Lielās mājas mazā saimniece

13

No ganībām līdz peldētavai Greiams turējās tik tuvu Paolai, cik vien to atjāva ļaunais Frants, bet Diks ar Henesiju jāja pa priekšu, runādami par praktiskiem darbiem.

"Visu mūžu mani moca bezmiegs," Paola stāstīja Greiamam, ar vienu piesi kutinādama Franta sānus, lai tas atkal nesāktu trakot. "Bet agri es mācījos savaldīt savus nervus un neļaut drūmām domām sevi nomākt. Jau no pašas bērnības es pieradu tai laikā nodarbināt savu garu, tā ka man par to ir prieks. Tikai tā es varēju uzveikt savu ienaidnieku, jo zināju, ka visu mūžu netikšu no viņa vaļā. Vai esat mācījies, — bet tas jau pats par sevi saprotams, — sevi pārvarēt ar iekšēju, apziņai netveramu spēku palīdzību?"

"Jā gan, ja vien es šos spēkus nenomācu," Greiams atbildēja un raudzījās uz viņas sārto seju, kur bija izspiedušās sīkas sviedru lāsītes no nerimstošās cīņas ar nevaldāmo ērzeli. Trīsdesmit astoņi gadi! Vai tikai Ernestīne nav samelojusies? Tā neizskatījās pat ne divdesmit astoņus gadus veca…

"Tieši tā," viņa turpināja. "Ja vien nenomācam šos spēkus. Ja tiem ļaujamies, ja peldam tiem līdzi, lai atkal iznirtu no ūdens. To man iemācīja Diks. Tāpat ir ar manu bezmiegu. Ja mani uztraukuši kādi tieši notikumi un es nevaru aizmigt, tad es padodos un no sarežģītiem iespaidiem drizāk dodos līdzi zemapziņas straumēm. Ne vien ļauju, bet pat palīdzu savai dvēselei, lai tā plaši un daudzpusigi pārdzivo visu, kas man neļauj aizmigt. Piemēram, vakarējais gadijums ar Kalnu karali. Naktī es to visu pārdzīvoju; sākuma taisni tā, kā bija istenībā, tad kā vērotājs atceros ainu — tāpat kā citas meitenes, kā kovbojs, jūs un, galvenokārt, mans virs. Tad manā fantāzijā paveras vairākas ainas, vairākas gleznas, kuras tad salieku pie sienas un skatos, it kā redzētu tās pirmoreiz. Tad es iedomājos dažādus skatītājus: pļāpīgas vecmeitas un sakaltušus vecpuišus, līdz augstāko aprindu meitām un jauniem grieķiem pirms gadu tūkstošiem."

"Beidzot man ienāca prātā, kā tas skanētu mūzikā, un es komponēju mūziku visām ainām, nospēlēju to uz klavierēm, iedomājos, kā to atskaņotu stīdzinieki vai kareivju ragu orķestris. Es deklamēju to, nodziedāju kā dziesmu un pēc daudzām nogurdinošām stundām, pašai nemanot un nejūtot, biju aizmigusi un atmodos šodien ap pusdienas laiku! Kad pēdējo reizi dzirdēju pulksteni sitam, bija seši. Sešas stundas nepārtraukta miega, — tas ir liels laimests manā miega loterijā."

Kad Paola beidza savu stāstu, Henesijs aizjāja pa citu ceļu, bet Diks pagaidija sievu un jāja otrā pusē viņai līdzās.

"Nu, Evans, vai gribat saderēt?" viņš teica.

"Uz ko? Uz ko un ar kādiem noteikumiem?"

"Uz cigāriem, līdzīgās daļās, — ka jūs Paolu desmit minūtēs zem ūdens nesaķersiet, nē, piecās, jo jūs, cik atceros, esat labs peldētājs."

"Nē jau, dod viņam lielākas izredzes!" Paola teica. "Ar desmit minūtēm nepietiek, — nogurs."

