Neiepazītā Latvija

BURTNIEKU EZERS FOLKLORA UN LITERATŪRA

Veltīts Burtnieku saimniecības zirgkopības nozares vadītājas Valdas Jurašas (1950-2000) piemiņai.

Burtnieku ezers zināms kā ceturtais lielākais pēc platības Latvijā, tas tiek uzskatīts arī par vienu no skaistākajiem ezeriem, bet par tā nosaukumu parasti nepadomājam. Pat Juris Alunāns 1860. gadā rakstīja1 : "Vidzemnieks mīļais, tu gan zināsi Burtnie­ku ezeru, zināsi Burtnieku pili, bet ko tas vārds "burtnieks" apzī­mē, to tu vairs nezini. Redzi, burtnieki pie latviešiem bij īpaša dziedātāju kārta, kas ļaudis karā caur savām dziesmām taisīja jo sirdīgus un dūšīgus, kas miera laikos pa krustībām, kāzām un bē­rēm svētas dziesmas priesteru vietā dziedāja. Šie burtnieki starp latviešiem bija ļaudis, kas burtus jeb vecus latviešu rakstus saprata un kas visus varenus darbus un ievērojamus notikumus starp latvie­šiem uzzīmēja un tādā vīzē priekš bērnu bērniem uzglabāja".

Valdemārs And­ris skata dziļāk2 , no­rādot, ka sākotnējā nozīme burtnieka vārdam būs bijusi ci­ta: "Slāviem ir līdzī­gi vārdi, bet viņiem tie nozīmē dravnie­ku. Bišu saimnieks savu meža īpašumu būs apzīmējis ar "burtu", t. i., bišu kokā iegrieztu īpašuma zīmi. Tikai vēlāk - kad "burts" tautas apziņā bija iemantojis lielāku cieņu (ne tikai kā īpašuma zīme, bet arī kā informācijas nesējs vispār) par burtniekiem būs saukti (kā tas ir leišu valodā) burvji un zintnieki. Vietvārdam "Burt­nieki" pamatā gan būs vecā nozīme: Burtnieki būs bijusi vieta, kur daudz dravu. Tagad šādu nozīmi Burtnieku vārdam laikam tikai retais vairs zina".

Pirmo reizi vārds Burtnieks sastopams kādā 1366. gada do­kumentā, pirms tam Indriķa hronikā3 šo ezeru sauc par Astijer- vu. Šis vārds acīm redzami sastāv no diviem vārdiem - "asti" un "jerv", par pēdējā nozīmi nav jāšaubās, tas cēlies no igauņu vai lībiešu valodas un nozīmē ezers. "Asti" varbūt jālasa kā "ēs­ti", tas ir Igauņu ezers, bet, saistot šo vārdu ar lībiešu valo­du, - Trauka ezers. Pēc Indriķa hronikas ziņām tolaik ezers kalpojis par robežu starp latgaļu, lībiešu un igauņu apdzīvo­tajām zemēm, tātad tā apkārtnē tika lie­totas visas trīs šīs

valodas. Par vēl senāku "apdzīvotību" liecina 1830. gada vēt­ras izskalojumi no ezera, kurus akadēmiķis Georgs Fridrihs Par- rots, bij. Tērbatas universitātes rektors un profesors attiecināja uz lieliem zīdītājiem, ļoti lieliem abiniekiem, kolosālām zivīm vai arī zauriem vai bruņurupučiem, zobus - uz zauriem4 .

Teikas, kā parasti, gan stāsta, ka ezers šeit ieradies no citu­rienes un kādreiz ceļos tālāk. Tā teika5 vēsta, ka Burtnieku ezers cēlies kādā tīrelī aiz Valkas, esot izmērīts, ka Burtniekam ir tieši tādi paši līkumi un iedobes, kā šim tīrelim. Cita teika6 min, ka

