Lielās mājas mazā saimniece

1

Viņš uzmodās, kad vel valdīja krēsla. Aizvien viņš pamodās vienkārši, viegli, tikai acis atvērdamās

pakustējās, un viņš redzēja, ka visapkārt vēl ir tumsa. Vairums ļaužu vēl labi ieklausās, pūlas atcerēties, lai saprastu, kas notiek; bet viņš atmozdamies jau skaidri apzinājās ir laiku, ir savu vietu un pilnīgi saprata, kas notiek. Nogulējis dažas stundas, viņš bez pūlēm varēja risināt tālāk savas dzīves pārrauto pavedienu. Atmodies tūdaļ zināja, ka viņš ir Diks Forests, lielas muižas īpašnieks, kas dažas stundas bija aizmidzis, gulēt ejot ielikdams sērkociņu grāmatas lappusē, kurā vietā pārtrauca lasīšanu, un izdzēsdams gultas galvgalī elektrisko lampu.

Kaut kur tuvumā gurdeni burbuļoja ūdens strūkla. No krietna tāluma viņš dzirdēja tīkamu skaņu, kuru varēja atšķirt tikai ļoti smalka auss, un aiz prieka pasmaidīja: viņš zināja, ka tur tālumā no tiras krūts mauroja karalis Polo, viņa varenais vērsis ar īsajiem, strupajiem ragiem, vērsis, kas Kalifornijas lopu izstādēs Sakramentas novadā bija ieguvis pirmo godalgu. Smaids Dika Foresta sejā tik drīz neizdzisa, jo viņš sāka domāt par Polo jaunām uzvarām, — šogad viņš bija nodomājis apbraukāt austrumu štatu izstādes. Viņš tiem pierādīs, ka vērsis, kas dzimis un audzis Kalifornijā, var viegli sacensties ar labākajiem Jovas štata vēršiem, kas baroti ar kukurūzu, vai pat ar vēršiem, kas vesti šurp pāri okeānam.

Pēc kāda brīža smaids viņa sejā tomēr izdzisa, tad viņš izstiepa tumsā roku un piespieda pirmo no bezgala daudzām kontakta pogām. Tur bija veselas trīs rindas podziņu. Pie griestiem karājās milzīga bumba, no kuras kā zibens svitra izplūda spoža gaisma un apgaismoja plašo guļamverandu, kas no trim pusēm bija aizvilkta ar ļoti smalku vara stiepļu tīklu. Verandas ceturtā puse bija mūra siena, kurā atradās augstas, stiklotas divviru durvis.

Viņš piespieda otru slēdzi, un acumirklī spoži apgaismojās laukums uz mūra sienas, kur vienotram līdzās karājās pulkstenis, barometrs un divi termometri, — viens Fārenheita, otrs Celsija. Gandrīz uzreiz, tikai acis uzmezdams, viņš izlasīja atmosfēras biļetēnu: "Laiks — 4.30 no rīta; gaisa spiediens — 29,80, pilnigi normāls, temperatūra — 36o pēc Fārenheita." To izlasījis, viņš ar vienu pirksta piespiedienu atkal ieslēdza savu meteoroloģisko kabinetu tumsā.

Trešo kontakta pogu piespiežot, aizdegās naktsgaldiņa spuldze, pie kuras viņš mēdza lasīt un kura bija ierīkota tā; lai gaisma kristu no augšas un no mugurpuses, neapžilbinot acis. Tad pirmais kontakts izdzēsa bumbu pie griestiem. Viņš paņēma no galdiņa pie gultas veselu kaudzi korektūras lokšņu, paņēma arī zīmuli, aizsmēķēja cigāru un sāka lasīt korektūru.

Acīm redzot, tā bija tāda cilvēka guļamistaba, kas pieradis tajā arī strādāt. Tās iekārta bija piemērota darba vajadzībām, kaut nebija aizmirsts arī komforts, pavisam ne tāds kā spartiešiem. Gulta bija no lakotas dzelzs, pelēkā krāsā, tādas bija arī istabas sienas. Pār gultu pārmesta sega no vilku ādām ar visām astēm. Uz grīdas pie gultas, kur bija nolikts rītakurpju pāris, noklāta kalnu kazas pinkainā āda.

Uz lielā galda, kur, stingrā kārtībā saliktas, rindojās grāmatu, žurnālu un bloknotu kaudzītes, vēl palika brīva vieta ari sērkociņiem, papirosiem, pelnu traukam un termosa pudelei. Uz īpaša paceļamā paklāja, kas bija sevišķās cilf)3s pie sienas piestiprināts, stāvēja diktogrāfs, bet pie sienas, zem barometriem un termometriem, no apaļa koka rāmiša smaidīja pretim daiļa sievietes sejiņa. Starp trijām elektrisko podziņu rindām un sadalītāju paneli no vaļējas maksts bija izkāries Kolta automātiskā revolvera resgalis.

