Lielās mājas mazā saimniece

6

Universitātē Diks Forests guva ievērību ar to, ka pirmajā mācību gadā izlaida vairāk lekciju nekā citi studenti. Viņš apzinājās, ka viņam nav nepieciešams klausīties šīs lekcijas, un tādēļ neapmeklēja tās. Mācīdamies kopā ar repetitoriem, viņš ne vien pabeidza vidusskolas kursu, bet arī gandrīz visu pirmo universitātes mācību gadu. Brīva laika viņam bija diezgan, tādēļ tas iestājās pirmā kursa studentu futbola komandā, kura bija tik vāja, ka to uzveica visi, lai tā uzstātos pret kuru komandu uzstādamās.

Diks tomēr strādāja daudz, tikai neviens to nemanīja. Viņš daudz lasīja, un lasīja ar lielu izlasi un izpratni. Un, kad vasaras brivlaikā viņš devās jūrā ar paša būvēto motorjahtu, neviena jautra biedra līdzi nebija. Viņa viesi bija literatūras, vēstures, tiesību un filozofijas profesori ar savām ģimenēm. Par šiem braucieniem universitātē ilgi runāja. Tos nosauca par inteliģences braucieniem. Kad viņi atgriezās mājās, profesori stāstīja, cik tīkami pavadījuši laiku,bet Diks katra profesora zinātnes nozarē pārveda sev daudz vairāk zinību, nekā būtu ieguvis, vairākus gadus nosēdēdams universitātes auditorijā. Viņš ietaupīja daudz laika, tādēļ atkal varēja neapmeklēt lekcijas un vairāk strādāt praktiski. Viņš prata cienīt arī izpriecas. Daudzas mātes un studentes bija viņu ievērojušas, jo viņš bija nenogurdināms dejotājs un piedalījās visās universitātes izpriecās. Tomēr ģēnijs viņš nebija. Nekur viņš nepierādija sevišķas spējas. Mandolinu labāk par viņu spēlēja krietns pulciņš studiju biedru. Futbolā viņš bija tikai solīds un uzticams spēlētājs, ne vairāk. Cīņā labākais cīkstonis viņu viegli varēja nosviest uz abiem pleciem no trim reizēm divās, tomēr tikai pēc ilgas un sīvas cīņas. Angļu domrakstus vesela piektā daļa skolas biedru rakstīja labāk nekā viņš; divi studenti labāk veica augstāko matemātiku, bet japānis Otsuki bija nenoliedzami spējīgāks ķīmiķis par viņu.

Ja arī Dikam Forestam nekur nebija sevišķu panākumu, toties nebija nevienas nozares, kur viņš būtu pilnīgi nesekmīgs. Nekur viņš neparādīja sevišķu citibu, bet nekur nebija arī pavisam vājš. Viņa aizbildņi jūsmoja par zēna krietno raksturu un uzcītību, un visi sapņoja, ka viņam paredzama drīza un spīdoša karjera. Bet, kad viņi tam jautāja, kas viņš dzīvē gribētu būt, Diks atteica:

"Nekas sevišķs, tikai labi izglītots cilvēks. Man taču nav nekādas vajadzibas kļūt par speciālistu, jo tēvs mani pietiekami nodrošinājis. Un, ja arī gribētu, nekāds speciālists no manis neiznāktu."

Vārdu sakot, viņš bija ļoti reta parādība starp jauniešiem, normāli viduvējs, pilnīgi nosvērts, labi izglītots cilvēks, kas par visu kaut ko zināja.

Reiz misters Devidsons izteica prieku, ka Diks, kopš pārbraucis mājās, vairs neļaujas nekādām dīvainām trakulībām. Diks atteica:

"O, ja gribu, es varu teicami savaldities."

"Jā," misters Slokums nopietni sacija, "tā ir liela laime, ka tik agri devāties pasaulē un mācījāties savaldīties."

Diks uz viņu noslēpumaini paskatījās.

