Lielās mājas mazā saimniece

5

Tai pašā vakarā, tieši deviņos, Diks Forests, ģērbies visvecākajās drēbēs, satikās ar Timu Haganu pie pārceltuves.

"Uz ziemeļu pusi nav ko iet," Tims teica. "Drīz jau būs ziema, un būs grūti ar naktsmājām, jo ārā gulēt būs par vēsu. Vai tu gribi uz austrumiem, uz Nevadu un tuksnesi?"

"Vai nevaram doties uz dienvidiem?" Diks vaicāja. "Mēs varam doties uz Losandželosu, Arizonu un Jaunmeksiku — ak, uz Teksasu."

"Vai tev daudz naudas?" Tims vaicāja.

"Kam tad tā?" Diks jautāja.

"Mums vajag papūlēties pirmajā drāzienā tikt pēc iespējas tālāk. Man tas vienalga. Bet tavi sargātāji sacels elles troksni. Tev uzgrūdis virsū veselu baru slepenpolicistu. Būs visādi jāslapstās."

"Nu tad slapstīsimies ar'. Pirmās divas trīs dienas nekur tālu nesteigsimies, palēkāsim kā zaķi pa gabaliņam, te pa labi, te pa kreisi, dienu nolidīsim pie malas, kamēr tiksim lidz Tresi. No turienes šausimies uz dienvidiem, tur nebūs ari nekas vairs jāmaksā."

Šo programmu viņi stingri izpildīja. Cauri Tresi tie izbrauca kā kārtīgi pasažieri, ar visām biļetēm, taisni sešas stundas pēc tam, kad šerifs atcēla rīkojumu pārmeklēt vilcienus. Lai tā lieta būtu vēl drošāka, Diks paņēma biļetes vēl lidz Modesto piestātnei, bet no turienes, paklausīdams Tima padomam, viņš vairs nekā nemaksāja, — abi brauca bagāžas vagonā "par zaķiem", dažreiz pat uz vagonu bremzes uzsēdušies. Reiz Diks nopirka avīzi un sabaidija savu draugu, lasīdams sensacionālus aprakstus par to, ka nolaupīts jauns miljonārs, Forestu dzimtas bagātību mantinieks.

Bet Sanfrancisko viņa aizbildņi bija izsolījuši lielu atalgojumu, pavisam trīsdesmit tūkstošus dolāru tam, kas atradīs un aizvedis mājā viņu aizbildniecībā esošo zēnu. Un Tims Hagans, kas visu to lasīja, kad abi zēni gulēja zālē pie kādas ūdenstvertnes, iekala Dikam smadzenēs uz visu mūžu mācību, ka gods, kas pērkams un pārdodams, nav atkarīgs no cilvēka stāvokļa un kārtas, ka tas atrodams tāpat pilīs kā nabadzīgās mītnēs.

"Velns lai parauj!" Tims sacīja, ne ar vienu īpaši nerunādams, bet vairāk vērsdamies pret visu apkārtējo dabu. "Mans vecais būtu no prieka svētlaimīgs, ja es, no skolas aizlaidies, nopelnītu šos trīsdesmit tūkstošus. Iedomāties nemaz nedrīkst, sāk galva reibt!"

Kad Tims tik vaļsirdīgi par to izrunājās, no tā Diks saprata, ka policista dels viņu nekad nenodos.

Bija pagājušas sešas nedēļas, viņi bija jau Arizonas štatā, un tad Diks pats saka par to atkal runāt.

"Redzi, Tim, man ir bezgala daudz naudas. Un tā vienmēr vairojas. Nekā es netērēju vai arī tērēju tik maz, ka to nemaz nemana, kaut tā misis Somerstona saņem 1800 dolāru gadā pie visa briva, pat ekipāžu viņai tiesības lietot, bet mums abiem te jāpārtiek no tā, ko krāsnkuris atmet no savām pusdienām. Un mana nauda tur vienmēr vairojas. Cik būs desmit procentu no divdesmit miljoniem?"

Tims skatījās saules pietvīkušajā tuksnesī un pūlējās izskaitļot šo uzdevumu.

"Viena desmitā daļa no divdesmit miljoniem, — cik tas būs?" Diks nepacietīgi atkārtoja savu uzdevumu.

