Lielās mājas mazā saimniece

19

Kad misis Tilija aizbrauca, Paola izpildīja savus draudus un pievāca māju pilnu viesiem. Likās, viņa atcerējusies it visus, kuri jau sen gaidīja, kad tos uzaicinās, un limuzīns, astoņas jūdzes no ciema sagaidīdams vilcienus, reti kad aizbrauca vai atbrauca tukšā. Nebija skaita bezgala daudzajiem dziedātājiem, mūziķiem un visādiem citiem māksliniekiem, jaunu meiteņu bariem, kuriem bija lidzi mūžam tikpat daudz jaunekļu. Pa visām Lielās Mājas istabām un koridoriem staigāja arī vesels pulks māmiņu, krustmāmiņu un citu pavecāku dāmu, kuras izbraucienos vajadzēja vest vismaz ar diviem vislieiākiem automobiļiem.

Un Greiams vaicāja: vai tikai Paola tīši neaicina pie sevis tādu viesu baru? Viņš pats bija pilnīgi metis grāmatu pie malas un gāja kopā ar jauniešiem, pirms brokastīm devās peldēties, jāja pa kalniem un mežiem un bija kopā ar tiem visur, kādas vien izpriecas mājā vai ārpus mājas tie spēja izdomāt.

Gulēt gāja vēlu pusnaktī un dažreiz pat no rīta. Diks, kas stingri turējās pie savas kārtības un pirms pusdienas nekad pie viesiem nenāca, reiz sataisīja kāršu partiju un nosēdēja visu nakti. Arī Greiams spēlēja lidzi un jutās par tādu pašuzupurēšanos bagātīgi algots, kad, ritam austot, pie viņiem ienāca Paola, jo viņai esot "baltā nakts", kaut nebija jūtams bezmiegs ne viņas svaigajā ādas krāsā, ne sejā. Greiamam vajadzēja stipri saņemties, lai savaldītos un pārāk bieži neskatitos, kur viņa gatavoja burvīgo zeltaino "putojošo dzērienu", ar ko spēlmaņiem atspirdzināties, jo viņu acis bija gluži sasarkušas. Tos atspirdzinājusi un uz vietas pārtraukusi un uz vietas pārtraukusi spēli, viņa sūtīja visus izpeldēties, lai tad ietu brokastīs un sāktu dienas darbus un izpriecas.

Paola nekad nebija viena. Greiams varēja tikai pievienoties vienai vai otrai grupai, kas bija ap viņu. Jaunieši bez apstājas skandināja "Tango" un dažādu modernu deju motīvus, un Paola bija viņiem lidzi. Tikai vienu vienīgu reizi viņa lūdza Greiamu dejot kādu vecmodīgu valsi un jauniešiem, kuri atkāpās un ļāva parketu viņiem vien, zobgalīgi uzsauca:

"Te jūsu senči dejos kādu deju no ūdensplūdu laikiem!"

Tikai vienu reizi viņi aizdejoja lidz istabas viņam galam un bija pilnīgi pieskaņojušies viens otram. Ar smalko nojautu, kuras dēļ viņa Greiamam likās tik brīnišķīga pavadītāja mūzikā un arī tik daiļa jātniecē, Paola ļāvās ikkatrai viņa vadītāja kustībai, un tie likās kā viena dzīva mehānisma daļas, kas darbojas bez traucējumiem un komplikācijām. Jau pēc dažām minūtēm viņi dejoja daiļi lidojošā ritmā, un Greiams juta, ka viņa ar visu dvēseli ļaujas dejas garam. Tad viņi sāka mēģināt dažādas ritmiskas variācijas, — pauzes un sinkopes, pagriezienus un glisādes, un iespaidu, kāds bija skatītājiem, izteica Dika sauciens: "Viņi lido! Debešķīgi!" Līdzi mūzikai, kura kļuva vienmēr klusāka un lēnāka, viņi kā mirstoši gulbji palika pēdējā gurdi saldkaislā pozā.

