Lielās mājas mazā saimniece

2

Kad Diks Forests pa stiklotajām divviru durvīm izgāja no savas guļamistabas, viņš vispirms gāja caur ērti ierīkotu ģērbistabu, kur pie palodzēm bija gliti divāniņi, daudz skapju, liels kamīns. No ģērbistabas varēja nokļūt arī vannas istabā, bet viņš devās tālāk caur garo istabu, kurā bija viņa kantoris vai darba kabinets ar visiem darbā nepieciešamajiem piederumiem: rakstāmgaldiem, diktofoniem, skapjiem ar alfabētiskām atvilktnēm, kur glabāt papīrus, grāmatu skapjiem un atsevišķos iedalījumos ierīkotiem plauktiem, kas sniedzās lidz pašiem griestiem.

Aizgājis līdz šīs istabas vidum, Diks piespieda slēdža podziņu, un grāmatām piekrauto plauktu rinda pagriezās uz savas ass, bet aiz plauktiem bija šauras spirālveidīgas kāpnes, pa kurām viņš ļoti uzmanīgi kāpa lejā, lai ar piešiem neaizķertu plauktus, kuri ievirzījās atpakaļ savā vietā.

Lejā viņš piespieda citu podziņu, un atkal tāpat atvērās otra — gara un Šaura istaba, kur gar visām sienām bija plaukti, lidz pašiem griestiem pilni ar grāmatām. Viņš piegāja pie viena no plauktiem un nekļūdidamies paņēma vajadzigo grāmatu. Brīdi pašķirstija grāmatu, uzgāja vajadzīgo vietu, apmierināts palocīja galvu un nolika grāmatu atpakaļ plauktā.

No šīs istabas durvis veda uz segtu eju ar četrstūrainiem betona stabiem, kuriem šķērsām pāri pārlikti Kalifornijas sarkanā ciedru koka slīperi, no sāniem savienoti ar tā paša koka plānākiem baļķiem, uz kuriem bija atstāta koka miza, kas izskatījās kā tumšs grumbuļains samts. Viņam vajadzēja nostaigāt vairākas simt pēdas gar betona sienām bezgala plašajā namā, jo viņš, protams, negāja īsāko ceļu. Zem senajiem ozoliem stiepās garš aploks, gar kura malām bija zirgu pakavu nomīdīta grantaina zeme, kas liecināja, ka te gājuši bezgala daudzi rikšotāji; te viņš ieraudzīja bālganbēro, istenībā — zeltaino ķēvi. Viņas mīkstā, spodrā spalva kā ugunslāses mirdzēja rīta saulē, kuras slīpie stari spiedās cauri koku lapām. Pēc izskata ķēve vairāk līdzinājās ērzelim, pāri tās mugurai stiepās gara šaura svītra, no kā varēja spriest, ka viņa ir no mežonīgo stepju mustangu cilts.

"Nu, kā šodien klājas Fūrijai," Diks sacīja, noņemdams tai no kakla apaušus.

Ķēve atlieca atpakaļ savas ausis — mazākās ausis, kādas jebkādam zirgam bijušas un kuras var stāstit par pilnasiņu ērzeļa mīlas dēkām ar mežonīgajiem prēriju zirgiem, — un atņirdza zobus, skatīdamās uz viņu ļaunām acīm.

Ķēve sametās sāņus un sacēlās pakaļkājās, lai jātnieks nevarētu uzsēsties mugurā, bet, kad viņš ar veiklu lēcienu tomēr uzsēdās, tā sāka sāniski dejot pa grantaino ceļu, visu laiku sliedamās pakaļkājās; tas būtu arī izdevies, bet mutē bija laužņi, tā nevarēja atcirst galvu atpakaļ un iekost jātniekam.

Viņš bija tā pieradis pie ķēves, ka tās niķus nemaz nemanīja. Gandrīz- automātiski, mazliet tikai ar pavadu pieskardamies pie ķēves lokā izliektā kakla, piešiem viegli sānus pakutinādams vai arī ar savu kāju ikriem tikko piedurdamies, viņš dabūja to savā varā. Beidzot ķēve sāka tā dižāties un griezties, ka apsviedās pavisam uz otru pusi, un iztālim viņš ieraudzīja Lielo Māju. Īstenībā gan šī māja tikai izskatījās liela, nemaz tik milzīga tā nebija, tikai daudzās ēkas bija izkaisītas pa plašo zemes gabalu. Nama fasāde stiepās divi simti piecdesmit metru garumā. Bet no Šiem divi simti piecdesmit metriem ļoti daudz aizņēma koridori ar betona sienām un ķieģeļu jumtiem, kuri savienoja ēkas atsevišķās daļas. Tur bija vairāki pagalmi un segtas ejas, un visas šis sienas ar daudziem četrstūrainiem izvirzījumiem un iedobumiem dusēja starp zaļumiem un puķēm.

