Neiepazītā Latvija - читать бесплатно онлайн полную версию книги автора Sigurds Rusmanis (UZ BURTNIEKIEM, BET GAR Ā M TIEM) #11

UZ BURTNIEKIEM, BET GARĀM TIEM

Parasti brauc uz Burtnieku centru, aplūko parku pie pilsdrupām, varbūt pa ceļam iegriežas ari vecajā Briedēs krogā, aplūkot zirgkopības ekspozīciju. No centra pāri Burtnieku ezeram var saskatīt arī Burtnieku baznīcu, kas šoreiz būs mūsu nesteidzīgā ceļojuma galapunkts.

Uz Burtniekiem jābrauc gar Varšavu - tā saucas kādas mājas Valmieras-Mazsalacas ceļa malā, tām tuvumā arī Romas. Kādreiz jau pirms Varšavām bija jāgriežas nost no lielā ceļa, pašreizējais Burtnieku ceļš (īstenībā Ozolu-Rencēnu ceļš) izveidots, domājams, 20. gs. sākumā. Pie īguma autobusu pieturas uz vecajiem mājas pamatiem uzceltas Ābelītes. Savulaik īgumā dzimis Vecpiebalgas meiteņu draudzes skolas vadītājs un Vecpiebalgas labdarības biedrības kora diriģents Kārlis Stakle (1851—r), kurš ir arī vairāku grāmatu autors.

Pa kreisi no krustojuma pie Ramšām atrodas Kapu kalns. Senā teikā stāstīts, ka tur bijusi "lepna" baznīca ar kapsētu. Pēc baznīcas bojāejas dievgalda vietā esot dēstīts liels bērzs (pēc cita nostāsta kādreizējo durvju priekšā). Pie tā kādreiz bijis uzraksts "Visi, kas te nāks, raudās". Pēc 1. pasaules kara to nocirtis kāds jaunsaimnieks. Blakus purva vietā bijis ezers, kur nogremdēts baznīcas zvans, kas pēc baznīcas nopostīšanas (varbūt arī "viesulis norāvis no torņa, jo tas zvanījis tikai bagātajiem") pusdienās un svētku dienās esot rūcis. Kā nu kurā teikā - vai baznīca nopostīta karos, vai ļaudis bijuši turīgi un izlaidīgi, līdz kādu nakti lielā pērkona negaisā baznīca nogrimusi kalnā. Nogrimis gan tikai tornis "ar pulksteni", bet pašu baznīcu pērkons tā saspārdījis, ka akmeņi izmētāti pa visu kalnu. Bez torņa kalns nav palicis, tagad tur ir ugunsnovērošanas tornis.

Kad met ar akmeni pret zemi, šis kalns skanot1 . Ja visur citur "dažādi brīnumi notiek" divpadsmitos, vai nu naktī vai dienā, tad šeit baznīcas zvans skanot Jāņu naktī pulksten vienpadsmitos2 . Ceļiniekiem naktīs te reizēm ejot nopakaļ melns sunītis. Tas bijis īguma svētkalns, kur aizaugušajā kalnā arvien vēl atrodami daudzi svētakmeņi. Pēc senām ziņām tur bijuši vai nu divi krustakmeņi, vai arī akmens plāksnes ar iekaltiem krustiem. Arheoloģijas pieminekļu sarakstā tas iekļauts kā Lantu viduslaiku kapsēta.

Rakstniekam Arturam Gobām valmieriete Meta Riba stāstījusi teiku, ka kalnā dzīvojis burvis (Ramšu māju saimnieka sencis), kuru nokaitinājušas čūskas. Tad nu burvis kalnu un tuvāko apkārtni apbūris, sacīdams: "Te nekad neviena čūska nedzīvos!" Cits nostāsts3 vēsta, ka netālu pie Vākšēniem Kūžēnu mājās zviedru kara laikā nakšņojis kāds zviedrs, laikam zviedru vai igauņu karavīrs. No rīta, kad piecēlies, izgājis ārā un, pateicībā, ka labi uzņemts, ir teicis: "Ciktāl manas acis visapkārt redz, jūs neredzēsiet nevienu rāpuli". Starp īguma un Ramšas kalniem esot bijusi upe, naktīs varēts dzirdēt, ka tur raganas vēlējoties4 .

Burtnieku ceļā pa labi norāde uz Zemturiem. Šī saimniecība 1999. gadā piedalījās "Sējēja" konkursā un piena lopkopības nozarē ieguva pirmo vietu. Višņevsku ģimene audzē arī smiltsērkšķus un gatavo 110 tiem eļļu un sulu. Vietā, kur tagad aug smiltsērkšķi, atrasta Rīgā kalta 14. gs. monēta. Šo māju, kādreizējās Seku muižas īpašuma, vecais nosaukums ir Punģis. Burtnieku pagastā ir sens teiciens: "Ja tu iesi gar Punģi, dabūsi ar klunģi"5 . Tuvumā arī Pun- ģa kalns - viens no trim pagasta augstākajiem pauguriem. Zemturos dzimis Daugavas Vanagu fonda valdes loceklis Kūris Birzgalis (1924), kurš 1989. gadā saņēmis Daugavas vanagu zelta krūšu nozīmi. Viņš ir Bradfordas Daugavas Vanagu organizācijas mūža biedrs, dzīvo Straumēnos, Anglijā.

Netālajos Rožkalnos (1925) neparastas monumentālas kāpnes uz bēniņu telpu.

No Celmiņu autobusu pieturas pa kreisi Seku pusmuiža, kuras dzīvojamā ēka aprakstīta 1688. gadā kā koka guļbūve ar salmu jumtu. Pašreizējā dzīvojamā ēka esot celta 1850. gadā vai agrāk, 110 māla kleķa ar vairāk kā 70 cm biezām ārsienām, kurām vidū tukšums, kas savienots ar skursteni ventilācijai. Iemītnieki 1998. gadā restaurējuši vecās durvis, durvju virsgaismas lodziņš saglabājies vēl senais. Nav saglabājusies lielā kūts ar noslēgto vidus pagalmu, tāpat kalpu māja un graudnieku dzīvojamā ēka.

Izrādās, šajā pusmuižā, kas kopā ar lielo Burtnieku muižu un vēl dažām citām mazajām muižām piederēja ievērojamajam krievu karavadonim ģenerālfeldmaršalam Pēterim Rumjancevam, no Krievijas atvesti dzimtcilvēki ražoja zeķes Krievijas galma vajadzībām, tā šī muižiņa dabūja Zeķu muižas nosaukumu. Zināms, ka 1772. gadā 110 "manufaktūras aizbēguši trīs zeķu fabrikanti, kopā ar turku Ahmedu". Teikā6 stāstīts, ka šī muiža piederējusi kādam padumjam kungam, kas vienmēr valkājis mazu micīti un, atnācis uz krogu, sēdējis "stedelē uz balkām".

