Lielās mājas mazā saimniece

4

No deviņiem lidz desmitiem Forests strādāja kopā ar savu sekretāru, nokārtojot korespondenci ar zinātniskām biedrībām, dažādām zemkopības biedrībām un audzētavām, un darba bija tik daudz, ka caurmēra cilvēks nosēdētu līdz pusnaktij.

Bet Diks Forests bija viņa paša radītās sistēmas centrs, un ar šo sistēmu viņš slepus lepojās. Svarīgākās vēstules un dokumentus viņš parakstīja pats, ar savu plašo rokrakstu. Uz visiem citiem papīriem misters Bleks uzspieda gumijas zīmogu un tai pašā stundā stenogrāfiski uzmeta dažas atzīmes, ko atbildēt daudzajām vēstulēm. Viņš savā sirdi bija pārliecināts, ka strādā vairāk par pašu saimnieku, bet ka tas ir ļoti apķērīgs, ja vajag izgudrot kādu darbu, ko uzdot citiem.

Taisni pulksten desmitos ieradās Pitmans, viens no uzņēmuma vadītājiem, un Bleks ar veselu kaudzi vēstuļu, dokumentu un fonogrāfa cilindru rokā nozuda savā istabā.

No desmitiem līdz vienpadsmitiem nāca un gāja vesela rinda augstāko kalpotāju. Viņi visi bija stingri izskoloti un prata runāt isi un skaidri, vispār tie mācēja taupīt laiku. Diks Forests bija viņus rūpīgi pieradinājis pie domām, ka. ar viņu runājot, tie nedrīkst ļauties nekādām pārdomām un jāierodas ar pilnigi sagatavotiem ziņojumiem. Sekretāra palīgs Bonbraits vienmēr ieradās pulksten desmitos, kad aizgāja Bleks, un viņa ņiprais zīmulis aši atzimēļa visus jautājumus un atbildes, ziņojumus un jaunu projektu piedāvājumus. Šis stenogrāfiskās atzīmes, uz rakstāmmašīnas vairākos eksemplāros pārrakstītas, bija īstā elle, dažreiz pat svētu dusmu ugunis visiem pārziņiem un uzraugiem. Vispirms. Forestam bija apbrīnojama atmiņa un, otrkārt, viņš labprāt tiem rādīja, cik vērtīgas ir Bonbraita atzīmes.

Dažu labu reizi, minūtes piecas vai desmit parunājoties, viens otrs pārzinis aizgāja no biroja vienos sviedros un galīgi nomocīts. Bet šai ārkārtīgi intensīvajā darba stundā Forests visus kalpotājus prata meistariski izjautāt, jo pārsteidzoši labi, pat visos sīkumos pārzināja lielo uzņēmumu. Piemēram, mehāniķim Tompsonam viņš kādās četrās minūtēs apžilbinoši skaidri aizrādīja, kur ir saldētavas dinamo mašīnas vaina, un pierādīja, ka vainigs ir viņš pats. Bonbraitam viņš nodiktēja kādu piezīmi, ar citātu no vienas grāmatas (pateikdams pat nodaļu un lappusi), kuru Tompsonam vajadzēja paņemt bibliotēkas istabā, pateica viņam, ka piensaimniecības pārzinis Parkmans nav apmierināts ar slaucamās mašīnas pēdējo remontu un saldētava lopu kautuvē nedarbojas pareizi. Visi viņa augstākie kalpotāji bija labi speciālisti katrs savā nozarē, bet Forests bija visu vienbalsīgi atzīts meistars, labi pārzināja visas šis specialitātes.

Tā visu arāju darbu uzraugs reiz privātā sarunā klusi pažēlojās graudkopības agronomam: "Esmu nostrādājis šeit divpadsmit gadus, bet nekad nav gadijies redzēt, ka Forests būtu pielicis roku pie arkla, taču — pie velna! — kaut kādi viņš tomēr redz, saprot un izkārto visu kā vajag. Viņš tiešām ir ģeniāli vispusīgs!"

