Neiepazītā Latvija

PASIENE

Pasienes pagasts atrodas pie pašas Latvijas robežas. Tiem, kas šķērsojuši Lietuvas robežu, varbūt palicis atmiņā uzraksts "Pasiento zona" (pierobežas zona). Taču Pasienes pagasts ro­bežo nevis ar Lietuvu, bet ar Krieviju, tas atrodas Ludzas rajo­nā. Tātad skaidrosim nosaukumu? Prievārdam "pa" ir tāda pat nozīme kā Lietuvā: piem., Panevežvsir "vieta pie Nevēžas upes", upes, kur nav vēžu. Pasiene - sens baltu vārds, "vieta pie sie­nas". Izteiktas domas, ka upe, kas šķērso pagastu, senāk sauku­sies Siena, kas krieviski saukta par "Siņiju", atgriežoties pie lat­viskā - Zilupe. Un tiešām, braucot gar robežu, redzam, ka Lat­vija te paceļas virs Krievijas kā siena, mēs redzam tālu pāri ro­bežai. No Šķaunes līdz Skripčinai Zilupe tek pa pašu Latvijas robežu. Tā pati Zilupe, kurai tik jūsmīgus vārdus savā dzejolī veltījis Pēteris Jurciņš.

Pasienes pagasta Meikšāni ir Latvijas Republikas tālākais austrumu punkts, tādēļ 1998. gadā te uzstādīta V. Titāna vei­dotā "Saules lēkta zīme", saukta arī "Austras koks".

Pagastā stāsta, ka 19. gs. būvējot Maskavas-Rīgas dzelzce­ļu, pēc plāna tam bija jāiet caur Pasieni, kas kādreiz, ne tikai kā dominikāņu centrs, bija daudz nozīmīgāka par Zilupi. Barons Rozins, kas dzīvoja Rozinovkā (tagad - Zilupe), Senātā panāca

projekta mainīša­nu caur Rozi- novkas staciju, kuras tuvumā uz­cēla mazu māji­ņu, ko nosauca par Posiņ. Tā dzelzceļš atkal atbilda plānam, kaut ari neiet caur Pasieni. Pagastā ir arī

citi uzkalni. Par "Draudzības kurgānu" uz triju valstu robežas, kas iekārtots 1959. gadā, savā laikā rakstīts daudz. Cits uni­kāls kalns - Grebļa kalns (Šķaunes oss) galvenokārt aprak­stīts zinātniskajā literatūrā. Tas atrodas pie Pasienes pagasta Meik- šāniem un ir līkumaina, 5,5 km gara osu grēda ar stāvām nogā­zēm (līdz 60°), kas dienvidu daļā atrodas starp Pintu un Šcšķu ezeriem. Tā augstākās daļas kores platums tikai 7-10 m, atgādina dzelzceļa uzbērumu un … zirga skaustu. Šis kalns izveidojies pirms 14 000 gadiem, pa to visā garumā iet taka. Te valda īpatnējs mik­roklimats un līdz ar to ir savdabīga veģetācija, kur saglabājušās reliktās augu sugas un attiecīgi ar šiem augiem bioloģiski saistītas kukaiņu sugas, kā tauriņš esparsetu zilenītis, kas visā Baltijā sasto­pams vienīgi Grebļa kalnā. Tagad dabas liegums. Bet vietvārda pirmsākums ir no poļugrobļa. To vietējie krievi sauc par "greb- lo", un tā šis vietvārds radies, to vienkārši latviskojot.

Grebļa kalna atzarā, kas vērsts pret Zilupi, kādreiz atradies Kausa pilskalns, kas sešdesmito gadu sākumā norakts grantij, kas aizvesta uz kaimiņu zemēm, tā atlikušās daļas kultūrslānis nostumts ar buldozeru. Pilskalns bijis apdzīvots 1. gadu tūk­stoša otrā pusē.

Pagasta centrā paceļas Pasienes Sv. Dominika (Sv. Krusta) ka­toļu baznīca, sākta celt iepriekš nodegušās koka baznīcas vietā 1761. gadā. Šī barokālā celtne ar diviem torņiem šķiet līdzīga ci­tām katoļu baznīcām (it sevišķi Viļņā), taču neparasts ir pretstats

starp galvenās ieejas mazajām durvīm un grandiozo portālu. Iespējams, ka tās au­tors ir J. K. Glaubics. Frontons starp tor­ņiem ir ar smalku ro­koko dekoru. Baznī­cas iekārta ir izcilā­kais, profesionāli augstvērtīgākais tā laika Latvijā retās ro­koko dekoratīvās plastikas ansamblis. Gan centrālais, gan trīs sānu altāri veido­ti 1761. gadā stukā un ģipsī, krāsoti. Gal­venā altāra augšdaļā novietota glezna "Sv. Marija un Dominiks" (18. gs.). Zem kan­celes interesanta skulpturālā grupa - cilnis "Kristus kristīšana" (18. gs. 3. ceturk­snis), kur attēlota ainava ar strautu, kas tek pa klintīm, palmām, kas gan vairāk atgādina ozolus, 1111 druknām, mazliet neveiklām

figūrām. Šim darbam piemīt bērnišķīga naivitāte, teiksmainība, kas bieži manāma tautas tēlniecībā, jo baznīcas izdaiļošanā, neap­šaubāmi, piedalījušies šejienes amatnieki. Šobrīd dievnams ir Lat­gales pērle, mākslinieciski pilnīgākā baroka stila celtne visā Latvi­jā, tātad pārspēj pat Aglonas baziliku, tomēr tas maz apmeklēts, jo dievkalpojumi nenotiek poļu, bet gan "lauzītā krievu valodā". Ru­nājot te krieviski, bet Dievs tomēr esot jālūdz poļu valodā.

Ērģeles (1766-1769, 1809, 19. gs. otrā puse) vairs nedar­bojas, bet kādreiz bijis tā - "kad ērģeles skan, tās tevi apņem visapkārt un sajūta ir, ka Dievs ienāk sirdī".

Pirmo baznīcu reizē ar klosteri 1694. gadā uzcēla domini­kāņu ordeņa mūki, tās veidols tagad redzams kapsētas kapličā (ap 1800. g.), jo tā kopā ar klosteri nodega 1753. gada uguns­grēkā. Draudzes skola tika izveidota 1809. gadā, bet 1827. gadā atvērts dominikāņu klostera filozofijas "studiums". Baznīcā ap­glabāta viena no visu laiku dižākajām poļu dzejniecēm Kon- stance Benislavska (1747-1806). Pasienes pagastā dzimusi dramaturģe Māra Rītupc (1924), metālmākslinieks Haims Risins (1911-1998) un grafiķis Valentīns Ozoliņš (1927).

Protams, te bija arī poļu panu celtā pils. Kad vietējās pa­domju saimniecības administrācija bija nolaidusi pirmskara Lat­vijas robežsargu mītni (bijušajam kordonam 1996. gadā atklā­ta piemiņas zīme), tā pārcēlās uz pili, kur no 1926. gada bija skola, kad arī pils vairs nelikās pietiekoši komfortabla, tad ad­ministrācija iekārtojās bērnudārza ēkā. Tā gadās arī citur, bet Pasiene tomēr ir unikāla un skaista Latvijas vieta.