Neiepazītā Latvija

RIKAVA

Rikava atrodas Rēzeknes rajonā. Nosaukums viegli sajau­cams ar Bikavu (Bvkova- latgaliešu izloksnē), kas ir agrākais Gaigalavas pagasta nosaukums. Latvijas valsts pastāvēšanas sā­kuma posmā vietvārdus centās latviskot, tā radās Gaigalavas vārds, kas varētu būt bijis pat kāds šīs vietas senāks nosaukums. Tāpat Rikavu iespējams sajaukt ar Preiļu rajona Bikovu, Šķil­bēnu pagastā savukārt atrodas Rekava. Runā, ka Rjkavas īpaš­niekam Rikām ar Rekavu varētu būt bijušas kādas īpašuma at­tiecības. Rekavā ir 32 km gara upīte, vārdā Rika.

Visā Latvijā pazīst ansambli "Rikava", ko jau 1954. gadā nodibināja folklorists Dr. Jānis Rozenbcrgs, kas savdabīgajos llikavas ļaudīs saklausīja bagātu folkloras materiāla avotu. An­sambli tālāk pašaizliedzīgi pilnveidoja skolotāja Tekla Tcicā- ne. Šis ansamblis nav vienkāršs folkloras ansamblis, jo neapro­bežojās ar dziedāšanu vien, bet jau no 1958. gada veidoja arī vietējo ļaužu dzīves etnogrāfiskus uzvedumus. Jāpiemin arī ilg­gadējais ansambļa dalībnieks Antons Plots, kas ansambļa, sko­las, baznīcas un citus vietējos notikumus iemūžina fotogrāfijās un filmiņās. Viņš dzīvo Rikavas Kalvu Mogonu (Magoņu) kal­nā savā sētā, kuru varam uzskatīt par saglabājamu etnogrāfisku Latgales sētu. Ansamblī piedalījusies ari dziesmu un teiku tei­cēja Fransuse Pekele (1886-1978).

Vecrikavā saimniekoja polis Riks. Nav īsti skaidrs, vai viņš uzvārdu pārņēmis no apdzīvotās vietas nosaukuma, vai Rikava savu nosaukumu guvusi no kunga uzvārda. Mēdz būt gan tā, gan otrādi. Ir ziņas, ka kādreiz Rikavu sauca par Baltiņu. Viļānu muižas īpašnieks Feliciāns Riks 1832. gadā, kad cara valdība

klosteri Viļānos slēdza, pārcē­lās uz šejieni, vietu, kas jau 1731. gadā bija atpirkta no Ja- novska, uzcēla pagaidu muižu un 1870. gadā sāka celt ari jau­no muižu - Rikavu.

1875. gadā pabeigtā pils ir sarkanu ķieģeļu divstāvu ēka ar grezni veidotu parādes fasādi un trīsstāvu ncogotiskas formas centrālo zelmini. Sā­kotnēji trešajā stāvā atradās vasaras dārzs. Tūlīt aiz parā­des durvīm, pie kurām ved zir­gu uzbrauktuve, ieejam palie­lā gaitenī, no kura uz otro stā­vu ved parādes kāpnes ar vir­potām koka koloniņām. Stās­ta1 ka pilnmēness naktīs ba­ronese Rika pieceļoties no kapličas un ejot augšā pa kāp­nēm uz savu guļamistabu. Ot­ras, t. s. ķēķa kāpnes, uz otro stāvu ir vienlaidus kāpnes, bez pagrieziena to vidusdaļā. Grez­nā "spoguļu" zāle saglabājusies tikai atmiņās. 1. pasaules kara laikā zālē bija stallis, 1944. gadā pilī bija vācu hos­pitālis. Apsildāmajos pagrabos sākotnēji dzīvojuši kalpotāji.

1926. gadā Riks ēku at­dāvināja mežniecībai, bet 1927. gadā uz pili tika pārcel­ta 1914. gadā dibinātā Rikavas

pamatskola (sākotnēji atradusies Casnovkā, tad Jaunrikavas Ža­gai nes), kas 1927. gadā pārorganizēta par sešklasīgu skolu. Tad tika pārmainīts ēkas plānojums. 1968. gadā skolai uzcelta piebūve no silikātķieģeļiem. Nevienai citai Rēzeknes rajona skolai, kā tikai Rikavā, uz jumta nedzīvo stārķi, bet citur Latvijā gan redzēts.

