Neiepazītā Latvija - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Sigurds Rusmanis (NO MAT Ī Š IEM UZ BAU Ņ IEM, BEZ STEIGAS) #10

NO MATĪŠIEM UZ BAUŅIEM, BEZ STEIGAS

No Matīšiem ceļi ved dažādos virzienos. Viens tepat blakus kapiem - uz Pučurgu.

Kapsēta Matīšos ierīkota 1773. gadā, kapliča celta "tikai" 19. gs. Nostāsts1 vēsta, ka no baznīcas, kuras pagalmā atradās iepriekšējie apbedījumi, uz tagadējo kapu kungu daļu (no ieejas pa kreisi) vedot apakšzemes eja. Citā nostāstā2 minēts, ka katru Ziemassvētku nakti pa to nākuši 12 mācītāji uz dievvārdiem.

Matīši (2001)

Kapsētā zināmi gan tikai čet ri mācītāju apbedījumi. Netālu no kungu kapiem augot trīs lielas priedes, kas uzstādītas uz kādas burves kapa. Ja cilvēks nolaužot no tām kādu zariņu un paliekot zem spilvena, tad naktī burve nākot mocīt3 . Kapos aug daudz lapegļu, ir ari veimutpriede.

Galvenā celiņa malā apglabāts Mazsalacas aptiekārs Pauls Skulte-Krievs, kura pieminekli 1931. gadā darinājis tēlnieks Kārlis Jansons. Paviršs vērotājs var uzreiz nepamanīt, ka augst- cilnī atveidotā sieviete rokās tur galvaskausu, kas liek filozofiski apcerēt cilvēka dzīves ritumu un norāda ari uz pieminamā cilvēka sakaru ar medicīnu. Mazliet tālāk uzmanību saista Kristus tēla statuja, tā ir kopija no ievērojamā dāņu tēlnieka Bertela Torvalšefta (1768 vai 1770-1844) darba. Šis tēls it kā aicina pie sevis, it kā gatavojas ietvert savās spēcīgajās rokās un pasargāt nogurušos un ikdienas grūtību nomāktos, aicina pie sevis atgūt dvēseles mieru. Tēls atliets cinkā un uzstādīts uz akmens postamenta mācītāja Vintera ģimenes kapos. Paejot pa celiņu starp abiem minētajiem apbedījumiem, varam nokļūt pie Matīšu draudzes skolas skolotāja Kārļa Ernesta Aukas (1836-1884) krusta, kas ir pats augstākais kapos. Viņš ir ari pirmā kora dibinātājs Matīšos. Savulaik krusts bijis nolauzts, pateicoties Vilmai Grūbei - tagadējā kora prezidentei, tas tika sametināts.

Paula Skultes-Krieva piemineklis Matīšu kapos (2001)

Netālu no tā galvenā celiņa pretējā pusē atrodas Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Paula Grīnberga (1888-1919) kaps. Viņš dzimis Vilzēnu pagasta Ennēs, kas Matīšu draudzē. Pie nākošā celiņa uz kapličas pusi apglabāts Matīšu draudzes mācītājs Ludvigs Ciško (1858-1918), kuru lielinieki nošāva pie

Strenčiem ceļā uz Valmieru. Blakus cits lielinieku upuris - lauksaimniecības un sabiedriskais darbinieks Pēteris Ozoliņš. Vēl kapos apglabāti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jānis Oliņš, Pēteris Kreišmanis, Nikolajs Plānais (mainījis uzvārdu - Dzelme), Jānis Vagars un Jānis Apsitis, kurš apglabāts ar visu ordeni. No militārpersonām jāmin arī pulkvedis Jēkabs Gustavs.

No Matīšu baznīcas izvadīts mākslinieks Jānis Simsons (1947-1989),4 madoniešiem vēl labā atmiņā viņa darbība Atmodas laikā Madonā, no baznīcas uz kapiem viņš nests uz rokām. Viņa bērnības gadi saistās ar Matīšu mācītājmuižu.

Pastaigājiet pa kapiem! Jūs pamanīsiet vēl tēlniecisku kapa pieminekli Skaidrītei Rullis, arī Grašu ģimenei (abi esot darināti Cēsīs), atradīsiet gan senlaicīgu krustu, kas liets no metāla, atdarinot koku (Mageram, 1908), gan mazu eņģelīti.

Kapos taču arī spokojoties? Lūk, ko stāstījis skolotājs Bū- manis5 : rudens vakarā, ejot cauri kapiem mēnesnīcas laikā, dzird: - "čab, čab, čab". Kā stāv, paliek kluss, kā iet - atkal dzird. Beigās jau paliek bail. Izgājis cauri kapiem, skatās - viss Viršu māju cūku bars viņam seko. Citiem vīriem atkal bail nav nemaz - ies uz kapiem šņabi dzert. Paņem monopolā (tagad tajā ēkā ambulance) 5 litru pudeli (kā to īsti sauca - Līne, Katrīna vai Trine?) un sēž kapos. Viens, kas nav paņemts līdzi, ies baidīt. Pārņem sev pāri palagu un iet atmuguriski iekšā pār sētu. Tic tā pārbijušies - nu tak nāve nāk! - pudele palikusi kapos, bet vienam no viņiem trieka klāt6 . Stāstīts arī,7 ka kapos katru "diensvidu" esot skraidījis melns sunītis. Tikko div- Vintera piemineklis padsmit cauri, tas tūliņ uz vie-

Matīsu kapos (2001) tas pazūdot.

