadejot? Tad mis Maksvela varēs pati spriest. Te gan ir viena vienīga sieviete, kura dejo tik labi, ka ar to kopā Greiams visā spožumā varētu rādīt savu mākslu."

"Protams, Paola," Loti teica.

"Nu, protams, Paola. Jums, jaunajiem, nav ne jēgas par to, kā jādejo valsis. Un nekad ari neesat mācījušies," Loti iecirtīgi atmeta savu skaisto galvu. "Varbūt jūs bijāt ko iemācījušies, bet tad uznāca tās modernās dejas," viņš taisnojās. "Es visādā ziņā pamēģināšu Paolu ar Greiamu pierunāt; iesim arī mēs dejot, bet varu saderēt, ka mēs būsim tikai divi pāri."

Kad valsis bija gandrīz jau galā, viņš pēkšņi apstājās un teica:

"Lai viņi paliek divi vien, ir vērts paskatīties."

Izlikdamies pilns sajūsmas, viņš stāvēja un skatījās, kā Paola ar Evansu dejo, un ar prieku vēroja, ka Loti zagšus raugās uz viņu un viņas aizdomas izgaist.

Nu visiem gribējās dejot. Bija karsts vakars, tādēļ durvis uz pagalmu atvēra pilnigi vaļā. Drīz viens pāris, drīz otrs dejodami devās pa durvīm ārā un dejoja gar garajām, mēness apspīdētajām arkām; galu galā visi viesi izgāja ārā.

"Viņš taču ir gluži kā zēns!" Paola teica, abi ar Greiamu nomaļus stāvēdami un klausīdamies, kā Diks visiem lielīdamies stāsta par savu jauno nakts fotogrāfijas aparātu. "Nekad viņam nekas ļauns nav noticis. Nekad viņš nav nospiests uz ceļiem zemē. Viņš taču visu zina, bez šaubām, zina, un tomēr ir tik paļāvīgs uz sevi un arī uz mani."

Greiamam bija jāiet dejot ar mis Maksvelu, un Paola palika domājot tālāk to pašu vien. Acīm redzot, Diks nemaz tik ļoti necieš. To jau arī varēja domāt. Viņš ir filozofs, aukstasinīgs un mierīgs. Savas sievas zaudējumu viņš pārcietīs tikpat viegli, kā pazaudējot Kalnu karali, pārdzīvos to tikpat mierīgi un aukstasinīgi kā Brekstona nāvi un plūdus raktuvēs. "Nav viegli," viņa domāja un smaidīdama vēroja Greiamu dejojot, "nav viegli mīlēt Greiamu un būt filozofa sievai, jo tas ne pirkstiņa nepakustina, lai viņu paturētu." Un atkal viņai bija jāatzīstas, ka Greiams taisni tādēļ viņu valdzina, ka tas ir dedzīgāks, straujāks, cilvēcīgāks. Viņi šai ziņā abi sapratušies. Bet Diks nespēja viņu tā aizraut, tik aizrautīgi atmodināt viņas kaislības pat pirmās mīlas reibā. Un tomēr viņš bija brīnišķigs līgavainis, jo tik dievišķīgi prata runāt, tik skaisti dziedāja jūsmas pilnās indiāņu dziesmas, bet tas nebija tas, ko viņa tagad jūt, arī viņš pats droši vien nesajuta to, ko tagad jūt Greiams pret viņu. Un toreiz taču viņa bija tik jauna, tik nepiedzīvojusi mīlestības lietās, kā mirdzošs meteors Diks iedegās pie viņas debesīm.

Tā domādama, viņa palika aizvien vienaldzīgāka un vēsāka pret vīru un ļāva, lai kvēlo viņas jūtas pret Greiamu. Ļaudis, jautrība, uztraukums, tuvi maigie pieskārieni dejojot, vasaras vakara maigie glāsti, mēnesnīca, kas apspīdēja pagalmu, puķu smaržas — tas viss viņā pamodināja kvēlu kaislību, un viņa nepacietīgi gaidīja, kad varētu vēl ar viņu nodejot kaut vienu deju.

"Magnēzijs nav vajadzīgs," Diks viesiem teica. "Tas ir vācu izgudrojums. Pusminūtes laikā pie parastās apgaismes tā lieta darīta. Vienīgais trūkums, ka nevar tūliņ no platites reproducēt."

"Bet, ja labi izdosies, tad šo platiti var pavairot, un no šiem eksemplāriem var tāpat reproducēt," Ernestīne teica un sāka Diku lūgties, lai viņš aizejot pēc kameras un pamēģinot. Nu viņu lūdzās arī visi citi.

