Lielās mājas mazā saimniece

24

Liktenis bija lēmis, ka Lielā Māja bija pamesta gluži tukša, tikai dažs nejaušs viesis atbrauca uz brokastīm vai pusdienām. Velti pirmajā un otrajā dienā Diks pūlējās iekārtot darbu tā, lai varētu būt brīvs, ja Paola viņu sauktu pavizināties vai peldēties.

Viņš skaidri manīja, ka no tā vakara viņa visādi izvairās, lai nebūtu jāskūpsta vīrs. No savas guļamverandas viņa pāri visam pagalmam teica tam savu "arlabunakti". Pirmajā rītā vienpadsmitos tas gaidīja, ka viņa ienāks kabinetā. Tikko nosita vienpadsmit, viņš atlaida visus pārvaldniekus, kaut palika neizšķirti daudzi svarīgi jautājumi. Viņš zināja, ka tā jau piecēlusies, jo dzirdēja, ka viņa dzied. Viņš sēdēja pie sava rakstāmgalda, nekā nedarīdams, un gaidīja! Priekšā uz galda bija vēstuļu groziņš, pilns ar vēstulēm, kuras tam vajadzēja parakstīt. Viņš atcerējās, ka viņa pati sāka no rītiem nākt birojā un nekādi negribēja no šī paraduma atkāpties. Un cik gan tas brīnišķīgi, kā skanēja viņas maigi dziedošais sveiciens: "Labrīt, mans dižciltīgais kungs!" Kāds baudījums turēt savos skāvienos šo daiļo radībiņu skaistajos ritasvārkos!

Viņš atcerējās arī, ka bieži jau tā īsos brīžus birojā padarīja vēl īsākus un, glauzdams viņu pie sevis, lika manīt, ka ļoti, ļoti aizņemts. Viņš atcerējās, cik daudzreiz skumju ēna pārlaidās pār viņas sejiņu, kad tā klusītiņām, ne vārda neteikdama, gāja prom.

Jau ceturksnis pāri vienpadsmitiem. Bet viņa nenāk. Viņš paņēma telefona klausuli, lai savienotos ar lopu muižu, un izdzirda sieviešu balsis. Viņš pazina Paolas balsi:

"… Sakiet savam vīram, misis Veda, ka tas ir neprāts. Ņemiet visus mazos līdzi un brauciet šurp, kaut uz divām trim dienām…"

Tas nu bija pavisam savādi. Vienmēr taču Paola priecājās, ja nebija viesu, ja vienu, divas vai pat vairākas dienas viņi varēja palikt divi vien. Bet nu, — viņa pūlas pierunāt misis Vedu braukt no Šakramentas šurp ar visu savu bērnu pulku! It kā tai negribētos palikt ar viņu divatā, it kā viņa gribētu paslēpties aiz savu viesu mugurām.

Domādams, cik dārgas viņam likās rita stundas, kad Paola atnāca un glāstīja to, viņš pasmaidīja, jo nu viņa vairs nenāca. Viņam ienāca prātā, vai neaizbraukt ar viņu kādā jautrā ekskursijā, jo agrāk viņi šad un tad tā izbrauca, pavisam negaidot. Tad varbūt viss izšķirtos. Un viņš to turētu cieši, cieši pie sevis, nelaistu vairs prom. Vai gan viņi nevarētu laisties kaut uz Aļasku pamedīt? Jau sen viņa par to domāja un runāja. Vai varbūt braukt atkal uz dienvidu jūrām, kur viņi paši savā jahtā brauca medusmēneša laikā? Tagad kuģi iet taisni no Sanfrancisko uz Taiti. Pēc divpadsmit dienām viņi varētu jau būt Papitī. Interesanti, vai Lavīnas pansija tur vēl ir? Viņš jau iedomājās, ka tie abi ar Paolu brokasto uz pansijas verandas mirtes koka ēnā…

