Lielās mājas mazā saimniece

22

"Nu, mans mīļais Dik, tavi uzskati pavisam saskan ar Karleila spriedumiem," Terenss Mak-Fens tēvišķi teica.

Filozofi sēdēja pie galda, un kopā ar Paolu, Diku un Greiamu pie galda bija septiņi cilvēki.

"Kādu stāvokli skaidri nosaukt vēl nenozīmē to noliegt," Diks pretojās. "Ļoti labi ir dievināt varoņus. Es nerunāju kā sholastiķis vien, bet ari kā praktisks lopkopis, kas mācijies pazīt sugu krustojumus."

"Un man jāizsaka secinājums," Hankoks iesaucās, "ka hotentots ne par matu nav peļamāks par kuru katru balto, vai ne?"

"Jūs runājat kā dienvidnieks," Diks smaididams teica. "Aizspriedumi, ko neesat vis mantojuši, bet ieguvuši no agrās bērnības, dzīvojot zināmā apkārtnē, ir tik liels spēks, ka visa filozofija to nevar satricināt. Bet man liekas, ka varēšu mazliet tuvāk paskaidrot savus uzskatus. Viduvējs hotentots vai melanēzietis diezgan maz atšķiras no viduvēja baltās rases cilvēka. Starpība tikai tā, ka hotentotiem un nēģeriem viduvējo cilvēku ir daudz vairāk, bet ļoti liela daļa balto pārsniedz viduvējos. Tos es saucu par vadošiem cilvēkiem; viņi ir tie, kuri rauj uz priekšu arī visus viduvējos. Neaizmirstiet, ka viņi nespēj pacelt viduvējo cilvēku garīgās spējas, tikai labāk viņus apbruņo ar gara ieročiem, lai tie var izdevīgāk piemēroties apkārtnei, tie dod viduvējiem ļaudim iespēju padarīt intensīvāku, tā sakot, paātrināt visas ļaužu sadzives tempu. Dodiet indiānim loka un bultu vietā moderno šauteni, un viņš jums samedīs daudzreiz vairāk zvēru un putnu. Bet pats indiānis no tā nemaz nepārvērtīsies. Tikai visa indiāņu rase radījusi tik ļoti maz augstāk attīstītu cilvēku, ka pa visiem desmit tūkstošiem gadu indiāņi nav varējuši tikt pie modernās šautenes."

"Turpiniet, Dik, attīstīt tālāk savu ideju," Terenss viņu skubināja, "es sāku nojaust, kurp jūs virzāt savas domas, un drīz vien jūs būsiet pavisam uzveicis Aronu ar viņa rasu aizspriedumu teorijām, jo viņam vairāk nekā nav kā iedomāta pārākuma muļķīgā uzpūtība."

"Pāri viduvējībai attīstīti cilvēki ir visi izgudrotāji — būvētāji, vārdu sakot — viņi valda. Rase, kurai tādu nav daudz, pieskaitāma pie zemākām. Tā joprojām iet medībās ar bultām un stopu. Tā nav pietiekoši bruņota. Nu, pāriesim uz viduvēju baltās rases cilvēku: viņš ir gluži tāds pats lopiņš, — stulbs, nekustīgs, aprobežots, attīstības nespējīgs, — taisni kā viduvējs mežonis. Tomēr viduvējs baltais ir žirgtāks, darbīgāks, bet pats svarīgākais,,ka baltajiem ir daudzreiz vairāk vadošo personību, kuras apbruņo, organizē visu rasi, rada viņai likumus. Vai hotentoti, piemēram, devuši kādu ģeniālu, lielu personību, tas ir, kādu no tiem, kas spēj rasi vadīt? Havajieši devuši tikai vienu tādu, — Kameamsu. Nēģeri devuši divus — Bukeri Vašingtonu un Dibuā, bet viņos abos ritēja arī balto asinis."