Viņš palika prom ilgāk, nekā viesi domāja, jo uz rakstāmgalda bija vairākas telegrammas no Meksikas un uz tām vajadzēja tūliņ atbildēt. Paņēmis kameru, viņš pa īsāko ceļu^, cauri istabām un pāri pagalmam, gāja atpakaļ pie viesiem. Dejotāji aizdejoja no arkām uz vestibilu un patlaban atgriezās lielajā zālē, un viņš, pie kolonnas atspiedies, skatījās, kā tie iet viņam garām. Pēdējais pāris bija Paola ar Evansu, tie gāja tik tuvu viņam garām, ka tos varēja aizsniegt. Bet tie viņu neredzēja, kaut mēness gaisma krita .viņam taisni sejā. Viņi redzēja tikai viens otru.

Priekšpēdējais pāris jau bija vestibilā, kad mūzika apklusa. Greiams ai Paolu apstājās, viņš gribēja tai sniegt roku un vest vestibilā, bet viņa strauji un kaisli piekļāvās pie tā. Kā jau virietis, aizvien uzmanīgs, viņš pirmā brīdi mazliet atkāpās, bet viņa apvija vienu roku tam ap kaklu, pievilka viņa galvu pie savas sejas un noskūpstīja. Tas bija acumirkļa kaislības uzliesmojums. Bet tūdaļ viņi gāja citiem līdzi, un Paola smējās, — jautri, brīvi.

Diks pieķērās pie kolonnas un kā nespēkā nosliga uz akmens sola. Viņš nejaudāja elpot, likās, ka sirds krūtīs vairs nevaldās. Viņš kāri kampa svaigo gaisu, bet nolādētā sirds neizsakāmi sāpēja un žņaudza; un beidzot viņam radās šausmīga sajūta, ka sirds tam jau mutē, viņš to košļā zobiem, pūlas norīt līdz ar svaigo vakara gaisu. Viņam bija auksti, un pēkšņi tas sajuta, ka ir viss vienos aukstos sviedros.

"Kurš gan dzirdējis, ka Foresti kādreiz slimojuši ar sirdi?" viņš murmināja, pie kolonnas atspiedies un ar nēzdogu slaucīdams mitro seju.

Ja Greiams būtu noskūpstījis viņu, tomēr būtu citādi, — viņš sprieda. Bet Paola pati viņu skūpstīja. Tā bija mīla, kaisla kvēle. Viņš to redzēja pats savām acīm un, atceroties to. juta, ka no jauna sākas nosmakuma lēkme. Ārkārtīgi piespiezdamies, ar visu savas gribas spēku viņš savaldījās un piecēlās.

"Nudien, sirds bija man jau mutē. un es to košļāju zobiem," viņš nomurmināja. Viņš apmeta lielu līkumu, tad gāja atpakaļ viesistabā, izlikdamies lieliski bezrūpīgs,-.kāmeru-rokā, un'visai brīnījās par to. kā'viņu saņēma. "Vai'.tu spokus-redzēji?,; 'pirmā iesaucās Lisija. "Vai jūs neesat slims? Kas noticis?" citi jautāja. "Nu, kas tad ir?" viņš, cik spēdams nevērīgi, brīnījās. i'Ķācļš*ftiVi^sķ^iesF" Ernestīne teica. "Kaut-kas ir noticis." Kamēr vii)š saņēmās, VšneVēdzējar kā Loti Mespria aši paskatās'uz PablU UrijGrēiarfiļii,^R^e'c^ēļa^.ā^If^iesijHet',:pžbmanījuši; šo skatu* pavērās "uz4*5, puši

•.."Dabūju. ļaUņas ziņas. Diks; izmelojās,. 'Uz ālda - bija. telegra.mma, ka. Džētemijļs'nošf Meksikāņi viņu nogalinājuši-.." kad viņš. mēģinājis, aizb.rāūķt' uz Arizonu.

"Brekštons!" Terenss izsaucās. "Lai Dievs, mielo viņa dvēseli, bija .jauks, cilvēks.:Iesim, 'draugs, jums-vajag;stiprinātie Un viņš paņēma Diku pie rokas'

"Nē, nenekas, viņš atteica; izstaipīja plecus, izriesa krūtis, it kā gribēdams visus .spēkus saņemt-Pirrņā mirklī tas • man i ./ patiesi;, pavisam satrieca'. ;Esbiju .pilnīgi;pā'rlļecļriāts;'.-kā. i/iņš izkulsies, bet nekā, un līdz ar viņu noslepkavoti divj inženieri. .Ko. lai 'dara! Viņi pārdeva savi/dzīvību par dārgāko cenu, ar '.'rhuģurāfiv ' pret- • klinti/ atspiedusies,. * tie.- noturējās- divdesmit" četras stundas, pieci simti karavīru barā ielenkti. Bet tad meksikāņi meta dinamītu… Ak, cilvēkā miesa ir ka zāle, un veltīgi'jautāt, kur gan palikusi pērngada zāle? Bet jūsu padoms ir labs, Terens. Iesim!"

