Lielās mājas mazā saimniece

30

Iedams no slimās ķēves atpakaļ uz māju, Diks apstājās un klausījās, kur stallī mīņājās Kalnu karalis un viņa biedri. Klusajā gaisā kaut kur no kalniem plūda vientuļa govju pulksteniša skaņas. Sejā iesitās lēns, viegls vējiņš ar savu silto smaržu. Visa nakts bija reibinošas smaržas pilna, kas plūda no briestošās labības laukiem un vīstošās zāles. Atkal sāka mīņāties ērzelis, un Diks, ar pilnu krūti elpodams un dziļi nojauzdams, ka nekad savā mūžā tā nav mīlējis visu šo bagātīgo svētību, pavērās uz debesim, kur spīdēja bezgalīgās zvaigznes, kaut viņu mirdzu aizsedza drūmo kalnu virsotnes.

"Nē, Katon!" viņš nodomāja, savas domas vārdos izteikdams, es nevaru te.v piekrist, cilvēks tomēr neaiziet no dzīves kā no viesnīcas. Viņš no tās aiziet kā no savas mājas, kura vienīgā tam piederējuši. Aiziet. — nezinādams, uz kurieni. Aiziet, un tas ir viss. Nakts."

Tikko viņš gribēja iet prom, ērzelis sāka atkal mīņāties, un atkal no kalniem atskanēja govju pulkstenītis. Viņš .ieelpoja svaigo, smaržīgo gaisu un sajuta, k.a mīl to,, tāpat kā rņil savu'skaisto zemi:

Aizgājis' lidž Lielajai Mājai' viņš tūdaļ nēsāja iekš,ā, bet vēl palika bridi, ārā,jūsmodamspar'mājas.drošajāmplaši tvertajām līnijām. un iegĀJIS iekšā viņš negāja tūiiņ uz savām istabām, bet labu laiciņu vēl klīda-pa klusajām telpām, pagalmiem ūn pa vāji. apgaismotajiem koridoriem. Viņš jutās kā cilvēks. kas grib doties .tālā ceļojuma. Viņš aizdedza elektribu, kura apspīdēja visu sievas burvīgo pagalmiņu, apsēdās marmora solā,'izsmēķēja papirosu un pārdomāja, ķodarīt. .

Ak, viņš" to izdarīs ļoti izveicīgi. Medibiās notiks nelaimes gadījums,, un viņam izdosies visus ņļedriiek'us piemānīt,' Viņš nekļūdīgi izdarīs, ko nodomājis. Jau. rīt, :mežā, pie .Siķānioraš upītēs. Ari viņa. vectēvs, joņatans Forests.; stingrs puritānis, krita,nelaimes, gadījumā medībās. Un,; ja .tas nebija nelaimes/ gadījums, tad vecais vīrs'to bija lieliski izdomājis- uņ tikpat lieliski izpildījis,: Neviens no ģimenes locekļiem nekad nav nē iedomājies, ka tas varētu nebūt nelaimes gadījums. Pirmo reizi Diks sāka šaubīties par šo nelaimes gadījumu.

Jau izstiepis roku, lai tītu Paolas mīļāko vietu atkal nakts tumsā, viņš vēl brītiņu atstāja gaismiņu; gribējās vēl pēdējo reizi maigi un sirsnīgi paskatīties uz marmora bērnu tēliem, kuri mūžīgi rotaļājās ap ūdensstrūklu un rožu krūmiem.

"Ardievu, bērniņi," viņš klusi teica. "Tik vien man bija, kā jūs."

No savas guļamverandas viņš paskatījās, kur guļ viņa sieva viņpus pagalma. Viņas istaba bija tumša. Droši vien tā gulēja.

Uz gultas malas sēdēdams, viņš neviļus pamanīja, ka vienai kurpei jau saišķis atraisīts. Viņš pasmaidīja, cik bijis izklaidīgs, un atkal sasēja kurpi. Vai ir kāda jēga vēl iet gulēt? Pulkstenis jau bija četri. Viņš gribēja pēdējo reizi redzēt sauli uzlēcam. Daudz ko šodien viņš darīs pēdējo reizi. Vai arī apģērbies viņš nav pēdējo reizi? Un vakar pēdējo reizi mazgājās. Ūdens vien nevarēja aizkavēt trūdēšanu, kas iesākās pēc nāves. Tomēr vēl vienu reizi jānoskujas. Kaut tā tikai velta godkāre: stāsta, ka mati un bārda augot vēl arī laiciņu pēc nāves.