tur, kur tagad ir Tau­res purvs (Vijciema apkārtnē), bijis liels ezers ar savu pūķi, kas prasījis ziedoju­mam bērnu, bet Die­va vīrs zemniekam pamācījis, kā pūķim nocirst galvu. Pēc padarītā ezers "gau­dojis deviņi dieni un deviņi naktis", pacē­lies gaisā un aizlai­dies uz Burtnie­kiem. Taures purvā esot kādi bezdibeņi, kas esot pūķa acis, ku­ras tam mirstot palikušas vaļā. Cita teika7 , savukārt, vēsta par Podzēnu lukstu tagadējā Vaidavas pagasta teritorijā, netālu no Teterkalna, kur agrāk esot atradies Burtnieku ezers, bet tur "vie­nai kājai nav bijis rūmes, tā spiesta", tāpēc ezers pacēlies gaisā un atlidojis uz savu tagadējo vietu. Vēl citā teikā8 stāstīts, ka pie Lugažu mācītājmuižas atrodas kādas astoņas verstis garš 1111 četras verstis plats purvs, kur kādreiz bijis Burtnieku ezers. Viena bez­kauņa tur iemetusi nekristītu bērnu; tas ezeram nepaticis, 1111 tas pārcēlies uz pašreizējo vietu.

Iepriekš minētajās teikās ezeram vienmēr kas "nepaticis". Rakstnieks Jānis Grīns balādē "Burtnieku ezers"9 pārceļošanai min citu iemeslu:

Kādureiz Dieviņš pamāja roku, Lai visi ezeri ceļas gaisos Un iet meklēt sev jaunu krastu. Kur kuro pasauc jaunajā vārdā, Zemē tur jākrīt, jāpaliek guļam; liet ja sauc vecajā - jālaižas projām.

Kur tad Burtnieks atrodas šobrīd? Pēc kādas teikas10 tur agrāk bijis Agruma ezers, pie tā vienmēr rakusies cūka un ierakusies tik dziļi, ka tajā vietā iemeties otrs ezers un savienojies ar Agru­ma ezeru. Cita teika11 stāsta, ka tur bijušas mājas. Reiz, kad sieviete gājusi uz baznīcu, viņai pretī nācis vērsis. Viņai rokā bijusi atslēga, ar kuru tā iesitusi buļļam pa pieri. Tai vietā "palikus czars", visas mājas noslīkušas. Kad skaidrs laiks, tad dzelmē re­dzamas Burtnieku ezera mājas.

Stipri sarežģīti ezera rašanās aprakstīta citā teikā12 . Kādā sest­dienā (ļaudis zinājuši jau iepriekš, ka tas notikšot tieši sestdienā, un jau gaidījuši) parādījies balts ērglis, kas nesis baltu palagu. Kad ēr­glis iekliedzies, atlidojuši vēl četri un satvēruši katrs savu palaga stūri. No zemes izniris melns kuilis un sācis rakt dziļu gravu. Tad ērglis "izknābis" Burtnieku ezeru un nosviedis zemē.

Valmieras tuvumā bijis Astaru ezers, kas taisījies vietu at­stāt, tagad tur "muklājs tīrelis". Jaunajā vietā septiņi gadi no vietas redzēta melna cūka rokamies. Aizdzīt ar nevarējuši. Vie­nu dienu Astaris šņākdams, krākdams atnācis pa gaisu un no­meties, kur cūka rakusies. Nu sapratuši, ka melnā cūka bijusi ezera valdniece, kas iepriekš atnākusi vietu taisīt. Ilgi jaunajā vietā ezers kaucis, līdz kāds bērns iesaucies: "Ko tas Asteris tur kauc?" - "Tas, bērniņ, nav Asteris, tas ir Burtnieks!" Un re! no tā brīža ezers vairs negaudojis, jo nu viņa vārds bijis uzminēts13 . Ir arī teika14 , ka maza meitene, kura tikko sākusi runāt, teikusi: "Ricmcris bauro!", no tā laika ezers it kā sākts saukt par Riemeri.

Cik tur trūka, ka Burtnieks būtu nolaidies citur. Tas gribējis apmesties uz Ķoņu kalna, kur to nesis milzīgs bullis. Uz šī kalna Rūjienas tuvumā vēl tagad esot redzamas vairākas bedres, kuras sauc "ezera kājas". Tikai, kad mazs bērns iekliedzies "Astijervs",

tas pacēlies un de­vies tālāk15 . Cita tei­ka vēsta, ka ezers gri­bējis nolaisties Ķoņu pagasta Kliņģeru mājas robežās. Cilvē­ki sākuši kliegt, ezers sabijies 1111 laidies tā­lāk. Tur, kur nolicis kāju, "izcēlies strau­tiņš". Folkloriste Ive­ta Politere kādā tei­

kā atradusi vārdus "Veci ļaudis saka, ka ezers tur ilgi nepalikšot, jo tas jau sesto reizi ceļojot un drīz vien atkal pacelšoties"16 . Gribē­jis pārcelties tur, kur tagad atrodas Zilaiskalns. Tur bijusi iepla­ka - milzīgs luksts (purvaina pļava), ezers laidies zemē, taču astei nav iznācis vietas un nācies laisties atpakaļ17 . Bet ezers joprojām izdveš mīklainas skaņas - par to vēl tālāk. Vairākas teikas Burtnieku ezera izcelšanos saista ar baznīcu.

