Neiepazītā Latvija

KĀPĒC JūRAS CIEMAM APŠU VĀRDS?

Braucot no Slokas uz Kolku vai Talsiem gar jūrmalu, Tu­kuma rajonā vesels birums zvejniekciemu. Kurš no tiem inte­resantākais? Lai gan nākošais, Plieņciems, pazīstams kā pirmā vieta pie Baltijas jūras Latvijā, kur muižnieki jau no 1738. gada braukuši uz jūras peldēm (bet vietējie zvejnieki, kā savulaik man stāstīja Apšuciema Līgotnēs, it kā vispār nekad neejot uz jūru peldēties), interesantākais un vērtīgākais ir Apšuciems. Tas vis­labāk saglabājies un tā apbūve nav traucēta ar modernajiem mūs­laiku celtniecības un plānojuma principiem. Garām braucoša­jiem tas arī ir vismazāk pazīstamais ciems, jo no pašreizējās šo­sejas tikpat kā nav redzams. Taču jaunā šoseja Vila Veldres grā­matā1 , citējot vietējo vēstures zinātāju Jāni Smildziņu, nosauk­ta par "zelta ceļu".

Pagaru dzejoli "Apšuciems" ciemam veltījis arī Jeronīms Stulpāns2 :

Mākonis kad saulrietā deg sārts, Mani vajā rūgtens apses smārds, - Kāpēc jūras ciemam apšu vārds? Kādēļ esmu allaž garām braucis…

Ciems nosaukumu ieguvis no pirmajām šeit uzceltajām mā­jām - Apšas, Lcjapšas, Mazapšas (celtas 1745. gadā, vēlāk

atjaunotas). Izteiktas ari domas, ka šis nosaukums radies no lī­biešu valodas vārda apša - laiva. Taču tā tas nav tulkojams, kaut arī tikai dažus kilometrus attālumā, starp Klapkalnciemu un Ragaciemu, "Gausajā jūdzē" 13. gs. bija zemgaļu un lībiešu apdzīvoto teritoriju robeža. Savdabīgi, ka teikā3 nosaukums mčv ģināts skaidrot ar to, ka pēc lielā mēra pirmie viesi atbraukuši no Sāmsalas ar laivu, kas izskatījusies pēc abras.

No autobusu pieturas ceļš ved jūras virzienā, pa kreisi no tā aiz pirmās mājas - Mežmaļiem paceļas Svētkalns, tur kā senā kulta vietā kādreiz bijuši 9 akmeņi. Kāds lietuviešu senvietu pētnieks, starptautiska semināra dalībnieks, vairākus no tiem pa visu ciemu atradis, viens bijis iemūrēts vecā pirtiņā4 . Tagad apsūnojušā kalna vienā pusē stipri žuburota priede, otrā - žu­burots bērzs. Kalns pārvietojoties, no kādreizējā sakņu dārza nekas vairs nav palicis. Savulaik tajā atvērusies "liela sprauga"5 . Svētkalns bija Rotās dzīvojušās sertificētās dziednieces Eliza­betes Ķirules (1930-1994) iemīļota vieta. Dziednieces foto pēc viņas nāves Rasma Rozīte, kas Indijā apguvusi senās zinības, reliģiskās ceremonijas laikā iemetusi Gangas upē. E. Ķirule ap­glabāta Apšuciema kapos.

Apšuciemā aiz veikala ir arī kalns, ko sauc par Torņa kalnu, jo tajā bijis uzcelts liels tornis. Aiz Svētkalna pirmais ceļš pa kreisi aizved līdz Lejasbaļķīšiem - pasta ēkas, kur 1910. gadā atklāta t. s. ministrijas skola. Pēc 1. pasaules kara mācībām iz­mantoti arī Rusbergi.

