Lielās mājas mazā saimniece

8

Tieši piecas minūtes pēc tam, kad Paola aizgāja, Diks, pabeidzis lasīt telegrammas, iesēdās vieglajā fermas automobili. Viņam brauca lidzi Terijs, uzpircējs no Aidaho, un Nesmits, "Lopkopju Avizes" korespondents. Pie lielās, garās aploku sētas viņiem piebiedrojās aitkopības pārzinis Vordmens, kas te bija sadzinis kopā vairākus tūkstošus jaunu Sropšīras aunu, gaidīdams, kad brauks tos apskatīt.

Darījumu sarunas bija īsas, ātras un lietišķas. Tas gan ne visai patika uzpircējam, jo viņš bija iedomājies, ka tāda milzīga pirkuma gadījumā nebūtu par ļaunu patriekties.

"Tā lieta ir pārāk skaidra," Diks viņam teica un pagriezās pret Nesmitu, lai tam pateiktu dažus datus rakstam par Šropšīras aitām Kalifornijā un ziemeļaustrumu štatos.

"Es jums neieteiktu daudz nopūlēties un sākt izmeklēties," pēc īsa brīža Diks teica uzpircējam Terijam. "Viduvēju eksemplāru man nemaz nav. visi ir pirmās Šķiras. Varat te nosēdēt veselu nedēļu, varat paši izmeklēties labākos no labākiem, un galā tas pats vien iznāks, ja ņemsiet kuru katru aunu, kas pagadīsies."

Aukstasinība, ar kādu viņš pieņēma, ka veikals jau tikpat kā noslēgts, tik ļoti pārsteidza Teriju, ka viņš, kas, starp citu, bija pilnīgi pārliecināts, ka tik augsta labuma aunus nekad nav redzējis, paaugstināja savu pasūtijumu līdz divdesmit vagoniem.

Kad viņi aizgāja atpakaļ uz Lielo Māju un ķērās pie pārtrauktās biljarda partijas, viņš Nesmitam teica:

"Es pirmoreiz apmeklēju Forestu. Viņš jau ir tīrais burvis. Esmu iepircies rietumu štatos, esmu ievedis no ārzemēm. Bet šis Šropšīras aitas ir labākās, kādas jebkad esmu redzējis. Varbūt jūs ievērojāt, ka pavairoju savu pasūtījumu divkārt. Aidahieši pirkstus vien staipīs pēc šiem lopiņiem. Man bija jāpērk tikai seši vagoni un varbūt vēl divi klāt, bet, ja katrs uzpircējs, kas šīs aitas redzējis, nedivkāršo savus pasūtījumu un ja tās rautin neizrauj, tad es nekā nesaprotu no aitām. Ja tās nepacels visu Aidaho aitkopību, tad Forests nav nekāds lopkopis un es neesmu nekāds tirgotājs, man cita nekā nav ko teikt."

Milzīgs bronzas gongs zvanīja otrās brokastis. Gongs bija pirkts Korejā un nekad nezvanīja, pirms nebija skaidri zināms, ka Paola uzcēlusies. Tad Diks gāja pie jauniešiem, kas sapulcējās plašajā pagalmā pie zelta zivtiņu baseina, kuru pēc veca paraduma sauca spāniešu vārdā par patio. Bērts Venraits pūlējās izpildīt savas māsas Ritas, pašas Paolas un viņas māsu — Lisijas un Ernestīnes gudrās pavēles un ar tīklu rokā centās izzvejot no baseina ļoti skaistu zivi, kuras krāsas izskatījās pēc tropiskās zemes puķes un kurai bija tik daudz astu un spuru, ka Paola nolēma to atšķirt no citām zivim un ielaist vienu īpašā dīķī pie strūklakas. Visiem jauniešiem smejot un meitenēm spiedzot. Venraitam izdevās zivi izzvejot un ielikt ipašā traukā. Pēc tam to nodeva dārzniekam, un tas zivi aiznesa prom.