Viņš smagi uzsita ar dūri pa galdu. Nē, velns lai parauj! Viņš negrib būt nekāds zaķapastala, kas diezin no kā bēg ar savu sievu! Un vai tas būtu godīgi pret viņu, ja aizvestu to prom no cilvēka, pēc kura viņa ilgojas? Viņa pati gan vēl nezina, kurp ilgas to nes, cik tālu jau aizgājusi no viņa pie otra. Ja nu tā ir ' tikai tāda iedoma, pavasara reibums, kas izzudis, kad aizies ziedonis? Bet nē, kamēr vien viņi ir precēti ļaudis, nekad tā nav ļāvusies tādiem pavasara murgiem. Nekad viņam nav sirdi iezagušās ne mazākās šaubas. Gan viņa katram vīrietim šķita tik valdzinoša, tomēr vienmēr palika uzticīga pati sev, mierīga, nosvērta, kaut arī pazina daudzus vīriešus, redzēja viņu aizrautību, bet viņa bija un palika Dika Foresta sieva.

"Labrīt, mans dižciltīgais kungs."

Viņa pavērās pa durvīm, vaļsirdīgi smaidīdama acīm un lūpām, un pirkstgaliņiem sūtīja viņam skūpstus.

"Labrit, manu lepno meitenīt, mans mēnestiņ skaidrais," viņš atbildēja tikpat vaļsirdīgi un brīvi.

Viņš gaidīja, ka tūliņ pat tā ienāks, viņš to apskaus, glāstīs un sajutīs, cik patiess ir viņas skūpsts…

Viņš aicinādams sniedza tai pretim savas rokas. Bet viņa nenāca iekšā. Ar vienu roku tā saņēma uz krūtīm kimono, ar otru pacēla svārku apakšmalu, it kā grasīdamās bēgt projām, visu laiku atpaka skatoties un nemiera pilnām acīm raugoties blakus istabā. Bet Dika uztrauktā dzirde nejuta vieglos soļus švīkstam. Atkal vina smaidot pagriezās pret to, atkal pirkstgaliņiem sūtija skūpstus, — un tad pazuda.

Pēc desmit minūtēm viņš izklaidīgi klausijās, ko Bonbraits stāsta, ar telegrammu žūksni rokā velti pūlēdamies to ieinteresēt, un tā viņš palika kā sastindzis pie galda sēžot, kā sēdēja visas desmit minūtes, pirms tas ienāca.

Bet Paola bija laimīga. Diks jau sen viņu labi pazina, zināja, kā tā izturas, kad viņai tāds vai citāds garastāvoklis, un viņš labi saprata arī, kādēļ viņa tagad tik nepiespiesti jautra un dzied vien, ka skan visa māja un sēta. Viņš neizgāja no sava kabineta, kamēr pienāca brokastlaiks; uz ēdamistabu ejot, tā neienāca, kā citkārt, saukt viņu brokastis. Kad noskanēja gongs, tas dzirdēja pāri pagalmam, kā čivinādama viņa aizgāja uz ēdamistabas pusi.

Gandrīz visu brokastlaiku nejaušais viesis, pulkvedis Harisons Stodarts, bagāts komersants, kas bija pametis visus savus uzņēmumus un tagad klīda apkārt ar visādām teorijām par saimnieciskām jukām, par darba un kapitāla attiecībām, bez gala runāja, ka jāpaplašina darba devēju atbildības likums, attiecinot to arī uz lauksaimniekiem. Bet Paola viņa runas laikā paguva Dikam pateikt, ka līdz pusdienai gribot aizbraukt uz Vikenbergu apciemot Mesonus.

"Protams, es nevaru skaidri pateikt, kad būšu atpakaļ, tu jau zini. Un tevi lidzi aicināt nedrīkstu, kaut gribētos, lai arī tu brauc."

Diks pakratīja galvu.

"Nu tad," viņa turpināja, "ja tev Sanderss nav vajadzīgs…"

Diks atļāva.

"Ņem Kalahanu," viņš teica, vienā acumirklī apdomādams savu plānu. "Es, Paola, nekādi nevaru saprast, kādēļ tev Sanderss labāk patīk. Kalahans ir daudz veiklāks un ari uzticamāks."