Ceļu krustojumā Jaunlejapšas, Lielapšas. Tālāk tagadējā skola, kas celta ap 1745. gadu kā labības noliktava, jo tc savāk­tā apkārtējo muižnieku audzētā labība līdz Tukuma dzclzccļa ierīkošanai tālāk uz Rīgu vesta kuģos. Apšam tajā vietā bijusi siļķu sālītava. No 1913. līdz 1922. gadam ēkā darbojās konser­vu fabrika, tad to līdz 1928. gadam pārbūvēja par skolu. No 1979. līdz 1990. gadam ēka izmantota par atpūtas bāzi, tad skola atjaunota. Tā var lepoties ar labu pedagogu sastāvu. Kādā zaļo partijas kongresā ovācijas izsauca šīs partijas Apšuciema pirmorganizācija - ar biedriem vecumā no 3 līdz 15 gadiem6 .

Tālāk varam iet pa galveno ceļu, paralēli šosejai. Uzmanī­bu pievērš senatnīgā Jaunžubu ēka (1906). Starp vāgūzi un stalli atradusies veca klēts, kas kādreiz pārvesta no Cērkstes mui­žas. Iepretī Laivinieki, kur savulaik rīkotas pat izstādes - rādīti kokgriezēja Konstantīna Vcsmaņa, dzintara apstrādes māksli­nieka Ivara Vesmaņa un Tautas daiļamata meistares, ādas plas­tikas mākslinieces Dainas Vcsmanes darbi.

Kļaviņas agrāk sauktas par Mārtiņbaļķīšiem (vēl ir Silbaļ- ķīši, Jaunkalnbaļķīši, Jēkabbaļķīši, Plostbaļķīši, Jaunbaļķīši, Gal- baļķīši) - no baļķiem celtā guļbūve (19./20. gs. mija) 70. gados apšūta ar dēļiem. Nav saglabājies vecais griestu pārsegums: virs griestiem bijusi sūna, tad 10 cm biezs māla kleķa pakojums, virsū dēļi, kuriem viena puse bijusi pusapaļa. Siltumizolācija la­ba, taču bīstami smaga vecai ēkai. Saimniecības ēka gan pārvei­dota, jo tagadējais saimnieks gleznotājs Harijs Blunavs to iz­manto par darbnīcu. Pagalmā no pārzāģētas laivas veidots slie­tenis. Te uzstādīts arī keramisks dekors - Aijas Zīles diplom­darbs. Tepat tuvumā esot bijusi cita vasarnīca, kur kādreiz gai­dīts ciemos ķeizars, kas gan neesot atbraucis.

Apšuciemā palaikam dzīvojuši un strādājuši arī mākslinieki Oļģerts Jaunarājs, Pauls Duškins, Harijs Veldre, kuram ir eļļas gleznas "Ziema Apšuciemā" un "Apšuciema priedes saulrie­tā". Aiz Kļaviņām, sāņus uz jūras pusi, Vītoliņos, kādreiz atpūšas

mūsu varenākais bass, Vīnes operas solists Egils Šiliņš, starptau­tisku konkursu laureāts. Viņa māja pārbūvēta pirms 7 gadiem pēc paša ieceres. Mākslinieks saka: "Apšuciems dod man vislielāko re­laksāciju pēc lielās ārzemju burzmas, lielpilsētām. Atrodoties šeit, es vislabāk noņemu stresu". Netālu no Rotām atdalītie Rotkaļi (1995), kur tiešām dzīvo rotkalis, tautas daiļamata meistars Al­frēds Ķirulis. Rotas stāvējušas pašā kāpas galā, šajā divstāvu mājā bijis veikals, saieta telpa. 1. pasaules kara laikā tur stāvējusi kāda armija - rota, gaidījuši desantu. Tā kā ēka izcēlusies kā orientieris, tā nojaukta. Desanti Apšuciemam laikam pierasta lieta - jau 1605. gadā te izcēlušies krastā 4000 zviedru karavīru, par to stāsta • leģendas, piekraste vēl ilgi dēvēta par zviedru placi.

