Neiepazītā Latvija

DRUSTOS DAUDZ NEPARASTA

Gar Drustiem neved asfaltēti ceļi, tādēļ šis Cēsu rajona pa­gasts varbūt daudziem nav visai pazīstams.

Ja Drustiem tuvojamies no Raunas puses, tad drīz aiz Lu- būža, šī 14,2 ha lielā ezera, esam jau cita pagasta teritorijā, šo­reiz tas ir tikai nedaudz vairāk par 1 km platais Dzērbenes pa­gasta stūris. Apmēram 1 km pa kreisi no lielceļa paliek 248 m augstais Slapjuma kalns, kas visai ērti novietojies pie divu rajo­nu un triju pagastu robežas. Tā virsotni gan klāj egļu mežs. Jau Drustu pagasta teritorijā, Gauduļos (mājas nojauktas), dzimis visu pirmskara Latvijas Saeimu loceklis, skolotājs (Jelgavā 1906. gadā dibinājis tirdzniecības skolu un to vadījis līdz 1912. gadam), zemniecības darbinieks Augusts Briedis (1877- 1937). Viņš bijis laikraksta "Brīvā Zeme" atbildīgais redaktors, rakstījis stāstus un garīgas dziesmas. Mazliet tālāk, pie Valdiera (5,6 ha liels ezers 177 m vjl.), Skripstu māju tuvumā par Zviedru kapiem saukts paugurs. Tajā arheologi strādājuši 1991. un 1992. gadā. Izpētot piecus apbedījumus, konstatēts, ka 8,- 10. gs. te atradies kādas nelielas kopienas kapulauks. Protams, ne jau zviedru apbedījumi.

Ainaviski interesantāk tomēr Drustiem tuvoties no Dzēr­benes puses, vai, ceļojot no Raunas, pie Dolēm pagriezties uz Auļukalnu. Skaists nosau­kums - Auļukalns. Bet vai tam ir arī kāda konkrēta no­zīme? Izrādās, "aulis" ir no eg­ļu mizas vai izdobta koka tai­sīts bišu koks. Tā gan varētu būt tikai fonētiska sakritība, jo līdz 1795. gadam lietots nosaukums Aulas muiža. Ap 1784. gadu Drustu novads ti­ka sadalīts, izveidojās Gatartas, Briņģu, Jaundrustu un Auļu mui­žas. Auļukalnā (muižā?) dzimis tiesībnieks Jūlijs Lezdiņš (1903), kurš rakstījis par piensaimniecības un kopdarbības jautājumiem.

Pie ceļa Auļukalna ezers (23 ha, 183,7 m vjl.) - jaunākajā kartē jau Vaiveles ezers. Palaikam ezeriem sastopami vairāki no­saukumi. Kāda 1880. gadā pierakstīta teika1 , kur minēta Vaive­les ezera nolaišanās netālu no "Auļukalna valsts nama", muižas laidaru un ganību vietā, attiecas tieši uz šo ezeru. Ix>pi ta pa­spēti pārdzīt mājās, bet divi auni bijuši aizņemti ar badīšanos un vēlāk vēl ezera dzelmē manīti, kā arī atsevišķas mājas. Laida­ra vārti arī savulaik esot malā izvilkti. Tā teika, bet ezerā tiešām atrasta klāstu mītne.

Aiz nezālēs ieaugušā muižas nama, ko vēl rotā uzraksts "AyHUJHM CLinaM nauieii poAHHbi" un divi sīki spraišļoti pusapļa lodziņi, uz dienvidiem no ceļa 1870. gadā celta mūra ēka Ķeveri, kur bijusi skola un kādreiz ari nespējnieku patversme. Ķevcros dzi­mis Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, agronoms Indriķis Hugo Lācis (1891-1953, Vācijā, Oldenburgā). Bijis Lauksaimniecī­bas akadēmijas privātdocents, Jaungulbenes laukkopības izmē­ģinājumu stacijas vadītājs. Tepat dzimis vēl viens Triju Zvaigž­ņu ordeņa kavalieris Krišjānis Lācis (1863-1939), skolotājs, kopš 1929. gada bijis Siguldas pilsētas valdes sekretārs. Apbe­dīts Siguldas kapos. Var pieminēt, ka šajās pašās mājās dzimis arī Otto Hollanders (1860-?), kas savulaik krievu valdības lai­kā apbalvots ar "sidraba mcdali un par ļaužu skaitīšanu saņē­mis žetonu". Pie Ķeveriem atrodas arī senkapi.

