Lielās mājas mazā saimniece

12

Nākošā rītā Greiams iepazinās tuvāk ar Lielās Mājas kārtibu, kaut O-Mais jau vakarā viņam diezgan daudz ko izstāstīja, starp citu, viņš dabūja zināt, ka pēc rīta kafijas, ko pasniedz, tikko viesis uzmodies, viņš var ēst pie kopējā galda ne savā istabā, pie tam O-Mais pateica, ka pie galda mājinieki neēd visi reizē, bet kā kuram pagadās, sākot no septiņiem lidz deviņiem. Vēl O-Mais pateica, ja kungs gribot zirgu vai automobili, vai arī ko citu, kas mājā rodams, lai tikai pasakot.

Iegājis pusastoņos ēdamistabā, Greiams vēl dabūja atvadīties no korespondenta un uzpircēja, kuri jau bija paēduši un taisījās ar auto doties uz Eldorādo, lai no turienes ar rīta vilcienu brauktu uz Sanfrancisko. Viņš piesēdās pie galda viens pats, un ķīnietis apkalpotājs ar retu eleganci lūdza, lai viņš pasūta, ko vien tikai vēlas. Vispirms viņš lūdza un dabūja saldētu Grape Fruit ar šeriju, kas, kā kalpotājs lepni teica, esot pašu ražojums. Tad viņš pateicās par dažādiem azaida ēdieniem un putru, ko ķīnietis piedāvāja, un palūdza mīksti novārītas olas un žāvētu cūkas krūti, kad ienāca Bērts Venraits, it kā gluži nejauši, un izlikās māksloti nevērīgs; tas viss kļuva saprotams, kad pēc piecām minūtēm ienāca arī Ernestīne brīnišķīgos rīta svārciņos. Viņa izlikās gluži pārsteigta, ieraudzīdama tik daudzus agra rīta cienitājus.

Pēc kāda laiciņa, kad viņi visi trīs jau cēlās no galda, ienāca Lisija un Rita. Pie biljarda galda, kur viņi devās pēc brokastīm, Bērts pateica Greiamam, ka Diks Forests brokastīs nekad nenāk, jo viņš dzerot rīta kafiju jau pulksten sešos un pēc tam strādājot savā guļamistabā un tikai sevišķos gadījumos ierodoties pie saviem viesiem pirms otrām brokastīm pusvienos. Un par Paolu Bērts pateica, ka viņai ļoti nemierigs miegs, ka viņa ceļas ļoti vēlu, guļ aiz durvim bez roktura ārpusē, plašajā piebūvē, kur viņai pašai savs pagalmiņš un kuru viņš redzējis tikai vienu vienīgu reizi.

"Viņa ir gan vesela un visai spēcīga," Bērts stāstīja, "bet nevar aizmigt. Nekad viņa nav labi gulējusi. Jau bērnibā viņa nav varējusi gulēt. Bet, liekas, viņai tas nemaz nekaitē, jo viņai ir apbrīnojams gribasspēks un tā nepadodas savu nervu untumiem; tie viņai vienmēr augstākā mērā sasprindzināti, tomēr viņa nemaz neuztraucas, ja nenāk miegs, viņa piespiež sevi gulēt pavisam mierigi, ļaudama ķermenim atpūsties, un nervi tai apbrīnojami paklausa.

Tādas naktis viņa sauc par "baltām naktim". Dažreiz viņa aizmieg tikai, kad aust jau rīts, vai deviņos vai desmitos no rīta, tad noguļ visu dienu un pie pusdienas galda iznāk apbrīnojami svaiga, dzivības prieka pilna."

"Acīm redzot, tas ir paradums," Greiams teica. Bērts palocīja galvu.

"No tūkstoša deviņi simti deviņdesmit deviņas sievietes viņas vietā vaidētu vien; bet viņa nebēdā nenieka. Ja nenāk miegs vienu nakti, izgulēsies citu nakti, gan atgūs zaudēto."

Vēl daudz Bērts Venraits stāstīja par mājas saimnieci, un Greiams it viegli atminēja, ka jaunais cilvēks, kas Paolu pazina tikai neilgi, sajuta pret viņu lielu cienību.