Lielās Mājas arhitektūra, bez šaubām, bija spāniešu stilā, bet ne tajā, kuru pirms simts gadiem Kalifornijā ieveda caur Meksiku un kuru jauno laiku arhitekti bija moderni pārveidojuši, ko sauca par — kaliforniešu stilu. Kaut Lielā Māja bija stipri raiba un dažāda, tomēr tā drīzāk izskatījās pēc spāniešu- mauru stila ēkas, lai gan daudzi lietpratēji karsti uzstājās arī pret šādu nosaukumu.

Nesaspiests mājīgums un nepārspīlēts skaistums bija pirmais iespaids par Lielo Māju. Garās horizontālās līnijas, kuras pārtrauca tikai vienkāršie stāvie novirzieni, bija tik mierīgas kā klostera celtnē, bet nevienādi celtais jumts mazināja mājas vienmuļību.

Lielā Māja nebija augsta, tā bija izklaidus celta ēka, tomēr to nevarēja saukt par zemu, jo virs ēkas viens uz otra atradās četrstūraini torņi, tādēļ tā izskatījās pietiekoši augsta. Lielās Mājas pamatīpašība bija stingra un izturīga būve. No zemestrīcēm tai nebija ko baidīties. Tā šķita kā tūkstoš gadiem celta. Solīdā betona kārta bija vēl nosegta ar tikpat solīdā cementa iedzelteno apmetumu. Tik vienmuļš tonis varētu likties ļoti nogurdinošs, bet daudzie mājas jumtiņi bija segti spāniešu dakstiņiem, kuru siltā, sarkanā krāsa visu celtni padarīja daiļāku.

Ķēve iecirtīgi mīņājās un griezās apkārt, bet Diks Forests pa to laiku aši pavērās uz Lielo Māju un vienā netveramā mirklī paskatījās uz piebūvi tanī sešdesmit metru garās sētas pusē, kur logu aizkari aizvien bija nolaisti — tātad viņa sirdsdāma vēl gulēja.

Visapkārt, trīs ceturtdaļās loka, ko izlieca debesjums, stiepās zemi, mīksti, viļņaini, gludi nopļauti un ganībās iedalīti kalnāji, aiz tiem sākās augstāki kalni, kraujakas mežainas nogāzes, kuras stiepās aizvien augstāk un augstāk un palika vienmēr smailākas, līdz pat grandiozo kalnu virsotnei. Loka ceturto daļu neaizsedza kalni un klinšu grēdas, tur pavērās plaša un līdzena tāle.

Ķēve sāka sprauslāt. Diks ciešāk piespieda ceļgalus pie viņas sāniem, pierāva pavadu un pagrieza viņu uz ceļa malu, jo pretim, viegli dimdēdama, kā d/iva lenta stiepās gara sidrabaina svītra. Viņš to tūdaļ pazina, — tas bija godalgoto Angoras kazu bars, no kurām katrai bija sava cilts grāmata, sava vēsture. To vajadzēja būt pavisam ap divi simti, un viņš, ievērodams stingru izlasi un neļaudams rudenī tās cirpt, labi zināja, ka kazu spīdīgā smalkā vilna, kas bija smalkāka kā mati uz jaunpiedzimuša bērna galviņas, tik balta, baltāka ka cilvēku dzimuma albinosiem, vismazākai kaziņai ir garāka par vajadzīgiem trīsdesmit centimetriem, un pat visgarāko vilnu var krāsot jebkurā krāsā un pārdot par pasakainām cenām.

Šis krāšņums viņu tā valdzināja, ka tas nevarēja novērst acu no sidrabainā zīda upes, kas tecēja viņam garām un kur no vienas vietas kā safīrs mirdzēja kaķa acīm līdzīgās actiņas, ar bailīgu ziņkāri skatīdamās uz viņu un uz viņa nervozo zirgu. Kazu baram no muguras gāja divi basku gani. Saulē nodeguši, melnām acīm, plecīgi, zema auguma, dzīvām sejām un vērīgiem, domīgiem skatieniem. Viņi noņēma cepures un nolieca galvas sava saimnieka priekšā. Forests pacēla labo roku ar pātagas pušķi un pielika izstiepto rādītāja pirkstu pie savas cepures platās malas.