"Varbūt taisni tādēļ," viņa smaidīdama atteica. "Ja jau uzticams, tad, bez šaubām; gausāks."

"Nezinu. Pat uz sacīkšu ceļa es, bez vārda runas, paļaujos vairāk uz Kalahanu nekā Sandersu," Diks aizstāvēja iru.

"Un kur tu brauksi?" viņa vaicāja.

"Gribu pulkvedim parādit jauno aparātu, zini, automātisko arklu? Tas krietni pārlabots, papildināts, un nu jau veselu nedēļu, kā netieku to izmēģināt. Tad aizbrauksim uz koloniju. Iedomājies tikai, pagājušā nedēļā vēl pieci klāt!"

"Es domāju, ka visi zemes gabali jau aizņemti?" Paola brīnījās.

"Bija un ir aizņemti," Diks starojošām acīm atteica. "Bet tie ir — jaunpiedzimušie, un vienai ģimenei pie tam dvīnīši."

"Daudzas gudras galvas intensīvi domā par šo jūsu eksperimentu, un atļaujiet man sacīt, ka es pagaidām vēl izturos rezervēti. Jums man vajag visu pēc grāmatām pierādīt," pulkvedis teica un jutās visai glaimots, ka saimnieks viņu aicina dzīvā dabā apskatīt šo eksperimentu.

Bet Diks gandrīz nemaz nedzirdēja, ko viņš teica, jo tam ienāca prātā pavisam citas domas. Paola neteica, vai misis Veda ar bērniem atbrauks, neteica pat, ka viņa to uzaicinājusi. Diks apmierinājās ar to, ka bieži viņiem abiem gadījās uzņemt viesus, par kuriem tas dabūja zināt tikai tad, kad tie jau bija sabraukuši.

Tomēr skaidri bija redzams, ka šodien Veda neatbrauks, citādi jau Paola netaisītos bēgt prom no mājas veselas trīsdesmit jūdzes. Jā, tur nebija ko slēpt! Taisni bēgtin bēga prom un bēga no viņa. Tā baidijās palikt viena pati ar viņu, baidījās, ka nav jābūt par daudz tuvu pie viņa; no tā paša baidījās arī viņš. Ja aizbrauc, arī vakarā nebūs jābūt kopā. Pusdienā viņas mājā nebūs, nebūs arī drīz pēc pusdienas, varbūt tikai tad, ja atbrauks kopā ar visu Vikenbergas kompāniju. Varbūt viņa ari pārbrauks tik vēlu, ka viņš jau gulēs. "Lai jau, nejaukšu viņas plānus," viņš drūmi nodomāja, tai pašā brīdī atbildēdams pulkvedim:

"Uz papīra iznāk, ka izmēģinājuma panākumi ir lieliski, paredzot diezgan daudz nejaušību un to, cik un kā katrs zemnieks spēs pierādīt savas individuālās spējas. Taisni šai ziņā es pielaižu, ka var rasties šaubas, var pat viss mēģinājums būt apdraudēts. Bet pārliecināties, skaidri zināt var tikai tad, ja nodoms ir praktiski pārbaudīts, un to es daru."

Otrās dienas rītā, kad gaidīja Greiamu pārbraucam, Diks izjāja jau pirms vienpadsmitiem, lai nebūtu jāpiedzīvo tāds pats apvainojums kā vakar, kad sveiciens "Labrīt, mans augstdzimušais kungs!" atskanēja no darbistabas otra gala. Kad viņš atgriezās, tad koridorā satika ķīnieti O-Ho ar pilnu klēpi ceriņziedu. Viņš gāja uz torņa pusi, bet Diks gribēja par to skaidri pārliecināties.

"Kur jūs tos nesat?" viņš vaicāja.

"Uz mistera Greiama istabu. Viņš šodien atbrauks."

"Kas to izdomājis?" Diks prātoja. "Ķīnietis O-Ho? O-Džois? Vai Paola?" Viņš atcerējās vairākas reizes dzirdējis, Kā Greiams apbrīno Paolas ceriņus.

