Lielās mājas mazā saimniece

26

"Tā tālāk nevar iet. Mums jāizšķiras, ko darit, un tūliņ pat."

Viņi bija koncertzālē. Paola sēdēja pie klavierēm un skatījās Greiamam acīs, viņš stāvēja tai blakus, gandriz tai pārliecies.

"Jums jāizšķiras," viņš turpināja.

Tagad, kad vajadzēja izšķirties, ne viena, ne otra sejā nebija redzams prieks par to lielo un mūžīgo, kas viņus saistīja.

"Bet es negribu, ka jūs aizbraucat," viņa sparīgi teica. "Es pati nezinu, ko gribu. Esiet pret mani iecietīgāks. Par sevi es nedomāju. Bet man jādomā par Diku. Jādomā par jums. Es… es neesmu pie tādām lietām pieradusi," žēli smaidīdama, viņa sacīja.

"Bet, mana dārgā, mums jāizšķiras. Diks taču nav akls."

"Vai tad liels kas noticis, ko viņš būtu varējis redzēt?" viņa vaicāja. "It nekas vairāk, tikai viens vienīgs skūpsts mežā, bet to viņš nevarēja redzēt. Vai varat vēl atcerēties kaut siku nieku? Nu, padomājiet labi."

"Es vēlētos, kaut būtu kas vairāk noticis," viņš pasmaidija, atbildēdams uz viņas jautro toni, bet tūdaļ atkal kļuva nopietns. 'Es varu vai prātu zaudēt. Bet sēdu te. Nezinu, cik stipras ir jūsu jūtas pret mani, vai arī jūs zaudējat prātu un vai vispār jūs pret mani ko jūtat?"

To teikdams, viņš it kā neviļus uzlika savu roku uz viņas rokas, kura skandināja klavieru taustiņus. Viņa lēni to atstūma.

"Vai tad jūs nevarat to saprast?" viņš sūdzējās. "Un gribējāt, lai es braucu atpakaļ."

"Jā, gribēju," viņa atzinās kā aizvien, taisni acis skatīdamās. "Gribēju," viņa klusi un domīgi atkārtoja.

"Un es nesaprotu ne vārda no visa tā," viņš nepacietīgi izsaucās. "Un es nezinu, vai jūs mani maz mīlat?"

"Mīlu, Evans, to jūs zināt. Bet…"

Viņa apjuka, un šķita, ka viņa mēģina mierigi domāt.

"Nu, bet?" viņš gribēja zināt, ko tā domā. "Sakiet līdz galam."

"Bet es mīlu arī Diku. Vai tas nav smieklīgi?"

Greiams neatbildēja ar smaidu, un Paolas acīs iezagās silts mirdzums, kad viņa ieraudzīja Evansa bērnišķīgo sašutumu, kas viņai aizvien tik ļoti patika.

"Gan jau kaut kā tas beigsies," viņa pūlējās to pārliecināt. "Kaut kā tam jābeidzas. Diks saka, ka viss reiz kaut kā beidzas. Viss mainās. Kas nemainās, tas ir miris, bet mēs taču neesam miruši, vai ne?"

"Es nenopeļu jūs, ka mīlat Diku, ka mīlat ari tagad," viņš nepacietīgi teica, "ja jau tā, tad es neredzu, kas manī varētu būt pārāks par viņu. Es runāju patiesīgi un vaļsirdīgi. Es skatos uz viņu kā uz lietu, ievērojamu cilvēku, un viņam ir zelta sirds. Viņu vajadzētu saukt par Lielo Sirdi."

Paola tam pateicīgi uzsmaidīja.

"Bet, ja jūs turpināt Diku arvien vēl mīlēt, kā tad ir ar mani?"

"Es milu arī jūs."

"Tas nav iespējams!" viņš izsaucās, atgāja no klavierēm, steigšus aizgāja uz istabas viņu galu un sāka apskatīt kādu gleznu pie sienas, it kā nekad to nebūtu redzējis.