"Nu, divi miljoni."

"Redzi. Bet pieci procenti ir puse no desmitiem. Cik iznāk no desmit miljoniem, skaitot piecus procentus?"

Tims domāja atkal.

"Puse no diviem miljoniem," Diks pateica. "Tas nozīmē, ka es palieku katru gadu par vienu miljonu bagātāks. Padomā labi, ko tas nozīmē, un tad klausies tālāk. Kad es būšu ar mieru doties atpakaļ uz mājām, tad norēķināsimies, — tikai pirms dažiem gadiem es mājās nebraukšu. Tu manā vārdā uzrakstīsi tēvam vēstuli. Lai viņš tad brūk mums virsū, kur to sagaidīsim, lai apcietina mani, stiepj uz policiju un nogādā, kur tiem vajag. Tavs vecais dabūs trīsdesmit tūkstoš dolāru, varēs mest pie malas policista dienestu un uzsākt kādu veikalu."

"Trīsdesmit tūkstošus, — tā nav nieka nauda." Tims laiski teica, un tā bija visa viņa pateicība.

"Tikai man gan tas nav nekas," Diks sacīja, instinktīvi mazinādams savas augstsirdības vērtību. "Trīsdesmit tūkstoši ir trīsdesmit trešā daļa miljona, bet mana bagātība katru gadu nes jaunu miljonu klāt."

Bet — Tims šos laimīgos laikus nepiedzīvoja. Divas dienas pēc šis zēnu sarunas tukšā preču vagonā, konduktors viņus izsvieda ārā, kad vilciens stāvēja uz platformas, kas bija pārvilkta pāri šaurai aizai. Diks paskatījās lejā, aizas akmeņainā dibenā divdesmit piecu metru dziļumā un nodrebēja.

"Te jums būs vietas diezgan," konduktors teica.

"Bet ja nu vilciens uzreiz sāk iet? Kas tad?"

"Neies, bēdziet ātrāk prom," konduktors tiem sacīja. "Lokomotīve vienā pusē ieņems ūdeni."

Bet taisni šoreiz lokomotīve ūdeni neņēma. Liecinieku nopratinājumā pie līķa sekcijas noskaidrojās, ka mašīnists cisternā ūdeni neatradis un tādēļ braucis tālāk. Abi zēni tikko bija izrāpušies no vagona un soļu divdesmit pagājuši pa šauro eju starp vilcienu un bezdibeni, kad vilciens bija klāt. Diks, kas arvien ātri un droši aptvēra, kas notiek, un kuram bija apbrīnojamas spējas piemēroties katrai situācijai, tūdāļ metās rāpus zemē. Tā viņš ieguva vairāk rīcības spējas un telpas, jo bija saliecies zem pāri skrejošiem vagoniem. Bet Tims, kuram nebija tādas apķērības un spējas piemēroties, kā jau īsts vīrs, sāka aiz dusmām lamāt vilciena bremzētāju, nenometās zemē, bet palika stāvot un izteica savas domas par bremzētāju negantiem, no tēvu tēviem mantotiem vārdiem.

"Meties zemē!" Diks viņam sauca.

Bet bija jau par vēlu. Lokomotīve, kas nāca no kalna, ātri sasniedza vilcienu. Tims stāvēja ar seju' pret skrejošiem vagoniem un muguru pret bezdibeni, pēdējā mirklī viņš gribēja darit tāpat kā Diks, bet, kā pagrieza plecu, tā viņu aizķēra vagons, un Tims gandriz zaudēja līdzsvaru. Bija tīrais brīnums, kā viņš noturējās kājās. Vilciens sāka iet ātrāk un ātrāk, vairs nebija iespējams nolaisties uz platformas.

Diks, abām rokām turēdamies pie platformas malas, redzēja to visu, bet nekā vairs nevarēja līdzēt. Vilciens sāka iet vēl ātrāk. Tomēr Tims neizsamisa. Viņš piespieda rokas cieši pie sāniem, un viņa vienīgais balsts bija divi dēļi zem kājām, —viņš līgojās un pūlējās noturēties līdzsvarā. Jo ātrāk sāka vilciens iet, jo spēcīgāk šūpojās dēļi, līdz beidzot, gan pēdējos spēkus saņēmis, viņš tomēr noturējās līdzsvarā.