Ķēve atkal sāka diet un griezties, bet viņš mazliet pievilka pavadu un iecirta ar piešiem sānos un visu laiku nenovērsa acis no savu četrkājaino draugu krāšņā bara. Viņš zināja, kādēļ kazas ir tik tuvu pie ciema. Nebija vairs tālu gada laiks, kad kazas sāk vairoties, tādēļ tās veda no ganībām uz mežulāju kalnājā, lai pa visu kritisko laiku tās turētu laidarā, zem jumta, kur tās rūpīgi kops, bagātigi dodot īpaši sagatavotu barību. Uz viņām skatīdamies, viņš atcerējās savā laikā redzētās labākās turku un Dienvidāfrikas kazu sugas, bet viņa kazas varēja pilnīgi izturēt kuru katru sacensību ar tām.

Vilis jāja tālāk. Visapkārt klabēja mēslu ārdītāji, kas izmētāja pa tīrumiem moslus. I.abu gabalu tālāk, zemajās nokalnēs, viņš redzēja daudzus pajūgus, pa divi un pa tris zirgi: tur ķēves vilka arklus uz priekšu un atpakaļ un šķērsām pati, tur uzara plēsumu, un nokalnes zaļās velēnas vēlās uz sāniem, pavērdamas brīnišķu melnzemi, tik irdenu, tik spēcīgu, ka tā sadrupa gandrīz pati no sava sm.uļuma, it ka jau būtu gatava sējai. Šī zeme bija domāta kukurūzas un sorgo ■•»■».»l, I )iks ļoti stingri ievēroja sējas kārtību, tādēļ citās nokalnēs mieži jau bija li» 1/ ceļiem un vēl citur jau zaļoja āboliņš un zirņi.

Visapkārt visi lielie un mazie lauki bija ļoti sistemātiski iekārtoti, lai vieglāk un nlak vaietu tos apstrādāt; redzot šo kārtību, visstingrākā lauksaimniecības lietpratēja sirds starotu priekā. Cūkas un lopi nevarēja tikt ārā ne caur vienu sētu, un nekur neredzēja augam nezāles. Daudzi no līdzeniem laukiem bija apsēti ar alfalfu[1]. citi lauki, ievērojot sējas kārtību, bija sagatavoti pavasara sējai vai arī apsēti jau rudenī; bet uz tīrumiem, kas bija tuvāk laidariem, ganījās angļu un franču apaļās merinosu aitas vai ar saviem purniem rakās pa zemi milzīgās baltās sugas cūkas, par kurām saimnieka acs tik ļoti priecājās.

Diks jāja cauri ciemam, kuru nesauca par miestu tikai tādēļ, ka tur nebija ne tirgotavu, ne traktieru. Visas mājas tur bija solīdi būvētas un ļoti tīkamas; visapkārt bija dārzi, kuros visizturīgākās no puķēm, pat rozes, smējās par vēlo salu. Dārzos jau skraidīja bērni un ņēmās ap puķēm, atsaukdamies, kad mātes tos sauca brokastīs.

Tad nāca vesela rinda darbnīcu. Viņš apstājās pie smēdes un iegāja uz brīdi iekšā. Viens kalējs strādāja pie laktas, otrs, apkalis priekšējo kāju pavecai Širas ķēvei, kura svēra vismaz tūkstoš septiņi simti mārciņu, drāza ķēves nagu, lai pakavs labi turētos. Forests paskatījās, pasveicināja kalējus un jāja tālāk, bet kādas simts pēdas no smēdes viņš apstājās, izvilka no kabatas piezīmju grāmatiņu un kaut ko atzīmēja.

Viņš apskatīja vēl dažas darbnīcas, — krāsotāju, skārdnieku, sedlinieku un galdnieku darbnīcas. Kamēr viņš apstājās pie galdnieku darbnīcas, garām aši aizdrāzās kāda ērmota mašīna, tāds kā automobilis, kā kulba. Tā nogriezās uz lielceļa un aizbrauca uz dzelzceļa piestātni, jūdzes astoņas no šejienes. Tas bija smagais automobilis, kas ik rītu saņēma piena produktus un aizveda uz piestātni, lai tos nosūtitu ar nākošo preču vilcienu.