Pa ceļu uz priekšu, Ozolos, dzīvojusi keramiķe M. Meln- alksne. Kāpkalnos (1895) atrodas sena klēts, kura pie tam pēc vajadzības uz rullīšiem pārvietota pagalma robežās. Klētij uz­manību pievērš baļķu savienojums ēkas stūros.

Pie Dzītariem jānogriežas uz jūras pusi, kur redzama bij. zivju fabrika, tagad dzīvojamā ēka. Ja turpinātu ceļu taisni, tad iznāktu pie autobusu pieturas Medpunkts un Meiru mājām. Starp medpunktu un kempingu šosejas malā pie augstas kāpas redzams mazs strautiņš - Zīvartiņš. Stāsta7 , ka divas māsas un brālis nākuši te garām no balles un, ejot pāri Zīvartiņam, pie­minējuši, ka te spokojoties kādreiz nosistais jaunais puisis, kuru sitējs paglabājis zem tiltiņa. Kāds pēc tam šai vietā redzējis stai­gājam sievu ar mazu bērnu, cits - melnu suni. Kā gājēji suni piemin, tā kalniņā nožvākst un priekšā sēž melns suns spožām acīm. Brālis saka: "kā vilku piemin, tā vilks klāt". Vecākā māsa

nāk no muguras un prasa: "kur ir, parāti man ar!" Tā neredz. Nožvakst atkal un suns pazūd. Nosprieduši, ka būs no Meiru mājām atnācis, bet ejot Meiriem garām, redz, ka suns nāk pre­tī no būdas un rej.

Gar Zīvartiņa krastu šai pusē esot "taciņš", kur uz pašas kraujas augusi palīka Mīlestības priede. Tur visi jaunie apšciem- nieki vakara krēsliņā esot gājuši "pamīlēties drusciņ". Vai vēl tagad aug? Jau padzīvojušie stāsta, ka vairs neprotot atrast, lai­kam esot jau "par veciem"8 .

Cits nostāsts9 savukārt min, ka "starp Plieņciem un Apš- ciem atrodas Jēvāt upīt", kur kādreiz bijuši kapi, tāpēc tur agrāk spokojušies. Latvijas ūdensteču karte citu upīti te neuzrāda, var­būt, ka domāta viena un tā pati - vai mazums upju, kam pat desmit nosaukumu. Bet kempingā 1993. gadā tika ierīkots plud­males volejbola laukums.

Līgotnes (80. gadu sāk.) nav tautas celtniecības pieminek­lis, tās projektējusi arhitekte Vera Savisko. Te uzturējies kom­ponists Ģederts Ramans, kas ar Apšuciemu bija saistīts kopš 1962. gada, te tapušas viņa simfonijas. Māju tuvumā redzami seni zirgu staļļa pamati, te "komteses esot jājušas ar zirgiem". Cinīšos dzīvojis animācijas kino režisors Arvīds Noriņš (1924- 2004, apbedīts Apšuciema kapos). Uz Kuģiniekiem gan neska­tīsimies, tie šī senā zvejniekciema apbūve iederas tikai ar mājvār- du. Apšuciemā laikā no 1874. līdz 1904. gadam tika uzbūvēti 5 burinieki: Anna Maria, Gvido, Katarina, Kristap, Willens.

Uz Rīgas pusi aiz skolas nokļūstam pie lielas kāpas, kur, kā stāsta teikas10 kādreiz esot bijis līdzenums. Ik pēc simts ga­diem Jaungada naktī bijis jā­ziedo viena cilvēka dzīvība, tad varot dabūt tur aprakto naudas lādi. Zvejnieks Apša taisni divpadsmitos naktī aiz­gājis uz to vietu un teicis: "Nāc, naudiņ, nāc! Es tev do­šu savu veco Kaču (savu sievu)!" Naudas lāde jau

rūkdama nākusi augšā, te Āp­ša iesaucies: "Nāc, naudiņ, nāc! Es tev došu savu veco ka­ķi!'1 . Naudas lāde nogājusi at­kal zemē, un nu tur gadījies liels kalns. Naudu no tā laika nevar dabūt, tāpēc ejam tālāk uz Ap­šuciema kapiem.