Tālāk Auļukalna Muižniekos, kas tagad ir triju māju grupa, dzimis pulkvedis leitnants Pēteris Briedis (1894-1941, Noril- skā). Bijis latviešu strēlniekos, Jelgavas aizsargu pulka koman­diera palīgs. Arī viņš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un Vies­tura ordeni.

No Auļukalna Drustu virzienā, pa kreisi no ceļa, pamanāms Seisuma ezers (19,8 ha, 175,3 m vjl.). No tā iztek 14 km garā Gaujas pieteka Pērļupīte. Šis nosaukums, domājams, varētu būt radies 18. gs., kad vairākās upēs bija sastopama saldūdens pēr- lene. Uz ziemeļiem no ezera, Seisuma pusmuižā, dzimis glez­notājs un mākslas kritiķis Helmuts Markvarts (1894-1938). Kāds nelatvisks uzvārds? Viņa tēvs ir īrs, Drustu muižas spirta deģis Hermanis Vilhelms Kristiāns Markvarts. H. Markvarts par mākslu daudz rakstījis periodikā un Vilhelma Purvīša rediģētajā mākslas vēstures grāmatā2 .

Esam nokļuvuši pie Drustu kapiem, kur H. Markvarts ap­bedīts. Pa kreisi no ieejas Hāgemcisteru dzimtas apbedījumi. Šī dzimta Drustos un Gatartā valdīja apmēram 150 gadus. Lūk, ko stāstījis 1847. gadā dzimušais Kārlis Slaidiņš: "Juzdams nā­ves tuvumu, Hāgemeisters saviem gatartiešiem sarīkojis izmē­ģinājuma bēres. Zālē stāvējis tukšs zārks, ap kuru degušas sve­ces. Izvadīšanas ceremonija notikusi ar dziesmām un runām, jo lielkungs gribējis redzēt un dzirdēt, kā viņu izvadīs. Pēc cere­monijas teicis: "Mani mīļie, kad es būšu īsti nomiris, tad jūs mani izvadīsiet tieši tāpat kā šodien". Pēc tā bēres ar paša pie­dalīšanos dzēruši vai visu nedēļu"3 .

Mums jāpiemin vēl viens Drustos dzimušais Hāgemeisters, Leontijs (1780-1834), Krievijas kara flotes 1. ranga kapteinis, kas 1816.-1819. un 1828.-1830. gadā apbraucis zemeslodi. Okeānijā atklājis Kvadžaleina (Menšikova) atolu Māršala sa­lās. Beringa jūrā atrodas viņa vārdā nosauktā sala, 1935. gadā Amerikāņu meža dienests piešķīra viņa vārdu Baranova salas D gala augstākajai virsotnei.