Paola izlikās, ka šis sarunas viņu interesē, vismaz, ka viņa negarlaikojas; bet Greiams, kas īstenībā viņai vien sekoja, skaidri redzēja, ka vina garigi pavisam nogurusi un klausās tīri mehāniski, bez kādas intereses. Beidzot, kad sāka strīdēties Arons ar Terensu, viņa tam paklusu teica:

"Vārdi, vārdi, — tik daudz vārdu! Acīm redzot, Dikam taisniba: viņam gandrīz vienmēr taisnība, bet man jāatzīstas, ka nekad neesmu varējusi' tos bezgalīgos vārdu plūdus izlietot praktiskā dzivē, es pati savā dzīvē, savos darbos nekā neesmu varējusi mācīties, kas man būtu jādara, kā jārīkojas." Runādama viņa visu laiku raudzījās tam cieši acīs, un viņam nevarēja būt ne mazāko šaubu, ko viņa domā, šos vārdus teikdama.

"Es neredzu," viņa turpināja, "kāda nozime tām "vadošām personībām" un rases attīstības tempam manā dzivē. Visi tie daudzie spriedumi nespēj man pateikt, kas ir ļaunums, nerāda, kādu ceļu man iet. Bet, ja viņi sāk, var norunāt visu vakaru. Jā, es labi saprotu, ko viņi runā," viņa gribēja to pārliecināt, "tikai tam nav nekādas nozīmes. Vārdi, vārdi, — bet es gribu zināt, ko man darīt, ko lai daru pati ar sevi, ko darīt ar jums, ar Diku?"

Bet Diks tovakar bija aizrāvies«kaislīgās vārdu straumēs, un Greiams nepaguva Paolai atbildēt, jo Diks prasīja, lai viņš sāk ar saviem faktiem no viņam pazistamo Dienvidamerikas cilšu dzīves. Uz Diku raugoties, nevienam pašam ne prātā neienāktu, ka viņam varētu būt kādas rūpes, ka viņš šobrīd neinteresējas vienigi par notikušo strīdu un it ne par ko citu. Ne Greiams, ne Paola, — pēc desmit gadu laulības dzīves, — ne sapņot nesapņoja, ka Dika it kā nejaušie, nevērīgie skatieni pamana ik šikāko viņu roku kustību, ikkatru pagriezienu uz krēsla, ik sīkāko vaibstu viņu sejās.

"Ko tas nozimē?" Diks slepus brīnījās. "Paola tā pārvērtusies. Viņa kļuvusi nervoza. Bet Greiams pavisam bāls. Viņa smadzenes vairs nav kārtībā. Viņš nedomā, par ko runā. Bet par ko viņš domā?"

Un daudzrunības dēmons, ar ko Diks slēpa savas dziļākās domas, skrēja tālāk un tālāk.

"Pirmoreiz man liekas, ka tīri vai ienistu mūsu filozofus," Paola teica, kad Greiams bija beidzis stāstīt, ko Diks no viņa prasīja.

Diks aukstasinīgi turpināja pierādīt savu teoriju un izlikās, ka ne par ko citu neinteresējas, bet viņš ļoti labi redzēja, ka Paola klusi sarunājas ar Greiamu.

un, kaut nesadzirdēja ne vārda, viņš manīja, ka tā kļūst ar katru brīdi nervozāka, redzēja, kā Evanss, ne vārda neteikdams, jūt viņai lidzi, un domāja, ko gan viņa sacīja Evansam, Bet ne mirkli viņš nepārtrauca savu vārdu plūsmu, kurai Teo deva jaunu vielu, vaicādams, kāda loma katrā rasē ir sievietēm, kurām daba piešķīrusi vadošo cilvēku spējas.

"Sievietes nemīl riskēt," Terenss viņam atbildēja. "Sievietes ir konservatīvas, rūpīgi sargā rases pamatraksturu un tādēļ mūžigi aizkavē cilvēces progresu."

"Vispirms," Diks viņu pārtrauca, "noteiksim skaidri, par ko mēs runājam, un formulēsim noteiktu jautājumu: Kas ir sieviete?"