Tur nebija vajadzīgi nekādi sajūsmas vārdi. Klusēdami, viens uz otru neskatidamies, viņi gāja atpakaļ savās vietās, un Diks viesiem nolasīja notāciju:

"Nu, jaunieši, ātraudži un visādi knauķi un knēveļi, kas jūs tur esat, vai redzējāt, kā dejo — vecie. Es jau nesaku ne vārda pret modernām dejām, tomēr nekaitētu, ja jūs pamācītos pieklājīgi nodejot valsi. Jūsu valsī skatīties ir taisni kauns. Lai nu kā, bet mēs, vecie, šo to zinājām, ko nav par ļaunu zināt."

"Piemēram?" viena no meitenēm prasīja.

"Es jums tūliņ pateikšu. Ja jaunā paaudze smird pēc benzina, tas vēl nekas."

Brīdi viņu pārkliedza dusmu un protesta saucieni.

"Es zinu, ari es smirdu pēc tā," viņš turpināja. "Bet neviens no jums vairs neprot kā senos laikos, godīgi uz priekšu tikt. Meitenes, starp jums nav nevienas pašas, kas varētu ar Paolu sacensties soļošanā. Un starp jums, brašie zēni, nav neviena kājām gājēja, kuru mēs ar Greiamu viegli neiedzītu tuvākā slimnīcā. Jā, es jau zinu, zinu, jūs visi esat lieli meistari dažādās mašīnu lietās, bet jāt, kā pienākas, jāt ar īstu zirgu, ne ar govi, jūs neviens nevarat. Valdit pāri labu rikšotāju nav joks, bet tur jūs nespējat nekā! Un vai daudzi no jums, kas tik lieliski manevrēja ar motorlaivām jūras līcī, varētu stāties pie senlaiku šonera stūres un godigi izbraukt atklātā jūrā?"

"Liela lieta! Šā vai tā, bet, kur mums vajaga, mēs nokļūsim," kāda cita meitene teica.

"Es nestrīdos. Tikai jums tas neiznāks skaisti. Bet neviena no jums nespēs to, ko šī pati Paola, kad paņems rokā četru zirgu grožus, atspersies kājām pret bremzi un laidīs pa lielceļu kalnājos, ka nokūpēs vien. Tā, redziet!"

Kādā jaukā, siltā rītā zem pagalma dzestrajām arkām vairāki viesi un Paola sastājās ap Greiamu, kas tur vientuļi sēdēja ar grāmatu rokā. Pēc īsa brīža viņš lasija tiem priekšā ar tik lielu interesi, ka aizmirsa visus ļaudis, un beidzot juta visapkārt dziļu klusumu. Acis pacēlis, viņš ieraudzīja, ka visi ir prom, tikai Paola palikusi. Pagalma viņā malā vēl bija dzirdams, kur viņi aiziedami smējās. Bet Paola! Viņš bija pārsteigts, cik savāda tā izskatījās. Tā cieši vērās viņā, bet skatā bija sāpīgas šaubas, gandrīz bailes, un īsajā mirkli viņš paguva ieraudzīt, ka tas bija dziļš pētītāja skats, un viņa fantāzija, kura strauji joņoja, nojauta, ka tur skatās cilvēks, kas pirmoreiz raugās savā Likteņa Grāmatā. Viņas uzacis drebēja, vaigi bija pietvīkuši gluži sārti. Divreiz viņas lūpas pakustējās, gribēdamas kaut ko teikt, bet nespēja rast vārdus, kā izteikt, kas neskaidri veidojās domās. Greiams palīdzēja viņai izkļūt no grūtā stāvokļa un it kā nejauši sacīja:

"Es nupat lasīju atzinības vārdus par Luteru Borbenku, kas ar ģeniāliem krustojumiem radījis jaunas stādu, pat augļu un ogu sugas, un man liekas, ka mājlopu pasaulē Dikam ir tāda pati loma kā Borbenkam stādu valstī. Jūs abi te esat īsti dzīvības radītāji, paši savām rokām veidojat jaunas derīguma un skaistuma formas."

Pa to laiku Paola paguva attapties un, it kā pārsteigta, sāka smieties.