Viņš izņēma no naudas skapja savu testamentu, uzlika uz rakstāmgalda un rūpīgi to izlasīja. Prātā ienāca šis un tas, ko vēl varētu pierakstīt klāt, un to viņš uzrakstīja ar savu roku, drošības dēļ pierakstīdams datumu kādus sešus mēnešus agrāk. Vispēdējais viņa rīkojums bija noteikta uztura gada maksa "filozofiem", pārvēršot viņus sadraudzībā, kurā var būt septiņi locekli. Viņš apskatīja arī sava dzīvības apdrošinājuma polises, pārbaudīja ierunas attiecībā uz pašnāvniekiem; parakstīja visas vēstules, kas bija groziņā, un fonogrāfā nodiktēja vēstuli savam izdevējam. Tad notīrīja galdu, uz ātru roku uzrakstīja savu ienākumu un izdevumu bilanci, izmezdams ienākumus no Meksikas raktuvēm. Šo bilanci viņš pārveda uz otru, kur vairāk paredzēja izdevumiem, ienākumus līdz minimumam samazinot, — tomēr rezultāts bija ļoti apmierinošs.

Viņš saplēsa skaitļiem pierakstītās papiru loksnes un uzrakstīja nākošo operāciju programmu Harvesta raktuvēm. Tas bija tikai nevērīgs, nejaušs uzmetums, lai vēlāk, ja šo papīru atrod, nerastos nekādas šaubas. Tāpat viņš uzrakstīja arī lopkopības un zirgu audzētavas programmas turpmākiem divdesmit gadiem ar sevišķiem aizrādījumiem par Kalnu karali un par Foteringtonas princesi, vēl pieminēdams arī dažu labu no viņu abu pēcnācējiem.

Kad pulksten sešos O-Mais viņam ienesa kafiju, Diks jau rakstīja pēdējo paragrāfu rīsu kultūras programmā.

"Kaut gan ir vērts izmēģināt Itālijas rīsus, jo tie agri nogatavojas, bet kādu laiku es plašas sējas vajadzībām aprobežošos tikai ar trijām Japānas šķirnēm, kuras nogatavojas katra savā laikā. Tā es varēšu ar to pašu strādnieku un mašīnu daudzumu apsēt lielākus laukus, nekā izvēloties tikai vienu šķirni."

O-Mais ielēja kafiju un nelikās manām, ka viņš nojauš ko sevišķu, neparastu, pat tad, kad ieraudzīja, ka gulta neaizskarta. Par tādu savaldību Diks viņu slepenībā apbrīnoja.

Pusseptiņos zvanīja telefons, un viņš dzirdēja Henesija nogurušo balsi:

"Es zināju, ka jūs jau esat piecēlies, un gribēju jūs iepriecināt ar labu ziņu, — Bessija jau jūtas labāk, bet bija gan, tā sakot, mata galā. Nu es iešu un drusciņ nosnaudīšu."

Noskuvies Diks paskatījās uz dušu, brīdi viņš nezināja ko darīt, bet tad spītīgi nodomāja: "Pie velna, kam man tas vajadzīgs! Tikai izšķiests laiks!" Vieglo kurpju vietā viņš gan uzāva smagus mednieku zābakus.

Viņš jau sēdēja pie rakstāmgalda, pārskatīdams atzīmes bloknotos, kad ienāca Paola, piegāja tuvu, tuvu pie viņa un sava parastā sveiciena vietā klusi teica:

"Mūžam nenogurstošais Sārtais Mākoni."

Uzreiz viņš pamanīja tumšzilus gredzenus zem viņas acīm. Viņš piecēlās, Paolu neskardams, un viņa palika mierīgi stāvot.

"Baltā nakts?" viņš vaicādams teica un pasniedza tai krēslu.

"Baltā nakts," viņa atteica. "Ne sekundi neesmu gulējusi, nekādi nevarēju aizmigt."

Abiem bija grūti parunāt, un viņu acis bija kā smagiem valgiem sakaltas, tie nevarēja viens no otra novērst savus skatus.

"Arī tu… tu pats neizskaties vesels," viņa teica.

"Jā, mana seja. Es to vēroju, bārdu skūdams. Neizgaist tā muļķīgā izteiksme. Bet gan jau tas pāries."

"Tev vakar vakarā kas notika," viņa kautri izteica, un viņas acīs tas redzēja to pašu līdzjūtību, kas bija ķīnietes skatā. "Visi to uzreiz pamanīja. Kas tev bija?"

Viņš paraustīja plecus.

"Tas jau bija gaidāms visu pēdējo laiku," viņš izvairīdamies teica, jo atcerējās, ka pirmoreiz redzēja šo savādo izteiksmi savā Paolas gleznotā portretā. "Vai tad tu ari ko manīji?" viņš it kā nejauši ievaicājās.