Taisni pulksten vienpadsmitos aizgāja aitkopības pārzinis Vordmens, kuram Forests uzdeva pīkst. 11.30 kopā ar Teriju, pircēju no Aidaho štata, braukt automobilī apskatīt Šropšīras aunus. Vienpadsmitos, kad Bonbraits aizgāja kopā ar Vordmenu sakārtot savas atzīmes, Forests birojā palika viens. Viņš paņēma no lēzenā stiepuļu groziņa, kur bija visādi vēl neizskatiti papīri, Jovas štata izdoto brošūru par cūku mēri un sāka to lasīt.

Ar visu savu lielo augumu un svaru, ar saviem četrdesmit gadiem Diks Forests bija ļoti stalts vīrietis. Viņam bija plata, taisna piere, lielas pelēkas acis tumšām uzacīm un skropstām, gaiši kastaņkrāsas mati. Plati žokļi, mazliet iedobti vaigi, kā visiem cilvēkiem, kam tāda sejas forma. Drošsirdīgās sejas lejas daļa tomēr nebija smaga un masīva; deguns taisns, ne pārāk liels, platām nāsīm; diezgan liels taisns zods, bez bedrītēm vidū, kas liecināja par noteiktibu un stingrību, bet ne par cietsirdību; mute diezgan sievišķīgi maiga, tomēr viņa lupas daudzreiz liecināja par vīrišķību un stingru noteiktību. Viņa āda bija gluda, vienmērīgi iedegusi, mazliet bālāka tikai uz pieres, kur cepures mali nelaida sauli klāt.

Acis un lūpu kaktiņi smaidija, un uz vaigiem, pie mutes bija iespiedušās līnijas, it kā no biežas smiešanās. Tomēr visā Foresta sejā bija redzams viņa stingrais, noteiktais raksturs.

Kad viņa roka sniedzās pēc vienas vai otras lietas uz rakstāmgalda, tas skaidri un droši zināja, ka, bez šaubām, uzreiz to dabūs, roku ne milimetru sānis nepavirzīdams; kad viņš lasīja monogrāfiju par cūku mēri, tad bija droši I mi liecināts, ka viņa smadzenes nepalaidīs garām neviena svarīgāka sprieduma v.ii aizrādījuma; kad viņš grozījās savā krēslā, visā viņa pozā bija redzama ši noteiktība un pašpaļāvība, — viņš bija noteikts visā savā dzīvē un darbā, it visur, ar sirdi un prātu.

Viņam bija pilnīgs pamats būt tik noteiktam un paļāvīgam. Jau sen viņam bija izdevies savu ķermeni, smadzenes un visus locekļus lieliski saskaņot un līdzsvarot. Viņš bija bagāta tēva dēls, bet tēva naudu nekad nešķieda velti. Dzimis un audzis pilsētā, viņš apmetās dzīvot uz laukiem, pie zemes, un guva savā darbā tādus panākumus, ka drīz vien katrs lopkopis pieminēja ar dziļu cienību viņa vārdu it visās sapulcēs un apspriedēs. Viņam piederēja 62.500 hektāru zemes, bez kādiem parādiem, un viņa zemes vērtība vietām bija no simt līdz tūkstoš dolāriem par akru, vietām no simts dolāriem līdz desmit centiem, un dažā vietā zeme bija pat gluži bez vērtības. Un visiem darbiem, ko viņš uz savas zemes veica, bija tāda vērtība, ka vietējiem iedzīvotājiem elpa aizrautos, ja viņi varētu to visu aptvert, — viņš nosusināja veselus purvus ar zemessmeļamām mašīnām, uztaisīja labus ceļus, iekārtoja apūdeņošanas sistēmu, dodams tiesības visiem zemkopjiem par zināmu samaksu saņemt ūdeni, uzcēla Lielo Māju un visas daudzās saimniecības ēkas.

Viss tur bija ierīkots, celts un būvēts ar plašu vērienu, visur bija redzams modernās tehnikas beidzamais vārds. Dažādo nozaru pārziņi saņēma algu katrs pēc savām zinībām un spējām, arī dzīvoklis tiem bija par brīvu, katram savā mājā, kuras maksāja pieci līdz desmit tūkstoši dolāru; toties tie visi bija labākie speciālisti no pat Atlantijas lidz Klusajam okeānam. Ja bija vajadzigi benzīna traktori, ar ko apart ielejas, viņš pasūtīja uzreiz pāris desmitu. Ūdeni kalnos viņš aizturēja ar milzīgiem dambjiem. Ja sāka nosusināt purvus ar īpašiem grāvjiem, viņš neazdeva darbu uzņēmējiem, bet nopirka pats milzīgos zemessmēlējus un, ja nepietika darba paša saimniecībā, uzņēmās nosusināt purvus kaimiņiem, zemes īpašniekiem, zemes uzpirkšanas kompānijām vai korporācijām kādas simts jūdzes augšup pa Sakramentas upi.