"Noraugoties uz visu, ko esat te sasnieguši," Greiams patiesi un sirsnīgi turpināja, "es varu tikai apraudāt savu velti nodzīvoto mūžu. Kādēļ arī es neesmu kaut ko radījis? Es jūs abus bezgala apskaužu."

"Uz mūsu sirdsapziņas ir milzīgs bars jaunu dzivību," viņa teica. "Elpa aizraujas, domājot, cik lielu atbildibu uzņemamies."

"Jums patiesi te ir tīri neticama auglība," Greiams smaidija. "Nekad un nekur mani nav pārsteigusi tik bagātīga un koša dzīvība. Te viss aug un vairojas."

"Ak!" Paola pēkšņi izsaucās, sajūsminādamās par kādu jaunu domu, "kādreiz es jums parādīšu savas zelta zivtiņas. Es arī tās audzēju, — gan tikai, lai pārdotu! Sūtu Sanfrancisko tirgotājiem visretākās sugas un dažreiz sūtu pat uz Ņujorku. Tas ir ļoti izdevīgi, ienesīga lieta, varat to redzēt no Dika grāmatām, bet viņš ir ļoti korekts un stingrs grāmatvedis. Nav mazākā nieciņa muižā, kas nebūtu ievests grāmatās, — neviena pakava, kas nebūtu ieskaitļots. Tādēļ viņam ir tik daudz grāmatvežu. Aplēsdams visniecīgāko izdevumu, pat laika zaudējumu, ja zirgs sāk klibot vai tam uznāk vēdergraizes, viņš jums no nebeidzamām skaitļu rindām noteikti pateiks, cik izmaksā viena darbazirga stunda."

"Jā, bet kur tad jūsu zelta zivtiņas?" Greiams viņai atgādināja, jo viņam visai nepatika, ka tā vienmēr runā par savu viru.

"Nu, redziet, tikpat noteikti Diks grāmatvežiem liek pārbaudīt manas operācijas ar zelta zivtiņām. Tur ievesta katra darba stunda, kas mājā vai muižā nostrādāta pie zivtiņām, tāpat arī pastmarkas, vēstuļu papīrs utt. Par inventāru un telpām es pat procentus maksāju, par ūdeni viņš ņem no manis naudu, it kā viņam piederētu ūdensvads un es būtu šīs mājas īpašniece. Man aplēš 10 procentus peļņas, dažreiz iznāk arī 30. Bet Diks smejas un saka, ka, atskaitot pārvaldnieka, t. i., manu uzturu, iznākot, ka es nopelnot ļoti maz, varbūt pat strādājot ar zaudējumiem, jo par dabūto tīro peļņu nevarot algot tik labu un sapratīgu pārvaldnieku. Un tādēļ Dikam tā veicas visos viņa uzņēmumso: eksperimentus, protams, nevar skaitīt, jo viņš nekā neiesāk, pirms nav sīki izpētījis, cik tas viss var izmaksāt."

"Viņš ķeras pie lietas tikai tad, kad pārliecināts par iznākumu," Greiams teica.

"Nekad neesmu redzējusi tik lielu pašpaļāvību un pašapziņu," Paola dedzīgi izsaucās, "bet neesmu ari redzējusi neviena cilvēka, kam uz to būtu tik dibinātas tiesibas. Viņš ir ģēnijs, tikai — paradoksālā nozīmē, tā sakot — ačgārns ģēnijs. Ģēnijs viņš ir tādēļ, ka tik ārkārtīgi* līdzsvarots un nosvērts, ka tur nav ne jausmas no ģenialitātes. Tādi ļaudis ir vēl retāki un lielāki nekā īsti ģēniji. Es allaž domāju, ka arī Ābrams Linkolns bijis viens no tādiem cilvēkiem."

"Man jāatzīstas, ka es jūs īsti labi nesaprotu," Greiams sacīja.