Viņš nogriezās uz bibliotēkas pusi un iegāja ceriņu krūmos pie torņa istabas loga. Pa vaļējo logu viņš izdzirda Paolu kaut ko jautri dziedam. Aiz sāpēm viņš sakoda lūpas un gāja tālāk.

Šinī istabā bija reizēm uzturējušies daudzi ievērojami vīrieši un sievietes, pat daži ģeniāli vīri, bet, cik Diks atcerējās, nevienam no tiem Paola pati istabu ziediem nerotāja. Aizvien to darija O-Džois, kas pats to teicami prata, vai arī lika, lai to padara viņa skolotā komanda.

Starp telegrammām, kuras viņam atnesa Bonbraits, viena bija no Greiama. Diks to izlasīja divas reizes, kaut bija pavisam vienkārša un nesvarīga, jo viņš ziņoja, ka nevar noteiktā laikā atgriezties.

Diks vienmēr nogaidīja, ka gongs otrreiz nozvana, un tad tikai gāja uz ēdamistabu, bet šorit viņš devās turp tūliņ pēc pirmā gonga, jo gribējās iedzert O- Džoia meistariski darināto kokteili. Tas viņam iedotu drosmi satikties ar Paolu pēc rīta notikuma ar ceriņiem. Bet viņa bija atnākusi pirmā, un viņš satika to, kura reti dzēra un viena nedzēra nekad, taisni tai brīdī, kad viņa patlaban lika uz paplātes iztukšotu glāziti. Tātad ari viņai bija vajadzīga drosme, Diks nodomāja, pamādams O-Džoiam ar galvu un paceldams rādītāja pirkstu.

"Aha! notvēru nozieguma vietā!" viņš Paolai jautri draudēja. "Ak tad slepus iemetāt? Ļauna zīme, ļaunākas vairs nav! Kad gāju ar tevi pie altāra, tad gan nedomāju, ka laulājos ar nākošo dzērāju."

Viņa nepaguva atjokot, kad istabā steigšus ienāca jauns cilvēks, kuru Diks sveicināja un sauca par Vintersu; arī tas bija jāpacienā. Diks pūlējās neticēt, ka Paola nejaušo viesi tik vēlīgi uzņem tikai tādēļ, lai pašai būtu vieglāk un mājīgāk. Ne mūžam viņš nebūtu domājis, ka Paola to tik sirsnīgi apsveiks, kaut viņš diezgan bieži nāca uz Lielo Māju. Un atkal viņi pie brokastīm nebija divi vien, bet kopā ar viesi.

Vinterss bija beidzis augstāko zemkopības skolu un bija "Klusā Okeāna Lauku Ziņu" līdzstrādnieks savos speciālos jautājumos. Diks viņu labprāt ieredzēja un cienīja. Ari šoreiz viņš bija atbraucis lūgt kādus datus rakstam par Kalifornijas zivju diķiem, un Diks tūdaļ pārdomāja, kā Šodien atlicināt tam laiku.

"Greiams atsūtīja telegrammu," it kā starp citu viņš Paolai pateica. "Viņš nebūs agrāk kā parit četros."

"Un es tā nostrādājos!" viņa izsaucās. "Līdz parītam visi ceriņi novītīs."

Diks savā sirdī sajuta siltu prieku. Tā bija viņa — krietnā, godīgā, taisnīgā Paola. Lai notiktu kas notikdams, lai kā viss beigtos, bet viltus viņai būs svešs. Tāda tā vienmēr bijusi, — tīra un skaidra, nekad viņa neliekuļos un nemelos.

Tomēr viņš turpināja savu lomu un diezgan vienaldzīgi, it kā vaicādams, paskatījās uz to.

"Jā, Greiama istabā," Paola paskaidroja. "Es liku sanest to pilnu ceriņiem un pati izpušķoju istabu. Tu jau zini, viņš tik ļoti mīl ceriņus."