Neiepazītā Latvija

VECAIS BAUSKAS CEĻŠ

Ne vienmēr ceļš uz Bausku gājis kā tagad. Vietām varam it labi izsekot kādreizējai trasei. No Rīgas robežas līdz Ķekavai dzīve tā malās bija nesaraujami saistīta ar Daugavu. īpatnēji, ka aiz Jāņa Čakstes gatves 1,5 km garumā pa Bauskas ielu iet Rīgas un Ķekavas pagasta robeža. Kad 1974. gadā Rīgas robežas pa­plašināja, pilsētas teritorijā varēja iekļaut ari Valdlaučus, taču tur jau atradās vissavienības mēroga Liellopu fermu kompleksās me­hanizācijas vadošais specializētais konstruktoru birojs. Lauksaim­nieciska rakstura iestādēm tai laikā vajadzēja atrasties laukos, nevis pilsētā, jo vairāk tāpēc, ka tur bija ari eksperimentālā bā­ze - celis un govju kūts (tagad tur izstāžu komplekss) un neva­rēja taču kūts atrasties pilsētā.

Rīgas teritorijā Bauskas ielā 48 atrodas Fridriha muiža (Bel­le vue - skaistais skats; dažreiz tiek saukta arī par Belleru), viena no diezgan daudzajām Pārdaugavas bijušajām piepilsētas mui­žiņām. Vienu laiku tā bijusi ģenerāļa Volkovica īpašumā, tāpēc dažkārt tiek saukta arī tā uzvārdā. Dzīvojamā māja celta 18. gs. 3. ceturksnī, tagad gan vairs nav saglabājusies garā šveiciešu sti­la veranda tās vienā fasādē. Pie tās vēl redzami vecu stādījumu fragmenti, resnākās liepas apkārtmērs 3,6 m. Pa Bauskas ielu pagājušā gadsimta sākumā brauca zirgu tramvajs, tagad te kur­sē 10. līnijas tramvajs, savdabīgs - ar viensliežu posmiem un tramvaju mainīšanās vietām, nemainīgu pasažieru sastāvu. Gru­pas "Labvēlīgais tips" mūziķi tam veltījuši speciālu dziesmu.

Krietni tālāk vēl viena muižiņa - Bišumuiža (Bauskas ielā 147a), kas pilsētas teritorijā iekļauta 1828. gadā. Uz klasicisma formās celto muižas pili (19. gs. sākums) ar diviem jonisko ko­lonnu portikiem ved liepu gatve, garākā, kas samērā labi sagla­bājusies Rīgas pilsētas robežās. Te arī dižozols 5,0 m apkārtmē­rā. Muiža tiek saukta arī par Brandenburga vai Sildera muižu. Bišumuižas barons Brandenburgs reiz esot saderējis, ka Dauga­vā Jāņos ies ledus un … uzvarējis. Ziemā ledus bijis izzāģēts, ap­bērts ar zāģa skaidām un kalpi to vajadzīgajā dienā nopludinājuši1 .

Bišumuižas pils (2001)

Šī muiža no ielas nav redzama, bet ielas pagriezienā pirms tramvaja tagadējā galapunkta (zirgu tramvajs gājis tikai līdz Bauskas ielas 145. namam) redzēsiet 12 km garo Bišumuižas grāvi. Tūlīt aiz tā pa labi viena daļēji saglabājusies Katlakalna ūdensdzirnavu kompleksa ēka. Dzirnavas te minētas jau 17. gs., bet 1744. gada pavasara lielajos plūdos pilnīgi izpostītas. Pēc vairākkārtējas īpašnieku maiņas, 1842. gadā tās iekļautas Bišu­muižas teritorijā. 1787. gadā sastādītā plānā redzams, ka galve­nais korpuss atradies nostāk no ceļa, tūlīt aiz pašlaik redzamās būves. Gulbju ielā 4 atrodas sērkociņu fabrika "Komēta" (dib. 1914. g., pabeigta 1924. g., pēc ugunsgrēka atjaunota 1952. g.), netālu rūpnīca "Vulkāns", tagad SIA "Troja".

Pie tramvaja galapunkta Bauskas ielā 166 Bišumuižas bib­liotēkas (dib. 1961.) ēka (1879) ar čuguna lējuma balkoniņu, tajā pieejami ari materiāli par Bišumuižas kompleksu. Vizuāli interesanta 19. gs. būve Bauskas ielā 168 (Ramas krogs te bijis līdz 1. pasaules karam), jau 1787. gada plānā tajā vietā redza­ma kroga ēka. Aiz bijušā kroga ēkas nogriežas Bukaišu iela, kurā saglabājusies pārbūvētā Bukaišu muiža (Fokcnhof). Pa labi no Bauskas ccļa jau 17. gs. nogriezies ceļš uz vēlāko Nummur- muižu. Krustojuma tuvumā arī jaunāka apbūve - Bauskas ielā 170 (1901) un 149(1908).

Rīgas piena kombināts Bauskas ielā 180 uzcelts vietā, kur bijušas iekškontinentālās kāpas, pēc tur atrastajiem kauliem - iespējama sena kapu vieta. Te vispār viena no senākajām ap­dzīvotajām vietām Rīgas tuvumā. Šī vieta pievienota Rīgai ti­kai 1974. gadā. Ražošanas korpuss uzcelts 1989. gadā pēc Tam- peres firmas "AIRIX" projekta. Te arī tēlnieka Ozoliņa dari­nātā skulptūra. Pa kreisi J. Čakstes gatve izved uz Bukaišu ie­lu - kādreizējo veco ceļu uz Katlakalnu, kas pirms Rīgas HKS celtniecības bija tuvu Daugavai, tur esot bijis betona bluķis ar riņķi virspusē plostu piesiešanai. No J. Čakstes gatves pa labi nogriežas Lejupes iela, tās labajā pusē atrodas Valdlauči 10- kādreizējā Katlakalna mācītājmuiža. Tā celta ap 1635. gadu, daudzkārt gājusi bojā gan karos, gan ugunsgrēkos, pēdējais bi­jis 2000. gada 27. janvāri. Pašreizējā būve varētu attiekties uz laiku ap 1813. gadu, šobrīd notiek tās rekonstrukcija pēc arhi­tekta L. Erenštreita projekta, jo tagad mācītājmuiža atdota Kat­lakalna luterāņu draudzes rīcībā. Tai piederējušas astoņas mā­jas, tai skaitā Piziķi, kas ir līvu vārds, ar nozīmi - krūmi. 30. gados pēc pašu vēlēšanās tie pārdēvēti par Vaivaricm, tagadējā adrese - Bukaišu iela 28. Blakus mācītājmuižai bi­jušais zirgu stallis Valdlauči 11, kam 20. gs. 40. gadu beigās uzcelts vēl viens stāvs. Savulaik bijis pat Katlakalna mācītāj­muižas pagasts (starp Piena kombinātu un uzņēmumu "Ci- do"), jo ap 1790. gadu pagastus daudzkārt nosauca muižu vārdos, vēlāk to apvienoja ar Katlakalna pagastu, bet 1974. gadā pievienoja Ķekavas ciema padomei.

Varbūt vecais ceļš gājis te? Rīgas rāte veltīja uzmanību sa­tiksmes ceļu stāvoklim pilsētas apkaimē. 1794. gada 28. sep­tembrī tā izdeva pavēli par ceļu un tiltu uzraudzību, kurā minē­ta Bauskas iela, Katharinenhof (Bišumuiža), Katlakalna pasto- rāts, Ramas muiža, Depkina un Krūzes muižas, caur kuru teri­toriju šis ceļš caurvijas. Tomēr jau 1668. gada kartē pastorāts iezīmēts sānis no Bauskas ceļa.

Pēc tam kad mācītājs A. Treijs 1944. gadā no mācītājmuižas izlikts, viņš dzīvojis Strausos (1937) - mājas ta­gadējā adrese Bauskas iela 185. Bet pie Strausu autobusu pieturas (Rīgas virzie­nā) pāri ielai priede it kā saaugusi kopā ar diviem bērziem. Sākumā minētā kon­struktoru biroja ēkā bijusi firma Gutta, tagad to izmanto Unibanka. Bet par konstruktoru laikiem rakstījis Visvaldis Lācis2 , kas pats tur strādājis no 1965. gada.

Pie veikala no Bauskas ielas nogrie­žas ceļš, kas pār Olektes upītes kājnie­ku pontonu tiltu noved taisni pie Kat­lakalna baznīcas. Olekte (garums 5 km) kādreiz bijusi Dauga­vas atteka, kas atdalīja Akmeņsalu. Tagad tā savāc ūdeņus no meliorācijas sistēmām 6,2 km2 kopplatībā. Upes nosaukums atvasināts no kādreiz izplatītā garuma mēra (apakšdelma garu­ma). Olektes kreisajā krastā atradušās Rīgas rātes ganības. Upī­te ietek Daugavā pret Krūmiņsalu, ko tautā gan sauc par Mīles­tības saliņu, uz kuru var nokļūt tikai pa braslu.

Akmeņsala (3,2 x 1,1 km) izveidojusies, Daugavai iegrau­žoties pamatiežos pēc Baltijas ledus ezera regresijas. Līdz Rīgas HES izbūvei tā pavasara palu laikā regulāri pārplūda. Salā atra­dās dolomīta (kas devis salai nosaukumu) lauztuves. Dolomītu ar liellaivām veda uz Rīgu, taču 19. gs. beigās te bija kaļķu cep­lis, kuru pārdeva 1911.-1912. gadā un uzbūvēja divus jaunus cepļus. Sala bija samērā blīvi apdzīvota, taču karu laikos iedzī­votāji tika izraidīti. Te bija arī baznīca, smēde un krogs. Cepļa tuvumā atradies smilts-grants paugurs Akmeņkalns, ko norokot ap 1954. gadu atsegušies vairāki cilvēku skeleti, pie kam daļa bija apbedīti sēdus. Tur bijis 3. gadu tūkstoša beigu - 2. gadu tūkstoša sākuma pirms Kristus kapulauks.