Varbūt tas krogs bijis pie tagadējās Celmiņu mājas, kas celta 1929. gadā, ja ticam uzrakstam uz bēniņu telpas stenderes, kas gan neesot taisnība. Celmiņos jaunsaimnieks bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Liepiņš (1891, Burtnieku pagastā - 1957), kurš šajās mājās esot arī miris. Otrpus ceļam atradies Telastes krogs, jo te vesti garām lopi uz Valmieru un pie kroga bijusi apstāšanās. Pie ēkas "šilte" - 'leļasten Krug, kad krogs nojaukts, to gan teicējs nezināja7 .

Pie Celmiņiem un Šķetrām vecais ceļš agrāk iznācis uz tagadējās šosejas trases, gājis gar Mazslavecēniem, Lielslavecēniem un Zemturiem.

Pa kreisi ejošais ceļš pāri Briedēs upei (kādreizējā Līdece) ved Mazsalacas šosejas virzienā. Jāsaka, ka upes nosaukums, iespējams, cēlics no muižnieka Vredes vārda, jo latvietim nemaz nav tik "parocīgi" izrunāt šādu uzvārdu, tāpēc iespējams, gan muiža, gan upe sākta saukt par Briedi. Pie šī ceļa atrodas Briedupes, kas 20. gs. 30. gados uzceltas Knādu vietā. Knādes saistītas ar pirmo dokumentāli izpētīto dzimtu Burtniekos - Bro- žiem, kuros ciltstēvs Lībis dzimis 1720. gadā.

Pie Beku autobusu pieturas vēl pirms 20 gadiem bijusi apdzīvota kroga ēka, tagad tur Līvānu māja. 600 m tālāk nogriežas ceļš uz Jaunmeirēniem. Tiem blakus esošie Meirēni tagad sabrukuši, labas saimniecības ēkas nokurinātas malkā. Tur dzimis mācītājs Jānis Meirens (1868-1948). Kalpojis Sv. Jāņa draudzē Rīgā, apbalvots ar zelta amata krustu un Triju Zvaigžņu ordeni. Jaunmeirēnos dzirdēju šādu teiku8 : Burtnieku ezera malā dzīvojis burvis, kas esot teicis, ka 300 gadus te līdz Īguma-Burtnieku ceļam

nebūšot čūsku. Vecā Jaunmei- rēnu saimniece sacījusi, ka te nekad čūskas nav bijušas, otrā pusē to ka biezs. Pirmoreiz te čūska redzēta 2000. gadā, vai nu 300 gadi pagājuši, vai stārķis atnesis.

Pa labi gar Zoļicm iet ceļš uz Rubām. Māju zeme iemērīta 1865.-186/. gados, vecā 1865. gadā izdotā bībelē ir 1873. gadā ierakstīts veltījums Rubām, tātad šajā laikā mājas arī būs celtas. Te dzimis matemātiķis un mašīnu inženieris, LU docents Kārlis Zalts (1885-1958), kurš sarakstījis 8 mašīnraksta sējumus ar savām atmiņām, pirmajos sējumos aprakstīts Burtnieku laiks, sīki izklāstīts māju plānojums. Ir sējums "Repatriantu vagons" - atmiņas par Drēzdeni 1944. un 1945. gadā. Daži sējumi atrodas llubās, kur dzīvo Ilga Zalte - K. Zalta brāļa mazmeita. Viņas vecaistēvs tajos laikos, kad vēl bija zelta monētas un sudraba rubļi, izurbis klēts sienā caurumu, kuru piepildījis ar monētām, un aizsitis tapu priekšā. Kad tas atklāts, tad meklējuši pa visām tapiņām un par zelta naudu "izraisījuši viņas tēvam un mātei kāzas"9 .

K. Zaltam ir daudz zinātnisku publikāciju - par darbu "Kumeliņš latviešu tautas dziesmās"10 saņēmis Krišjāņa Barona prēmiju.

200 m aiz Rubu ceļa gala 550 m no šosejas pa kreisi mežā atrodas Meldūkas purva (Zoļu) dižakmens. 2,0 m augsta akmens daļa redzama virs zemes, taču ievērojams tā apjoms atrodas arī zem zemes. Tā apkārtmērs ap 14,6 m. Meldūkas purvs esot bijušais ezers. Kā raksta Guntis Eniņš11 , "senāk te visādu čūsku un īpaši odžu esot bijis ka mudž. Tad barons pieaicinājis

zintnieku, lai tas šos aizdabū prom. Tanī zemes daļā, starp Ei- ķenes un Briedes upēm, cik zintnieks vienas dienas laikā ar kājām varējis apiet, visas čūskas pazudušas un nav arī šodien, kaut citur apkārtnē čūsku ir daudz". Tas jau ceturtais variants čūsku trūkuma izskaidrojumam, bet ar ko tas ir saistīts patiesībā?

Tālāk ceļa malā redzama divstāvu ēka - Penči. Penči ir sens latvisks mājvārds. Kādreiz tam bijušas vairākas nozīmes: savē- lums, vēders vai kauslis. Sajā ēkā, kādreizējā nespējnieku namā, trūkumā dzīvojis un miris skolotājs un tulkotājs Jēkabs Māsēns (1844-1927). Piemiņas plāksne pie nama atklāta 1994. gadā.

Savulaik mācītājs braucis nespējniekiem "pātarus turēt". Kā stāsta A. Bormanis12 , Reinis Birzgalis esot izdomājis tādu joku: zinādams, ka mācītājs brauks pie nespējniekiem, paņēmis tikai mēslu vedamajā laikā lietojamos ratus, zirdziņu ielicis vissliktākajā aizjūgā, bet pats uzvilcis godību uzvalku - fraku, ar tādām kā astēm aizmugurē. Tās ļipas pārlicis aizmugurē ratiem, lai karājas zemē, un braucis mācītājam pretī. Mācītājs Meijers noskatījies ar lielu nepatiku un teicis: - Bet, ja šitas notiek pie zaļa koka, kas tad vēl nu pie kaltuša nenotiek! Te jāpiebilst, ka mācītājs Reinholds Meijers kalpojis Burtnieku draudzē no 1910. līdz 1934. gadam. Blakus 19. gs. celtā Penču vienstāva dzīvojamā māja.