Mierīgi smaidīdama viņa gaidīja un priecājās, cik strauji viņš iedegās.

"Nevar milēt divus uzreiz," viņš tai teica no istabas viņa gala.

"Bet tā ir, Evans. Taisni par to jau es gribu tikt skaidrībā. Es mīlu jūs abus, tikai nezinu, kuru milu vairāk. Diku es jau tik sen pazistu. Bet jūs… jūs…"

"Pavisam nesens paziņa, vai nē?" viņš to dusmīgi pārtrauca, iedams pāri istabai.

"Nē, nē! Tā nē, Evans, tā nē! Jūs atvērāt man acis. Jūs es milu tāpat kā Diku… nē, vairāk… Ak, es nezinu!"

Viņa nespēja izturēt, aizklāja abām rokām seju, viņš uzlika savu roku tai uz pleca, un viņa to vairs neatstūma.

"Jūs taču redzat, ka man nav viegli," viņa turpināja. "Tik daudzas jūtas kopā, tik daudzas, ka es nekā nespēju saprast. Jūs sakāt, ka mulstat un nezināt, ko darīt. Bet apdomājiet, kā lai es jūtos, es jau esmu pavisam apjukusi. Jūs esat daudz pieredzējis virietis, īsts vira raksturs… Ak, nav taču ko runāt. Jums tas ir tik vienkārši. "Mīl. Nemil." Viens no diviem. Bet es gan esmu apmulsusi, man galvā kā bites dūc un nekā nevaru saprast. Es neesmu bērns, bet nekad neesmu piedzīvojusi tādus mīlas sarežģījumus. Nekad man nekas tāds nav gadījies. Es mīlēju vienu vienīgu cilvēku. Un nu, — ari jūs. Jūs ar savu milu ielauzāties ideālā laulības dzīvē."

"Es zinu," viņš sacīja.

"Bet es nezinu nekā," viņa turpināja. "Man ir vajadzīgs laiks, lai visu to nokārtotu vai arī lai viss nokārtotos pats no sevis. Nebūtu Dika…" Viņas balss skanēja skumji un bēdīgi.

Neapzināti Greiama roka slidēja lejāk gan viņas pleciem.

"Nē, vēl nē," viņa klusi teica un klusi atstūma tā roku, vienu mirkli maigi pie savējās pieglauzdama. "Kad jūs man pieskaraties, tad es nespēju domāt," viņa atvainojās un atkārtoja: "Tad nespēju domāt."

"Tad man jāiet prom." Tas skanēja kā drauds, bet draudēt viņš negribēja. Viņa protestēdama sakustējās. "Tāds stāvoklis, kā patlaban, nav iespējams, tas nav izturams. Es jūtos kā nelietis, kaut neesmu nelietis! Es neciešu viltu un melus. Varu melot, ja man pretim ir melis, bet tādu virieti kā Diku nevaru un negribu krāpt. Vislabāk iešu tūliņ pie viņa un teikšu: "Dik, es mīlu jūsu sievu un arī viņa mii mani. Ko jūs domājat darīt?"

"Ejiet!" Paola dedzīgi teica.

Viņš noteikti un stingri saņēmās:

"Iešu. Tūliņ pat."

"Nē, nē!" viņa bailēs izsaucās. "Jums jāaizbrauc." Bet atkal viņas balss gluži saplaka. "Bet es nevaru jūs laist projām."