Burtnieku ezers nolaidies uz kādas baznīcas, kur tobrīd turēta svētruna. Kādam ap pusnakti zvejojot vēžus, labi vei­cies, bet te piepeši sācis skanēt baznīcas zvans, arvien skaļāk un skaļāk. Vīrs uztraucies un meties prom, bet no rīta ķese­les bijušas pilnas vēžu. Vairāk gan viņš nekad negājis uz Rurt- nieku zvejot18 .

Vispazīstamākā laikam ir teika19 , kas vēsta, "ka karstā vasaras svētdienā baznīcā noticis dievkalpojums un starp baznīcēniem bi­jis kāds burvis, vārdā Jerve (lasītājs jau zina, ka igauniski tas nozī­mē "ezers"). Baznīcēni redz, ka 110 Igaunijas puses nāk virsū melns lietus mākonis, kurā šķīst zibeņi un pieņemas vētra. Ļaudis lūdz, lai burvis Jerve nobur mākoni projām, lai tie bez slapjuma var tikt mājās. Jerve tikai sacījis: "Man burt nieks" un, līdz ko burvis šos vārdus izteicis, tā melnais mākonis šņākdams nogāzies pār baznī­cu un izvērties par lielu ezeru. Tā radies Burtnieks".

Zināma arī teika, ka Velns gribējis laulāties Burtnieku baz­nīcā ar saimniekmeitu. Tāpat ar Velnu saistāma teika par burvi

Miltu kuņu, kas dzīvojusi Valkā un bijusi starpniece starp Velnu un cilvēkiem. Kad Velns neesot bijis mājās, jo "aizbraucis uz Burtnieku ezeru dvēseli ķert", izrādījies, ka tieši tajā laikā Burt­niekā noslīcis kāds cilvēks.

Ja "Igauņu ezera" igauniskajā nosaukumā samaina tikai vienu burtu, iznāk Gada vai Laika ezers (Astijervs). Ezera dzīlēs mā­jojis Laikavccis, kas ļaudīm noteicis pareizo gadalaiku un arī iz­kārtojis labu vai sliktu laiku - atkarībā no upura lieluma. Kad atnākuši sveši ļaudis un krastā uzcēluši savu pili ar 12 durvīm, tie pielūguši savu dievu. Laikavecis uzsācis cīņu ar tiem, un krasta pils nogrimusi ezerā. Laikavecis ezera dzīlēs cīnoties ar sveša­jiem atnācējiem vēl šobaltdien, un reizēm tur dobji nodunot cīnītāju vairogi20 . Rāmā laikā arī divpadsmitos dienā, ja nolie­kot ausi pie zemes, dzirdot pulksteņus skanam un cilvēkus dzie­dam21 . Nemaz nevajag likt ausi pie zemes, skaidrā bezvēja laikā ezerā saccļoties tādi viļņi, ka sizdamies pret krastu, tie atgādina baznīcas zvana skaņas22 .

Citā teikā23 gan tikai reti izredzētie esot tie laimīgie, kas dabūjot dzirdēt dziesmu skaņas, ko dziedot nāras, kas kopā ar ezeru atrautas uz šejieni no ezera kādreizējās atrašanās vietas tīrelī Sedas augšgalā. Tie tad varot skatīt arī nogrimušo pilsētu un zelta krustu ezera vidū.