"Nu, ar ko tu vēl gribi palielīties?" Ernestīne jautāja Dikam, kad viņš ienāca pagalmā.

"Neko," viņš bēdigi atteica. "Muiža ir galīgi izlaupīta. Rīt dosies uz Dienvidameriku tris simti skaistuļu — jauno vērsēnu, un Terijs (es vakar jūs ar viņu iepazīstināju) aizved divdesmit vagonus ar jauniem auniem. Varu no sirds novēlēt sekmes Aidaho un Čili štatiem."

"Iestādi vēl kādu zili, Dik," — smējās Paola. Viņa stāvēja, apkampusi abas māsas. Visas trīs meitenes smaidīdamas raudzījās uz Diku, gaidīdamas viņa atgriešanos tālajā pagājībā.

"Dziedi, dziedi savu zīļu dziesmu," — lūdzās ari Lisija.

Diks noraidoši papurināja galvu un nopietni sacīja:

"Man ir cita, labāka dziesma. Šodienas pasaules dziesma. Tā ir pārskanējusi un apklusinājusi Sārto Mākoni un viņa zīļu dziesmu. Klausieties! Tā ir mazā īstsaidera dziesma. Ar šo dziesmu, savas Svētdienas skolas svētīts, tas pirmoreiz devās uz šo zemi."

"Peld pokālā zelta zivtiņa, Uz zara zelta sārtkrūtītis tup. Kas palidz tiem tik lepniem būt. Kas zelta spuras un spalvas tiem dod?

Dievs! Dievs pats tās iedeva tiem!"

"Nočiepuši!" — atskanēja Ernestīnes spriedums, kad smiekli apklusa.

"Droši vien," — piekrita Diks. "Es to izlasīju rančeru žurnālā, kas to laikam būs paņēmis no "Sabiedrības Domas" vai kāda cita rietumu krasta izdevuma. Bet tur šo pantu savukārt nopublicēja kāds, kad dzirdēja, kā to dzied kāda Svētdienas skolas skolniece, kurai to iemācījusi viņas skolotāja. Tā šī dziesmiņa ir ceļojusi."

Bronzas gongs nozvanīja otrreiz, un Paola, ar vienu roku apķērusi Diku. ar otru Ritu, gāja uz māju, bet Bērts, iedams kopā ar Ernestīni un Lisiju, rādīja viņām kādu jaunu tango soli.

"Vēl ko, Terij," Diks paklusu teica, atlaizdams dāmas, kuras ieraudzija Teriju un Nesmitu stāvam uz ēdamistabas kāpnēm un grūstīdamās skrēja prom uz istabu. "Pirms aizbraucat, lūdzu apskatiet manas merinosa aitas. Es varu ar tām tiešām lepoties, un droši vien jūsu aitkopji nespēs palikt pret tām vienaldzīgi. Protams, es sāku ar dažiem ievestiem eksemplāriem, bet tad panācu īpašu Kalifornijas sugu, kuru apskauž paši franči. Parunājiet ar Zordmeni un palūdziet, lai Nesmits iet jums līdzi tās apskatīt. Iebāziet vagonā kādu pusduci un uzdāviniet tās no manis savam saimniekam, — lai viņš papriecājas."

Visi sasēdās pie galda, kuru varēja izvilkt bezgalīgi garu garā šaurā ēdamistabā, kura bija stingri atdarināta pēc Kalifornijas senlaiku lielo Meksikas zemes īpašnieku muižu ēdamistabām. Grīda bija no lieliem brūngani izkrāsotiem podiņiem, griesti un sienas milzigas un izbalsinātas, arī betona kamīns bija vareni celts, bez jebkādiem izrotājumiem, pati liniju vienkāršība. Logu nišas greznoja tur saliktās puķes un lapu augi, un visā telpā viss bija tīrs, dzestri vēss un vienkāršs.