"Tu viņu nepazīsti," Diks pretojās. "Un tu nepareizi novērtē manus cigārus. Viņš ir lielisks peldētājs, kanaku uzvarētājs, tu taču zini, ko tas nozīmē."

"Man gan vajadzēja par to padomāt, varbūt viņš mani panāks jau kraulā, pirms īsti būšu sākusi peldēt. Nu tad izstāsti man par viņa varoņdarbiem un uzvarām."

"Pastāstīšu tev tikai vienu gadījumu, par kuru vēl šodien runā Marķīza salās. Tas bija 1892. gadā, viesuļvētras laikā. Toreiz viņš nopeldēja četrdesmit jūdžu piecās stundās, — tikai viņš un vēl kāds aizsniedza sauszemi. Visi bija iedzimtie, kanaki. No baltajiem bija tikai viņš viens pats, tomēr visus pārspēja: visi kanaki noslīka."

"Man liekas, tu teici, ka bijis vēl viens?" Paola pārtrauca.

"Tā bija sieviete," Diks atteica. "Visi kanaki noslīka."

"Un tā sieviete bija no baltajām?" Paola vaicāja tālāk.

Greiams ātri paskatijās uz Paolu, un, kaut viņa to vaicāja vīram, tā pagriezās pret viņu. Greiams palieca galvu uz Paolas pusi, un viņas vaicājošais skatiens satikās ar tā aso skatu.

Tikpat stingri viņš izturēja tās skatienu un atbildēja:

"Viņa bija no kanaku cilts."

"Pie tam vēl karaliene, kā jums tas tik!" Diks piebilda. "Īsta karaliene, no sensenas iedzimto cilts. Hua-Hoas salas karaliene."

"Vai tikai senās karaliskās asinis nedeva viņai pārdabigo spēku?" Paola vaicāja. "Vai arī jūs viņai palīdzējāt?"

"Man liekas, mēs palidzējām viens otram, vismaz kad jau tuvojāmies zemei," Greiams atbildēja. "Mēs abi brīžiem zaudējām samaņu, drīz es, drīz viņa, jo bijām galigi pārguruši. Aizniedzām zemi, kad saule jau rietēja, tas ir, drīzāk gan ne zemi, bet slīpu klints sienu, pret kuru augstu šļācās un šķīda viļņu.bangas, kad dienvidaustrumu vējš tās dzina krastā. Viņa mani satvēra un peldot sāka raustīt, lai atjēdzos, jo es gribēju iepeldēt tieši bangās, bet tad mēs abi būtu beigti. Kaut kā viņa prata man iedvest, ka zina, kur mēs esam, ka straume plūst gar krasta malu uz rietumu pusi un pēc pāris stundām aiznesīs mūs lidz tai vietai, kur varēsim tikt malā. Es zvēru, ka tās pāris stundas es vai nu nogulēju, vai biju bez samaņas; kad atjēdzos un pamanīju, ka viļņi vairs nešņāc, tad arī viņa bija zaudējusi samaņu un man vajadzēja viņu sapurināt, lai tā atjēdzas. Pagāja vēl trīs stundas, tikai tad tikām uz smiltim. Kur izrāpāmies no ūdens, turpat ari aizmigām. No rita uzmodāmies,, kad saule tveicēja nogurušo miesu. Mēs ielīdām savvaļā augošo banānu koku ēnā, uzgājām kādu avotu ar skaidru ūdeni un atkal nogulējām lidz rītam. Viņa vēl gulēja, kad mūs uzgāja kanaku mednieku pulks, kas dzinās pakaļ kalnu kazām."

"Es varu saderēt," Diks teica, "ka vairāk palīdzējāt jūs, jo jūs taču noslīcinājāt veselu kanaku komandu."

"Viņai gan vajadzēja būt jums visu mūžu pateicīgai," Paola teica. "Nesakiet, ka viņa nebija skaistule, zeltainbrunete, jauna dieviete."

