Neiepazītā Latvija

DUNDAGAS BAZNĪCA LAIKU GAITĀ

Dundagas pilī bijusi kapela, ko vēlāk izmantoja vācu drau­dze. Gan 1666., gan 1683. gadā minēts par jaunas kapelas cel­šanu blakus pils tornim. Dundagas mācītāja Jākoba .Fridriha Bankava dzejojumā par Dundagas pili1 1721. gadā minēts, ka tad jau tā izmantota par noliktavu. Tomēr baznīcu vēsturnieks E. Ķiploks atzīmē, ka dievkalpojumi kapelā turpinājušies līdz pat 1831. gadam, kad tā atzīta par nedrošu un dievkalpojumi tur pār­traukti. Tātad J. F. Bankava aprakstā minētā varētu būt bijusi pir­mā kapela, kas atradusies pils R stūri. Pils vārtu tornis tad izman­tots par zvanu torni. J. F. Bankavs raksta: "kapelas stūri esot divi zvani, no kuriem viens "ejot" un ziņojot stundas, bet otrs "stāvot" un aicinot tikai uz lūgšanām". Tātad jau tolaik tornī atradies me­hāniskais pulkstenis. Vēlāk Krišjānis Barons raksta2 : "Pils tornī ir pulkstenis, kas laiku rāda. Bet tas labprāt ar citiem šī laika pulk­steņiem negrib satikties, varbūt savā prātā par veciem bruņinieku laikiem domādams". J. F. Bankava aprakstītajā kapelā minēti ba­gātīgi rotāti soli, kancele, biktssols, altāris un daudzas gleznas. Iz­cils meistardarbs esot virs altāra ģipsī veidotais Jēzus tēls.

Dundagas pilī 1846. un 1853. gadā uzturējies gleznotājs J. Dērings. Jau pirmā apmeklējuma laikā kapela bijusi galīgi no­laista un nav izmantota, bet zāle pils R stūra otrajā stāvā, kur kādreiz noturēti dievkalpojumi latviešu zemniekiem, tad jau bi­jusi pārvērsta par teātra zāli. Protams, tad jau bija uzcelta paš­reizējā Dundagas baznīca.

Jau 1383. gadā minēts mācītājs Nicolaits. Ārpus pils 1721. gadā meistars Langhcims (no Jelgavas) uzcēla jau ot­ro koka baznīcu. Par to jau mācītājs J. F. Bankavs rakstā

"Dundaga, bruņi­nieku pils un privāt- muiža Kurzemē"3 min: "Ir trīs tilti, jau­ni un veci… Trešais uz pļavas, kur Zangheima kungs, pa­klausot savai sirds- balsij lika uzcelt baznīcu latviešiem, labāku kā veco, lai arī tiem būtu kur dziedāt, lūgt un pa­teikties dievam, dzī­vot ellei un visai pa­saulei par spīti. Arī tāpēc augstu pacel­sies mūsu tagadējā patrona slava un gods sakarā ar šo celtni. Šai celtnei ir tornis, kāds kopš lai­kiem nav skatīts, tas ir tik tiešām skaists, izrotāts no ārienes un iekšienes. Tornī stāv zvani, viens ir izrotāts ar katoļu uzrakstu un otru mūsu ordenim ir ziedojusi kāda dižciltīga sieviete [..]". Uzreiz jā­piebilst, ka tagadējais tornis celts tikai 1897. gadā. Par zva­niem runājot, jāprecizē, ka 1915. gadā 3 zvani noņemti un aizvesti uz Krieviju. Pēc kara no visiem Latvijā toreiz no­ņemtajiem zvaniem tika atgūta apmēram puse. Jaunu, Rīgā pie Svenna lietu, zvanu uzstāda 1925. gadā, tas noņemts vā­cu okupācijas laikā. Tagadējais zvans iegūts Dursupē un uz­stādīts 1995. gadā, tas liets 1926. gadā akciju sabiedrības "Tērauds" lietuvē Rīgā. Paliek neskaidrs, kādēļ J. F. Banka- va darbā minēts kāds Zangheims, jo vismaz abas pēdējās baz­nīcas lika celt Osten-Zakcni.