"Es vēl neesmu redzējis neviena cilvēka," viņš turpināja, "kas viņai no pirmā brīža nepadotos. Vienalga, vai tas būtu vīrietis vai sieviete, jauns vai vecs, — lai tik viņa sāk runāt, tā, mazliet augstprātīgi. Bet, kā viņa to var, nudien, es nesaprotu! Vai viņas acīs iemirdzas tāds savāds spīdums vai arī lūpas savelkas šādā noslēpumainā smaidā, — nezinu, tikai visi viņu klausa, neviens pat neiepīkstas."

"Jā, viņā ir kas tāds…" Greiams piekrita.

"Jā, taisni tā," Bērts priecājās, un viņa seja sāka starot. "Taisni — "kas tāds", bet, kas isti, to nevar saprast, tikai viņas griba vienmēr notiek. Varbūt tā ir pašsavaldīšanās, kas viņai nepieciešama, lai pārspētu bezmiega naktis. Ļoti var būt, ka pagājušo nakti viņa nav acu aizvērusi aiz uztraukuma: daudz ļaužu, tas gadījums ar Kalnu karali un viss cits. Redziet, kur parasti neviena cita sieviete nevarētu ne acis aizdarīt, — briesmas, vētra vai kas tamlīdzigs — uz viņu neatstāj nekādu iespaidu. To man Diks stāstīja. Viņa var gulēt kā mazs bērns, tā saka Diks, ja pilsētā, kur viņa atrodas, sākas lielgabalu apšaude vai arī kad kuģis, uz kura viņa ir, iet bojā. Viņa ir lieliska. Jums kaut reizi vajadzētu ar viņu spēlēt biljardu, tad jūs redzētu, ko viņa spēj!"

Pēc kāda briža Greiams ar Bertu iegāja istabā pie meitenēm, kuras no rītiem vienmēr tur salasījās, bet visu laiku viņš sajuta savādu tukšumu, skumju vientulību, kaut meitenes jautri dziedāja, dejoja un trieca, — viņam gribējās drizāk redzēt saimnieci, atkal iepriekš nenojaušamā gara stāvoklī pa durvīm ienākot.

Tad viņš uz Altadena un Bērts uz tīrasiņu ķēves Molijas devās divu stundu ilgā izgājienā uz muižas priekšzīmīgo piensaimniecību un atgriezās atpakaļ tieši laikā, lai izpildītu norunu, — satiktos ar Ernestīni tenisa laukumā.

Nepacietīgi viņš steidzās uz otrām brokastīm, kaut nevarēja šo steigu izskaidrot ar veselīgu apetīti vien, un jutās ļoti vīlies, kad izrādījās, ka saimniece vēl nav piecēlusies.

"Droši vien bijusi baltā nakts," Diks viesim paskaidroja un papildināja Berta stāstu par viņas bezmiegu vēl ar dažiem jauniem sīkumiem. "Ticat vai neticat, jau vairākus gadus mēs bijām precējušies, bet nebiju redzējis, ka viņa kādu nakti būtu gulējusi. Es zināju, ka dažreiz viņa guļ, bet pats to nebiju redzējis. Reiz es piedzīvoju, ka trīs dienas no vietas viņa acu neaizvēra un bija tikpat jautra, laipna un smaidoša kā aizvien, bet tad gan aiz pārlieka noguruma dziļi aizmiga. Tas bija toreiz, kad mūsu jahta pie Karlines salām uzskrēja sēklī un visi vietējie ļaudis saskrēja mūs dabūt nost. Nebija jau nekā bīstama, bet visu laiku bija nebeidzams troksnis, nebeidza rēkt uzbudinātas balsis. Paola ar visu savu būtibu tā alka ko pārdzīvot, un, kad viss bija beidzies, pirmoreiz es redzēju, ka viņa guļ."