Pāris soļus pagājis, viņš pagriezās un teica:

"No Dieva puses, lai tas netraucē jūsu priekus un omulibu. Es tūliņ būšu atpakaļ un visus nofotografēšu. Ernestīn, sastādi viņus visus grupā, kur gaisma visspožākā."

Istabas viņā galā'Terenss atvēra sienā iebūvētu skapi un izņēma glāzes, bet Diks aizdedza spuldzi pie sienas un skatījās nelielā spogulī dzērienu skapja durtiņu iekšpusē.

"Nu jau vairs nekas. Kārtīga cilvēka seja," viņš zobojās.

"Nejauša ēna, vairāk nekas," Terenss viņu mierināja un lēja glāzēs viskiju. "Nav jau nekāds brīnums, ka cilvēks ir satriekts, ja pienāk negaidīta ziņa par sena drauga nāvi."

Viņi saskandināja un klusēdami izdzēra ielieto viskiju.

"Vēl vienu," Diks teica un pasniedza glāzi.

"Kad pietiek, sakiet," teica īrs un ar nesatricināmu mieru skatījās, kā glāzē pildās viskijs.

Diks gaidīja, kamēr glāze bija pusē, tad atkal saskandināja, un viņi klusēdami dzēra, viens otram acīs raudzīdamies.

Diks bija no sirds pateicīgs Terensam, ka viņš tik uzticīgs, to skaidri redzēja yiņa~acis'. TaMņiatgriezās .-pie

Pa fd; laiku Јrņēštīnē ..sagrupēja, viesus, bet no Loti-. Paolas .un Greiama sejām'klusi* nevienam nezļript,"gribēja izprast," kāds cēlonis tām skumjām, ko šajuta-vfņas sirds! Un' viņa jautāja; kādēļ Ļoti. tik pēkšņi, paskatījās uz Paolu un- 'Gramū? Viņa bija pārļieč'iriate.'.ka šb.reiz'-aV.Raolu'kas notiek. Pa'ola bija ļoti ° uztraukta, — bet par Brekstona nāvi viņa tā nekad neuztrauktos. No Greiama izturēšanās ņekā nevarēja nojaust. Viņš bija tāds pats kā vienmēr un bez asttidināj'a-TiafsjMē.soņU;ūn.misMak'sveīu. Bet iPāOlaizskatījās Kas noticis? r- viņas; domas

'joņojaHāčļēļ-.'Diks; mēļo?'Ka 'Breķsfohs'/nbsiepkāvots, to viņš zināja "jau pirms divām dienām. Un viņa nekad nav redzējusi, ka Diks tā uztrauktos par kāda nāvi, Vai viņš nav par daudz iedzēris? Viņu laulības desmit gados tas bija šad un tad gadijies, bet tad viņš nemaz nepārvērtās, tikai acis sāka tā savādi zvērot un viņš kļuva ļoti runigs, laida vaļā visasprātīgākās improvizācijas, un nebija gala viņa fantāzijai. Vai tikai aiz bēdām nav abi ar Terensu sadzērušies "vecpuišu istabā"? Pirms pusdienas jau viņi visi tur bija kopā. — Dika pārvērtības īstais cēlonis viņai neienāca prātā vienkārši tādēļ, ka viņš nekad nebija radis noskatīties, ko citi dara.

Viņš atnāca atpakaļ, skaļi smiedamies par kādu Terensa joku, pasauca Greiamu un lika, lai Terenss to atkārto. Kad visi trīs bija izsmējušies, viņš taisījās visus nofotografēt. No kameras izskrēja kā Čūska savijusies gara stieple un visi sievieši aiz bailēm iekliedzās, — tas izklaidēja viesu drūmo garastāvokli, un visi kļuva nevaldāmi jautri, jo Diks ar neatdarināmu aizrautību ķērās pie dažādām rotaļām un sacīkstēm, nobeigdams savu programmu ar komisku improvizāciju, dziedādams to pēc indiāņu dziesmas melodijas, un viesiem vajadzēja diet lidzi indiāņu dejas, neveikli palecoties gaisā, saliecot ceļgalus, smagi mīdoties uz vietas un plaukstām skaļi sitot pa gurniem.