Viņa klusi palocīja galvu. Pēkšņi tai iešāvās prātā cita doma. Viņš redzēja, ka šī doma iedegas tai sejā, kad vēl nebija to izteikusi.

"Dik, vai tu neesi iemīlējies?"

Tā būtu izeja no neiespējamā stāvokļa, tas izšķirtu visu. Viņas balsī atausa cerība, pamirdzēja arī sejā. Viņš klusi pakratīja galvu un pasmaidija par to, cik viņa izskatījās vīlusies.

"Nē, patiesibā tā nemaz nav," viņš teica. "Es esmu iemīlējies."

"Patiešām iemīlējies?" viņa strauji vaicāja. Un viņš atbildēja: "Patiešām iemīlējies."

Bet, kas notika pēc tam, to viņa nebija sagaidījusi. Viņš pēkšņi piegāja tik tuvu pie tās, ka viņu ceļgali saskārās, tad noliecās, aši, bet maigi saņēma abas viņas rokas un turēja savējās.

"Nebīsties, manu meitenit," viņš to mierināja. "Es tevi neskūpstīšu. Sen jau neesmu tevi skūpstījis. Es tev gribu izstāstit par savu mīlu. Bet vispirms gribu tev pateikt, cik es lepns, kā lepojos pats ar sevi. Esmu lepns, ka mīlu. Manos gados un uzreiz — iemīlējies! Tas ir neticami, brīnišķīgi. Un kā vēl es mīlu! Es aizstāvu — viensievību. Es milu vienu vienīgu sievieti. Pēc desmit gadiem, cik esmu ar viņu kopā dzīvojis, es mīlu viņu bezgalīgi, ar saldu neprātu!"

Paolas rokas viegli nodrebēja vīra rokās un gribēja atraisīties, bet viņš tās saspieda vēl ciešāk. "Es pazīstu ikkatru viņas vājību, es pazīstu viņas dabu ar

visiem viņas trūkumiem un spēku, un mīlu viņu neizteicami, kā mīlēju pirmajās dienās, tais neprāta brīžos, kad pirmoreiz viņa bija manās skavās."

Paolas rokas drebēja aizvien vairāk, un neapzinīgāk tā sāka tās raut ārā no viņa roku satvēriena. Viņas acīs bija izbailes. Viņš zināja, cik tā jūtīga, saprata, ka viņa baidās, vai tikai viņš nesāks pārāk aizrauties savos mīlas apliecinājumos, jo uz viņas lūpām vēl taču dega cita vīrieša skūpsts.

"Es lūdzu tevi, nebīsties. Nebīsties, mīļā, kautrā, skaistā, lepnā meitenit. Redzi, es tevi palaižu vaļā! Zini, ka es mīlu tevi no visas sirds, ka visu laiku domāju tikai par tevi un sevi."

Viņš atstūma savu krēslu, atliecās pret atzveltni, un viņas acīs atkal bija paļāvīga uzticība.

"Es tev izteikšu visu, ko jūt mana sirds," viņš turpināja, "bet es gaidu, ka to pašu darīsi arī tu."

"Vai tava mīla ir kas jauns,nebijis?" viņa vaicāja. "Jauns uzliesmojums?"

"Jā un nē."

"Man likās, ka jau sen tava mīla kļuvusi par paradumu."

"Bet es visu laiku tevi mīlēju."

"Tomēr ne — neprātīgi."

"Nē," viņš atzinās, "bet ar dziļu pārliecību. Es tev ticēju tāpat kā sev. Es domāju, ka tā ir mīla uz visu mūžu. Atzīstos, ka biju maldījies. Kad mana pārliecība par tavu mūžīgo mīlu bija satricināta, tad mana mīla uzliesmoja ar jaunu spēku. Bet vienmēr tā bija bijusi kā uz mūžu aizdegta liesma, kas mierīgi un cēli mirdz pie cilvēkiem, kas ilgi dzīvojuši laulībā."

"Bet es?" viņa vaicāja.

"Tūliņ runāsim arī par tevi. Es zinu, kādēļ tu šobrīd kautrējies un kādēļ kautrējies, kad ienāci un es tevi gribēju apskaut. Tu esi tik godīga un taisnīga līdz pašiem dvēseles dziļumiem, ka nevari ne iedomāties, ja vajadzētu dalīt savas jūtas starp diviem. Es neesmu maldījies. Jau sen tu liedz man ar mīlas , pilnu sirdi tev pieskarties.". •

"Tātad tu zināji jau no paša sākuma?" viņa strauji vaicāja.

Viņš palocīja galvu.