Aiz tilta - Vidzemnieki, tālāk Daugavas krastā atradusies Belles (Belas, Beliņa, Vitmakera) muiža, ko 1816. gadā zīmējis

J. K. Broce3 . Par muižas pārvaldnieku 19. gs. sākumā bijis pub­licista un valodnieka Kaspara Biezbārža tēvs. No vairākstāvu ēkas, kur darbojusies 1812. gadā celtā V. Grēna cukurfabrika, redzami tikai pamati. Muižu postījuši gan kari, gan plūdi. Pēc 2. pasaules kara bijušas vēl vairākas celtnes, tagad saglabājusies tikai kalpu māja. Savulaik tur ebreji pirms izceļošanas prakti­zējušies 1 a uksai m niecībā.

Blakus Vidzemniekiem bijis plostnieku krogs, no kura vēl redzamas vīna pagraba paliekas.

Tālāk uz D no Līvenas muižas (Lievcnbof) Olektes krastā gan palicis tikai nosaukums vecās kartēs. Jāņem vērā, ka pirms tam tā bijusi Kālena un Sildcra muiža. Vēlāk namnieks H. Ramms tur izmitināja savas muižas kalpus.

Bauskas ielas malā izstāžu komplekss "Rāmava", kas celts 1980. gadā kā lauksaimniecības tehnikas izmēģinājumu korpuss pēc Baltkrievijā pārveidota kara tehnikas remontu darbnīcas tip­veida projekta. Pēc arhitektes A. Lūses projekta tas 1993. gadā pārveidots par starptautisku izstāžu kompleksu. Blakus tam atro­das SIA Gutta rūpnīca, kur pilda ari minerālūdeni "Rāmava".

Aiz izstāžu kompleksa pa kreisi nozarojas vecais Bauskas ceļš, bet iepretī Bauskas ielā 209 atrodas ūdensapgādes kom­plekss "Daugava", kas sāka darboties 1979. gadā. Ūdeni ņem no Rīgas HKS ūdenskrātuves un pa 14 km gariem spiedva- diem pārsūknē uz ūdens attīrīšanas iekārtām. Kompleksā ūde­nim pievieno koagulantu, nostādina, filtrē caur smilšu slāni un dezinficē ar hloru. 2001. gadā tika palaistas jaunas iekār­tas, ar kurām hloru izmanto 10 reizes mazāk, tagad galve­nais ūdens attīrītājs ir ozons.

Uz D no ūdensapgādes kompleksa, aiz Ziepnickkalna ielas, Vālodzes mājās sešpadsmit gadu vecumā dzīvojis vēlāk pazīsta­mais bandīts Ansis Kaupēns. Kopā ar tēvu viņi 1915. gadā atbē- guši no frontes pie Jelgavas. Vecajam Kaupēnam bija galdnieka darbnīca, bet Ansis savu "amatu" ieskatījies no vecā Vālodzes, kas bijis nadzīgs kramplauzis 1111 rūdīts zirgu zaglis4 .

Tālāk 110 Bauskas ielas nogriežas (šķērsojot arī veco ceļu) asfaltēts ceļš uz Katlakalna baznīcu. Akmeņsalā ceļš iet gar

Ziedoņu dārziņu rajonu, kas atrodas ieplakā ar senu nosaukumu Kuiļāda. Tur parasti pavasaros sadambējušies ledus gabali, bet iepla­ka no putna lidojuma tiešām izskatoties kā izklāta kuiļa āda.

Pirms baznīcas Katlakalna kapi. Kā pirmo no kapos apbe­dītajiem minam Baltijas vācu apgaismotāju, publicistu, rakstnie­ku Garlību Merķeli (1769-1850). Jānis Peters dzejolī "Trīs mi­nūtes pie Garlība Merķeļa"5 raksta:

Sveiks, vecais vācieti! Šai rudens dienā salnā es domīgs atspiežos pret kapu Katlakalnā.

Savs vērtējums dzejā "Garlībs Merķels Katlakalnā"6 ari Andre­jam Kurcijam, bet Ojārs Vācietis dzejolī "Pie Merķeļa"7 uzskata: Te ir aprakta uguns, un dziļumā ellīgā versmē kūst zeme

un akmeni kūst.

Te var izrauties vulkāns, /../

Piemiņas akmens ar čuguna krustu virs tā pie viņa kapa tika novietots 1869. gadā, taču lielo izmēru dēļ to pa vārtiem neva­rēja iedabūt. Nācās izplēst kapu mūra sētu un vēlāk to atkal aizmūrēt, tā vieta vēl tagad manāma. Tieši viņa dzimšanas dienā 1992. gada 1. novembri "pateicīgie latvieši" izlauza

piemiņas plāksni un nogāza krustu. 1994. gadā pēc fotodo- kumentiem plāksni atjaunoja ģipsī tēlnieks Zigurds Galūns, RTU to atlēja čugunā.

Kapsēta ierīkota 1773. vai 1774. gadā, tās vecākā daļa ZA malā tuvāk Daugavai. Pamatīgs krusts gleznotāja un literāta, Pēterburgas Mākslas akadēmijas īstenā locekļa, Johana Hcinri- ha Baumaņa (1753-1832) apbedījumam, viņš esot uzgleznojis 1713 darbus. Reti skatīts pieminekļa veids ir J. D. Brandenbur- ga apbedījumam - tas veidots kā neliels templītis, kurā zem ar­kas aiz rcžģveida nožogojuma novietota vāzīte. Nav saglabājies kāda barona - tējas cienītāja - apbedījums. Netālu no vārtiem viņam bijusi urna, izveidota tējkannas formā, tā esot sašauta kara laikā. Kapu vecajā daļā skatāmi vēl vairāki pieminekļi ar māksliniecisku vērtību un metāla krusti. īpaši jāatzīmē trīsvie­tīgs metāla dīvāns, kura vecums tuvojas 200 gadiem. Ir arī ne­sen darināti pieminekļi ar tēlnieciskicm elementiem: Margeviču dzimtai (pēc 1980. gada), Nopelniem bagātajam agronomam Jūlijam Plostiņam, Laurim Stādiņam, apaļskulptūras Pēterim Lavrinovičam un Marijai Direiko. Šeit apbedīts ari teātra darbi­nieks un aktieris Kārlis Igaunis (1913-1998), dzejnieks un at­dzejotājs, publicists Kārlis Priedītis (1938-1988), veterinārme­dicīnas doktors Arnolds Zvaigzne (1915-1994), vēsturnieks un arhīvu pētnieks Aleksandrs Jansons (1916-1991), arhitekte Dai­ra Vīķe (1963-2000), zviedru izcelsmes krievu armijas ģenerā­lis, kādreizējais tuvējās Depkina muižas īpašnieks (kuram tā piederēja pēc G. Merķeļa mantiniekiem) Aleksandrs fon Gro- tenhjelms (1831-1899), ģitārists Zigurds Mencis (1936-1997), Katlakalna baznīcas ērģelnieks pedagogs Kārlis Rudzītis (1873- 1936). Toties nav īstas skaidrības par it kā šeit apbedītā vācu komponista un ērģelnieka, lielā Baha skolnieka Johana Gotfrī­da Mītela (1728-1788), kas bijis Rīgas Pētera baznīcas ērģel­nieks, apbedījuma vietu.

Bet šeit apglabātajam Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Ro­bertam Gabrim (1903-2000) no Katlakalna kapiem bijis bail. Kad dienējis Latvijas armijā un vēlu iznācis iet gar kapiem, vienmēr turējis uzvilktu pistoli rokā. Kaut pats apzinājies - ko tad spokam ar pistoli padarīsi8 . Viņa vectēvs gan stāstījis par baltiem tēliem, kas nākuši no kapiem un - iekšā Daugavā, kurš iekāpj, - tā nočukst kā karsta dzelzs. Pats toreiz bijis piedzēries un ar otru vīru īrušies laivā pa upi, mēģinot no tiem izbēgt. Pats Gabris gan piebilda, ka laikam vectēvs to izdomājis vai nu visu, vai ko piedomājis klāt, lai būtu "bērniem ko stāstīt"9 . Vēl jau stāstīts par Takšu Jāni, kurš dzērumā saderējis, ka aizies uz kapiem un atnesīs pirms gada apglabātā, Krūmiņ' Viļā, krus­tu. Tas arī izdarīts, bet, atnesis krustu atpakaļ, ielicis vietā, vairs nevar piecelties - Krūmiņ' Vilis nogrābis šo aiz mēteļa un tur. Pēcāk vīri iet skatīties, kur palicis, tas ar sirdstrieku jau pa­galam. Bet garā mēteļa stūris ar švunku iesists caurumā zem krusta10 . Cita teicēja piemin vēl viņa pēdējos vārdus: "Mīļo Die­viņ! Es gribēju pajokot, palaid mani vaļā!"11 . Te gan uzreiz jā­piebilst, ka līdzīgus nostāstus autors dzirdējis par vairākiem ka­piem Latvijā. Kad meitene kapu aizaugušajā galā kādreiz pa­ņēmusi maijpuķītes un atnesusi mājās, kāds vīrs naktī prasī­jis - atdod manas puķes!12 .

Blakus kapiem atrodas brāļu kapi, kur sākotnēji bija 6. Sibī­rijas korpusa 7. sapieru bataljona brāļu kapi. Katlakalna aizsargu priekšnieka Gustava Godeļa vadībā, veicot pārapbedījunuis no dažādām vietām, 1938. gadā te apglabāti Latvijas Brīvības cī­ņu varoņi. Tad uzstādītais Melnais krusts 1946. gadā tika no­gremdēts Mūlkalnu-Tīturgas ezerā, jauns piemiņas akmens te tika atklāts 1991. gadā. 2. pasaules kara laikā te apglabāti 106 kritušie sarkanarmieši, daļēji virsū pirmajiem, saglabājot nelie­lu čuguna krustu bez uzraksta.

Pie Katlakalna kapu vārtiem, starp abām priedītēm, esot paglabāta nauda. Kad ejot rakt, tad jāņem otrs cilvēks līdz, kad rakšot, riešot suns, bet tad "nav brīv runāt". Vecais Miķelis ra­cis ar, bet kad suns sācis riet jau bedrē, tad gan iebļāvies un kaste iekritusi atpakaļ13 . Līdzīgi gājis Šiliņam, tikai tam bijis jārok pie liepas14 .

Pirms doties uz baznīcu, viena teika13 pilnībā: Reiz kāds vīrs, rakdams bedri, uzdūries uz kaut ko cietu. Racis, racis, līdz izracis katlu ar naudu. Nu vīrs licis, lai par naudu uzceļ baznīcu.

Bet baznīcas jumta celšanai pietrūcis naudas. Tā kā katls bijis tik liels, ka varējis būt baznīcai par jumtu, tad to ari uzcēluši jumta vietā. Tāpēc šī baznīca nosaukta par Katlakalna baznīcu.

