Neiepazītā Latvija

Anna Brigadere NEIZPETĪTĀ LATVIJA

Pēc taviem mežu kaktiem nepazītiem,

Ai Latvija, arvien es jūtu ilgas,

Kur dienvidpļavās vējā viļņo smilgas,

Kur rasa ilgi netraukta gul rītiem.

Šo sudrabrītu atjaunotnes aka

Kad jūsmu smaidā noreibstu kā vīnā

Un simtreiz redzētais plaukst jaunā brīnā,

Kad pērļains dzidrums dves'li skaidru slaka.

Kad svešie eeļi izzuda zem kājām,

Kā sacēlās tad sirds! Pār latvju jumtiem,

Ar sarkanvīlēm zaļos dārzosgumtiem,

Kad jautu raidīju: "Kas tās par mājām! "

Kad dzirdēju tad vārdu neparastu,

Ko neglabā nekādi leksikoni,

Tas piepeši man izcēla ar joni

Sentāla, aizgrimuša laika krastu.

Ik nosaukums ir runa, vaļā vāzta,

Par kuru zaigo latvju gara liesma,

Vai mājas, upe, kalns - cits skan kā dziesma,

Cits joku pauž, cits drūmu stāstu stāsta.

Kā noslēpums guļ tumšās Dunudangās.

Ir Abava kā skāviens mīļu roku,

Bet Nīce, Bārta vēsta ļaužu moku,

Rūc Rucava kā jūra zaļās bangās.

Arvien, ai Latvija, es ilgas jūtu,

Kā skatīt tavas neredzētās vietas,

Ka pētīt sejas, maigas, stipras, cietas,

Lai pilīs tās vai zemās būdās būtu.

Es tavā klēpī kā no mūžiem slēpos,

Lai tavā pavasarī līdzi augtu,

Un tu ap mani dažādībā plauktu

Kā brīnum dziļš un neizdziedams eposs.

Daugavas Gada grāmata, 1926. Rīga