Neiepazītā Latvija

CELS STARP EZERU UN UPI

Lai gan Jūrmalas apvedceļš atklāts 1993. gada jūlijā, tā pirm­sākumi, iespējams, meklējami jau pirms Rīgas dibināšanas. Te daudz senatnes liecinieku, lai tos apskatītu, jāiet kājām.

Aiz apvedceļa pagrieziena otrais ceļš pa kreisi ved uz nelielo Egļuciemu Babītes pagasta teritorijā, kas no R un D iekļauj ko­kiem apaugušu morēnu pauguru - Baznīckalnu, kur pēc no­stāsta nogrimusi baznīca. Tā ir sena kulta vieta, svētvieta. Kā saka Vētru māju saimnieks - vecie latvieši tur lūguši Dievu. R malā Pērkoni, kas celti pēc arhitektes Laumas Pommeres pro­jekta. Mazliet tālāk Mežvijās (1959, piebūve 1992) dzīvo tēl­niece Inta Berga ar dzīvesbiedru interjeristu Uldi Bergu, neliela skulptūru ekspozīcija.

Vēl tālāk, 800 m aiz Baznīckalna, kādreizējā mežsargmāja Strēl­nieki (agrākās Amendas), domājams, 19. gs. sākuma būve, kas cel-

ta bez pamatiem, uz horizontāli no­vietotiem baļ­ķiem. Ēkā apvalk- dūmenis, kādreiz bijis niedru jumts. Blakus jaunā dzī­vojamā ēka. D no mājām priede 2,75 m un bērzs 2,6 m apkārtmērā.

Iepretī starp šoseju un Lielupi,

11. kvartāla 4. nogabalā, atrodas dabas liegums (1977)- Darmštates priežu audze. Tā ieaudzēta no Vācijā, Darmšta- tes apgabalā, iepirktām sēklām, bet šeit Vāczemcs priedes auga ar kropliem, līkumainiem stumbriem, ļoti zarainas. Tagad to vecums ap 100 gadu.

Sasnieguši gāzesvada trasi, atgriežamies šosejas kreisajā pu­sē. Te priedulājā pauguru grupa, viens no tiem - Babītes pils­kalns (Poļu kalns). To sauc arī par Marijas vai Salas pilskalnu. Par Babītes pilskalnu tiek uzskatīta 1225. gada dokumentā mi­nētā "castrum Baboth" (arī St. Marien), kuru cēlis Zemgales bīskaps Lamberts. Indriķa un Atskaņu hronikā tas saukts par Babates pilskalnu. Tā augstums ap 9 m, taču nezinātājam to grūti atrast.

Iznākam pie Varkaļu hidromezgla (1988), kur uzbūvēts tilts pār 1,4 km garo un 0,12 km plato kanālu. Tā maksimālā ūdens caurlaides spēja ir 730 m3 sekundē. Aizberot Spuņņupi, kanāls veicina Lielupes ūdens caurteci visā Babītes ezera garu­mā. Ar tiltā iekārtotajiem 4 aizvariem iespējams stabilizēt ezera līmeni un aizsargāt to no jūras ūdens ieplūšanas, taču slūžas netiek darbinātas. J. K. Broce ap 1807. gadu rakstījis1 , ka vētras jūras ūdeni Lielupē uzdzenot līdz pat Jelgavai. Pēc šī kanāla izbūves vairākkārtīgi paātrinājusies ūdens apmaiņa, samazinā­jusies ezera aizaugšana.

Vēl tālāk redzams bijušais Varkaļu (Vārkaļu) krogs, tiesa, ievērojami pārbūvēts. Daži vietējie iedzīvotāji stāsta, ka ap 1916. gadu krogs nodedzis, tad celts par jaunu, citi atkal to no­liedz. Stāsta, ka uz šejieni braukuši Rīgas kungi, lai sievas neva­rētu noķert viņus ar meitenēm2 . Līdz 1955. gadam ēkai bijis niedru jumts. Uzkalnā blakus krogam atradusies deju grīda. Ap 1890. gadu no Majoriem uz Varkaļu krogu sāka kursēt 30-vie- tīga motorlaiva. 1899. gadā no t. s. Kabakas raga uz šejieni ie­rīkoja plostu vasarnieku vajadzībām. Vēl pirms 25 gadiem da­ļēji bija saglabājies Slokas ceļa posms no vertikāli liktiem koka bluķiem (vietām ceļš bija no koka vairogiem), kas būvēts 1944. gadā vācu armijas atkāpšanās vajadzībām (pēc citām zi­ņām - krievu armijas atkāpšanās vajadzībām 1916. gadā). Ceļa