Kapos, par kuriem raksta rakstnieks ]. Liepiņš savā dar­bā "Atmiņa par baznīcām", atrodas Apšuciema baptistu baznīca. Draudze sākusi darbību 1881. gadā un 1883. gadā Dārzbaļķīšos uzcelts lūgšanu nams, kas nopostīts 1. pasaules karā. Baznīca at­jaunota 1923. gadā, taču draudze savu darbību izbeiguši 1964. gadā, tad dievnamu izmantoja par kapliču, bet 1991. gadā draudze atjaunota.

Kapsētā ved vārti, kurus 1931. gadā cēlis Lejasbaļķīšu mā­ju īpašnieks J. Rusbergs. Vārtos uzstādīta plāksne ar viņa sace­rēto veltījumu dzejā "Apšciema kapiem". Pie otriem vārtiem (mums gan tic parādās kā pirmie) nelieli kvadrātveida posta­menti ar uz tiem novietotām lodēm. Tiesa, pirms dažiem ga­diem abu vārtu ķieģeļu daļa atjaunota. Kapos atrodas atjauno­tie un sakoptie Apšu dzimtas apbedījumi ar augstu mūra žogu apkārt, krustu ar datējumu "1896". Te apbedīts arī V. Veldres grāmatā minētais "vēstures zinātājs" Jānis Smildziņš, skolotāja un rakstniece Anrija (īst. vārdā Antonija Melnalksne, dz. Bērzi­ņa, 1877-1967), keramiķe Margita Melnalksne (1909-1989), kuru J. Liepiņš nosaucis11 par "smalkāko latviešu keramiķi, smalkāko Latvijas dabas izju- tēju". Par viņas apbedīšanu J. Liepiņš raksta, ka "mazā kap- sētiņa lūgšanu nama sānos tik dabiski vēra savu velēnu vā­ku, un cilvēks iegrima Dieva mūžīgajā mierā, ka izmisuma nebija un nebija nekāda dramatisma, kas tik gauži grauž sirdis parādes dievnamos un parādes kapsētās". Pieminekli Kojas zivju fabrikas direktoram Helmutam Skabcrgam (1927-1982) 1983. gadā veidojis tēlnieks Harijs Sprincis. Tepat apglabāti 1905. gada revolucionāri Hrnests Jātnieks un Jēkabs Bcķeris. Aiz baznīcas nedaudz pa labi redzama īpatna "erotiska" prie­de, ar diviem māzeriem sievietes krūšu veidā.

Nav tālu līdz jūrai, kur 1995. gada septembrī tika izpil­dīta dzejnieces Mirdzas Bendrupes (1910-1995) pēdējā vē­lēšanās - jūrā izkaisīt viņas pelnus. Dzejolī "Pie jūras"12 M. Bendrupe raksta:

Jūra manai miesai rada - asaru un asins sāla. J..ļ Krītu ceļos jūras priekšā: "Tevī zinu savu māti - Māci to, kā man vēl nava: dzelmes miera majestāti

Dzejniece Laima Līvena dzejolī "Apšuciemā"13 uzskata, ka Apšuciemā:

/../ aļģēm ir sava elpa te pat kaijas tik saldi kliedz te it visam ir sava jēga un tu pats sevi neaizliedz…

Vēres

1 Veldre V. Dzīve pie jūras. 2. No Kolkas līdz Ainažiem. Rīga, 1939.

2 Stulpāns J. Mana pļava. Rīga, 1981.

3 LFK 1835, 3376.

4 LFK2049, 871.

5 LFK 2049, 870.

6 LFK 2049, 873.

7 LFK 2049, 8.

8 LFK 2049, 874.

9 LFK 1835, 3275.

10 LFK 464, 5063.

11 Liepiņš J. Atmiņa par baznīcām. Rīga, 1992.

12 Bendrupe M. Dzīvība. Rīga, 1937.

13 Laikrakstā "Literatūra. Māksla. Mēs", 1997,41.