Ar savu gaišo galvu viņš saprata, cik ļoti no svara, ja tam palīdz arī citas smadzenes, un par labām smadzenēm labprāt maksāja arī teicamas prēmijas virs parastās tirgus cenas. Un viņš lieliski prata par dārgu naudu pirktās smadzenes izmantot savā labā.

Bet viņam bija tikai četrdesmit gadu; acis tam bija skaidras, sirds mieriga, tā pukstēja spēcīgi un vienādi, — viņš bija pašos virišķīgā spēka gados. Bet līdz trīsdesmit gadiem viņa dzīve bija pavisam nekārtīga un strauja. Trīspadsmit gadu vecumā viņš aizbēga no tēva mājām, kaut šī māja piederēja viņam lidz ar daudziem miljoniem dolāru. Universitāti viņš beidza, kad tas nebija vēl divdesmit vienu gadu vecs. Pēc tam viņš apbrauca visas jūras, visas svarīgākās ostas, ar aukstu prātu, bet karstu sirdi un jautri smiedamies ielaidās visriskantākājos piedzīvojumos, metās bīstamā, mežonigā dzīvē, lai bēgtu no garlaicīgās vienmuļības un pārāk saltās un prātīgās likumības.

Senajā Sanfrancisko Forestu vārdam bija liels spēks. Forestu pils bija viena no pašām pirmajām, tā bija celta Nob-Hilā, aristokrātu kvartālā, kur savas pilis uzcēla ari Fluds Makais, Krokers un O'Briens. Dika tēvs, kuru sauca par "Laimīgo Forestu", bija vīrs ar lielisku veikalniecisku vērienu, viņš bija iebraucis no Jaunās Anglijas. Savā dzimtenē viņš interesējās par ātriem buriniekiem un to būvi. Iebraucis Sanfrancisko, viņš tūdaļ sāka domāt par gruntsgabaliem ostās, par upju kuģiem, protams, arī par raktuvēm un vēlāk par to, kā nosusināt Nevadas Komstokas purvus un uzbūvēt dienvidu dzelzceļu. Viņš strādāja ar plašu vērienu; viņš ļoti daudz ieguva, bet daudz arī zaudēja; tomēr aizvien tas palika ieguvējs, un, ja ar vienu roku naudu izdeva, ar otru to bagātīgi ieņēma. Ko viņš nopelnīja Komstokā, to visu iegrūda dažādākos Eldorado Dafodijas raktuvju bezdibenīgos caurumos. No Benicijas dzelzceļa bēdīgajām atliekām viņš radīja Napas sabiedribu, šo dzīvsudraba uzņēmumu, kas viņam deva pieci simti procentu peļņas. Un, kas bija jāpiemaksā stipri izreklamēto Stoktona uzņēmumu likvidācijā, to viņš atkal nopelnīja no saviem zemes īpašumism Sakramentā un Oklandē.

Vienu laiku "Laimīgais Forests" bija iestidzis vairākās neveiksmīgās operācijās, kur pazaudēja visu, ko bija ieguvis, un pilsētā jau sāka runāt, par cik varēs ūtrupē pirkt viņa pili Nob-Hilā. Bet viņš finansēja pētnieka Del-Nelsona ekspediciju uz Meksiku. Un šo Del-Nelsona kvarca meklējumu rezultāts bija tā saucamā Harvesta grupa, kas aptvēra gluži fantastiskās, neizsmeļamās Retlesneiklas, Voisa, Siti, Desdemonas, Bulfroga un Jelova Bai raktuves. Del- Nelsons, savu panākumu apreibināts, sāka nevaldāmi dzert un nepilna gada laikā pilnīgi noslīka lētajā degvīnā. Radu viņam nebija, tādēļ īpašums tika "Laimīgajam Forestam", un šo mantojumu neviens nevarēja apšaubit.