Kapsētas galvenā celiņa malā atdusas boļševiku nošautais zvē­rinātais advokāts, ari literāts un publicists Voldemārs Teikmanis (1870-1918). Otrs te apbedītais advokāts Jānis Dančauskis (1877-1930) bijis Cēsu Vicsīgās biedrības priekšnieks. Te gul­dīts Rideļu māju saimnieks, Drustu pagasta vecākais, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Jānis Barons (1898-1945), kurš pie Lejas- mindaugu mājām kritis kaujā ar čekistiem. Tuvu kapličai, pa labi no ieejas, ģimenes kapos apbedīts Pēteris Miķis (dzejnieks Pēteris Atspulgs; 1908-1962), dzimis Raunas pagasta Baložos. Un vēl viens ar rakstniecību saistīts apbedījums. Te apglabāts ari zemnieks un sabiedrisks darbinieks Juris Upīte (1851-1934) - Gatartas pa­gasta Kalna Mīlākšu saimnieks, viņš ir viens no pirmajiem pub­licēto mednieku stāstu autoriem. Viņa grāmata4 iznākusi 1911. gadā, 500 eksemplāru lielā metienā. Par šo tematiku ma­za atkāpe. Grāmatā "Mednieku stāsti un anekdotes"3 aprak­stīts gadījums: netālo Gatartas Šķerbeļu māju tuvumā 1926. gadā suņa dzītais pelēkais zaķis kā pašnāvnieks ielēca māju akā. Skaisti pieminekļi ir Kristīnei Kārkliņai no Jaunkaldavām (kur aug 6,5 m resns dižozols) un Vikmaņu ģimenei. Interesi izraisa arī pieminekļi Zvīguru dzimtai un Indriķim Kārkliņam, diemžēl autoram nav zināms pieminekļu tēlnieks.

Ar Drustu kapsētu saistītas teikas6 . Bija izrunāts, ka te esot viens, kas ceļa braucējiem pa mazām "skrambiņām" izplucinot drēbes. Tā kādam braucējam norauts mētelis, rītā atraduši tikai pogas, pati drēbe "bijusi pa spalviņai izplucināta un gubiņā sa­likta". Citam, kas no kāda kapa bija nrirāvis vienu rozi, ejot cauri bēru kambarim, durvis aizšāvušās ciet. Otrā rītā atrasts bēru kambari stāvot.

Aiz kapiem nokļūstam uz Raunas-Jaunpicbalgas ceļa. Tā malā atrodas restaurētā kādreizējā muižas magazīnas ēka. Pre­tējā ceļa pusē, attālāk, jau redzama bijusī Drustu muižas dzīvo­jamā ēka, taču lai to sasniegtu, sekosim kādreizējā būvmeistara iecerei un tikai pirms veikala griežamies pa labi, nākamajā krus­tojumā atkal pa labi, kur jāiet garām 19. gs. celtajai klētij (kād­reiz skaistajai, kolonnām rotātajai ēkai jau sen nepieciešama restaurācija). Tālāk aiz ceļa pagrieziena paveras skats uz bijušo muižas pārvaldnieka dzīvojamo ēku, nākamais pagrieziens bei­dzot paver skatu uz uzkalnā novietoto ansambļa centrālo ēku - bijušo kungu māju, kas gan nav grezna pils. Šāda muižas ansambļa

atklāšanās pakāpenība daudz­kārt palielina kopējo iespaidu. Kungu māja celta 1787. gadā. Katrā stāvā logi ir atšķirīgi, tā­tad kādreizējai vienstāva ēkai vēlāk uzbūvēts otrais stāvs. Hka ilgstoši izmantota kā padomju saimniecības kantoris. Pēc Ojā­ra Rodes vadītās tautskolas pe­rioda ēka nonākusi mantinie­ku pārvaldījumā.