"Varbūt," viņš atbildēja kā jau Cilvēks, kas rūpīgi visu apsver, "jau agrāk kā tu es nojautu, kas var notikt. Bet par to nerunāsim."

"Tu redzēji…" viņa sāka, bet neizteica, kaunēdamās, ka viņas virs varētu būt redzējis viņas un Greiama glāstus un skūpstus.

"Nerunāsim, Paola, par pazemojošiem sīkumiem. Bez tam nekā ļauna tur nav bijis un nav. Man arī nevajadzēja nekā redzēt. Es taču atceros, kā pats esmu laupījis skūpstus. Tas ir neizbēgami. Bet neaizmirsti, miļā, es tev it nekā nepārmetu."

"Nekas liels jau arī nav noticis," viņa kautri teica.

"Ja būtu citādi, tad gan es brīnītos. Tu neesi tāda. Bet mazliet es tomēr brīnos par notikušo. Pēc desmit kopā nodzīvotiem gadiem tas nāca tik negaidot."

"Dik," viņa to pārtrauca, noliekdamās un pētoši skatidamās acis. Bet pēkšņi apklusa, it kā meklēdama vārdus, kā to izteikt, un tad nofeikti turpināja: "Vai par visiem desmit gadiem tu neesi nekad par kādu citu domājis?"

"Es jau teicu, ka nekā tev nepārmetu," viņš saudzigi atbildēja.

"Bet tu man neatbildēji," viņa neatlaidās. "Ak nē, es nedomāju par kādu niecigu flirtu, par mazu jūsmu. Nē, es tev jautāju, vai tu man neesi bijis neuzticīgs šā vārda visdziļākā nozīmē. Vai nekad agrāk neesi bijis man neuzticīgs?"

"Biju gan, bet ļoti reti, un tas jau tik sen, sen."

"Man bieži tas ienāca prātā," viņa domīgi sacija.

"Es jau teicu, ka nekā tev nepārmetu," viņš atkārtoja. "Nu tu skaidri zini, ka man nav tiesības to darīt."

"Tad taču man arī bija tādas pašas tiesības," viņa teica. "Bet patiesibā tas tā nebija," viņa steigšus izsaucās, "kaut tu visu laiku esi aizstāvējis vienādas tiesības abiem dzimumiem."

"Šodien vairs nē," viņš pasmaidīja. "Iedoma ir liels burvis, un šais nedaudzās nedēļās es biju spiests noteikti grozīt savus uzskatus."

"Tātad tu prasi, lai es būtu tev uzticiga?"

"Kamēr tu dzīvo zem viena jumta ar mani."

"Bet kas tad tā par vienlīdzibu?"

"Nekādas vienlīdzības nav… Jā, es zinu, droši vien tas izklausīsies pēc beidzamās nejēdzības un nekonsekvences. Bet tikai tagad es saprotu senseno patiesību, ka sieviete ir pavisam kas cits nekā vīrietis. Viss, ko biju mācījies grāmatās, no dažādām teorijām, izgaist kā dūmi, vienu vienīgu lielu faktu atminoties, — to, ka sieviete ir mūsu bērnu māte. Es… es, redzi, vienmēr cerēju, ka mums piedzims bērni. Bet tas nu ir viss pagājis. Nu es tikai mocos un gribu zināt, ko jūt tava sirds. Ko jūtu es, to tev izteicu. Pasaki man, tad redzēsim, ko tālāk darit."

"Ak, Dik," labu laiku klusējusi, viņa. kad klusums kļuva nepanesami smags, gandrīz Čukstus sacīja, "es taču mīlu tevi un vienmēr mīlēšu. Tu esi mans Sārtais Mākonis. Zini ko? Vakar tavā guļamverandā es apgriezu ačgārni savu ģīmetni pie sienas. Tas bija briesmigi. Es jutu, it kā būtu noziegusies. Un tūliņ pat apgriezu to atkal atpakaļ."

Viņš aizmēķējā papirosu un gaidīja.

"Tomēr, tu man nepateici, kas tev uz sirds, tu visu nepateici," viņš sacija.

"Es tevi mīlu," viņa teica vēlreiz.

"Un Evansu?"

"Tas ir pavisam kas cits. Cik šausmigi, ka man ar tevi tā jārunā! Un es jau pati nemaz nezinu. Es nesaprotu pati sevi."

"Mīla? Vai ari acumirkļa aizrautība, untums? Tam jābūt vienam no diviem." '

Viņa pakratīja galvu.