Aiz kapiem tieši kilometru no Valmieras šosejas atrodas Purinu mājas (1927). Uzreiz gan piebildīsim, ka senāk mājvārdus Matīšos lietoja tikai vienskaitlī. Tajās pašlaik dzīvo Augusts Zvaigznīte (1923, Jērcēnos), kas 1996. gada Daugavas Vanagu izstādē Rīgā, Kara muzejā, piedalījās ar koka virpojumiem. Nav vairs saglabājusies vecā muižas klēts, kas atradās tuvāk ceļam, uz kuru attiecas nostāsts8 par spoku. Spoks bijis "no zvaigznēm vāji apspīdēts melns kūkums, kas vēlies un it kā kaut ko meklē-

jis. Tas nav bijis liels, apmēram eža lielumā. Bet, kad tas uzlēcis uz kulšanas dampi, tas raudzījies uz tā naktssargu ar milzīgi lielām, apaļām un sarkanām acīm". Tuvojoties tam, tas pacēlies visā varenībā uz kājām un sācis nejauki bļaut, kā kaķis, tad kūleniski aizskrējis uz kapiem. Cita teika9 min, ka muižas staļmcis- tars ap pusnakti jājis no Matīšiem uz Pučurgu ar nomirušā barona labāko ķēvi, pamanījis zirgam starp kājām veļoties melnu kaķi ar sarkanām acīm, un zirgs sācis klupt. Pučurgieši tad nosprieduši, ka tas esot "vecā barona Ozoliņa" nelabais gars, kas spokojas no kapsētas līdz labības šķūnim, kurā tas visvairāk mocījis strādniekus ar savu spieķi.

Pučurgas muiža (2001)

Bij. Pučurgas dzirnavas (vest, foto)

Te jāprecizē, ka Pēteris Ozoliņš nebija barons, bet gan Pučurgas muižas rentnieks, vietējās lauksaimniecības biedrības priekšnieks. Viņa

ģimenē dzimusi skolotāja un sabiedriskā darbiniece, Latviešu nacionālās padomes Lielbritānijā ilggadējā prezidija locekle Marija Ķcņģe (1905-1994, Hercfordā, Anglijā). Viņa - Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, ilggadēja Daugavas Vanagu priekšniece (1955- 1979), vēlāk goda priekšniece. 1995. gada 26. martā viņas ilgo trimdas gadu dzīves vietā Latviešu mājā Almelijā M. Ķeņģei iestādīta piemiņas liepa, jo viņa pati bija iecerējusi savā 90. dzimšanas dienā līdzās Latviešu mājas ilggadējā saimnieka Jāņa Sku- jevica ozolam iestādīt liepu. Stādīšanā piedalījās arī bijušais Latvijas aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis. M. Ķcņģe no 1926. līdz 1943. gadam strādājusi par skolotāju Kaucmindcs mājturības seminārā (no 1935. gada - Latvijas mājturības institūts), sarakstījusi grāmatu "Apkoptā māja" (1936), bija žurnāla "Mana Māja" galvenā redaktore. Pēc kremācijas Hercfordā M. Ķcņģe apglabāta Brukvūdas kapsētas latviešu nodalījumā.

300 m tālāk atrodas Virsaiši (1906), kuru tuvumā Dronas upītes virzienā (te gan to sauc par Pučurgu) atrodas Pučurgas akmens (4 x 3,5 x 1,8 m). Jau pirms kara tas ticis pārdots, bet ar trīs kāpurķēžu traktoriem to nav varējuši izkustināt tālāk par 10 cm, tikai sarautas troses. Viens akmens sāns 1930. gadā tomēr atšķelts, un no tā izgatavots Brīvības cīnītāju piemineklis, kas atrodas pie Mazsalacas baznīcas. Pie akmens bijusi sena upur- vieta, svētvītols gājis bojā, bet atrastas senlietas.

Pie Dronas (Stuceles) tiltiņa esot redzēts, ka "velis naudu žāvē"10 .

Pie ceļa tūlīt aiz upes bijusi kaltes ēka. Aiz kokiem Zeltiņi - senatnīga ēka ar pusnošļauptu jumtgali, pildrežģi, interesantu durvju dēlīšu salikumu un pat sienā daļēji iemūrētu akmeni. Tā bijusi modernieka māja. Zeltiņos 1935. gada pavasarī atrasts depozīts ar 305 monētām, jaunākā no tām datēta ar 1649. gadu.

Blakus atrodas Pučurgas pusmuižas dzīvojamā ēka. Muiža dibināta 1710. gadā. Ceļa pretējā pusē bijušo kūti K. Svalbe pārveidoja par brūža (1935-1950) telpām. 1958. gadā jau par kazeīna fabriku, kuras iekārtas izvestas 1998. gadā. Agrāk te ražotos siera ciparus lietoja visā PSRS. Muižas centrs piederēja K. Svalbes meitai tēlniecei Elzai Svalbci-Matvejcvai

(1903, Podolijā Ukrainā - 2004), kas ir K. Ulmaņa prēmijas (1936) laureāte. Par viņu lasāms I. Kārkliņas grāmatā "Прекрасное за стеклами витрин", kas izdota Samarā, Krievijā, 2000. gadā.

Tālāk ceļa malā bijušās klēts (kungu magazīnas) ēka. No 1872. gadā celtās kūts jau sen palikušas tikai drupas. Magazīnas vienā galā aug liepa 4,3 m apkārtmērā, par kuru dzirdēts nostāsts, ka to esot stādījusi ķeizariene Katrīna. Koks vēl zaļo, taču jau bez galotnes.

Par Pučurgas muižu teika" stāsta arī, ka sens muižas īpašnieks bijis "pajucis prātā" un taisījis ceļu no Pučurgas līdz Rīgai, bet tālāk nav ticis, kā "līdz krustiem".

Nākošās mājas aiz pagrieziena pa labi - Vinnēni (1926). Kāpēc šāds neparasts nosaukums? Ernests Ozols (1X99-1986) šīs mājas dabūjis par piedalīšanos Brīvības cīņās, bet ari kāds cits tās gribējis, nācies tiesāties - un vinnēts12 . Un cits diezgan kuriozs patiess gadījums13 : Vinnēnu Ozols pēc kara braucis uz Rīgu pēc bišu mātēm. Tās kastītes ir jātur siltumā, tāpēc viņš tās iebāzis biksēs zem jostas. Vilcienā viņš jūt, ka bites izlīdušas no kastītēm un iekļuvušas biksēs. Viņš ieiet vilciena atejā un krata tās bikses pa logu laukā, taču vējš aizrauj bikses pa gaisu un viņš paliek vilcienā pliks. Pienāk Valmiera, jākāpj ārā, bet viņš tāds nevar rādīties. Nāk vilciena pavadone, tā ir krieviete, saimnieks nemāk labi krieviski un saka: "bites, bikses". Pavadone domā, ka vīrs dumjš un izsauc miliciju un tā viņu aiztur. Kad atbraukusi sieva, tad viņu atlaiduši. Vinnēnos saglabājusies kūts ar uzbraucamo tiltu (1939).