"Ak, protams, es negribu apgalvot, ka Diks visas pasaules kārtības mērogā nozīmētu tikpat daudz, cik Linkolns," viņa steidzīgi turpināja. "Tas ir viņu lielais līdzsvars, viņu normālā cilvēka skatījums uz lietām, viņu miers, kas viņus līdzina vienu otram. Kā lai jums to izskaidroju? Redziet, es esmu viens ists ģēnijs, jo visu daru, pati nezinādama, kā tas tā iznāk. Tikai izdaru. Piemēram, mūzikā man iznāk spīdoši efekti, bet kā, es pati nezinu. Tad es peldu, nirstu zem ūdens: nekādi nevaru izskaidrot, kā visus tos jokus izraisu. Turpretim Diks nevar it nekā izdarīt, pirms nav jau izdomājis visos sikumos, kā to darīs. Viss viņam ir līdzsvarots, iepriekš paredzēts, apdomāts. Vispār viņš ir apbrīnojams cilvēks, bet kādā vienā nozarē nekā sevišķa nav pateicis. Jā, es viņu ļoti labi pazīstu. Nevienā atlētiskā sporta nozarē nekāds čempions viņš nav bijis, nevienu rekordu nav pārspējis, bet ari viduvējs sportists nav bijis, tāpat garīgā' ziņā. Viņš ir kā ķēde, kuras visi locekļi kalti pavisam līdzeni. Nav neviena ne masiva, ne vāja ķēdes locekļa."

"Man tā vien liekas, ka esmu vairāk līdzīgs jums," Greiams izteica. "Ari es dažreiz iekaistu un tad izdaru vislielākās nejēdzības, ko nekad nebiju domājis darīt. Es varu mūžam dievināt visu, kas ir noslēpumains, neuzminams."

"Bet Diks visu, kas noslēpumains, no sirds neieredz. Vismaz man tā liekas. Viņam nepietiek, ja zina, — kā, viņš grib vēl izpētit — kādēļ taisni tā un ne citādi. Visu, kas noslēpumains, viņš uzskata par izaicinājumu, kas mests viņa apziņai, tas viņu kaitina kā vērsi sarkana lupata. Viņš tad nevar nociesties, lai tikai tiktu klāt un norautu aizsegu, lai izrautu noslēpumam sirdi un dabūtu zināt, kā ir, kādēļ ir, lai noslēpums vairs nebūtu noslēpums, bet fakts, kuru var zinātniski pierādīt."

Visā šai stāvoklī bija daudz kas apslēpts un nezināms visām trim tur ierautām personām. Greiams nezināja, ar kādām izmisuma pilnām pūlēm Paola centās palikt tuva savam virām, kas ar katru nākošo dienu mazāk dabūja redzēt savus viesus, jo bija līdz ausīm ieracies savos bezgalīgajos plānos un projektos. Vienmēr viņš ieradās uz otrām brokastīm, bet ļoti reti brauca lidzi vizināties vai papriecāties. No daudzām telegrammām, ko viņš saņēma no Meksikas, Paola saprata, ka ar raktuvēm tur neiet labi. Viņa redzēja arī daudzus ārzemnieku aģentus un pārstāvjus, kuriem Meksikā bija ieguldits kapitāls, un šie mūžam steidzīgie un nevaļīgie ļaudis bieži vien pavisam nelaikā brauca pie Dika apspriesties un pārrunāt, ko darīt. Viņš sūdzējās, ka tie atņem viņam tik dārgo laiku, bet, kādēļ tie braukuši, nekad viņš citiem neteica.

"Kā man gribētos, lai tu nebūtu tik aizņemts!" viņa skumji nopūtās, tam uz ceļiem sēdēdama, cieši pieglaudušies, — tas bija vienā laimīgā rītā, kad pulksten vienpadsmitos viņai izdevās satikt viņu vienu pašu.

Gan arī tad viņš fonogrāfā diktēja kādu vēstuli, un viņa to pārtrauca; un viņa nopūtās, kad ienāca Bonbraits ar jaunu telegrammu žūksni.

"Vai mēs nevaram ar Dudiju un Fudiju drusku izjāt, tikai mēs divi vien?" viņa lūdzās.

Viņš smaidīja un tikai pakratīja galvu.