paliekas nokurinātas malkā. Varkaļu māju saimnieks Labrencis Klīve pieminēts jau 1650. gadā Rīgas pilsētas rātes dokumen­tos. Viņš apsūdz kādu Barbaru, kas nobūrusi tā lopus.

Bet kāpēc Rīgas rātes dokumentos? Salas pagasta teritorija jau no 1226. gada bija pievienota Rīgas patrimoniālajam apga­balam, te atradās viena no senākajām Rīgas pilsētai piederoša­jām muižām. To iznomāja kādam Rīgas pilsonim, kas rātei mak­sāja nodevas.

Par kaujām pie Varkaļu kroga 1919. gadā 8 karavīri saņē­muši Lāčplēša Ivara ordeni.

Aiz Varkaļiem vecais ceļš paliek pa kreisi no šosejas. Tur pie Dambjiem (1913) aug dižozols 5,6 m apkārtmērā. Nākošās mā­jas - Sķutes, kur pēc arhitektes Intas Uzkalnes projekta zem vie­na jumta apvienota vecā dzīvojamā ēka (1886- tāds bija uz­raksts uz kāda baļķa) un klēts. Būvdarbi veikti augstā kvalitātē Ērika Analta vadībā. Sķutēs saglabājies arī 19. gs. šķūnis. Tālāk, pie ceļa, kas ved uz Babītes ezeru, Selgu dižozols (5,05 m). Blakus Dzimtsromjiem un Romjiem atrodas 1970. gadā daļēji pētītā Romju akmens laikmeta (neolīta) apmetne - senākās

apdzīvotības pēdas Salas pa­gastā. Apmetni senas lagū­nas krastā 3. gadu tūkstoša pirms Kristus vidū un otrajā pu­sē apdzīvojusi zvejnieku-med- nieku kopiena. Bez pārējām senlietām te atrasti arī vairāk kā 150 dzintara gabalu, no ku­riem 12 bijuši apstrādāti. 1969. gadā te atrasts dzintara veidojums - skulpturāls cilvē­ka galvas atveidojums - amu­lets, tagad tas atrodas Palangas dzintara muzejā.

Babītes ezers (2359 ha) krasi atšķiras no citiem Rīgas apkārtnes ezeriem ar savu

bagāto augu un dzīvnieku valsti. Ūdensputnu bagātības ziņā tas ieņem pirmo vietu Latvijā. Saglabājušās ziņas, ka pēc Rīgas nodibināšanas visu pilsētas zemju Z daļu Daugavas kreisajā krastā saukuši par Babīti. Vairākas teikas stāsta par ezera izcelšanos, tajās minēta gan vecene Baba, kas Dievam upurējusi tikai ve­cos un slimos lopus un Dievs uzsūtījis negaisu, kas viņu noslīci­nājis3 , gan ganumeita Babīte, kas aicinājusi mākoni ar lietu, līdz pati kopā ar raibuļu noslīkusi4 . Minēts arī5 , ka Babītes pils pusnaktī nogrimusi ezera dibenā. Sī piejūras lagūnu tipa ezera (pastāv arī uzskats, ka ezers ir veca Lielupes gultne) dziļums neliels - lielākais 2 m, tā dibenā 4-5 m bieza dūņu kārta, tas stipri aizaudzis meldriem un niedrēm. Dūņas satur diezgan daudz svina no mednieku skrotīm. Šis seklais ūdens piemērots daudzu zivju sugu nārstam. Tas gandrīz pilnīgi apjozts ar dambjiem. Starp ezeru un Babītes poldera (tā būve uzsākta 1939. gadā) kanālu izveidota mākslīgo salu virkne. Babītes ezers ir dabas liegums, tas iekļauts Starptautiskās putnu aizsardzības padomes Eiropas nozīmīgo putnu vietu sarakstā, tas ir caurceļotāju put­nu atpūtas vieta.