"Viņas māte bija Hua-Hoas salas karaliene," Greiams atteica. "Viņas tēvs — ļoti cienījams anglis, klasiskās filoloģijas zinātnieks. Viņas māte tad jau bija mirusi, un Nomare pati bija karaliene. Viņa, patiesi, bija jauna un skaistākā sieviete, kādu vien var iedomāties. No sava tēva tā bija mantojusi ne zeltainbrūnganu, bet gandrīz baltu ādas krāsu ar zeltainu nokrāsu. Bet jūs droši vien šo stāstu jau būsiet dzirdējusi…"

Viņš apklusa un vaicādams paskatījās uz Diku, bet tas tikai pakratīja galvu.

Tai brīdī viņi izdzirda aiz kokiem ūdeni šļakstam, tātad peldētava vairs nebija tālu.

"Jums kādreiz man jāizstāsta tas lidz galam," Paola teica.

"Diks to visu zina. Nesaprotu, kādēļ gan viņš jums to nav izstāstījis."

Viņa paraustīja plecus.

"Droši vien nebija laika vai negadījās."

"Bet tas notikums ir plaši pazistams," Greiams smējās. "Varbūt jūs nezināt, es vienu laiku biju, nu, kā taču to sauc, laikam morganātisks — karalis Kanibālu salās vai, vismaz, kādā paradīziskr skaistā Polinēzijas salā."

Un viņš, dziedādams kādu skaistu melodiju par pērļainiem viļņiem un opāla mirdzu, veikli nolēca no zirga.

Paola vēroja Frantu, kas tikko neaizķēra zobiem Greiama kāju, un gaidīja, kamēr piejāja Diks, palīdzēja tai nokāpt un piesēja ērzeli.

"Uz cigāriem? Arī es piedalos! Nē; jūs viņu nesaķersiet!" Bērts Venraits sauca, stāvēdams uz pēdu četrdesmit augstām staklēm, kur bija ierīkota atlēktne. "Pagaidiet mani!"

Viņš nolēca ar galvu uz leju un ar profesionāla peldētāja veiklību līda zem ūdens. Jaunās meitenes viņam vētraini uzgavilēja.

"Lieliski! Jūs skaisti balansējat," Greiams viņu uzlielīja, kad tas izlīda no ūdens.

Bērts pūlējās izlikties vienaldzīgs pret uzslavu, kaut tas viņam labi neizdevās, un sāka runāt par Dika ierosinātām derībām.

"Nezinu, Greiam, cik jūs labs peldētājs," viņš teica, "bet ari man gribētos dabūt vienu cigāru."

"Mēs ari gribam piedalīties," sauca Ernestīne, Lisija un Rita, visas reizē.

"Uz konfektēm, cimdiem vai uz ko citu, kā jums nav žēl," Ernestīne teica.

"Bet es nemaz nezinu, kāds ir misis Forestas rekords," Greiams sacija, kad deribas bija noslēgtas. "Bet, ja pēc piecām minūtēm…"

"Pēc desmit," Paola izlaboja. "Mēs sāksim katrs no sava gala. Ja tikai ar pirkstu piedursieties, tad būsiet saķēris. Liekas, noteikumi diezgan taisnigi."

Greiams sajūsmināts skatijās uz viņu. Viņa nebija vis baltā triko kostīmā, kas viņai, acīm redzot, bija peldei kopā ar meitenēm, bet ļoti koķetā zilā viegla zīda kostīmā ar zaļu noskaņu, kas bija ļoti līdzīga ūdens krāsai. Galvā viņai bija glīta peldu cepurīte.

Rita turēja pulksteni, un Greiams gāja uz četrdesmit piecus metrus garās peldētavas viņu galu.

"Pielūko, Paola," Diks brīdināja, "ja tu tikai mazliet gribēsi riskēt, viņš tevi noķers. Viņš taču ir īsta zivs."

"Es ticu, ka Paola uzvarētu arī bez caurules," Bērts viņas vietā atbildēja. "Un es gribu derēt, ka viņa nirst labāk nekā viņš."