Lielā Māja bija visa uzņēmuma centrs. Visapkārt pusjūdzes rādiusā atradās visdažādāko uzņēmuma daļu vadības centri. Diks Forests, visu laiku sveicinādams savus ļaudis, aulekšos izjāja caur piensaimniecības centru, kur bija vesela rinda dažādu ēku ar labības noliktavām. Pie skābbarības tvertnēm rosījās strādnieki, citi krāva mēslus mašīnās. Visur viņš satika apzinīgus darba cilvēkus, kuri jāja vai brauca; visi viņi apstājās apspriesties ar saimnieku: tie bija pārvaldnieki, uzraugi, dažādo saimniecības nozaru pārziņi, un visi viņi runāja tikpat noteikti un precīzi kā pats saimnieks. Pēdējais no viņiem jāja uz trīs gadus vecas ķēvītes, kura bija gracioza un mežoniga kā pusiebraukts arābu zirgs; viņš gribēja pajāt garām, pasveicinot saimnieku, bet Diks to apturēja.

"Labrīt, Henesij. Vai ķēvīte drīz būs iejāta, lai varu to nodot sievai?" Diks Forests jautāja.

"Ļaujiet man vēl vienu nedēļu," Henesijs atteica." Ķēvīte ir labi iejāta un patlaban ir taisni tāda, kā misis Foresta vēlas; vēl tikai krietni nervoza, — par daudz jūtīga. Nebūtu par ļaunu, ja vēl kādu nedēļu varētu pajādelēt, lai pierod un nomierinās."

Forests piekrītoši pamāja ar galvu.

"Ak, jā, man ir divi siena vedēji, — man liekas, tos vajadzētu atlaist," Henesijs turpināja.

"Nu, kas ir?"

"Viens no viņiem, Hopkins, ir pavisam jauns, bijis kareivis; varbūt viņš prot rīkoties ar mūļiem, bet no mūsu zirgiem nejēdz nekā."

Forests piekrita.

"Otrs strādā pie mums jau trešo gadu, bet sācis dzert un dzēruma niknumu izgāž uz zirgiem."

"Tas ir Smits: vecā tipa amerikānis, gludi skūts, ar kreiso aci mazliet šķielē," Forests pārtrauca.

Veterinārs palocija galvu.

"Es esmu viņu novērojis," Forests turpināja. "Sākumā strādāja ļoti labi, bet beidzamā laikā nolaidies. Protams, atlaist. Ari to, kā viņu sauc, Hopkinu. Ak jā, mister Henesij," Forests izvilka no kabatas piezimju grāmatiņu, noplēsa pēdējo aprakstīto lapiņu un saburzīja delnā, "jums tur ir viens jauns kalējs, kāds viņš jums liekas?"

"Vēl drusciņ par agru spriest, neesmu paguvis ar viņu iepazīties."

"Nu, tad atlaidiet pie tās pašas reizes arī to. Viņš jums neder. Es nupat noskatījos, kā viņš nodrāza vecajai Besijai no priekškājas naga veselu puscollu, lai pakavs stingrāk turētos."

"Droši vien domāja, ka neviens nepamanis, kaut pats ļoti labi zina, ka tā zirgu nevar apkalt."

"Tādēļ atlaidiet viņu," Forests vēlreiz teica, tad drusciņ piedūrās ar piešiem ķēvei pie sāniem, kura visu laiku tramīgi mīņājās, un kā bulta aizdrāzās pa ceļu.

Viņš redzēja daudz, kas darīja tam prieku. Tad viņš labpatikā norūca pie sevis: "Bagāta zeme. Bagāta." Bet šis tas ari nepatika; tādos gadījumos viņš tūdaļ izņēma piezimju grāmatiņu. Viņš jāja vēl kādu pusjūdzi tālāk lidz šķūņiem un cieši iežogotiem aplokiem un laidariem. Taisni uz turieni jau viņš gribēja jāt: uz slimnīcu. Tur bija tikai divi jauni telēni, par kuriem domāja, ka tie slimi ar tuberkulozi, un vēl viens lielisks, jauns, divus gadus vecs Džersejas kuilis. Tas izskatījās pavisam sprauns un vesels. To nesen atveda no Jovas štata, tādēļ tam pēc muižas negrozāmiem noteikumiem zināmu laiku vajadzēja būt karantīnā.