Baznīca (1791-1794) ir ievērojams klasicisma arhitektūras piemineklis, tās arhitekts ir Kristofs Hāberlands. Celtne līdzīga Romas Panteonam (te gan citas proporcijas, pielietotas zelta šķē­luma attiecības), kaut autors izmantojis vienu no vācu arhitek­tūras teorētiķa K. Sturma izstrādātiem luterāņu kulta celtņu pa­raugiem. Plāna pamatā ir aplis, uz sienām balstās kupolveida pārsegums 18 m diametrā, kas gan nav saglabājies sākotnējā vei­dā - centrālā tornīša (laternas, jo pa tā logiem baznīcā ieplūda gaisma) svaru kupols neizturēja un 1809. gadā iegruva. Tā vie­tā 1819. gadā (pēc citiem datiem - 1817. g.) uzbūvēja zvanu torni virs sakristejas. Katlakalna baznīca, kā ari cits Hāberlanda darbs - Pētera-Pāvila baznīca citadelē Rīgā - ir ķieģeļu celtnie­cības tehnikas kulminācija Latvijā. Interjerā sākotnēji kancele atradās virs altāra, 1840. gadā tā pārvietota sānis. Altārglezna ir vācu gleznotāja Bernharda Plokhorsta (1825-1907) gleznas "Kungs, palīdzi man!" kopija. Baznīcēnu soli novietoti divos lokos ap altāra sētiņas veidoto pusapli. Piemiņas plāksne kritu­šajiem draudzes dēliem iesvētīta 1926. gadā, taču to otrreiz nā­cās atklāt 1991. gadā. Pirms šīs baznīcas Akmeņsalā bijusi 1732. gadā iesvētīta baznīca (ne jau pirmā šeit), kuru 1781. gadā uzzīmējis ). K. Brocc16 , tā atradusies apmēram tagadējās Gra- žu mājas vietā. J. K. Broce17 zīmējis arī tagadējo, kurā kādai baznīcas krāsns kurinātājai rādījušies spoki mācītāja un baltos tērpos ģērbtu jaunekļu veidā18 .

Pēc mācītāja profesora Roberta Feldmaņa (1910-2002) ini­ciatīvas 20. gs. 60. gados ap baznīcu apm. 200 gadus vecajā prie­žu mežā sāka veidot dendroloģiskus stādījumus. Asu aizsarg- krūmu iežogotā teritorijā tapa viena no bagātīgākajām citzem­ju kokaugu kolekcijām Latvijā, ko 1977. gada dabas pieminekļu sarakstā varēja atļauties nosaukt tikai par G. Mcrķeļa piemiņas stādījumiem, tātad nesaistītiem ar baznīcu. Te ir ari Korejas cied- rupriede, kas ir vienas no pasaules augstākajām priedēm, tām čiekuri nereti sver 1,5 kg, Japānas dievu koks katsura un daudz kas cits. Pats mācītājs apglabāts baznīcas dārzā aiz altāra sienas (piemiņas zīmes autors T. Muzikants).

Turpat tuvumā bijušās draudzes skolas ēka Ozolkalni. Tā bija pirmā darba vieta jaunajam palīgskolotājam Fricim Bārdām. Viņa dzīvokļa divi logi atradās uz Daugavas pusi augšējā stāvā. Skolotājs te bija arī pērminderis, ērģelnieks un vajadzības gadī­jumā mācītāja prombūtnes laikā noturēja dievvārdus. Te Fricis Bārda strādāja no 1901. līdz 1904. gadam, tūlīt pēc Valmieras skolotāju semināra beigšanas.

No 1894. gada palīgskolotājs bijis Jēkabs Dclle, tai laikā sko­las kungs un ērģelnieks bijis Zariņš, kas vēl piepelnījies, apņe­moties vairākām ģimenēm kopt un laistīt kapus, kur bijis jāpa­līdz arī palīgskolotājam. Skolas kunga madama (vācu mācītāja māsa) pilnā pansijā augšstāvā turējusi dažus mierīgus garāvāj- niekus, atkal bija iemesls runāt par skolu un trakomāju zem vie­na jumta. Tādēļ gan nekādi trakumi nav sanākuši, ja atskaita gadījumu, kad viena pansionāta iemītniece gluži kaila izskrējusi no istabas un saskrējusies ar jaunu skursteņslauķi, kurš bija iera­dies pirmo reizi darbā.

1999. gadā ēkā atgūtas telpas draudzes vajadzībām, atvērta arī svētdienas skola. Kur atradusies 1848. gadā atvērtā skolotā­ja Hornemaņa privātā skola, autoram nav zināms. Uz upes pusi drīz tiks pabeigta arhitekta A. Vītola projektētā Stārķu dzīvoja­mā ēka ar ieapaļiera stūriem.

Atgriezušies no Katlakalna, pa veco Bauskas ceļu dosi­mies tālāk uz Rāmavu. Vēl nesen interesantās galvenās ēkas stāvoklis nebija no labākajiem, un lasīts ne mazums pārmetošu rakstu, ka netiek sakopta Merķeļa muiža. Taču Merķelis dzī­vojis t. s. Depkina muižā, un tāpēc pat lasīti raksti, ka godinām ne pareizo muižiņu.

Aiz pagaras ēkas ar uzbrauktuvi (darbnīcas) esam pie alejas, kas gar dārzniecību ved uz šoseju. Stāsta, ka kādā no šīs alejas kokiem naudu bija noglabājis slavens, bet "godīgs" laupītājs. Esot laupījis tikai bagātākos. Bēris naudu iekšā vienā sausā ko­kā19 . Tad nu meklēts, ar urbjiem un pat ar burvībām, bet, ka kāds būtu ko atradis, neesot dzirdēts. Par dārgumiem nezinu, bet alejas galā, kur krustojas Bauskas iela ar taisno šoseju, pie­miņas plāksni Sarkanās armijas 85. gvardes strēlnieku divīzijai, kaste 1944. gadā sākusi uzbrukumu Pārdaugavai, nav vērts mek­lēt, tās tur vairs nav.

Vecais ceļš pār Olektes pieteku ieved Rāmavas kompleksā. Šis nosaukums gan parādījās tikai 1924. gada dokumentā, tas attiecās uz divām bijušām muižiņām: Ramu un Depkinu. Abas šīs muižas zīmēji J. K. Broce20 : Depkinu 1782. gadā, Ramu 1785. gadā. Pēdējā 18. gs. vidū, kad tā celta, tika saukta Rīgas grāmatiespiedēja Frēliha vārdā, bet, kad muiža pārgāja namnie- ku gvaržu rotmistra eltermaņa H. Ramma kunga īpašumā, tā ieguva jaunu nosaukumu.

Pašreiz redzamā muiža izvietota Daugavas senkrastā, to ie­kļauj 4,1 ha liels parks. Te aug arī melnalksnis 3,8 m apkārtmē­rā, kas tiek uzskatīts par Latvijas garāko (30 m) melnalksni. No ceļa pie pils nonākam caur ķieģeļu arkveida vārtiem un pāri strautiņam, uz kura uzplūdināts dīķis. Pēc izmēriem tā vai­rāk atbilst Rama muižas attēlam, taču arhitektūra gan pavisam cita. Tā muižas ēka, ko zīmējis J. K. Broce un kas piederēja pie greznākajām Rīgas namnieku vasaras mītnēm, nav saglabāju­sies. Pašreizējā ēka celta 19. gs. sākumā, 1922. gadā atklāta parauesaim niecība - LU liellopu ferma, pēc kara ēkā ilgi atra- das izmēģinājumu saimniecības Ramava kantons. Pcc tam gan ēka demolēta, no 1996. gada pašvaldības īpašumā, šobrīd te saimnieko Kristīgās misijas centrs Rāmavas muiža. Saglabā­jušās sākotnējās balti krāsotās kāpņu margas, durvis. Muižas ēkā dzīvojis profesors Pauls Lcjiņš, tagad viņa piemiņu sargā piemineklis ēkas galā. Viņš esot "klapatojis" Bauskas ccļa pār­celšanu uz tagadējo trasi, lai govis nenorautu pienu tuvā ccļa dēļ. Tieši P. Lejiņš ieteica nosaukt šo vietu nacionālā romanti­sma laikmetā godātās senprūšu krīvu rezidences Romove vārdā. Ramas muižas un Rāmavas nosaukumu līdzība laikam likusi pašreizējo ēku uzskatīt par Ramas muižu un Depkina muižu meklēt citur. Taču - pētnieki skatījuši arī senas kartes.

Depkina muiža attēlota 1754., 1792. un 1892. gada plānos un tās atrašanās vieta identiska pašreizējam Rāmavas centrālās

ēkas novietojumam, tiesa, ša­jā laikā mainījusies apbūve. No kādreizējās Ramas muižas dzī­vojamā ēka nav saglabājusies, tā atradusies tur, kur atrodas pir­mās muižas kompleksa celtnes (kūtis un saimniecības ēkas), kurām pagājām garām.

Daudz mazākā Depkina muiža, kas piederējusi un ku­rā ar pārtraukumiem no 1808. līdz 1850. gadam dzīvojis vāc- baltu rakstnieks apgaismotājs Garlībs Helvigs Mcrķelis (1769- 1850), atrodas tikai dažus simtus metrus tālāk, aiz grāvja, kas rakts, lai nosusinātu Mūlkalna (Titurgas) ezeru. K." Lejnicks (Dziļleja) aprakstījis muižiņas izskatu21 . Jāpiemin arī Depkinu dzimta, kurā bija četri mācītāji, pēdējais tās pārstāvis bija Rīgas birģermeis­tars un kases virskungs Liborins Depkins, kurš miris 1782. gadā. R. Gabris savulaik man stāstīja, ka muižiņas kalpu mājā pirms 1. pasaules kara esot dzīvojis Merķeļa pēctecis, krievu armijas ģene­rālis. Kad armija nākusi no Rīgas uz manevriem, viņš esot uzvilcis ģenerāļa formu un stāvējis zem liela ozola, tad visi atdevuši godu. Depkina muižas īpašnieks ir bijis ari zviedru izcelsmes krievu ar­mijas ģenerālis Aleksandrs Eduards Magnuss fon Grotcnhjelms (viņu pieminējām jau kapos), kura laikā muižai bijuši "ziedu laiki". Ceru, ka ar R. Gabra "palīdzību" neesmu sajaucis per­sonas un no vienas "iztaisījis" divas. 1916. gadā notikušas kau­jas tiešā Depkina muižas tuvumā, arhitektoniski pētot seno ēku,

1990. gadā zem dēļu apšuvu­ma atrastas ložu pēdas.

