Lielās mājas mazā saimniece

16

Pie brokastīm no Dika sejas neviens nemanīja, ka viņam būtu kādas nepatikšanas, katrs varēja nodomāt, ka Brekstons atvedis vislabākās ziņas par raktuvju pastāvīgo peļņu. Kaut Veils aizbrauca jau ar pirmo rīta vilcienu, tātad lietas, kuru dēļ viņš atbrauca pie Dika, bija nokārtotas neparasti agri, tomēr Greiams pie brokastgalda redzēja daudz plašāku sabiedrību nekā parasti. Bez kādas pavecākas un aptaukojušās augstāko aprindu dāmas, misis Tilijas, kuru viņš nemaz nepazina, bija vēl kādi tris jauni viesi, par kuriem viņš šo to dabūja zināt: tie bija misters Gulhuss — valdības veterinārs, gleznotājs Deakons, kas bija Kalifornijā pazīstams kā labs portretists, un kāda Klusā okeāna pasta kuģa kapteinis Lesters, kas pirms gadiem divdesmit bija kalpojis pie Dika par jahtas vadītāju un viņam iemācījis navigācijas mākslu.

Kad brokastis jau gāja uz beigām un pārvaldnieks skatījās, cik pulkstenis, Diks Brekstonam teica:

"Džeremij, es gribētu jums kaut ko parādīt. Brauksim tūliņ pat. Lidz piestātnei jūs tiksiet laikā, tas būs pa ceļam."

"Brauksim visi, visi vienā kompānijā," Paola teica. "Es ļoti gribētu to redzēt, jo tas ir Dika noslēpums." Kad Diks tam piekrita, viņa lika, lai tūliņ piebrauc automobiļus un apseglo zirgus.

"Kas tas ir?" Greiams jautāja, kad viņa jau bija gatava doties ceļā.

"Ak, kāda no Dika idejām. Tas ir kāds izgudrojums. Viņš apgalvo, ka tas apvērsīs visu lauksaimniecības, tas ir, siksaimniecības iekārtu. Es apmēram zinu, kas tas ir, bet darbā to vēl neesmu redzējusi."

"Tas ir miljardiem vērts — ja vien tā lieta ies," Diks smaidīja. "Miljardi visas pasaules zemniekiem un varbūt daži procenti arī man… ja vien tā lieta ies."

"Bet kas tas ir?" O'Hais jautāja. "Mūzika govju kūti, lai govis labprātāk ļautu sevi slaukt?"

"Katrs zemnieks, sēdēdams uz balkona, var pats art," Diks jautri teica. "Bet pagaidiet, kamēr paši redzēsiet. Gulhus, tas ir kāds mēģinājums, kas man pašam izputinās veikalu, ja būs labi izdevies, jo katrs zemnieks desmit morgenu lielā saimniecībā varēs iztikt bez zirga."

Automobiļos un uz zirgiem viņi nobrauca vairāk nekā jūdzi, lidz pabrauca garām lopu muižai. Priekšā viņi ieraudzīja četrstūrainu, ar sētu iežogotu lauku, kas bija tieši desmit akru liels, kā Diks apgalvoja.

"Te jūs redzat viena cilvēka un viena zirga darbu, bet pats zemnieks sēž uz balkona. Lūdzu iedomājieties, ka jūs sēžat uz balkona."

Lauka vidū stāvēja stiprs, vismaz sešus metrus augsts tērauda masts, kas pašā apakšā bija piestiprināts ar virvēm, kādas lieto, lai piestiprinātu buru mastu. No kastes, kas bija piestiprināta masta galā, gāja tieva tērauda stieple lidz maza benzina traktora regulatoram, kas atradās lauka malā. Pie traktora stāvēja divi mehāniķi, kuri uz Dika pavēli .iedarbināja motoru.

"Te ir balkons," Diks teica. "Jums atliek tikai iedomāties, ka mēs, nākotnes zemkopji, sēžam šeit ēnā un lasām avīzi, kamēr tīrumu apar bez zirga un cilvēka palīdzības."