"Šodien pie brokastīm tu redzēsi pavisam ērmotu kompāniju," viņš sacīja. "Nevienam citam tas nav jāzina, bet tev es pateikšu." Kamēr Bonbraits rakņājās pa atvilktnēm, salikdams papīrus, viņš runāja klusāk. "Tie ir Tampiko petrolejas sabiedrības vīri. Samuels, Nacisuo prezidents, ieradies pats, Višers, Pirsona-Bruka grupas lielais pārstāvis, kas nopircis austrumu naftu un Tinanas centrālo dzelzceļu, un Metevsons, Palmerstona lietu lielais vadītājs — un vēl daži. Šie kungi uz kādu laiku aizmirsuši savas ķildas un var sanākt uz kopīgu apspriedi," Diks teica, "no tā tu vari saprast, ka labi tur neiet. Redzi, viņiem ir nafta, man zelts. Nu viņi grib visas šis intereses apvienot. Jā, turienes gaisā ir draudīgi mākoņi, mums jāapvienojas un jāstrādā visiem draudzīgi kopā vai arī — jābēg no Meksikas prom. Es negribu slēpt, ka pirms trijiem gadiem viņi pameta mani vienu kļūmā stāvokli un man vajadzēja, tā sakot, sēdēt savā telti un tēlot dusmigo Eshilu, līdz nu viņi paši nāk pie manis."

Stāstīdams viņš glāstīja to un nosauca par savu mīļo sieviņu, tomēr viņa manija, ka acis tam nemierīgi raugās apkārt un nepacietīgi veras uz fonogrāfā pusi, kur palika nepabeigtā vēstule.

"Nu," viņš teica, to pie sevis glauzdams, it kā teikdams, ka viņam vairs nav laika, "es būšu līdz pusdienai aizņemts. Neviens no viņiem nepaliks pa nakti. Pirms pusdienas viņi brauks prom."

Ņipri un vingri viņa nolēca no vira ceļiem, atraisījās no viņa skāvieniem, nostājās tā priekšā un skatījās uz viņu zvērošām acīm, vaigi bija gluži bāli, bet seja noteikta un stingra, it kā viņa gribētu tam sacit ko ļoti svarīgu, — bet uzreiz klusi ieskanējās zvaniņš, un Dīks izstiepa roku, lai paņemtu telefona klausuli. Paola neviļus sarāvās, klusi nopūtās un iziedama redzēja, ka Bonbraits, ar telegrammu žūksni rokā steidzīgi devās pie galda; turpat vēl viņa dzirdēja sarunas sākumu.

"Nē," Diks teica. 'Tas nav iespējams. Lai viņš to izpilda, ja nē, es rīkošos citādi. Kas par mutvārdu norunu! Muļķības! Būtu mutvārdu līgums, tad, protams, viņš to varētu neizpildīt. Bet man te ļoti interesantas vēstules, kuras viņš, acīm redzot, aizmirsis… Jā, jā; kura katra tiesa… Piecos es jums aizsūtīšu visu žūksni… Un pasakiet viņam manā vārdā, ja vien viņš mēģinās tādus jokus taisīt, es viņu saliekšu ragā. Viņš dabūs iepazīties ar manu konkurenci, — es ierīkošu citu tvaikoņu līniju, un nepaies ne gads, kad viņš jau būs administrācijas nagos… Un vēl… Allo! Jūs tur?.. Uzmeklējiet, ko es jums teicu. Esmu gandriz pārliecināts, ka atradīsiet un "starpštatu komiteja" var viņu likvidēt uz divu pantu pamata…"

Ne Greiams, ne ari Paola nemaz neiedomājās, ka Diks, šis smalkais vērotājs, dziļais domātājs, kas spēj nojaust nākošos notikumus pēc sīkām, netveramām niansēm un pēc nevienam citam neredzamām pazīmēm, kas vēlāk taisni tā arī notiek, kā viņš bija paredzējis, neviens no viņiem nemanīja, ka viņš jau nojauš to, kas vēl nebija noticis, bet kas varēja notikt. Viņš nedzirdēja Paolas nozīmīgos vārdus pagalmā, neredzēja, kā Greiams saprata viņas vaicājošos skatienus zem arkām. Nekā Diks nebija dzirdējis, ļoti maz bija redzējis, bet ar savu nojautu daudz ko uzminēja, un pat agrāk, nekā pati Paola neskaidri noprata, ko tikai vēlāk sāka saprast.