"Vai tad tu nevari saprast," viņa teica, "ka es pati nekā nesajēdzu. Esmu taču sieviete. Man nav gadījies flirtēt vai aizrauties. Un nu. kad tas noticis, es nekā nesaprotu. Laikam gan viņiem visiem taisnība, ka sievietei ir mednieka instinkts! Jūs abi esat brangs medījums, acīm redzot, esat sakairinājuši manus mednieka instinktus. Es pati sev liekos kā neuzminama mīkla. Ar savu rīcību esmu satriekusi drupās pati savus uzskatus un jēdzienus. Tu man esi vajadzīgs. Ari Evanss man vajadzīgs. Tici man, tas nav nekāds milas untums! Bet, ja tas ir untums, tad es nekā nesaprotu. Nē, nē! Droši vien tas nav untums!"

"Tātad — mīla."

"Bet es mīlu tevi. Sārtais Mākon."

"Tu taču teici, ka mīlot viņu. Abus tu nevari mīlēt.''

"Varu. Es mīlu jūs abus. Abus. Gribu būt godīga pret tevi. Man jātiek galā. Es domāju, tu man palīdzēsi, tādēļ atnācu pie tevis. Kādai izejai taču jābūt!"

Viņa skatījās uz to lūdzējas acīm.

"Vienu vai otru, — Evansu vai mani. Citādas izejas nevaru izdomāt."

"Tāpat saka arī viņš. Bet es tam nevaru piekrist. Viņš gribēja iet pie tevis, bet es nelaidu. Viņš gribēja aizbraukt,, bet es viņu aizturēju, kaut zināju, ka jums abiem būs grūti un smagi. Es gribēju, lai jūs abi esat manā tuvumā, lai varētu uz jums abiem skatīties, jūs salīdzināt, apsvērt savā sirdi. Bet nevaru izšķirties, jūs abi man esat vajadzīgi. Es nevaru upurēt ne vienu, ne otru."

"Diemžēl tev pašai būs jāpiekrīt," Diks teica, "ka mēs, vīrieši, tādu stāvokli nespējam izturēt."

"Dik, neesi cietsirdīgs," viņa to skumji pārtrauca.

"Piedod, es biju neapdomīgs. Tas bija mēģinājums tikt pie filozofiskas vienaldzības."

"Es Evansam teicu, ka viņš ir vienīgais, kas var līdzināties manam vīram, bet ka mans-vīrs ir pārāks par viņu."

"To tu teici aiz parastas cienības pret mani un pati pret sevi," Diks sacija. "Tu biji mana līdz tam laikam, kāmēs es tev biju pirmais cilvēks pasaulē. Bet nu tāds vairs neesmu."

Viņa pakratīja galvu.

"Ļauj man to visu tavā vietā izdomāt." viņš turpināja. "Tu nevari saprast sevi, savas.dziņas. Tu nevari izšķirties, jo esi iedomājusies, ka mēs abi esam tev vajadzīgi? Vai tā ir?"

"Jā," viņa pavisam klusi atteica. "Abi, tomēr ar zināmu starpibu."

"Nu tad tā lieta izšķirta," viņš strupi pateica. "Kā-tad?.."

"Ļoti vienkārši, Paola: es esmu pazaudējis, bet Greiams laimējis. Vai tiešām tu to nesaproti? Kaut mēs abi esam līdzīgā stāvokli, man tomēr ir viena priekšrocība — kopā nodzīvotie mīlas desmit gadi. kas sien mūsu sirdis kopējām atmiņām,'— ak Dievs: ja tas viss būtu uz viņa svaru kausa, tu nešaubītos ne mirkli. Pirmoreiz vīrietis tevi apreibinājis, un tev tādēļ tik grūti izšķirties, jo tas notiek tik vēlu."

"Bet, Dik, arī tu mani apreibināji."

Viņš pakratīja galvu.

"Es gan gribētu tā domāt, dažreiz man arī likās, ka tā bijis, bet īsti nekad neesmu tam ticējis. Nē, nekad tu neesi bijusi manis apreibināta, pat mūsu mīlas sākumā, kad sirdis kvēlot kvēloja. Pieņemsim, ka es tevi savaldzināju, varbūt pat tu aizrāvies, bet nekad nejuti tādu neprātu, kā jutu toreiz es, tu nebiji tik spārnota kā es. Es pirmais tevi iemīlēju…"

"Un mīlēji tik cēli!"

"Paola, es tevi pirmais iemīlēju, tu gan atsaucies uz manas mīlas aicinājumu, tomēr — ne tā. Nekad tu neesi bijusi manis apreibināta, kā, acīm redzgt, Evansam tas izdevies." ,/.'

"Kā gribētos man skaidri zināt," viņa domīgi teica. "Vienu mirkli man tā liekas, bet tad atkal pati tam neticu. Varbūt mani nekad neviens nespēs apreibināt. Bet tu man it nemaz nepalīdzi."