Ko tad vēl varot redzēt ezera dibenā? Jau minētajā tei­kā par burvi Jervi stāstīts, ka skaidrās saulainās vasaras die­nās ezera dibenā redzama baznīca. Ziemā, kad pa ledu brauc ar kamanām, pret sliecēm baznīcas torņa gailis atsitas, ka džinkst vien. Jānis Grīns balādē "Burtnieku ezers" šo ainu rāda vēl krāšņāku24 :

Saulē, kad skaidri ir Burtnieka ūdeņi, Redz vēl tagad dibenā baznīcu, Karieti četriem melniem zirgiem; Kučiers, kā sēdējis, sēd uz bukas, Mācītājs kancelē sprediķi saka, - Nevar nobeigt un pateikt: amen, Ezers tad celsies un laidīsies projām, Ļautiņi katris ies savās mājās.

Pēc seniem nostāstiem tā­da pat baznīca, kāda ir Burt­niekos, noslīkusi ezerā, ari otrs Burtnieks esot zem ezera25 .

Tā braukšana pār ezeru gan nav tik vienkārša, te pie­metas vadātājs, ja brauc tum­sā, kad otru krastu neredz, mig­lā. Ja braucējs ierauga otras ra­gavu sliedes, tad skaidrs, ka sākusies braukšana pa apli. Kā stāsta L. Sniķere26 , vadātājs piemetas nē tikai saimniekam vien, bet ari zirgam - tā dzīvē gadījies viņas tēvam. Savu skaidrojumu dod Zal- tes māte: kapi jau visapkārt ir, tad jau var ari tā būt. Kā ne - guļ tur visādi, ļauni un labi27 . Kapos jau nonāk ari ezerā noslīkušie. Ik gadus Vecgada vakarā no ezera dzelmes iznirstot stirna, izkāpjot ezera krastā un vairākas reizes iebrēcoties. Cik reizes stirna ie­brēcas, tik cilvēku "tamā gadā" ezerā noslīkstot28 .

Vēl šo braukšanu sarežģī "aizas", kad ledus ar troksni pārplīst. Braucot uz pārezera mežiem pēc malkas, ja aiza priek­šā, tad vairs nav kur braukt. Un vēl - nav jau pasaulē bijis tikai viens Minhauzens. Lūk, ko par Burtnieku ezeru publicējis Lai­monis Liepnieks29 . Reiz pār ezeru, kur zvejnieki bija izcirtuši āliņģus, braucis Vidzemes gubernators (1862-1868) Augusts fon Etingens un Mujānu barons Morics fon Mengdens. Pē­dējais stāstījis: "Nesen man te gadījās iebraukt tādā āliņģī, bet, par laimi, pateicoties manai attapībai, pa otro atkal izbraucu ārā!" Etingens piekritis: "Jums droši vien bija labi zirgi. Man gluži tas pats atgadījās uz Peipusa ezera, bet man bija nelāga kleperi." Klusums, tad Morica jautājums: "Nu, un?" -"Es pa­liku apakšā!", atbildējis gubernators. "Jūs 1111 gan esat fanta­zētājs!" ar apbrīnu un skaudību iesaucies pārspētais Mujānu Minhauzens.

Vai tad nevar iztikt bez braukšanas pār Burtnieku? Jau tau­tasdziesmās atrodam:

Piecas laivas puišu brauca

Pār Burtnieku ezeriņu30 .

Brauciena mērķis:

Lai tie jāja sievas ņemt Aiz Burtnieku ezariņa31 .

Teika32 min, ka ezera pretējā pusē redzētas pat "raganas ve­lējamies." Nākamā sekojošā darbība, sievu ņemot: Uz Burtnieku ezeriņa Gredzentiņus pārmijām33 .

Un vēl:

- Tur aizveda jūs' māsiņu Pār Burtnieka ezeriņu [..]34

Ceru, ka nākamā pēc secības bieži nebūs teika3 ", ka laivā brau­cošam vecītim blakus nosēžas no ūdens izlīdusi maza meitiņa, pa­vēstot, ka viņa meita to mazu noslīcinājusi Burtnieku ezerā.

Vēl par iešanu meitās. Puiši nakti "gāši meitās". Kad tikuši pie Burtnieku ezera, tā citi saķēruši jokodamies vienu puisi un "klaigā- ši": "Ja ezars došot naudas mucu vietā, ta sviedīšot puisi ezarā iekšā!" Un nesuši vienu puisi uz ezčra malu. Tūlīt ar nākusi no ezara naudas muca augšā. Puiši pārbijušies 1111 aizbēguši36 .

Rihards Rudzītis37 ezeru raksturo šādiem vārdiem: "Apbrīno­jamā zilumā svaidīti Burtnieku ezera ūdeņi. Tādā zilā dzidrumā raugās bērns debesīs, kad acis tam atstaro debesu zilumu."