Diks Forests bija īsts sava tēva dēls. "Lamīgais Forests", šīs bezgalīgās enerģijas un uzņēmības paraugs, gan bija divas reizes precējies un divas reizes kļuvis atraitnis, bet viņa laulības nebija bērniem svētītas. Trešoreiz viņš apprecējās 1872. gadā, kad tam bija jau 58 gadj. 1874. gadā nomira viņa sieva, atstādama tam dēlu, veselīgu 12 mārciņas smagu puisēnu, un puisēns auga tēva pilī Nob-Hilā vesela aukļu un kalpoņu pulka lutināts.

Diks bija ļoti apdāvināts zēns un vienā gadā iemācījās no mājskolotājiem to, kam skolā būtu vajadzīgi vismaz tris gadi. Pārējo laiku viņš vairāk nekā nedarija, kā rotaļājās brīvā gaisā. Bet viņa tēvs bija demokrāts un tādēļ pēdējā mācību gadā sūtīja dēlu bezmaksas tautskolā, lai viņš tur iemācās īstu vienlīdzību, satiekoties ar strādnieku, amatnieku, tirgoņu un politiķu dēliem un meitām.

Kad bija jāatsaka skolotājam dzejas vai jāmācās lasīt, tad tēva miljoni nelīdzēja, tāpat kā tie ne mazākā mērā nelidzēja sacensībā ar Petsiju Halorani, šo matemātikas brīnumbērnu, kuras tēvs bija vienkāršs mūrnieks, vai sacensibā ar Monu Sangineti, kura lieliski prata lasīt un kuras māte bija atraitne, nelielas sakņu pārdotavas īpašniece. Un jaunajam Dikam nelidzēja ne tēva miljoni, ne

Tas bija tas gudrākais, ka "Laimīgais Forests" savam dēlam deva šo deniokiatisko audzināšanu. Savā sirdī Diks nekad neaizmirsa, ka dzīvojis pili un viņa trvs bijis varens un ievērojams vīrs. Bet viņš bija arī mācījies pazīt divkājaino, divdūraino demokrātiju, kad skolā Mona Sangineti viņu pārspēja lasīšanā un Bernijs Millers to galīgi piespieda pie sienas spēlē.

Un, kad simto reizi viņš satikās ciņā ar Timu Haganu, kad atkal saņēma triecienu pakrūtē, kad deguns bija vienās asinis un mute saplosīta, kad viņš gandrīz vairs nejaudāja elpot, tikai vaidēja aiz sāpēm, — arī tad viņam nenāca palīgs no tēva pils un biezajām banku grāmatiņām. Uz savām divām kājām un ar savām divām dūrēm viņš stāvēja pretī Timām, un tās viņam deva iespēju vai nu uzvarēt, vai zaudēt. Un tepat jaunais Diks, vienos sviedros un asinīs mirkdams, arī mācījās ar dzelzs gribu panākt, lai zaudējums pārvērstos pa pusei uzvarā. No paša sākuma tā bija ciņa bez kādām cerībām, tomēr viņš izturēja, kamēr skatītāji atzina, ka neviens no abiem zēniem nav otru uzvarējis, kaut abi, pēdējos spēkus atdevuši un nomocīti, gulēja zemē, aiz spīts un dusmām raudādami. No tā laika viņi bija draugi un abi kopā pilnīgi valdīja visu skolas pagalmu.

"Laimīgais Forests" nomira tai mēnesi, kad Diks pabeidza tautskolu.

Jaunajam Dikam bija trīspadsmit gadu un divdesmit miljonu liels mantojums, bet nebija visā pasaulē neviena paša radinieka, kas par viņu rūpētos. Viņam bija sava pils, sulaiņi, jahta, zirgu staļļi un vasaras pils pussalas viņā galā, pašā jūras malā miljonāru vasaras kolonijā Mento. Vārdu sakot, patvaļīga brīvība, — kaut tikai nebūtu aizbildņu.