Saglabājies viens muižas vārtu stabs (droši vien citādi mūs­laiku transportam bijis par šauru), otrpus piebraucamajam ce­ļam atrodas bijusī pagaidu dzīvojamā ēka (19. gs. sākums). Tai iepretī bij. muižas kalpu māja, kas izmantota arī malkas glabā­šanai (tagad zēnu darbmācības kabineti). No muižas apbūves saglabājies mūra stallis-kūts un pārvaldnieka māja. Ne miņas vairs no apaļās koka klēts dārza malā ābolu uzglabāšanai. 2003. gadā pie pils atklāts Sv. Trīsvienības krusts (autors R. Dančs).

Starp pili un Livžankas upi, ko vietējie parasti sauca Lyu- zeņa, bijis rožu laukums, kuram apkārt celiņš. Tur, gaidī­dams braucējus, kučieris parasti izvingrinājis zirgam kājas, jo labi barots zirgs jau nevar mierā nostāvēt2 .

Interesanti, ka 1925. gadā, kad Rikava ietilpa Viļānu pa­gastā, 63,9% pagasta iedzīvotāju bija katoli, bet luterāņi tikai 0,1%. Vēlāk Rikavā reģistrēti arī 6 Mozus ticīgie.

Rjkavas Romas katoļu Dieva apredzības baznīca veltīta die­višķās providences gādībai. Pirmā baznīca te celta 18. gs. otra­jā pusē, tā bija Sv. Lavrentija kapela, kas atradās Viļānu-Bika- vas ceļa malā. Pašreizējā baznīca ir vienjoma ēka, kas celta no tuvējās Uguļovas māla ķieģeļiem 1829. gadā, Antonija Rika laikā (viņam baznīcas iekštelpās veltīta piemiņas plāksne altāra labajā pusē). Tās galvenajā fasādē katrā pusē divi pilastri, starp kuriem barokālas nišas, virs dzegas klasicisma frontons, virs ku­ra neliels četrstūrains tornītis.

Baznīcas iekštelpās gar altāra un sānu sienām pilastri. Logus ietver pusloka arkas, virs tiem urnas motīvs reljefa atveidojumā. Altāra rctablu veido divas kolonnas ar dorisko kapiteli, kas bal­sta uz priekšu izvirzītu frizi un dzegu. Lielajā altārī Dievmātes glezna. Prezbiteriju atdala no čuguna lieta balustrāde. Kreisajā sānu altārī glezna "Kristus parādīšanās Marijai Magdalēnai" -

baltā apmetnī tērptais Kristus ar rokām norāda uz degošo sirdi. Labajā sānu altārī glezna "Svētais Antonijs", kurā tas parādīts kopā ar Mariju. Sī altāra priekšā apglabāts baznīcas cēlājs Anto­nijs Riks.

Kancele novietota pie ziemeļu sienas, uzeja tajā caur sienu - reti izmantots veids. Pie sienām izvietotas 14 Krusta ceļa glez­nas, kas darinātas 19. gs. Divas altārgleznas arī attiecināmas uz

19. gs., bet Vissvētākās Jēzus Sirds altārglezna, iespējams, ir

20. gs. darinājums, bet nepabeigts.

Baznīcu aptver mūra žogs, kura stūros izvietoti paviljoni un nišas. Agrāk katru dienu, saulei lecot un rietot, zvanīja baznīcas zvans. Zvana skaņas bija dzirdamas ne tikai reliģiskajās ceremoni­jās, ar īpašām skumjām tās pavēstīja arī par kāda konkrēta cilvēka nāves ziņas saņemšanu3 .

Tautas gara mantu vācējas un teicējas Marijanas Aunas (1919-2003) pieraksti4 vēsta, ka Rikavas kapi ierīkoti viņas mā­tes Fransuses (Franciskas) Pekeles (1886-1978) agrīnajā dzīves posmā. Par kapu ierīkošanu stāstījis Antons Plots5 - kad dzem­dībās mirusi Gelcite (Helēna) Zamura, mācītājs atļāvis klajā vietā baznīcas tuvumā iemērīt kapa vietu. Stāsta, ka uz kapiem no

baznīcas vedot pazemes eja. Šī eja, ticamāk gan, ir fantā­zijas auglis, jo kapi atrodas ļoti zemā vietā, kad te glabājuši pirmo cilvēku, izraktajā kapā bijis ūdens.