Bija atbraucis jauns viesis, kāds Donalds Vere, ar kuru Greiams iepazinās pie brokastīm. Visus citus tas, acīm redzot, jau labi pazina, un no sarunām Greiams noprata, ka tas ir vijolnieks, jau plaši pazīstams visā piekrastē, kaut bija vēl ļoti jauns.

"Viņš ir neprātīgi iemīlējies Paolā," Ernestīne pačukstēja Greiamam, kad viņi abi gāja laukā no ēdamistabas. Greiams sarauca uzacis.

"Ak, tas viņai nav nekas jauns, bet viņa nepiegriež tam nekādu vēribu," Ernestīne pasmaidīja. "Tas notiek ar katru, kas še pie mums atbrauc, — viņa jau pieradusi. Viņa bezgala mīļi prot visu to nemaz nemanīt. Tādēļ viņa var cilvēkos atmodināt visu labāko un cēlāko, kas viņos mit, un kopā ar viņu ikkatrs sajūt siltu prieku. Un Diks par to tikai amizējas. Jūs te nenodzivosiet ne nedēļu, un ar jums notiks tas pats. Ja nē, tad mums visiem jūs būsiet liels pārsteigums, un Diks vēl noskaitīsies, sak, — tā taču tam jānotiek. Un, ja milošam vīram, kas ir lepns uz savu sievu, nodibinās tāds uzskats, tad, ticiet man, viņš būs dziļi apvainots, ja kāds viņa sievu neprastu vai negribētu tikpat cildinoši novērtēt."

"Nu, ja jau tā jābūt, tad jau, laikam, arī es sveikā cauri netikšu," Greiams komiski nopūtās. "Tikai man gan netik darīt, kā visi citi dara. Bet, ja jums te tāds paradums, ko lai dara, — jāpadodas. Tikai tas-būs pārāk cietsirdīgi pret mani, ja māja pilna tik jauku jaunavu.

Un viņa palēkajās acis iemirdzējās tik labsirdīga rotaļība, ka Ernestīne bija gluži kā piekalta pie šā skata, bet tad apķērās, ka pārāk ilgi nolūkojusies viņā, nosarka un novērsās, acīm redzot, gribēdama pārvarēt samulsumu.

"Mazais Teo, — atcerieties, tas jaunais dzejnieks, — arī bezgalīgi iemīlējies Paolā. Es pati dzirdēju, kā Arons Hankoks to āzēja par kādu sonetu ciklu, un nav grūti uzminēt, kas ir viņa dzejiskās iedvesmas avots. Un Terenss, zināt, tas īrs, arī viņā iemīlējies, tikai savaldīgāk. Vārdu sakot, kā jau pienākas. Bet vai gan viņus var par to vainot?"

"Viņa ir tādas mīlas cienīga," Greiams izklaidīgi teica; slepus viņš bija sadusmots un apvainots, ka tas noplukušais epikūrietis un anarhists, kas lielās, ka var dzīvot kā cita uzturēts slaists, drīkst būt iemīlējies "mazajā saimniecē", kaut arī savaldīgāk. "Viņa ir pelnījusi, ka visi to pielūdz," viņš mierīgi turpināja. "Kaut neesmu viņu vēl necik daudz redzējis, bet varu jau droši teikt, ka viņa ir apburoša un pavisam sevišķa būtne."

"Viņa ir mana pusmāsa," Ernestine ar labpatiku teica, "kaut arī nevarētu ticēt, ka mūsu dzīslās rit kaut viena pilīte vienādu asiņu. Viņa nav nevienai no mums lidzīga, ari nevienai no mūsu draudzenēm. Kaut pēc gadiem viņa īstenībā nevar mums vairs būt nekāda draudzene: viņai jau trīsdesmit astoņi gadi."

"Ai-ai, tas nav labi," Greiams draudēja.

Glītā gaišmate izbrīnījusies paskatījās uz viņu, acīm redzot, nesaprazdama, ko nu atkal izdarijusi.

"Nav labi, kaķīt, nadziņus ārā laist," viņš jokodamies atbildēja, redzēdams meitenes vaicātāju skatienu.