Kauju ar bermontiešiem aprakstos minētas Ramas, Depkina un Rudzu muižas. Par 1919. gada kaujām pie Rudzu muižas 4 vīri saņēmu­ši Lāčplēša Kara ordeni. Ceļš uz to ved pa Kalna ielu, kas

posmā līdz Olcktci pāriet alejā. Šobrīd bez galvenās ēkas (ot­rais stāvs celts ap 1959. gadu) redzama ari ēka Nr. 2 (1938- 1939) un no koka celtā guļbūve - strādnieku māja (Nr. 3; 1927- 1938), kā arī vairākas saimniecības ēkas. Pirms dažiem gadiem nodega bijusī kroga ēka pāri ceļam. Pie Olcktes upītes būvfir­ma "Kolonna" ceļ Mākoņkalna savrupmāju ciematu (arhitekts H. Dzirķalis).

No Šmigasa muižas (tas bija Depkina muižas nosaukums 16. gs.) nodalīta Krūzes muiža, kurai piederējis Krūzes krogs, pie kura arī nopelnīts viens Lāčplēša Kara ordenis. Muiža atra­dusies pie vecā Bauskas ceļa deviņarpus verstis no Rīgas (Depki­na muiža - astoņas verstis), no tās nekas nav saglabājies. Tā atzī­mēta 1904. gada kartē, bet 1918. gada kartē vairs nav. Tiesa, Krasta ielā uz senas ēkas (muižas?) pamatiem uzceltas divas in­dividuālās ēkas, pie kurām aug arī liela liepa.

Tālāk pa kreisi no ceļa Iklāvkroga vieta, kur no 1983. gadā nojauktās kaķētās baļķu būves manāms tikai pagrabs. Savulaik tur bijusi gan stadula, gan bode, gan kalēja dzīvoklis un smēde. R. Gabra vecaistēvs mīlējis gari stāstīt, kā tur kādreiz viesojies burvju mākslinieks, kas bāž dunci rīklē un kuram nauda birst no deguna22 .

Viena no senākajām mājām Katlakalnā bijušas Ādiņas, kas redzamas jau 1668. gada kartē ar nosaukumu Addinjj. Pašrei­zējā māja gan gadus 100 veca, pirms gadiem 30 apšūta. Apme­tums klāj arī 20. gs. 30. gados no dolomīta celto kūti. Pie mā­jām dižozols 4,6 m apkārtmērā. Tā galotne cietusi - tur 1944. gadā vācieši bija ierīkojuši sēdekli - novērošanas posteni. 19. gs. beigās ceļš gājis citur - gar Gabru mājām, caur mežu un gar tagadējo ūdenssūkņu staciju, tuvāk pašreizējai šosejai, kas uzbūvēta 1928. gadā. Ādiņās savulaik dzīvojis Cālītis, ku­ram krastmalā piederējis kaļķu ceplis, viņš bijis arī "ceļa uz- pasētājs", kurš skatījies, lai nezog akmeņus, kaļķus un mā­lus. Vissenākais ceļš gājis pār kalniem, jo citur pavasaros un rudeņos nav varēts izbraukt.

Esam krustojumā pie 26. līnijas autobusa pieturas. Pa kreisi ccļš iet gan uz Rudzu muižu un Katlakalna baznīcu, gan uz

Ģipšustūri, kur bijusī dolomīta atradne izmantota jau sen. Kaļ­ķi šeit dedzināti līdz 1961. gadam. 1668. gada kartē aiz Ādiņām šis vecais ceļš savienojies ar citu, kas gājis tālāk no Daugavas.

Pa labi var nokļūt uz Bauskas šosejas, kur 110 vecajām Cālīš- sila mājām saglabājušās četras. Krimberģus ap 1880. gadu cēlis kapteinis Kislcrs. Gabri būvēti 1855. gadā, bet pārbūvēti 1961.- 1965. gadā, tad likvidējot veco apvalkdūmcni. To izdarījis šajās mājās dzimušais Roberts Gabris (1903-2000), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Viņš atmiņu grāmatā "Latvju virsnieks Nr. 35473"23 aprakstījis apstākļus Noriļskas lēģerī, uz kurieni tika izsūtīti ap 500 latviešu virsnieki, no kuriem atgriezušies ti­kai ap 100. Induļa Kažociņa vērtējums: "Sī grāmata būtu jāizla­sa katram latvietim, it sevišķi tiem, kas paši nav pārdzīvojuši pa­domju varmācības"24 . Tas nav vienīgais viņa publicētais darbs, kā R. Gabris pats apgalvoja25 - "Purvmalē" aprakstīta dzīve Kat­lakalnā 20. gs. sākumā. Tikai Vilis Lācis to rediģēja un nodeva laikrakstam "Jaunākās Ziņas", kjir tas tika publicēts 1939. gada beigās - ar Viļa Lāča vārdu. ► l

20 m no Gabru māju durvīm gājis šaursliežu_zirgu dzelz­ceļš, kura līnija stiepās 33 km garumā. Nācis no Torņakalna stacijas, ar atzarojumiem uz kaļķu cepli, uz pozīcijām pie Sku- jenļekicm, pie baznīcas un kapiem pāri Daugavai. Bijusi liela platforma, divi zirgi, braucējs un bremze. 1. pasaules kara laikā pa dzelzceļu apgādāja armiju ar pārtiku, kā sanitārais trans­ports dzelzceļa platforma tricināja ievainotos krietni mazāk, un 15 km garajā ceļā 1 īdžTlQ5^ālim _Rīgā, tā izglāba daudzas dzīvības26 . Trīs reizes Katlakalna pagastā bijis tilts pāri Dauga­vai, tagadējās šosejas 13. vai 14. km gājis tilts uz Doles salu, vēl viens salas pretējā pusē uz Parumbi27 , kas atradās starp Dauga­vu un tagadējo Rumbulas staciju.

Agrāk abi Daugavas krasti šeit bija saistīti daudz ciešāk kā mūsdienās, jo Katlakalna pagasts izvietojās abos Daugavas kras­tos. Ari gleznotāja J. H. Baumaņa dzīvesvieta mūža nogalē - Mazjumpravas muiža, kas 80. gados pārbūvēta par atpūtas ie­stādi, atrodas Daugavas pretējā krastā kādreizējā padomju ga­du lidlauka teritorijā. Latvijā ir vairākas Jumpravas. 1259. gadā bīskaps dāvina Rīgas cisterciešu klosterim zemi gan Rīgas tiešā tuvumā, gan pie Lielupes un aiz Lielvārdes. Lai atšķirtu kloste­ra īpašumus, to pie Lielupes sāka saukt par Jumpravu, Rīgas patrimoniālajā apgabalā - par Mazjumpravu, bet zemes aiz Liel­vārdes par Lieljumpravu. Mazjumpravas muižas robežas stie­pās no Olaines līdz Biķerniekiem. Kopš seniem laikiem te vien­mēr bija viena no Rīgas pārceltuvēm. Nemēģiniet šeit meklēt Katlakalna pagasta Kapsilu kapus, tie, tagad gan ar citu nosau­kumu (Rumbulas kapi), atrodas Daugavas labajā krastā, arī Kat­lakalna iela atrodas vēl tālāk - pie Jāņavārtu dzelzceļa stacijas.

Arī gleznotājs un dekorators Jānis Sakne 1868. gadā dzimis Katlakalna Ķcngaragā. Bet Katlakalna pagasta Grāvīšos 1946. gadā dzimusi tckstilmāksliniccc Astrīda Bērziņa. Mājas nav saglabājušās, to vieta tagad atrodas Stopiņu pagastā. Tātad katlakalniešiem novadnieki jāmeklē uzmanīgi.

Skosāni (1963) esot uzcelti vienā vasarā, kā neparasts re­korda darbs. Oskars Skosāns (1912) pa dienu gājis valsts darbā, māju būvējis pa naktīm. Iznāk piemērs savulaik populārajam sauklim "padomju cilvēks var visu".

Priekšā Katlakalns (saukts arī par Pļavnickkalnu), kur ve­cākās mājas ir Saliņas (ap 1890, 1971. gadā tai apkārt uzbūvē­ta jauna ēka, tagadējā adrese Pļavniekkalna iela 56), Dravas, Pļavnieku Skultes. Pa labi t. s. Līvānu mājas. Pa kreisi aiz ap­būves Olekte tek cauri Melnezeram, tagad tas vairs nav vietējā peldvieta, pamatīgi aizaudzis, piesārņots ar kanalizācijas "pro­duktiem". R. Gabris pats redzējis, kā Olekte tek pret straumi, tas noticis 1917. gadā, kad bijusi sniega bagāta ziema bez at­kušņiem. Ledus salauzis Parumbes tiltu un tas uznests uz dzelz­ceļa tilta. Atdūries pret ledus masu, ūdens atgriezies un Olektē tecējis pret straumi28 . Aiz Melnczera bija padomju armijas ra­ķešu bāze, tur bijuši arī kādreizējo Rumbulas aerodromu apkal­pojošie radiolokatori.

Bijušais Kalnakrogs jau redzams Johana Ābrama Ulriha 17. gs. ceļu atlantā, tolaik gan saucās par Sulca krogu; neatka­rīgās Latvijas laikā tajā bija veikals, 1944. gadā to sabombardē- jusi padomju armija.

Pa labi - bijušais Katlakal­na pagastnams, kas uzcelts 19. gs. beigās; vēlāk ari tau­tas nams. Kad Katlakalna cie­mu 1970. gadā likvidēja, tad te tautas nama zālē ierīkoja kop­mītni viesstrādniekiem. No jauna tautas nams sāka darbo­ties 1990. gadā. Te atrodas arī 1907. gadā dibinātā Katlakal­na bibliotēka. Dārzā 1992. gadā novietota akmeņu grupa.

Tagadējā pasta ēkā cara laikos bijis cietums, tur pulcinā­ti arī rekrūši.