Aleja no Jaunpiebalgas ce­ļa noved pie Drustu baznīcas. Pirmā baznīca Drustos uzcel­ta 1616. gadā J. Drobiša val­dīšanas laikā, tā nodega 1705. gadā Ziemeļu kara lai­kā, pēc tam dievvārdus nācās klausīties gan muižas piedarbā, gan pirtī, pat krogā. Pašreizējā mūra baznīca, kas sekoja pēc 1750. gadā celtās, uzbūvēta 1837. gadā. Namdara un galdnieka darbus veicis pazīstamais Cēsu celtnieks Mārcis Sārums (1799-1859), savulaik saukts par Cēsu apkārtnes pēdējo lībieti, bet mums viņš ir nozīmīgs kā pir­mais zināmais nevācu būvuzņēmējs. Viņa piemiņa ir ari Jāņa baz­nīcas tornis Cēsīs, Dzērbenes un citas baznīcas. Ja iznāk pabūt pie viņa kapa krusta tuvu Cēsu Lejas kapu kapličai, atcerēsi­mies, ka viņa, dzimtcilvēka, bērēs piedalījās 78 pajūgi. Jānis Dro- nis viņam veltījis eseju "Ozolzīle Mārcim Sārumam"7 . Bet H. Hā- gemeisters 1838. gadā izdevis grāmatu ^fnnno par ĀJruotu ftrnuftoco bns- niru, mutochnfim un otmnctitrcm, kur lonrr rtftociit, l;n locccos Inikoo orlic trff tin kn tngtinO irt; 3ruotu taniftoti pnr Inbtm onrntotitoo un ptt īnunno btionicao rc9P!Dclitioctinnno par pet minncflchonu iodoUttm no ^Ucccao Ā3motco Icclnluintin -ilemricli uon jjnticmtifltcr".

Baznīcas gaišajā altārī ar četrām kolonnām atrodas F. Don- nera-Rihtera glezna "Kristus debesbraukšana" (1898). Pašrei­zējās ērģeles (E. Martina firma) ar 10 reģistriem darinātas 1901. gadā. Pēckara gados Drustos virsmācītāja pienākumus pildīja Edgars Jundzis (1907-1986), vēlākais teoloģijas profe­sors un seno mezglu rakstu pētnieks. Dievkalpojumus baznīcā aprakstījis Kārlis Lapiņš8 .

Pie baznīcas pelēks Somijas granīta piemineklis (1932, K. Ku- raua firma) pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kri­tušajam 41 draudzes dēlam. Tā pamatos iemūrēta kaste ar do­kumentiem. Starp vīriem, kam veltīts piemineklis, ir arī Pēteris Sūlmeisters. Otrpus baznīcas ieejai piemiņas vieta četriem 1905. gada revolūcijas represiju upuriem, un arī te tas pats uz­vārds - zemnieki Dāvis Sūlmeisters (1861-1906) un viņa dēls Jānis Sūlmeisters (1886-1906), dzimis Auļukalna Vecauļos, kā arī pamatskolas pārzinis Jēkabs Sīrons (1863-1906). Rudenī nošauts arī ceturtais - Jānis Pauris. Diemžēl kādreizējo kapa vie­tu, ko apjoza granīta stabi un metālā kaltas ķēdes, savulaik no­mainīja ar bezpersonīgām cita laikmeta apbedījumiem rakstu­rīgām betona plāksnēm. Cerētā ieguvumā tikai "ķeksītis" īsta vēstures pieminekļa vietā. Bet par pašiem nošautajiem vislabāk pateikusi rakstniece Lūcija Ķuzāne9

Piemineklis pie Drustu baznīcas (2001)

"Soda ekspedīcijas virsnieks licis saviem kazakiem no vi­sām mājām sadzīt kopā vīriešus, pat zēnus no sešpadsmit ga­diem. Dienu un nakti klaušināti, kas iepriekšējā gadā nošāvis vietējo uradņiku. Kad neviens nezinājis, vesti pie baznīcas, kur priekšā jau gaidījusi bedre. Vispirms nošāvuši skolotāju Jēkabu Sīronu, tad otro skolotāju Sūlmaheru kopā ar dēlu. Pēc tam piekodināts: pagaidām par uradņiku trīs dzīvības, par katru nākamu valdības cilvēku deviņas, pēc tam… astoņdesmit viena, līdz nebūšot vairs neviena latvieša." Tie­sa, tīšām vai netīšām te personu vārdi sagrozīti. Pie tam kļūdas dēļ bijis no­šauts "nepareizais" - Gatartas, nevis Drustu uradņiks. Bet Jānis Medenis publicējis balādi "Drustu asins lie­tus"10 par šo pašu notikumu.