Varžu dīķī iesviests akmens nebūtu sacēlis lielāku apjukumu kā šie vienkāršie vārdi. Filozofi, it kā gribēdami paspīdēt ar savām zinībām, aizmirsdami, ka starp viņiem ir mājas saimniece, vai ari nekautrēdamies, ka viņa ir klāt, viens pēc otra izteica visādus spriedumus un aksiomas, ko sacījuši visu laikmetu un visu zemju domātāji un satīriki, sākot no Indijas un Senās Grieķijas līdz pat vismodemākiem filozofiem. Jaunais dzejnieks Teo samulsis un' sakaunējies klausījās savu kolēģu pa lielākai daļai neglaimojošos, gandriz ciniskos spriedumos, jo viņa tīrā un skaidrā dvēsele bija dziļi aizskarta, ka tā var zaimot svētāko, kas dots cilvēcei. Velti viņš pūlējās pretim runāt, viņš nevarēja savus straujos draugus pārspēt. Tie tikai smējās un amizējās par viņa dusmām, un vēl vairāk iekarsa, līdz naivais Teo sāka gandrīz vai raudāt.

"Bet vai tad jūs neredzat," viņš beidzot protestēja, "ka ar visām savām gudrām runām padarāt sievieti par briesmīgu ērmu, par mežonīgu un plēsīgu zvēru?" viņš griezās pie Dika, it kā palidzibas lūgdamies, un paskatījās tīras mīlas pilnu skatu uz Paolu. "Dik, sakiet, vai ari pēc jūsu domām sieviete ir tāds plēsīgs zvērs?"

"Nē," Diks klusi atteica, bet viņa balss noskanēja neparasti nervozi, jo viņš gribēja sargāt to, ko redzēja jaunekļa acīs. "Es neteikšu, ka sieviete būtu plēsīgs zvērs. Neteikšu ari, ka vina būtu mūžīgais vīrieša laimes avots, bet sacīšu, ka tomēr viņa tam sniedz daudz prieka."

"Bet arī daudz muļķības," Hankoks piebilda.

"Mēdz būt arī labas muļķības," Diks atteica.

"Es gribētu, lai Teo atbild uz vienu jautājumu," indietis Dar-Hials beidzot nelaida viņu vaļā. "Kādēļ sieviete mii taisni to, kas viņu sit?"

"Un nemīl to, kas viņu nesit? Vai tā tas būtu domāts?" Teo ironizēja.

"Taisni tā."

"Jā, Dar, pa daļai tev taisnība, bet arī nē. O, mani kungi, es te esmu daudz dzirdējis jūsu dažādos spriedumus, sevišķi par to, cik vērtīga lieta ir precīza iedaļa. Bet ar gudru ziņu jūs paši izvairāties no savām teorijām, tad nu atļaujiet man operēt ar tām. Vīrietis, kas var sist sievieti, kuru mīl, ir zema tipa vīrietis; un sieviete, kura var mīlēt vīrieti,, kas viņu sit, ir zema tipa sieviete. Augstākā tipa virietis nekad nesitīs sievieti, kuru mīl. Augstākā tipa sieviete (un Teo neviļus paskatījās uz Paolu) nekad nevarētu mīlēt vīrieti, kas viņu sit."

"Nē, Teo," Diks ļoti nopietni teica, "es nekad, ne reizes neesmu Paolu sitis, varu jums apgalvot."

"Nu, redzi, Dar," Teo piesarcis turpināja, "redzi nu, ka tev nav taisnība. Paola mīl Diku, kaut viņš to nemaz nesit."

Diks pagriezās pret Paolu, it kā klusi gaidīdams, lai viņa apliecina, ko jauneklis teicis, un viņa sejā bija reizē apmierinājums un prieks, bet arī apvaldīts smaids. Patiesibā viņš gan gribēja notvert, kādu iespaidu uz Paolu atstāj strīdiņa gluži negaiditais novirziens uz tik interesantu jautājumu, taisni ievērojot tos apstākļus, kurus viņš, šķiet, bija pareizi atminējis. Un viņas acīs viņš tiešām pamanīja savādu, grūti aptveramu mirdzumu, bet, kas tas bija, viņš nevarētu pateikt. Greiama seja nemaz nebija pārvērtusies, kaut viņš tagad sekoja sarunai ar nenoliedzami lielāku un akūtāku interesi.

"Šovakar sieviete patiesi atradusi savu Sv. Juri," Greiams piekrizdams teica. "Man, Teo, tīri jānosarkst aiz kauna. Es te mierīgi sēžu, bet jūs viens pats nebīstaties ciņas ar veseliem trim pūķiem."