"Babīte sauc" - tāds ir Ilgas Bērzas dzejoļa nosaukums6 .

Varkaļciemā no šosejas pa labi - 1890. gadā celtie Vec- krogi, tagad mājas katram galam savs nosaukums: Mežvidi un Priedes. Pie ceļa 19. gs. beigu rija. Tālāk Labieši (30. gadi, agrāk Bražas), kur tolaik dālijas audzēja Kārlis Ruks (1904- 1990). Pa kreisi Ozoliņi - arhitekta Voldemāra Ozoliņa (1899-1991) dzimtās mājas. Pašreizējās ēkas celtas apmēram 1936.-1937. gadā pēc viņa projekta. V. Ozoliņš projektējis daudzas dzelzceļa stacijas un ūdenstorņus. Majoros dzimu­šais mākslinieks Ansis Cīrulis (1883-1942) no 11 gadu ve­cuma ganu gaitās no Jurģiem līdz Mārtiņiem bija Veckro- gos un vēlāk Ozoliņos. Varkaļciemā dzimis jurists Aleksandrs Kazaks (1913-1985, Otavā, Kanādā), kam no dažādiem pie­nākumiem bijis arī šāds - Kvebekas provinces Latviešu orga­nizāciju pārstāvības komitejas priekšsēdis Kanādas karaliska­jā komitejā par valodām un kultūru. Starp Jaunklīvju mā­jām un Lielupi 1979. gadā atrasti krama rīki.

Turpat ceļš šķērso t. s. Banka grāvi. Tā rakšanu 1858. gadā apstiprināja pats ķeizars, jo cerēja, ka 5 m platais un 1,2 km garais kanāls ar laiku paplašināsies un Lielupe izveidos jaunu gultni, tā vairs neapdraudot krastu pie Dubultiem. Pavasara ūdeņu sanestās dūņas veido auglīgu palieni, t. s. Baņķa pļavu, ko gan līdz grāvja izrakšanai 1860. gadā sauca par Ozoliņa pļavu. Vietējie pļavas no­saukumu uzskata par atvasinātu no vārda banka (par zemes renti nāca nauda), bet, iespējams, ka tas cēlies no krievu vārda банка - sēklis. Te ir ari savs Poļu sēklis, kur senāk poļi esot vilkuši strūgas. Klajumā atrodas Ūdru un Rožkalnu mājas, otrā pusē Lielupei re­dzama Dubultu stacija. 1886. gadā šeit notika lielas jāšanas sacīk­stes, uz kurām 4 tvaikoņi veda skatītājus no Dubultiem, iepretī Majoru stacijai Latvijas brīvvalsts laikā atradās šautuve.

Tālāk netālu no šosejas pie Ķīšiem pēc dažiem dokumen­tiem esot bijusi Salas Bartolomeja (Bērtuļa) baznīca. Te 1. pa­saules kara laikā pāri Lielupei tika uzcelts peldošais tilts, kas būtu ļāvis mainīt notikumu gaitu, bet "kara kungu" neizdarī­bas dēļ tas netika izmantots.

Iepretī pa kreisi no šosejas Krievi - kādreizējā mācītājmui­ža. Blakus t. s. Sīpolciems (apkaimē tiešām galvenokārt au­dzēja sīpolus, tikai 30. gados, kad sāka izplatīties sīpolu slimī­bas, pārgāja uz burkānu audzēšanu) un Sīpolkalns - neliels mo­rēnu paugurs Babītes ezera krastā, 80. gados daļēji norakts; te 17. gs. beigās bijusi baznīca - kalna nogāzē atrastas viduslaiku celtniecības paliekas: ķieģeļu, kārniņu, krāsns podiņu drumslas. Tuvumā saglabājusies 19. gs. beigu dzīvojamā ēka. Arī te, Ba­bītes ezera šaurākajā vietā, 1915. gadā kara vajadzībām uz pā­liem tika uzbūvēts ap 1,5 kni garš koka tilts līdz Annas ragam, kur atradās Annasmuiža un baznīca.