Pa kreisi no ceļa Sauliešos 19. gs. saimniecības ēka, kurā zem viena jumta bija rija, šķūnis, klēts un kūts, tagad to lieto tikai kā kūti. Iet bojā 1955. gadā liktais jumts. Šo māju vārdā no­saukts arī Sauliešu pilskalns, kas plašāk pazīstams kļuvis 1974. gadā, agrāk saukts par Pļavniekkalnu; tā apdzīvotība attie­cināma uz 1. gadu tūkstoti pirms Kristus. Tā pakājē sākas Olekte, kurā bieži no Sausās Daugavas, pārraujot krastu, ieplūda palu ūde­ņi un Akmcņsala tiešām kļuva par salu. Pilskalns 1915. gadā gan­drīz pilnīgi norakts, lai uzbūvētu aizsargvalni apkārtējo pļavu aiz­sardzībai pret Daugavas plūdiem, vēl postīts 70. gados. Tagad no 5-6 m augstā pilskalna saglabājies tikai 1-2 m augsts palik- snis, kas apaudzis ar kokiem un krūmiem. Uz pilskalna varējuši iestādīt trīs pūrus kartupeļu, kad tur atgūlušies diendusā, esot bijusi īpatna sajūta, licies, ka apakšā tāda kā dunoņa29 . Edgars Sēnbergs30 vārdā "Saulicši" saskata līdzību ar vārdu "•kristieši", mūsu senči no dievietes Saules pielūdzējiem kļuva par Kristus pielūdzējiem. Jebkurā gadījumā vārdi Saulītes un Saulieši Lat­vijā ir izplatīti, tikai šīs mājas kādreiz sauktas par Slokām.

Tālāk izejam pie Sausās Daugavas, kas tek gar Doles salas DR malu. Jau 18. gs. beigās pēc ķeizarienes Katrīnas pavēles Sauso Dau­gavu bēra ciet un nostāk no šejienes cēla dambi 110 Doles salas augšgala līdz Šķībajam krogam Daugavas kreisajā krastā. Tas tika darīts, lai sausajās vasarās vairāk ūdens būtu Ceļa Daugavā, kas tek gar Doks salas Z krastu. Dambis palu laikā vairākkārt pārrauts. Šeit daļēji saglabājies īsi pirms Rīgas HES celšanas būvētais dam­bis, kaut tas divreiz pārrauts, katrreiz savā vietā. Vienu reizi 10 minūtes pēc tam, kad te amfībijā bija ieradies Rīgas rajona partijas komitejas 1. sekretārs J. Tumovs-Beķis un secinājis, ka te viss kār­tībā. Pēc HES uzcelšanas dambis zaudēja savu nozīmi.

Šeit Sausajā Daugavā pie Doles krācēm bijis nēģu tacis, starp Daugaviņu mājām šajā krastā un Pankiem Doles salā. Kā man stāstīja Jānis Dumpis, taci vajadzējis solīt. Tas darīts tā: katrs solītājs (bijuši kādi piecpadsmit) ierakstījis slēgtā konvertā savu summu, pēc tam konverti atvērti, un taci dabūjis tas, kurš bija solījis visvairāk.

Pļavniekkalna skolas ēka uzcelta 1911. gadā. Sākumā 1869. gadā dibinātā pagastskola tika iekārtota senā muitnī­cas ēkā (tās uzrauga uzdevums bija pārbaudīt, vai Rīgā ne­ieved nemuitotu spirtu). Vēl vecajā ēkā Katlakalna-Pļavniek- kalna pagasta skolā mācījies Triju Zvaigžņu ordeņa kavalie­ris Miķelis Lamberts (1869-?)- Mīlgrāvja patērētāju bied­rības dibinātājs, pretalkohola biedrības "Ziemeļblāzma" sek­retārs un bibliotekārs, kā arī botāniķe, LU Botāniskā dārza direktore, divu grāmatu līdzautore Emīlija Ozoliņa (1895- 1975). 1. pasaules kara laikā te ceļā uz pozīcijām nakšņojuši strēlnieki, kad pēc 1917. gada februāra revolūcijas Rīgas placdarmu aizstāvēja 12. krievu armija R. Dmitrijeva vadī­bā, viņa štābs bija iekārtots tieši skolā. Otrā pasaules kara laikā te bija vācu hospitālis, dārzā apbedīti mirušie, taču uz tās vietas daļēji uzbūvēta cita ēka. Te 1970. gadā atvērta Cen­trālās bērnu ekskursiju un tūrisma stacijas tūrisma bāze "Kat­lakalns", 1993. gadā atjaunota skola, šobrīd tajā 78 audzēk­ņi. Pirms skolas atjaunošanas ēkā dzīvojis vēsturnieks, vairā­ku grāmatu autors, Voldemārs Šteins (1927).

Iepretī profesora Imanta Meirovica (1930) mājai ielas pre­tējā pusē Pļavniekkalna kapulauks, kas attiecas uz 5.-7. gs. Iz­rakumos (1901., 1928. g.) izpētīti pavisam 72 kapi, atrasti dar­barīki, ieroči un rotas lietas. Tālāk pirmoreiz iznākam uz paš­reizējās Bauskas šosejas.

Pie Dumpju autobusu pieturas rinda māju, kas uzceltas to māju vietā, ko 1916. gadā krievi atkāpjoties nodedzināja. Jānī- šos (1921, paplašināta 1975) ratnīca, kūts un klēts (1932) zem viena jumta. Lai gan māju saimnieka uzvārds ir Dumpis, tomēr viņš nezināja pateikt, kurās Katlakalna pagasta mājās dzimis ak­tieris Pēteris Dumpis (1909-1993, Ņujorkā). Putriņu mājas gan nojauktas, tur saimniekiem bijuši 10 bērni, un K. Ulmanis esot devis pabalstu, lai gar ceļu esošās mājas būtu skaistas. Aiz Pēr- sēm vecais ceļš atkal novirzās uz Daugavas pusi. Te nonākam kādreizējā (17. gs.) Godeļu pagasta teritorijā.

Vēlreiz pa kreisi iegriežamies pa asfaltētu ceļu, ko sauc par Priežu ielu, pie pagrieziena bijuši 1. pasaules kara brāļu kapi, aiz­sargi 1938. gadā izrakuši kritušos un pārapbedījuši pie Katlakalna kapiem. Pie Zaļkalniem 2. pasaules kara laikā apglabāti vācieši. Starp Zaļkalniem un šoseju caurteka, kur kādreiz bijušā tilta celt­niecībā pār Titurgu grāvi strādājuši Kaupēns un Vālodze, kas bija ne tikai kārtīgs amatnieks, bet piepelnījās laupot, un viņu līdzgait­nieks Piebalgs31 . Kaupēns pēc apcietināšanas esot teicis, lai viņu piekaļot pie ķerras, palīdzēšot būvēt Ķegumu, tomēr - pakārts32 .

Šī ceļa galā bijusi Dzelzkaļu kuģīšu pietura. Neatkarīgās Lat­vijas laikā biļete no šejienes līdz Rīgai maksājusi 40 santīmus, autobuss gan dārgāks - 50. Cilvēki parasti gājuši kājām uz Bi- šumuižu, jo tramvajā prasīti tikai 7 santīmi. Pašas Dzelzkaļu mājas nav saglabājušās, vecākās tuvumā ir Krieviņi (ap 1920), kuru nosaukums, domājams, radies no somugru tautas votu pēc­tečiem. Viņu senčus 1445. gadā pēc iebrukuma Novgorodas zemē kāds ordeņa mestrs kā gūstekņus atveda uz Latviju un nometināja karos izpostītajā Zemgalē, galvenokārt Bauskas ap­kaimē un izmantoja kā darbaspēku Bauskas pils celtniecībā. Vie­tējie iedzīvotāji atvestos votus kļūdaini nodēvēja par krieviņiem, jaucot tautību ar iepriekšējo dzīvesvietu Krieviju. Viņi centās turēties savrup, ievēroja savas tradīcijas, ticību, kā 1636. gadā atzīmējis P. Einhorns, paši savā starpā viņi sarunājoties igauniski - sajaukšanās ar latviešiem sākās tikai 19. gs. sākumā.

Smilšu ielā 3 dzīvojis Katlakalna kapos apglabātais veteri­nārmedicīnas doktors Arnolds Zvaigzne (1915-1994).

Šķērsojošā iela aizved pie Daugavas, kuras malā Rūtās (1980, arhit. I. Strautmanis) dzīvo vairākkārtējais PSRS čempions ri­teņbraukšanā, treneris Harijs Japiņš (1930).

Uz vecā ceļa atgriežamies pie Svīkuļiem, kas vecās mājas vietā celti 1936. gadā. Svīkuļu mājas un jau minētie Dzelzkaļi (Sellsgall) zināmi jau 1607. gadā. Klēts un zirgu staļļa (19. gs.) galā bija kara laikā nodegusi kūts. Pagrabs te būvēts 1873. gadā. Pakalni pie Svīkuļiem norakti, grunti izmantojot ceļu būvē. Pie Kalnasvīkuļiem arī bijuši Sibīrijas strēlnieku pulka apbedījumi.

Iepretī Svīkuļiem no jaunās šosejas pa labi nogriežas ceļš uz Skujeniekiem. Aiz Stādiņiem 55. meža kvartāla stūrī pa kreisi pie­miņas akmens Raiskuma Meža skolas 1. izlaiduma audzēknim Hermanim Gailim (1906-1993), kurš godprātīgi sargājis šejienes mežu no 1930. līdz 1975. gadam. Skujcniekos bijusi strēlnieku atpūtas vieta kauju starplaikos. 600 m pirms mājām pa kreisi no ceļa 1916. gadā kritušo apbedījumi. Netālu 20. gs. sākumā izrakti milzīgi ziemeļbrieža ragi, kas toreiz tika uzglabāti Doma muzeja dabaszinātņu nodaļā. Netālu no šosejas ceļa malā Govspēda, kas agrāk tika izmantota kā zaļumbaļļu un sporta nodarbību vieta.

Uz vecā ceļa tilts pie bijušajām Titurgas dzirnavām (sa­spridzinātas 2. pasaules kara laikā). 8 km garās upes nosaukums lībiskas cilmes, to varētu tulkot kā "steidzīgā upīte". Pēc profe­sores Martas Rudzītes domām, nosaukums jāraksta ar garo "ī".

Senās kartēs gan visur rakstīts Titurga.

