Neiepazītā Latvija

NELAID SKURSTENI MEZA..

Šāds novēlējums nebūt nav dzirdēts no kāda psihiatriskās slimnīcas pacienta, kā pirmajā brīdī varētu likties. Tā neievēro­šana var dārgi maksāt, kā to norāda rakstnieks Vilis Veldre1 : ja Jūrkalnes zvejnieks brauc ar laivu uz Caurumu, kas ir 8 asu (17 m) dziļa zvejvieta, tad "skatās pēc Sakas brūža skursteņa, lai tas ieietu divos Labraga kokos. Nekad nedrīkst laist skursteni mežā, jo tad ir akmeņi 1111 var saplēst vadu. Ne vienam vien zvej­niekam akmeņos notrūkušas virves un vadiņš palicis jūrā ar vi­sām plekstēm". Padomājiet -jūrā taču nav orientieru, mazajām zvejas laivām tie bija jāmeklē krastā. Arī attālumus bieži nākas mērīt pēc airēšanas ilguma, bet zvejvietām bija visiem saprotami nosaukumi: Muižas kalva, Aplociņš, Aizkalva un citi. Laikiem mainoties, lietojot jau lielākus zvejas kuģus, mainījās arī zvejvie- tu nosaukumi. Mazāk poētisks ir Pohmcļplacis pie Ventspils, kas atradās vistuvāk jūras vārtiem, tikai 45 minūšu brauciena. Kā atzīmē Benita Laumane2 , uz turieni vīri parasti brauca, kad ir paģiras, kad kapteinim slikta dūša un slinkums tālāk braukt.

Savi nosaukumi ari krasta līcīšiem, ragiem. Tā Vitrupē pie Kut- kāju mājām ir akmeņains sēklis Kutkāja. Bet 200 111 attālumā no Kutkāju raga mežā ir neparasti šķautnains akmens, kas interesants ari tāpēc, ka tā garums divreiz pārsniedz platumu. Latviešu tautas­dziesmās sastopams nosaukums "jūras kāja", kas lietots līča nozī­mē, izloksnēs vārds "kāja" bieži lietots kā šaura zemes daļa, kas iestiepjas jūrā vai cirur. Bet kas ir Starpkājar Tāda atrodas Rojā un ir apmēram 300 m plata zvejvieta, kurai abās pusēs akmens sēkli.

Cilvēks jūrā varētu orientē­ties pēc piekrastes baznīcām, Mērsragā ir savs "Baznīcas sau­sums". Bet Ziemupes baznī­cai vispār nav torņa, jo bija bū­tiski ierobežota augstu 1111 mal­dinošu orientieru būve kuģu ceļu tuvumā. Vērgales novad­pētnieks Alfrēds Šnipke par šo

baznīcu stāsta3 , ka kādreiz bija īpašs peļņas veids - kurināt tumsā ugunis, lai burinieki nāk krastā, tad apkalpe iznīcināta un lau­pītāji tikuši pie mantas. Populāri esot bijis kurināt uguni baznīcu torņos, lai to nepieļautu Ziemupes baznīca palikusi bez torņa. 1748. gadā celtais dievnams tagad no Rundāles pils muzeja atguvis altāri un kanceli, kuri vēl senāki - no 1684. gada. En­gures jūrskolai ir bijis tornis, ko, sākoties 1. pasaules karam, vācieši nogāza, lai no jūras to neredzētu.

Katram nosaukumam jau ir kas pamatā - asociācija, kāds no­tikums. Sārnatē - Monopola baņķis, kur butes sarodas tikai saulei lecot un pazūd saulei rietot, kad arī šņabja bode (monopols) aizvē­ra savas durvis (19. gs. beigās). Kalifornija ir tepat pie Ventspils - kāds jūrnieks, daudz braukājis pa pasauli, sacījis, ka tās zivju bagā­tība viņam atgādina Kaliforniju. Ret tuvumā - Miroņu pagrabs, kur ar vadiņiem izvelk cilvēku kaulus no kāda kara laikā nogrimu­ša vācu kaujas kuģa. Ja zvejvietas nosaukumā iekļauta "rāva", tad saprotams, ka vieta akmeņaina. Carnikavā ir Bazaņurga - zvejas placis iepretī mazas upītes ietekai.

Starp citu, iedomāsimies, ka kāds, neveiksmīgs burātājs galīgi nomaldījies izkļūst krastā. Bet uz kuru pusi Rīga? Kauns taču pra­sīt. Tad vislabākā izeja 110 situācijas ir pavaicāt: "kā sauc šo strauti­ņu?" Jo - R-Vidzemē strauta nosaukumā būs vārdiņš "urga", bet Kurzemes piejūrā to sauks par "valku". U11 skaidrība klāt. Kaut gan - Upesgrīvā jūrā ietek upe, ko tās 28 kilometros paspēj dēvēt 12 dažādos nosaukumos: Sārcenes upe, Laidzes upe, Sārājupe, Si­lenes upe, Lāčupe, Sniķcrupe, Kalējupe, Dārtes upe, Mucupe, Jo- zupe, Uguņupe un lejtecē - Grīva. Jaunajai paaudzei Sniķcrupe

var izraisīt saldas konfekšgaršas izjūtas, bet te ir jāpaskaidro, ka par sniķeriem kādreiz sauca galdniekus, kas specializējušies zārku izgatavošanā.