Kamēr kaste masta galā satina stiepli, traktors apdzina ap lauku vienu spirālveidīgu vagu.

"Ne zirgs, ne kučieris, ne arājs, it nekas nav vajadzigs, zemniekam tikai jāiedarbina traktors," Diks uzvaras priekā gavilēdams teica, un pa to laiku savādais aparāts apmeta tālāk brūno arumu virskārtu un aizdzina savu spirāli lauka vidū. "Art, ecēt, velt, mēslot un nopļaut: visu var padarit, sēdēdams uz balkona. Un, kur vien zemnieks var dabūt strāvu no spēkstacijas, tur viņam vai viņa sievai vajag tikai piespiest podziņu, un viņš var lasīt tālāk savu avīzi vai ari viņa var doties virtuvē."

"Vienīgais trūkums ir tas, ka loka vietā nevar apart četrstūri," Greiams sajūsmināts teica.

"Jā," sacīja Gulhuss, "aparot četrstūrainu lauku apaļiski, viena daļa zemes paliek neaparta."

"Jā gan!" Diks atbildēja. "Bet kādā vietā uz šiem desmit akriem vajadzīgs arī balkons. Un, ja ir balkons, tad jābūt arī mājai, šķūnim, vistu pagalmam un pārējām saimniecības ēkām. Lieliski! Ļaujiet tik viņam lauzt vecās tradīcijas un celt ēkas nevis šo desmit akru vidū, kā bija parasts līdz šim, bet uz atlikušajiem trim akriem. Malās viņš var sastādīt augļu un košumkokus."

"Cik tad tas viss maksā?" Džeremijs Brekstons jautāja.

"Acumirklī mēs to varētu ar mērenu peļņu pārdot un uzstādīt par pieci simti. Bet, ja to sāks plaši pielietot un ražos, ievērojot visas modernās metodes, tad cenu varēs pazemināt līdz trīs simti. Bet tagad, teiksim: pieci simti. Un, ja atskaita piecpadsmit procentus nodokļiem un nomaksai, tad zemniekam tas izmaksās septiņdesmit piecus dolārus gadā. Bet kurš lauksaimnieks var uzturēt zirgu par septiņdesmit pieciem dolāriem? Un bez tam viņš vēl vismaz par divi simti dolāriem ietaupa darba spēku, paša vai svešu, tas gluži vienalga."

"Bet kas dzīs traktoru?" Rita jautāja.

"Tērauda stieple masta galā, kur stieples kaste uzstādīta pilnā rādiusā, — tā bija liela māksla aplēst, — un kabelis, kas tinas kastē uz ass, palikdams arvien īsāks, dzen traktoru uz lauka vidu."

Greiams bija ļoti ieinteresēts par traktoru, bet nevarēja novērst acis no lieliskās "gleznas", — Paola uz zirga. Pirmoreiz viņa jāja ar Stirniņu, skaisto ķēvīti, kuru Henesijs bija tik rūpigi viņai iejājis. Slepus jūsmodams par viņas smalko sievietes nojautu, Greiams pasmaidīja: patiesi, vai viņa kostīmu šūdinājusi taisni jāšanai ar ķēvīti vai tikai paņēmusi, kas viņai vislabāk piestāv, bet izskatīties tas izskatījās brīnišķigi.

Parastās amazones vietā viņa bija apģērbusi nebalināta audekla blūzīti ar atliektu apkaklīti, jo bija ļoti karsta diena. īsie svārciņi bija mazliet pāri ceļiem, bet no ceļiem līdz jātnieku zābaciņiem ar piešiem tai bija ap kājām šauras vīriešu bikses. Svārciņi un bikses bija no gaiši brūna samta. Rokās gari, balti, miksti cimdi, kas labi pieskaņojās apkaklītei un izcēla apģērba maigo krāsu. Galva viņai bija kaila, mati cieši pie ausim un ap pakausi sasukāti.

"Es nevaru saprast, kā jūs varat saglabāt tādu ādas krāsu, ja nemaz nevairāties saules staru," Greiams riskēja pavaicāt.