Kapsētas centrā Riku dzim­tas kapliča. Tās pirmais stāvs mūra, ar pilastriem stūros, aug­šējo daļu vainago koka tornī- tis. Agrāk kapličā varēja ieiet un caur lodziņu 16 nišās apskatīt apbedījumus, taču tie tika iz­nīcināti 2. pasaules kara laikā.

Rikavas kapos apglabāta skolotāja, sabiedriskā darbi­niece un litcrāte Agnese Ga- ri-Jone (1897-1979, Rīgā), kura pēc 1. pasaules kara kopā ar Valēriju Seili Rēzeknē organizēja skolotāju sagatavošanas kur­sus. Viņas raksti atrodami daudzos'Latgales izdevumos, taču īpaši nopelni viņai ir K. Barona Latvju dainu (1921) latgalisko- šanā. Viņas arhīvs nodots Latgales kultūrvēstures muzejam.

Tautas atmiņā palicis arī mācītājs, kā šeit saka, baznīckungs, Jānis Višņcvskis, kas savācis ap 3000 tautasdziesmu, diemžēl pēc prāvesta nāves 1914. gadā "negudra mācītāja saimniece tās visas sadedzināja, neturēdama tautas dziesmas nekādā vērtē"6 . Te vēl apglabāti vairāki baznīckungi, Rikavas baznīcas ērģelnie­ce, kora vadītāja, vietējās skolas ticības mācības skolotāja Helē­na Pekelc (1928-1993).

Vecrikavu no Jaunrikavas atdala Rēzeknes upe. Veci ļau­dis nekad neteica Rēzekne, bet gan Rēsne (abi "e" izrunājami plati), parasti vienkārši - upe7 . 116 km garā Rēzekne iztek no Kaunatas ezera, lejtecē tajā Lubāna hidrotehnisko būvju izvei­došanas gaitā ievadīta Malta.

Rēzeknes upes krastos bija skaistas līču pļavas, kas tālāk pār­gāja plašās klānu pļavās, kuras vietējie iedzīvotāji sauca par Lejas pļavām. Pļavas Rēzeknes krastos apdzejojis Roberts Mūks dze­jolī "Plvust Rēzekne"8 :

Plyust Rēzekne pa zaļom zīdu pfovom, Un gaisus viļņoj mvrdzums naradzāts; Vyss Dīva krāšņums, cvlvākam kas sāts, Kai sārta līsme dag nu acim Tovom…

Siena laikā klānos sabrauca Kalna ļaudis uz ilgāku laiku savākt sienu, ko ragavu ceļā nogādāja mājās. Dažkārt esot braukuši dzie- dāmi. Tikai skaistu pļavu te vairs nav. Pāri lielajai upei pie Vecrika- vas bija 2 laipas, vienas iepretī Jokstiem, otras iepretī Kaļviem. Par tām rūpējās - palu laikā izņēma, lai neaiznes prom. Kad lielie pali beidzās, kādu laiku upei pāri cēla ar laivu bez maksas.

It kā nokļūt pāri upei pavisam vienkārši, bet senāk bija jā­prot slepus pārbēgt. Ja vienas muižas cilvēks nokļuvis pāri upei, tad, atrazdamies citas muižas teritorijā, bijis pasargāts no ie­priekšējā "kunga" vajāšanas9 . Tā kādreiz Ragauss no Vecrika- vas "Kolnasātvs" pārbēdzis pāri upei un izglābies no 25 ga­diem zaldātos. Tikai žēl, ka padomju laikā tas viņa dzimtu ne- paglāba no Omskas vai Tomskas. Godīgais zemnieks un amat­nieks pirms izvešanas ar asarām šķīrās no sava zirga Vecrikavā10 .

Te kādreiz bijis tā, ka aiz nepārejamiem, nepārbrienamiem purviem dzirdējuši gaiļus dziedam, bet kās tur dzīvo - nezinā­juši". Citādi gan sakari te pat ļoti tāli, pietiekot Stabroukas mežā pa tur esošo Mēness taku pusnaktī iet, varot "ļoti ātri nokļūt Ļeņingradā"12 . Kur tā ir, nereklamēsim, jo nav nekādas pārliecības, ka Sankt-Pēterburgas tuvumā būtu kāda cita taka, kur bez vīzas varētu droši nokļūt atpakaļ. Kas grib pa mežiem pastaigāt, labāk lai pameklē vietu Mihalku mežā, kur baronese Mihalina nogrimusi kopā ar triju zirgu pajūgu13 .

