Lielās mājas mazā saimniece

15

Bija jau krietni pāri desmitiem, kad Greiams, nemierīgi pa māju klīzdams un domādams, vai tiešām Paola nekad neparādās pirms pusdienas, iemaldījās koncertzālē. Kaut viņš te viesojās jau dažas dienas, bet māja bija bezgala liela, un šai istabā viņš ienāca pirmoreiz. Tā bija brinišķīga istaba, pēdu trīsdesmit plata un sešdesmit gara, augstiem griestiem, no kuriem tūdaļ sākās logi, pa kuru dzeltenīgo stiklu ieplūda silta zeltaina gaisma. Sienas un mēbeles bija izturētas sarkanīgā nokrāsā, un uzreiz viņš sajuta to miera pilno, svētlaimīgo noskaņu, kādu rada mūzika.

Gurdeni, laiski Greiams apskatīja kādu gleznu, kur bija attēlots aitu bars saulainās ganībās, te uzreiz pa durvim istabas viņā galā ienāca saimniece. Viņu ieraugot, tam gandrīz elpa aizrāvās, jo viņa bija kā burvīgi skaista glezna._ Baltās drēbēs tā likās pavisam jauna, ari tā kā garāka, jo bija apvilkusi plato, brīvo krokaino holoku, — acīm redzot, bez kāda fasona uzšūtos rīta svārkus, kādus valkā visas Sandviču salu sievietes. Viņš bija šādu apģērbu redzējis Havajā, kur šie svārki neglītu sievieti padara simpātisku, bet skaistu — divkārt burvigu.

Pāri istabai sveicinot, viņš smaidīdams redzēja, cik graciozi daiļi vijas viņas ķermenis, kā viņa tur galvu, cik vaļsirdīgs un brīvs viņas acu skats, viņš skatījās uz visu viņas labsirdīgi draudzīgo būti. Vismaz tāda tā izlikās, kad nāca no durvim pāri istabai.

"Šai istabai viens liels trukums," viņš pavisam nopietni teica.

"Patiesi? Nu, kāds tad?"

"Tai vajadzētu būt garākai, vismaz otrtik garākai."

"Kādēļ?" viņa vaicāja, neapmierināti galvu kratīdama, bet viņš sajūsmināts raudzījās uz jaunavīgo sārtumu viņas vaigos, kas, šķiet, nemaz neharmonēja ar viņas trīsdesmit astoņiem gadiem.

"Tad jums būtu jāiet otrtik tālāk," viņš atbildēja, "un es otrtik ilgāk varētu raudzīties uz jums. Es vienmēr esmu teicis, ka nemaz nav iespējams izgudrot vēl skaistāku sievietes ģērbu kā holoku."

"Tātad jums patika mans holoks, ne es pati," viņa sacīja. "Es redzu, ka tai ziņā jūs esat tāds pats kā Diks: katrs jūsu kompliments nenovēršami būs ar mazu astīti, un mēs, muļķites, mēlītes vien izkaram gaidīdamas, bet jūsu kompliments pamet savu astīti, un mēs paliekam tukšā. Bet labāk iesim, es jums izrādīšu visu istabu," viņa steidzās sākt citu valodu. "Diks man atļāva to ierīkot pilnīgi pēc manas gaumes, tātad te viss ir manis izvēlēts un izmeklēts."

"Arī gleznas?"

"Arī tās es pati izmeklēju. Diks gan ar mani pastrīdējās par to Vereščaginu. Viņš skauž ārzemniekus mūsu pašu gleznotāju dēļ."

"Es jūsējos nemaz nepazīstu," Greiams teica. "Parādiet man arī tos…"

Greiams cerēja kādu pusstundiņu palikt ar saimnieci divatā un tīkami parunāt par gleznām, bet taisni tai bridī ar vijoli padusē ienāca Donalds. Ieraugot saimnieci, viņa acis iemirdzējās, un viņš aši, steidzīgi devās taisni pie klavierēm, kur sāka salikt notis.

"Mēs norunājām līdz brokastīm mazliet pastrādāt," Paola teica, pret Greiamu pagriezusies. "Viņš man zvēr, ka es esot ļoti aizkavējusies, un pa daļai es viņam piekrītu. Pie brokastim mēs tiksimies. Protams, ja vēlaties, varat palikt te, bet man gan jāsaka, ka mēs strādāsim kā pienākas. Pēc pusdienas, ap četriem, iesim peldēties, Diks tā nospriedis. Mister Donald, cik pulkstenis?"

"Bez desmit minūtēm vienpadsmit," vijolnieks strupi un mazliet paskarbi atbildēja.

"Par agru. Mēs norunājām — vienpadsmitos. Jums, cienits kungs, būs jāpagaida. Man vispirms jāieskrien pie Dika, vēl neesmu viņam labrītu pateikusi."