Kādā vasaras dienā Dīks sava tēva lielajā bibliotēkā piedalijās aizbildņu pirmajā apspriedē. Viņi bija pavisam trīs vīri, visi pavecāki kungi, ar stāvokli sabiedrībā, juristi un veikalnieki, tēva draugi un darba biedri. Klausīdamies to aizrādījumos, Diks guva iespaidu, ka tie paši nevar saprasties, kaut pilda savus .pienākumus pēc labākās apziņas. Viņš nodomāja, ka tiem jau piemetusies vecuma kaite. Un viņš arī skaidri redzēja, ka viņu, taisni to puisēnu, par kuru tiem vajadzēja rūpēties, aizbildņu kungi nemaz nesaprot. Tādēļ Diks nolēma, ka tikai viņš vienīgais visā pasaulē var īsti zināt, kas viņam vajadzīgs un derīgs.

Misters Krokets norunāja bezgala garu runu, kuru Diks uzklausīja ar visu cienību un uzmanību, ikreiz palocīdams galvu, ja runātājs pagriezās taisni pret viņu. Arī misteram Devidsonam un misteram Slokumam bija šis un tas ko teikt, un arī tos viņš uzklausīja ar tādu pašu cienību. Starp citu, Diks dabūja dzirdēt, cik viņa tēvs bijis jauks un krietns cilvēks un kādu viņi, aizbildņu kungi, uzstādījuši programmu, lai arī no Dika iznāktu tikpat jauks un krietns virs.

Kad viņi visi bija izrunājušies, vārdu lūdza Diks.

"Es visu pārdomāju," viņš teica, "un vispirms gribu doties ceļojumā."

"Gan jau, draudziņ, varēs ari paceļot, bet vēl vis nē." misters Slokums laipni un maigi sacīja. "Kad… nu ja… kad tu būsi nolicis beigu eksāmenu. Tad ārzemēs nodzīvotais gads būs visai svētigs."

"Protams," iejaucās misters Devidsons, redzēdams, ka bērna acīs pamirdz neapmierinātības dzirksts un lūpas savelkas cietā vaibstā, "protams, ari līdz tam tu varēsi brīvlaikā šur tur uz isu laiciņu aizbraukt. Esmu pārliecināts, ka kolēģi man piekritīs, ka tādi nelieli ceļojumi var būt tikai par svētibu, protams, ja ievērota lielākā uzmanība un ja ir nepieciešamā uzraudzība."

"Kā jūs teicāt, cik liela ir mana mantība?" Diks it kā nevērīgi vaicāja.

"Divdesmit miljonu — pēc vismērenākā saskaita," misters Krokets uz vietas atbildēja.

"Bet ko jūs teiktu, ja man būtu vajadzīgs simts dolāru — tūliņ pat, jau šodien?"

"Tas ir kā?.. Hm," misters Slokums apjuka un paskatījās uz kolēģiem, it kā padomu lūgdams.

"Mēs būtu spiesti vaicāt, kam šī nauda vajadzīga," misters Krokets atbildēja.

"Bet, ja…" Diks ļoti lēni teica, viņam tieši acīs skatīdamies, "bet, ja es atbildētu, ka diemžēl negribu jums sacīt, kam man tā nauda vajadzīga?"

"Tad tu to nedabūtu," misters Krokets pateica tik asi un tik ātri, ka zēns sajuta stipru ietiepību un stūrgalvību.

Diks lēni pakratīja galvu, it kā gribēdams, lai šie vārdi dziļāk iespiestos viņa apziņā.

"Bet, draudziņ," misters Slokums ātri piebilda, "tu, protams, sapratīsi, ka esi vēl ļoti jauns, lai rīkotos ar naudu. Visas šis lietas jākārto mums."

"Jūs gribat teikt, ka bez jūsu ziņas es nedrīkstu tērēt neviena penija?"

"Neviena penija," misters Krokets atkal asi atcirta.

Diks palocīja galvu un teica:

"Ak tā. Saprotu."

"Protams, tas taču skaidrs… To prasa vienkārša taisnība… Tev būs noteikta zināma summa, tā sakot… kabatas nauda," misters Devidsons teica, "sacīsim, dolārs… nu, varbūt divi dolāri — nedēļā. Jo tu pieaugsi, jo šo summu pavairosim. Un, kad tev būs divdesmit viens gads, tad tu varēsi pats ar savu bagātību rīkoties, protams, ar vecāku cilvēku ziņu un padomu."