Jaunrikavas muižā līdz 2001. gadam bija saglabājusies saim­niecības ēka ar dzīvojamu vidusdaļu. Šai ēkai (sākotnēji rija, vēlāk lopu kūts) akmeņus no upes nesuši vietējie ļaudis - tik lielus, kādus ar rokām varēts panest14 . Ēkas centrālā daļa div­stāvu, ar izvirzījumu, kura centrā virs ieejas gotiska arka. Tur­pat liels, apaļš, jau sākotnēji aizmūrēts logs, virs arkas no ķieģeļiem izveidots bultai līdzīgs cilnis. Centrālās daļas augšstāvā agrāk dzīvojuši muižas strādnieki. Blakus ieejai pa kreisi ļoti neparas­tas formas logs. Ēkas galā gotiski iluzori logi.

Jaunrikavas muiža piederējusi Viļānu Janovska radiniekam. Vasarā te pilnā pansijā sabraukuši atpūtnieki no Rīgas. Pašu Ja- novski vietējie ļaudis saukuši par "kundzēnu", viņš bijis vien­kāršs un laipns, bet visu māžu dzīvojis neprecējies. Pēc nāves 20. gs. trīsdesmitajos gados viņš bez baznīcas ceremonijām pēc paša vēlēšanās apglabāts muižas parkā zem koka13 . Diemžēl 1997. gadā apbedījuma vietu man neviens vairs neprata parā­dīt, it kā koks esot gājis bojā?

Stāsta, ka Jaunrikavas muižkungs savulaik ticējis tam, ko no rīta pirmo ieraudzījis, kaut vai putniņam. Kalpi no rīta manīju­šies iegrozīt ceļus tā, lai ierauga pirmo viņu. Tad tam visu dienu klājies ļoti labi16 . 300 m no Jaunrikavas atradies Dūņu krogs (Dvunis). Tur mīlējuši iegriezties arī velni, kuru parādīšanās vien vēstījusi par kādu traģisku nāves gadījumu17 . Par otra, arī vairs neeksistējošā, Rikavas Baznīcas kroga velniem gan nav ziņu, laikam tiem traucējis baznīcas tuvums, jo krogs bijis tieši iepre­tī baznīcai. Ar Dūņu krogu saistās kāds nostāsts18 par jaunu meitu, kas nelaulāta bija mātes cerībās. Krogā vēlā stundā pa­rādījušies savādi kungi ar astēm, kas ēkā iestūmuši raudošo mei­tu: kādam jauneklim būšot kāzas. To redzējis arī meitas krust­tēvs, kas, tūlīt nobijies, drāžas uz krustmeitas mājām. Tur ier­auga krustmeitu mirušu - pati aizgājusi no dzīves.

Par ielaušanos lielinieku rindās un apjukuma sacelšanu to aizmugurē 1920. gada 11. janvārī Jaunrikavas muižas tuvumā ar Lāčplēša Kara ordeni apbalvots Varakļānu pagastā dzimu­šais Jānis Strods (1900- pēc 1941).

Vecrikavā uz 26 km garās Livžankas bija Muižas (vēlāk Samu- ša) dzirnavas, Jaunrikavā divreiz jaudīgākajās Marcinkeviča dzirna­vās ar trīsmetrigu aizsprostu tagad strādā ādu ģērēšanas cehs.). Ti- laks no Lielvārdes te iedarbinājis arī hidroelektrostaciju.

Uz Z no Jaunrikavas - Zagatņi, Joksti, Kalvi. Tie nav mā­ju nosaukumi, bet gan bijušie ciemi, kas sadalījušies pa viensē­tām. Piemēram, Kaļvos no apm. 30 sētām tagad palikušas 12.

Pats pirmais Kalvu iemītnieks bijis kalējs Plots (Pluots) ar 12 dēliem, kas visi esot pratuši kalēja darbu. No viņiem iz­augusi plaša dzimta.

Vairs tikai vītolu atvases atgādina Kalvu ciema Pekeļu mā­ju vietu, kur dzimis metālmākslinieks Vladislavs Pekelis (1921), kas savulaik izpildījis lielus pasūtījumus Kremļa Kongresu pilij Maskavā, metro staciju interjeriem.