Un vēl par pieminekļiem - Drustu centrā nelielā koku ie­kļautā uzkalniņā represēto un bojā gājušo iedzīvotāju piemiņai stādīti ozoli un oši, uzstādīts arī piemiņas akmens.

Tūlīt aiz veikala paveras skats uz Kroga ezeru (10,7 ha, 173 m vjl.), pie kura atrodas Drustu skola, kas celta 1936.- 1937. gadā pēc Cēsu apriņķa būvinspektora Pētera Bērziņa pro­jekta kā 6 klašu pamatskola. 1989. gadā atklāta skolas vēstures ekspozīcija, ko izveidojis skolotājs J. Arājs. Un vēsture te diža - skola dibināta 1687. gadā (pie skolas stēla tās 300 gadu jubi­lejai). Tā atradusies pie lielākā no Drustu ezeriem, ko sauc gan kā Drustu, gan kā Draudzesskolas jeb Skolas ezeru (34,3 ha, 172,7 iii vjl.). 19. gs. Drustu draudzes skola tika uzskatīta par vienu no labākajām Vidzemē. 1809. gadā vecās koka ēkas vie­tā Skoliešos skolai uzbūvēja jaunu mūra ēku, tā paplašināta 1873. gadā, savu izskatu saglabājusi līdz mūsdienām. Ilgu lai­ku tā izmantota arī kā brāļu draudzes saiešanas nams.

Aiz Kroga ezera no Jaunpiebalgas ceļa sākas nozarojums uz Drustu dzelzceļa staciju (arhitekts Jānis Ķezbers), kur gan vil­cieni vairs neiet un arī pati stacijas ēka uzspridzināta 1944. gadā. Ari te atrodas mājas, kur dzimuši slaveni ļaudis. Kreiļos dzimis Latvijas Lauksaimniecības universitātes docents, inženierzināt­ņu doktors Jānis Barbars (1929), kas pētījis mazo sateces basei­nu hidroloģiju. Zundos Kreiļu ezera tuvumā dzimis cits peda­gogs - Indriķis Cīrulis (1860-?), viņš par skolotāju strādājis Dur­bē, Torņakalnā; zinātniskajam darbam par drustēniešu izloksni savulaik piešķirta Jēkaba Velmes prēmija. Šajā pagasta stūrī Lī­biešos dzimis arī tulkotājs no krievu valodas (ticis pat pie V. Ļe­ņina rakstu tulkošanas) Jānis Ozols (1903-1975, Rīgā). Bla­kus, tagad vairs neapdzīvotajos Kalna Lībiešos, dzimis rakst­nieks un žurnālists Kārlis Lapiņš (1895-1942, Petropavlovskā, Kazahstānā). Miršanas vieta neizraisa izbrīnu, ja pieminam ti­kai vienu viņa darbu - romānu "Čekas gūstā" (1930). Lībiešu ciemu K. Lapiņš aprakstījis grāmatā "Jaunības laiki", Lībiešu Gaujmali nosaucot par pagasta paradīzi - "Gaujas krasti zied un sapņo… Zūstošā pļava iztvīksmina no savas krūts saldu smaržu reibumu, kurā gurst sirds un miglo acis… Nekur vairs negribas

tālāk iet par šo sapņu valsti [..]"." Lurantos, Pērļupītes tuvu­mā, dzimis mākslinieks un pedagogs Jānis Riba (1998-1981), kas savās gleznās daudz atainojis Drustu apkārtnes dabu. Drus­tos dzimuši daudzi Latvijai nozīmīgi cilvēki, no kuriem šeit pie­minēti tikai ievērojamākie.