Pie tilta satek divas straumes. No kreisās puses Ostvalda kanāls, no la­bās - Titurga. Eižens Ostvalds (1851- 1932) bija augstākās mežsaimnieciskās izglītības pamatlicējs Latvijā, vēlāk LU profesors un mežzinātņu goda doktors. E. Ostvalds laikā no 1883. līdz 1906. gadam bija Rīgas pilsētas mežu pārvaldnieks. Viņa vadībā 1898. gadā sā­ka veidot mežu nosusināšanas sistēmu purvainajos mežos starp Ķekavu, Pla- kanciemu un Olaini, ierīkojot grāvjus

640 km garumā. Šīs ap 40 km2 lielās platības galvenā noteka - Skujenieku-Daugavas kanāls vēlāk nosaukts par Ostvalda kanā­lu. Šī noteka rakta rokām smilšainās, nenoturīgās gruntīs, tika iz­mantota arī koku pludināšanai. 50. gados, kad veica šo mežu no­susināšanas sistēmu rekonstrukciju, Ostvalda kanāla lejasdaļa bija tik labā stāvoklī, ka nebija jāatjauno. Jau Ostvalda laikā purvi (iz­ņemot kūdras ieguvei paredzētos) bija praktiski izzuduši un to vie­tā izveidojušās labas kvalitātes mežaudzes. Pie Siliem kanāla malā E. Ostvaldam 2003. gadā atklāts piemineklis. To viegli var sasniegt, ja pie H. Gaiļa piemiņas akmens nogriežas pa kreisi.

Grantsbedrēs pie Damaltiem, uz Z no Titurgas ietekas Sau­sajā Daugavā, 1938. gadā atrasts akmens cirvis.

Blakus dzirnavām atradies Titurgas veikals (19. gs. vidus), pie tā pēc kara uzņēma kinofilmu "Mājup ar uzvaru". Te jāpiebilst, ka Baložu pilsētā blakus Rāmavai ir kafejnīca "Tīturga" un ari Uz­varas iela, tikai tai pavisam cita nozīme, kā kinofilmā - iela veltīta uzvarai pār Mēdema purvu. Bet "kinolaikos" veikalam vēl biju­si stiklota veranda, kas tagad skatāma tikai filmā. Māju senākā daļa nojaukta 90. gadu beigās. Tīturgās ceļa tuvumā 1916. gada vasarā bijis 3. Sibīrijas strēlnieku pulka pārsiešanas punkts. Šo ap­kārtni krievu armija jau bija stipri izpostījusi, vēl pirms te radās frontes līnija. Vārds Aleksandram Čakam dzejolī "Marta kauja"33 :

Bāl debesis kā noziestas ar kaļķi. Pie Pundiņu - Titurgu mājām, Kur vienā jūklī ceļš ar gurdām kājām, Nīkst gāzti žogi, peļķes, kaili baļķi. Vēl kāda ēka Postā, kā bez spēka. Pa starpām teltis.

Aiz Anužām atkal abi celi saplūst. Tālāk sena ēka Ķilp-Pun- diņi (19. gs.), no Ķilpēm vecais ceļš atkal atdalās. Ķilpe (tā iz­celsme saistāma ar somugru vārdu "peldēt") ir ļoti populārs uz­vārds Katlakalnā (arī Raiņa dzimtas saknēs atrodams šis uzvārds). Tie parasti ir liela auguma cilvēki. Raiņa tēvs un viņa senči dzi­muši Stelpē, tad tēvs atnācis uz Ķekavas Martaskalna pusmuižu par vagaru. Arī Raiņa māsa Līza kristīta Doles-Ķekavas baznī­cā. Vēlāk tēvs gan aizgājis uz leišmali, kur piedzimis Rainis.

Pirms pagrieziena uz Ķekavas putnu fabriku (celta 1964,- 1968. gadā) pa labi Vadoņi (1939, karā nodeguši, atjaunoti), kur pagrabā, dienā, kad Sarkanā armija strauji uzbruka no Bal­dones puses, dzimusi keramiķe Gunta Graudiņa (1944).

Šosejas pretējā pusē apmēram 1 km garumā 1944. gadā gā­ja bojā visas ēkas. No tām kādreizējās Būmaņu mājas (tik ga­ras, ka sauktas par krogu), kuru vietā tagad uzcelti Liepkalni, bija pirmā profesionālā latviešu arhitekta J. F. Baumaņa tēva Jēkaba Daniela mājas. Pēdējais dzimtas loceklis no šejienes aiz­gājis 1820. gadā. Būmaņu uzvārdu Jānis nomainīja pret Bau- mani pēc pārcelšanās uz Rīgu namdara mācekļa amatā.

Daugavas malā bijušais Vimbu krogs (pārbūvēts). Savulaik upe bija svarīgs satiksmes ceļš. Te gāja daudz plostu, un plostnie­kiem ari vajadzēja atelpas bridi. Pie kroga bija arī Rīgas-Doles kuģīša pietura. Vimbu krogs atradās uz Rīgas patrimoniālapgaba- la robežas, kas gar Flāmšu krogu gāja uz Misu. Vimbu kroga kro­dzinieka ģimenē dzimis rakstnieks un literatūrkritiķis Pēteris Ai­gars (īstajā vārdā Herberts Tērmanis, 1904—1971, Londonā). Bla­kus bijušais Zušu krogs, pie kura paveras skats pāri Sausajai Dau­gavai uz Doles muižas pili (1898), tagadējo muzeju. Savulaik šeit atrasts akmens cirvis. Sauso Daugavu šajā vietā, tikai no pretējās puses, 1985. gadā gleznojis Jurģis Skulmc. Gar krogu izejam pie Flāmšu (Flamena) kroga drupām vietā, kur abi ceļi tikpat kā bla­kus, bet sāk attālināties. Tur arī Vimbu autobusu pietura.

Nedaudz tālāk pie 16. kilometra ir bijusī Katlakalna un Do­les pagastu robeža. Šobrīd Doles sala nav Ķekavas, bet gan Sa­laspils pagasta teritorijā. 1. pasaules kara laikā Doles pagasts zaudēja 80,91% māju, pati Doles sala pēc Rīgas HES uzcelša­nas lielu daļu teritorijas zaudēja zem ūdenskrātuves līmeņa.

Uz D pusi ved aleja uz bijušo Eltes muižu (®ACtMenro(p), no kuras visilgāk bija saglabājies pagrabs pie šosejas. Tajā laukā vienmēr nākot akmeņi laukā. Arī šī muiža gāja bojā 1944. gada septembra kaujās. Teikā34 stāstīts, ka bijušajā muižas alus brūzī logā vakaros redzēts Velns sukājam matus. Kad tas pastāstīts mājās, ganiem bijis bailes dzīt vakaros govis garām. Brūzis va­rēja būt pie tagadējām Loreķu mājām.

No šī krustojuma atkal mazs posms senā ceļa, tā malā Jau­nais krogs, 110 kura saglabājies tikai stadulas gals, pārējais no­jaukts pirms 30 gadiem. Zvejnieku un Lakstīgalu ielas krusto­jumā vecais ceļš gājis pa pēdējo no tām. Tagadējā šoseja iet pa vidu kādreizējai Floretes muižas (&Aopenro(p) teritorijai, aiz šosejas Muižnieki, šai pusē - Āres, kurās dzimusi etnogrāfe vēs­tures zinātņu kandidāte (1959) Anna Krastiņa (1919), grāma­tas par zemnieku dzīvojamām mājām35 autore. Kad Floretes mazmuiža rika nodota Jurim Simcnovam pēc tā apprecēšanās, tad tā kļuva par Doles inteliģences pulcēšanās vietu. Viņš atstājis paliekošu devumu, pierakstot daudzus apkārtnes nostāstus un tei­kas, kas nodoti folkloristam Fricim Brīvzemniekam. Vairāk gan viņš saistāms ar 1884. gadā Ķekavā nopirktajiem Beitiņicm. Par J. Simenova darbību rakstījusi novadpētniccc Velta Strazdiņa36 .

Ķekavā šoseja kļūst par Rīgas ielu. Attālāk pie daudzstāvu mā­jām kafejnīca "Pie Mārtiņa". Tās interjera autors ir Oļģerts Bariss. Aiz mājām Ķekavas (Doles) kapi. Senākie pieminekļi Gaismas ielas pusē. Jāatzīmē krusts Bukseļu ģimenei un jūgendstila formās lietā čuguna sētiņa A. Ābranta kapam (1909). Kapos apglabāti Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Pēteris Sēja (1880-1940, Stok­holmā) - skolotājs, kas 1905. gadā bija rīcības komitejas priekšsē­dētājs, vēlāk Latvijas sūtnis ārzemēs; māksliniece Gaisma Ģiga (1938-1999); Vectīturgas priedēs nošautais Juris Simenovs (1852- 1906), diemžēl precīza apbedījuma vieta nav zināma; skolotāja, tautasdziesmu teicēja un vācē­ja Ģertrūde Elksne (1900- 1993); Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Nikolajs Āboltiņš un Mārtiņš Pilvers; skolotājs, koru un teātra trupu vadītājs Jānis Grunde (1868-1939). Tēlnieciski ciļņi J. Krastiņa, J. Janso- na, Ē. Freiberga apbedījumiem, L. Zaļkalnei pat apaļskulptūra.

Stāsta, ka kapos spokojoties. Kapu sardze Liepa ar draudze­ni Lauvieni esot manījušas sievu ar apklātu galvu, kas otrā die­nā izrādījies kupls dadžu krūms37 . Kāds puisis, kas speciāli ar zirgu jājis uz kapiem skatīties spokus, uz kapsētas vaļņa esot redzējis zārku un uz zārka roku. Puisis ar pātagu iesitis mironim pa roku, tas lecis no zārka laukā un skrējis puisim pakaļ, kas paslēpies kādās mājās. Mironis velti izmeklējies un aizgājis uz kapsētu atpakaļ. Puisis vēlāk ar trieku nomiris38 . Ziemassvētku naktī visi miroņi ejot uz Daugavu mazgāties39 .