Netālajos Aizvējos dzīvojis skolotājs Jānis Bikše (1907- 1992), kurš bija atzīts biškopis, arī skolēnu spēlēto ludziņu režisors, Dārzkopības biedrības Burtnieku nodaļas izveidotājs. Burtniecietis Dzintars Vītols viņam veltījis dzejoli, divas rindiņas no kura skan:

Visās takās, kur iets, jauni dārzi pret sauli tiecas /.. /

Skolotāja izaudzēto vienu no lielākajām klematis kolekcijām Latvijā (vairāk kā 140 šķirnes) turpina kopt viņa mazdēls, arī Jānis Bikše. Pie mājām (1956. gadā pārbūvētā rija) aug arī varens osis 3,9 m apkārtmērā. Turpat 1788. gadā celtā klētiņa.

Pa kreisi no šosejas Penča kalniņā atrodas Burtnieku Ausekļa vidusskola (padomju laikā internātskola). Ar ķieģeļiem apmūrētā koka ēka celta pēc K. Vinkmaņa projekta pakāpeniski no 1928. līdz 1936. gadam, taču iesvētīšana notikusi jau 1930. gadā. Ēkas ceļa pusē pie vidējās šķērssienas iemūrēta stikla urna ar vēsturisku aprakstu. Par skolas pārzini no 1930. līdz 1936. gadam strādājis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Roķis (1888-1938). Gan J. Biksēm, gan E. Roķim pie skolas ieejas uzstādītas piemiņas plāksnes. Skolas D galā iepretī pārziņa dzīvoklim tika iestādīti trīs ozoliņi, kas veltīti skolai, Sarkanā Krusta pulciņam un mazpulkam. Šajā ēkā ari darbojas A. Kin- dzuļa vadītais Burtnieku skolu muzejs (atklāts 1995. gadā).

100 m uz DA no skolas stadiona atrodas Velna kalns, kur Eiķinupes stāvajā kraujā ir apmēram 30 x 20 m liels ierobs, no kura iztek avotiņš. Te varam mēģināt saskatīt divu Velna nagu iespiedumus. Teikā13 teikts, ka Velns cirtis Meldūkas purva dižakmeni, bet iedziedājies gailis, un velnam skrienot kāja aizķērušies šajā dūksnainajā vietā.

Uz priekšu pa kreisi nostāk no ceļa redzami Garklāvi, kur 1778. gadā uzcelts brāļu draudžu saiešanas nams Miernami, kuru esot apmeklējis pat Garlībs Merķclis. 1792. gadā Vidzemē bija zināmi 42 hcrnhūtiešu brāļu draudžu saiešanu nami, Burtnieku distriktā ietilpa Garklāvu, Celma, Briežu un Birzgaļu saiešanu vietas. 19. gs. 40.-50. gados Burtnieku hernhūtieši bija vieni no aktīvākajiem Baltijā, svētku reizēs abi saiešanu nami - Garklāvu un Kanču - nevarēja uzņemt visus pasākuma apmeklētājus. Ja citur par skolu klasēm parasti izmantoja zemnieku sētu pirtis un riju kambarus, burtniecieši mācījās brāļu draudzes saieta nama plašajās telpās, kur pēc 1764. gadā sastādītās "Burtnieku skolas bērnu grāmatas" Eiķina, Zvārtes, Cālīša un Rūtes muižiņu bērnus mācīja Stiekas Jānis.

Par Garklāvu uzvārda rašanos stāsta teika14 : "kur tagad Garklāvu mājas, agrāk dzīvojis garais Klāvs. Zviedru kara laikā pie garā Klāva griezies kāds zviedru komandieris un lūdzis, lai viņu paslēpj no ienaidnieka. Tad garais Klāvs, kas toreiz bija Garklāva muižā par stārastu, noslēpis šo zviedru virsnieku Meldūkas purva malā kartupeļu bedrē, tagadējās Zundas māju robežās. Ēdinājis to slepeni, nevienam nezinot.

Pēc kara beigām šis noslēptais virsnieks uzdāvinājis Garklā- vu muižu garajam Klāvam".

Cita teika vēsta15 , ka Garklāvu apkārtnē bija lieli meži, eglēs "cilvēkiem rādījušies naudas kubuliņi". Kam vajadzējis naudu, tas aizgājis pie kubuliņa aizņemties. Naudu tikai vajadzējis laikā atdot. Ja neatdod, mocījis Velns. Saimnieks turējis Velnu ieslēgtu kastē.

Pie ceļu krustojuma redzamie Arāji esot celti zviedru laikā kā kazarma. Tur kopš 1857. gada darbojusies pirmā Burtnieku pagasta skola. Tiem pretī diemžēl nav saglabājusies krietni jaunāka celtne - Latviešu zemnieku savienības nams "Līdums", kura būvi no 1922. līdz 1926. gadam vadījis arhitekts Viktors Stams. Tā gājusi bojā kara laikā.

0,5 km attālumā Pidriķa virzienā Riekstiņi - 19. gs. beigu celtne, kurai vienā galā bijis krogs, otrā - dzirnavas uz Kiķin- upes. Pie 60. gadu sākumā atjaunotās mājas ceļam pretējā pusē akmens ar uzrakstu "1918", tā nozīme nav zināma. Tālāk pa Pidriķa ceļu, pēc 1,3 km pie ozola ceļmalā nogriežoties pa kreisi uz Irbēniem (kādreizējie Speķi), var nokļūt pie Mellaču akmens, starp kura divām daļām 1993. gadā atjaunoja Maurupītes tecējumu, ko savulaik likvidēja melioratori. Teika16 stāsta par robežu

dalīšanu starp diviem saimniekiem un pērkonu, kas akmeni saspēris, pēc tam saimnieki vairs nav strīdējušies, kuram šis akmens tiks par kapakmeni17 . Cits variants18 vēsta, ka abi strīdējušies, kuram upīte pieder. Vēl viena versija ir,19 ka tas ir "Mīlas akmens" - divas pusītes satiekas un nešķiras.

Mellaču akmens (2001)

Atgriežoties uz Rencēnu šosejas, priekšā nevar nepamanīt bijušo slimnīcas ēku Silmačus, ko 1934. gadā par saviem līdzekļiem kā doktorātu uzcēla Peives mājas saimnieka dēls ārsts Ludvigs Zeltkaļus, kas emigrācijā dzīvoja Kalamazū Mičiganas štatā, ASV. Slimnīcu izveidoja tagadējais Rīgas Stradiņa universitātes

profesors Ivars Šiliņš (1931), kam tā bija pirmā darbavieta (1956-1958) pēc augstskolas beigšanas. Slimnīca darbojās līdz 1973. gadam. Tagadējās poliklīnikas apstādījumos aug interesanti koki: parastās priedes pundurforma, nokarenā goba, piramidālās tūjas, kalnu priede u. c.