50 m aiz Sauliešu autobusu pieturas starp šoseju un Lielupi 400 m no Karuļu mājām (rekonstruētas pēc arhit. I. Kalniņa projekta) atrodas Lēģerkalns - augsta dabiska kāpa, kur 1812. gadā atradās krievu armijas priekšpostenis. Tālāk pa kreisi no šosejas pie Rābantiem redzams kādreizējo vējdzirnavu korpuss (vecā ceļa malā); Sudmalās (1869) 1924. gadā dzimis koktēlnieks Arvīds Blūmentāls.

Iepretī Spuņņuciemam pie šķūņa no šosejas jānogriežas pa labi, lai dotos līdz Salas Jāņa baznīcai.

Senā baznīca, domājams, atradusies Babītes ezera ZA galā, netālu no Babītes pilskalna. Ir arī ziņas par divām kādreizējām kapelām. Pašreizējās baznīcas tuvumā 1694. gadā uzcelta mū­ra baznīca pēc Ruperta Bindenšū projekta, tā skatāma Johana Kristofa Broces 1807. gada zīmējumā.7 Tās samērā īsais mūžs izskaidrojams ar to, ka mūra būve bija celta uz koka brusu pa­matiem. Tagadējā baznīca pēc arhitekta Kārla Felsko projekta celta 1869-1870. gadā. Jūliusa Dēringa 1871. gadā gleznotā altārglezna "Jēzus pie krusta". Blakus dzeltenu ķieģeļu ēka- vecā pamatskola. Skola te bijusi 1880-1962. gadā, ilggadīgi skolmeistari bijuši Vismaņi, tēvs, pēc tam dēls. Beigās tā bija vienkomplekta pamatskola ar vienu skolotāju, pēdējā tās pa­stāvēšanas gadā bija tikai 7 skolēni.

Kad vācieši 1944. gadā atkāpās, pie skolas pāri Lielupei uz­būvēja koka tiltu, ko pēc tam uzspridzināja.

_________________________ Netālu Salas kapi, kas

ierīkoti 1773. gadā, vairākkārt paplašināti. Kapu senākā daļa no ieejas pa labi. Te apglabāti: ērģelnieks Pēteris Sīpolnieks (1913-1984), bij. kopsaimnie­cības "Padomju Latvija" priekšsēdētājs Jānis Sologu- bovs (1926-1982) - ļaužu cienīts vīrs, kam uzstādīts tēl­nieka Oļega Skaraina veidots kapa piemineklis. Vēl ir skaisti pieminekļi Eleonorai Ķīsis (tēln. Ojārs Feldbcrgs) un Spe­ru ģimenei. Maijas Valteres pie­mineklim Jāņa Karlova vei­dots cilnis. Kapos apglabāts arī arhitekts V. Ozoliņš, Lāč­plēša Kara ordeņa kavalieris

Indriķis Rite (1894-1968), aktiera Eduarda Pāvula vecā­ki. Pagastā dzīvo ļoti senas dzimtas, arī Pāvuli baznīcas grāmatās minēti jau 17. gs. Tad pat minēti llomji, Klīvji, Bražas, Pērnes, Straupes u. c.

Aiz kapiem atrodas mehā­niskās darbnīcas, kuru admi­nistrācija savulaik bija izvie­tojusies vagoniņos. Turpat kā tehnikas piemineklis uzstādī­ta 1958. gadā Hersonā (Uk­rainā) ražota lokomobile. Tā­lāk, aiz a/s "Tēvzeme" ad­ministratīvās ēkas, pie Lielupes uz bijušā Baltā kroga pama­tiem celtā pagasta valdes ēka. Baltajā krogā dzimis Jūrmalas pilsētas galva (1920-1924), grāmatas "Rīgas Jūrmalas, Slokas un Ķemeru pilsētas ar apkārtni" (1935) autors Pēteris Beltc (1862-1945, Minhenē). Te filmētas dažas kinofilmas "Ilgais ceļš kāpās" epizodes. Šajā vietā vācu armijas daļa 1944. gada oktobrī cēlusies pāri Lielupei uz Valteriem. Viņi, cilvēku 80, ar

visu bruņojumu sa­kāpuši uz plosta, kas apgāzies, visi noslī­kuši un tāpēc, kā stāsta8 , viņu uzde­vums - nodedzināt Jūrmalu - palicis neizpildīts.