"Ak tā, jūs domājat, ka es to teicu aiz skaudības? It nemaz nē. Pie mums visi ir paraduši runāt vienkārši, vaļsirdīgi. Visi taču zina, cik viņai gadu. Viņa pati to stāsta. Man astoņpadsmit. Bet nu, par sodu, ka bijāt tik aizdomīgs, lūdzu: cik jums?"

"Tikpat, cik Dikam," viņš ātri atbildēja.

"Tātad — četrdesmit," viņa pasmējās. "Vai peldēties iesiet?" viņa sāka runāt par ko citu. "Ūdens būs ļoti auksts."

Greiams pakratīja galvu.

"Nevaru. Apsolījos kopā ar Diku izjāt."

Mīlīgā sejiņa kļuva bēdīga, ko viņa nemaz neslēpa, kā jau meitenes šai nevainīgajā vecumā.

"Nu, nu," viņa uzmeta lūpiņu, "droši vien stieps arī jūs rādīt savus mūžīgos zemes darbus, kur viņš grib kalnu nogāzes pārvērst par daudzām terasēm, vai arī rādīs jums savus nebeidzamos apūdeņošanas trikus."

"Bet viņš kaut ko runāja par peldi pulksten piecos."

Uzreiz viņa atkal bija jautra un smaidīga.

"Nu, tad mēs tiksimies peldētavā. Arī Paola teica, ka piecos iesim peldēties, to viņi būs norunājuši."

Viņi šķīrās zem garajām velvēm, no kurienes viņam vajadzēja iet uz savu istabu pārģērbties, bet Ernestīne pēkšņi sauca:

"Ak, mister Greiam!"

Viņš paklausīgi panācās atpakaļ.

"Jums, patiesi, nemaz nav katrā ziņā jāiemilas Paolā," viņa nopietni sacīja, "es jau to tikai tāpat vien pateicu.",

"Būšu ļoti, ļoti uzmanīgs," viņš tikpat nopietni apsolījās, tikai acīs iedzirkstijās humors.

Tomēr, viens palicis, soļojot pa koridoru, viņš atzinās, ka Paolas Forestas burvība jau izstiepj uz viņu savus maigos neatvairāmos spārnus un nemanot tie apvijas ap viņu. Viņš atzinās, ka ar daudz lielāku prieku jātu kopā ar Paolu nekā ar savu seno draugu Diku.

No mājas izgājis un iedams uz garo slitas koku zem sirmajiem ozoliem, viņš kāri raudzījās, vai neredzēs saimnieci. Bet tur stāvēja tikai Diks un viņam līdzās zirgu puisis, kaut tur bija vairāk apseglotu zirgu. Bet viņi aizjāja vieni. Diks rādīja viņam sievas zirgu, tramigu bēru tīrasiņu ērzeli maziem amerikāņu segliem ar tērauda kāpsli un divkāršu pavadu.

"Es nezinu, ko viņa darīs," viņš teica, "vēl nav nākusi; bet peldēties viņa katrā ziņā peldēsies, tur visi satiksimies."

Jāšana Greiamam ļoti patika, kaut viņš sevi notvēra, ka pārāk bieži skatijās, cik pulkstenis, — vai ilgi vēl līdz pieciem? Aitas gaidīja jērus, un viņi pajāja garām vienam ieslēgtam aplokam pēc otra, šad un tad nokāpdami no zirgiem, lai apskatītu dažus lielisko "šropšīriešu" vai "ramburljē" aitu barus un palīdzētu aitām tikt uz kājām, jo, kad tās bija apvēlušās uz savam platajām mugurām, tās pašas vairs nevarēja piecelties, bet nevarīgi spārdījās visām četrām.

"Esmu cītīgi strādājis, lai radītu amerikāņu Merino aitas," Diks teica, "un lai tās iegūtu spēcīgās kājas, stingrās muguras, apaļās ribas un vajadzīgo pretestības spēku. Eiropiešu aitām šā spēka nebija. Tās bija pārāk frizētas un manikirētas."

"Jā, patiesi, jūs esat veicis lielu darbu," Greiams atzinīgi novērtēja. "Sūtīt aunus uz Aidaho! Tas vien jau runā skaidru valodu."