Pretējā šosejas pusē nogriežas ceļš uz kādreizējo Eiķina muižu. Sens muižas nosaukums ir Brosemoise, kur lībiešu vārds moi- se rāda, ka muiža iekopta agrākajā lībju kunga sētas vietā. Nostāsts vēsta, ka kņazs Grigorijs Potjomkins, Katrīnas Lielās favorīts, te izveidojis "Mazo Pētcrhofu", kur pārgulēt carienei20 . Valdnieces sagaidīšanā no apkārtnes saaicinātas skaistas meitenes baltās kleitās, kas ziediem rokās stāvējušas no Ausmas kroga līdz muižai21 , pēc cita nostāsta22 no Burtnieku muižas līdz Ei- ķinmuižai. Tas carienei ļoti paticis, un viņa izteikusi vēlēšanos, lai tur, kur stāvējušas meitenes, tiktu iestādītas liepas. Burtnieku barons Sleidars (te teikā kļūda, pareizs uzvārds ir Srēders) tajā pašā naktī to realizējis. Vēl tagad muižā ved divas alejas - viena liepu, otra ozolu. Pret mājas verandu kādreiz esot audzis pat Katrīnas stādīts bērzs. Bet bērza koka krēsls, kurā sēdējusi ķeizariene, pēc tam nonācis saiešanas namā, kur uz tā sēdējuši tētiņi.

Te līdz 1994. gadam atradusies aptieka, kas minēta jau 1906. gadā izdotajā konversācijas vārdnīcā (Arnis Vīksna gan raksta, ka Burtnieku aptieka dibināta 1892. gadā, strādājusi līdz 1903. gadam, atjaunota 1922. gadā23 ). Dīķa augšgalā bija līkloču kanāli, kas izveidoja 4 saliņas. No saliņas uz saliņu veda tiltiņi ar nemizotu bērzu margām. Vietā, no kuras visskaistākais skats uz dīķi, bijis balts apaļš paviljons. Eiķina muižā 1914. un no 1918. līdz 1930. gadam darbojusies skola.

Eiķina muižas pusgraudnieka ģimenē Lieplejās, tikpat kā blakus aptiekai, māju pirtī dzimis izglītības darbinieks Mārtiņš Celms (1888-1972, Ņujorkā, ASV), pārapbedīts Rīgā, I Meža

kapos. Viņš ir vairāku matemātikas mācību grāmatu autors, kas rakstītas gan Latvijā, gan trimdā. M. Celma kultūrvēsturiskais stāsts par Burtnieku novadu24 ir patiess, neizskaistināts, neap- jūsmots Burtnieku novada sūro gada laiku darbu ikdienas īstenības tēlojums, iznākusi arī grāmata "Skolotāja atmiņas"25 . Liep- lejās 1996. gadā atklāja piemiņas plāksni. Tieši Liepleju mājās esot bijusi ķeizarienes Katrīnas naktsmītnes vieta.

Muižas aleja šoseju šķērso pie bijušā Ausmas kroga, kas te bijis jau no 1516. gada. Tagad tā vietā veikals. Šeit šoseja šķērso arī 15 km garo Eiķinupi. Kādreiz tā saucās Lakstene (tie, kas lasījuši Imanta Ziedoņa grāmatu "Tik un tā", atcerēsies arī Lak- stenes kalnu Madlienas novadā), tāpat kā muiža, kas jauno nosaukumu ieguvusi no Heidenenu dzimtas. Bet tilts šajā vietā kādreiz saukts par Lielo tiltu. Tumsā ejot gar upi, varot redzēt velnu lāpot kažoku26 .

Aiz tilta pa kreisi Negurskas, kas minētas jau vecajās zviedru kartēs, nosaukums poļu valodā nozīmē "piekalnīte", "mazkalni- ņi". Tagad uz vecajiem pamatiem jauna ēka, kur dzīvo Laimonis Zālītis, grāmatas "Burtnieki likteņgriežos" autors27 .

Viļķu rija (2001)

Tālāk atkal krustojums. Ceļš pa labi aicina uz Zvārtes karjeru. Zvārtes pusmuižā dzimis gratiķis, aktieris un režisors Reinis Birzgalis (1907-1990, Bostonā, ASV), varbūt kāds atcerēsies viņa raksturīgās ilustrācijas latviešu tautas dziesmām28 . Pa ceļam vērts taisīt līkumus. Aleja pa labi ieved bijušajā Cāļu pusmuižā; par ozolu tās ceļa galā teika29 stāsta, ka Pērkons nospēris tā dobumā paslēpušos muižas kalpu. Pirmās agrārreformas laikā Cāļu pusmuižas vietā izveidojās 2 jaunsaimniecības: Ozolnieki un Riekstlejas, pēdējās dzimis literatūrvēsturnieks un grāmatniecības darbinieks Ivars Riekstiņš (1936). Pa kreisi no ceļa Viļķos 19. gs. (uz stenderes gan uzskrāpēts- 1903) rija ar platām četrslīpju jumta pārka- rēm, te saglabājusies ari rijas krāsns.

Pa labi - Ennītes (1924), kuru iepriekšējā māja nodegusi. Te tīrumā bijušas trīs resnas liepas, kuras esot "nopostījušas kopsaimniecības govis". Savulaik pie tām kartupeļu bedrē redzēts galvaskauss. Kā stāsta A. Bormanis30 , tur esot kāvušies zviedri ar poļiem, varbūt ar krieviem. Garklāvs, kura trīs meitas te esot nogalinātas, viņas te esot apracis un uzstādījis trīs liepas.

Tālāk no ceļa tikai drupas palikušas no Sutnikām, kur dzīvojis profesors siltumtehniķis Jānis Āboliņš (1902-1990). Teika31 stāsta, ka Sutnikās dzīvojis kāds saimnieks, kas bieži mīlējis krogā pasēdēt. Kādreiz, nākdams no kroga, stāstījis, ka esot ar pašu Velnu plēsies. Mājnieki gājuši skatīties, bet redzējuši tikai lielu, izplūkātu cini. Aku pie mājām esot racis tas pats Velns32 .

Vēl tālāk, pa labi no ceļa iepretim Zvārtēm jāpiemin Zaķīšu mežsargmājas komplekss (18-20. gs.), kur rija (18. gs.) diemžēl gājusi bojā. R. Birzgalis minējis33 "rimi" par pagasta mājām, divas rindas no tās skan tā:

Meža sargu Zaķīt' sauc,

Zvārtes muižā puiku daudz.