"Un līdz tam, kamēr būšu divdesmit vienu gadu vecs, es no saviem divdesmit miljoniem nevaru dabūt ne simts dolāru?"

Misters Devidsons jau gribēja teikt, ka tā ir, un meklējās, kā to pateikt laipnākiem vārdiem, bet Diks pacēla roku un lūdza viņu klusēt. Tad viņš sacija:

"Cik saprotu, es varu naudu izdot, vienīgi jums visiem vienprātīgi piekrītot?"

Visi trīs aizbildņi palocīja galvas.

"Tātad tikai tam būs likumīga nozīme, ko mēs četri nolemsim?"

Atkal aizbildņi palocīja galvas.

"Nu tad — es tūliņ gribu dabūt simts dolāru."

"Kādam nolūkam?" Krokets jautāja.

"Es labprāt varu jums to pateikt," puisēns nopietni atbildēja, "es gribu ceļot."

"Tev katru vakaru pusdeviņos jābūt gultā," misters Krokets pretojās, "un siints dolāru tu nedabūsi. Dāma, par kuru tev teicām, atnāks pulksten sešos. Ka jau aizrādijām, tev būs jādzīvo viņas pastāvīgā uzraudzībā. Pusseptiņos, kā parasts, etlisi pusdienu, viņa ēdīs kopā ar tevi un gādās, lai tu noteiktā laikā ielu gulēt. Ka jau teicām, viņa tev būs mātes vietā, — rūpēsies, lai ausis būtu tnas, kakls nomazgāts."

"Un lai katru sestdienu es ietu vannā," Diks apbrīnojami pazemīgi pabeidza.

"Cik tad jūs… cik es šai dāmai par šiem pakalpojumiem maksāju?" Diks teica ar mākslotu nevērību, kas jau sāka kļūt par viņa paradumu.

Pirmoreiz misters Krokets nespēja uzreiz atbildēt.

"Taču es viņai maksāju?" Diks vēlreiz teica. "No maniem divdesmit miljoniem."

"Tāds pats kā tēvs," Slokums klusi teica.

"Misis Somerstona, "tā dāma", kā tu viņu sauc, — saņems pusotra simta dolāru mēnesī vai tūkstoš astoņi simti gadā," misters Krokets sacīja.

"Zemē nosviesta nauda," Diks nopūzdamies teica. "Un bez tam vēl uzturs par brīvu!"

Diks piecēlās. Un šis trīspadsmit gadus vecais aristokrāts, — ne dzimis no senas cilts, bet aristokrāts pēc audzināšanas un sava sabiedriskā stāvokļa, — izskatījās tik pašapzinīgs un paļāvīgs, ka ari viņa aizbildņi nevilšus piecēlās no saviem dziļajiem dārgas ādas krēsliem un palika stāvot. Zēna poza bija pavisam brīva, nemākslota, cienīga.

Dika tēvs bija pārdzīvojis 1849. gada mežonīgo "zelta drudzi", pats viņš bija audzis kā ists aristokrāts pilī, bet tautskolā dabūjis ari īsti demokrātisku mācību, tādēļ ar savu jauno, vēl nenobriedušo prātu jau spēja saprast šķiru un kārtu starpību, un viņam bija arī rets gribasspēks un mierīga pašpaļāvība, ko pavisam nespēja saprast trīs pavecākie kungi, kuru rokās bija nodots viņa liktenis un kuri apņēmās vairot viņa miljonus un viņu pašu izaudzināt par krietnu cilvēku, pēc pašu šo kungu sejas un līdzības.

"Es pateicos par jūsu labsirdību," Diks teica trim aizbildņiem. "Man liekas, gan mēs kaut kā sapratīsimies. Tie divdesmit miljoni pieder man, un, protams, jūsu pienākums ir tos sargāt neaizskartus, jo no veikala lietām es vēl nekā nesaprotu."

"Gan, draudziņ, tie būs veseli un neaizskarti, vēl tie pavairosies, jo ieguldīsim tos uzticamos solīdos vērtspapīros," misters Slokums sacīja.