"Paola, to tu vislabāk viena pati izšķirsi," viņš nopietni teica.

"Bet ja tu man palidzētu!.. Ja tu pamēģinātu kaut mazu drusciņu mani turēt pie sevis!" viņa lūdzās.

"Es esmu nespēcīgs. Manas rokas saistītas. Es nevaru izstiept rokas un tevi turēt. Tu nevari sevi starp diviem dalīt. Tu esi bijusi viņa skavās…" Viņš pacēla roku un atturēja viņas protestu. "Mijā, tā nevajag… Tu esi bijusi, tu jau drebi kā izbiedēts putniņš. Domājot vien, ka es varētu tev pieskarties, glāstīt, Nu, vai redzi? Tu jau esi izšķīrusies, kaut varbūt'pati nemaz vēl to nesajēdzv.Pati". tava miesa to izšķirusi. Viņa apskāvieni tev mīļi, manus tu nevari ciest."

Lēni, bet stingri viņa pakratīja galvu.

"Tomēr es neesmu izšķirusies, es nevaru," viņa neatlaidās: •'

"Bet tev jāizšķiras. Kas tagad notiek, tas nav iespējams! Un jāizšķiras drīz, jo Evansam jābrauc prom. Vai ari tev. To tu labi saproti. Abi jūs te nevarat palikt. Nesteidzies, apdomā visu. Lai Evanss aizbrauc. Vai arī tā: aizbrauc tu kādu laiciņu pie krustmātes Martas. Tur tu būsi tālu prom no mums abiem, Varbūt tad drīzāk varēsi izšķirties. Vai nebūtu labāk tās medības Šodien atlikt? Es došos turp viens pats, bet tu paliec un parunājies ar Evansu. Vai arī jāsim visi un parunā ar viņu pa ceļam. Lai kam tu izšķirsies par labu, bet es pārbraukšu mājās vēlu. varbūt pārgulēšu pie kāda no ganiem. Bet, kad pārnākšu, Evanss vairs nedrīkst būt te. Vai tu brauksi viņam līdzi vai ne, arī tas jums abiem jāizšķir."

"Un ja es braucu?" viņa jautāja.

Viņš paraustīja plecus, piecēlās un paskatījās, cik pulkstenis.

"Es atsaucu šodien Bleķu agrāk nekā citas dienas," viņš teica, sperdams soli uz durvju pusi, lai viņa saprastu, ka tai jāiet prom.

Viņa pie durvim apstājās un pieliecās pie viņa.

"Dik, noskūpsti mani. Ne kā miļākais," viņa aizlauztā balsi teica, "bet tā, ja vairs netiekamies, ja es izšķiršos un — aizeju."

Koridorā jau bija dzirdami sekretāra soļi, bet Paola vēl nevarēja aiziet.

"Labrit, mister Blek," Diks viņu sveicināja, "piedodiet, ka tik agri jūs piecēlu. Vispirms, esiet tik laipni un lūdzu telefonējiet Agaram un Pīstam, ka šodien viņus nepieņemšu, lai nāk rīt. Misteru Mendenholu un misteru Mensonu gan lūdzu atnākt šodien. Lai nāk pusdesmitos."

"Vēl ko, Dik," Paola teica, "neaizmirsti, ka es viņu te aizturēju. Viņš pats te nepalika. Es viņu nelaidu prom."

"Nu, tad tu būsi viņam sagrozījusi galvu," Diks pasmējās. "Kā viņš varēja tādā stāvoklī te palikt, tas pavisam nesaskan ar to, ko par viņu domāju. Bet, ja tu viņu neesi laidusi un ja viņš tevis dēļ zaudē vai prātu, tad es saprotu. Viņš ir daudz vairāk nekā krietns un godīgs cilvēks. Tādu cilvēku nav daudz. Pie viņa tu būsi laimiga."

"Es neticu, ka varētu vēl kādreiz laimīga būt, Sārtais Mākon. Kad redzu, kā tu manis dēļ esi pārvērties… Un visus šos desmit gadus es biju tik laimīga un apmierināta. To es nekad nevaru aizmirst. Tādēļ jau man tik grūti izšķirties. Bet tev taisnība. Pienācis laiks, kad man jāatrisina stāvoklis." Viņas balss ar katru brīdi kļuva klusāka. "Dosimies visi uz medībām," viņa mazliet žirgti izteica. "Pa ceļam es ar viņu parunāšu un visādā ziņā teikšu, lai viņš brauc prom, lai tad pati izšķirtos šā vai tā."