Turpinām par to, kas redzams ezera dibenā. Par baznīcu jau runājām, te jāpiebilst vienīgi, ka mācītājs sprediķi varēšot pa­beigt vienīgi pastarajā dienā38 . Vēl sastopams variants, ka ezers pār baznīcu nācis, kad mācītājs icsācis muižas lielskunga bēr­nu - brāļa un māsas laulāšanu39 ; skaidrās dienās redzama ne ti­kai tīri baltā baznīca, bet arī muižas ēku sarkanie jumti. Kā dzejā to tēlo Jānis Ziemeļnieks rondo "Uz Burtnieku ezera"40 : Aiz mums nu nakts pār dzelmi zvaigznes šķiež, Kur Laimdota pa kristallpili līgo, Kā lūgdamās mums līdz.

Nogrimušajā pilī ar zelta torņiem palikusi tikai viena jaunava, pārējie aizbēguši41 . Kā Tamāra Skrīna dzejolī "Burtnieks"42 :

Tā pils ar vēja torņiem, Tā pils ar mākoņu acīm /../ Tā pils, kas jāsadzird.

Teikā43 pili apsēduši svešinieki, tad tā nogrimusi. Mazliet savādāk teikts par kādu valdnieku, kas ļaudis mocījis ar darbiem, tāpēc pils nogrimusi ezerā. Bet Dievs valdniekam sacījis: kad saule noies vakaros un rītos uzlēks, pa to laiku viņš varēs iziet 110 nogrimušās pils44 . Dzejnieks Jānis Akuratcrs dzejolī "Burtnie­ku ezers"45 dzelmē lūkojas ar šādu noskaņu: Ūdeņi šalko, un saule mirdz - Guļ zilgani zaļais krasts, Visdaiļais visdziļāki dzelmē dus Meklēts un neatrasts. Ūdeņi šalko un saule mirdz - Guļ sena Burtnieku pils, Kā rauduvi zaļā niedrājā Mūžam tā dvēseli vils.

Vācbaltiešu publicists un vēsturnieks Augusts Vilhelms Hu- pels (1737-1819) piemin46 kādas pāļu atliekas Burtnieku eze­rā. Tieši tās vietējiem iedzīvotājiem varēja dot ierosmi teikām par Burtnieku ezerā nogrimušo pili un baznīcu. Šo motīvu vē­lāk savos darbos izmantojuši mūsu dzejnieki Andrejs Pumpurs ("Lāčplēsis")47 un Rainis ("Uguns un nakts")48 .

Kas augšup ceļ Burtnieku pili? - jautā Valdis Rūja dzejolī "Mēnesstars"49 . Atbild Egons Ozols diriģenta Haralda Medņa piemiņai veltītajā dzejolī "Labu veiksmi, Dziesma"50 : Bet koru balsis ceļas un ceļas, un šūpojas priežu galotnēs, tad aizplūst Burtniekā nogrimušo pili modināt.

Pie Burtnieku mācītājmājas ezerā esot bijis redzams liels ozols, "pilnīgi ar visiem zariem un lapām", kādu kilometru no malas. Tagad gan vairs tur esot "tāds kā stabīns"51 . Cita teika jau konkrētāk - tur esot stabs ar zelta kroni virsū. Tas esot iedzīts,

lai sadalītu ezeru di­vās daļās, kad 14. gs. bijis strīds starp di­viem brāļiem Kos- kulicm. Tas, kurš dabūjis Burtnieku galu, licis ezera vidū iedzīt ozola bluķi ar dzelzs stīpu un pats mainījis savu vārdu, saukdamies 110 tā lai­ka par a von der Pak­lēti" (vācu vai.: der Pfahl- stabs)52 . Augusts Melnalksnis ceļve- dī53 raksta, ka ezera vidū zem ūdens uz Nāves sēkļa slēpjoties milzīgs akmens ar senām robežzīmēm - Cepurakmens. Tas no­rādot triju draudžu robežu satikšanās vietu, bijis redzams 1929. gada pavasarī.