Diks atbildēja starojošu skatienu:

"Aidaho vien vēl nav nekas! Piedodiet, ka es sāku lielīties, bet, lai tas izklausītos diezin cik neticami, Mičiganas un Ohaio lielie aitu bari jāved sakaros ar maniem Rambuljē aunu bariem Kalifornijā. Vai arī Austrālijā! Pirms divpadsmit gadiem es kādam kolonistam pārdevu trīs aunus par tris simtiem katru. Pārbraucis ar tiem mājās un parādīdams turieniešiem, viņš par tiem ieņēma tikpat daudz tūkstošus un tūliņ pie manis pasūtīja veselu kuģa kravu."

Atpakaļ jājot viņi nejauši satika zirgu audzētavas pārzini Mendelholu, kas viņus pasauca gabaliņu līdzi uz plašo pļavu, kur auga vientuļi ozoli, — viņš gribēja parādit partiju gadu vecu kumeļu, kurus no rīta aizsūtīs Miramaras kalnos. To bija ap divi simti, visi liela auguma, spēcīgi, pinkaini, jau sāka mest spalvu.

"Mendelhols rūpējās, lai tiem nekad nepietrūktu barības, jau no pašas pirmās dzīvības dienas," saimnieks teica. "Tur, kalnos, viņi nedabū zāli vien, bet arī labību. Katru vakaru tos salasa zināmā vietā kopā, tas ļaudīm stipri atvieglo darbu. Nu jau piecus gadus no vietas es ik gadu uz vienu pašu Oregonas štatu sūtu pa piecdesmit no divus gadus veciem kumeļiem. Tie visi lielākā vai mazākā mērā dabūti vienā sugā, tādēļ tos pērk uz vietas: visi zina, kas tā par mantu."

Mendelhols aizjāja, un pie viņiem ar daiļu ķēvīti, smalkām kājām piejāja veterinārs Henesijs, kuru Diks iepazīstināja ar viesi.

"Es dzirdēju, ka misis Foresta grib apskatīt kumeļus," viņš teica, "gribēju viņai parādīt Stirniņu. Pēc nedēļas viņa varēs uz tās jāt. Kuru zirgu viņa lika šodien apseglot?"

"Frantu," Diks atteica un paredzēja, ka veterinārs tam nepiekritīs; Henesijs noraidoši pakratīja galvu.

"Nekad es nepiekritīšu, ka sievietēm ļauj jāt ar ērzeļiem," veterinārs norūca. "Un Frants pie tam vēl ļoti bīstams. Kaut viņa ciltskoks ir cienījams, bet viņš ir ļoti ļauns. Misis Foresta gan varētu jāt ar Frantu vienīgi tad, ja tam uzmauc uzpurni. Un viņš mii ari spert, bet pie pakaviem taču spilvenus piesiet nevar."

"Tā jau ir," Diks mierinādams teica, "bet būtu jūs redzējuši, kādi viņai laužņi, viņa ar to nejokos."

"Kad tikai Frants kādā jaukā dienā nedabū viņu gar zemi un neuzgāžas pats virsū," veterinārs joprojām rūca, "es gan būtu īsti priecigs, ja viņa iemīļotu Stirniņu. Tas ir īsts dāmas zirgs. Ugunīga, bet pavisam bez niķiem. Lielisks zirdziņš! Vēl gan tada draiskulīga, bet nekas, pieradīs! Acis gan vajadzēs vienmēr vaļā turēt, — nav nekāds manēžas kleperis."

"Nu, aizjāsim, paskatīsimies," Diks teica. "Ja viņa ar Frantu iejās starp tiem jaunajiem, tad tik dabūs mācību. Viņai jau tur ļoti patīk," viņš teica pret Greiamu pagriezies. "Visi mājas un jājamie zirgi audzētavā viņu ļoti interesē, un viņai arī ir lieliski panākumi; es pats nezinu, kā viņa to izdara. Tas ir tas pats, kā kad jauna meitene iemaldītos eksperimentālā laboratorijā un sāktu jaukt dažādas sprāgstvielas un nejauši viņai iznāktu visstiprākās kombinācijas, pie kurām tikuši tikai ķīmiķi jau sirmām galvām."