"Es tavā vietā rīkotos ļoti'apdomīgi," viņš teica. "Tu zini, ka es tikumību atzīstu tikai tik, cik tā derīga. .Un šorēiz tā -ir ārkārtīgi derīga. Jums var būt .bērni. —.Nē; nģ, lūdžUj" viņš.neļāva'-tai'ševi pārtraukt. "Šķiršanās prasa daudz laikā, bet ē's sagādāšu'-parastos šķiršanās iemeslus,'ar-ko būsim aiztaupījuši vismaz vienu gadu laika."

"Ja es izšķiršos aiziet?" viņa teica. —• Viņš palocīja galvu.

"Ja. es .tā izšķiršos," viņa turpināja ar klusti.* -tikko manāmu smaidu. "Bet es .jau varu izšķirties arī. citādi. Es pati nezinu. Un jā nu tas viss bijis tikai — sapnis, ja es atmostos un O-Vēi ienākusi pabrīnās vien, cik ilgi un cieši esmu gulējusi?"

Ne visai labprāt viņa pagriezās, bet, soļus desmit pagājusi, atkal pēkšņi apstājās.

"Dik," viņa sauca, "tu man pateici, kas tev uz sirds, bet neteici, ko domā darit. Nedari muļķības. Atceries Deniju Holbruku. Pielūko, ka medībās nenotiek nelaimes gadījums!"

Viņš pakratīja galvu, un acis tam savādi iemirdzējās, viņš izlikās, ka tas tikai amizants joks, bet brīnījās, cik pareizi viņa ar savu nojautu uzminējusi tā domas.

"Lai es to visu pamestu?" viņš izmelojās, plaši pamezdams acis uz māju, uz muižu un visiem saviem projektiem. "Un lai atstātu nepabeigtu savu grāmatu par sugu krustojumiem? Un manu pirmo jaunlopu gada ūtrupi mūsu muižā?"

"Tev taisnība, tas būtu ļoti muļķīgi," viņa piekrita, un viņas seja kļuva gaišāka. "Bet, Dik, runājot par manu nenoteiktību, es lūdzu tevi no visas sirds.

esi pārliecināts…" Viņa aprāvās, it kā vārdus meklēdama, un turpināja gandriz tāpat kā viņš. kad paskatijās uz Lielo Māju un visām tās bagātibām: "Uz mani tam visam nav nekāda iespaida. Tiešām ne!"

"Vai tad es to nezinu!" viņš ar dziju pārliecibu iesaucās. "Par tevi nesavtīgākas sievietes nav visā pasaulē."

"Un vai zini ko, Dik," viņa to pārtrauca, kad prātā ienāca kāda jauna doma, "būtu es Evansu milējusi tik neprātīgi, kā tu domā, tad tev manās acīs būtu vairs tik niecīga nozīme, ka es neteiktu nekā ari par — nelaimes gadījumu medībās, ja jau citas izejas nebūtu. Bet tu taču redzi, to es negribu. Te tev ir rieksts isi pa zobam, pārkod nu!" Sāpju pilnu sirdi viņa paspēra vēl dažus soļus, tad atkal apstājās un, galvu atpakaļ pagriezusi, čukstēdama teica: "Sārtais Mākon, man briesmigi žēl, neizsakāmi žēl, — un tomēr tāds prieks, ka tu mani aizvien vēl mīli."

Pirms Bleks atnāca atpakaļ. Diks paguva paskatīties spoguli. Vēl viņa sejā nebija izzudis tas, no kā vakar visi viesi tā izbijās. Tas vairs nekad nezudis.

Viņš iegāja savā nelielajā verandā un paskatijās uz Paolas ģimetni. pagrieza to pret sienu, apsēdās uz gultas malas un ilgi skatijās tukšajā rāmi, tad apgrieza to atkal atpakaļ.

"Nabaga meitene!" viņš čukstēja. "Tas tev nenāksies viegli." Ilgi viņš skatījās un pēkšņi skaidri redzēja, kā spožajā mēness gaismā tā pieglaužas pie Greiama, kā pievelk, cieši sev klāt viņa ;seju un noskūpsta. Steigšus viņš piecēlās, sapurināja galvu',, it kā .gribētu .uzmācīgo parādību aizdzīt prom.

Pusdeviņos viņš bija vēstules pabeidzis, uz galda vairs nebija nekādu papīru, tik dažas atzīmes, kuras tam bija vajadzīgas, kad būs jārunā ar Mensonu un Mendenholu. Brīdi viņš s'tāvējā^pie -loga-*.uņ ;; Smāidot ifaāja. atvadīdamies no Ernestīnes un'.Ļisljas, .kuras.- 4izbrāu6a -lieJaļā?aut6mo6ili: tad ienāca Mendenhols, tūliņ; pēc'vinā-Me

izstāstīt daudz no savām plašajam-idejām- par^Irg-i'efri-' un'lopū- audzētavu..