"Apžēlojieties." viņš teica, "tam bērnišķīgam untumam taču nav nekādas nozīmes. Tā bija tikai tāda nevainīga nerātnība. Es vēl neesmu īsti ļāvis vaļu savam garam. Man viss vēl nodomos. Bet tad tikai — saturieties.

Vai jūs zināt Kiplinga dziesmu par Diēgo Valdezu? Nocitēšu jums dažas rindas. Diēgo Valdezam, tāpat kā man, liktenis bijis labvēligs — ari viņš bija laimes bērns. Drīz vien viņš kļuva slavens spāņu admirālis, bet tik strauji viņš kāpa pa karjeras kāpnēm, ka neatlika laika izbaudīt prieku, ko dod jauniba. Viņš jauns, jautrs, spēkpilns — dzīvotprieks kūsāt kūsāja viņā, bet pietrūka laika tam ļauties, jo pārāk straujš bija gājums pretī slavai. Bet viņš nodomāja: — un šis domas viņu pievīla — manās asinīs kūsājošās, spraigās dzivotalkas nekad neaprims un izbaudīt dzīvesprieku visā pilnībā varēšu tad, kad būšu kļuvis slavens admirālis. Bet vēlāk viņš vienmēr atcerējās: —

"Tālo viļņu ceļu biedri, draugi, siltjūru krastos!

Triju desmitu gadu gājums Un tūkstošiem jūdžu mūs Šķir

No tām dienām dienvidu salās, Kur mežoņu zemēs zeltu gūt braucām.

Svešs jums, draugi, tagad slavenā Valdeza vārds, Bet pazina, zināja, mīlēja visi

Toreiz tur mani — jūrnieku jauno un drošo.

Kad putoja dzēriens stiprs un salds,

Kauss kopīgi tukšots tur tika, Un tāpat viss godigi sadalīts,

Ja laupījums bagātīgs gūts. Slēpts netika ceļš uz tālīnām salām,

Bet parādīts draudošais sēklis pie krasta, Kad vilnis spēcīgs pēc braucieniem tāliem Krastā atpakaļ atnesa mūs.

Ar ugunīm blāvām gaismojot krastu, Dega žagaru saišķi, kad kuģus Nd dūņu grīstēm mēs tīrījām nost.

Un airiem pārvilkta, vēju plosīta bura Tanīs krasta dienās bij mūsu telts.

Bet, noreibis dienvidu smaržīgā tveicē, Allaž pēc skrējiena jauna pār zilajiem viļņiem Ilgojās enkurs un tvīka kapteinis jauns.

Kurp aiznesa vēji krastam atrautos kuģus?

Kurp aizvijās smiltīs kailo pēdu raksts? Kur krodziņš tas — palmu lapotnes segts.

Kurā slāpes tais dienās dzesējām mēs? Ai, dzidrais avots, kas svelmainā tuksnesī plūst!

Ai, vientuļā, klinšainā krastmala! Tur maizes rieciens — skops, slepus gūts, Un steigā tukšotais veldzes kauss!

Ne tikai vēl sapņos tvīkstoša meitene. Zuduma sāpēs dziestoša atraitne, Un sieva lepnā — vientulības mocīta. Ne pamestā, pieviltā jaunule, — Skaudrāk par mani neviena dvēsele —

Zemota, pievilta, sāpju salauzta, Skaudrāk nelūgsies likteni gandarīt zudušo, Kā es — par slavas dēļ zaudēto jaunību."

"Pacentieties izprast šo viru, aizbildņu kungi, tā kā viņu saprotu es. Klausieties, ko vēlāk teica šis vīrs:

•

"Es ticēju — nevītīs pavasars mans

Un nezudīs dzīvības spēki un spars. Vispirms man slavas kalngalos kāpt.

Ak, pagaidi mani, jaunības prieks. Jel pagaidi, negaisti, nesteidzies zust!

Nu piepildīts lēmums. Bet liktens priekšā Stāv augstprātības pievilts, samulsis, bāls Diēgo Valdezs — slavenais admirāls."