Ja kādam pļava baznīcas celšanai liekas "par prastu", tad teika4 gan stāsta: "Reiz agrāk, kur tagad Dundagas baznīca, ir bijusi kāda ķēniņa pils. ICādā dienā tai pilī salaulāja ķēniņa dēlu ar kādu princesi. Pienāca vakars. Apkalpotāji salikuši ēdienus uz galdiem un sākuši ēst. Te viens pieklauvējis trīs reizes pie durvīm un pils nogrimusi".

Taču baznīcas grimšana gaidāma arī nākotnē! Teika5 pa­redz, ka agrāk runāts, ka baznīca grimšot, kad būšot lieli svētki, vislielākie, kādi vispār iedzēri. Būšot baznīcā daudz, daudz cilvē­ku, un tur iekšā būšot septiņi brāļi, kuri nezināšot, ka esot brāļi. Un tad skriešot trīs reizes balts zaķis un baznīca nogrimšot!

Sevi mierināsim ar domu, kur tad šajos laikos radīsies tik daudz brāļu, gan jau nekas nenotiks. Bet citā teikā6 teikts: pa­priekš tas mūris aiz altāra pārplīsīšot trīs daļās. Pēc tam vienos

pirmajos svētkos, kad būšot daudz ļau­dis iekšā, tad "viņa" nogrimšot ar visiem cilvēkiem un mācītā­ju. Tas mūris jau esot pārplīsis (tā teikts 1930. gadā), jāgaida grimšana, un tad "būšot teikts patiesī­ba". Par to pašu vēs­ta arī cita teika7 .

Var atcerēties Nurmuižas baznīcu, kas tāpat atrodas Talsu rajonā, kurai jumtā auga bērziņš. Par to jau stāstīja, kad tas sasniegšot ra­tu ilkss resnumu, baznīca nogrimšot. Manuprāt, tas īstais

izmērs jau bija sasniegts, un, ja par nogrimšanu uzskata to, ka 80. gados draudze bija uz laiku pat atteikusies no dievnama, tad teikai bija taisnība. Bērziņa gan tur vairs nav, jo to "sodīja par arhitektūras pieminekļa bojāšanu".

Tagadējās baznīcas celtniecība pabeigta 1766. gadā. Līdz pat 20. gs. sākumam tā kalpoja gan vācu, gan latviešu draudzēm.

Iekšējā iekārta - altāris, kancele un kungu sols arī attieci­nāma uz 1766. gadu. Altāra retablu rotā ažūri kokgriezumi, jūtama rokoko stila ietekme. Kolonnas gar centrālo un sānu nišām. Virs antablementa skulptūra: no mākoņiem izliecies Dievs ar ticības un varas simboliem rokā. Centrālajā nišā Jaņa Rozentāla glezna "Lieldienas rīts" (1912). Sievietes ar pūpol- zariem gribējušas rotāt Kristus kapu, bet viņas pārsteidz baltā apmetnī tērptais Kristus, no kura tēla dveš liela cilvēcība un apskaidrība. Marijai pie kājām notupusies grēciniece Magdalē­na, zemē izlijusi svaidāmo zāļu krūka. Gleznas fonā pavasarīga Kurzemes ainava. J. Rozcntāls šajā altārgleznā pauž prieku par Pestītāja atgriešanos dzīvē. Dundagas pils īpašnieks barons Os- ten-Zakens vēstulē J. Rozentālam par gleznu raksta: "Tai ir vispārēja jūsmīga piekrišana un man Jums jāsaka, ka tā tiešām kļuvusi par jauku rotu Dundagas baznīcai". Pats mākslinieks uzskata, ka "nav nemaz tik viegli uzgleznot īsti labu altārglez­nu, jo tā paredzēta nevis izvēlētam īstam mākslas lietpratējam, bet gan visiem un ikvienam".