"Jā, tikai lūdzu bez spekulācijām," Diks piebilda. "Tēvam laimējās. Bet es no viņa nostāstiem atceros, ka nav vairs tie laiki un nevar vairs tā rīkoties kā senāk."

No šiem vārdiem un cita, par ko līdz šim runāts, varbūt varētu maldīgi spriest, ka šim zēnam bija maziska, savtīga dvēsele. Bet tai pašā brīdi viņš slepus pie sevis domāja un prātoja par lietām, kuras bija no šīm sarunām tikpat tālu kā matrozis, kas palaists krastā ar triju gadu algu kabatā.

"Es vēl esmu tikai zēns," Diks turpināja, "bet jūs mani vēl īsti labi nepazīstat. Ar laiku iepazīsimies tuvāk. Vēlreiz jums pateicos un…"

Viņš pēkšņi apklusa un ar tādu pašcieņu, kādu var tikai pilīs iemācīties, palocījās, likdams saprast, ka audience beigusies. Visi aizbildņi to ļoti labi manīja, un viņa tēva bijušie biedri un draugi, līdzgaitnieki finansu lietās, gluži apmulsuši un rūpju pilni, aizgāja prom. Devidsons ar Slokumu, iedami lejā pa masivajām kāpnēm, kur tos gaidīja viņu ekipāža, gribēja ļaut vaļu savām dusmām un niknumam, bet Krokets, kas visu laiku bija tik ass un neatlaidīgs, sajūsmināts murmināja: "Ak, kas par nerātni! Kas par nerātni!"

Visi viņi aizbrauca uz veco Pacific Union klubu, kur nosēdēja vēl veselu stundu, nopietni pārrunādami bāreņa nākotni. Bet Diks pats šai brīdī viens kājām devās no kalna lejā, pa zāļainajām ielām, kuras bija tik stāvas, ka tur nevarēja braukt. Tikko viņš bija aiz kalna, pilis ar brīnišķīgajiem dārziem vairs nebija redzamas, toties viņa acis vērās nabadzīgajās ielās un strādnieku koka būdiņās. Ap to laiku (1887. gadā) Sanfrancisko vēl juku jukām bija pilis un būdiņas, gluži kā vecajās Eiropas pilsētās, un aristokrātiskais kalnājs, gluži kā viduslaiku pils, pacēlās pāri nabadzībai un netīrībai kalna pakājē.

Diks apstājās pie augļu tirgotavas uz stūra, kur otrā stāvā dzīvoja Timoti Hagans seniors. Viņš bija polismens un pelnīja simts dolāru mēnesī, tādēļ varēja dzīvot daudz lepnāk par citiem pilsoņiem, jo tie bija spiesti visu ģimeni uzturēt par kādiem četrdesmit vai piecdesmit dolāriem mēnesī.

Velti Diks svilpa, vērdamies vaļējos logos, kurus neaizsedza sietiņš. Tims Hagans juniors nebija mājās. Bet Diks jau prātoja par dažu labu vietu, kur varētu būt viņa draugs, te uzreiz nāca Tims, uzmanīgi nesdams kannu, kurā bija putojošs alus. Viņš kaut ko noņurdēja, it kā sveicinādams Diku, kas tāpat viņam atbildēja, it kā pavisam nebūtu tas zēns, kas pirms kādas stundas bija beidzis sarunas ar trim pilsētas bagātākiem komersantiem. Un, ka viņam pieder divdesmit miljoni, tas nebija ne no viņa balss, ne viņa murmināšanas dzirdams.

"Neesmu tevi redzējis kopš tava vecā-bērēm," Tims teica.

"Bet nu tu redzi," Diks strupi atteica. "Zini ko, Tim? Es nāku pie tevis darīšanās."

"Pagaidi, kamēr aiznesu vecajam alu," Tims sacīja. "Ja alus būs bez putām, viņš mani lamās, ka visa iela skanēs."

"Sakrati labi, tad putos," Diks viņu pamācīja. "Aizturēšu tevi tikai vienu minūti. Zini, es šonakt bēgu prom no savas mājas. Vai gribi doties līdzi?"

Tima mazās zilās ačeles ziņkāri iedzirkstijās.

"Uz kurieni?" viņš vaicāja.

"Pats vēl nezinu. Vai nāksi līdzi? To mēs varam pārrunāt vēlāk, kad būsim prom.Nu, ko teiksi?"