"Un vēl kādiem pūķiem!" Paola iesaucās. "Ja jau viņi galīgi apdzirdīja kritika kungu, ko gan neizdarīs ar jums, Teo?"

''Nekādi pūķi visā pasaulē nevar iedvest bailes istam mīlas bruņiniekam," Diks teica. "Bet šai gadījumā, Teo, visinteresantākais ir tas, ka pūķiem daudz vairāk taisnības, nekā jūs domājat, un tomēr jums vairāk taisnības nekā viņiem."

"Te, draugs Teo, tev būs viens pavisam labsirdīgs pūķis," Terenss teica, uz sevi rādīdams. "Šis pūķis atkrīt no saviem nepieklājīgiem draugiem, pāriet tavā pusē, un no šī brīža es saukšos tikai par "svēto Terensu". Un šis ticībā atgrieztais pūķis vēlas tev uzstādīt vienu interesantu jautājumu."

"Vispirms atļauj, lai izkliedzas pūķis, kas sēž te," Arons viņu pārtrauca. "Teo, visa tā skaistā un brīnišķā vārdā, ko sevī slēpj mīla, es tev jautāju: kādēļ tik bieži gadās, ka virietis aiz greizsirdības nonāvē sievieti, kuru mīl?"

"Tādēļ, ka viņam sāp, tādēļ, ka viņš vai prātu zaudē," Teo atbildēja. "Un arī tādēļ, ka tas bijis nelaimīgs, jo liktenis lēmis iemīlēt tik zemisku sievieti, kas varējusi uzmodināt greizsirdību vīrietī, kas mīl."

"Nē, Teo, dažreiz mīla mēdz arī aizmaldīties," Diks viņu pārtrauca. "Jums jāatbild noteiktāk, pārliecinošāk."

"Dikam taisnība," Terenss piekrita. "Visaugstākās attīstības cilvēkiem mīla bieži maldās, un tad tūdaļ var parādīties greizsirdība. Iedomāsimies, ka vispilnīgākā sieviete, kāda vien iespējama, vairs nemīl cilvēku, kas vinu nav sitis, iedomāsimies, ka viņa iemīl kādu citu, kas to mīl un arī nesit, kas tad iznāk? Neaizmirstiet, ka visi tris ir augstākās attīstības cilvēki. Nu, izvelciet savu zobenu un cērtiet pūķiem galvas nost!"

"Tas pirmais nenonāvēs viņu, un arī neapvainos," Teo noteikti sacīja, "jo citādi viņš nebūtu tāds cilvēks, kādu tu tēlo, viņš būtu zemāka tipa cilvēks."

"Tas ir, — jūs domājat, ka viņam klusi jānozūd?" vaicāja Diks, grozīdams pirkstos papirosu, lai nebūtu nevienam acīs jāskatās.

Teo ļoti nopietni palocīja galvu.

"Ne vien pats klusi nozudīs, bet arī viņai pašķirs ceļu, būs pret viņu laipns un sirsnīgs."

"Pamēģināsim mūsu vispārīgos spriedumus attiecināt uz konkrētiem cilvēkiem," Hankoks teica. "Iedomāsimies, ka tu esi iemīlējies misis Forestā, ka arī viņa mii tevi, un jūs aizbēgat abi vienā lielā automobilī."

"Bet es to nekad nedarītu!" jauneklis degošiem vaigiem izsaucās.

"Paklausieties, Teo, tas nu man vairs nav nekāds glaims," Paola teica, it kā pamudinādama, lai jauneklis izsaka savu spriedumu plašāk.

"Mēs jau to iedomājamies tikai teorētiski," Arons viņu mierināja.

Bija žēl skatīties, cik ļoti jauneklis samulsa un apjuka; viņa balss drebēja, bet, pagriezies pret Diku, viņš stingri noteica:

"Uz šo jautājumu jāatbild Dikam."