Vēl viss būtu beidzies labi, ja viens vagons — zirgu pārvadājamais vagons — nebūtu piecpadsmit centimetrus platāks par citiem. Diks to zināja un ar šausmām skatījās, kā vagons nāk tuvāk un tuvāk. Viņš redzēja, ka arī Tims to pamanījis, redzēja, kā Tims saņem pēdējos spēkus, lai vagons to neaizķertu, kā viņa ķermenis liecas vienmēr vairāk atpakaļ. Tima bojāeja bija nenovēršama. Būtu vagons vienu collu šaurāks, tas būtu aizgājis Timām garām. Bet šī viena colla iegrūda zēnu nāvē: vagons viņu aizķēra un atmuguriski nogrūda lejā. Divas reizes viņš apsviedās apkārt un tad ietriecās ar galvu tieši akmeņu kaudzē.

Viņš vairs pat nepakustējās. Kritienā no divdesmit piecu metru augstuma viņam bija pārlauzts kakla kauls un sadragāts galvaskauss. Pirmoreiz Diks redzēja, kas ir nāve. Tā nebija normālā, pieklājīgā nāve civilizētos apstākļos, kur ārsti, slimo kopējas un iešļircinājumi zem ādas palīdz slimniekam lēni aizvērt acis, tad to ietērpj greznās drānās, pienes pilnu māju puķēm un beidzot svinīgi aizvada uz mūžīgo dusu, un pakaļpalicējiem top vieglākas sirdis, viņu bēdas ir mazliet remdinātas. Bet tā bija pēkšņa pirmatnēja nāve, rupja, nejēdzīga, kaila, tā nobeidzas vērsis uz kaujamā sola.

Un dziļajā aizā, pie drauga līķa Diks vēl daudz ko mācījās saprast: viņš nojauta, cik nejaušību pilna ir dzīve, cik noslēpumains ir cilvēka liktenis, cik pasaule naidīga pret cilvēku, kā vajag spēt ātri aptvert un rikoties, kā vajag visu redzēt un zināt, paļauties uz sevi, vienā mirklī piemēroties momenta pārgrozībām, spēku samēra maiņām. Pie kropļaini sadragātā cilvēka ķermeņa, viņa vēl nupat dzīvā ceļabiedra un drauga līķa Diks saprata, cik dārgi jāsamaksā pašapmāns, jo tikai pati īstā dzīve nekad nevienu nepieviļ.

Jaunajā Meksikā Diks nokļuva kādā muižā uz ziemeļiem no Ruzvellas. Vēl viņam nebija četrpadsmit gadu, bet muižas ļaudis to iemīļoja un uzskatīja par muižas laimes bērnu, un daži vecākie kovboji to izmācīja par īstu, labu kovboju.

Šai muiža viņš nodzīvoja sešus menešus, un viņa ķermenis kļuva spēcīgs un vingrs, viņš iemācījās apieties ar zirgiem, kļuva ļoti izveicīgs un drošsirdigs jātnieks, mācijās pazīt arī cilvēkus, kādi tie ir pirmatnējā, pilsētu kultūras ik-noslīpētā dzīvē. Un šīs zinības visu mūžu viņam bija neatsverams ieguvums. Bet tas vēl nebija viss. Tur bija Džons Čizoms, kuram piederēja šī lopu ferma un vel daudz citu rančo lidz pat "Melnajai upei" un arī viņpus tās. Džons Ci/oms bij.i "lopu karalis", viens no pirmajiem, kas paredzēja jaunu lauksaimniecības laikmetu un ieceļotāju plūdus. Viņš ķērās pie dzeloņstiepuļu aizžogojumiem. Viņš nopirka četrdesmit akrus zemes, kur bija ūdens, un ieguva tiesības bez maksas lietot miljoniem akru zemes, kurai nebija nekādas vērtības, jo tur nebija ūdens. Un pie ugunskuriem, uz pārtikas vezumiem sēdēdams, Diks tērzēja ar kovbojiem, kuri pelnīja četrdesmit dolāru mēnesī un nespēja paredzēt to, ko paredzēja viņu saimnieks, — tur Diks skaidri saprata, kādēļ un kā Džons Čizoms palicis par "lopu karali" un kādēļ simtiem viņa laikabiedru beigās bija spiesti pie tā strādāt par algu un uzturu.