Tieši pulksten sešos, kad cauri smalkajam stiepļu tīklam spiedās pelēka kirsla, Diks Forests, nepacēlis acu no korektūras loksnēm, izstiepa labo roku un pU'spii'da vienu podziņu otrā rindā. Un pēc piecām minūtēm istabā klusu H'ii.v ,i ķinietis. Rokās viņam bija spodrināta vara paplāte, uz kuras tas nesa l',,ill)«is tasīti, mazu sudraba kafijas kanniņu un tādu pašu krējuma trauciņu.

"Labrīt, O-Mai," Diks Forests viņu sveicināja, un smaidit smaidīja viņa acis, lūpas un visa seja.

"Labrīt, kungs," ķīnietis atbildēja, uz galda atbrīvodams vietu paplātei un ieliedams kafiju.

Kad tas bija padarīts un kad ķīnietis redzēja, ka viņa kungs ar vienu roku jau ņem kafijas tasīti, ar otru labo korektūru, viņš pacēla no grīdas sārtu, kā mākonītis vieglu sieviešu nakts cepurīti un klusu kā ēna izslīdēja no istabas.

Tieši pulksten sešos un 30 minūtēs viņš atnāca atkal ar krietni lielāku paplāti rokās. Diks Forests nolika korektūras loksnes pie malas, paņēma rokā grāmatu par varžkopību un sāka ēst. Brokastis bija vienkāršas, bet diezgan sātīgas: atkal kafija, greipfrūts, divas mīksti vāritas olas, jau glāzē sakultas, plāna šķēlīte viegli uzceptas, žāvētas cūkas krūts no paša audzētas cūkas.

Saule jau caur stiepuļu tīklu lēja gultā savu gaismu, Ārpusē pie tikla bija pielipušas dažas agrā pavasara mušas, no nakts sala gluži sastingušas. Ēzdams Forests noskatījās, kā gaļas kārās lapsenes medī mušas: lapsenes ir stiprākas par bitēm un tik ļoti nesajūt aukstumu, tādēļ ar lielu dedzibu ņēmās ap mušām, kuras bija gluži apdullušas. Skaļi dūkdami, šie gaisa laupītāji dzeltenos kamzoļos metās virsū saviem nevarīgajiem upuriem, sagrāba medījumu un uzvaras priekā nesa to prom. Vēl Forests nebija izdzēris visu savu kafiju, nebija ielicis sērkociņu pašreiz lasītā grāmatā un nebija vēl sācis lasīt korektūru, kad pie stiepuļu tīkla vairs nebija nevienas mušas.

Pēc kāda brīža viņš dzirdēja ciruļu maigos treļļus un, izdzirdīs šo pirmo skaņu, kas vēsta jaunas dienas sākumu, meta darbu pie malas un paskatījās, cik pulkstenis. Jau septiņi. Viņš nolika korektūras loksnes un ar vietējā komutatora palīdzību, ar kuru tas rīkojās kā piedzīvojis operators, sāka telefona sarunas ar visdažādākiem ļaudīm.

"Hallo! Vai misters Terijs piecēlies?.. Es negribētu viņu traucēt, nedomāju gan, ka viņš brokasto gultā, tomēr labāk pavaicā viņam. Jauki, nu tad parādi viņam, kā iedarbināt siltā ūdens ierīces, jā, labi, labi! Paņem vēl kādu no bojiem, tad ies. Tiklīdz būs silts, sanāks daudz ļaužu. Jā gan! Dari nu, kā zini! Uz redzi!"

"Misters Henlijs? Jā… Es par to dambi jau domāju. Es gribētu dabūt aplēsumu, par cik varēs pievest granti un saspridzināt akmeņus… Jā, jā, taisni tā. Man liekas, grants izmaksās sešus līdz desmit centus no jarda dārgāk nekā sadrupināto akmeņu pievedums. Izskaitļojiet un pasakiet man, cik iznāk… Nē, pirms divām nedēļām nevarēsim sākt… Jā, protams. Ja jaunie traktori pienāks laikā, nevajadzēs ar zirgiem art… Nē, par to parunājiet ar misteru Everanu. Uz redzi."