No turienes Diks jāja tālāk pa vienu no trim ceļiem, kuri no Lielās Mājas kā ratu spieķi aizvijās lidz stīpai. Uz ceļa viņš satika cūkkopības pārzini Krelinu un piecās minūtēs izstāstīja tam, kā vairākus nākošos mēnešus turēt godalgoto kuili, un dabūja arī zināt, ka "Lēdijai Isletonai", kura bija ieguvusi pirmās godalgas visās lopu apskatēs no Sietlas lidz San-Diego, laimīgi atnesušies vienpadsmit sivēni. Krelins teica, ka nosēdējis pie laimīgās "Lēdijas" līdz pusnaktij un tagad dodoties mājās, kur gribot iet vannā un paēst brokastis.

"Es dzirdēju, ka jūsu vecākā meita pabeigusi vidusskolu un gribot iestāties Stanfordas universitātē," Forests atcerējās un saturēja ķēvi, kuru nupat kā gribēja laist aulekšos.

Krelins, vel jauns cilvēks, gadus trīsdesmit piecus, bija jau nobriedis vīrs, tomēr vel jauneklīgi žirgts, jo viņa dzīve bija tīra un veselīga un strādājot viņš vienmēr atradās svaigā gaisā. Viņš lepojās, ka ir gudras meitas tēvs, viņam glaimoja, ka saimnieks tā interesējas par viņa ģimeni, tādēļ tas nosarka un palocīja galvu.

"Apdomājiet labi," Forests teica. "Atcerieties visas jaunās meitenes, kuras personīgi pazīstat un kuras beigušas universitāti vai arī kuras saņem pabalstus no augstskolām: cik starp viņām ir tādu, kuras kaut ko panākušas, un cik no tām apprecējušās jau pirmos divos gados pēc kursa beigšanas un tagad nedara nekā cita kā dzemdē bērnus."

"Helene pret to izturas ļoti nopietni," tēvs savu meitu aizstāvēja.

"Atceraties, kad man bija apendicīts un bija jāizdara operācija?" Forests jautāja. "Redzat, toreiz pie manis bija tik brīnišķīga kopēja, kādu var pameklēt, tā bija ļoti skaista meitene. Nu, un? Trūka tikai sešu mēnešu, kad viņa būtu beigusi savu izglītību, bet pēc 4 mēnešiem man vajadzēja viņai sūtit kāzu dāvanu. Viņa apprecēja kādu autofirmas pārstāvi un no tā laika nav vairs nevienu slimnieku kopusi; ari no viņas pašas bērniem nav neviens pats slimojis, kaut ar masalām! Viņa ir bezgala laimīga. Kam viņai derēja viss slimnīcas kurss?"

Tai brīdī pabrauca garām tukša mēslu ārdītāja mašīna un abus vīriešus piespieda tai griezt ceļu. Forests priecīgu mirdzumu acīs raudzījās uz mašinā iejūgto ķēvi, — tā bija liela auguma Sīras ķēve, kuras pēcnācējus varētu saskaitīt un klasificēt tikai labi ievingrinājies skaitļotājs.

"Paskatieties uz "Foteringtona princesi"," Forests teica un pameta priecigu skatu uz zirga pusi. "Tā ir paraugs visiem sievišķīgajiem radījumiem. Tikai tūkstoš gadu ilgā sugas izlasē iespējams radīt šādu lopu, kas ir pārāks par visiem savas sugas radījumiem. Bet tas var nākt tikai otrā izlases līnijā. Pirmajā linijā tā ir paraugs visam sievišķīgajam. Vispār jau viņas — un cilvēku sugas sievietes sevišķi — mīl mūs, vīriešus, un savas dvēseles dziļumos ir mātes jūtu pilnas. Moderno sieviešu daudzajām runām par balsstiesībām un par karjeru nav nekāda bioloģiska attaisnojuma."

"Bet ir ekonomisks attaisnojums," Krelins aizstāvējās.

"Pieņemsim," Forests piekrita, bet tūdaļ cēla citus iebildumus. "Mūsu tagadējā rūpniecibas sistēma izjauc laulības dzīvi un piespiež sievieti meklēt patstāvīgu stāvokli. Tikai neaizmirstiet, ka neviena rūpniecības sistēma nav mūžīga, bet bioloģija ir bijusi un būs."