"Bet es jau vairos," viņa pasmaidīja, "tas ir — ļaujos to iespaidiem tikai dažas reizes gadā. Man patīk, ka saule skar manus matus, bet negribu stipri iedegt."

Stirniņa sāka niķoties, uzpūta viegls vējiņš un no saliektā, biksēm cieši apņemtā ceļgala parāva mazliet uz augšu viņas svārkus. Atkal Greiams redzēja viņas apaļīgo ceļgalu baltumu un tūdaļ arī pamanīja, cik cieši viņas celis piespiests pie gaišās ādas angļu segliem tādā pašā krāsā kā viņas zirgs un jātnieces kostīms.

Kad drīz pēc tam traktora magnēts sāka streikot un mehāniķi pusuzartā laukā sāka meklēt bojājumu, sabiedrība izšķīrās un Paolas vadibā, pametot Diku pie mašinas, devās prom uz peldētavu. Pa ceļam viesi varēja priecāties par priekšzimīgām lopu kūtim. Tur cūkkopības pārzinis Krelins parādija "Lēdiju Esletonu" ar visu tās jauno, neskaitāmo un jau it apvēlušos pēcnācēju saimi, un pats viņš mīlīgi teica: "Un neviena paša, kas nebūtu izdevies! Neviena paša!"

Citas lieliskās Bērkšīras, Durokas, Džersijas un 0.1.C. sugas audzētavas apskatījuši, viņi devās apraudzīt jaunpiedzimusos kazlēnus un jērus un aitas un kazas, bet, kad visi jau bija krietni noguruši, Paola pa telefonu pieteica lopkopības pārzinim, ka viņi būs tur, un visu kompāniju aizveda apskatit slaveno vērsi Polo ar viņa augligo īsradžu harēmu un tikpat augligo Džersijas godalgoto govju baru, kuras bija pārspējušas gandriz visus dabūtā piena un sviesta daudzuma un labuma rekordus. Pagājuši garām vairākiem noslēgtiem aplokiem, kur katrā bija savs atsevišķs ganāmpulks, jātnieki bija nokļuvuši līdz zirgkopibas pārziņa mistera Mendelhola valstibai, ,kas ar apzinīgu lepnumu izveda viesiem rādīt veselu rindu lielisku ērzeļu, starp citiem ari Kalnu karali; pēc tam viņš rādīja tīrasiņu ķēves, ar daiļo Princesi priekšgalā, kura no visām atšķīrās ar savu muzikālo, sidrabaino zviedzienu. Pat Princeses jau pavisam vecā māte — Besija — iznāca viesiem parādīties, lai visi sajustu pelnītu pateicibu un cienību pret vairāku slavenu paaudžu ciltszaru.

Donalds Vere, kuru neinteresēja peldētāju varoņdarbi, pulksten četros vienā no automobiļiem aizbrauca atpakaļ uz Lielo Māju, bej: misters Gulhuss palika pie mistera Mendelhola. lai ar viņu apspriestos par Sīras zirgiem. Bet Diks visu kompāniju gaidīja pie peldētavas, un meitenes tūliņ prasija, lai nodzied vakar apsolīto dziesmu.

"īstenibā tā nav nekāda jauna dziesma," Diks teica, un viņa acis valšķīgi iemirdzējās, "un mana jau nu nemaz nē. To dziedāja Japānā, kad es vēl nebiju pat pasaulē nācis, droši vien pat tad jau. kad Kolumbs vēl nebija Ameriku atradis. Un tā jādzied duetā, tā ir rotaļas dziesma, ar ķīlām. Paolai būs jādzied man līdzi. Es jūs iemācīšu. Paola, sēsties te, nu tā. Bet jūs visi sanāciet apkārt un ari apsēdieties."