"Tad tu pazaudētu," Diks atbildēja. "Es redzēju klintis Hua-Hoā, no kurām viņš nolēca. Tas bija pēc karalienes Nomares nāves. Viņš nolēca no Pauvi galotnes — tieši trīsdesmit astoņus metrus augstu. Un lēcot viņam vajadzēja uzmanīties, lai neatsistos pret diviem zemākiem klinšu akmeņiem, no kuriem virsējais, pēc kanaku paražām, bija augstākā nolēktuve. Rita, sataisies. Kad sākas minūte, dod signālu."

"Mazliet kauns tādu peldētāju izjokot," Paola paklusu teica savējiem, vienā peldētavas galā stāvēdama, signālu gaidot, kad viņu no Greiama šķīra viss baseina garums.

"Var gadīties, ka viņš tevi noķer, pirms tu nepagūsi nospēlēt savu triku," atkal Diks viņu brīdināja. "Nu?" mazliet uztraukts viņš vaicāja Bertām. "Vai viss kārtībā? Citādi Paolai sekundes piecas var klāties grūti, kamēr tiek ārā."

"Esiet bez rūpēm," Bērts viņu mierināja. "Es pats ielīdu. Caurules ir pilnīgā kārtībā. Gaisa pietiek."

"Vai gatavi?" Rita sauca. "Sāciet!"

Greiams pieskrēja kā sacīkšu skrējējs, kamēr Paola steidzās pa kāpnēm uz augstāko lēktuves platformu. Kad viņa bija sasniegusi pašu augstāko platformu, viņš bija uz apakšējā šķērskoka. Kad viņš vēl bija pusceļā, Paola piedraudēja tūliņ lēkt lejā, un viņš nekāpa tālāk, bet apsēdās uz sešus metrus augstās platformas, būdams gatavs viņai tūlīt sekot ūdenī. Viņa tam uzsmaidīja, bet vēl nelēca.

"Laiks aiziet, — dārgās sekundes iet zudumā," Ernestīne deklamēja.

Viņš gribēja kāpt augstāk, bet Paola, piedraudēdama tūliņ nolēkt, aizdzina viņu atpakaļ uz vidējās platformas. Bet ilgi Greiams nekavējās. Nolēmis, ka viņam jātiek augšā, viņš kāpa vēl, un Paola, kas stāvēja gatava lēcienam, vairs nevarēja viņu atgriezt atpakaļ. Viņš cerēja deviņus metrus augsto platformu sasniegt, pirms viņa pagūs nolēkt, un viņa saprata, ka nebūs gudri to gaidīt. Viņa metās lejā ar atpakaļ atliektu galvu, saliektām un cieši pie krūtīm piespiestām rokām, kopā saspiestām un taisni izstieptām kājām. Viņa metās uz priekšu horizontāli lejā.

"Tieši kā Anete Kelermane," Bērts Venraits apbrīnodams iesaucās.

Greiams palika stāvot, lai noskatītos lēcienu, un redzēja, ka dažas pēdas virs ūdens Paola Foresta pielieca galvu, izstiepa rokas un salika tās lokā pār galvu, lai leņķī brāztos tālāk, jo tā vislabāk šķelt ūdeni. Tanī pašā acumirklī, kad viņa ienira ūdenī, viņš uzlēca uz deviņus metrus augstās platformas un gaidīja.

No šejienes Greiams saredzēja ūdenī Paolas ķermeni, kas pilnā gaitā peldēja uz baseina viņu galu, un tikai tad pats laidās ūdenī. Viņš bija pārliecināts, ka peld ātrāk par viņu, un ar līdakas lēcienu sasniedza ūdeni sešus metrus tālāk nekā viņa.

Tieši tai bridi Diks iebāza ūdenī divus plakanus akmeņus un tos sasita vienu pret otru. Tas bija signāls Paolai, ka jāmaina taktika. Greiams dzirdēja troksni un nodomāja, kas gan tas varētu būt. Traki ātri viņš devās uz baseina otru galu. Meitenes sāka plaukšķināt, un viņš ieraudzija, ka mazā dāma viņā galā izkāpj no ūdens.