Gatartā pie Krustriju mājām atrodas unikālās muižas trīs- korpusu rijas (1816) paliekas. Pie centrālā sešstūrainā piedarba starveidīgi pievienoti trīs korpusi - divas rijas un vēl viens pie­darbs. Skatoties uz pašreiz redzamajiem korpusiem, vajadzētu iztēloties, ka kādreiz visus tos ietvēra plaši palieveņi, kuru jumta konstrukcija ar pārlaidu nojumi balstījās uz ķieģeļu stabiem (nav saglabājušies). Centrālās daļas jumts sasniedza 12,5 m augstumu. Rijas restaurācijas projekts tika izstrādāts jau 1978. gadā, taču, neskatoties uz to, ka centrālais atbalsta stabs bija 56 cm diametrā, kādā ziemā zem bagātīgas sniega segas jumta konstrukcija sabruka. Diemžēl! Pēc ilgāka laika šīs daļas drupas tika aizvāktas.

Lauva Gatartā (2001)

Tikai nedaudz uz priekšu, bet mazliet atstatus no ceļa, tā kreisajā pusē, atkal interesanta ēka (19. gs. 1. puse) ar koka kolonnu portiku. Ari sienas klāj dēļu apšuvums, kas domājams, jau būvēšanas laikā izveidots mūra ēkai. Kāpēc tad tā? Daž­kārt koka ēkai ar apmetumu

centās piešķirt respektablāku, mūra ēkas izskatu, bet te - otrādi. Būves kādreizējais pielietojums - tiesas ēka ari nedod atbildi. Var­būt tiešām muižas īpašnieks gribējis, lai tikai pils būtu visrespek­tablākā? Šim nolūkam tieši kungu dzīvojamai ēkai arī citās Latvi­jas muižās izvēlēti atšķirīgi apdares materiāli. Sakars ar tieslietām te parādījies arī vēlāk - te dzīvojušā dārznieka ģimenē 1929. gadā dzimis jurists Jānis Dzenītis, kas no 1980. gada bija Latvijas PSR prokurors un iemantoja tautas nicinājumu par pretošanos latviešu neatkarības centieniem, tāpēc viņu pievāca Maskava.

Piebraukšana pilij izveidota tradicionāli - 1823. gadā celtā ēka atrodas taisni pret piebraucamā ceļa galu. Pie ieejas divas pamatī­gi cietušas lauvas, šobrīd jau bez galvām, laikam tādēļ pret pienā­cēju vienubrīd bija pagrieztas pretējās, mazāk cietušās ķermeņa puses. Ari ēkas ārējais veidols liek domāt, kā tad te izskatījies agrāk. Te nu mums palīdzējuši Rundāles pils muzeja darbinieki, kas 1983. gadā, veicot zondāžas (vienkāršāk sakot - īstajā vietā notī­rot krāsojumu), atklājuši iluzoras balustrādes zem logiem, spraiš- lotus segmenta logus un citus dekoratīvus elementus. Saprotams, ka tie bijuši ari citās ēkas vietās, tikai kāda remonta laikā aizkrāso­ti. Muižas ēku kompleksā arī klēts (19. gs. sākums) ar segtu lieve­ni un piecām arkām fasādē. Te ari mūra kroga ēka (1853). Ari tai vairs nav kādreizējā lieveņa ar kokgriezumiem rotātām detaļām, tam 1976. gadā gluži vienkārši uzbrauca kāds transporta līdzeklis. Tagad pils atdzimst, guvusi jaunu saimnieku.

Vēres

1 LFK 1400, 12254.

2 Mākslas vēsture. Redaktors V. Purvītis. Rīga, 1934-1936,1.-3. sēj.

3 Laikrakstā "Padomju Druva", 1989,10. aug.

4 Upīte J. Mednieku laiki. Rīga, 1911.

5 Mednieku stāsti un anekdotes. Rīga, 2000.

6 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1936, 14. sēj., 232., 300. lpp.

7 laikrakstā "Dzimtenes Balss", 1980, 8.

x Lapiņš K. Jaunības laiki. Rīga, 1936, 167. lpp.

9 Ķuzāne L. Jūlijs Dievkociņš. Rīga, 1980, 12. lpp.

1() Krājumā "Bij toreiz piepildījies laiks". Rīga, 1975.

11 Lapiņš K. Jaunības laiki. Rīga, 1936, 125. lpp.