Paola nosēdās zemē, pretim vīram, pašā loka vidū. Sekodama vira kustībām, vienā takti ar tām, viņa vispirms plaukstām iesita pa saviem ceļgaliem, tad sasita abas plaukstas un beidzot sita abas plaukstas pret Dika plaukstām (kā ar maziem bērniem mēdz iet rotaļu "plaukstiņās"); un viņš tai pašā laikā sāka dziedāt, viņa lidzi, un tālāk dziedāja abi kopā. Tā bija austrumnieciska melodija, vienmuļa, sākumā diezgan lēna, bet ar stipri aizrautigu ritmu, kas palika ar katru bridi straujāks un neviļus katru valdzināja. Vārdu nekādu nebija, tikai nesaprotami nosaukumi:

"Džong-Kina, Džong-Kina, Džong-Džong, Kina-Kina, Jakohama, Nagasaki, Kobemaro-Hoi!"

Pēdējo balsienu — "hoi" vajadzēja strauji izkliegt, vienu oktāvu augstāk, un tad visi rotaļnieki pēkšņi strauji izstiepa rokas cits uz citu, vai nu sažņaugtas, vai plaukstām vaļā. Rotaļas uzdevums bija tas, ka Paolas rokām vajadzēja būt ar Diku vienādā stāvokli, — ja viņam vaļā, ari viņai vajadzēja būt vaļā, un otrādi. Pirmoreiz viņai izdevās: abiem rokas bija sažņaugtas. Viņš noņēma cepuri un uzmeta to Lisijai uz ceļiem.

"Paspēlēts!" viņš teica. "Nu, vēlreiz, Paola!"

Viņi atkārtoja vēlreiz.

Džong-Kina. Džong-Kina, Džong-Džong, Kina-Kina, Jakohama, Nagasaki, Kobemaro-Hoi!!

Bet nu, kad viņi kliedza "hoi", viņas rokas bija sažņaugtas un Dikam — vaļā.

"Paspēlējusi, paspēlējusi!" meitenes sauca.

Paola apmulsusi apskatija savu kostimu.

"Ko gan lai dodu?"

"Matadatu," Diks teica, un bruņurupuča matadata iekrita Lisijai klēpi.

"Cik bēdigi!" viņa iesaucās, kad tur iemeta pēdējo matadatu, jau septito reizi. "Es nemaz nesaprotu, kādēļ esmu tik neveikla un neapķērīga. Laikam nelaime ir tā, ka tu, Dik, esi pārāk veikls. Nekad es tev netieku līdzi."

Rotaļa turpinājās. Paola atkal paspēlēja un atdeva vienu piesi, par ko krustmāte misis Tilija pārmezdama izsaucās: "Bet Paola…!" Bet viņa teica, ka atdošot arī zābaciņus, ja pazaudēšot otru piesi. Trīs reizes no vietas laime bija pametusi Diku, un vajadzēja atdot abus piešus un aproču pulksteni. Tad atkal Paola pazaudēja abus piešus un aproču pulksteni.

"Džong-Kina! Džong-Kina!" atkal viņa sāka, kaut krustmāte lūdzās: "Paola, beidz jel! Kā tev nav kauna!"

Un Diks, uzvarot uzkliegdams "Hoi!", atkal laimēja; visi sāka smieties, kad Paola novilka vienu zābaciņu un iesvieda Lisijai klēpī, kur nu jau bija sakrājusies vesela kaudze ķīlu.

"Nekas, krustmāt Marta," viņa mierināja misis Tiliju. "Mistera Donalda te nav, cits neviens jau te nejutisies šokēts. Nu, Dik! Tā taču neiet, ka tu vienmēr tikai laimēsi vien!"

"Džong-Kina! Džong-Kina!" viņi abi dziedāja.

Sākdami lēni, viņi dziedāja arvien straujāk, un abi, tikko vārdus izrunādami, steidzās beigt, sizdami plaukstās. No kustībām un uztraukuma, un ari vēl no saules Paolas smaidošā seja nu bija koši sārta.