"Dzirdiet, aizbildņu kungi!" Diks kliedza, un viņa seja liesmoja aizrautibā. "Neaizmirstiet — es vēl neesmu veldzējis savas slāpes, kaislību uguns manī nav apdzisusi. Es liesmoju, es degtin degu! Kaut koledžā esmu pieticīgi savaldīgs, rātns un kluss. Es — smalko aprindu tēvadēls, pār kuru gulstas bagātības zelta lāsts. Es esmu jauns! Dzīvs! Spēcīgs! Dzīvības spēki mutuļo mani! Bet es skaidri apzinos savu mērķi un nedrīkstu kļūdīties. Es nesākšu pāragri baudīt dzīves priekus, lai nesadegtu pirmajā baudu klēpī. Es briedinu sevi dzīvei vajadzīga un derīga cilvēka mūžam. Drīz būs arī mans laiks, kad es steigšos satvert un iztukšot savu prieku kausu. Bet es nenožēlošu pēc tam, es nesākšu gausties arī par savaldīgo atturību kā Diēgo Valdezs:

"Stingušas debesis pāri stingušai jūrai, Nav vēja pacelta viļņa, kas nestu Kuģi skrējienā trakā uz dienvidu krastu,

Kur, priecīgi kliedzot, to gaidītu draudzīgs pulks… Tur — dzidrais avots svelmainā tuksnesī

Un vientuļā, klinšainā krastmala, Tur maizes rieciens — skops, slepus gūts Un steigā tukšotais veldzes kauss…"

"Ak, aizbildņu kungi! Vai jūs saprotat, ko nozīmē dzīvot, jūtot jauneklīgo asiņu versmi sevī, kas jāapspiež nākotnes nodomu dēļ, bet ari es alkstu degt skūpstos, mīlēt, likt visu uz spēles, plosīties, trakot. Es esmu vēl jauns. Dzīvība manī joņo kā strauts palu laikā. Bet ar niecīgu uzliesmojumu man nepietiek. Es uzkrāju tvaiku. Nekur jau nezudīs, ko liktenis būs man lēmis, parādā jau nepalikšu. Neesmu rātna aitiņa, un, kad laidīšu vaļā, tad — uguns, ne laiks. Redzēsiet paši. Ticiet man, ne katru nakti es guļu mierīgā, dziļā miegā."

"Tas ir?…" misters Krokets rūpju pilns jautāja.

"Tas ir, — es vēl neesmu sācis. Bet, kad nometīšu iemauktus, tad — tikai saturieties."

"Ko jūs domājat darīt, kad būsiet beidzis universitāti?"

Viņš pakratīja galvu.

"Pabeidzis universitāti, vismaz uz vienu gadu iestāšos zemkopības skolā. Redzat, man nedod miera kāda aizrautība, kas kļūst aizvien spēcīgāka, — ar katru dienu vairāk es sāku interesēties par zemkopību. Es gribu darit kaut ko reālu, gribu kaut ko radīt, celt. Mana tēva darbība nebija radoša tāpat kā jūsējā. Jūs te ienācāt pašā kultūras sākumā un tikai pievācāt naudiņu kā matroži, kas ierauga vēl citu neuzietus zeltu saturošus smilts slāņus…"

"Mans draugs, vietējā lauksaimniecībā man ir daži piedzīvojumi," misters Krokets viņu pārtrauca, juzdamies mazliet aizvainots.

"Es zinu; tomēr tas nebija radošs darbs, drīzāk, — piedodiet, bet fakts tas ir, — drīzāk tāda zemes izlaupīšana. Ko tad jūs te darījāt? Paņēmāt, piemēram, četrdesmit tūkstošu akru visbagātākās zemes Sakramentas ielejā un gadiem ilgi sējāt kviešus. Par sējas maiņu jūs nedomājāt. Salmus ņēmāt un sadedzinājāt. Jūs noplicinājāt bagāto zemi. Uzarāt kādas četras collas, bet apakšā atstājāt cietu zemi. Plāno augligo zemes kārtu izsūcāt, bet tagad nevarat no zemes ne sēklai izdabūt. Tā nesaimnieko, bet laupa. Bet es ar tēva naudu gribu strādāt radošu darbu. Paņemšu kviešu noplicināto zemi, kuru var pirkt par smieklīgu cenu, izaršu cieto zemes kārtu un galu galā ieņemšu daudz vairāk, nekā jūs dabūjāt pašos pirmajos gados."