Ja nu vēl kāds nav ievērojis, ka gleznotāja vārds nav Jānis, bet Jānis, tad, lai tas labāk paliktu atmiņā, neliels Valdemāra Ancīša citāts: "Latviešiem nesamērīgi daudz Jāņu. Tādēļ kur­zemnieki darījuši gudri, kādu daļu no Jāņiem nosaukdami par Jāņiem. Jānis nav nekāda izloksnes forma Jānim, bet vārds ar gluži patstāvīgu leksisku jēgu. Agrāk Kurzemē nereti bijušas ģimenes, kur viens brālis Jānis, otrs - Jānis, bet reizēm vēl tre­šais - Žanis [,.]"8

Kungu sols novietots blakus kancelei. Ari tā kolonnas, logu un durvju pildiņi veidoti rokoko formās. Zelminī smalka mono- gramma ar uzrakstu u ANNO 1766". Kanceles korpusu balsta kolonna ar rokajiem - galvenajiem rokoko stila dekoratīvajiem elementiem. Aiz kungu sola novietots 1766. gadā darinātais krucifikss, kas savulaik stāvējis aiz altāra.

Pretī kancelei pie pretējās sienas 1935. gadā uzstādīta un iesvētīta piemiņas plāksne Latvijas Brīvības cīņās un 1. pasau­les karā kritušajiem draudzes locekļiem. So plāksni atklāja ar­mijas štāba priekšnieka palīgs ģenerālis R. Dambītis un iesvētī­ja prāvests A. Jaunzems. Tajā pašā gadā mākslinieka K. Miezī­ša vadībā telpas pārkrāsotas, pieskaņojot altārgleznai.

Baznīcas ērģeles ar 15 reģistriem būvētas 1859. gadā, tās darinājis draudzes loceklis Ansis Dinsbergs - viens no pirma­jiem latviešu ērģeļbūvētājiem, tas ir vienīgais viņa darinājums, kas saglabājies. Muzikālās kopskaņas ziņā ērģeles ir sulīgas, spē­cīgas, reģistros saskaņotas, izceļas ar kuplu un samtainu toni. 19. gs. ērģeļu prospektu apdare vienkāršojas, bet te mūs pār­steidz prospekta barokālā forma, vienkārša latviešu zemnieka mākslinieciskā intuīcija. Vēl jāpiebilst, ka A. Dinsbergs, vie­tējā skolotāja un rakstnieka Ernesta Dinsberga brālis, ērģel- būvi nav speciāli mācījies, tik "turējis acis vaļā". Metāla sta­bules gadsimta pirmajā pusē nomainītas ar Vācijā ražotajām. Ērģeles remontētas 1899., 1921.,' 1935. un 1992. gadā. Par to iesvētīšanu dažādi avoti min gan 1859. gada 6. oktobri, gan 1860. gada Lieldienas.

Savulaik par Dundagas baznīcas ērģelēm pierakstīta arī tei­ka9 , ka vienkāršu ļaužu vīrs, kas uztaisījis brīnišķīgas ērģeles, paredzējis arī taustiņu, kuru nospiežot, no ērģelēm iznākuši di­vi eņģeļi un dziedājuši līdz. Kungi gan skauduši, jo vācu ērģeļ- meistari nemācējuši tādas iztaisīt un izdūruši vai izdedzinājuši vīram acis un mūža otro pusi viņš pavadījis aklībā. Kad jutis pēdējo stundiņu tuvojamies, lūdzis, lai aizved pie ērģelēm, bet tad viņš izņēmis no tām dažus kauliņus, pazudusi skaistā skaņa un arī eņģeļi vairs nenākuši no ērģelēm. Līdzīga teika ir arī par 2. pasaules karā izpostītās Lestenes baznīcas ērģelēm (Lestenes baznīcas interjera fragmenti redzami ekspozīcijā Rundāles pils kompleksa staļļos).

Latvijas Vēstures muzeja kokskulptūru kolekcijā izstādīti trīs darbi no 1721. gadā celtās Dundagas baznīcas - divas tikumu alegorijas (ticība un cerība), kuras nav veidojis profesionāls kok­tēlnieks un, iespējams, ka tās darinātas pēc grafiskiem parau­giem. Vēl neprofesionālāks ir Osten-Zakenu un Brīlu laulību ģerbonis. Izteiktas domas, ka tie varētu būt koktēlnieka Joha- na Mertensa agrīnie darbi.

Baznīcas ciemiņi var atstāt atsauksmi viesu grāmatā, kurā pirmo ierakstu 1936. gada 2. augustā izdarījis tās dāvinātājs Valsts prezidents Kārlis Ulmanis.