Par katru māju tur pateikts raksturīgākais. Tiešām, Zvārtu četrpadsmit puikas darīja ne vien darbus, bet arī nedarbus. Vēl fragments no "Šoreiz - bez grima" (1957. gadā R. Birzgalim Čikāgā iznāca grāmata "Grimēšanās pamatmācība"): "Atnāk Zaķīšu puikas un stāsta, ka viņu tēvs esot sūdzējies par pirtiņu. Tā esot veca un drīz būšot jānoplēš. "Būtu to kāds nodedzinājis!" - tā viņu tēvs esot teicis. Oho! To tik mums vajadzēja dzirdēt! Sapulcējāmies uz apspriedi un nolēmām Līgo vakarā pirtiņu nosvilināt. Domāts - darīts. Pirtiņa dega kā jāņuguns gaišās liesmās. Bet tad atskrēja vecais Zaķītis un brēca: "Palaidņi! Huligāni! Gadu par ātru jūs to nodedzinājāt [..]"

Zvārtu pusmuižu no Burtnieku barona Šrēdera rentēja R. Birzgaļa tēvs Eduards, kas bija arī prasmīgs būvgaldnieks, viņš vecā koka ērbēģa vietā (tur savulaik bijis krodziņš) uzcēla akmens māju ar sarkanu dakstiņu jumtu, kūti, stalli, riju. Kā pēdējo ap 1900. gadu cēla riju. Piemiņas plāksne R. Birzgalim atklāta 1997. gadā.

Uz priekšu pa labi no ceļa ābeļdārza malā atrodas senais Zvārtu akmens ar iekaltiem gadskaitļiem "1600" un "1843", kur pirmais no tiem ir visvecākais akmenī iekaltais gadskaitlis Latvijā, kas gan var izrādīties viltojums. Domājams, ka akmens bijis paredzēts kādas robežas apzīmēšanai.

Zvārtu apkaimē vēl divas pieminamas mājas. Birzgaļos jaunsaimnieks bijis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Alberts Kažociņš (dzimis 1894. gadā - piespriests nāvessods 1942. gadā Krievijā). Airītes ir Džarcānu dzimtas vasaras mājas - Nopelniem bagātais sporta meistars riteņbraucējs Alberts Džarcāns 1948. gadā bija PSRS rekordists gan 50 km, gan 100 km individuālajos braucienos. Sporta meistari ir arī Anita, Aivars, Gints, Pēteris un Svetlana Džarcāni. 1996. gadā no Rīgas līdz Airitēm 117 km garumā notika riteņbraucēju sacensības.

Atgriežoties uz Rencēnu šosejas, pie krustojuma ir 2. pasaules karā kritušo sarkanarmiešu brāļu kapi ar 73 apbedījumiem. Turpat Senči - bijušais pagastnams, kur otrajā stāvā atradusies Burtnieku pils (Lielā krogus) pagasta skola ar divām klasēm un guļamistabu. Reinis Birzgalis apraksta lielu bedri ar divām kārtīm tai pāri, viena, kur sēdēt, otra, kur atspiest muguru. Kad nu bars puišu šajā mazmājiņā sēdējuši, muguras kārts lūzusi un Kauliņu Kārlis vienīgais nepaspējis nolēkt un iekritis augšpēdus bedrē. Grāmatā aprakstīta glābšanas un mazgāšanas procedūra un tas, ka, kamēr māte atveda citas drānas, Kārlis sēdējis klasē skolotāja baltajā naktskreklā kā eņģelis bez spārniem. Pirmajā stāvā atradās divas kancelejas istabas, cietums, zāle un divi dzīvokļi.

Nākošā ēka ir Arkādijas, kur divdesmito gadu vidū ir sarīkojuma zāle un veikals. Šo biedrības namu bija uzbūvējis kāds vīrs, vārdā Brošs, kas ļoti mīlēja teātri un pats vienmēr pildīja sufliera pienākumus. Otrā stāva zāle, kuras skatuves izvirzījums uz augstiem balstiem pagalma pusē labi redzams pat no ceļa,

paredzēta 200 cilvēkiem. Uz šīs skatuves sākās R. Birzgaļa aktiera gaitas. Pie Arkādijām aug Sibīrijas baltegle un rietumu tūja. Ap 100 m no mājām pie diviem ozoliem bijusi āra skatuve, uz kuru vedis akmeņiem klāts celiņš. Veikalnieku Brošu, kad tas braucis no Valmieras ar precēm, mežā pie Pīkoliem Pidriķa apkārtnē "burlakas" nošāvuši34 .

Tālāk ir Smiltsvēvcru mājas, pie kurām šoseja šķērso Smilts- vēveru upīti. Teika vēsta35 , ka starp Sveipeles un Smilceru (droši vien kļūdaini) mājām kādam vijolniekam, nākot no kāzām, parādījies Velns. Velns, skraidījis vijolniekam apkārt un vienmēr saucis: "Zīderbīder-vīrs, pagaidi." Vijolniekam tuvāk pie mājas nākot dziedājis gailis, Velns nozudis kā viesulis.

Aiz pagrieziena uz Burtnieku luterāņu baznīcu Sveipeles, kur saglabājušās tikai saimniecības ēkas un atmiņas, ko atceras R. Birz- galis savā grāmatā. Ik pārnedēļas te tika rīkota kaktu ballīte ar meitu "spaidīšanu un valstīšanu", izkaušanos. Tur dzīvojošais vaļinieks vecais Šmits par makšķerēšanu bez atļaujas Burtnieku ezerā ielikts uz 7 dienām cietumā. Izrādās, viņš "cietumā sēdēšanu" sapratis burtiski un visas septiņas dienas nosēdējis, ne uz brīdi neadaizdamies uz lāviņas un pēc soda izciešanas "pārvilcies mājās stīvs un līks, ar sarukušu pavēderi un lielām muguras sāpēm".

Sveipeles dzimis ilggadējais Jeru pagasta sekretārs Antons Putniņš (1885-?), kurš apbalvots ar Atzinības krustu. Kamēr Burtniekos nebijis sava brāļu draudzes saiešanas nama, tie pulcējušies Sveipelēs.

Tālāk Rencēnu šosejas kreisajā pusē var izbaudīt skatu uz Burtnieku ezeru no pagasta augstākā paugura. Šī kādreizējā svēt- kalna sānā iebūvētas Kalniešu mājas.