Bezgala stiepdams, viņš strauji pārgāja uz nepanesami monotono piedziedājumu, kas vilka vai dvēseli ārā, lidz beidzot viņu no visām pusēm apmētāja spilveniem. Viņa nebēdīgajai jautrībai nebija gala. Pēc briža viņš istabas stūrī notvēra Paolu ar Greiamu, un visi kopā gudroja kādu sazvērestību pret Terensu.

Tā vienos smieklos, dejās un nebēdnības pagāja šis vakars. Ap pusnakti visus aicināja pie vakariņām, un tikai ap diviem viesi sāka braukt prom. Kamēr viņi ģērbās, Paola aicināja tos nākošā dienā izjāt uz Sakramentas upi, lai apskatītu apsēto rīsu izmēģinājumu lauku.

"Es gan biju ko citu iedomājies," Diks iesaucās. "Tu zini ganības kalnos pie Sikamoras upes? Tur pēdējās desmit dienās aiznestas trīs viengada aitas."

"Vai tiešām kuguāri?" Paola iesaucās.

"Vismaz divas tie aiznesuši. Iemaldījušies no ziemeļiem," viņš stāstīja Greiamam. "Dažreiz gadās. Pirms pieciem gadiem mēs nošāvām veselus trīs. Ļaudis ar suņiem mūs tur jau gaidīs. Diviem viņi tikuši uz pēdām. Ko teiksiet? Jāsim visi. Varam doties tūliņ pēc otrām brokastīm."

"Vai es varu dabūt Molliju?" Lisija lūdzās.

"Un tu Altadenu," Paola Ernestīnei teica. -

Dažās minūtēs zirgi bija sadalīti. Ari mākslinieki, Martinecs un Fretigs, taisījās līdzi, kaut neprata ne labi.peldēt, ne jāt.

Visi-izgāja ārā pavadit viesus un, kad automobiļi aizdrāzās;v.ē l •britiņti.-' pāstāvēja, sarunādamies par rītdienas medībām.

"Ar labu nakti," Diks teica, kad visi jau taisījās- uz. istabām. "Es vēl paraudzīšu veco Bessiju. Tur ir jau Henēsijs. Atcērieties, meteas', labi: ūž. brokastīm visām nonākt amazonēs, un lai Dievs žēlīgs, ja kāda nokavēsies,

Foteringtonas princeses vecā māte bija nopietni saslimuši, tomēr, tik vēlu Diks nebūtu pie tās gājis, ja negribētas palikt bridi vienam pašam, un pēc tā, ko viņš šovakar redzēja, ar Paolu viņš nekādi nevarēja palikt divatā.

Viņš izdzirda vieglus soļus uz grantētā celiņa, kāds nāca, un viņš apgriezās. Tā bija Ernestīne. Meitene saņēma viņu pie rokas.

"Nabaga Besija," viņa teica. "Vai varu iet tev līdzi?"

Diks ari kopā ar Ernestīni izturējās tāpat kā visu vakaru. Atcerējās amizantākos gadījumus un smējās, it kā sirds būtu pārpilna bezbēdīgas jautrības.

"Dik," Ernestīne teica, kad bridi viņš apklusa, "tev ir kādas bēdas." Viņa juta, ka viņš nodreb un saraujas, un sāk iet ātrāk. "Vai es nevaru palīdzēt? Tu zini, uz mani vari droši paļauties. Saki man."

"Labi. Es teikšu," viņš atbildēja. "Tikai vienā vienīgā ziņā tu man vari palīdzēt." Viņa aiz pateicības piespieda tā roku sev pie krūtīm. "Es atsūtīšu tev rit telegrammu, tā būs nopietna satura, bet nekā uztraucoša tur nebūs, tomēr jūs ar Lisiju tūdaļ sataisīsieties un brauksiet prom."

"Un vairāk nekā?" viņa vaicāja.

"Es tev būšu ļoti pateicīgs."

"Tad tu ar mani pat runāt negribi?" viņa neatlaidās un bija nobēdājusies, ka Diks atsakās no viņas draudzības.

"Telegrammu tu saņemsi vēl gultā gulēdama. Un pie Bessijas tev nav ko līdzi nākt. Labāk dodies pie miera. Arlabunakti."

Viņš to noskūpstīja, mazlietiņ pavadīja atpakaļ pa grantēto celiņu un devās tālāk viens.