Skats uz Vinneniem (2001) Vinnēnu kuts (vēst. foto)

Ap 300 m uz priekšu ceļa malā kādreizējo vējdzirnavu vieta. Pučurgā līdz 1928. gadam uz Dronas upes bijušas arī ūdensdzirnavas, tieši iepretī vējdzirnavām, dzirnavu ezers sniedzies līdz Kociņu mežam.

Tālāk - Vaivaru jaunsaimniecība, kas piederēja Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Jūliusam Būmanim (1886, Ungurpils pag. - 1961, Farclē, Vācijā). Viņš apbalvots ari ar Viestura ordeni, bija skolotājs Bauņu pamatskolā, vēlāk Valmieras 1. pamatskolas pārzinis. Savulaik viņš saimniecības tīrumā uzaris senkapus, kur apbedījumi bijuši pārklāti ar plakaniem akmeņiem. Ceļa malā pamatīga saimniecības ēka, celta no laukakmeņiem, ķieģeļiem, vietām apmesta, pat ar apmetumā veidotu stūra rustojumu. Blakus durvīm saglabājies riņķis zirgu piesiešanai.

Līdz nākamajam zemesceļu krustojumam 800 m. Ceļā vietām labi saskatāms Burtnieku ezers. Pa kreisi var nokļūt atpakaļ Matīšos, taisni - pēc 700 m iznākt uz Matīšu-Mazsalacas šosejas 400 m no Tālavām, kur bijusi Bauņu pagastskola. Vienstāva koka ēka tikusi uzcelta 1855. gadā, mūra piebūve - 1894. gadā. Pēc jaunās skolas uzcelšanas ēka izmantota par Bauņu aizsargu namu. Tagad celtnes būvapjoms samazināts.

Unguri (2001)

Gleznojumi Unguros (2001)

Zemesceļu krustojumā pagriežoties pa labi nonākam Unguru mājās (19. gs.), kuras no pārējām atšķir vairāku logu aiļu dekoratīvā apdare. Arī iekštelpās zemnieku mājai neraksturīgas dekorētas durvis un, galvenais, vienas telpas griestu gleznojumi, kurus ap 1910. gadu darinājis vietējais mākslinieks Jānis Zvirbulis. Gleznojumā attēloti fantastiski augi, drakoni, Amors, meža dievs Fauns. So gleznojumu autora dēls, arī Jānis Zvirbulis, jau kļuva par profesionālu mākslinieku.

Nākošajā saimniecībā, Mazjāņos, savukārt interesi izraisa senā saimniecības ēka ar velvētu pagrabu galā. Tālāk ceļš pagriežas pa labi uz kilometru attālo Ķēkuru saimniecību. Tur liela dzīvojamā ēka ar nošļauptām jumtgalēm un rūpīgi celtu verandu. Tālāk pāri Ķēkuru lejai ceļa nav, tāpēc jāgriežas atpakaļ, jo šajā pusē visi ceļi galvenokārt iet viens paralēli otram, lai nebūtu jāšķērso purvainās ieplakas, kas šķir drum- linus - vaļņveida zemes paaugstinājumus, kas orientēti kādreizējā ledāja kustības virzienā. Burtnieku drumlinu lauks stiepjas 82,5 km garumā, sasniedzot pat 45 km platumu. Tas ir viens no ievērojamākiem drumlinu rajoniem Eiropā.

Iekšdurvis Unguros (2001)

1766. gadā nošaujas Pučurgas stārasts, Vīriņu māju saimnieks. Viņa līķis pēc zemes tiesas lēmuma tika ierakts purvā aif

Pučurgas muižas. Pēc gadiem purvā uziets viņa līķis, kas bijis uzsiets uz ragaviņām.

Aiz Ķēkuru lejas bijusī Celmu slaucamo govju ferma, kas celta 1960. gadā, tajā pašā gadā Celmu dzīvojamai mājai tika izbūvēts arī otrais stāvs. Kādreiz tā piederēja ārstam Kārlim Kalniņam. Kompleksā arī klēts un 1933. gadā celtā laukakmeņu mūra kūts. Kad 1940. gadā zeme tika pārdalīta, kūts bija pilna ar šķirnes lopiem, bet kopēju vairs nebija, saimniece viena pati, depresijā, pēc lielas baurošanas govis nosprāga badā. Savulaik Celmos bijis arī brāļu draudžu saiešanas nams, kas sabrucis un noplēsts. Zināms, ka Celmu brāļu draudze dibināta 1769. gadā.

Aiz Celmiem jau pavisam labi redzams Burtnieku ezers (40,06 km2 ), tieši iepretī tā dziļākā vieta (3,3 m). Vai visi zina, ka 1925. gadā ezerā noķerts plaudis ar divām galvām, ka 1939. gada ziemā uz Burtnieku ezera ledus nolaidies padomju divmotoru bumbvedējs, kas atgriezies no Somijas bombardēšanas? Viens no motoriem bijis bojāts, bet tā karošanas griba neesot bijusi diezcik liela, "gluži miermīlīgi" nodzīvojuši līdz pavasarim, tikai, kad ledus jau sācis liekties, tad aizlidojuši. Poļitruks gan neesot ļāvis lidotājiem satikties ar vietējiem, bet gluži bez tiem nav tomēr iztikuši - lidmašīnu salabojis Martinsons no Ancīšu mājām.