Viņi visi tris nogriezās no lielceļa un jāja tālāk pa sānceliņu, tad iegriezās mežā, kur čaloja pļāpīgais strautiņš, pēc tam izjāja plašās viļņojošās ganībās. Vispirms Greiams pašā viņā galā ieraudzīja bezgala daudzus vienu un divus gadus vecus kumeļus, kuri ziņkāri uz viņiem noskatījās, bet tuvāk uz vidu viņš redzēja "mazo saimnieci" uz zeltainbēra tīrasiņu ērzeļa Franta, kas bija sacēlies pakaļkājās un skaļi zviegdams, priekškāju pakaviem kārpījās pa gaisu. Jātnieki apturēja zirgus un skatījās, kas notiks.

"Ērzelis viņu vēl nosviedis," veterinārs drūmi rūca. "Tas ir liels nelietis."

Bet taisni tai bridi Paola, nemanīdama, ka kāds piejājis, ar īsta kavalērista spēku piespieda Frantu uz vietas nolaist priekškājas zemē, kā klājas krietnam četrkājim; tad viņš nemierīgi mīņājās un nikni kožļāja iemauktus.

"Vai tu neriskē par daudz?" Diks klusu pārmeta, kopā ar citiem piejājis pie viņas.

"O, nebīsties, gan es tikšu galā," viņa caur cieši sakostiem zobiem čukstēja, bet Frants bija pavisam atliecis ausis atpakaļ un ļauni zibsnīja acīm, zobus atņirdzis; tas katrā ziņā būtu iekodis Greiamam kājā, ja viņa to laikā neatrautu sāņus, cieši iecērtot piešus sānos. Zirgs nodrebēja vien, iezviedzās un īsu brīdi bija gluži mierīgs.

Diks sāka smieties.

"Veca lieta! Viņa nebīstas, un Frants to ļoti labi zina. Viņš ir ļauns, bet viņa vēl ļaunāka; viņš paliek traks, tad viņa tam rāda, ko nozīmē apzinīgs un pārdomāts niknums."

Kamēr viņi skatījās, sagaidīdami vistrakākās lietas, Frants tris reizes gribēja drāzties prom, bet Paola vienmēr ar sapratīgu, uzmanīgu roku, apdomīgi rīkodamās ar laužņiem, to savaldija, iecirta tikai piešus sānos, kamēr tas padevās un viss vienās putās, drebēdams stāvēja atkal mierīgs un rātns.

"Sveiki!" viņa sveicināja viesi, veterināru un vīru. "Domāju gan, nu esmu to pievārējusi. Jāsim apskatīt kumeļus. Pieraugiet, mister Greiam, uzmanieties! Viņš ļoti mīl kost. Labāk turieties tālāk no viņa, ja gribat līdz vecuma dienām savas kājas paglabāt veselas."

Kad Frants bija beidzis dižoties, kumeļi gluži kā pēc komandas aizskrēja kur kurais un aizdrāzās prom pa zaļo lauku, bet driz vien, ziņkārības dzīti, atkal saskrēja atpakaļ, saspiedās kopā un skatījās uz atjājušiem cilvēkiem, tad, brūnas, aušīgas ķēvītes vadīti, pienāca tuvāk un puslokā sastājās ap jātniekiem, ausīdamies vien.

Greiams kumeļus gandrīz nemaz neredzēja, viņš skatījās tikai uz Paolu viņas jaunajā lomā, vērodams lielisko, vareno, viņas uzveikto dzīvo radību, un domāja, vai ir kāda robeža viņas daudzveidībai? Taču Kalnu karalis, kaut milzīgi liels, bija rāms mājas lopiņš salīdzinājumā ar šo sātanu, kas zviedza, koda un spārdījās.