Trešā kursa beigās misters Krokets atkal ieminējās par Dika nodomu "laist vaļā".

"Tiklīdz pabeigšu zemkopības skolu," Diks atteica, "nopirkšu muižu, lopus, inventāru, lai ļaudis strādā, bet pats laidīšos piedzīvojumos."

"Ar cik lielu rančo jūs domājat sākt?" misters Devidsons jautāja.

"Varbūt ar piecdesmit akriem, varbūt ar poieci simti tūkstošiem akru, kā iznāks. Kalifornijā vienmēr vēl ir daudz neapstrādātas zemes. Uz turieni vēl nav sākusies ļaužu plūsma. Bez kādām pūlēm zeme, kuru tagad pirkšu par desmit dolāriem akru, pēc piecpadsmit gadiem maksās piecdesmit, un kuru tagad pirkšu par piecdesmit, tā maksās pieci simti dolāru."

"Pusmiljonu akru par desmit dolāriem, tas iznāk pieci miljoni dolāru," misters Krokets norūpējies sacīja.

"Par piecdesmit iznāk veseli divdesmit pieci miljoni," Diks pasmējās.

Bet aizbildņi īstenībā neticēja, ka Diks ielaidīsies uz tādu neprātību, tie domāja, ka viņš tikai draud. Viņi pieļāva varbūtibu, ka Diks var daļu savas bagātības izputināt ar moderno saimniecību. Bet to gan viņi ne iedomāties nevarēja, ka pēc tik ilgu gadu atturīgas un pieticīgas dzīves viņš varētu mesties dēkainos piedzīvojumos.

Diks pabeidza universitāti bez sevišķi spīdošiem panākumiem, jo bija klasē tikai divdesmit astotais. Nekādu sensāciju viņš nesacēla. Tikai daudzas mīļas jaunavas un viņu māmiņas jutās visai vilušās, — tas bija viņa vienigais panākums un varbūt vēl tas, ka pēdējā gadā viņš savai universitātei palīdzēja uzvarēt sacīkstē pret Stanfordas universitāti.

Tas notika dienā pirms lielajām futbola sacīkstēm, kad ārkārtīgi svarīga nozīme bija katram individuālam futbolistam. Viņš bargi kritizēja visu komandu un vērtēja arī katra pašaizliedzīgo spēli, tā ka Pateicības dienā slavenā komanda varēja lepnā gājienā izlocīties pa Sanfrancisko ielām.

Zemkopības skolā Diks nodevās gandrīz vienīgi tikai laboratorijas darbiem, lekcijas tikpat kā nemaz neapmeklēja. Viņš uzaicināja privātus skolotājus un izdeva loti daudz naudas, kopā ar viņiem apbraukājot visu Kalifomiju. Sanfrancisko dzīvoja Žaks Ribo, kuru uzskatīja par visas pasaules autoritāti lauksaimniecības ķīmijā un kurš Francijā saņēma divus tūkstošus dolāru gadā. Viņš bija pārnācis uz Kalifomiju, kuras universitāte piedāvāja sešus tūkstošus dolāru, vēlāk aizgāja uz Havaju, kur viņu aizvilināja cukura plantāciju īpašnieki, apsolīdami desmit tūkstošus. Šo spīdošo speciālistu Diks Forests saistīja uz veseliem pieciem gadiem, maksādams piecpadsmit tūkstošus gadā.

Visi trīs aizbildņi aiz šausmām sasita plaukstas un nodomāja, ka nu jau sākas neprātīgā saimniekošana, ar ko Diks piedraudēja.