Nav saglabājušās Šiliņu mājas, kurās dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris kaprālis Jānis Oliņš (1895-1974), apglabāts Matīšu kapos. Arī viņa brālis - diplomāts un vēsturnieks, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Pēteris Oliņš (1890-1962, Rio- dežanciro) dzimis Bauņu pagastā, tikai Ūtku mājās. Viņš bijis Latvijas konsuls dažādās valstīs, no 1935. gada strādājis par lietvedi Argentīnā un Brazīlijā. Pēc Latvijas diplomātisko pārstāvniecību likvidēšanas pārcēlies uz Brazīliju. Pēc Latvijas iekļaušanas PSRS panācis motorkuģa "Hercogs Jēkabs" aizturēšanu Peru, taču kuģa komanda to tomēr slepus aizvedusi uz PSRS. Pēteris Oliņš publicējis vairākas grāmatas. Varbūt kādā no šīm mājām dzimis arī Artūrs Oliņš (1877-?), kurš bija grāmatsietu- ves īpašnieks un Rīgas Amatnieku biedrības sekcijas vecākais?

2,1 km uz DA no Celmiem - Niedrītes (1937), nedaudz tālāk no kādreizējām Dīķeru mājām redzami tikai mūri. Palikuši vietvārdi Dīķera leja un Diķera doms ezerā. Nākošās mājas pie Santupītes- Balodiņi (19. gs. b.), kas saglabājušās nepārbūvētas, ja neskaita tagad izbūvēto augšstāvu. Te no trīs gadu vecuma dzīvojis gleznotājs un zīmēšanas skolotājs Edgars Buka (1928-1995), apglabāts Bērzaines kapos Cēsīs. Pēdējos gados, kad viņš strādāja Raiskuma skolā, te uzturējās vasarās. Daži viņa darbi tagad redzami arī Matīšu skolas muzejā.

Edgars Sēnbergs14 vietvārdu "Balodiņi" saista ar skandināvu un seno sakšu reliģiju - Odina kultu, uzskatot, ka Odina kulta svētnieka vārds ir Balodis, bet mājvārda "Balodiņš" saknē jau lasāms paša Odina vārds.

Par šīm mājām stāsta arī neparasta teika13 : "Agrāk ezermalā Balodiņa mājiņā dzīvojis kāds vīrs ar sievu. Viņam bija Balodis uzvārds un viņa sievai arī bija meitas uzvārds Balodis. Vīrs pārticis no zivīm un "mīti" samaksājis ar zivju naudu. Viņš esot bijis "būris". Lai ezerā bijusi cik liela vētra, tad tomēr viņš braucis ezerā, lai gan balti viļņi vien šķēlušies. Runā, ka viņš esot bijis sakarā ar apakšzemes baznīcu. Kad viņš esot miris, tad viņam pa muti esot nākušas ārā putas un skrāpējies gar sienām un "gri- bēš" savu sievu saķert, bet šī izbēgusi no mājas".

Pa to pašu ceļu jādodas atpakaļ uz Celmiem un tālāk līdz vecajam Matīšu-Mazsalacas ceļam pie Zellēm. Pa labi mežā kādreiz bijušas Inku mājas, kur dzimis teoloģijas doktors Kārlis Bil zēns (1912-1993, Vašingtonā). No 1950. gada viņš bija mācītājs Minesotā un pasniedzējs Minesotas Augsburgas koledžā un teoloģijas seminārā. Sarakstījis Jaunās Derības komentārus.

Starp citu, autobusu satiksmi starp Valmieru un Mazsalacu atklāja 1925. gadā. Zellēs dzimis gleznotājs un pedagogs Jānis Zvirbulis (1905-1964, Mičiganas štatā, ASV). Tagad tikai gadsimtu vecās fotogrāfijās apskatāmas viņa tēva Jāņa Zvirbuļa darinātās drapērijas ap Matīšu baznīcas kanceli un altāri. 200 m tālāk Bērģi - celti no materiāliem, kas iegūti, nojaucot daļu Bau- ņu pils. Tur dzīvojis pirmais pagasta skolotājs Pēteris Galdiņš, tā kā te visi bērni nav varējuši saiet, mācības notikušas arī Vicn- vīra māju rijā. So māju vietā iestādītās četras liepas redzamas pie Bauņu ceļa 500 m aiz Celmu pagrieziena.

Tuvumā esošajos Bērzkalnos dzimis vēl viens gleznotājs - Jānis Mūrnieks (1926), kas beidzis Londonas Mākslas skolu un dzīvo Anglijā.

Interesanti, ka šeit minētie māju nosaukumi minēti jau 1691. gada vaku grāmatā kā atsevišķi māju grupējumi: Bērģis, Mietnieks, Zelle, Lībcrmanis, Ūtka, Bauņu krogs (Auna krogs), Vienvīrs, Inka. Pats Auna krogs atrodas 100 m tālāk. Tur dzimis Balodiņu mājās minētais gleznotājs E. Buka. Krogs nestāvēja tukšs - 1910. gadā Bauņos izdzerti 1338 spaiņi degvīna.

Bauņu muižas atliekas (2001)

Turpinot ceļu muižas virzienā, aiz Kalvēm drīz jau redzama Bauņu muižas parka daļa - pa kreisi no ceļa paralēlu dīķu sistēma ar regulāriem koku stādījumiem. Galvenais parka dīķis paliek pa labi, tajā saliņa. Par tās rašanos teika16 stāsta, ka agrāk saliņas vietā bijusi mājiņa, kurā dzīvojis kāds vecītis ar savu meitu, taču strīdā viņš to nositis. Mājiņa nogrimusi, un tās vietā izcēlusies saliņa ezera vidū. Stāsta arī, ka dīķī slīcinātas tās meitas, kuras palikušas stāvoklī. Vecā ceļa otrā pusē Vērgu kalns. Celiņš no laivu piestātnes vedis uz muižas pili (18. gs. 70. gadi).

Tagad tur izdevīgāk nokļūt no krustojuma ar aleju, kas pa kreisi ved uz Jēkabkalnu, griežoties pa labi.