Paola ļoti labi zināja, kā Dika laiks iedalīts. Viņas piezīmju grāmatiņas pēdējā lapiņā bija uzmesti hieroglifi, pēc kuriem tā zināja, ka pusseptiņos viņam jāpasniedz kafija, lidz trisceturtdaļ deviņiem viņu var notvert gultā ar korektūras loksnēm vai grāmatām rokās, ja vien viņš jau nav kur aizjājis; no deviņiem līdz desmitiem viņš ir stingri aizņemts, diktē Blekam vēstules, un no desmitiem lidz vienpadsmitiem apspriežas ar dažādiem kalpotājiem, bet Bonbraits stenografē ikkatru viņa vārdu.

Ja nav kādas negaidītas telegrammas vai steidzama darba, vienpadsmitos viņa varēja cerēt, ka brītiņu vīrs būs viens pats, kaut katrā ziņā ļoti aizņemts. Iedama cauri sekretāra istabai, viņa dzirdēja rakstāmmašīnas troksni, tātad viens šķērslis bija novērsts. Bibliotēkā Bonbraits meklēja kādu grāmatu lopkopības pārzinim, un viņa zināja, ka Diks pabeidzis apspriedes ar pārvaldnieku.

Viņa piespieda podziņu, pilnais grāmatu plaukts pagriezās un paradījās šaurās vītņu kāpnes uz Dika darba kabinetu. Uzkāpusi augšā, viņa atkal paspieda kādu podziņu, un atkal pagriezās tāds pats plaukts, un viņa klusām ieslīdēja istabā. Bet viņas sejā parādījās dusmu ēna: tur runāja Džeremijs Brekstons. Nezinādama, ko darit, viņa brītiņu palika stāvot, — ne viņa tos redzēja, ne arī tie viņu.

"Pārplūdināt jau, protams, var," raktuvju pārvaldnieks teica, "bet cik vēlāk nemaksās to izpumpēt! Žēl un kauns tādā veidā noslicināt veco Harvesta grupu."

"Bet grāmatas par pēdējo gadu taču rāda, ka esam strādājuši tikai ar zaudējumiem," viņa dzirdēja Diku atbildam. "Visi mūs plēsuši: ārkārtīgie nodokļi, bandīti, revolucionāri, federālisti, — tā tas neiet. Vēl varētu to ciest, ja zinātu, ka tas var beigties, bet nav taču nekādas garantijas, ka šie apgrūtinājumi velkas vēl gadu desmit vai divdesmit."

"Tomēr tā ir mūsu Harvesta grupa. Apdomājiet taču — kā gan lai to slīcina!" direktors protestēja.

"Bet padomājiet arī par Villu," asi iesmiedamies, Diks viņu pārtrauca, un Paola uzreiz pamanīja sarūgtinājumu viņa balsī. "Viņš apsolās, ja uzvarēšot, visu zemi sadalīt iedzimtajiem. Un nākošais loģiskais gājiens — pie raktuvēm. Cik, pēc jūsu aplēsuma, mēs pagājušā gadā esam samaksājuši vieniem pašiem konstitucionālistiem."

"Vairāk nekā 120.000 dolāru," Brekstons apdomādams atteica, "neskaitot 50.ooo, kurus iedevām Torenasam, kad viņš vēl nebija atkāpies. Bet viņš pameta savu armiju Gujamā un ar to naudu aizlaidās uz Eiropu. Par to visu es jums jau rakstīju."

"Ja turpināsim darbus, viņi mūs plēsīs un plēsīs bez gala. Labāk applūdināt. Ja varam tikt pie bagātības ātrāk nekā tie nelieši, parādīsim viņiem, ka tikpat viegli varam to ari iznicināt."

"Esmu viņiem to teicis. Bet viņi tikai pasmejas un saka, ka tāds labprātīgs ziedojums būtu ļoti patīkams revolūcijas vadoņiem, vārdu sakot — viņiem pašiem. Es viņiem aizrādīju uz visu, ko esam tautas labā darijuši, kā esam nodrošinājuši pastāvigu darbu pieciem tūkstošiem iedzimto, kā algas paaugstinātas no desmit sentavo dienā līdz simts un desmitiem. Es viņiem pats aizvedu strādniekus, kuri sākumā, kad viņus pieņēma, pelnīja desmit sentavo dienā, bet tagad nopelna piecus peso (viens peso ir apmēram viens dolārs) dienā. Bet kas to deva! Tas pats smīns, tā pati muldoņa, ka viņiem būtu ļoti patīkami labprātīgi ziedojumi uz revolūcijas svētā altāra. Nudien, vecais Diazs bija laupitājs, bet godīgs laupītājs. Es tam nelietim Aranso teicu: "Ja mēs pārtrauksim darbus, jums paliks pieci tūkstoši meksikāniešu bez darba, ko mēs ar viņiem iesāksim?" "Ko iesāksim?" tāpat smaidīdams viņš man prasīja. "Dodiet katram šauteni rokā, lai iet ciņā un iegūst Meksikas Sitiju."