Pārejot Gaismas ielu un, ejot gar transformatoru staciju no labās puses, blakus estrādei esam pie ūdensdzirnavu drupām. Dzir­navas pārbūvētas vēl 1923. gadā, 30. gadu beigās tiek uzstādīti pa­pildus elektromotori, taču 1944. gada oktobri tās uzspridzina. Nav arī 13 ha lielā dzirnavezera, ko sauca arī par Bukseļa ezeru (kāda dzirnavnieka vārdā). Teika vēsta, ka tajā reiz pretinieks ietriecis prūšu karaspēku ar visu mantu, zirgiem un lielgabaliem. Lielga­bali vēlāk atrasti, kāds pat vilcis tīklā naudas šķirstu, bet tīkls pār­plīsis un nauda atkal nogrimusi. Dzirnavnieks Bukselis esot pinies ar pašu Velnu un nekādi nevarējis nomirt, vajadzējis ielikt rokā naudas zuteni. Zārku divi zirgi ar mokām aizvilkuši līdz kapsētai, bet tad gan abi nobeigušies. Bukselis pēc nāves nācis "plosīties un pannas laizīt". Cita teika40 vēsta, ka naktī divpadsmitos balta jau­na sieviete iznākusi no ezera, gājusi klāt kādam vīram ar vārdiem: "Aiztiec mani, aiztiec mani, un tev būs laime". Vīrietis gājis pro­jām, un baltā sieviete žvakstēdama iekritusi ezerā.

Lai gan vecas kaites rāda Kauču mājas tagadējā Ķekavas jaunās apbūves daļā, nav īstas skaidrības, kur īsti atradusies Kaučas pils ar dziļu grāvi visapkārt, visticamāk tā bijusi dzirnavezera DR galā. Uz­kalns, kur tā atradusies, norakts, iekārtojot bērnudārza rotaļlauku- rnu. Teika41 stāsta, ka kara laikos tuvējā mežiņā bijusi tāda kauja, ka pa asinīm bijis jābrien līdz ceļiem. 1930. gadā tā vieta vēl saukta par Stāvmurgu. Grāvis ap pili piepildīts ar nokautajiem pils iemītnie­kiem un uzvarētāji ar cepurēm sanesuši tiem virsū zemi, ka no grāv­ja ne miņas. Lai dziļāk iepazītos ar Ķekavas vēsturi, vērts iegriezties turpat jaunajā apbūves rajonā pagastnamā Gaismas ielā 19, kur 1997. gadā atvērts pagasta novadpētniecības muzejs.

Dzirnavezera saliņā bijusi estrāde, tur notikušas zaļum­balles. Tur filmētas dažas epi­zodes režisora Viļa Lapenieka uzņemtajai filmai "Zvej­nieka dēls". Dzirnavu terito­rijā 30. gados bijusi darbnīca, kur atlēja krustus un gatavoja piemiņas zīmes 1. pasaules karā kritušo vācu karavīru ka­piem. Pāri upei aiz sporta laukuma redzama no sarkaniem ķie­ģeļiem celtā sākumskolas ēka, kas savulaik bijis pagastnams (1896, arhit. K. Pēkšēns). Pa labi no tās Ķekavas mūzikas skola (2000, arhit. L. Skuja).

Kokiem apaugušā uzkalnā sarkanarmiešu brāļu kapi, kur ap­bedīti 382 kritušie, kā daudzviet, šeit atzīmēti par 21 cilvēku ma­zāk - tic - nezināmie. Piemineklim tēlniecisks cilnis. Apbedījumi iekārtoti Ķekavas pirmās koka baznīcas (1668) vietā, tā redzama J. K. Broccs zīmējumā.42 Kad tā Ziemeļu kara sākumā nopostīta, tad dievkalpojumi notikuši kapsētā un ķestera mājā.

Gaismas ielā 1 atrodas Kraujas, ēka ar spēcīgi izteiktiem stūru rustojumiem, pusnošļauptu jumtu, zem kura galā pus- apaļš logs. Celtne daudzkārt pārbūvēta; kā draudzes nams tā iesvētīta 1939. gadā. Tagad tā atkal pieder draudzei, bet, pēc nostāstiem, esot vecāka par baznīcu. Kas te tik nav mitinājies! Te bijusi draudzes skola, kur par skolmeistaru, kā senāk bijis parasts, darbojies ķesteris, tāpēc tā pagājušā gadsimta sākumā saukta par ķestereju. Vienu laiku te dzīvojis arī mācītājs, kaut gan mācītājmuiža bijusi Doles salas augšgalā. Tā tur pat 1856. gadā plūdos aizskalota, bet nākošajā gadā atjaunota. Vācu laikā te pārcelts doktorāts, kur strādājis iecienīts dakteris Li- gers, bet karā ēkā iekritusi bumba. Pēc kara draudzei nebija līdzekļu atjaunošanai, tad to atdeva 1. ceļu pārvaldei.

Starp Kraujām un šoseju, apstrādājot zemi, atrasti akmeņi ar kaļķu javas paliekām, arī ap 1600. gadu kaltas monētas. Tur bijusi kāda senāka ēka. Bet lejā, pie Ķekavas upes, visiem pieejams

avotiņš, kura apkārtni uz sev piederošās zemes labiekārtojusi drau­dze. Stāsta, ka spējīgs pat dziedināt, tāpēc dažkārt tiek saukts par Svēto avotiņu. Ķekavā ir arī otrs "avots" - "Alus avots". Tas ir 1998. gadā dibinātā alus ražotne ar šādu nosaukumu, kas atrodas aiz baznīcas Jaunsilos. Tur pirmoreiz Latvijā alu sāka pildīt plastmasas pudelēs. 29 km garā Ķekava sākas lielajos me­žos uz A no Baldones, tek cauri Baldones parkam un divreiz šķērso Rīgas-Bauskas šoseju. Ķekava šeit strauja, te rīkotas pat airēšanas slaloma sacensības. Lietuviešu valodnieks K. Būga iz­saka pieļāvumu, ka upes nosaukums cēlies no lietuviskas cil­mes vārda, piem. keke (ķekars, zars). Latviešu valodnieks K. Ka­rulis meklē sakarību ar vārdu kek (līks).

Pāri Ķekavas upei pa labi ēka Rīgas ielā 26, kas no kādreizējā kroga 1910. gadā par pagasta iedzīvotāju saziedotiem līdzekļiem pārbūvēta par Doles Saviesīgās biedrības namu, kas kopā ar īgu­ma māju un baznīcu veido Ķekavas vēsturisko centru. Šī ēka vēlāk vēlreiz pārbūvēta pēc arhitekta K. Zēversa 1925. gadā iz­strādāta projekta. Aiz tās sabiedriska ēka, celta 1984. gadā kā kop­saimniecības "Ķekava" valdes ēka pēc arhitektes L. Skujas pro­jekta. Tās arhitektoniskais risinājums ar pildrežģa būvi atgādino­šām fasādēm veiksmīgi sasaucas ar pāri ielai esošās veikala ēkas īsto pildrežģi. F.kas būvapjoms divstāvīgs ar četriem atsevišķiem blo­kiem (katram no tiem interjerā sava tonalitāte) un atsevišķām vien­stāva daļām, kas aptver iekšējo pagalmu, ērtu mākslas izstāžu rīko­šanai. Tagad te SIA "Ķekavas kodols", ari sadzīves pakalpojumi.

Turpat tirdzniecības centra "Dālderi" ēka (1992, arhit. Z. Krastiņa) ir liels komplekss, kas veiksmīgi zem viena jumta aptver atsevišķus bāvapjomus. Blakus esošajā īguma ēkā Rīgas ielā 28 darbojusies 1891. gadā dibinātā aptieka, kurā 40. gados pārvaldnieks bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Edvīns Al­frēds Rubenis (1885-1975). Cita aptiekas pārvaldniece un īpaš­niece Maša Šura (1903-1941), aptiekas darbinieks viņas vīrs Izaks un divas meitiņas tika nogalinātas 1941. gada jūlijā. Ta­gad te krodziņš ar nosaukumu A7.

Doles-Ķekavas baznīca celta par Doles muižas īpašnieka Vol­demāra Antona Lēvisa of Mcnāra līdzekļiem 1783. gadā. Tā cieta

1812. gadā kara laikā. Barokālais tornis uzcelts tikai pārbūves laikā 1900. gadā, to sašāva pa­domju tanki 2. pasaules karā, jo tornī atradies vā­cu novērotājs - uz koka kāpnēm var atrast viņa ierakstīto "Erich Klein, 28.09.1944*. Vācu no­vērotāji esot aprakti baz­nīcas pagalma stūrī. 1980. gadā uz pagaidu torņa uzlika krustu, bet pilnībā tas atjaunots tikai 1992. gadā. Kara laikā sašauts arī G. Svenna lie­tuvē Rīgā izgatavotais zvans (1925), tagad tor­nī no Asītes Elku kapiem atvestais zvans (1928).

Pēc 1. pasaules kara postījumiem (tad ari zem dievnama grī­das raktas patvertnes) baznīcas atjaunošana pabeigta 1920. gadā. Iekštelpas labajā pusē marmora piemiņas plāksne (1933) Latvijas Brīvības cīņās un 1. pasaules karā kritušajiem. Ilgi draudzē kalpo­juši Taurīšu dzimtas mācītāji, pēdējo no tiem - Vilhelmu Gothardu Ādolfu Taurīti -

nošāva 1906. gada novembrī pie rak­stāmgalda četri ban­dīti. Stāsta, ka viņa pēdējie vārdi bijuši - "Paldies Dievam, tie nebija no manas drau­dzes". Ari viņam baz­nīcā melna piemiņas plāksne. Pie šīs pašas

sienas tiek pieminēta draudzes priekšniece baznīcai tik grūtajos "attīstītā sociālisma" gados - Hilda Krūmiņa.

Tagadējais altāris uzstādīts pēc 1. pasaules kara. Altārglez­nas "Kristus svētī bērnus" (1929, Augusts Annuss) fonā redza­ma Daugava. Diemžēl vienā no diviem izdotajiem sakrālās mākslas atklātņu komplektiem attēls samainīts ar Jelgavas rajo­na Daibes baznīcas altārgleznu, kuras autors arī ir A. Annuss un nosaukums tas pats. Mazajā komplektā, ko izdevis Kristīgās mākslas centrs, ir pareizais attēls.