Evansam Greiamam bija visu laiku jāpaliek klusa skatītāja lomā, par ko viņš slepus pie sevis dusmojās. Jau sen viņš pazina šo rotaļu, bija redzējis, kā Japānas tējnicās to izpilda geišas. Kaut Lielā Mājā neviens it ne ar ko nerēķinājās, viņš tomēr jutās apvainots, ka Paolai jāpiedalās tādā rotaļā. Bet viņam nemaz neienāca prātā, ka viņš tikai ar lielu ziņkāri gaidītu, kā beigsies rotaļnieku azarts, ja Paolas vietā dziedātu Lisija, Ernestīne vai Rita. Tikai vēlāk viņš saprata, ka viņu tas aizskāra vienīgi tādēļ, ka dziedāja taisni Paola, — tātad viņa jau bija daudz dziļāk iespiedusies tā sirdī, nekā viņš pats domāja. Un viņš ari manīja, ka sāk dusmoties un tikai ar lielām pūlēm savaldās, lai neprotestētu.

Bet ķīlu klēpi jau atradās ari Dika sērkociņu turziņa un papirosu etvija un Paolas otrs zābaciņš, jostiņa, sakta un laulības gredzens. Misis Tilija pūlējas noturēties stoiskā mierā un neteica vairs ne vārda.

"Džong-Kina! Džong-Kina!" Paola smiedamās dziedāja, un Greiams dzirdēja, kā Ernestīne smaididama čukst Bertām:

"Nu es vairs nezinu, ko vēl viņa varētu atdot."

"Jūs taču viņu pazīstat," Bērts atteica. "Ja aizrausies, tad gala vairs nav, un aizrāvusies viņa ir neaptverama."

"Hoi!" Diks un Paola abi reizē izsaucās. Viņai rokas bija sažņaugtas, viņam vaļā. Greiams velti lūkojās, ko vēl viņa varētu noņemt no sava kostīma.

"Nu, nu," Diks smējās, "padziedāji, padancoji un par mūziku jāmaksā."

"Ko, vai viņš traks palicis, vai?" Greiams domāja.

"Ko tad," Paola nopūtās, pirkstiem apčubinādama blūzītes podziņas. "Kad jādod, nekā nevar darīt, te būs."

Greiams vairs tikko valdījās, viņš novērsās un nemaz vairs neskatījās. Visi apklusa, un pa to laiku, kā viņš minēja, tie gaidīja, kas nu būs. Pēkšņi Ernestīne nospurkšķēja, un visi sāka skaļi smieties, bet Bērts iesaucās: "Tas jau agrāk sagatavots!" Greiams neizturēja un strauji pagriezās. Mazā saimniece nometa blūzīti un palika sēdot peldu kostimā, kas, acīm redzot, bija jau agrāk pavilkts zem blūzītes.

"Nu, Lisij, tava reize!" Diks izaicinoši uzsauca.

Bet Lisija nebija tam sagatavojusies kā māsa un nosarka, tādēļ aicināja meitenes ģērbties un iet peldēties.

Un atkal Greiams ar patiesu sajūsmu skatījās, kā Paola meistariski metās zem ūdens no divpadsmit metru augstās platformas, dzirdēja Berta apbrinas saucienu: "īstā Anete Kelermane!", un viņa domas aizklīda pie apbrinojamās

Lielās Mājas mazās saimnieces un viņas brinišķigās dzīves. Kad viņš bija zem ūdens un, vaļējām acīm skatīdamies uz dibenu, peldēja pāri baseinam, viņam iešāvās prātā, ka viņš īstenībā nekā par to nezina, vienīgi tikai, ka viņa ir — Dika Foresta sieva. Kad un kur tā dzimusi un augusi, kā dzīvojusi, kāda viņas pagātne — par to viņš nezināja it nekā.

Ernestīne viņam stāstīja, ka viņa un Lisija ir Paolas pusmāsas. Nu viņš par to zināja jau ko vairāk. Ūdens kļuva gaišāks, un viņš nodomāja, ka sasniedzis baseina malu; bet, kad viņš ieraudzīja Dika un Berta sakrustotās kājas, — viņi droši vien spēkojās, — viņš, arvienu vēl zem ūdens, pagriezās atpakaļ un aizpeldēja sešus metrus tālāk. Te stāvēja misis Tilija jeb krustmāte Marta, kā viņu sauca Paola. Vai viņa tiešām bija tai krustmāte? Jeb viņa to tikai tā sauca tādēļ, ka tā bija Lisijas un Ernestīnes mātes māsa?