"Šinīs laikos sievieti grūti apmierināt tikai ar laulības dzīvi vien," Krelins neatlaidās.

Diks skeptiski pasmaidīja.

"Nu, par to es nekā nezinu," viņš teica. "Bet piemēra dēļ ņemsim kaut jūsu sievu. Viņai ir diploms. Pie tam vēl par nobeigtu klasisko kursu. Bet kur tas viņai der? Ko tas viņai devis? Ja nemaldos, viņai ir divi puisēni un trīs meitenes. Vai tad tam vajadzīgs diploms? Un atceraties labi, jūs pats man teicāt, ka viņa apsolījusies būt par jūsu sievu vēl kā pēdējā kursa studente."

"Tas ir pareizi, bet," Krelins teica, un viņa acis valšķīgi iemirdzējās, "bet tas bija pirms piecpadsmit gadiem; un mēs jau bijām — iemīlējušies. Citādi nemaz nevarējām. Savā nākotnē es vairāk nekā neredzēju kā zemkopibas fakultātes dekāna amatu, bet viņai bija prātā visādi nedzirdēti varoņdarbi. Tomēr tā apprecējās ar mani. Bet es vēlreiz saku, tas bija pirms piecpadsmit gadiem, un šais piecpadsmit gados mūsu sieviešu jaunās paaudzes centieni un ideāli ir stipri pārveidojušies."

"Neticiet! Mister Krelin, es jums saku — statistika! Sieviete paliek sieviete, mūžigi un negrozāmi. Kad mūsu meitenes vairs nerotaļāsies ar lellēm un kad viņas vairs neskatīsies spoguļos uz saviem daiļajiem purniņiem, tikai tad, un ne agrāk, sieviete vairs nebūs tā, kas viņa bijusi visu mūžu: vispirms — māte, tad virieša paligs un draugs. Statistika!"

"Katra sieviete, pat meitene, ja viņa runās ar vīrieti, nekad neatteiksies no savām vēlmēm," Krelins nevarīgi teica, nespēdams apstrīdēt saimnieka argumentus.

"Jā, un jūsu meitene iestāsies Stanfordā," Forests smējās, taisīdamies palaist savu ķēvi aulekšos, "un mēs abi, tāpat kā visi vīrieši, līdz mūža galam viņām palīdzēsim neatteikties no savām vēlmēm."

Viens palicis, Krelins pasmējās, noskatīdamies, kur aizjāj saimnieks, kamēr bija redzams vairs tikai melns punktiņš. Viņa smaidu varēja saprast tā: "Nu, mister Forest, vai jums ir daudz bērnu?" Viņš nodomāja šo sarunu atstāstīt sievai pie kafijas galda.

Uz mājām jājot, Dikam vajadzēja uzkavēties vēl vienā vietā.

Viņš panāca un pasauca zirgu audzētavas pārzini, ganību un lopbarības ekspertu Mendenholu. Par viņu runāja, ka-tas pazīstot katru zālīti muižā.

Mendenhols iebrauca jaunu ērzeļu pāri. Forests viņu apturēja, lai parunātos, jo tam ienāca prātā dažas domas, kad viņš nejauši paskatījās viņpus ielejai, ziemeļu pusē, kur kā gara un viļņaina svītra vairākas jūdzes tālu stiepās zemi, saules apspīdēti kalnāji, kur zāle bija sulīga un tumši zaļa un kalnāji iegriezās Sakramentas upes ielejā.

Pec tam viņi sarunājās ļoti īsi un precīzi, tikai labiem speciālistiem saprotamos vārdos. Viņi runāja par pļavu zāli. Runāja ari par ziemas lietu un par to, ka šī gada vēlajā pavasari vēl var 1it lietus. Viņi sprieda par pagājušiem, esošiem un nākošiem ganāmpulkiem un zirgu bariem, sprieda, kas labs gaidāms no speciāli apsētām tālajām, augstajām pļavām, aplēsa, cik siena no ziemas palicis attālajos šķūņos, kas paslēpti kalnu ielejās, kur lopi barojās pa ziemu.

Viņš bija jau aplokā zem ozoliem un pašam vairs nebija zirgs jāpiesien. Izskrēja zirgu puisis un paņēma ķēvi. Diks steigšus pateica viņam dažus vārdus un, piešiem skandot, iegāja Lielajā Mājā.