"Muļķigākais ir tas, ka zelts tur ir un mēs vienīgie varam to dabūt ārā. Meksikānieši to nevar. Viņi ir par dumjiem, lai to spētu; bet viņi mūs pilnīgi izlaupa. Tur ir tikai viena izeja, Džeremij: dažus gadus mēs tur nedarīsim nekā, vai pelnām vai ari zaudējam, atlaidīsim visus ļaudis un turēsim kārtībā tikai mašīnas un sūkņus."

"To jau es sarunā ar Aranso liku saprast," Džeremijs Brekstons teica. "Un ko viņš atbildēja? Ja mēs atlaidisim iedzimtos, tad viņš parūpēsies par to, lai arī mašīnisti atstātu darbu un raktuves noslīktu, un mēs paši lai vācamies pie velna. Nē, pēdējo gan viņš neteica. Viņš tikai smīnēja, bet viņa smīns to nozīmēja. Es viņam gribēju sprandu nolauzt, šim dzeltenajam lopam, bet tad nākošā dienā kantori ierastos cits patriots, kas vēl nesaudzīgāk nolaistu mums asinis. Tā Aranso dabūja savu "kumosu" un, pirms vienošanās ar galveno varu pie Žuarecas, lika saviem ļaudīm paņemt trīs simti mūsu ēzeļu trīsdesmit tūkstošu dolāru vērtībā, kaut es viņu iekukuļoju. Dzeltenais blēdis."

"Kas patlaban mūsu raktuvju rajonā vada revolucionārus?" Diks isi un asi vaicāja, un Paola šo toni ļoti labi pazina: tad viņš vāca kopā visus sīkākos apstākļus, lai varētu ko darīt.

"Rauls Bena."

"Kāda viņa pakāpe?"

"Pulkvedis. Viņam ir ap septiņdesmit dažādu vazaņķu."

"Kas viņš agrāk bija?"

"Aitu gans."

"Ļoti labi." Diks runāja īsi un ļoti noteikti. "Mums būs jāspēlē maza komēdija. Palieciet par lielu patriotu! Dodieties turp atpakaļ, cik drīz vien varat. Pakārdiniet to Raulu Benu. Viņš jūsu spēli uzreiz sapratīs, citādi nav nekāds meksikānis. Bet pakārdiniet labi krietni. Sakiet, ka jūs viņu padarīsiet par ģenerāli, par otru Villu."

"Bet, kungs dievs, kā tad lai es to izdaru?" Džeremijs Brekstons jautāja.

"Ļoti vienkārši: dodiet viņam 5000 viru lielu armiju. Visus mūsu strādniekus atlaist. Un lai tad viņš pats tos pierunā iestāties brīvprātīgajos. Mums nav ko bīties, jo Huerta tik un tā ir pagalam. Iegalvojiet viņam, ka esat īsts patriots. Dodiet katram strādniekam pa šautenei. Izsviedīsim pēdējo reiz savu naudu, un jūs būsiet pierādījis savu patriotismu. Un katram strādniekam apsoliet, ka pēc kara viņiem nodrošinātas agrākās vietas. Lai tad ar Dieva prātu iet līdzi savam Raulam. Paturiet tikai tik, cik nepieciešams, lai izpumpētu ūdeni. Ja tad arī vienu vai divus gadus mums nebūs nekādas peļņas, vismaz nebūs arī zaudējumu. Un, ja vajadzēs, mēs katrā laikā varam vecās Harvesta grupas raktuves applūdināt."

Klusītiņām un zagšus Paola gāja atpakaļ uz koncertzāli, smaidīdama par to, cik veikli Diks izšķīra tādu jautājumu. Viņa bija mazliet noskumusi, protams, ne par to, ka Dikam no viņas mantotās Meksikas raktuvēs negāja labi; no laulības pirmā gada jau viņa bija pieradusi, ka tur nekad nav istas kārtības. Viņa skuma par to, ka netika pie Dika pateikt viņam labritu un parunāt. Bet skumjas izgaisa, kad viņa atkal ieraudzīja Greiamu, kas bija palicis divatā ar vijolnieku un, kad ienāca viņa, gribēja iet projām.

"Neskrieniet nu prom," viņa to aizturēja. "Palieciet un papriecājieties, kā ļaudis strādā. Varbūt tas atmodinās ari jūsu darba prieku un jūs ķersieties pie grāmatas, par kuru Diks man stāstīja."