Ap šo vietu atra­dās Friča Dravnieka 1932. gadā9 uzrādī­tā Lielupes dziļākā vieta- 25,5 m. 1999. un 2000. gadā to nolēma pārbaudīt Ai­gars Licpiņš un Juris Smaļinskis, kuri rūpīgi pārmērīja Lielupi

Jūrmalas garākā posmā. Viņu atrastā dziļākā vieta bija 17,2 m. Nav brīnums, ka Lielupes gultne ir mainījusies.

Šķērsojam šoseju un gar bijušo ēdnīcu (1983, arhit. Zaiga Gai­le), kuras arhitektūrā jūtamas zemnieku sētas tradīcijas, nokļūs­tam a/s "Tēvzeme" ciematā Spuņņuciemā, kura nosaukums cē­lies no senas zvejnieku mājas Spunģis. Zaiga Gaile, kas no 1980. gada strādāja par kopsaimniecības "Padomju Latvija" arhi­tekti, veikusi ari Līvānu dzīvojamo māju piesaisti, ir individuālo dzīvojamo māju projektu autore. Pateicoties viņai, ciemats iegu­vis savu, atmiņā paliekošu, izskatu. Pa kreisi atrodas Salas vidus­skolas (arhit. Z. Gaile) jaunbūve, kuras pabeigšana pagaidām nav paredzama. Tiesa, 1996. gadā ar Kristīgās misijas finansiālu atbal­stu abiem korpusiem tika uzlikts jumts. Pēc skolas lielas vajadzī­bas vairs neesot, jo uz vietas darba tikpat kā neesot, 1111 vecāki, braucot darbā uz Jūrmalu vai Rīgu, ari bērnus paķer līdzi.

Tepat blakus bārs "Salve", kur var ne tikai paēst, bet arī pa­sūtīt uzreiz trīs litrus brendija "Minhauzens", ko pasniedz oriģinālā gandrīz metru garā stikla šautenē. Ar visu pleca siksnu. Sestajā starptautiskajā specializētajā vīnu, degvīnu un liķieru iz­stādē Sankpētcrburgā 1999. gadā šis firmas "Berlat" ražojums ieguva zelta medaļu. Noteikta naudas summa no katras pārdo­tās pudeles tiek ieskaitīta Latvijas dabai .veltītajā kontā. Pudeles apskatīšana gan šeit naudu nemaksā.

Pie individuālo dzīvojamo māju apbūves rajona atrodas biju­šais bērnudārzs (1990), tag. pamatskola. Vēsture šai skolai snie­dzas gadsimtos - pirmā skola Salā ierīkota 1680. gadā. 1868. gadā par skolu pārveido Balto krogu, to pašu, kur vēlāk ierīkoja pagast­namu. Kopš 1900. gada skolas pārzinis ir vēlāk ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Salas skolas pārzinis Kižens Vis- manis (1879-?). Mūsu dienās te sadarbībā ar ASV Kaliforni- jas universitātes Civilzinību at­tīstības centru un Indiānas uni­versitātes Civilzinību centru

pirmoreiz Latvijā realizēts projekts "Pilsonis". Tradicionāli notiek vēstures nedēļas.

Ielas galā celiņš pāri diviem tiltiņiem ved uz estrādi.

R galā Spuņņucicms robežojas ar 1988. gadā aizbērto Spuņņupi, kam bija jāveicina ūdens apmaiņa Babītes ezerā un jānovērš Slokas papīrfabrikas piesārņoto ūdeņu nokļūšana ezerā. Tā tika izrakta 1815. gadā Babītes ezera savienošanai ar Lielupi, lai samazinātu postu palu laikā. 180 asu garo grāvi izraka kareivji, vēl tagad ezeram pieguļošo Spuņņupes daļu sauc par Grāvgalu. Nostāsti vēsta par kādreizējo krogu Spuņņupes R krastā, kurā salabojuši uz bijušā tilta salūzušo riteni krievu ķeizarienes Katrīnas Lielās karietei. Tad ķeiza­riene likusi izrakt grāvi platāku un "iztaisīt riktīgu tiltu"10 . Cits nostāsts vēsta, ka pār vienu no Spuņņupes attekām reiz ticis uzbūvēts "Katrīnas dambītis". Tiešām, te bijusi gan plos­ta pārceltuve, gan 1913. gadā vāciešu uzbūvētais peldošais tilts, kuru 1944. gadā (atkal vācieši) saspridzināja, tad prā­mis, vēlāk pontonu tilts (atvests no Rīgas HKS būvvietas Do- lē). Tikai - varbūt te, tāpat kā Plieņciemā, nostāstos minē­tās Katrīnas vietā bijusi ķeizariene Elizabete.