"Varu atbildēt," Diks sacija. "Es Paolu nenonāvētu. Ari jūs, Teo, es nenonāvētu. Spēlei ir jābūt godigai, no riska nedrikst bīties. Ko es jūtu savā sirdi, tā būtu mana darišana, bet jums es teiktu: "Dievs lai jūs svēti, bērni." Tomēr…" Viņš aprāva vārdus, un no ironiskām krunkām acu kaktiņos visi gaidija, ka viņš palaidis kādu joku, "tomēr pie sevis es nodomātu, ka Teo gauži maldās, jo viņš taču nepazīst Paolu."

"Viņa tam neļautu līdz zvaigznēm aizsapņoties," Terenss jokoja.

"Nē, nē, Teo, jūs varētu sapņot mierīgi, es jums to neliegtu," Paola pasmējās.

"Velti jūs to apsolāt, misis Foresta, tik un tā neizturētu," Terenss apgalvoja. "Bez tam tas taču būtu jūsu svēts pienākums. Un, beidzot, lai man atļauts teikt, zināmā mērā kā autoritātei šais lietās, — kad es biju jauns un iemīlējos, es sapņoju par sievieti, vēros zvaigznēs, bet mana vislielākā laime bija, ja sieviete', pēc kuras tvīka mana dvēsele, man liedza sapņot par zvaigznēm un ļāva ciešāk pieglausties pie viņas pašas."

"Pielūkojiet, Terens, ja jūs sāksiet runāt par tik jaukām lietām," Paola izsaucās, "es ņemšu un automobilī aizbēgšu jums abiem līdzi."

"Bet kas tad jums to liedz? Es esmu ar mieru!" Terenss galanti attrauca. "Tikai starp jūsu daiļām lupatiņām atļaujiet vietu arī dažām grāmatām par zvaigznēm, lai mums'ar Teo būtu ko brīvajos brīžos darīt."

Vārdu karš par Teo ierosinātiem jautājumiem pamazām novirzījās no paša Teo, un Dar-Hials ar Aronu nu pievērsās Dikam.

"Ko jūs gribējāt teikt ar vārdiem, ka spēlei jābūt godīgai?" indietis vaicāja.

"Es gribēju teikt to pašu, ko pateica Teo," Diks atbildēja. "Spēlē vienmēr ir zināms risks, nevajag izvairīties, bēgt." Viņš ļoti labi zināja, ka Paola sen vairs negarlaikojas un nenervozē, ka viņa klausās gandriz vai ar kāru uzmanibu. "Man liekas," viņš turpināja, "ka ar'savu temperamentu es nekā briesmīgāka nevarētu iedomāties, kā skūpstit sievieti, kura tikko pacieš manu skūpstu."

"Bet iedomāsimies, ka vina izliekas un skūpsta jūs tikpat kaisli kā agrāk — vai nu aiz paraduma, vai arī lai neskumdinātu jūs, vai varbūt aiz līdzcietības?" Hankoks urbās tālāk.

"Es uz to skatītos kā uz nepiedodamu grēku," Diks atbildēja. "Tad jau viņas spēle vairs nebūtu godīga. Es nevaru iedomāties, ka varētu kādas ērmotas taisnības vai paša patikas dēļ kaut vienu mirkli ilgāk turēt pie sevis mīļu sievieti, nekā viņas sirds ļauj. Teo ir pilnīgi taisnība. Piedzēries strādnieks var savas dumjās laulātās draudzenes milu pamodināt un uzturēt ar dūrēm. Bet augstākās attīstības cilvēks, vīrietis daudzmaz ar prātu, ar garīgu nojēgu nekad nespēs mīlai pieskarties rupjām rokām. Taisni tā, kā teica Teo, — ar visiem spēkiem pašķirtu ceļu sievietei un būtu pret viņu laipns un sirsnīgs."

"Bet kur tad paliek jūsu Eiropas civilizācijas daudzinātā viensieviba?" Dar- Hials vaicāja.

"Tātad jūs aizstāvat brīvo milu?" Hankoks uzmācās.