Atkal viņš skrēja gar baseinu, un atkal viņa uzkāpa lēktnes platformā. Šoreiz ar savu izturību viņš tika tai priekšā, tā ka viņai vajadzēja uzskriet sešus metrus augstajā platformā. Viņa nekavējās, lai ieņemtu pozu, bet tūliņ metās ar galvu ūdenī un peldēja uz baseina rietumu malu.

Sasniedzis baseina sānu malu, Greiams izrāpās no ūdens. Viņa nekur nebija redzama. Viņš izstiepās taisns, ieelpoja gaisu un sagatavojās lēcienam. Bet viss bija klusu.

"Septiņas minūtes!" Rita izsaucās. "Ar pusi! Astoņas! Puse klāt!"

Bet Paolas kā nav, tā nav. Greiams saņēmās, lai neuztrauktos, jo neviens cits nebija izbijies.

"Esmu pazaudējis," viņš teica, kad Rita vēstīja: "Deviņas minūtes!"

"Viņa palikusi vairāk nekā divas minūtes zem ūdens, bet jūs visi esat gluži mierīgi, tādēļ ari es neuztraucos," viņš sacija. "Man paliek vēl viena minūte: varbūt es vēl nebūšu pazaudējis," viņš jautri teica un atkal laidās ūdenī.

Viņš panira dziļi zem ūdens, pagriezās uz vieniem sāniem un rokām sāka taustīt baseina betona dibenu. Pusdziļumā, trīs metrus zem ūdens, cik viņš varēja spriest, viņa rokas pieskārās pie kāda cauruma sienā, un, pārliecinājies, ka tur priekšā nav sietiņa, viņš peldēja droši tālāk. Bet gandrīz tūliņ pat viņš juta, ka sāk celties augšā, bet, lēni, uzmanīgi izniris un nokļuvis bezgalīgā tumsā, viņš sāka visapkārt grābstīties rokām, pūlēdamies nešļākt ūdeni, netrokšņot.

Pēkšņi viņa pirksti pieskārās pie aukstas, gludas rokas, kura, sajuzdama nejaušo pieskārienu, drudžaini atrāvās, un tai pašā brīdī atskanēja skaļš izbaiļu kliedziens. Viņš vairs roku nelaida vaļā un sāka smieties, tad iesmējās ari Paola, — un viņš nodomāja, ka šo smieklu dēļ vien viņā var iemīlēties.

"Jūs mani tiešām izbiedējāt," viņa teica. "Tik klusu piezagties, bet es biju tūkstoš jūdžu tālu prom no šejienes, sāku sapņot."

"Par ko?"

"Vaļsirdīgi sakot, es biju iedomājusies kāda apģērba projektu, mīkleņu krāsas samta tērpu, garām slaidām līnijām, smagiem nespodriem zelta apšuvumiem, tresēm utt. Un vienīgā rota — gredzens, ar milzīgu rubīnu dūju asins krāsā, kuru Diks pirms gadiem man uzdāvināja, kad braucām ar kuģi AII Away."

"Vai ir pasaulē kas tāds, ko jūs neprastu?" viņš smaidīdams vaicāja.

Arī viņa smējās, un viņu abu smiekli savādi noskanēja tumsā.

"Kas jums to pateica?" pēc kāda briža viņa jautāja.

"Neviens. Pēc tam kad jūs divas minūtes bijāt zem ūdens, es apķēros, ka tur vajag būt kādam trikam, un sāku meklēt."