Ja Diks vēl varēja šaubīties, cik viņa aizdomas dibinātas, tad pēc Greiama pārbrauciena vairs nevarēja būt nekādu šaubu. Nevajadzēja nekādu faktu un pierādījumu, — vajadzēja tikai paskatīties uz Paolu. Visu laiku viņa bija kā saldas atmodas jausma, kā pavasaris, kad visi ziedi veras vaļā. Viņas prieka pilnie smiekli skanēja kā lielas lafmes nojausmā; dziedot viņas balss bija varenāka un plašāka; kā dzidrs avots šļāca gaisā viņas dzīvības ilgas, ik bridi tās pauda viņas rosību, apgarotu aizrautību. Viņa cēlās agri un vēlu gāja gulēt. Viņa nemaz vairs nesaudzēja sevi, it kā iztikdama no kāda neredzama un reibinoša šampanieša. Diks beidzot sāka domāt, vai tikai viņa ar nolūku neapreibinās, lai nebūtu laika visu pārdomāt, līdz galam izdomāt. Viņš manija, ka tā kļūst ar katru dienu vājāka, bet vēl skaistāka, viņas kolorīta dabiskam krāšņumam un burvigai dedzibai vijās cauri maiga apgarotība.

Bet Lielajā Mājā dzīve ritēja savu līdzeno, negrozāmo, noteikto gaitu. Dažreiz gan Diks pārdomāja, vai ilgi tā ies, un baidījās, ka var pienākt laiks, un… viņš bija pārliecināts, ka.bez viņa neviens nekā nemana un nezina. Bet vai ilgi tā var iet? Viņš skaidri zināja, ka ne.

Viņš zināja, ka tieši austrumnieki ir ļoti vērīgi un saprātīgi, apbrīnojami dedzīgi, kaut klusi un neuzmācīgi. Bet vai var paļauties uz sievietēm? Visas sievietes ir lielākā vai mazākā mērā viltīgas, tām visām — kaķa daba. Labākā, krietnākā no viņām gavilētu aiz prieka, ja zinātu, ka skaidrā, nevainojamā

Paola Foresta ir tāda pati Ievas meita kā visas citas. Bet kura katra sieviete, ja vienu dienu vai vienu vakaru nodzīvotu kopā ar viņiem un visiem citiem, viegli varētu aptvert, kas te notiek. Sievietes noslēpumus vispirms spēj uzmiņēt pašas sievietes.

Bet ari šai ziņā, tjipat kā visur citur, Paola nebija kā visas. Nekad viņš nebija manijis, ka tā rbūtu pļāpiga, nekad nebija redzējis, ka -viņa. "kūdītu, musinātu citas sievietes, tai pieķertu tās kādā grēkā vai grēciņā. Varbūt vienigi pret viņu tā varēja bQt viltīga tāpat kā visas citas. Un viņš atkal pasmējās

Starp visiem citiem jautājumiem Dikam ļoti gribējās arī zināt, vai Paola jūt, ka viņš visu ziņa?

Bet Paola domāja, — vai viņš zina? Un sākumā nevarēja saprast.

Viņa neredzēja nekādu pārmaiņu vira garastāvoklī un visā viņa būtē. Savu milzigo darbu viņš kārtoja kā parasti, spēlēja kā parasti, dziedāja savas dziesmas un bija jautrs un omuligs. Viņa mēģināja sev iestāstīt, ka viņš izturas pret to maigāk, bet viņu mocija bailes, ka viņa to tikai pati iedomājusies.

Bet ilgi viņai nebija jāpaliek šaubās un neziņā. Dažreiz pie galda kopā ar citiem vai ari vakaros, kārtis spēlējot, viņa pa puspievērtām acu skropstām vēroja Diku, kad viņš to nemaz nemanīja, un no viņa sejas, no acim skaidri redzēja, ka viņš zina visu. Bet Greiamam viņa par to neteica ne vārda. — tik un tā tas vairs nelīdzētu, viņš vēl varētu aizbraukt, bet to viņa neparko negribēja.

Pārliecinājusies, ka Diks zina vai vismaz nomana, kas notiek, viņa palika savādi cieta un asa un sāka tīšām spēlēties ar uguni. Ja Diks zina, — viņa domāja, — kādēļ tad viņš cieš klusu? Viehmēr viņš bija tik vaļsirdīgs. Tieši to viņa vēlējās, bet ari baidījās, tomēr bailes drīz izgaisa, un viņa gribēja, lai viņš sāktu runāt. Lai notiktu kas notikdams, vienmēr viņš bija apķērigs, uzreiz saprata, ko darīt. Greiams viņu stāvokli nosauca par "trīsstūri". Diks to atrisinās. Nav nekā, ko viņš nevarētu atrisināt. Bet kādēļ viņš izvairās, kādēļ cieš klusu?