Draudze ir atguvusi ēkas Pils ielā 10 un 12, kā arī mācītāj­muižu (18. gs. beigas) Vīdāles ielā 5 ar tās ēkām. Šo pastorātu rakstnieks Herberts Dorbe raksturojis šādi10 : "Mācītājmāja bija veclaicīga māja, celta "mūžīgiem laikiem" ar mansarda izbūvi, vienstāva, ar apakšstāvu - pagraba telpu, abos galos ieejas kal­potājiem un apmeklētājiem. Uz galveno parādes ieeju veda ak­mens kāpnes f..]". Šajā pastorātā dzimis ar Triju Zvaigžņu or­deni apbalvotais Kārlis Bērends (1887-1987, Parīzē, apglabāts Londonā), savulaik Latvijas sūtniecības padomnieks Parīzē.

Jāpiemin vēl daži Dundagas mācītāji. No 1672. līdz 1699. gadam (citi avoti min darbības sākumu 1696. g.) te kal­pojis Johans Višmanis, kas bija pirmais latviešu dzejas teorēti­ķis, vācu tautības latviešu garīgās dzejas autors. Viņš sarakstījis "Nevācu Opics jeb īss ievads latviešu dzejas mākslā"11 .

No 1711. līdz 1725. gadam Dundagas mācītājs ir vācietis Jākobs Bankavs, kuru jau pieminējām iepriekš. Viņš sarakstījis savulaik populārāko sprediķu grāmatu latviešu valodā12 , kuras pēdējais izdevums iznāca 20. gs. sākumā.

Kārlis Glēzers ir Dundagas mācītājs no 1830. gada līdz pat savai nāvei 1873. gadā. Viņam ir nopelni Kubeles skolas dibi­nāšanā un K. Dinsbcrģa izglītošanā, kurš 5 gadus bija viņa ku­čieris. Mācītājs darbojies ari Izglītības ministrijas sistēmā par skolu referentu.

Noslēgumā - vēl pavisam īsi par Dundagas pagastā dzimu­šajiem garīdzniekiem.

Kubeles skolā dzimis teoloģijas doktors Ludvigs Adamo- vičs (1884-1942), kas bijis arī izglītības ministrs; pētījis Latvi­jas baznīcas vēsturi. Mācītājs Hugo Maksimilians Grīvāns (1901) no 1977. gada pēc Krievijas soda nometnēm dzīvo Zviedrijā; publicējis grāmatu "Avju gans no Jaunarājiem"13 (1980). Ģipkā (tagad Rojas pagastā) dzimis Kandavas iecirkņa prā­vests Voldemārs Frišenfelds (1902-1991). Pūcēs dzimis mā­cītājs Kārlis Krūmājs (1909-1999), kurš strādājis par mācī­tāju līdz 85 gadu vecumam. Dundagā dzimis baptistu mācī­tājs Valdis Landmanis (1906-1994, ASV), viņš darbojies arī Vīdālē un Dundagā par jaunatnes pulciņa priekšnieku. Dun­dagas muižas dārznieka dēls Kārlis Ditrihs Vērts (1747-1811) bijis mācītājs Baldonē, Vecaucē un Īlē. Ģibzdē dzimis teo­loģijas doktors, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhi­bīskaps Teodors Grīnbergs (1870-1962).

Vēres

1 Dondangen, besungen im Jnbre 1721 vom Pastor Bankau. Žurnālā "Das Inland», 1855, 14.-16.

2 Laikrakstā "Pēterburgas Avīzes", 1862, 21.

3 Dondangen, Ritterscbloss und Privatgut in Kurland. Dorpat, 1855.

4 LFK 1048, 26.

5 LFK 1960,7181.

6 LFK 1048,2.

7 LFK 981, 1158.

8 Ancītis V. Saknes un galotnes. Rīga, 1981, 135.-136. lpp.

9 LFK 350, 980.

10 Dorbe H. Uguns logā. Rīga, 1976.

11 Wischmann ]. Der unteutsche Opitz oder kurze Anleitung zur lettiscben Dichtkunst. 1697.

12 Bankovs J. Latviski svētdienas darbi. 1725.

13 Grivāns H. M. Avju gans no Jaunarājiem. Zviedrijā, 1980.