Uz Z 110 Liepājas atrodas Šķēde. Tā ir viena no trim Latvijas Šķēdēm. Vēl viena Šķēde ir Talsu tuvumā un

trešā atrodas Saldus rajona Z daļā. Nosaukums varētu būt ra­dies no latviskās šķedenes (skaida), bet ticamāk, ka te varētu būt lejasvācu vārda "robeža" ietekme.

Ja Mclnsila nosaukumu prasīsim kādam vīram ar palieliem, teiksim 47. izmēra apaviem, saņemsim atbildi Mustanum. Un pa­reizi vien būs - tas ir šīs vietas lībiskais nosaukums. Tikai lībiešu, kas vienmēr liela auguma, paliek arvien mazāk, un viņiem pašiem arvien retāk iznāk savā starpā parunāt lībiski.

Saunaga mājvārds Nigliņi, kas Gunta Eniņa grāmatā "Te­pat Latvijā"4 diez kāpēc iekļuvis kā Migliņi, domājams, radies no personvārda Nicolaus saīsinātās formas Nijjlas (kas izplatīta Igaunijā). Agrāk gan mājas saukušās Melki. Sīkraga un Saunaga Pcnti saistāmi ar personvārda Renedectussaīsināto formu Renti. Slīteres rezervātā ir Roču upīte, ir arī Rodi mājas, kas, tulkojot no lībiešu valodas, nozīmē "zviedrs". Bet kā jums patīk šāds vietvārds (te dota tikai lībiskā nosaukuma tulkotā forma) - "De­gušā purva krasta puses kangars" Vaidē? Te gan jāatgādina, ka Slīteres rezervāta piekrastes daļā ir sastopama īpatnā kangaru- vigu ainava (kangari - šauras, garas apaugušas jūrai paralēlas kā­pas, starp tām ieplakas - vigas).

Kādam zvejnieku valodā neiesvaidītam svešiniekam, ar "jū­ras vilkiem" patērzējot, daudzi nosaukumi radīs apmulsumu. Bet, ja runa būs par zveju, vēl trakāk. Lūk, kā par zvejniecību savos bērnības gados stāsta Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas mu­zeja Vītolnieku filiāles uzraudze Ausma Brenča (1934): "Ap- striegtās ūdas ar ķočiem nesa uz jūru, kad vajadzēja ķudeli vilkt, citreiz ar drāgām. Lai zvejotu tubes, tika kabināts strikts. Kad tubes sanāca vairāk, tās ielaida īkastē"5 . Bet tas, kā šeit, Pa­pes Ķoņu ciemā, sauca vējus, cita ciema zvejniekiem varētu būt nesaprotami: āzenis, sakse- nis, launadzis, sāmenis u. c.

Neba vienmēr saprašanās panākama pat runājot skaidrā

latviešu valodā. Lūk, ko kādreiz stāstījis Teodors Skadiņš Košra- gā. Vecais cicminieks Zonags reiz atskārtis, ka izglītība cilvē­kam dod iespēju tikt pie fiziski vieglāka darba un viņam, kā vecam vīram, tas varētu būt noderīgi. Aizgājis uz Mazirbes sko­lu. Durvis bijušas aizslēgtas, Zonags klauvējis pie loga. -Kas par lietu? -Esmu atnācis mācīties.

Skolas pārzinis nopētījis veco Zonagu un atbildējis: -Mācīties? Mācīties agrāk vajadzēja nākt! Zonags gājis atpakaļ un teicis sievai: -Zini, šoreiz nekas nesanāca, rīt iešu agrāk. Nākamrīt sieva atkal sarūpējusi maizes kuli. Vēl tumsiņā Zo­nags klauvējis pie loga:

-Laidiet iekšā! Atnācu mācīties. Šoreiz agrāk. Pārzinis saskaities, bet tad aptvēra, kas par lietu: -Ek tu! Agrāk - tas ir jaunības dienās. Tad tev skolā vaja­dzēja nākt. Bet tu naktīs klaiņo un nedod cilvēkiem miera.

Savulaik man stāstīja gadījumu, kad kāds krieviski runājošs šoferis rādījis zīmīti ar nosaukumu "Pope", bet jautātais neva­rējis saprast, kur tāda Rorc meklējama, nemaz neiedomājoties, ka uz zīmītes uzrakstītais ir skaidrā latviešu valodā. ,

Dažādi apvidvārdi, specifiskie nosaukumi ir bagātība, kurai nedrīkstētu ļaut iet zudumā. Tie piešķir katrai vietai individua­litāti. Jo citādi var gadīties tāpat kā man, pirmo reizi Ukrainā nokļūstot. Kijevā nebija tikpat kā neviena uzraksta ukraiņu va­lodā. Es jutos piekrāpts un apmānīts, kad uz Kreščatika ielu tir­gotājs man "iesmērēja" Rīgā ražotu saldējumu. Neaizlaidīsim senos vietvārdus zudībā!

Vēres

1 Veldre V. Dzīve pie jūras. 1. No Nidas ciema līdz Kolkai. Rīga, 1938, 89. lpp.

2 Laumane B. Zeme, jūra, zvejvietas. Rīga, 1966.

3 LFK2049, 261.

4 Fniņš G. Tepat Latvijā. Rīga, 1984, 49. lpp.

5 LFK 2049, 262.