"Vecais man noplēsīs ādu." Tims domīgi teica.

"Nav jau pirmā reize, un āda tev vēl tīri brangi turas," Diks diezgan cietsirdīgi atteica. "Ja nāksi līdzi, tad šovakar, pulksten deviņos, satiksimies pie pārceltuves. Nu, vai iet? Es tevi tur gaidīšu."

"Bet ja nu es netieku?" Tims vēl vienmēr šaubījās.

"Vienalga, tad laidīšu viens pats."

Diks apgriezās, it kā gribēdams iet prom, bet vēl apstājās un, atpakaļ skatīdamies, nevērīgi teica:

"I abfik būtu, ja nāktu arī tu."

Tims krietni sakratīja alus kausu un tikpat nevērīgi atteica: "labs ir. Es būšu."

Šķiries no sava drauga, Diks devās meklēt kādu slāvu zēnu Markoviču, savu skolas draugu, kura tēvam piederēja uzkodu veikaliņš. Markovičs bija Dikam divus dolārus parādā un atdeva vienu dolāru un četrdesmit centus, pārējo parāda daļu Diks atlaida.

Tad samulsis un kautrs viņš gāja prom pa Montgomeri ielu un ilgi šaubījās, kurā no lombardiem iet iekšā. Galu galā viņš apņēmigi iegāja pirmajā, kas gadījās, un par astoņiem dolāriem un kases kvīti ieķīlāja savu zelta pulksteni, kas, cik viņam bija zināms, maksāja vismaz piecdesmit dolāru.

Nob-Hilas pilī pusdienas pasniedza pusseptiņos. Viņš pārnāca, kad pulkstenis bija bez ceturkšņa septiņi, un pirmo satika misis Somerstonu. Tā bija paresna, vairs ne gluži jauna dāma, kas kādreiz redzējusi labākas dienas un bija no lielās Porter-Rikingtonu ģimenes, kuras bankrots sacēla milzīgu traci visā Klusā okeāna piekrastē.

"Ričard, tā nevar, tā neiet," viņa ņēma to priekšā. "Jau veselu stundas ceturksni pusdienas galdā, bet tu vēl neesi nomazgājies."

"Piedodiet, misis Somerston," Diks atvainojās. "Jums vairs nekad nevajadzēs mani gaidīt. Un vispār es vairs nedarīšu jums nekādas raizes."

Viņi svinīgi ēda pusdienas plašajā ēdamistabā, un Diks izturējās pret misis Somerstonu kā saimnieks pret viešņu.

"Jums te būs ļoti labi," viņš to mierināja, "vajag tikai aprast. Šī ir ļoti jauka māja, un visi kalpotāji te dzīvo jau ilgus gadus."

"Bet, Ričard," nopietni smaidīdama, viņa teica, "vai man te klāsies labi vai ļauni, tas atkarāsies no jums, ne no kalpotājiem."

"Es centīšos," viņš laipni atbildēja. "Man pat ļoti nepatikami, ka šodien nokavējos. Gan redzēsit, es jūs nekad vairs neapgrūtināšu. It kā manis nemaz mājā nebūtu."

Vakarā, viņai ar labu nakti teikdams, viņš vēl it kā kaut ko atcerējās:

"Bet vienu gan gribu jums teikt: mūsu pavārs ir A-Sings. Es vairs nemaz neatceros, cik ilgi viņš jau ir pie mums, — gadus divdesmit piecus vai trīsdesmit. Jau sen pirms manas dzimšanas un kad vēl nemaz nebija šis nams uzcelts, viņš jau kalpoja pie mana tēva. Viņam mūsu namā ir ipašas tiesības. Viņš tā pieradis darīt visu pēc sava prāta, ka jums vajadzēs būt pret viņu ļoti uzmanīgai. Bet, ja viņš jūs iemīļos, tad netaupīs savu muļķa galvu, lai tik jums izpatiktu. Mani viņš ļoti mīl. Parūpējieties, lai viņš iemīl ari jūs, tad jums te klāsies kā nierei pa taukiem. Un es jums apsolu: manis dēļ jums vairs nebūs jāraizējas. Jums liksies it kā manis nemaz mājā nav."