Muiža dibināta 1638. gadā, izdzenot zemniekus no 14 mājām. 20. gs. 30. gados pils jau bija pārvērsta par ķieģeļu lauztuvi, bet daļa vēl ne tik sen bija pat apdzīvota. Tās kādreizējais izskats redzams J. K. Broces zīmējumā17 (ap 1800. gadu). Trīs divstāvīgas daļas, no kurām atliekas vēl redzamas divās daļās, savienoja vienstāvīgi būvapjomi galeriju veidā. Galvenajai ēkai bija mezonīns, pie centrālās ieejas segta terase ar lokveida uzejas kāpnēm. Apdares barokālā plastika kontrastēja ar klasicisma arhitektūrai raksturīgo kompozīciju. No nojauktās vidusdaļas "būvmateriāliem" tika uzbūvēta jauna dzīvojamā māja Tītkās citā pagasta stūrī un jau minētie Bērģi. Tas izdarīts laikā, kad muiža bija piešķirta ģenerālmajoram Augustam Misiņam (1861 -1940), pret viņa gribu izmantojot doto ģenerālpilnvaru. Tītkās tagad krodziņš "Pie jautrā spoka", jo mājās tiešām spokojies, taču spokošanās esot sākusies tikai pēc varmācīgās deportācijas 40. gados.

Vēl 1984. gadā apdzīvotajās telpās bija redzamas ap 1780. gadu mūrētās krāsnis ar kobaltzilu gleznojumu, to atliekas tagad pārvietotas uz Rundāles pils muzeja fondiem.

pils tuvumā klēts (cietusi 1997. gada ugunsgrēkā) ar vēlāk aizmūrētu lieveņa daļas arkādi. Tās galā gul kapa plāksne K. J. Gincelam (1794-1872), kas, kā stāsta matīšnieki, nekad neesot bijusi uzstādīta kapos, jo esot sācies pasaules karš. Vai tiešām tik sen mirušam plāksni būtu gribējuši likt tik vēlu? Bet varbūt viņš miris tieši šajā vietā?

Zīversu dzimtas īpašumā pils atradās no 1747. gada. Tieši ģenerālis Zīverss licis rakt kanālus un apstādīt to malas kokiem, izveidot lielu dīķi ar ķieģeļu dibenu. Drīz pēc galma apvērsuma, kad 1744. gadā Krievijā sāka valdīt Pētera I meita Elizabete, atceroties Zīversa atbalstu, muižas īpašnieka dēlu Jēkabu Jāni Zīversu ieceļ par Novgorodas gubernatoru un īsteno slepenpa- domnieku, 1781. gadā Zīverss no šiem amatiem atsakās un atnāk dzīvot no tēva mantotajā Bauņu muižā. Ap 1790. gadu Zīversu mājskolotājs Bauņu muižā ir vēlākais Tērbatas universitātes rektors, fiziķis Georgs Fridrihs Parrots (1767-1852), Kauguru nemiernieku aizstāvis. Bauņu muižā dzimis arheoloģijas entuziasts, pētniecības darbu organizators J. K. G. Zīverss (1814-1879).

J. J. Zīverss Bauņos ierīko parku viņa vārdā nosauktajā kalnā, darbā izmantojot turku karos saņemtos gūstekņus. Pats viņš ir apglabāts dzimtas kapos (400 m pa ceļu šķērsojošo Ledebū- ra lapegļu un Polijas lapegļu aleju R virzienā, pirms Bauņupītes tiltiņa pa kreisi kokos). No 4 km attālās baznīcas viņu uz pleciem nesuši 16 Bauņu saimnieki. Stāsta18 , ka zārkā kāds barons Jēkabs guldīts, uz mutes, jo augšpēdu guļot, viņš būtu ļaužu asarās noslīcis. Viņam kapā it kā esot dots līdzi zelta zobens, tāpēc viņa kaps vairākkārtīgi bijis atrakts un pārmeklēts. Vēl cits nostāsts19 min vārdā nenosauktu Bauņu muižas lielkungu, kas apracis stallī naudas podu, ko nomiris gājis atrakt un apskatīt. Sulainis Ancis to novērojis, un, kad lielkungs atgriezies zārkā, uzmetis tam krustus. No tā laika lielkungs vairs nav redzēts muižā, bet sulainis dabūjis naudas podu.

Pēdējā baronese esot mirusi ļoti jauna. Barons par to ļoti skumis, Ziemassvētkos gājis uz kapliču dedzināt eglīti20 . Barons bijis vienmēr ļoti laipns, visas pavēles devis lūguma formā. Reiz atbraucis ciemos kāds cits barons, nebijis kas sagaida un iznākusi pretī skaista kalpotāja, kuru viesis noturējis par baronesi un tai noskūpstījis roku. Cienmāte to pa gabalu redzējusi un vēlāk, citiem nedzirdot, tikai pateikusi: "Tohija, nekad neejiet bez priekšautiņa!"21 .

Piemiņas akmens Jekabkalnā (2001)

Jēkabkalns atrodas Bauņupītes (garums 10 km) labajā krastā (ejot no muižas puses, drīz aiz tilta redzams norādes akmens), tur atrodas piemiņas akmens Valmieras novada otrajiem dzies-

mii svētkiem, ko 1865. gadā sarīkoja Juris Ncikens. Šo akmeni, nesaskaņojot, kā toreiz vajadzēja, ar valdošajiem funkcionāriem, 1990. gadā uzlika skolotāja Lauma Sniķere. Dziesmu svētku norisi sīki aprakstījis22 pats J. Ncikens. Bauņos 1925. gada 2. augustā

notikuši novada dziesmu svētki, kuru virsdiriģents bijis E. Meln gailis. Zināms arī, ka 1912. gadā, kā arī 1931. un 1936. gadā Matīšu draudzes skola Raunu parkā rīkojusi bērnu svētkus. 1990. gadā te strādājusi arī Imanta Ziedoņa grupa. Pats Jēkab- kalns ir iegarens 700 m garš pacēlums drumlina galā, kura platums 300 m. Tā absolūtais augstums 58 m vjl., tas apaudzis ar egļu-ošu mežu, bet te iestādītas arī 9 izcilas veimutpriedes, parastie dižskābarži. Tur bijis arī no ķieģeļiem mūrēts paviljons ar četrām kolonnām, saukts par medību paviljonu. 1929. gadā Rihards Rudzītis23 tos gan nosaucis par "mūra vasarnīcu", jau tad te bija "palikušas tikai atmiņas no senās godības" un "ik uz soļa celmi un atkal celmi".