Par 1919. gada kaujām pie Spuņņupes Kārlis Kglītis 1111 Alek­sandrs Kalniņš apbalvoti ar Lāčplēša Kara ordeņiem.

Tālāk esam Salā, vienā 110 lielākajām Latvijas salām (pēc Spuņņupes aizbēršanas tā kļuvusi vēl lielāka).

Pie Kompleksa autobusu pieturas Mežupenieki ar senu pirti (1871), tiesa, daļēji pārveidotu. Latvijas Vēstures muzejā gla­bājas šajās mājās atrasts akmens cirvis. Tālāk uz D no Dzegužu (20. gs. 30. gadi) mājas, kur atrasts cits akmens cirvis, kas attie­cas uz 1. gadu tūkstoti pirms Kristus. Pērnciema nosaukums radies no 1828. gadā celtajām Pērņu mājām, kas diemžēl node­gušas jau 1956. gadā. Tālāk šosejas malā bij. Salas muižas kalpu māja Ceļmalas, Brieži (1936), kur savulaik dzimis pulkvedis leit­nants Andrejs Liepiņš (1888-1961, Salas pag.), kas bijis Bru­ņošanās pārvaldes Apgādības daļas priekšnieks. Pašreizējo div- stāvīgo māju uzcēlis zvejnieks, kas piegādā zušus Rīgas un Jūr­malas restorāniem.

Vēl tālāk pie šosejas Lielupes malā atrodas bijusī Salas mui­žas vieta. Muiža pirmo reizi dokumentos minēta 1588. gadā ar nosaukumu Medus muiža (Honijjbof), jo te esot bijis daudz bišu koku. Salas muižas nosaukums parādās vēlāk, jo muiža tie­šām atradās uz Lielupes saliņas. No 1636. gada muižkunga uz­raudzībā atradās zvejas uzraudzība šajā Babītes novada daļā. Salas muižas 18. gs. vidus apbūve skatāma J. K. Broces 1897. gada zīmējumā11 . Domājams, vēlāka muižas dzīvojamā ēka nodega 1965. gadā, saglabājusies veca dzīvojamā ēka, ku­rai pirms 1970. gada uzbūvēja vēl otro stāvu. Tieši pie autobu­su pieturas "Muiža" ir bijusī kalpu māja, kādreiz arī tajā bijusi skola. Pagasta iedzīvotājiem gan pašiem īstas skaidrības nav, par muižas ēku sauc gan šo kalpu māju, gan pārbūvēto, gan to, no kuras vairs nekas nav palicis pāri.

Teika stāsta12 , ka muižas kungs daudzreiz vasaras laikā ar ka­manām braukājis pa "Babīšu ezeru" un lligā daždien braucis pār visiem augstākiem torņiem; tikai kučierim nav bijis brīv atpal&ļ paskatīties. Cita teika vēsta par kāda garāmbraucoša burvja iz­darībām pie muižas brūža.

Pie Briežiem no šosejas uz D atzarojās ceļš uz Straupciemu. Ceļa sākumā Kaziņas, domājams, 19. gs. ēka. Straupciemā, kas radies 17. gs. un ir attēlots J. K. Broces 1807. gada zīmējumā13 , gani 1864. gadā atraduši dzintaru, te sākusies tā meklēšana, esot bijis arī "Katrīnas dzintarlauks".

Tieši no Straupciema var nokļūt ari savdabīgajā Gātciemā, kas atrodas Lielupes krastā. Ceļš, kas abu ciemu starpā atzarojas pa kreisi, ved līdz 1,5 km garajai Gātei, kas savieno Lielupi ar Babītes ezeru. Tā pie ezera dalās sīkos kanālos, ko savulaik ra­kuši apkārtējo māju saimnieki, tā arī katram radies savs nosau­kums, piemēram, Vidus Gāte, Lielā Gāte, Mātes Gātc, Tēva Gāte, Zirgu Gāte, Putrene, Pērkonceļš, Peļu ceļš, Piņķu kunga ceļš. Kanāli rakti arī seklā Babītes ezera dibenā gar krastiem no Gātes līdz Varkaļiem ūdens apmaiņas nodrošināšanai ezerā. I .ielu palu laikā 1 /3 no Lielupes ūdens caur Gāti novirzās uz Babītes ezeru.