Un viņa tikai drāzās tālāk, pūlēdamās iemidzināt sirdsapziņu, kura tai pārmeta liekulibu, vairīdama prom visas domas, lai nebūtu jādomā lidz galam, ļāvās vilnim, kas viņu nesa tālāk un tālāk, iestāstīdama sev, ka viņa dzivo, dzīvo, dzivo… Dažreiz diezin vai vina skaidri saprata, ko isti domā, tikai bija varen lepna, ka pie viņas kājām ir divi tik lieli un ievērojami cilvēki.

Viņai, augstākas attīstības sievietei, patika ar lepnu apziņu vērot divus vīrus pelēkām acīm, kad viņi abi bija kopā. Viņa bija uzbudināta, drudžaini uztraukta, bet ne nervoza. Kad tie bija abi kopā, viņa vēsi un aukstasinīgi abus salīdzināja, bet nevarēja pateikt, kuram vairāk grib greznoties un patikt, kuru vairāk grib valdzināt. Greiams valdīja pār viņu, un viņa bija valdījusi pār Diku un vienmēr vēl cinijās, lai nezaudētu šo valdniecību.

Viņas patmīlībā, lepnajā apziņā, ka viņas dēļ cieš divi tik krietni viri, bija pat kas cietsirdīgs, jo viņa sev neslēpa, ka vēlas, lai cieš arī Diks, ja viņš visu zina, — bet viņš taču zināja. Viņa bija pārliecināta, ka ir sieviete ar bagātigu fantāziju un tādās lietās visai piedzīvojusi, — pārliecināta, ka Greiams viņai tik ne tādēļ, ka to varētu mīlēt ar jaunu dedzību, ka viņš tai ir — otrais vīrietis; viņa stingri un cieši liedzās pati sev, ka aizrāvusies kaislības dēļ.

Bet savas dvēseles dziļumos viņa skaidri juta. ka to tvēris kāds nebeidzams neprāts, ka visam tam jābeidzas un ka beigas vienam no viņiem būs briesmigas. Bet viņai tikās lidot savvaļā pāri bezdibenim, vienkārši neatzistot, ka pasaulē ir bezdibeņi. Viena, spoguļa priekšā sēdēdama, viņa dažu labu reizi, zobgaligi pārmezdama savam attēlam, pakratīja galvu un izsaucās: "Ak tu, plēsīgais zvērēns!.." Bet, kad sāka par visu dziļāk domāt, tad bija jāatzīstas, ka taisniba "filozofiem", kad tie pārmeta sievietei mednieka dziņu.

Bieži viņa atcerējās Oskara Vailda vārdus: "Sieviete gan uzbrūk, bet, pavisam negaidot, kāda untuma dzīta, padodas." Vai tā viņa būtu "iekarojusi" ari Greiamu? "Negaidot, kāda untuma dzīta." Patiesi, tā viņas dzīvē bija gadījies. Vai tāpat notiks vēl? Viņš grib braukt prom. Vienalga, vai kopā ar viņu vai arī viens pats. Bet viņa nelaiž: kādiem līdzekļiem? Vai viņa tam devusi kādus neizteiktus solījumus arī nākotnē?.. Smiedamās viņa aizdzina prom visus prātojumus par nākotni, palika pie lidojošās tagadnes, kopa sevi, rūpējās par savu izskatu un vēroja savu g.-irastāvokli, lai varētu būt arvien apburošāka. Viņa staroja laimē un prieka, zmadama, ka viņas dzive sit viļņus augstu, kā tai pat ne sapņos nebija rādījies.