Teikā19 stāstīts, ka Kalvu ciema Narāma kalnam, ko laiks jau nolīdzinājis, reiz redzēts pāri skrējām skaists zirgs. Tikai jāpie­skaras, lai zirgs sabirtu naudā. Toties pieskaroties zirgam ar jātnie­ku, kas dažkārt Jāņu naktī skrējis pa celiņu no Beļu krūmiem uz Solām, varēts "kļūt laimīgam"20 . Veca nauda esot "rādījusies" ari pie Lielā akmens, vecenītes veidolā21 , kas gribējusi, lai viņai no­slauka degunu. Turpat pie Lielā akmens cilvēkus bieži traucē­jis vadātājs22 . Vadātājs jau nav cilvēks vai kāds tēls, tas esot tāds spēks, kas tevi griež un groza, griež apkārt un tu netiec no tās vietas projām. Tikai, kad aizdzied gailis, attopies, kur esi23 .

Par pūķiem - lūk ko stāsta teicēja Marijana Auna24 , kas pati dzimusi Kaļvos: "Vēl manas mātes laikā dzīvojuši pūķi. Tie laidušies pa gaisu. Bijuši tādi kā gaiļi, ar spožām spalvām. Vairāk laidušies vakaros. Šie pūķi no kāda ņēmuši un citam nesuši mantu: graudus, vilnu u. c. Viņi laikam paši izvēlējušies no kā ņemt un kam nest. Tādu pūķi Kaļvos uz aroda malas turējusi Rubuļu Tekleite. Kāds to esot redzējis. Un vecais Ra- gauseits to redzējis laižamies pa gaisu. Tad ātri, ātri nolaidis bikses, parādījis pliku dibenu, un pūķis kaut kur nokritis.

Te ir tāds ticējums - "ja laimējas pūķim parādīt pliku dibe­nu, pūķim zūd spēks un viņš nokrīt".

Pie Jokstu un Kalvu robežas, Vējgrīstē, kas ir Rēzeknes upes stāvākais krasts, pusnaktī parādījies spoks-velns23 .

No Zagatņu ciema saglabājušās tikai divas mājas. Šajā cie­mā dzimis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Donāts Lazda (1893-1975). Jāpiemin arī Pleskavas (Pļuskovas) ciems ar sa­vu vecticībnieku baznīciņu - "cerkvu". Nosaukums nav "no gaisa grābts", te tiešām savulaik apmetušies vecticībnieki no tagadējā Pleskavas apgabala.

Netalaja Kurpinīku ciemā dzimis rakstnieks Jānis Klī- dzējs (1914-2000, Kanādā), kurš jau dažu mēnešu vecu­mā pārcēlies uz Sakstagala pagasta Livžām, tāpēc bieži tiek minēts, ka viņš cēlies no Sakstagala pagasta, jo rakst­nieka Klīdzēja vectēva mājas Kurpinīku ciemā nav saglabā­jušās. Tomēr - pie māju vie­tas ceļa malā ir krucifiksa pa­viljons, kur filmēti vieni no emocionālākajiem kadriem viņa darba "Cilvēka bērns"26 ekranizējumā (1991)- skats pie Krusta. Krucifiksa noju- mīti tur masīvas mūra kolonnas, starp tām neliela koka sētiņa. Pie masīva ozolkoka krusta piestiprināta Pestītāja figūra, griezta kokā ap 1854. gadu. Šis krucifikss kādreiz atradies rakstnieka J. Klīdzēja vectēva Donāta Klīdzēja māju pagalmā.

Vēres

1 LFK2049, 255.

2 LFK 2049, 856.

3 LFK 1779, 1401.

4 LFK 1779, 1401.

5 LFK 2049, 733.

6 LFK 1779, 1402.

7 LFK 1779, 1399.

8 Mūks R. Kad vairs nav govju. 1989.

9 LFK 1779, 1399.

10 LFK 1779, 1400.

11 LFK 1779, 1419.

12 LFK 2049, 257.

13 LFK 1850,9742.

14 LFK 1779, 1414.

15 LFK 1779, 1413.

1 LFK 1779, 1413.

2 LFK 1779, 1407.

3 LFK 1850, 10577.

4 LFK 1779, 1429. 3) LFK 1779, 1423.

21 LFK 1779, 1427.

22 LFK 1850, 533.

23 LFK 2049, 820.

* LFK 1779, 1426.

* LFK 1779, 313-4.

» Klīdzējs J. Cilvēka bērns. Čikāga, ASV, 1956.