Vēl tālāk Rencēnu virzienā bijusī Lutera muiža, kas jau gadsimtu mijā bija atdota par pareizticīgo mācītāja muižu. Bet uz jautājumu, kur ir Burtnieku pareizticīgo baznīca, kas 20. gs. 20.-30. gados uzcelta pēc Vladimira Servinska projekta, apkaimē neviens nezina atbildēt, jo tā atradās Ēveles pagasta Dakstos (kara laikā nodegusi), kur vēl līdz 1956. gadam apbedīšana notikusi pareizticīgo kapsētā. Šajā muižā pēc 1764. gadā sastādītās grāmatas bērnus mācījis Jaunzemja Miķelis.

Atgriežamies Silzemnieku pagriezienā un dodamies Burtnieku baznīcas virzienā. 500 m no krustojuma pa labi redzami Vaivari (1803), bij. draudzes skola. Jau 1685. gadā minēts, ka te darbojusies viena no pirmajām Latvijas lauku skolām. Šajā skolā mācījies rakstnieks un žurnālists Haralds Eldgasts, īstajā vārdā Jānis Miķelsons (1882-1926), apglabāts Rīgā, Meža kapos. Viņš bijis "Kurzemes Vārda" redaktors, vairāku romānu, ceļojumu aprakstu u. c. autors. Vilis Ccdriņš skolai veltījis dzejoli "Draudzes skola":36

Aiz baznīcas, pie četriem ceļiem celta,

Kā putna ligzda vīta lapotnē,

Lūk, skola māj zem liepu zieda zelta /../

Par draudzes skolu stāsta teiku37 , ka tur redzēts melns tēls, sagāzusies klases šķērssiena, garām skrējis zirgu bars, viens pakritušais zirgs pārvērties par akmeni, kuru pa nakti aiznesis "bars melnu kungu". Tad visiem palicis skaidrs, ka skolā mājo velni un pāris gadus neviens vairs nav gribējis sūtīt bērnus tanī skolā, bet gan citās. Velni "nav mitējušies apmeklēt skolu, līdz mācītājs tos izdzinis". Skola slēgta 1931. gadā. Šī skola saukta arī par Pilskalna skolu, jo uz ZA no netālajiem Rugājiem (1931), atrodas Rugāju pilskalns. Tas nebūtu uzskatāms par senu nocietinātu vietu, bet drīzāk par kapsētu vai pileni. Tālāk aiz mazas upītes Klētnieki (20. gs. 30. gadi), aiz tiem pie Ērgļu autobusu pieturas jāgriežas pa kreisi uz Dambjiem (dzīvojamā māja celta 1880. gadā, kūts - 1933. gadā). R. Birzgaļa vectēvs stāstījis, ka Damba mājās dzīvojis sevišķi stiprs, liela auguma saimnieks, ko apkārtējie saukuši par "Damba tēviņu". Kad viņu kā malu mednieku pagasta uradņiks gājis apcietināt, palīgos paņēmis divus vīrus, bet vienu Damba tēviņš uzsviedis uz klētiņas jumta un otru pārmetis pāri sētai sakņu dārzā. Uradņiks tad devis "kājām ziņu". Saimnieks miris lielā vecumā un bijis neparasti stiprs līdz nāvei.

Lejā pie Burtnieku ezera ZR virzienā no mājām liels akmens, saukts Lāčplēša guļa. Akmens nav augsts, nedaudz pāri metram, bet māju iemītnieki gan apgalvo, ka tas lēnām ceļo

ties uz augšu, agrāk bijis ļoti liels, tad nosēdies, tagad atkal paceļoties. Izklausās tas ne visai ticami, tīri vai jāsāk prātot, vai pašam stāstītājam puikas gados strauji stiepjoties garumā, akmens nelicies arvien mazāks.

Jāredz Dambju dižozols - septītais pēc resnuma Latvijā. Tas atrodas uz DA no mājām, gravas malā. Tā stumbra apkārtmērs 8,4 m, taču tā virszemes saknes gravas malā izplatās līdz 20 m apkārtmērā kā kāda nezvēra taustekļi. Par šo ozolu stāsta teiku, ka zviedru karavadonis iespraudis vienu mietu zemē un teicis, kad viņi nākšot atpakaļ, ozols sākšot augt. Taču par 10 km attālumā bijušo Rencēnu paegli stāsta stipri līdzīgi: zviedru karalis, atstādams Latviju, ceļa malā iespraudis paegļa nūjiņu un teicis: ja šī nūjiņa augs, tad es šo zemi vairs neredzēšu, ja neaugs, tad es to reiz dabūšu atpakaļ. Nūjiņa izaugusi par lielu koku, kura celms vēl bijis redzams 1923. gadā38 . Tagadējie Rencēnu skolotāji gan nezina pat koka bijušo vietu. Zinot abas teikas, liekas, vai tik šis Rencēnu koks vairāku paaudžu laikā nav ietekmējis arī Dambju ozola nostāsta rašanos.

Par ceļu Burtnieku baznīcas virzienā savulaik rakstījis Vilis Ccd- riņš tēlojumā "Ezerkrasta ciemos"39 : "Gājienu uz ezeru tīkami iesākt pa Burtnieku baznīcas kalnaino lielceļu, kam gar abām pusēm sastādītas ābeles par piemiņu kritušajiem cīnītājiem. Padarīt par aizgājušo dienu atmiņas glabātājiem kokus bijusi laba burtnie- ciešu doma, jo mūžīgo dzīvību un zemes atjaunošanos nekas tik jauki neizteic kā izplaukusi, ziedoša, augļu pilna vai vētrās stingri izplētusies ābele". Jau tolaik šajā vairākus kilometrus garajā ceļā dažas ābeles trūkušas, tagad gan jāsaka, ka tikai dažas saglabājušās. Tās bija dāvājis Soha dārzniecības īpašnieks Balodis Rīgā, Burtnieku Cāļu mājas saimnieka dēls.

Eduards Suits uz ceļa starp Ērgļiem un pagriezienu uz kapiem pēckara gados naktī pamanījis tumšu cilvēka stāvu, kas negaidīti uzradies un pie Veco kapu ceļa gala tikpat negaidīti pazudis.