Bet Dikam plecos nebija vienaldzīga un kūtra galva, tā bija dedziga un slāpa darbības. Viņš bija kaislīgs, vīrišķīgs, lepns un uzņēmīgs zēns. Divdesmit stundu zirgā nosēdējis, viņš vakarā bija lidz nāvei noguris, ka varēja vai raudāt, bet, lai kā sāpēja locekļi, viņš stoiskā mierā un klusu ciezdams to izturēja un pacieta, kamēr norūdītie kovboji sūtīja viņu gulēt. Viņš ņēma katru zirgu, kādu tam deva, un jāja cauras naktis un nepazina ne šaubu, ne noguruma, ar prieku viņš ņēma rokā arkānu un sadzina kopā izklīdušos lopu barus. Neviens risks viņam nelikās par lielu, un viņš nezaudēja galvu. Viņš labi zināja, ka cilvēka galvaskauss ir plāns un viegli pārsitams pret klintīm un trakojoša zirga pakaviem. Un, ja viņš, kas jāja katru zirgu, ko tam deva, vilcinājās kāpt mugurā zirgam, kas jau vairākkārt bija pats savās kājās sapinies, tad tās nebija vis bailes, bet viņš tikai gribēja, lai, kaulus laužot, varētu būt līdzīgs tiem, kuri, kā viņš mēdza teikt Džonam Cizomam, tiek sveikā cauri.

Pirmoreiz te viņš iedomājās rakstīt vēstuli saviem aizbildņiem, bet drošības dēļ iedeva vēstuli vienam caurbraucējam lopu tirgonim, kas vēstuli iemeta tikai Čikāgā, sūtīdams to uz pavāra A-Singa vārda. Viņš nejutās no saviem divdesmit miljoniem apgrūtināts, tomēr nevienu brīdi tos neaizmirsa un, baidīdamies, ka viņa mantu neizdala kādiem attālākiem radiniekiem Jaunajā Anglijā, brīdināja savus aizbildņus, ka ir dzīvs un vesels un pēc dažiem gadiem pārbrauks mājās. Vēstules beigās viņš tiem lūdza neatlaist misis Somerstonu un kārtīgi izmaksāt viņai apsolīto algU.

Bet viņš nespēja palikt ilgi vienā vietā. Vairāk par pusgadu viņš nevarēja ziedot muižai. Atkal viņš devās ceļā uz labu laimi, izstaigāja krustām un šķērsām visu kontinentu, kā apkārtklīstošs klaidonis ne vienu reizi vien iepazīdamies ar tiesnešiem, policistiem un pat ar sīkiem noziedzniekiem un klaidoņiem, kad gadījās iekļūt cietumā. Viņš iepazinās ari ar apkārtklistošiem strādniekiem un fermām un fermeriem. Ņujorkas štatā viņš veselu nedēļu lasīja ogas pie kāda holandiešu zemnieka, kas izdarīja mēģinājumus ar vienu no pirmiem Savienotās Valstis celtiem elevatoriem. Tā nebija pētnieka dziņa, kas viņu mācija visu to saprast. Tā bija tikai īsta jaunekļa ziņkāre, bet tādā veidā viņš ieguva plašu jēdzienu par cilvēka dabu un sociālām attiecībām, un tas viņam vēlāk tik ļoti noderēja.

Neviena no daudzajām pieredzēm viņam nenāca par ļaunu. Pat satikdamies ar cietumniekiem viņu mežu mītnēs pie ugunskura, noklausīdamies viņu dzives stāstus un vērodams viņu tikumus, Diks nepakļāvās ļaunuma ietekmei.

Viņš bija tikai ceļotājs ar citām asinīm nekā viņi. Viņš interesējās par visiem un par visu, bet ne reizi nesatikās ar ļaudīm vai parādībām, kas to spētu pie sevis saistīt. Viņš gribēja redzēt vēl un vēl, redzēt bezgala daudz.