Interesanti, ka 1739. gada vizitācijas protokolā teikts, ka "baznīca skatās, lai kāzas, bērnu kristības un bēres notiktu kris­tīgi un kārtīgi". Stāsta43 , ka vecos laikos, kad braukuši uz baz­nīcu laulāties, tad līgava apbraukusi ap kādu kalniņu trīsreiz riņķi, tas saukts pa Brūtes kalniņu. Vietējie tādu vairs neatceras, no- vadpētniece Vaida Villcruša kādā senā kartē to atradusi dzirna­vu tuvumā, tagad tas norakts. Teika44 vēsta, ka kāds "felmen- ders" Ziemassvētku sestdienas vakarā bijis baznīcā, kas bijusi pilna ar gariem. R. Gabris stāstīja45 par Annu Korts, kas ap 1910. gadu baznīcā nozagusi bībeli, lai izlasītu "norādītās vie­tas", jo sapnī eņģelis esot teicis, ka viņas slimo brāli tā varot vai nu izārstēt, vai arī viņš nomiršot. Ne tikai zagt nav bijis viegli (bībelei divi pudi svara, koka un ādas vākos), arī izlasīšanai Rīgā meklēts zviedru valodas pratējs, kuru bijis maz un pēc tā tad policija zagli atradusi. Tiesa esot piespriedusi baznīcas sodu - vienu gadu katru svētdienu jāiet baznīcā. Pēc soda "izciešanas" pati esot palikusi par "pusmācītāju".

Dodoties tālāk, apskatiet baznīcas iežogojuma stabus - taču ar mīlestību paisīti. Baznīcas sienā vēl tagad redzama iemūrēta franču raidītā lode, kas, kā stāsta vietējie, esot izzvejota no Dau­gavas. Pa ceļu, kas nogriežas gar baznīcu uz Daugavas pusi, var nokļūt pie kopsaimniecības kādreiz celtās katlumājas, kur biju­si Ķekavas muiža, kuru nodedzinājuši Napoleona karapulki.

Pa Rīgas ielu gabalu tālāk, aiz Miesta Pinču mājām, kuras te pieminu tik jaukā nosaukuma dēļ (kaut Pinču mājas redzamas arī 17. gs. atlasā), nogriežas Pļavu iela - vecais Jaunjelgavas ceļš. Pie Ķekavas saplūda kopā vairāki ceļi. Laikraksts "Balss"46 raksta: "Uz šā lielceļa satek kopā trīs stipri Kurzemes un Leišu lielce­ļi, - no Ilūkstes, Sēnbergas-Biržiem un Bauskas. Un no šiem brangiem apgabaliem līdz 18 jūdžu attālumā visi lauku ražoju­mi saplūst Rīgā pa to vienīgo lielceļu no Ķekavas uz Rīgu. Kur­zemē, kā arī Leišos tie trīs minētie lielceļi ir brangi kopti, tā kā tie ir pat sliktākajā gadalaikā ne visai grūti pabraucami, tik līdz uz Rīgu braukdami, tiekam ap Ķekavu Vidzemes daļā, tad at- ronamies kā citā valstī. Kalniņos dziļa smilte, lejiņās dubļāji un pat muklāji [..]". 19. gs. 90. gados visā Augšzemē ķekavniekus sauca par cūku uzpircējiem.

Pa Jaunjelgavas ceļu braukdams, K. Ulmanis savulaik pie­turējis pie Leišjāņiem un dāvājis zviedru krāsu ēkas krāsošanai. Pa Pļavu ielu tālāk pie Ramiņicm pēc arhitekta A. Birzenieka meta celtais piemineklis (1930) kritušo latviešu strēlnieku pie­miņai. Blakus piemiņas akmens 69 kritušo krievu piemiņai. Šajā Ķekavas pusē mežos piemiņas vietu daudz. 1916. gada kaujās krievi zaudēja ap 15 000 kritušo, vācieši - 2500. Par te notiku­šo vēsta A. Čaks "Mūžības skartajos"47 . Arī Andrejs Pumpurs dzejolī "Galva ar trim šķēpiem"48 par vēl senākiem laikiem 1874. gadā teic:

Tur kalniņā pie Ķekavas Stāv lielas, vecas priedes; Zem priedēm vecas kapenes Un kara lauka sliedes.

Uz Kalnakroga gala sienas uzraksts "1927, A. Linde". Tas taču laikam sakrīt ar Ķekavas ūdensdzirnavu īpašnieces Alises Lindes uzvārdu! Bet šis gadaskaitlis neatbilst ēkas celšanas ga­dam. 17. gs. kartē te Bikšas (Bikšu krogs). Vai tāpēc ka te kā biksēm divi stari, arī te no Bauskas ceļa atzarojums uz Jaunjel­gavu? Tomēr no 2001. gada februāra ēkas funkcija gan atbilst nosaukumam. Pēc arhitektes A. Ziemeļnieces projekta radīts arī savdabīgs interjers. Krogs daudz piedzīvojis savos pastāvēšanas gados, arī dažādus nosaukumus, vienulaik pat saucies Bikšu krogs, kur 1878. gada 22. jūnijā rīkota pirmā teātra izrāde - ar "Pūcespieģeli" viesojušies kaimiņu draudzes locekļi. Te

1906. gada janvārī apmetusies soda ekspedīcija. 2. pasaules ka­ra laikā kroga stadulā (kur tagad ēdamzāle) nošauta jau minētā ebreju Suru ģimene.

Teika49 vēsta - pie kā noved sēdēšana krogā. Kāds vīrs, "kas neesot bijis dzērājs", ilgi pa darīšanām nodzīvojis krogā, ap pus­nakti gājis mājās. Skatās, Odu kalnā deg uguns. Kad piegājis apskatīties, redz, ka pie ugunskura zārks. Bet tikko vīrs piedū­ries zārkam, tas sadrupis un no ugunskura 1111 zārka palikušas tikai pelnu čupiņas.

Tagad Odu kalnā L. Skujas projektētais ūdenstornis. Fran­ču karā šis kalns bijis ar prūšu vīriem kā nosēts, itkā odiem no­klāts, no tā arī dabūjis savu nosaukumu. Edgars Sēnbergs50 gan uzskata, ka Uodu kalna nosaukums saistāms ar skandināvu un seno sakšu reliģiju - Odina kultu, kurš esot saukts arī Ods. Tei­ka31 vēsta, ka tolaik, kad vēl karojuši ar vālēm un rungām, kalna neesot bijis. Karojot ar leišiem izdomāts, ka vajadzētu uzmest kalnu un no turienes leišus nomētāt ar akmeņiem. Nesuši ar cepurēm, apakšā palicis purvs un odu radies arvien vairāk… Kalnā dažu nakti kaltējoties nauda, esot balts (citkārt melns) zārciņš… Kad neesot bijis sērkociņu, uz pīpja uzlikta oglīte, un vēlāk tur atradies zelta gabals… Teiku pietiek. Vēsture stāsta, ka franči te sakauti, krievu karaspēka komandierim Fridriham Lēvisam of Mcnāram par godu te uzcelts piemineklis (1912, Fridrihtor- nis) ar četrām uzrakstu plāksnēm. Torni sagrāva 1. pasaules kara laikā, tā atliekas esot iemūrētas apkārtējo māju sienās un pamatos, bet zārks rādoties tieši pieminekļa vietā.

Par varonību pie Odu kalna Lāčplēša Kara ordeni saņēmis Ernests Lielmanis.

Starp šoseju un Odu kalnu 1990. gadā atklāta piemiņas vieta padomju deportāciju upuriem. Turpat tiek celta jauna luterāņu baznīca (arhitekts Linards Skuja), jo draudze 1996. gadā sašķēlās.

Ķekavas pagasts te vēl nebeidzas, bet mēs savu ceļojumu gan beigsim. Veco Bauskas ceļu varētu pasekot arī tālāk, pašreizējā trase 53 km garumā izbūvēta no 1928. līdz 1935. gadam no Rīgas robežas līdz agrāk pastāvējušajam ceļam pie Codes. Iz­taisnojot gabalus starp Rāmavu un Ķekavu, kā arī starp Misas

tiltu un Iecavu, ceļa garums samazinājās par 5 km. No 10 m platā ceļa tā segums bija 5 m plats. Tika izbūvēti 75 tilti un caurtekas. Darbu kopējā izmaksa toreiz bija 5 miljoni latu.

Vēres

1 LFK 2049, 222.

2 Lācis V. Dzīves pārdomas. Rīga, 1999.

3 Brocc J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996,2., 256-258. lpp.

4 LFK 2049, 223.

5 Avotiņa D., Petcrs J. Baltijas toverī sālīti … Rīga, 1973, 27. lpp.

6 Kurcijs A. Dzīvība. Rīga, 1933.

7 Vācietis C). Zibens pareizrakstība. Rīga, 1980.

8 LFK2049, 238.

9 LFK2049, 170.

10 LFK 2049, 139.

11 LFK 2049, 795.

12 LFK 2049, 796.

13 LFK 937, 14.

14 LFK 937, 78.

15 LFK 464, 4244.

16 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996,2., 266.-267. lpp.

17 Turpat, 268.-269. lpp. I!t LFK 937, 171.

19 LFK 2049, 229.

20 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996, 2., 261.-264. lpp.

21 Lejnieks K. Garlībs Mcrķclis. Rīga, 1935.

22 LFK 2049, 169.

23 Gabris R. Latvju virsnieks Nr. 35473. Rīga, 1990.

M Daugavas Vanagu Mēnešrakstā, 1991, 5., 45.-47. lpp.

25 Žurnālā "Karogs", 1992, 1., 205. lpp.

26 LFK 2049, 227.

27 LFK 2049, 228. 211 LFK 2049, 228.

29 LFK 2049, 890.

30 Sēnbergs E. Sensorum. Rīga, 1995, 5.

31 LFK 2049, 800.

32 LFK 2049, 801.

33 Čaks A. Mūžības skartie. Rīga, 1937, 1.

34 LFK 937, 107.

35 Krastiņa A. Zemnieku dzīvojamās mājas Vidzemē. Klaušu saimniecības sairšanas un kapitālisma nostiprināšanās laikā. Rīga, 1959.

36 Strazdiņa V. Ķekava. Laiki, likteņi. 2001.

37 LFK 937, 11.

38 LFK937, 184.

39 LFK 937,91.

40 LFK937, 1.

41 LFK 937,4.

42 Broce ļ. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 2002, 3., 68. lpp.

43 LFK 937, 36.

44 LFK 937, 26.

45 LFK 2049, 171.

46 Par mūsu ceļiem. Laikrakstā "Balss", 1982,15.

47 Čaks A. Mūžības skartie. Rīga, 1. d. 1937., 2. d. 1939.

48 Laikrakstā "Baltijas Vēstnesis", 1874, 21.

49 LFK 937, 17.

=0 Sēnbcrgs E. Sensorum. Rīga, 1995, 5. 31 LFK 937, 16.