Gar Ciāti Babītes ezerā iestiepjas zemes mēle, - Garozis. Par to stāstīts A. Kāpostiņa rakstā "Pētera Garoziņa atriebība"14 : "Pretēji pārējās saleniešu zemes priežu bāgām, kas smilšu zemīti kaisa garajām sveķotajām skujām un kaikuru čemuriem - Garozis bagāts melnu trūdu zemi, ezera dūņu sanestu pazemi un lieliem, apaļiem, gludi nograuztiem, sarkani vizošiem akmens zviļņiem. Lie­lākais no tiem - Lielais Dieviņa klaips". Tālāk stāstīts, ka te kādreiz Dieviņš lūdzis naktsmājas, kas tam mīļi dotas. Vakariņās bijusi ti­kai viena garoziņa, ko ciemiņam atdevuši. No rīta Dieviņš tenci­nājis un teicis: "Šī vieta ļaužu mutē būs uz mūžiem Garoziņš. Kas te dzīvos, tam nekā netrūks". Taču raksts krietni garāks, vēstī par bajāni laikiem. Bet vai minētais akmens vēl atpazīstams?

Gātciemā gandrīz pie katras mājas no Lielupes puses pie­nāk ne tik sen rakts kanāls - personīgā "osta". Par ciema no­saukumu - Aina Lazdinska Straupciema Purinos apgalvo, ka tas cēlies no angļu vārda gate - ceļš. Bet gribas iebilst - kāds sakars ceļam ar GatīT'tefs'ir sazaroti kanāli. Gātciemā ravējot bieži tiek atrastas 100 un vairāk gadu vecas monētas. Šņoru māju iemītniece Berta Jaunzeme nodzīvoja 102 gadus. Žaga­ros dzīvojis pulkvedis leitnants A. Liepiņš. Mazliet tālāk pēc arhit. Z. Gailes projekta celtie Rudzīši, aiz tiem bijusī prāmja vieta, tālāk Ariņbeltos saglabājusies veca krāsns.

600 m augšpus tilta Lielupes labajā krastā atrodas Jāņrags (Picšrags), tam iepretī krāces Pļaviņu svītas dolomītos. Šeit līdz 1692. gadam atradusies Jāņa kapela, viena no Salas baznīcas priekštecēm, kas iegāzusies upē, kuras dziļums gan tikai ap 2 m. Lielupe te grauzusies krastā, atsegdama senus kapus.

Nonākam pie tilta (1987-1993), kas ir garākais (420 m, bez viaduktiem kreisajā krastā) metāla tilts I.atvijas ceļos. Upei šeit ass līkums, tāpēc pat izteiktas prognozes, ka palos pēc bargas ziemas nelīdzēšot pat ledus spridzināšana un Pēterburgā projektētajam tiltam paredzama … bojā eja. Toties Lielupe dolomīta sliekšņa dēļ te tik sekla, ka savulaik kuģu ceļš bija jāizspridzina.

Uz Z no tilta, Birzniekos, dzimis augļkopis, vairāku grāma­tu autors Jēkabs Karulis (1915). Vēl tālāk, aiz Plečgaļiem (tur 1879. gada klēts), bijušās pārceltuves vieta.

Lielupes otrā krastā, aiz tilta, Sloka. Jau no tilta redzams Bāžciema vējdzirnavu korpuss, pēc 2. pasaules kara tām vēl bija saglabājušies spārni, tālāk prom atrodas t. s. Hercoga Jēkaba kanāls, kas izrakts tikai daļēji, jo bijis iecerēts izveidot kanālu lai apietu dzirnavas, kas bija uz Slocenes upes. Vēl tālāk Slokas ap­būve - vienīgā vieta Jūrmalā, kur saglabājusies vecā, 19. gs. rak­sturīgā pilsētas apbūve, ko daļa garāmbraucēju var būt nav pa­manījuši, kur nu vēl izstaigājuši.