Tā pagāja trīs gadi, un viņš bija jau sešpadsmit gadus vecs, kļuvis ārkārtīgi spēcīgs un izturīgs un svēra simts divdesmit piecas mārciņas. Viņš nolēma, ka laiks doties mājās un sēsties pie grāmatām. Tādēļ viņš iestājās par kuģa puiku uz kāda burinieka, kas brauca no Delavēras uz Sanfrancisko ap Horna ragu. Ar šo garo braucienu viņš nobeidza savus ceļojumus. Tas bija grūts brauciens un ilga veselas simts astoņdesmit dienas, bet viņš bija kļuvis par veselām desmit mārciņām smagāks.

Kad vienā jaukā dienā viņš pārradās mājās, misis Somerstona iekliedzās, un bija jāpasauc no virtuves virējs A-Sings, lai tas apliecinātu, ka viņš patiesi ir Diks Forests. Misis Somerstone iekliedzās vēlreiz, kad viņš ar savu sastrādāto, kreveļaino delnu saspieda viņas roku. saskrāpēdams maigo ādu.

Viņš bija ļoti kautrīgs, kad ieradās steidzīgi ataicinātie aizbildņi. Tomēr viņš runāja ar tiem ļoti noteikti: "Es neesmu nekāds muļķis," viņš teica. "Es zinu, ko gribu, un gribas man pietiek. Es esmu viens pats pasaulē, protams, ja neskaita tik krietnus draugus kā jūs. un man ir pašam savi uzskati par dzivi un par to, kas man darāms. Es neesmu pārradies mājās aiz pienākuma pret kādu, bet tādēļ, ka bija laiks, — es pārnācu aiz pienākuma pret sevi pašu. Pa pasauli klīstot, man gāja labi, un tagad es gribu turpināt savu izglītibu, gribu studēt."

"Belmontas akadēmija sagatavos jūs un jūs varēsiet iestāties universitātē," teica misters Slokums.

Diks noteikti pakratīja galvu.

"Tādā gadījumā man būs vajadzīgi veseli tris gadi. Bet es gribu iestāties Kalifornijas universitātē vēlākais pēc viena gada. Tātad man jāstrādā. Es pieņemšu mājskolotājus, kaut vai veselu pusduci mājskolotāju, un ķeršos pie darba. Es viņus pieņemšu pats, ari atlaidīšu pats. Tātad man vajadzīga nauda."

"Simts dolāru mēnesi?" jautāja misters Krokets.

Diks atkal noraidoši pakratīja galvu.

"Trīs gadus es klīdu, netērēdams ne penija no savas naudas. Bet tagad te, Sanfrancisko, man vajadzīga kāda daļa no tās. Vēl es negribu pārvaldit visus savus īpašumus, bet vēlos, lai jūs man dotu čeku grāmatiņu un atvēlētu ne visai niecīgu tekošu rēķinu bankā. Gribu savu naudu izlietot tā, kā man pašam šķiet labāk."

Aizbildņi pārsteigti saskatījās.

"Tas ir smieklīgi, tas nav iespējams." misters Krokets uztraucās. "Tu esi pārnācis mājās tikpat neapdomīgs kā biji. kad devies prom.'

"Tāds es esmu," Diks nopūtās. "Arī pirmoreiz mēs šķīrāmies naudas dēļ. Toreiz gribēju dabūt no jums simts dolāru."

"Bet, Dik, iedomājies taču mūsu stāvokli." misters Devidsons pūlējās viņu pamācit. "Mēs esam tavi aizbildņi, un kā gan uz mums skatīsies katrs gocligs cilvēks, ja mēs tev, nepieaugušam zēnam, ļausim brīvi rīkoties ar naudu?'

"Cik vērta tagad jahta Freda?" Diks pēkšņi vaicāja.

"Par divdesmit tūkstošiem varēs pārdot," misters Krokets atteica.

"Nu, tad pārdodiet. Man tā par lielu, un ar katru gadu tās vērtība mazinās. Man vajadzīga tikai deviņus metrus gara jahta, ar kuru es varētu viens pats tikt galā un kura maksātu ne vairāk kā tūkstoš dolāru. Pārdodiet jahtu un noguldiet naudu bankā uz mana vārda. Es zinu, jums bail, ka to neizšķērdēju, nenodzeru, neizšķiežu hipodromā vai ari nenoplītēju ar koristēm. Tad es jums teikšu tā. Lai mums visiem četriem ir tiesības šo naudu izņemt. Un, ja kāds no jums teiks, ka es naudu nelietīgi izšķiežu, jūs varat to tai pašā brīdī izņemt no bankas."