Viņš iznira, un pārējie uzsauca, lai kāpjot no ūdens ārā un piedaloties "Kaķa un peles" spēlē. Nākošā pusstundā, nogurdinošās spēles laikā, viņš arvien apbrīnoja Paolas gudrību, izveicību un viltību, ar kādu viņa mēģināja tikt ārā no loka. Beidzot viņi bija noguruši, noslēdza derības un vēlreiz pārpeldēja pāri baseinam, tad izkāpa laukā un gāja sauļoties, saguldamies lokā ap misis Tiliju.

Drīz vien iesāka atkal jokoties, un Paola visādi zobojās par misis Tiliju.

"Zini, krustmāt Marta, kaut ari tu neesi iemācījusies peldēt, tev nav nekāda iemesla tā izturēties. Es varu peldēt un saku tev, ka varu ari nirt un palikt desmit minūtes zem ūdens."

"Nerunā muļķības, bērns!" misis Tilija smējās. "Kad tavs tēvs vēl bija jauns — daudz jaunāks, kā tu tagad, bērns, — viņš varēja ilgāk par visiem citiem nirt, un es zinu, ka viņa rekords bija trīs minūtes un četrdesmit sekundes. Es to zinu ļoti labi, jo pati turēju pulksteni, kad viņš saderēja ar Hariju Selbiju un uzvarēja."

"Ak, es zinu, mans tēvs bija ievērojams vīrs," Paola teica, "bet laiki ir mainījušies. Ja vecais miļais tēvs būtu šeit, viņš būtu beigts, ja gribētu palikt tikpat ilgi zem ūdens kā es: Desmit minūtes! Man tas ir tīrais nieks. To es tev parādīšu. Turi pulksteni, krustmāt Marta, un vēro laiku. Tas ir tik viegli…"

"Kā nošaut zivi spainī," Diks viņas vietā nobeidza.

Paola uzkāpa nolēktuvē.

"Sāc skaitit, kad būšu gaisā," viņa teica.

"Iztaisi savu pusotra loka saltomortāli," Diks sauca.

Viņa pasmaidīja, palocīja galvu un dziļi ievilka elpu, it kā viņai ar lielām pūlēm būtu jāpiepilda ar gaisu pēdējais kaktiņš plaušās. Greiams sajūsmināts vēroja viņu. Būdams pats labs peldētājs, viņš reti redzēja sievietes, kas izdara šo lēcienu, un tad arī tikai profesionālās peldētājas. Viņas slapjais, gaiši zilzaļais zīda peldkostīms cieši piekļāvās augumam, atklādams ķermeņa harmonisko daiļumu. Šķiet, pēdējām izmisušām pūlēm viņa centās vēl ieelpot gaisu, tad taisnu un spraigu ķermeni, stilbus un kājas kopā saspiedusi, nolēca no paša dēļa daļa. Gaisā viņa ķermeni salieca lodē, apsviedās apkārt, tad atkal izstiepās taisni un iekrita ar galvu ūdenī, gandrīz nemaz to nesaviļņodama.

"Toledozobens stiprāk noplunkšķētu," Greiams teica.

"Kaut es tā varētu lēkt," Ernestine apbrīnodama čukstēja. "Bet es nekad tā nepratīšu, Diks saka, ka vajag pareizi laiku aplēst, un tā ir Paolas gudrība. Viņai ir laika sajūta"

"Tas ir augstāko spēju atraisījums," Greiams piebilda.

"Un pie tam pavisam apzinīgi," Diks teica.

"Viņa pilnīgi izstiepās," Greiams piebilda. "Neesmu redzējis nevienu profesionāli tik labi nolecam."