1995. gada 29. aprīlī notika Māsēnu dzimtas pulcēšanās, kuras laikā savukārt iestādīja bērzu un ogābeļu rindu gar ceļu uz Vecajiem kapiem, kuri iekārtoti 1784. gadā. Kā raksta V. Cedriņš40 :"[..] zem milzīgiem kokiem viz baltām ziedu zvaigznēm nosēti jasminkrū- mi, smaržo dievkociņi 1111 kapu kopējas nes pilnus klēpjus ar granti, ko pakaisīt ap kapu celiņiem." Kapličas priekšā apglabāts Jēkabs Māsēns, kura no latīņu valodas pārtulkotā Dantcs "Dievišķā komēdija" publicēta 1921. gadā, citi tulkojumi no grieķu un vācu valodas (J. V. Gētes, Homēra, I. Kanta 11. c. darbi) gan palikuši rokrakstā, jo, piemēram, Rainis J. V. Gētes "Faustu" vēlāk pārtulkoja kvalitatīvāk. Kapliča ir vecākā Valmieras rajonā - celta 1788. gadā pēc draudzes mācītāja Hein- rilia Gulekes projekta, kurā apvienotas vēsturisko stilu arhitektūras un tautas celtniecības tradīcijas. 18. gs. beigās celti arī kapu vārti (vārtkambaris).

Kapos ir izdevība apskatīt pašu senāko monumentālās tēlniecības darbu rajonā - ap 1825. gadu uzstādīto ampīra stilā darināto pieminekli Rencēnu muižas īpašniekiem Zīversiem. Smilšakmens obelisks ar metāla krustu virspusē balstās uz akmens lodēm, kas saglabājušās tikai daļēji. Apglabāto dzīves dati un tā laika izpratnei atbilstošs dzīves novērtējums iekalts obeliska skaldnēs. Barona T. H. Srēdera, kas 1816. gadā nopirka Rū- tes un Cālītcs pusmuižas, stipri vienkāršāks apbedījums atrodas kapličas tuvumā.

No kapu ieejas pa kreisi siltumtehnikas speciālista profesora Jāņa Āboliņa (1906-1990), kas daudz rūpējās par lauksaimniecības pārstrādājošo nozaru praktisko vajadzību apmierināšanu, dzimtas kapi. Pie Latviešu agronomu biedrības ārzemēs 1990. gadā tika dibināts profesora J. Āboliņa fonds, kas atbalsta

lauksaimniecības speciālistu sagatavošanu Latvijai, līdzīgs fonds studijām ārzemēs 1993. gadā tika dibināts arī Latvijā. Piemineklī minēti arī citur apglabātie dzimtas locekļi - arī viņš pats apglabāts I Meža kapos Rīgā. Kapsētas kreisajā pusē uzmanību piesaista metāliskais 2,4 m augstais Ampermaņa kapa piemineklis neogotiskās formās, šāda rakstura pieminekļi Latvijā saglabājušies visai reti. Par latviešu ģimeņu likteņiem liek domāt netālu blakus esošais Burtnieku pagasta Eniņos dzimušā Jāņa Vintēna (1900-1919) apbedījums. Viņš bija viens no kādreiz plaši daudzinātiem 11 Valmieras komjauniešiem, komjaunatnes organizatoriem un tās CK locekļiem, kamēr viņa brālis Miervaldis bija aktīvs aizsargs. Par Jāņiem runājot, senāk Burtnieku baznīcas galā Jāņus vienmēr sāka svinēt, ar kroņiem ejot uz kapiem godināt mirušos Jāņus, vēl senāk pakrastē pie ūdens uz akmeņa atstāja pamatīgu kroni Lielajam Jānim, kas te kādreiz dzīvojis un bijis "svēts vīrs".

Vēl no kapos apglabātajiem var pieminēt teologu, LU docentu Ludvigu Ādolfu Bērziņu (1874-1925), skolotāju, diriģentu Jāni Kaktiņu (1827-1901), kurš kopā ar J. Caunīti sastādījis 100 dziesmu un ziņģu krājumu (1858), 1864. gadā diriģējis pirmos novada dziesmu svētkus Dikļos, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jāni Liepiņu (1891-1957).

Kā stāstījis J. Zaķis, viņš jaunībā sarunājis randiņu ar savu meiteni kapos jau patumšā vakarā. Gaidījis sēžot uz soliņa, bet meitenes vietā pienākusi sieviete baltā ķitelī un sākusi "dzīties virsū", bijis jābēg. Vēlāk meitene izstāstījusi, ka ari viņai turpat gājis tāpat.

V. Ccdriņš raksta41 : "Mirušo dvēseles, pēc veca ticējuma, līdz mirušo dvēseļu dienai klaiņo apkārt. Dvēseļu dienā, kad no visām sētām ļaudis brauc uz kapsētu, dvēseles ieritinās braucēju vezumos un nokļūst kapsētā. Daža dvēsele ļoti smaga, cita viegla, ko vedēji vēro tā, vai zirgs slapjš vai sauss."

Aiz kapiem Burtnieku ezera krasts. Jānis Akuraters (1876- 1937) dzejolī "Burtnieku ezers"42 gan saka:

"Ūdeņi šalko, un saule mirdz - Guļ zilgani zaļais krasts, Visdaiļais visdziļāki dzelmē dus, Meklēts un neatrasts

Šai vietā pie kapiem krasts gan jāsauc par sarkanu, jo 12 m augstajā kraujā kādreiz atsedzās sarkanais smilšakmens, bet tagad apaugums to traucē saskatīt. To savulaik pamanījis Vilis CedriņŠ, dzejolī "Burtnieku kapsēta"43 viņš vairākkārt atkārto:

a Ezerā krūtis tev atstaro - iesārta radze un māls.

Vasarā miglu pie kājām pār viļņiem met Zilaiskalns tāls."

M. Celms par šo vietu raksta44 : "Sveiks, sveiks, tu skaistais skats! es teicu un steidzos prom no šīs visskaistākās vietas Burtnieku krastā".

Noslēgumā vēl par teikām, kur minēta Burtnieku kapsēta. Kāds vīrs no mums jau zināmajām Dambju mājām, kad naktī gājis zagt salmus no mācītājmuižas rijām, lai izietu taisnāk, gājis caur kapsētu. Ziemassvētku sestdienas naktī ap pulksten 12 viņš dzirdējis, ka pa kapsētu nāk ļaudis un dzied ziemassvētku dziesmas. Tad ieraudzījis dīvainu gājienu, kuram priekšgalā gājuši viņa piederīgie. Vīrs pārbijies un pēc laika nomiris45 . Cita teika46 vēsta, ka pa kapsētu staigājot "ļoti daudz burvju". Tur dzīvojot velni, kāda meita tīšām vairākas naktis gājusi skatīties, līdz satikusi divus melnus kungus, kas griezuši

meitai ceļu, nostādamies katrs savā pusē47 . Par velnu darbību vēsta arī šāda teika48 , kad esot uzcelta baznīca kapsētā, velni no tās torņa nometuši zemē zvanu. Tai vietā izveidojies avotiņš, kas vēl tagad tur netālu no baznīcas esot, ja tur ar kāju piesitot zemei, tad skanot.