Diks pat negaidīja, lai tie piekristu, bet turpināja, it kā šis jautājums jau būtu izšķirts.

"Un kā ar zirgiem Menlo fermā? — Nu, nekas, par tiem padomāšu es pats un izlemšu, cik un kurus paturēt."

"Misis Somerstona paliks te un vadīs saimniecību, jo man pašam nebūs laika, gribu daudz strādāt. Es apsolos, ka jums nebūs jānožēlo, ka ļāvāt man rīkoties ar sava paša personīgo naudu. Un, ja gribat dzirdēt, kā man šais trijos gados klājies, varu to jums izstāstīt."

Neviens nekad nav guvis tādu audzināšanu kā tā, ko vadīja Diks Forests pats — gan ne bez padomiem. No sava tēva un arī no lopu karaļa Džona Čizoma viņš bija ieguvis māku likt citiem strādāt savā labā, par to attiecīgi samaksājot. Viņš bija mācījies klusu sēdēt un domāt, kamēr gani pie ugunskura vai ratos tērzē un dzen jokus. Un sava vārda, kā arī sava stāvokļa dēļ viņam bija iespējams stāties sakaros ar augstskolu profesoriem un praktiskiem ļaudīm, kuros viņš klausījās stundām ilgi, pa retam pats ko pateikdams vai tikpat reti ko jautādams, — viņš tikai uzklausīja, ko viņi varēja sniegt, un bija apmierināts, ja vairāku stundu laikā ieguva kaut vienu vienigu ideju vai kādu faktu, kas viņam varēja palīdzēt pareizi virzīt savu izglītību.

Kad vajadzēja pieņemt repetitorus, viņš sāka tos tā sijāt un pārbaudit, tā izmeklēties, kā nekur nebija pieredzēts. Viņš nemaz nekautrējās. Viens pie viņa palika vienu, otrs — trīs mēnešus, bet veselu duci atlaida jau pirmajā dienā vai pirmajā nedēļā; algu viņš tiem samaksāja par veselu mēnesi, kaut bija noturēta tikai viena vienīga stunda. Viņš bija radis izturēties taisnigi un rīkoties plaši, jo līdzekļi to pilnīgi atļāva.

Šis zēns, kas ne reizi vien bija pārticis no tā, ko atmeta kuģa krāsnkuris, ļoti labi zināja naudas vērtību. Viņš pirka tikai visu labāko, labi zinādams, ka galu galā tas būs lētākais. Iestājoties universitātē, viņam vajadzēja zināt ķīmijas un fizikas viena gada kursu pēc vidusskolas programmas. Iekalis ģeometriju un algebru, viņš ķērās pie fizikas un ķīmijas, uzmeklēdams Kalifornijas universitātes ķīmijas profesoru. Fizikas profesors Kerijs sākumā par viņu zobojās un sauca viņu "mans mīļais puisēn". Diks pacietīgi noklausījās, ko viņš saka, tad mierīgi atbildēja:

"Profesora kungs, es neesmu nekāds ēzelis; es pazīstu pasauli, es zinu, kas man vajadzīgs, un gribu to sasniegt. Vidusskolās fizika jāmācās divas stundas nedēļā veselu gadu, ieskaitot brivlaiku. Jūs esat labākais fiziķis visā Klusā okeāna piekrastē. Mācības gads nupat beidzās. Ja ziedosiet man visu savu laiku, es varu šo viena gada fizikas kursu paveikt vienā nedēļā. Cik jūs par tādu nedēļu prasiet?"

"Ar tūkstoš dolāriem to nebūsiet samaksājis," atbildēja profesors Kerijs, domādams, ka ar to lieta beigsies.

"Es zinu, cik lielu algu jūs saņemat," Diks sacīja.

"Nu, kādu?" profesors jautāja.