Vienīgais, ko viņš redzēja un uz ko varēja dibināt savus iespējamos paredzējumus, bija viņa novērojumi tovakar, kad viņš, gan aizņemts bridža partijā, tomēr manija, ka Paola ar Greiamu, čigānu dziesmu nodziedājuši, tik strauji aizgāja no klavierēm. Un tai pašā vakarā viņš vēl redzēja, kā viņi piegāja pie galda un zobojās, ka Diks tik daudz zaudē, un tad viņš pamanīja Paolas valšķīgi drudžainā sejā ko savādu, neparastu. Viņš tiem atbildēja tādā pašā tonī, bet savām smaidošām acīm nevērīgi pavērās uz Greiamu un redzēja arī viņa sejā ko neparastu. "Viņš ir ārkārtīgi uzbudināts," Dikam iešāvās prātā, bet tai pašā mirklī viņš sev sacīja: "Kādēļ? Vai tad šim uzbudinājumam ir kāds sakars ar to, ka Paola tik pēkšņi aizgāja no klavierēm?" Un visu laiku, kamēr šie jautājumi klida pa viņa smadzenēm, viņš klusībā smējās par viņiem abiem, jaukdams un dalīdams kārtis, un gluži bez trumpjiem laimēja partiju.

Bet pats viņš pūlējās nedomāt, ka varētu notikt tas, ko neskaidri nojauta. "Nejaušais minējums, sīku apstākļu nejēdzīgā sagadīšanās," viņš gudri nodomāja, "tikai padara vēl pievilcīgāku un jaukāku manu sievu un draugu." Bet citreiz viņam neizdevās aizvairīt šīs domas, kas iezagās dvēselē… Kādēļ viņi tovakar tik strauji pārtrauca dziedāšanu? Kādēļ viņam radies tik skaidrs iespaids, ka tur noticis kas neparasts? Kādēļ Greiams izskatījās tik ārkārtīgi satraukts?

Arī Bonbraits reiz no rita pēdējā priekšpusdienas stundā, pierakstīdams diktēto telegrammu, zināja, ka Diks, nepārtraukdams diktēt, piegāja pie loga ne gluži netīšām, bet tādēļ, ka alejā izdzirda pakavu dimu. Tas nebija pirmais rits pašā pēdējā laikā, kad viņš it kā neviļus piegāja pie šī loga, lai izklaidīgi paraudzitos uz jātnieku baru, kad tas braši sajāja aplokā. Bet šorīt viņš jau zināja, kas tur atjās, kad pašus jātniekus vēl nemaz neredzēja.

—. "Brekstonam briesmas nedraud," — viņš diktēja tālāk, un viņa balss nemaz nepārvērtās, tikai viņš skatijās uz ceļu, kur vajadzēja parādīties jātniekiem. — "Ja būs nenovēršams konflikts, viņš var doties pāri kalniem prom uz Arizonu. Nekavējoties satieciet Konoru. Brekstons viņam atstāja plašus aizrādījumus. Konors rīt būs Vašingtonā. Sūtiet man pilnīgas ziņas par katru notikurp

;Tuļr jātnieku baram pa priekšu drazas Stirniņa un Altadens. Diks nebija maldījies. Jautras klaigas un smiekli, daudzo pakavu dima vēstīja, ka jāj arī citi.

'•-"Nākošo telegrammu, mister Bonbrait, lūdzu sastādiet pēc Harvesta koda," Diks mierīgi turpināja, vērodams, cik Greiams labs.ļātnieķs, tomēr ne spīdošs, un nodomāja, ka jāliek, lai viņam dod smagāku ^

"Šo telegrammu adresējiet Džeremijam Brekstonam," un viņš pabeidza savus rīta darbus. "Sūtiet pa abām līnijām. Varbūt aizies, ja ne viena, tad otra."