Jēkabkalnā ļoti dziļa grava, vienā tās pusē estrāde, otrā - balles placis. Tur, kur bija Muzikantu ozols ar viņiem paredzēto galdiņu, ir vēl kalniņš - Zirgu kapi. Kāds barona dēls salaulājies baznīcā un atbraucis ar sievu apskatīt muižu, tad barons esot licis tos zirgus nošaut, lai vairāk ar tiem neviens netiktu braucis vai jājis. Tajā pašā kalniņā nelielās raktās Mugurupītes malā ir akmeņu "ievalgs", it kā sola veidā ar visu atzveltni, ko jau no veciem laikiem sauc par Katrīnas solu, kas esot veidots 18. gs.

60. gados, kad pie barona Zīversa viesojās Katrīna II24 . Vēl teikā25 stāstīts, ka kalnā šauti cilvēki, kas nav klausījuši kungus. Tāpēc tur rādoties "ķēmi".

Piemineklis zirgam Kaunos (2001)

Ja vēlas nokļūt pie Burtnieku ezera, tad gar muižas kūti jādodas uz laivu bāzi. Netālu no kūts Rauņu dzirnavas, tās jau no 1864. gada vairs nav muižas valdījumā. Apmēram 1968. gadā tās pārbūvētas, slaucēju izmitināšanai izbūvējot otro stāvu. Arī lielie kontrforsi nav sākotnējie. Rauņu dzirnavās dzirnavnieka ģimenē dzimis zinātņu doktors (1950, Minhenē) "meža inženieris"

Jānis Hermanis Lācis (1905-1983, Čikāgā). Pie Bauņu mājas ir akmens obelisks. Nostāsts26 vēsta, ka tur čūska sakodusi barona zirgu. Tad barons atvedis "onkuli", kas viņa apkārtnē visas čūskas "izveda". Cik lielai platībai vīrs apgājis, tik tālu rāpuļu neesot27 . Bet no kūts, pagriežoties pa labi, līdz ezeram atlicis viens kilometrs. Tur 2004. gadā atklāts viesu nams "Saulītes". Kaut kur pie Bauņu muižas ezera krastā esot Varžukalns (teikā28 to saucot par Varažkalnu), kur kaujā ar igauņiem esot krituši septiņpadsmit latvieši, kas aprakti trīs kapos. Naktīs tur arvien karojot latvieši ar igauņiem.

Interesantāk no Bauņiem iziet pa veco ceļu un lapegļu aleju. Aleja ir ļoti veca, to licis stādīt grāfs J. J. Zīverss pēc Katrīnas II ierosinājuma.

Pa labi no alejas Jaunzemnieki. Arī apbūve tur pajauna - klētiņa cclta 1925. gadā, dzīvojamā māja - 1926., pirts - 1938. gadā. Kā jau parasti, dzīvojamo ēku cēla ne jau pirmo. Sajās mājās dzīvojis Bauņu pagastā dzimušais Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Apsitis (1894—1976), kurš apglabāts Matīšu kapos. Z pusē mājai iestādīti divi bērzi, viens par godu Kārlim Ulmanim, otrs - ģenerālim Jānim Balodim. Prezidenta bērzu diemžēl 60. gados "nospēra pērkons", tagad tā celma vietā aug pīlādzis.

Milites muižas pils

700 m tālāk aleja iznāk pie šosejas. Pa kreisi, Bašķu kalnā, bijušas vējdzirnavas, pa labi - Mīlītes muiža. Tā dibināta vēl senāk par Bauņu muižu - dokumentos minēta jau 1638. gadā, kaut gan, pēc citiem datiem, 1811. gadā atdalīta no Bauņu muižas kā Zīversa meitas mantojums. Mīlīgais nosaukums aicina

… un klēts (2001)

domāt par saistību ar vācu Mūble - dzirnavas. Tagad tc dzirnavu jau sen kā nav, jo jau grāfs Zīverss ar attiecīgiem nolūkiem raktu kanālu upes ūdeņus aizvadījis uz Bauņiem. Tomēr savulaik bijusi arī zemnieka saimniecība Mīlītis, kas iznīcināta, dibinot Bauņu muižu. Kungu māja neskaitāmas reizes pārbūvēta, ap 19./20. gadsimtu miju tai bijis tikai viens stāvs. Savulaik Bauņos valdīja "jaunie kungi", bet Mīlītcs muižā "vecie kungi", kas gribēja saimniekot atsevišķi.

Mīlītcs muižā dzimis Mazstraupes pagasta rīcības komitejas priekšsēdētājs 1905. gada revolūcijas laikā Eduards Rullē (1872-1906).

Pa nākamo ceļu var nokļūt pie bijušās muižas klēts, ar divām tās priekštelpu atdalošām arkām. Tepat Zvejnieki, kur pēc 1. pasaules kara dzīvojis stārasts. Ēkā bijusi liela istaba ar ērgli uz galda - tiesas zāle. Saglabājies nostāsts par grāfu Paulu Zīversu, kas mantoja muižu 1866. gadā. Kādreiz, ieejot pagastnamā, tas nocēlis ērgli no tiesas galda, teikdams "man tā putna nevajag". Klātesošais tiesas skrīveris to tūliņ ierakstījis protokolu grāmatā. Pēc tam grāfs attapies, ka šis joks viņam var dārgi maksāt, un par atlīdzību piedabūjis skrīveri pārrakstīt visu protokolu grāmatu.

