Neiepazītā Latvija

PRIEKŠVĀRDS

Mūsu pašu Latvijā ir vietas, kur desmitām reižu braukts vai pat iets garām un kas ne ar ko nav saistījušas uzmanību. Bieži pat kaimiņos dzīvojošie ir izbrīnīti, kad uzzina, kas te kādreiz noticis vai ar ko šī vieta atšķiras no citām. Grāmatas mērķis ir pievērst uzmanību tām vietām, kas nav īpaši iecienītas dzimtenes iepazinēju apmeklējumiem, dot lasītājam iespēju dziļāk ieskatīties apkārtējā, iegūstot pieredzi turpmākiem patstāvīgiem Latvijas apceļojumiem.

Laikam nav tas labākais skatīti dabu vien, tikai pilis vai baz­nīcas, pieminekļus vai dendroloģiskus parkus un daiļdārzus, ceļot pa teiku un nostāstu vietām. Autors iespēju robežās cenšas pievērsties kultūrvēsturiskajam un neparastajam aprakstāmajā teritorijā.Tas var būt pat tikai kāda pagasta mazs stūrītis, kur dažkārt vieglākas orientācijas dēļ stāstījums izkārtots lineārā secībā, kā gājiena maršruts. Grāmatā ir raksti, kas tematiski stāsta par kādu sakarību vai ko citu, kas attiecas uz plašu teritoriju, pat visu Latviju. Ir arī raksti, kur aprakstīts tikai viens objekts, kas var būt atsevišķa ēka, parks vai piemineklis.

Apraksta dažādošanai vietām izmantoti dzejas fragmenti, tei­ku un nostāstu satura īss pārstāsts, kam pievienotā norāde (LFK…) ir materiāla numurs Latviešu folkloras krātuves fondos. Grāmatas autora paša pierakstītie un krātuvē nodotie materiāli atpazīstami pēc šifra (LFK 2049, …). Teicēju atmiņa ari nav bezgalīga, lasītā­jam šādiem nostāstiem jāpieiet kritiski un tie nav jāuzskata par neapstrīdamu patiesību. Folkloristi labi zina, ka viens un tas pats notikums dažādu stāstnieku mutēs skan atšķirīgi, ar citām deta­ļām, arī celtņu datējumi dažādos avotos atšķiras. Aiz uzvārdiem iekavās doti dzīves gadi, aiz celtnēm - celšanas gads, aiz attēliem - fotografēšanas gads.

Atliek tikai novēlēt, lai pēc grāmatas izlasīšanas rastos vēlēša­nās kaut ko no minētā skatīt pašam savām acīm un, protams, lai būtu arī iespējas to izdarīt.

Autors ļoti pateicīgs par ieguldīto rūpīgo darbu grāmatas re­daktoram ģeogrāfam enciklopēdistam Uldim Placēnam (1934-2006), ar kuru bijusi ilgstoša sadarbība vairāk nekā 15 ga­du garumā. Sastādot vēres, problēmu gadījumā tieši viņš neatlaidīgi centās bibliotēkās noskaidrot kāda citāta vai dzejas rindu avotu.