"Redzi," Paola klusi čukstēja Dikam, lai neaizbaidītu pārdrošos kumeļus. "Vai nav lieliski? Tas mana darba rezultāts." Paola pagriezās pret Greiamu. "Vienmēr mums būs šādi vai tādi trūkumi un kļūdas, — labākā gadijumā varam tikai tuvoties pilnībai, bet te ir pati pilnība. Paskatieties tikai! Viņu tēvs ir Lielais Virsaitis, — droši vien būsiet par to dzirdējis, ja pazīstat amerikāņu rikšotāju sarakstu. Kad tas kļuva kroplis, to pārdeva par sešdesmit tūkstošiem. Dažreiz mēs Virsaiti aizdevām arī citiem. Šī ķēvīte bija viņa vienīgais kumeļš šai sezonā. Bet paskatieties tikai. Tās krūtis un plaušas! Man bija jāizvēlas no daudzām ķēvēm, kas derēja ciltskokam. Tās māte nebija nekas sevišķs, tomēr es izvēlējos tieši to. Tā bija smagnēja un veca, bet vienīgā no ķēvēm, kas piederēja Lielajam Virsaitim. Tas ir viņas pirmais kumeļš, viņai bija astoņpadsmit gadu, kad atnāca pirmais kumeļš. Bet es zināju, ka viņa ir īstā. Man bija vajadzīga tikai viņa. Vajag tikai paskatīties uz Lielo Virsaiti, lai to saprastu."

"Tā bija tikai pusasiņu ķēve," Diks paskaidroja.

"Bet laba daļa no Morgana," Paola steigšus piebilda, "un prēriju zirgu svītra uz muguras. Tas būs mans pirmais lieliskais, gluži nepārspējams jājamais zirgs — es to zinu — mans sapnis, kas beidzot piepildīsies."

"Jā, skaisti jau ir," Diks apbrīnodams teica, un viņa acis iemirdzējās sirsnīgi un silti, skatoties uz kastaņu brūnuma kumeļu, kas droši tuvojās viņiem un uzmanīgi ošņāja plati ieplestajām nāsīm iemauktos cieši turēto ērzeli.

"Man labāk patiktu, ja man būtu tikai pa daļai pilnasiņu zirgi," Paola teica. "Rikšotajam jābūt skrejlaukumā, bet ikdienas vajadzībām tas ir pārāk izsmalcināts."

"Labs savienojums," Henesijs teica un rādīja uz Nimfu. "Diezgan zema auguma, tātad laba skrējēja, un diezgan gara, lai būtu laba rikšotāja. Atzišos, ka man nebija lielas uzticības šim eksperimentam, taču ar to esam ieguvuši lielisku jaunu zirgu."

"Kad biju meitene, man nebija neviena zirga," Paola stāstīja, "arī tagad dažu labu reizi nevaru nemaz ticēt, ka man ne vien ir zirgi, bet varu audzēt jaunus, radīt pavisam jaunas sugas pēc pašas ieskata. Dažreiz man tas liekas tik neticami, ka gribas atjāt šurp un pārliecināties."

Viņa pagriezās pret vīru un paskatījās uz viņu pateicības pilnām acīm. Greiams redzēja, ka gandrīz veselu pusminūti tie raudzījās viens otram acīs. Viņš sprata, kāda bauda tā ir Dikam, ja sievai tik liels prieks, kā viņam patīk viņas jaunības aizrautība un dzīvesprieks.

"Laimes bērni!" viņš nodomāja, nevis tādēļ, ka viņa namatēvam piederēja tik lieli īpašumi un ka viņš ar tiem izdarījis tik lielas lietas, bet tādēļ, ka viņam bija tik brīnišķīga sieva, kas varēja viņam tik sirsnīgi un pateicigi acīs raudzīties.

Greiams neticīgi atcerējās Ernestīnes sacīto, ka Paolai būtu jau trīsdesmit astoņi gadi, jo viņa izskatījās tik jauna, kad pēkšņi tā pagriezās pret viņiem, ar jātnieka pātagu rādīdama uz kādu melnu viengadi, kas plūca svaigo zāli.