"To Diks izdomāja. Vēlāk piebūvēja. Viņam bezgala daudz visādu izdomu. Viņš lieliski uzjautrinās, nobaidīdams lidz histērijai pavecākas dāmas! — sasauc viņu dēlus vai dēlu dēlus sev lidzi peldēties, un visi te paslēpjas. Bet pēc tam, kad daža laba no viņām aiz bailēm vai nomira, viņš atmeta šos jokus vai, vismaz, sāka meklēt solidākus savas izdomas upurus, piemēram, jūs. Gadijās reiz arī, ka pie mums viesojās kāda Ernestīnes draudzene, jauna meitene, vēl skolniece. Nezin kā bija meiteni nolikuši pie pašas caurules, bet Diks nolēca no platformas un atpeldēja šurp, lidz caurules otram galam. Pēc dažām minūtēm, kad viņa gandrīz zaudēja samaņu, domādama, ka Diks noslīcis, viņš pa cauruli sāka ar to runāt briesmīgā aizkapa balsi, un meitene uzreiz patiesi zaudēja samaņu."

"Nu, tad gan arī bijusi bailīga," Greiams teica.

"Vai zināt, neko daudz viņu nevar vis vainot," Paola aizstāvēja. "Vispirms, viņa bija ļoti jauniņa, gadu astoņpadsmit, otrkārt — viņa "dievināja" Diku, kā jau skuķiem pienākas. Tā viņas visas iemīlas manā virā. Jo Diks pats ir gluži kā skolas zēns, kad sāk plosīties, un meitenes nemaz nevar saprast, ka viņš ir daudz pieredzējis, pārbaudīts, strādīgs un jau pavecāks kungs. Šai gadījumā tikai bija neveikli, ka nabaga meitene, vēl isti neatžirgusi no bezsamaņas, nepaguvusi aptvert, kas notiek, jau visiem parādīja savas sirds noslēpumu. Būtu jūs redzējis, kāds Diks izskatījās, kad meitene izpļāpājās…"

"Ei, vai tad jūs pa nakti gribat tur palikt?" Bērts Venraits sauca caurulē, it kā pie pašām viņu ausim.

"Kungs Dievs!" Greiams izsaucās, nodrebēja un neviļus satvēra Paolu aiz rokas, bet tūdaļ ari atviegloti nopūtās: "Kā viņš mani izbiedēja! Jūsu meitene nu ir atriebta."

"Bet nu gan būs laiks atgriezties virszemē," viņa uzaicināja. "Grūti iedomāties jaukāku vietu kur papļāpāt."

Kaut bija pavisam melna tumsa, pēc dažām vāji sadzirdamām skaņām Greiams noprata, ka Paola apgriežas un ienirst ūdenī ar galvu uz leju, un neviļus nodomāja, cik gan skaisti viņa to izdarīja.

"Jums kāds to izstāstījis!" bija pirmie Berta vārdi, kad Greiams iznira no ūdens un izkāpa malā.

"A-a! tad jūs bijāt tas nelietis, kas zem ūdens klaudzināja ar akmeņiem!" Greiams viņam uzbruka. "Ja es būtu pazaudējis, es tagad apstrīdētu visas tās derības. Tā ir sazvērestība, blēdība."

"Bet jūs taču esat uzvarējis!" Ernestīne iesaucās.

"Protams, ka esmu uzvarējis; tādēļ ari nedomāju jūs un visu jūsu blēžu baru iesūdzēt, tas ir, ja jūs bez kādām izrunām samaksāsiet, kas man pienākas. Lūdzu, cigāru kasti šurp!"

"Cienits kungs, tikai vienu cigāru!"

"Nē, visu kasti!"

"Nāciet skrieties!" Paola uzsauca. "Spēlēsim vistiņas. Ķeriet." Viņa viegli uzsita Greiamam pa plecu un metās ūdeni. Viņš nepaguva vēl tai sekot, kad Bērts to saķēra un apgrieza apkārt, un viņam bija jāķer citi; bet viņš iesita Dikam, pirms tas vēl nepaguva aizskriet prom. Diks pāri visai ūdens tvertnei dzinās pakaļ sievai, un, kad ari Bērts ar Greiamu dzinās viņiem pakaļ, meitenes uzkāpa augšā uz platformas un sastājās daiļā lokā.