Lielās mājas mazā saimniece

23

Tovakar pēc pusdienas neviens vairs nekā daudz nerunāja. Paola pie klavierēm dziedāja, bet Terenss pārtrauca savu runu, klausīdamies Paolas dziedāšanā, jo viņas balsi tas dzirdēja ko jaunu, un klusi aizgāja istabas viņā galā, kur Teo bija visā augumā izlaidies uz lāčādas, un apgūlās viņam līdzās.

Arī Dar-Hials un Hankoks atmeta savu strīdu un abi apsēdās dziļajos krēslos. Greiams, acīm redzot, bija mazāk ieinteresēts, un lasīja kādu žurnāla jaunāko numuru; bet Diks pamanīja, ka drīz vien viņš vairs nešķirsta žurnāla lappuses. Arī viņš izdzirda jaunu skaņu savas sievas balsī un pūlējās izskaidrot, kas tas varētu būt.

Kad Paola pabeidza, visi tris filozofi vienā balsī sāka viņu sumināt un sveikt, ka beidzot viņa galīgi aizmirsusies un dziesmās ļāvusi pilnu vaļu savas dvēseles ilgām, ko viņi visu laiku no tās gaidījuši, bet līdz šim nekad nevarējuši sagaidīt. Teo, abiem elkoņiem zodu atstutējis, gulēja kā pamiris un neteica ne vārda, viņa seja bija it kā pilnīgi pārvērtusies.

"Tur vainīgi visi tie strīdiņi par mīlestību," Paola smējās, "un skaistās domas, kuras Terenss, Teo un Diks iekala man galvā."

Terenss purināja savas garās, jau stipri sirmās krēpes.

"Sakiet labāk — sirdī," viņš pārlaboja Paolas vārdus. "Šodien jūsu balsī skanēja pati mīlestība. Un es pirmoreiz dzirdēju, cik jūsu balss ir patiesi plaša un skaista. Nekad vairs jūs nedrīkstat sūdzēties, ka tā jums ir nespēcīga un vāja. Nē, tā ir sulīga, kupla, stipra, tā ir kā milzīga zelta tauva, pie kuras tikai jāgaida piestājam kuģi ar dārgām Svētlaimīgo Salas mantām."

"Par to es jums vēl nodziedāšu Gloria," viņa sacīja, "par godu tam, ka sv. Teo, sv. Terenss un, protams, sv. Ričards nocirta negantiem pūķiem galvas."

Diks, kas nepalaida garām ne vārda, lai pašam nebūtu lieki jāvaicā, piegāja pie sienā iebūvēta skapīša un ielēja sev glāzi viskija ar sodas ūdeni.

Kamēr Paola dziedāja, viņš sēdēja uz kušetes un, sīkiem malkiem dzerdams savu viskiju, pūlējās visu atcerēties. Divas reizes viņa bija tā dziedājusi kā Šodien: Parīzē, kad viņš īsu laiku ap to lakstojās, un tūliņ pēc kāzām, medus mēnesī, kad viņi brauca paši savā jahtā."

Diks pamāja ar savu tukšo glāzi Greiamam, ielēja ari viņam glāzi viskija un, kad Greiams to bija izdzēris, uzaicināja Paolu, lai viņa kopā ar Greiamu nodzied čigānu dziesmu.

Viņa pakratīja galvu un nodziedāja dziesmu par aizmirstību.

"Tā nebija nemaz īsta sieviete, — viņa bija briesmīga," Teo uztvēra dziesmas pēdējos vārdus. "Bet viņš bija tas, kas patiesi milēja. Viņa salauza tam sirdi, bet viņš tomēr viņu mīlēja. Viņš vairs nevar otrreiz mīlēt, jo nespēj aizmirst milu, ar kādu tas bija mīlējis viņu."

"Bet nu, Sārtais Mākon, ir tava reize. Nodziedi savu Zilu dziesmu!" viņa lūdza, virām uzsmaidīdama. "Noliec viskija glāzi un stādi ozolzīles."

Diks laiski un gurdi piecēlās, brīdi palika stāvot, tad braši sapurināja galvu, imitēdams zirgu, kad tas purina galvu, pakaviem smagi mīdams zemi, lai sāktu Kalnu karaļa dziesmu.

"Tad ziniet, Teo, ka jūs neesat vienīgais dzejnieks un mīlas bruņinieks starp mums," viņš teica. "Terens, paklausieties Kalnu karaļa dziesmu, kas pilna kvēlainas, mežonīgas sajūsmas. Kalnu karalis neraud un neskumst pēc savas mīlas. Viņš nenopūšas smagi. Viņš ir īstā mīla un izteic savas jūtas nekautrēdamies. Tad nu klausieties viņa dziesmu!"