Trešā saruna:

"Misters Dausons? Ha, ha, ha! Man te verandā ir 36o. Tur, lidzenās vietās droši vien viss ir balts no sala. Bet, jādomā, tās šogad pēdējās rīta salnas… Jā, viņi apzvērēja, ka traktori būšot klāt jau aizvakar… Piezvaniet stacijas uzraugam… Ak tā, pasauciet Henliju pie telefona. Es aizmirsu viņam pateikt, lai sūta "Žurku ķērājus" ar otro mušu tīklu partiju… Jā, tūliņ pat. Šorit pie mana stiepuļu tikla bija veseli divi duči… Pareizi… Uz redzi."

Pabeidzis sarunas, Forests izkāpa pidžamā no gultas, uzvilka kailās kājās ritakurpes un lieliem ašiem soļiem iegāja vannas istabā, kur O-Mais jau bija visu sagatavojis. Pēc desmit minūtēm viņš nomazgājies likās gultā, bet O-Mais masēja viņa kājas.

Tās bija labi noaugušas, piecu pēdu un desmit collu gara un divi simti astoņdesmit mārciņu smaga vīrieša skaistas un spēcīgas kājas. No šīm kājām diezgan labi varēja redzēt, kāda bijusi un ir šī cilvēka dzīve. Kreisajā gurnā bija collu desmit gara rēta. Šķērsām pāri potītei, no kājas izliekuma līdz pēdai, kāds pusducis rētu sudraba pusdolāra lielumā. Kad O-Mais sāka mazliet stiprāk berzt un izstiepa kreiso celi, Forests nemanot drusciņ nodrebēja. Uz labā liela bija vairākas tumšas rētas un pie paša ceļgala stipri liela rēta, kas spiedās iekšā kaulā. Starp ceļgalu un paslēpeni bija collas tris gara, jau labi sadzijusi brūce, it kā šikām punktiņām nosēta, jo ievainojums reiz bija sašūts.

Ārā, sētā Forests izdzirda jautrus zviedzienus un atkal steigšus ielika sērkociņu grāmatā. Viņš vēl nebija piecēlies no gultas, bet, kamēr O-Mais viņam palīdzēja apvilkt zeķes, Forests vērīgi skatījās uz to pusi, kur skanēja zviedzieni. Tur pa ceļu cauri lēni līgojošiem ceriņu krūmiem skaists kovbojs veda pavadā liela un spēcīga auguma ērzeli, kas šķieda uz visām pusēm sniegbaltas putas, lepni mētāja savu vareno galvu un ugunīgām acīm vēroja visu sētu. Pavasara rītā atskanēja viņa mīlas aicinājuma taures skaņas.

Diku Forestu pārņēma sirsnīgs prieks, bet viņš sajuta arī savādu nemieru: viņš priecājās par to, cik lielisks izskatās skaistais ērzelis, kas stalti soļoja caur ceriņu krūmiem, bet nemiera pilns baidījās, ka tikai tā zviegšana neuzmodina jauno sievieti, kuras daiļā, smaidošā sejiņa raudzījās no apaļa koka ietvara pie sienas. Aši viņš pavērās viņpus plašajai sētai, kur bija ēnaina piebūve. Viņas guļamistabas — verandas logu aizkārtnes bija nolaistas, un aiz tām nebija manāma ne mazākā kustība. Atkal iezviedzās ērzelis, bet nepakustējās it nekas, tikai no krūmiem izspurkšķēja meža kanārijputniņu bars un nodrebēja puķes, kuru pilna bija visa sēta.

Viņš visu laiku skatījās uz ērzeli, kamēr tas nozuda aiz ceriņu krūmiem, un domās redzēja veselu rindu skaistu, spēcīgu un nevainojami noaugušu Širas kumeļu; tad, pēc sena paraduma, ķērās pie pirmā šai dienai nodomātā darba, kalpotājam vaicādams:

"Nu, O-Mai, ko teiksiet par jauno boju? Vai jau pierod?"

"I .iekas, viņš būs labs zēns," ķīnietis atbildēja. "Vēl jauns. Un te viņam viss jauns. Vēl ļoti gauss. Bet ar laiku iznāks labs strādnieks."

"Kādēļ jūs tā domājat?"

"jau ceturto ritu es viņu modinu. Guļ cieši, gluži kā bērns. Bet, kā uzmostas, tā smaida: taisni tāpat kā jūs. Tas ir ļoti labi."

"Vai t.ad es smaidu, kad uzmostos?" Forests jautāja.

O Mais palocija galvu.

"Jau neskaitāmas reizes, jau ilgus gadus es jūs modinu. Vienmēr, kā tik jūsu acis atveras, tās smaida, smaida mute, smaida seja, viss jūs smaidāt. Tas ir ļoti labi. Ja cilvēks tā uzmostas, tas nozīmē, ka viņam daudz prāta. Es zinu. Un tāds ir arī jaunais bojs. Ar laiku, pat ļoti driz, no viņa iznāks krietns virs. Gan redzēsiet. Viņu sauc par Čžou-Gam. Bet kā jūs viņu sauksiet?"