Pie sienām bija diezgan reti saliktas eļļas krāsas gleznas, no kurām viena, goda vietā, bija Ksavera Martinesa glezna. Tā bija liela, skaistā ietvarā, patumšos pelēkos toņos, tur bija uzgleznots Meksikas zemnieks ar primitivu arklu, diviem iejūgtiem vēršiem, dzenot pirmo šauro vagu skumjā, bezgaligi plašā meksikāņu stepē. Bija ari gaišākas noskaņas gleznas, visas no Meksikas un Kalifornijas senatnes: pastelis ar krēslainu eikaliptu pret tālu kalnu, kuru skar rietošā saule; ainava mēness gaismā; nopļauts lauks vasaras dienā; kalnu grēda ar mežainām aizām aiz zilās dūmakas.

"Zināt ko," Terijs paklusu teica viņam pretim sēdošam Nesmitam, kamēr Diks ar jaunavām asprātīgi jokojās, "Lielā Mājā jūs dabūsiet bagātīgus materiālus savam rakstam. Es iegāju ļaužu ēdamistabā, kur trīs reizes dienā pie galda sēstas četrdesmit kalpu, ieskaitot dārzniekus, šoferus un dienas algādžus. Vesela pansija. Jā, tur vajadzīga krietna sistēma un tas ķīnietis — O-Džois taču ir tīrais dārgums. Viņš tiem ir ekonoms, nama pārvaldnieks vai kas tam līdzīgs, un viss te iet kā pa sliedēm, tik gludi, ka nemanīsi ne mazākā trieciena."

"Tomēr īstais burvis ir pats Forests," Nesmits atteica. "Viņš ir visa šī uzņēmuma galva, kas izvēlas citas galvas. Tikpat viegli viņš varētu vadīt veselu armiju, lielu karagājienu vai ari uzņemties valsts vadību, jā, pat cirku ar trim manēžām viņam nebūtu grūti vadīt."

"Tas tiešām ir labs kompliments," Terijs piekrita.

"Paola!" Diks pāri galdam uzsauca sievai, "nupat dabūju zināt, ka rit priekšpusdienā pie mums atbrauc Greiams. Pasaki O-Džoisam, lai viņš to ievieto skatu tornī. Tur plašas telpas, varbūt viņš izpildīs, ko reiz piedraudēja, un ķersies pie savas grāmatas."

"Greiams? — Greiams?" Paola pūlējās atcerēties. J 'Vai tad es viņu pazīstu?"

"Tu satikies ar viņu vienu vienigu reizi "Venus" kafejnicā, Santjago, pirms diviem gadiem. Viņš kopā ar mums ēda pusdienas."

"Ak, tas ir viens no tiem jūras virsniekiem?"

"Nē," Diks pakratīja galvu, "viņš ir privātpersona. Vai tiešām tu neatceries? Slaidais gaišmatis. Veselu pusstundu jūs abi triecāt par mūziku, kamēr kapteinis Džois mums centās pierādīt, ka Savienoto Valstu pienākums ir ar bruņotu dūri iztīrīt Meksiku."

"Ak jā! Nu es atceros," vēl diezgan nenoteikti sacīja Paola. "Liekas, jūs jau agrāk bijāt pazīstami. Kaut kur Dienvidamerikā? Vai Filipīnu salās?"