"Taču ne tūkstoš dolāru nedēļā," Diks tikpat asi atteica, "pat ne pieci simti, arī ne divi simti piecdesmit." Viņš pacēla roku, lai profesors to nepārtrauktu. "Jūs nupat teicāt, ka ar tūkstoš dolāriem es nevaru samaksāt vienu nedēļu jūsu darba. To es arī nemaz negribu. Es maksāšu divus tūkstošus. Man tikai viens gads laika…"

"Vai tad arī gadus var pirkt?" profesors Kerijs viltigi jautāja.

"Protams, tādēļ esmu Šeit. Es gribu trīs gadus nopirkt par vienu, un nedēļa, ko pērku no jums, ietilpst šai veikalā."

"Bet es jau vēl neesmu piekritis," profesors Kerijs smējās.

"Ja piedāvātā summa jūs neapmierina, varat pats noteikt tās lielumu," Diks cienīgi teica.

Un profesors Kerijs piekrita. Un to pašu darīja arī profesors Bardels, valsts pirmais ķīmiķis.

Savus matemātikas skolotājus Diks už vairākām nedēļām aizveda līdzi pīļu medībās Sakramentas un San-Džoakinas upju purvainajos apgabalos. Pēc tam savus vēstures un literatūras skolotājus viņš veda medībās uz Oregonas štata dienvidvakariem. To viņš bija no tēva mācījies: pēc darba doties uz izpriecām un pēc izpriecām atkal ķerties pie darba. Un visu laiku viņš bija svaigā gaisā, tādēļ bez lielām pūlēm un noguruma pabeidza vienā gadā vidusskolas trisgadīgo kursu. Viņš makšķerēja, medija, peldēja, piekopa visādus sportus un tai pašā laikā mācijās gatavības apliecībai. Bet viņš zināja, ka tas viņam iespējams tikai ar tēva atstātiem divdesmit miljoniem.

"Kuriozākā izšķērdība!" misters Krokets brīnījās, runādams par Dika viena gada norēķiniem. "Sešpadsmit tūkstošu dolāru par mācībām vien, pie tam visi izdevumi pierakstīti līdz pēdējam sīkumam, pat dzelzceļa biļetes, dzeramnaudas, pulveris un skolotāju izšautās patronas."

"Bet eksāmenus nolicis," sacīja misters Slokums.

"Un tas viss vienā gadā," norūca Devidsons. "Mans mazdēls tai pašā laikā iestājās Belmontā un tikai tad, ja viņam laimēsies, beigs to divos gados."

"Varu teikt tikai vienu," misters Krokets stingri uzsvēra, "lai zēns prasītu cik prasīdams, liegt mēs tam vairs nekā neliegsim."

"Un tagad gribu drusku atpūsties," Diks saviem aizbildņiem teica. "Zinībās esmu ticis saviem vienaudžiem līdzi, bet pasauli un ļaudis pazīstu daudz labāk par viņiem. Es pazistu tik daudzas labas un ļaunas lietas, tik daudz kā cēla un maziska, tik daudzus vīriešus un sievietes, ka dažreiz man pašam uznāk šaubas, vai tiešām tas viss patiesība? Nu es vairs tā nesteigšos. Esmu panācis, ko gribēju, tālāk iešu normālā gaitā. Kaut tikai varētu kārtīgi pāriet no viena kursa uz otru, lai varētu beigt universitāti, kad būšu divdesmit vienu gadu vecs. Turpmāk man naudas mācībām vajadzēs daudz mazāk, bet toties izpriecām izdošu daudz vairāk."

Misters Devidsons aizdomīgi pablenza: "Ko jūs saucat par izpriecām?"

"Nu, visādas studentu biedrības, futbolu. Es taču nevaru atpalikt no citiem, bez tam es ļoti interesējos par benzīna motoriem. Es gribu pirmais visā pasaulē būvēt jahtu ar benzina dzinējspēku."

"Tu uzspridzināsi sevi gaisā," misters Krokets pakratīja galvu.

"Gan es uzmanīšos," Diks atteica. "Bet man nepieciešami izmēģinājumi, un tas maksā naudu. Tādēļ neskopojieties un dodiet man jaunu čeku grāmatiņu uz tiem pašiem līdzšinējiem noteikumiem."