Diks Forests domādams jautāja:

"Kādi vārdi jau ir mūsu bojiem?"

"O-Džois, O-Uells, O-Mium, O-Mais — tas esmu es," ķīnietis steigšus noskaitīja. "O-Džois jauno boju sauc…"

Viņš klusēja un vaicādams uzlūkoja savu saimnieku. Forests palocija galvu.

"O-Džois jauno boju sauc par O-Helu."

"Oho!" Forests piekrizdams pasmējās. "O-Džois ir liels zobgalis. Labs vārds, bet tikai nepiederīgs. Ko teiktu mana sieva? Jāizdomā kāds cits vārds."

"O-Ho — tas ir labs vārds. Skaisti, sauksim viņu par O-Ho."

O-Mais nolieca galvu, aši izslīdēja pa vaļējām durvīm un ieskrēja namā, tikpat aši bija atpakaļ ar sava kunga pārējiem tualetes piederumiem, palidzēja viņam apģērbt smalko kreklu un kamzoli, uzmeta uz kakla kravati, lai kungs to sasien, bet pats nometās ceļos un uzvilka kungam kājā zābakus un piesprādzēja piešus. Tad Diks uzlika galvā filca cepuri platām malām un paņēma rokā pātagu. Tā nebija vienkārša pātaga, bet ļoti solīds ierocis, pēc indiāņu paņēmiena sapīts no jēlādas siksniņām, ar pusmārciņu kātā iepīta svina; pātaga karājās uz siksnas viņam rokā.

Bet Forestam vajadzēja vēl mazliet uzkavēties. O-Mais pasniedza viņam dažas vēstules, teikdams, ka saņēmis tās iepriekšējā vakarā, kad saimnieks jau bijis aizgājis gulēt.

Forests atvēra vēstules un ātri pārskatīja to saturu. Pēdējo lasīdams, viņš nikni savilka uzacis, tad, paņēmis fonogrāfu, nospieda slēdzi un steigšus nodiktēja:

"Atbildot uz jūsu 14. marta 1914. gada vēstuli, izsaku nožēlu, uzzinādams, ka jūsu fermu piemeklējis cūku mēris. Jūtos apbēdināts, ka jūs uzskatāt par lietderīgu darīt arī mani šai ziņā atbildīgu. Man ļoti žēl dzirdēt, ka kuilis, ko jums nosūtījām, ir nobeidzies. Varu jums atklāti pateikt, ka mēs šeit, mūsu fermā, saprotam, ko nozīmē cūku mēris, bet zinām ari, kā pret to vērsties. Jau gadus astoņus nav bijis neviena saslimšanas gadijuma, izņemot reiz, kad pirms pāris gadiem saņēmām sūtijumu no austrumiem, bet slimie dzīvnieki saskaņā ar mūsu noteikumiem tika tūlit atšķirti un iznīcināti, pirms tie varēiā saskarties ar mūsu fermas lopiem.

Saprotu, ka man jāinformē jūs, ka es — no savas puses — vēl nekad neesmu apvainojis pārdevējus, ka tie būtu atsūtījuši man slimus lopus. Jums taču būtu jāzina, ka cūku mēra inkubācijas periods ilgst deviņas dienas. Esmu konsultējies par nosūtīšanas datumu un zināju, ka dzivnieki ir veseli. Vai tiešām jums nav ienācis prātā, ka, ari transportējot lopus pa dzelzceļu, ir jāuzņemas atbildība par tiem, lai novērstu mēra izplatišanos. Vai esat kādreiz dzirdējuši, ka dzīvnieki būtu inficējušies dezinficētos vagonos? Pārbaudiet, lūdzu, šādus datus: pirmkārt, dzīvnieku nosūtīšanas datumu no manas fermas; otrkārt, — kad tos saņēmāt jūs; treškārt, — kad parādījās pirmie saslimšanas simptomi. Jūs rakstāt, ka ceļa izskalošanas dēļ cūkas atradušās ceļā piecas dienas, bet pirmās saslimšanas pazīmes parādījās septītā dienā pēc sūtījuma saņemšanas. Tātad — pagājušas divpadsmit dienas.kopš to izsūtišanas no manas fermas.

Nē, nepiekrītu, ka man būtu jāuzņemas atbildība par sērgas nelaimi, kas piemeklējusi jūsu fermas lopus. Bez tam ieteicu jums vēlreiz sazināties ar Valsts veterināro pārvaldi, lai pārliecinātos, vai kādreiz manā fermā ir vai nav konstatēti cūku mēra gadījumi.

Ar cieņu Jūsu-