Bet tā bija tikai viena no vairākām tādām neprātībām. Piesolīdams nesalīdzināmi lielāku algu, Diks atņēma valdibai labāko lopkopības speciālistu, ar tādu pašu viltu atņēma Nebraskas štata universitātei vienu profesoru, labāko speciālistu slaucamo govju jautājumos, viņš nežēligi apbēdināja arī lauksaimniecības skolas direktoru un "nolaupija" profesoru Nirdenhameru, kas bija īsts burvis lauksaimniecību ierīcē un vadībā.

"Ticiet man, tas vēl ir lēti," viņš aizbildņiem apgalvoja. "Vai jūs, varbūt, labāk gribētu, lai notriecu savu naudu zirgu sacīkstēs vai plītējot ar aktrisēm?

Un nelaime ir tā, ka jūs nekā nesaprotat, cik interesanti un izdevīgi uzpirkt citu smadzenes. Bet es to labi zinu, esmu šai lietā, tā sakot, speciālists. Man nāks nauda no visām malām, bet galvenā lieta, — man augs desmit vārpu, kur jums, saimniekojot kā laupītājiem un noplicinot augsni, vairs neizaugs ne pusvārpas."

Protams, ka viņi neticēja jaunekļa apgalvojumiem, bet domāja, ka tam vēl krietni jāizpriecājas, vēl daudzreiz jāskūpstās ar simtiem meiteņu, jāizkaujas un jāiztrakojas visdažādākos piedzīvojumos.

"Vēl viens gads paies," viņš tiem sacīja, ierakdamies lauksaimniecības ķīmijas grāmatās, dažādu zemes sugu analīzēs un lauksaimniecības brošūrās un kopā ar saviem dārgi samaksātiem ekspertiem apbraukādams Kalifomiju. Un aizbildņi baidījās, ka tikai pārāk ātri neizsikst visi tēva miljoni, jo Diks jau drīz kļuva pilngadīgs un varēja saņemt visu bagātību pats savās rokās.

Tai pašā dienā, kad viņš kļuva divdesmit vienu gadu vecs, viņš nopirka jau sen iecerēto milzīgo muižu uz vakariem no Sakramentas upes līdz kalnu grēdas pašai virsotnei, — tādējādi sasniegdams nodomāto mērķi.

"Neticama cena," misters Krokets nopūtās.

"Neticami lēts pirkums," Diks atteica. "Būtu palūkojuši, kādi man ir ziņojumi par zemes labumu un ūdens apstākļiem! Un jums vajadzētu dzirdēt mani dziedot. Klausieties, aizbildņu kungi, dziesmu, kas ir īsta, patiesa dziesma. Es pats esmu šī dziesma, kad to dziedu. Un viņš sāka dziedāt dīvainā falsetā Ziemeļamerikas indiāņu dziesmu: .

"Hy'-tim, yo'-kim koi-o-di'!

Wi'-hi yan'-ning koi-o-di'!

Lo'-whi yan'-ning koi-o-di'!

Yo-ho' Nai-ni, hal-u'-dom yo nai, yo-ho' nai-min!"

"Es esmu sacerējis šis dziesmas melodiju," — viņš it kā atvainodamies nomurmināja. "Man liekas, tā tai vajadzēja skanēt. Nav vairs dzīvo vidū neviena, kas to kādreiz dziedāja. Nišinami cilts to dzirdēja, kad to dziedāja Maidu ļaudis, kuri to savukārt pārņēma no Konkau cilts. Sen aizsaulē uz neatgriešanos ir aizgājuši mišinami, n laidu un konkau ļaudis. Viņu pēdējā ganu būdiņa ir nozudusi no zemes. Jūs ierakāt to zemē, mister Kroket, jūs un jūsējie. To ieraka zemē jūsu plaukstošās, ienesīgās saimniekošanas arkls, kas tajā vietā izrāva zemē "zelta bedri". Es atradu šo dziesmu Savienoto Valstu Klusā okeāna piekrastes ģeogrāfijas un ģeoloģijas etnoloģiskā Ziņotājā 3. nodaļā. Sārtais Mākonis, kas bija izaudzis debesu lokā, dziedāja šo dziesmu zvaigznēm un kalnu puķēm rita stundā, pasaules atmodas stundā. Un tagad es nodziedāšu jums šo dziesmu mūsu valodā:

Debesis zemei ozolziles sūtīja.