"Un esmu lepnāks uz to nekā viņa pati," Diks piebilda, "ziniet, es pats viņu iemācīju, kaut man jāatzīst, ka tas neprasīja lielas pūles. Viņai nemaz nav grūti pilnīgi pārvaldīt savas kustības. Un pie tam viņas griba un laika sajūta, — pats pirmais mēģinājums jau bija vairāk kā pieklājīgs."

"Paola ir izcila sieviete," misis Tilija lepni teica un vienmēr no pulksteņa rādītāja paskatījās uz gludo ūdens līmeni. "Neviena sieviete nepeld tik labi kā

vīrietis. Bet Paola to spēj.- Tris minūtes un četrdesmit sekundes! Viņa ir pārspējusi sava tēva rekordu."

Kad pagāja četras minūtes, misis Tilija sāka uztraukuma platām acīm skatīties te uz vienu, te otru. Kapteinis Lesters, kas nezināja noslēpumu, lādēdamies pietrūkās un metās baseinā.

"Viņai ir kas noticis," misis Tilija, ar pūlēm izlikdamās mierīga, teica. "Lecot viņa ir sasitusies. Leciet viņai pakaļ, jūs, vīrieši!"

Bet Greiams, Bērts un Diks, zem ūdens satikušies, jautri smējās un sniedza viens otram rokas. Diks deva zīmi viņam sekot, izveda viņus caur dziļo ēnaino ūdeni un ieveda alā, kur atrada Paolu, turoties ūdenī stāvus, tad viņi sāka klusu sačukstēties un smieties.

"Mums vajadzēja tik paskatīties, vai nekas nav noticis," Diks paskaidroja. "Bet tagad jādodas atkal prom. Tu, Bert, papriekšu, tad Evanss, bet es pēdējais."

Un viens pēc otra viņi ienira tumšajā ūdeni un parādījās atkal virs līmeņa. Misis Tilija stāvēja baseina malā.

"Man šķiet, tā ir tava parastā muļķošanās, Dik Forest…" viņa iesāka. Bet Diks izlikās, ka nekā nedzird, bet pārdabīgi mierīgs deva rīkojumus pa labi un pa kreisi, bet tik skaļi, lai viņa to dzirdētu.

"Mums, draugi, jāķeras sistemātiskāk pie lietas. Tu, Bert, un jūs, Evans, man palīdzēsiet. Mēs sāksim šai galā, pusotra metra atstatu viens no otra, un pārmeklēsim dibenu no vienas malas līdz otrai. Un tad tāpat atpakaļ."

"Nemaz nepūlieties, mani kungi," misis Tilija sauca un sāka skaļi smieties. "Bet tu, Dik, lūdzams, nāc tūliņ ārā. Es gribu tevi iepļaukāt."

"Saturieties, bērni," Diks sauca. "Viņai ir histērijas lēkme."

"Vēl ne, bet drīz būs gan," viņa smējās.

"Bet, nolādēta būšana, cienītā kundze, te tiešām nav ko smieties," kapteinis Lesters aizelsies teica un taisījās lēkt atpakaļ baseinā.

"Bet vai tu zini visu, krustmāt Marta, tiešām un patiesīgi?" Diks jautāja, kad drošsirdīgais jūrnieks bija ieniris ūdenī.

Misis Tilija pamāja ar galvu. "Turpini vien tālāk, Dik, vismaz vienu tu esi piekrāpis. Pagājušā gadā Honolulū man to stāstīja Elzijas Koglanes māte."

Tikai pēc deviņām minūtēm virs ūdens līmeņa iznira Paolas smaidošā seja. Viņa izlikās bezgala nogurusi, lēnām izrāpās no baseina un, grūti elpodama, nosliga pie krustmātes zemē. Kapteinis Lesters, kas tiešām ņēma nopietni savus nogurdinošos glābšanas mēģinājumus, vērigi uzlūkoja Paolu, aizgāja lidz tuvākam stabam un tris reizes piesita pieri.

"Es baidos, ka nebiju zem ūdens desmit minūtes," Paola teica. "Bet mazāk taču nebija, vai nē, krustmāt Marta?"