Kad tie aizgāja, viņš pa telefonu izsauca • nama.•pārvaldnieku/OrPž"oi: U; un lika, lai tas aizved Greiamu Uz ieroču noliktavu, kur viņš lai .izvēlās:ša.ūtēni tiii lādiņus, kādus pats grib. ' :

Pulkstenis bija vienpadsmit. Viņš nezināja, ka Paola, uzkāpusi pa slepenajām kāpnēm, stāv aiz grāmatu plauktiem un klausās. Viņa gribēja iet.iekšā. bet izdzirda viņa balsi un palika turpat; Tā dzirdēja, kā viņš ar I leriliju runā pa telefonu. X _

Viņa nopūtās, apgriezās un pa vītņu kāpnēm iēgāja bibliotēkaš. istabāv "Sakiet, lūdzu," atskanēja Dika balss, "vai jūs esat' redzējis ziņojumu par Miramaru?.. Labi. Nerīkojieties pēc tā. Es domāju pavisam citādi. Ūdens tur ir. Es nemaz nešaubos, ka mēs nelielā dziļumā atradīsim ūdens āderi.. Tūliņ pat aizsūtiet urbjamās mašīnas un izdariet zemes pētījumus." •;' '',

"Nelabojamais Sārtais Mākonis. Bez apstājas sēj savas zilēs!" viņa nodomāja. "Sēž savas dzives drupu kaudzē un mierīgi spriež par dambjiem un akām, lai arī citu gadu varētu savas zilēs sēt."

Un nekad Diks nedabūja zināt, ka savā visgrūtākajā bridi Paola bijusi tik tuvu pie viņa, bet aizgājusi prom.

Viņš iegāja savā guļamverandā ar noteiktu nolūku, — pēdējo reizi pārlasīt savas atzīmes bloknotā. Viss bija kārtībā. Vēl tikai bija jāparaksta, ko no rita nodiktēja, vēl bija jāatbild uz dažām telegrammām, tad brokastis un — prom kalnos, uz medībām Sikamorā. O, visu viņš bija labi pārdomājis. Visu vainu uzvels Fūrijai. Viņš pat nolēma, lai būtu klāt aculiecinieks, Frēligs vai Martinecs. Protams, ne abi. Pietiks ar vienu acu pāri, kas tad nu liels tur būs, pārtrūks iemaukti, ķēve sacelsies uz pakaļkājām un iegāzīsies krūmos, viņam taisni virsū. Bet aiz krūmiem aculiecinieks skaidri dzirdēs šāvienu.

Martinecs bija nervozāks par skulptoru, tādēļ Diks nodomāja, lai tieši viņš būtu tam līdzi aizā, kur noriks katastrofa. Bez tam Martinecs bija arī ne visai teicams jātnieks. Tas labi. Vajadzēs Furiju kādu laiciņu labi krietni kaitināt. Tad katastrofa izliksies ticamāka. Tad Martineca zirgs un arī viņš pats sāks uztraukties un aculiecinieks nekā skaidri neredzēs.

Pēkšņi viņš aiz smagām sāpēm sažņaudza dūres. Mazā saimniece zaudējusi prātu, katrā ziņā pie pilna prāta viņa vairs nav. Kā gan citādi lai saprot tādu cietsirdību, viņš nodomāja, pa vaļējo logu skaidri dzirdēdams, kā viņa pilnā balsī dzied ar Greiamu.

Viņi dziedāja čigānu dziesmu, un viņš neatlaida savas dūrēs sažņaugtās rokas ne mirkli, kamēr viņi nodziedāja visu neprātīgo, trakulīgo dziesmu līdz pat pēdējam neprātīgajam, trakulīgajam pantam.

Arī tad vēl viņš stāvēja un klausījās, kā viņa, jautri smiedamās, aizgāja, pameta Greiamu vienu un aizskrēja uz savām istabām, arī tur visu laiku smiedamās, zobgalīgi kaitinādama ķīnieti un rādama to par visādām iedomātām kalpones nolaidībām.

Tālumā bija dzirdama Kalnu karaļa neskaidrā, bet nepārprotamā taurēšana. Arī karalis Polo pieprasīja savas karaliskās tiesības, un visi ķēvju un govju harēmi atbildēja viņa saucieniem. Diks klausījās šais zviedzienos un maurojumos, kuru cēlonis bija dzimumu dziņas, un tad nopūtās: "Jā, man dzīvojot zeme katrā ziņā ir labāka kļuvusi. Tās ir skaistas domas gulētejot."