Es mazās ozolziles ielejā iestādīju,

Es lielās ozolzīles ielejā iestādīju.

Dīgst zīles! Es ozola zīle — es dīgstu, es dīgstu!"

Drīz vien Dika Foresta vārds bieži vien sāka parādīties avīzēs. Viņš bija pirmais, kas Kalifornijā samaksāja par vērsi desmit tūkstošus dolāru un ar to kļuva slavens visā zemē. Lopu eksperts, kuru viņš atņēma valdībai, Anglijā pārsolīja Rotšildu un samaksāja divdesmit piecus tūkstošus dolāru par karalisko ērzeli, kas tūliņ ļaužu valodās dabūja vārdu "Foresta trakulība".

"Lai viņi smejas," viņš teica saviem bijušajiem aizbildņiem: "Es izsūtīšu četrdesmit Širas ķēvju. Pusi izdotās naudas es dabūšu atpakaļ jau pirmajā gadā. Viņu kumeļus Kalifornijā man rautin izraus no rokām, maksādami, cik prasīšu."

Savos pilngadības pirmajos mēnešos Diks izdarīja vēl dažu labu neprātību, bet par visneiespējamāko visi uzskatīja pašu pēdējo no tām: izšķiedis vairākus miljonus savās neprātīgās iedomās, viņš visu savu saimniecibu iznomāja saviem speciālistiem, uzdodams tiem vadīt saimniecību pēc viņu kopēji izstrādāta plāna un nodibinādams starp visiem speciālistiem savstarpēju uzraudzību, tad nopirka biļeti, sēdās pasažieru kuģī, kas gāja uz Taiti, un uz vairākiem gadiem devās piedzīvojumiem bagātos ceļojumos. Tikai retu reizi viņš rakstīja saviem bijušajiem aizbildņiem. Reiz viņš kļuva par četrmastu tērauda burinieka īpašnieku un kapteini un brauca zem angļu karoga, vezdams ogles no Ņūkāslas. To viņi dabūja zināt tādēļ, ka pašiem bija jāizmaksā nauda kuģa pirkumam. Kapteiņa Foresta vārds parādījās arī avīzēs, jo viņa kuģis bija izglābis avarējušā Oriona pasažierus. Galu galā viņi paši arī pieprasīja un saņēma apdrošinājuma prēmiju, kad kuģis gandrīz ar visu komandu aizgāja bojā briesmīgā viesuļvētrā pie Fidži salām. 1886. gadā Diks pēkšņi iebrauca Klondaikā, bet 1897. gadā bija Kamčatkā, kur saslima ar skorbutu. Un, braukdams tālāk zem Amerikas karoga, viņš negaidot nokļuva Filipīnu salās. Kā un kādēļ, to viņi nekad nedabūja zināt, bet viņš atkal ieguva kādu brivi braukājošu preču pārvadātāju kuģi, kas jau sen bija izsvītrots no Lloida grāmatām un kuru savā aizbildniecībā uzņēmusi Siāma.

Dažreiz, gribot vai negribot, viņiem vajadzēja sarakstīties par veikala lietām. Diks rakstīja te no vienas, te no pavisam citas ostas, gluži citā pasaules malā. Reiz visu Klusā okeāna piekrastes politisko aparātu vajadzēja laist vaļā pret Vašingtonu, lai viņam palīdzētu kādā nelaimē, ko viņš bija piedzīvojis Krievijā. Tas bija kāds notikums, par kuru presē nebija rakstits neviens vārds, bet par to slepus sačukstējās un jautri smējās visās Eiropas valstu sūtniecībās.