Burtnieku baznīca te jau redzama, teikas gan pirmo baznīcu min ezera vietā. Jebkurā gadījumā draudze savu sākumu skaita no 1234. gada, pašreizējā baznīca, domājams, ceturtā, šajā vietā celta 1688. gadā. Baznīcas kora telpā 1980. gadā atsegts velvju ribas gleznojuma fragments no 13. gs. beigām, kas šobrīd ir viens no vecākajiem autentiskajiem gotikas laika gleznojumiem telpās. Arī altāra telpas forma, torņa un pašas baznīcas jomu attiecības to tuvina gotiskajai Sīmaņa baznīcai Valmierā. Visām Vidzemes trīsjoma baznīcām laika gaitā tika paaugstināts vidus- joms, vienīgie izņēmumi ir Burtnieku un Lielstraupes baznīcas. Laukakmeņu sēta ap baznīcu uzmūrēta 1870. gadā.

Baznīcas tornis nodedzis 1863. gadā, atjaunots 1866. gadā, tas stipri līdzīgs ezera pretējā krastā esošās Matīšu baznīcas tornim. Vilis Cedriņš savas dzimtenes baznīcai velta "Aizmirstā baznīcēna dziesmu"49 :

"[■■] Raug, torņgalā nostājies gailis kul putenī zeltītus spārnus. Viņš rītausmu vēstī pār tevi, Mana dzimtenes baznīca baltā. Un dzirdu ap altāriem taviem Jau ērģeļu stabules skanam, Dieva zaļā un rosīgā roka Mēli rauj kapara zvanam [..]"

Divi vietējie drosminieki esot uzrāpušies baznīcas tornī līdz pat gailim - Kalniešu Jānis 19. gs. 80. gados, kurš to izdarījis par kurvi alus, un Skalbergu Jānis 20. gs. 20. gados.

1962. gadā dievnams draudzei tika atņemts un vietējā vara nolēma to turpmāk izmantot "kulturāliem mērķiem", taču tā ilgus gadus stāv tukša. Tikai 1982. gadā te uzsākts izpētes darbs, bija pat nodoms to izveidot par Rundāles muzeja filiāli. Kapitālais

Burtnieku mācītājmāja (2001)

remonts tika veikts 1988.-1993. gadā. Baznīcas ēka 1992. gadā atdota draudzei, pateicoties Daces un Alda Kalcenavu rosībai, turpinās atjaunošanas darbi iekštelpās. Altāris darināts 1691. gadā, saglabājušies grezni soli rokoko formās.

Par baznīcu teiku vesels birums. Kad tā būvēta, velis pa nakti vienmēr jaucis nost, tad iemūrēti divi cilvēki - puisis un meita50 . Cita teika51 to precizē vairāk - gāzusies tā siena, pie kuras vajadzējis piestiprināt altāri. Tad meklēti divi cilvēki, kuriem nav bērnu, lai tos iemūrētu. Vecītis un vecenīte "uzņēmušies nest debesvalstības atslēgas", mācītājmāja piedzirdīti un iemūrēti. Tie gan "esot bijuši velni, tāpēc uz altāra esot tie divi tēli". Cits variants52 min pa labi no lielajām durvīm iemūrētus "divus dzīvus nabagus", baznīcas sienā esot divi cilvēkveidīgi iedobumi. Vēl lasāms53 par šādu izvēles principu: Lieldienu sestdienā saaicinātajiem jaunajiem bijis jāmet cepures un lakati vienā kaudzē, tad paņemts lakats un cepure, kas palikuši bešā, tos mūrēja iekšā. No tā laika visas naktis šajā baznīcā bijušas klusas, tikai Lieldienu sestdienas naktī tur skanējuši cilvēku vaidi.

Ja, ejot pa mazajām durtiņām pie altāra, pretī dziedādams nāk kāds kungs ar balodi rokās, tad gājējam var paslīdēt kāja un viņš "iekritīs bezdibenī"54 .

Pie baznīcas aug Burtnieku liepa

5,5 m apkārtmērā.

Blakus mācītājmuižas dzīvojamā ēka (1820) ar klasicisma stila fasādi, mansardstāvu. Saglabājušās senās durvis ar virsgaismas lodziņu, 18. gs. beigu glazēta un apgleznota krāsns, senās kāpnes ar barokālām margām. Pati ēka restaurēta no 1988. līdz 1993. gadam. Pilnīgi atjaunoti arī klēts un stallis. Klēti cēluši krievu amatnieki 1810. gadā, atkārtojot vietējo amatnieku 1793. gadā celto staļļu stilu. Arkādes abu būvju priekšpusē piešķir tām monumentalitāti. Staļļu tālākajā daļā kontrforsi, segti ar dakstiņu jumtiņiem, klēti nācās atjaunot no drupām. Mācītājmājas dārzā aug liepa 6,4 m apkārtmērā un apbrīnojama mežābele (1,7 m).

Ceļa otrā pusē Varoņu birzī piemineklis Latvijas Brīvības cīņās un 1. pasaules karā kritušajiem draudzes dēliem. Tā autors ir tēlnieks Nikolajs Maulics. Piemineklis uzstādīts pateicoties ļaužu ziedojumiem, kurus organizēja trīs vietējās aizsargu organizācijas nodaļas. No pārējiem N. Maulica darbiem var minēt pieminekli latviešu bēgļiem Narvā un pieminekļus Rīgā, Meža kapos Brisa ģimenei un J. Kleperim.

Mazliet tālāk redzami Jaunie kapi, tie ierīkoti 1873. gadā, paplašināti 1924. gadā. Iepretim otrajai ieejai piemineklis tēlnieka Emīla Meldera vecākiem. Tajā iestiprināts paša tēlnieka 1938. gadā darinātais cilnis ar vecāku portretiem. Te apglabāts ilggadējais

Burtnieku valsts saimniecības direktors Arvīds Rihters (1914— 1991), saimniecības zirgkopības nozares vadītāja Valda Juraša (1950-2000), skolotājs J. Bikše.

Vēres

1 LFK 1978, 2669.

2 LFK1978, 2671.

3 LFK 2049, 784.

4 LFK1978, 2670.

5 LFK2049, 752.

6 LFK1978, 2678.

7 LFK2049, 753.

8 LFK2049, 760.

9 LFK 2049, 759.

10 Latvju tautas daiņas. Sast. R. Klaustiņš. Rīga, 1928, 2.

11 Laikrakstā "Rīgas Balss", 1994, 4. febr.