Alejā ir vairākas vējslotas, dažas gan gājušas bojā. Kādā to tām kādreiz ligzdojusi koka pīle. Aleja unikāla arī ar to, ka te 100-200 m garā posmā pie Šķiņķiem atrodas gandrīz 35 balto stārķu ligzdas, no kurām vairāk par pusi katru gadu ir apdzīvotas. Dažos kokos ir pat vairākas ligzdas. Tā ir lielākā balto stārķu kolonija Latvijā un Eiropā vistālāk uz ziemeļiem sastopamā svēteļu kolonija. Tikai te ļoti noderētu ātruma ierobežojuma zīme. Rītos, kad vardes lēkā pa mitro asfaltu, lielie putni tās uzlasa, un ātrās mašīnas tā katru gadu sabrauc 5-6 stārķus.

Stārķi Bauņu aleja (2002)

Liela vējslota apskatāma 1 km aiz muižas pagrieziena, iepretī Cīruļu māju šķūnim.

No Cīruļiem pa šoseju griežamies atpakaļ. 800 m aiz Mīlī- tes pagrieziena pie šosejas autostāvvieta, kur atrodas Greižu akmens (saukts arī par Mežiņu lielo akmeni). Pašu Greižu māju sen nav. Akmens garums 5,3 m, platums 5,1 m, augstums gandrīz 1,2 m, apkārtmērs 16 m. Pirms būvēja jauno šoseju, to gandrīz neviens nezināja, jo tas bija purviņa vidū, tagad te uz- dambēts. Akmens virspusē ir lēzeni šķīvjveida padziļinājumi, tāpēc to daži uzskata par kulta vietu, bet iedobumi tomēr esot izkalti stipri vēlākos laikos.

Tālāk aiz Bauņu autobusu pieturas pa labi Imantās (1923) dzīvo labs Matīšu zinātājs, fcnologs Jānis Smits (1933), kas vēl prot saskatīt dabas veidojumos īpatnējas koka skulptūras. Mājas pagalmā akmensdārzs, Dore Smitc piedalījusies arī konkursā par sakoptāko lauku sētu.

Dīķis pie Meitu kalna (2001)

Blakus māja atrodas kādreizējās Jukummuižas vietā. Jukum- muižā dzimis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Antons Meijers (1895-?), bijušais Mālpils pagasta vecākais. Viņa dzimta no Matīšiem aizgājusi jau 1909. gadā. Nav saglabājušies arī Ķīkuli, kur dzimis LPSR Milicijas pārvaldes priekšnieks Jānis Piesis (1902-1957, Rīgā).

Netālu mežā Jukummuižas Meitu kalns - uzkalns dīķa mala, kas radies no izraktajām zemēm. Kalnā aug vei- mutpriedes, Darmštates priedes, lapegles, pārsvarā gan liepas, stādīti oši, baronu laikos iestādīts arī ozols. Teika29 stāsta, ka kungs dīķus esot licis rakt sievietēm, par to tām

dotas 2 reņģes dienā30 . No gaisa skatoties, dīķi veidoja burtus J. Z. (Jēkabs Zīvcrss). No dīķa vairāk uz Jēkabkalna pusi ir grāvīši, zeme starp tiem atgādina it kā pirkstus, kas atbilst 20. gs. 20. gados no Ķīkuļu mājām iesūtītajam rakstam Latvijas Vēstures muzejā, ka kalns ir "Zemes roka"31 . Kad darbs esot bijis izdarīts, racējas dziedājušas dziesmas un "savēlušas no velēnām

kapu", uz kura "rādoties sievietes". Cits variants32 stāsta, ka meitām te "bijušas dažādas izpriecas", ķieģeļu lauskas kalnā esot no pasaulē pirmās "meitu mājas"33 . Tomēr - kad nomiris vecais Mī- lītcs barons, Meitu kalnā bijusi balta mājiņa. Viņš vēlējies, kad būs miris, lai zārku noliek tajā templītī. Saimniekiem visiem pa nakti bijis jāiet sargāt, viens nekad nav gājis, vienmēr vairāki34 . Te esot "parādījušies un pazuduši mazi bērniņi"33 .

Interesantāks ir teikas variants36 : vecos laikos bijusi tāda kārtība, ka meitas braukušas vai gājušas puišos. Reiz Dievs sēdējis ceļmalā pie Meitu kalna, meitas, puišos braukdamas, uzskrējušas virsū Dievam. Tad nu Dievs noteicis, ka meitām vairs nav brīv puišos braukt, bet jāsēž mājās un jāgaida, kamēr puiši brauks pie šām. Pēc šī notikuma kalns iesaukts par Meitu kalnu.

Sī skaistā, romantiskā vieta iepatikās arī Imantam Ziedonim. Tika izveidota aleja un "meitiņām par godu" uzlikts brūngans piemiņas akmens.

Netālu atrodas Vildi, kur 1915. gadā atradās Baltijas lauksaimniecības biedrības vaislas kuiļu stacija. Mazliet vēlāk bijusi krējuma konfekšu ražotne, kur "no kaut kurienes atvestā Lavīze" primitīvos apstākļos tās vārījusi. 1930. gadā te dibināta Mī- leniešu lauksaimniecības mašīnu koplietošanas biedrība. Kalnā saglabājušās vecās mājas, zemāk - jaunās. Vildos dzimis Bauņu pagasta valdes priekšsēdētājs Roberts Tiesnieks (1890-?), un, domājams, tad jau tepat būs dzimis ari viņa brālis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Kārlis Tiesnieks (1893-1953, Džezkazganā, Ka- zahijā), ārsts, bijis Liepājas Kaulu tuberkulozes sanatorijas direktors, vēlāk (1940-1949) Valsts kaulu tuberkulozes slimnīcas Rīgā galvenais ārsts.

Netālu Jēkuļi, kas lībiešu valodā nozīmē mīļciemi - mājas saglabājušas senatnīgo izskatu. Te 30. gadu beigās bijusi pasta palīgnodaļa.