Reiz viņi tīri nejauši dabūja zināt, ka viņš kaut kur Ķīnā ievainots, citreiz — ka Vakarindijā saslimis ar dzelteno drudzi. Trīs reizes avizēs bija telegrammas, ka viņš it kā miris: vienreiz no Meksikas, it kā būtu tur kritis kādā kaujā, divreiz, it kā notiesāts Venecuēlā. Pēc daudzām nepamatotām tenkām un velta nemiera aizbildņi nolēma neuztraukties un izturēties pret dažādām baumām pavisam mierigi, kaut visu laiku tiem bija jādzird, ka viņš iedzimto laivā pārbraucis Dzelteno jūru, miris vai arī viņu pie Mukdenas sagūstījuši japāņi.

Šo dveseles mieru viņiem izjauca pats Diks, kad viņš, savu solījumu pildīdams, pārbrauca atpakaļ Kalifornijā, jau trīsdesmit gadus vecs un vai visu pasauli apbraucis. Un viņš pārradās ar sievu, ar kuru bija apprecējies jau pirms dažiem gadiem, un izrādījās, ka visi trīs aizbildņi to labi pazīst. Misters Slokums bija pazaudējis astoņi simti tūkstošus savas naudas līdz ar visu Dika sievas tēva bagātību kādā lielā, savā laikā visai skandalozā kalnrūpniecības katastrofā. Misters Devidsons kopā ar viņas tēvu bija nopelnījis vienu miljonu kādā operācijā — nosusinot zeltraktuvju upi. Krokets, toreiz vēl gluži jauns cilvēks, bija kopā ar viņas tēvu ekspluatējis Mersēdi un viņas mājās Stoktonā bijis līgavas vedējs; Granpasā viņš ar to un toreiz vēl Savienoto Valstu leitnantu Grantu bija spēlējuši pokeru, pie tam par jauno leitnantu zināja tikai to, ka viņš ir liels indiāņu šāvējs un diezgan viduvējs pokera spēlētājs.

Un Diks Forests bija apprecējis Filipa Destena meitu! Te nebija ko laimes vēlēt. Varēja tikai vienkārši apsveikt ar kāzām un paskaidrot, ka viņam pašam nav ne jausmas, kāda tam uzsmaidījusi laime. Aizbildņi uzreiz piedeva visas viņa mežonigās neprātības. Beidzot viņš taču bijis īsti prātīgs, pat ģeniāls. Paola Destena! Filipa Destena meita! Destenu un Forestu asinis! Ko gan vēl labāku! Foresta un Destena vecie darba biedri atcerējās senos zelta laikus, kad visi kopā strādāja un priecājās. Viņi aizrādīja Dikam, cik vērtigs tā ieguvums, atgādināja svēto pienākumu, kādu cilvēkam uzliek tāda laulība, izstāstīja abu dzimtu tradīcijas un priekšrocības, līdz galu galā viņš sāka smieties, un paši vecie kungi gluži samulsa, kad Diks pateica, ka tie runājot gluži kā mācīti lopkopji vai iedzimtības teorijas aizstāvji, jo arī viņi paši to nevarēja noliegt, kaut nebija visai patīkami dzirdēt tādu zēna notāciju.

Lai būtu kā būdams, bet viņa izvēlei visi trīs vienbalsīgi piekrita un bez iebildumiem bija ar mieru iepazīties ar viņa nodomātās Lielās Mājas būvprojektu. Paolas Destenas dēļ viņi šoreiz vienprātīgi piekrita, ka izdevumus tādam mērķim var tikai atzīt. Runājot par Dika saimniecību, viņi nevarēja noliegt, ka tai visās nozarēs ir spīdoši panākumi. Kaut misters Slokums, protams, piebilda, ka "ir neprāts maksāt par darba kumeļu divdesmit piecus tūkstošus. Galu galā darba zirgs taču ir un paliek tikai darba zirgs. Ja tas būtu rikšotājs!.."