Un Diks prata meistariski zviegt mežonīga prieka un uzvaras sajūsmas pilnā balsi, kā zviedz ērzelis, viņš purināja krēpes, mīdījās kājām un dziedāja savu aizrautīgo dziesmu.

"Klausieties! Es esmu Eross. Es minu kalnus saviem pakaviem. Manu dziesmu ir pilnas visas ielejas. Ķēves dzird mani un paliek nemierīgas savās mierīgajās ganībās, jo viņas pazīst mani. Zāle tad košāk zied, zemes klēpis top auglīgāks, no kokiem sūcas brīnišķa sula. Tas ir — pavasaris. Mans pavasaris. Es esmu savas ziedoņa valsts valdnieks. Ķēves atceras manu balsi, kā to atcerējušās viņu mātes. Klausieties! Es esmu Eross. Es minu kalnus saviem pakaviem. Un ielejas dzied man slavu: kā atbalss visur noskan vēsts, ka es nāku."

Mūžzaļo madrono koku ielejas filozofi pirmoreiz dzirdēja šo Dika sacerēto dziesmu un sāka applaudēt, bet Hankoks gribēja iesākt jaunu stridu, ņemot par pamatu šo dziesmu, bet Terenss viņam neļāva, jo redzēja, ka Paolas seja it kā mazliet apmācas.

"Turpiniet, mīļā saimniecīt," viņš teica. "Dziediet mums vēl par mīlu, jo es zinu, nekad nav tik jauki sapņot par zvaigznēm, kā klausoties sievietes balsi."

Pēc brītiņa ienāca O-Džois, nogaidīja, kamēr Paola pabeidz dziedāt, tad klusi piegāja pie Greiama un pasniedza viņam telegrammu. Diks sarauca uzacis, neapmierināts, ka viņi iztraucēti.

"Liekas, ļoti steidzoša," ķīnietis teica.

"Kas pieņēma?" Diks prasīja.

"Es," ķīnietis atbildēja. "Eldoradas nakts dežurants sauca pie telefona. Teica, ka esot steidzama. Es pieņēmu."

"Jā, ļoti steidzama," Greiams teica, kad bija izlasījis telegrammu. "Dik, vai šodien vēl iet vilciens uz Sanfrancisko?"

"O-Džoi, pagaidi brītiņu," sauca Diks, skatīdamies, cik pulkstenis. "Kurš Sanfrancisko vilciens pietur Eldorado?"

"Vienpadsmitos un desmit minūtēs," ķīnietis tūdaļ atbildēja. "Laika vēl pietiek. Bet pārāk daudz nav. Vai pasaukt šoferi?"

Diks palocīja galvu.

"Vai jums tiešām jābrauc jau tūliņ šodien?" viņš jautāja Greiamam.

"Tiešām gan. Ļoti svarīgi. Vai pagūšu sataisīties?"

Diks vēlreiz pamāja ar galvu ķīnietim un teica:

"Visnepieciešamāko tomēr pagūsiet sakārtot. O-Džois, vai O-Mais vēl neguļ?"

"Nē, ser."

"Nu, tad sūtiet viņu pie mistera Greiama, lai viņš palīdz sakārtoties. Bet, tiklīdz mašīna klāt, pasakiet man. Saki Sandersam, lai ņem sacīkšu auto."

"Viņš ir lielisks cilvēks. Un kas par varenu vīru!" Terenss teica, kad Greiams izgāja.

Visi sastājās ap Diku, izņemot Paolu, kura palika pie klavierēm.

"Viens no ļoti nedaudziem cilvēkiem, ar kuru kopā esmu gatavs doties briesmās un negaisā, kurā katrā bīstamā ceļojumā, kur citiem nebūtu nekādu cerību," Diks teica. "Viņš brauca ar kuģi Nedermoru, kad tas pie Pongo uzskrēja sēklī 1897. gadā viesuļvētras laikā. Pongo ir neapdzīvota smilšu sēre, kas iesniedzas jūras šaurumā, pēdu divpadsmit virs ūdens līmeņa, tur aug vienīgi kokospalmas. Uz kuģa bija četrdesmit sievietes, lielāko tiesu angļu virsnieku kundzes. Greiamam toreiz bija slima roka, tā bija no čūskas kodiena samilzusi kājas resnumā. Jūrā plosījās tāda vētra, ka nevienai laiviņai nebija ne mazākās cerības aizsniegt krastu. Divas laiviņas viļņi sasita drumslās, un komandas ļaudis noslīka. Četri matroži pieteicās aizvilkt vieglo virvi līdz krastam, bet visus viņus noslīkušus uzvilka uz kuģa. Kamēr pēdējo no viņiem atraisīja no virves, Greiams ar visu slimo roku izģērbās un metās jūrā. Un tika līdz krastam, kaut viļņi viņu tā trieca pret krastu,T

Tai brīdī pa istabas gala durvīm ienāca O-Džois un Greiams.