Jēkuļi (2001)

Tālāk aiz mežiņa aizslēpušās Meļļu mājas. Nostāsts37 par

māju nosaukuma izcelšanos vēsta, ka saimnieks pagājušā gadsimta sākumā te staigājis ar netīru muti. Vēlākie iemītnieki tās pārdēvējuši par Jaunmārkundēm. Te saglabājusies podnieka Jāņa Anšmita ap 1926. gadu mūrētā krāsns. Nekas nav atlicis no Ma- rinmuižas pie Braslavas-Matīšu ceļa. Tālāk aleja ved uz Bērziņiem, kur atradusies 1933. gadā nodegusi Mīlītes skola, kas celta 1882.-1884. gadā. Te pirmā darba vieta 1871.-1877. gadā bijusi Valmieras Vājdzirdīgo skolas pirmajam direktoram Vīlipam Švēdcm (1849-1905). Skolas ēkas vietā uzcelta pašreizējā dzīvojamā ēka, no vecās apbūves saglabājusies skolas kūts un malkas šķūnis.

1,4 km tālāk atrodas Pric- dītes, aiz tām 500 m tālāk ceļa malā pa labi ir Velna akmens. Vairākas teikas stāsta: kad tikko bijusi uzcelta Matīšu baznīca (1687), Velns gribējis aizsprostot lielās durvis (Velnam nepatikusi baznīca, kas uzcelta uz ceļa, pa kuru bieži iznācis staigāt). Izvēlējies piemērotu akmeni pie Matīšu pagasta Priedītēm un nesis to sava cimda īkšķī, līdz iedziedājieš mācītājmuižas gailis. Akmens krītot pārplīsis divās daļās (mazākais nokritis dažus simts soļu tālāk, tas tagad esot aizvests prom). Dažas teikas gan min, ka Velns akmeni nesis kājstarpā38 ; vai pat divus akmeņus, katru savā svārku stūrī. Bet gailim, kā draudzes labvēlim, par godu baznīcas torņa galā uzlikts gaiļa tēls.

Priedtšu akmens Matīšos (2001)

Matīšu mācītājmuiža (2001)

Mazliet tālāk pa kreisi bijusī Matīšu mācītājmuiža, kas dibināta 1678. gadā uz Bauņu zemnieka Jautrina māju zemes, papildus no Bauņu muižas piešķirtas trīs mājas. Divstāvu māju uzcēla 1796- 1799. gadā. Mūra ērbēģis celts 1814. gadā pēc toreizējā mācītāja K. Šreibera plāna. Te vietā izstāstīt kādu no vēverstiķiem.

Skroderis Vēveris pazīst daudz saimnieku un kalpu meitu, kur iet, tur bildina. Un tās visas viņam arī piekrīt. Viņš uzdāvina katrai lakatiņu, protams, visus vienādus - septiņus lakatiņus septiņām jaunkundzēm. Norunā, ka visas to sestdien ies pie mācītāja, lai otrā rītā mācītājs pirmo reizi uzsauktu. Viena dāma atnāk pie mācītāja, lakats, ko viņš ir iedevis, ap galvu. Tad ierodas otra, arī tai tāds pats lakats ap galvu, ienāk trešā, apsēžas. Sāk skatīties cita uz citu un visām uzkrītoši vienādi lakati. Tad viena sakot, ko tad no apkārtējiem puišiem jūs īsti gaidāt? - Es jau, mīļā, gaidu skroderi Vēveri. Kad visas padzirdējušas, ka skroderi Vēveri, tad "viens šāviens" un visas septiņas ar vienādiem lakatiem pa durvīm ārā39 .

Mācītājmuižā padomju laikā bijis gan sociālās nodrošināšanas pansionāts ar 70 vietām, gan galdniecība. Te savu bērnību pavadījis mākslinieks, dzejnieks un laikraksta "Madonas Atmoda" redaktors Jānis Simsons, kas tagad atdusas Matīšu kapos. Tiesa, 1949. gadā ģimene pārcēlās uz Matīšu centru, bijušo doktorātu, kur vēl tagad darbojas pasta nodaļa. Te dzimis ari pūtēju orķestra diriģents Artūrs Lācis (1923). Mācītājmuižas parkā aug gan baltegles, gan Eiropas un Sibīrijas ciedru priedes.

Mācītājmuižas tuvumā, pie pašreizējā gatera, atrodas Lāčplēšu mājas - bijusī Lāčplēša Kara ordeņa kavaliera Roberta Drei- maņa (1897, Rūjienā-1952, Vācijā) jaunsaimniecība. Viņš bijis Rīgas prefektūras 3. iecirkņa priekšnieka palīgs.

Pa 1940. gada 19. maija Meža dienās apstādīto ceļu no mācītājmuižas nokļūstam . . . "Jaunajā Eiropā", kā to sauc vietējie. Tā ir pie Mazsalacas šosejas Matīšos, netālu no pagrieziena uz Aloju. Šīs Mazsalacas ielas mājas 1951. gadā savestas no visiem pagasta stūriem, lai celtu "jauno dzīvi", veidojot agropilsē- tu. Tās ir Klintis, Krastmaļi, Kaupiņi, Mietnicki… Māju pacēla no pamatiem, uzlika uz sliedēm un aizveda. Neprasot mājas iedzīvotājiem. Bērziņu Ješka pat necēlies no gultas, kad mājas plēsēji jau bijuši uz jumta. Ko pārdzīvoja students, kas sestdien atbrauca no Rīgas pie vecākiem un mājas vietā atrada tikai skursteni? Vecie cilvēki pēc pārcelšanas nevarēja iedzīvoties.

Vēres

1 LFK 2049, 156.

2 LFK 2049, 462.

3 LFK 1978, 2204.

4 Jātniece I. Augstās debesis: Atspīdumi no gleznotāja Jāņa Simsona dzīves. Madona, 1995.

5 LFK2049, 459.

6 LFK 2049,458.

7 LFK 1, 13,69.

8 LFK 641, 43.

9 LFK 641, 44.

10 LFK 1978,2189.

11 LFK 1978, 2678.