"Uz to es varu atbildēt tikai ar nodrāztiem vispārīgiem vārdiem," Diks sacīja. "Nevar būt mīlas, kura nebūtu brīva. Es lūdzu visu laiku paturēt prātā augstākās attīstības cilvēku uzskatu, — tā, Dar, ari būs atbilde uz jūsu iebildumu. Lielumlielais vairums jāpiekaļ pie likuma un pie darba ar viensievību vai arī ar citu kādu stingru, negrozāmu laulības institūtu. Cilvēku vairums nav izaudzis lidz brīvai mīlai vai brivai laulībai. Ja viņiem dotu šo brīvību, tā būtu tikai rupja, nesavaldīga izvirtība. Tikai tās nācijas pacēlušās augstu kultūras attīstībā un noturējušās šais augstumos, kuras pratušas tautas instinktus apvaldīt ar likumu un stingru kārtību."

"Vārdu sakot, piemēram, sev jūs nekādus laulības likumus neatzīstat," Dar- Hials neatlaidās, "citiem gan."

"Es atzīstu, ka tie vajadzīgi visiem. Laulība, legāla laulība ir nepieciešama bērnu, ģimenes, sabiedribas, valsts un paša cilvēka karjeras interesēs. Bet aiz tiem pašiem iemesliem es atzīstu ari laulības šķiršanu. Visi vīrieši un ari visas sievietes var mīlēt vairāk nekā vienu reizi; kura katra sirdī var mirt pirmā mīla, var mosties jauna. Valstij nav varas pār mīlu, tāpat kā ne vīrieši, ne sievietes nespēj tai pretoties. Ja cilvēks iemīlas, tur neviens nekā nevar darīt; vārdu sakot — klāt viņa ir, — trīsoša, dziedoša, aizraujoša, bet mūžīgi skumju pavadīta mīlestība! Bet izvirtību, savvaļīgu miesas kārību gan valsts var savaldīt."

"Vai zināt, tā jūsu brīvā mīla ir viena sarežģīta lieta," Hankoks pasmējās.

"Tas tiesa, un taisni tādēļ, ka cilvēks, kas dzīvo sabiedrībā, ir tikpat sarežģīta lieta."

"Bet ir vīrieši, kuri nedzīvotu, ja zaudētu iemīļoto sievieti," atkal sacīja Teo, un visi bija pārsteigti, cik viņš drošs. "Nedzīvotu vairs, ja viņa mirtu. Nedzīvotu, jā, pat ātrāk mirtu, ja viņa būtu dzīva un iemīlētu citu."

"Aiz šiem iemesliem cilvēki mirs nākošos mūžos tāpat, kā miruši lidz šim," Diks drūmi sacīja. "Un nevienu nevar vainot, ka tie miruši. Tāda ir mūsu daba, jo mūsu sirdis ļoti bieži nemaz neprasa, ko domā prāts."

"Uz mani gan tas neattiecas," Teo lepni teica, nemaz neapķerdamies, ka viņa sirds noslēpums ir zināms visiem, kas sēž pie galda. "Es nekad nevarētu otrreiz mīlēt."

"Tev taisnība, draudziņ," Terenss piekrizdams sacīja. "Ar tavu muti runā visi, kas patiesi un dziļi mīl. Tā'jau ir tā lielākā milas burvība, ka mīlēdams katrs tic tās mūžībai, — vai kā saka Šellijs? Vai ari to būtu sacījis Kits vai kāds cits? — "Burvība un neprātīga aizrautība un sajūsma." Tas būtu nožēlojams, pavisam neredzēts mīlētājs, kas varētu kaut sapnī iedomāties, ka pasaulē ir kāda sieviete, kura būtu kaut tūkstošo daļu tik miļa, tik brīnišķīga, burvīga un tik valdzinoša kā viņa sirdsdāma, un ka viņš varētu iemīlēt to otru, pamezdams pirmo."

Kad viņi gāja ārā no ēdamistabas, Diks ar Dar-Hialu turpināja sarunu, bet pats pie sevis domāja, vai Paola nāks un skūpstīs viņu, arlabunakti teikdama, vai arī klusītiņām, taisni no klavierēm, aizzagsies uz savu gultiņu? Arī Paola, ar jauno dzejnieku runādama par viņa beidzamo sonetu, domāja, vai viņa drīkst vēl Diku skūpstit, un pēkšņi viņai bezgalīgi, neatvairāmi gribējās viņu skūpstīt. Viņa pati nezināja, kādēļ.