"Jā, jā, tas pats. Dienvidamerikā! Evanss Greiams. Pēc tam mēs atkal satikāmies Ķinā uz avīzes "Times" kuģa. Dzeltenā jūrā. Un vēlāk reizes desmit pabraucām viens otram garām, nekad nesatikdamies, līdz tai reizei "Venus' kafejnicā. Iedomājies tik: viņš aizbrauca no Bora-Bora uz austrumiem divas dienas pirms tam, kad es izmetu enkuru braucienā uz rietumiem no Samoa. Es aizbraucu no Apijas ar viņam adresētām amerikāņu konsula vēstulēm dienu pirms viņš ieradās. Iztrūka tikai tris dienu, un mēs būtu satikušies Levukā, — es toreiz braucu uz "Mednieka". No Suvas viņš aizbrauca kā angļu viesis uz viņu kreisera. Angļu Vidusjūras virskomisārs sers Everards Turnā man iedeva vel dažas vēstules viņam. Es nokavējos un nesastapu viņu Rezolūcijas ostā, tāpat ari Jaunhebridu salās. Kā jūs jau zināt, kreiseris bija devies izpriecas braucienā. Santakrusā mēs spēlējām paslēpšanos. Tāpat mums gāja Zālamana salās. Pēc tam kad kreiseris Longa-Longā bija bombardējis cilvēkēdāju sādžas, no rītas tas izbrauca jūrā. Bet pēcpusdienā ierados es. Man nekad neradās izdevība nodot vēstules viņam personīgi, un pirmā reize, kad viņu atkal satiku, bija pirms diviem gadiem "Venus" kafejnīcā."

"Bet kas viņš tāds ir un ko tu par viņu zini?" Paola vēl jautāja. "Un kas tā par grāmatu?"

"Vispirms, — sāksim no paša gala, — viņš ir izputināts cilvēks. Ne jau gluži nabags, daži tūkstoši ienākumu vēl tam palikuši, bet, ko tēvs atstāja, to viņš visu pazaudēja. Viņš naudu vieglprātīgi nenotrieca, bet riskēja ar visu, kas viņam bija, klusā panika pirms diviem gadiem aprija visu viņa mantu. Tomēr viņš nevaimanā, viņš nav no tādiem ļaudīm. Viņš dzimis krietnā senā dzimtā, tīrasiņu amerikānis, beidzis Jēlas universitāti. Grāmata? Viņš cer, ka tai būs lieli panākumi. Viņš grib attēlot savu pagājušā gada ceļojumu šķērsām pāri Amerikai, no rietumu lidz austrumu krastiem, lielāko tiesu vēl gluži jaunas, nezināmas vietas. Brazīlijas valdiba pati viņam piešķira 10 000 dolāru lielu honorāru, jo viņš tai sniedza ziņas par vēl nezināmām vietām Brazīlijā. Jā, tas ir īsts vīrs: spēcīgi noaudzis, stiprs, vienkāršs, ar skaidru sirdi. Kur tik viņš nav bijis, ko nav redzējis un ko visu nezina! Taisnīgs, drošsirdīgs, vārdu sakot, — īsts vīrietis."

Ernestīne sasita plaukstas, un kā izaicinādama, uzvaras priekā paskatījās uz Bertu un izsaucās:

"Un rit viņš būs te?"

Diks pārmezdams pakratīja galvu.

"Tur, Ernestīne, tev nekas nesanāks. Cik reizes pēc viņa nav izmetušas savas makšķeres tādas pašas miļas meitenes kā tu. Starp mums runājot, — es viņam nekā nepārmetu. Bet nevienai viņš nepieķērās, nevienai nav laimējies viņu nokausēt un dabūt viņu stūrītī, kur tam, neredzot vairs nekādas izejas, vajadzētu pieņemt visu, ko prasa, un vēlāk atjēdzoties redzēt, ka ir uzveikts, notverts, saistīts, vārdu sakot — apprecējies. Labāk ātmet pie laika šis cerības, Ernestīne. Lai tev paliek zelta jaunība ar viņas zeltainiem āboliem. Pievāc tos un ķer ciet šos jauniešus, kuri met tev saldos augļus. Bet Greiamu liec mierā, tas nav tev piemērots medījums. Viņš jau ir manos gados un, tāpat kā es, daudz redzējis un daudz piedzīvojis. Viņš ir izturējis visas briesmas, kādas vien var iedomāties, un arvien vēl drusku bailīgs, bet neļaujas sevi sagūstīt. Jaunas meitenes viņš nemīl, varu tev droši apgalvot, ka viņš ir vecs vīrs, norūdīts un ļoti, ļoti gudrs."