Uz D no šosejas Braņķu ciems - vairāku māju grupa. Šis ciems, kādreiz saukts arī Frankendorf (tieši tā tas saukts J. K. Broces zīmējumā15 ), vienu laiku (1816-1819) kopā ar Pavasara muižu piederējis Kasparam Biczbārdim.

Nav saglabājušās Upeskrūtaiņu mājas, kur dzimis grafiķis un dzejnieks Alberts Kronenbergs (1887-1958). Viņa bērnības at­miņās "palikuši lēnie, mierīgie un darbīgie ļaudis savās noteiktās pelēki vienmuļās gaitās. I<ā savādāki un spilgtāki notikumi iespie­dušies atmiņā krievi, akmeņu lauztuves strādnieki, kas svētdienās kāvušies ar igauņiem, ka kažoki putējuši vārda pilnā nozīmē"16 .

Līkumciema Dirbās (tagad Vasariņi) jaunsaimnieks bija Lāč­plēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Balodis (1806-1931).

Nepilnus divus kilometrus tālāk, pie vecā, 1891. g. būvētā Kalnciema ceļa (tagadējais Kalnciema ceļš, pāri Krāču kalniem, būvēts padomju laikā) bijusī Pavasara muiža. 19. gs. sākumā tc ieguva ģipšakmeņi, kas atradās zem 1,5-3 m biezas segkārtas. Pēc augšējās kārtas noņemšanas ģipšakmeņi spridzināja ar paš­taisītu "melno pulveri". Ģipšakmeņi ieguva pat zem ūdens. Slo­kas ūdensdzirnavās to samala un tādā veidā sūtīja tālāk uz Krie­viju. Pavasara muiža ir niknu kauju vieta 1915. gadā. Tās aprak­stījis Aleksandrs Grīns17 . Par kaujām Lāčplēša Kara ordeni saņē­muši Arvīds Bergs, Jānis Tālivaldis Rozentāls un viena no mūsu trim ar šo ordeni apbalvotajām sievietēm - Līna Canka-Freiden- felde, kas šeit pēc ievainojuma atgriezās kaujas laukā un turpinā­ja cīņu, līdz tika ievainota otrreiz. Pati muižas ēka celta pēc pir­mā pasaules kara no vācu kara ceļu kokiem, alejas (saglabājusies daļēji) otrā galā nedaudz agrāk celtā bijusī kalpu māja. Starp abām celtnēm bij. muižas staļļi, tagad ferma.

Pie piemiņas akmens melioratoriem dīķis, kur 2. pasaules kara laikā, vāciešiem atkāpjoties, ielūzis smagais lielgabals^'tīģcris".

0,5 km gar Lielupi uz augšu, netālu no dambja Biczbārži, kur dzimis publicists un valodnieks Kaspars Biezbārdis (1806- 1886). Aiz kādreizējā prāmja, Upmaļu māju kūts galā vieta, kur pēc 2. pasaules kara nošauti un apbedīti divi no tur dzīvojuša­jiem četriem meža brāļiem - nacionālajiem partizāniem. 2 km uz R no turienes, meža malā, Alstes, tur 1888. gadā dzimis un līdz pat savai nāvei 93 gadu vecumā dzīvojis ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Slokas pamatskolas pārzinis Jānis Alste.

Vēres

1 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996,2. sēj., 393. Ipp.

2 LFK2049, 858.

3 LFK 2000, 3215.

4 LFK 965, 24.

5 LFK 1079, 809.

6 Bērza I. L'peņvējš. Rīga, 1972.

7 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996, 2. sēj., 346. Ipp.

8 LFK2049, 859.

9 Dravnieks F. Lielupe. Rīga, 1932.

10 LFK 2049, 14.

11 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996, 2. sēj., 341. Ipp.

12 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis I\ Smits. Rīga, 1936, 14. sēj., 125. Ipp.

13 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996, 2. sēj., 339. Ipp.

14 Žurnālā "Labietis", 1940, 3.

15 Broce J. K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 1996, 2. sēj., 387. Ipp.

16 Žurnālā "Labietis", 1939, 5.

17 Grīns A. Dvēseļu putenis. Rīga, 1934, 1. da|a, 73.-106. Ipp.