"Tu vispār nebiji ilgi dibenā," misis Tilija atbildēja, "ja jau tu no manis to prasi. Es brinos, ka tu vispār esi slapja… Tā, tā, elpo vien pavisam normāli, bērns, — nekādi joki te nav vajadzīgi. Es atceros, ka reiz Indijā, vēl maza meitene būdama, redzēju veselu baru faķīru, kuri ielēca akā un palika vēl daudz, daudz ilgāk nekā tu."

"Tu zināji patiesību!" Paola mēģināja dabūt virsroku.

"Bet tu nezināji, ka es to zinu. Un tādēļ tava uzvešanās bija tiešām noziedzīga. Sieviete manā vecumā, ar manu sirdi…"

"Un tavu svētito galviņu," Paola iesaucās.

"Jā, es tiešām gribētu tev dot krietnu pļauku."

"Bet es tev gribētu atbildēt ar krietnu skūpstu, jo esmu tik slapja," Paola smējās. "Bet katrā ziņā kapteini Lesteru mēs tomēr piemānījām… vai nē, kaptein?"

"Nemaz nerunājiet ar mani," dūšīgais jūrnieks drūmi nomurmināja. "Es patlaban domāju, kā lai jums atriebjos… Kas attiecas uz jums, mister Dik Forest, tad es vēl skaidri nezinu, vai uzspridzināt jūsu lopu muižu vai ari lai pārgriežu jūsu "Kalnu karalim" dzīslas. Varbūt es izdarīšu abus. Bet vispirms es aizsprostošu ceļu jūsu jājamam zirģelim."

"Kā tev patīk Greiams?" atpakaļ jājot, Diks jautāja sievai; šoreiz viņi jāja abi līdzās, citiem pa priekšu un gabaliņu tālāk no tiem.

"Viņš ir lielisks cilvēks," viņa atbildēja. "Apmēram tavs tips, Dik. Visu var un spēj tāpat kā tu, un ari gaume viņam tāda pati kā tev: grāmatas, klaiņojumi pa visām jūrām un tā tālāk. Viņš ir arī labs mākslas sapratējs. Sabiedrībā visai asprātīgs un runīgs. Bet vai tu esi pamanījis viņa smaidu? Tas ir neatvairāms. To redzot, gribot negribot jāatbild ar smaidu."

"Bet dzive uz viņu atstājusi ari savu nopietno iespaidu," Diks teica, "tas redzams no viņa sejas."

"Jā, sevišķi acu kaktiņos. Tikko viņš pasmaidījis, paskaties uz šīm līnijām. Tur nav tik daudz noguruma, cik senie, mūžam neatrisinātie jautājumi: kādēļ? kam? vai ir vērts? — Kas īstenībā ar viņu ir?"

Bet jātnieku pulciņa viņā galā Ernestine runājās ar Greiamu.

"Diku tik ātri vis nevar iepazīt," viņa teica. "Jūs viņu vēl īsti labi nesaprotat. Bezgala dziļš. Es viņu mazliet pazistu. Paola gan viņu labi pazīst. Bet ļoti maz ir to, kas pazīst vairāk nekā tikai ārieni. Viņš ir īsts domātājs un spēj savaldīties tikpat lieliski kā senie stoiķi vai angļi, un aktieris viņš ir tāds, ka pārspēs kuru katru."

Pēc kāda laiciņa pie garā aploka, zem ozoliem, kur visi nokāpa no zirgiem, Paola smējās pilnā kaklā. r

"Turpini, turpini, Dik," viņa mudināja. "Nosauc vēl dažus!" ; ^

"Paola smejas par mani, ka es nevaru nosaukt vairāk vārdu, kas sākas ar vienu un to pašu burtu. Tā mēs spēlēdamies sagudrojam vārdus saviem kalpiem," Diks skaidroja.

"Pusotrās minūtēs viņš nosauca vairāk nekā četrdesmit… Nu, Dik, padomā vēl!"

Un Diks vēlreiz dziedošā balsi atsāka o-vārdu improvizāciju: "O-Sangs, O- Sings, O-Songs, O-Sungs…"