"Paskaties, Dik, tas ir tiešs krustojums," viņa teica, "šīs kājas un pinekļi!" Pret Greiamu pagriezusies, viņa sacīja: "Gluži kas cits nekā Nimfas garie locekļi, vai nē? Bet taisni tā, kā es gribēju." Viņa klusi pasmējās, bet mazliet saīgusi. "Māte bija gaiši brūna ķēve, — gandrīz kā jauns divdesmit dolāru gabals, — un es tik ļoti gribēju no viņas pāris zirgu saviem ratiem — taisni tai pašā krāsā. Bet no tā nekas neiznāca, kaut es sapāroju to ar lielisku - sarkanbrūnu rikšotāju. Pēcnācējs iznāca gluži melns; kad vēlāk apskatīsim audzējamās ķēves, tad ievērojiet viņa brāli: magoņbrūns. Tā bija vilšanās."

Viņa rādīja uz tumšu sarķu pāri, kas ganījās abi kopā. "Tie ir divi kumeļi no Gi Dilonas pēcnācējiem — Lui Dilonas brāļa. Viņiem katram sava māte, kuras bija katra savādi sarkanbrūna; bet vai viņi lieliski nesaderas kopā? Abiem ir Gi Dilonas spalva."

Cieši pavadu turēdama, viņa uzmanigi jāja uz sava ērzeļa garām ganāmpulkam, lai nesabaiditu kumeļus, bet daži tomēr metās bēgt.

"Redziet," viņa iesaucās, "pieci no tiem ir braucamie zirgi. Pavēro, kā tie skrienot ceļ priekškājas!"

"Es būtu ļoti pārsteigts un neapmierināts, ja tu par tiem nesaņemtu četrjūga prēmiju," Diks piekrizdams teica, un atkal viņa paskatijās uz Diku starojošām, pateicigām acīm, un šis skatiens kā ass nazis iecirtās Greiamam sirdī.

"To abu mātes — tā tur vidū un tā otra tālāk pa kreisi — ir smagnējākas ķēves, bez tam, lai iegūtu vieglos zirgus, mums vēl ir izvēle starp trim citām. Viens un tas pats tēvs, piecas dažādas mātes un no šīm piecām viens labas sugas čerlapu āboliņš — tas viss vienā un tai pašā gadā — tā taču ir laime, vai nē?"

Viņas lielā interese par šiem zirgiem mazināja iedomīgo iespaidu, kādu atstāja viņas vārdi, un Diks gandrīz sāka Greiamam cildināt viņas spriedumspējas.

"Es varētu izrakņāt veselu bibliotēku par zirgiem un noņemties ar Mendeļa likumiem, lidz mana dumjā galva noreibtu; bet viņa ir ģēnijs. Viņai neviens likums iepriekš nav jāizstudē, viņa visu saprot intuitīvi. Viņai pietiek uzmest skatu zirgu baram, un tūdaļ viņa atradis istos tēvus saviem kumeļiem, viņa spēj panākt gandrīz visu, ko grib, — izņemot spalvas krāsu, vai ne, Paola?"

Viņa pasmējās, un atmirdza viņas skaistie zobi, tad Diks turpināja: "Viņai ir viena tāda ipašiba, kuras dēļ mums jānoņem cepure viņas priekšā: ja par kaut ko jāizšķiras, viņa atmet visu sievišķīgo sentimentalitāti. Viņa ir stingra un nesaudzīga kā vīrietis, ja jāizdara izvēle un jāatmet mazvērtīgie eksemplāri! Tikai ar spalvas krāsu viņai vēl neveicas. To viņas ģēnijs vēl nespēj atrisināt.

vai nē, Paola? Tev vēl kādu laiku jāapmierinās ar Dudiju un Fudiju kā braucamiem zirgiem. Jā, starp citu, kā klājas Dudim?

"Atkal viss kārtībā," viņa atbildēja, "par to jāpateicas misteram Henesijam."

"Nebija jau nekas nopietns," veterinārs piebilda. "Dudim tikai nebija īsti labas apetītes. Tās bija vairāk bailes no zirgu puiša."