Teika54 piemin eju pa ezera apakšu no Burtnieku pils līdz Vecajiem kapiem, kur ezermalā ir klints. Klints alā teicēja pat esot ielīdusi. Tieši šo klinti dzejolī "Burtnieka apvāršņi"55 min Vilis Cedriņš:

Kad man māte, vedusi kapos, kur dus radu ģints, Plecos ceļot, rādija: "Raugies, ezers viz zem klints- Pils tam margo dibenā, kas no ūdens klajiem mikliem Augšup krastos celsies reiz, skanot koklēm, vizot stikliem'."

Ja ticam teikai36 , tad tā nav vienīgais apakšzemes savieno­jums pie Burtnieka. Netālu 110 Gulbja kroga Valmieras-Valkas ceļa malā esot nelielais Baņķa ezeriņš, kas "dodot Burtnieku ezeram nodokļus". Reiz no Baņķa ezera izzvejota līdaka, tai apsieta sarkana bante ap kaklu, kur iešūts Baņķa ezera vārds, tad līdaka ielaista atpakaļ ezerā. Otrā gadā tā izzvejota Burt­nieku ezerā. Savukārt Baņķa ezerā esot atrasts kādas Burtniekā nogrimušas laivas masts.

Daudzie akmeņi Burtnieka krastos esot pilsētas drupas57 . Pilsētā bijuši divi briesmīgi vērši, to baurošanu varot saklausīt,

ezeram trakojot. Veci ļaudis sakot, ka tad raudot visi noslīkušie, līdz dabū elpu58 . Šo "slaveno" teicienu "Man burt nieks" pierak­sta ari divām sievām, kas velējušās, kurām tad ezers uzkritis virsū. Sievas apakšā "vienādi vēl velējoties", to skaidri varot dzirdēt zie­mā, kad ezerā "iezas" plīst59 . Cita teicēja vēsta60 , ka ezera gau­došana rudeņos nav nekas cits, kā skopās sievietes naudas mazgā­šana Burtnieku ezera dibenā. Kad ziemā ledus plīst un drausmīgi vaid, skanot kā ciešanu vaidi. Pēc tam ledus saceļoties kā māju jum­ti. Neesot pat iespējams gulēt, kamēr ledus pārplīst. Skolā tas gan esot izskaidrots savādāk: ezeram cauri tekot Briedēs upes ūdeņi, un šī siltākā ūdens straume radot ledus plaisāšanu.

Patiesības labad gan uzreiz jāpiebilst, ka Briedēs upe nebūt nav vienīgā, kura ietek Burtniekā - vēl jāmin Rūja, Seda, Dūrupe un vēl dažas mazākas; taču no tā iztek vienīgi Salaca. Dze­jolī "Rūjas grīva" 61 Vilis Cedriņš raksta:

Līku stigu vērt briedis dzinis, Līku loku Rūja izlauzusi. Grīvas dābolainā ezerkrastā, Tur, kur joņo ozolmežā stirnas, Atradu es jaunu, krāšņu zemi.

A. Melnalksnis atzīst62 , ka trijstūri starp Rūjas un Sedas iete­kām, saucot par "govi", kas esot saistīts ar lībiešu vārdu kova- upe. Zem zemes te atrodami milzīgi ozola bluķi, kas liecinot par ozolu mežu vecos laikos. Šis trijstūris esot skaistākā vieta visā Burtnieku ezera apkārtnē. Savukārt kāda teika vēsta, ka Burt­nieku ezeru ļaudis uzaicinājuši ar dziesmu, jo vēlējušies sev "glez­naināku apkārtni". Savukārt V. Cedriņš savā tēlojumā "Ezcr- krasta ciemos"63 teic: "Burtnieku apvārkšņi aicina ceļotāju vasa­rā, kad rītus vēsta gaigalas un gulbji, dienu saulei pretī sniegda­mies, žilbinoši zvēro ozolu un egļu meži, vakaros pār blāzmai­najiem ūdeņiem uz ligzdām laižas ezera putni, nakti ūdeņi rā­mā plūdumā viz miglājā".

Tāpat V. Cedriņš apdzejojis "Ārņu vēra briežus"64 pie Burt­nieku ezera, kura krastmala "mirdz kā ziedu vainags kvēls"; vie­nīgi pats labākais Burtnieku vietvārdu zinātājs Edmunds Ozoliņš atzīmē, ka Arņu mājas ir Rencēnu pagastā Ēveles virzienā, tātad nost no ezera, un te nu gan brieži nedzīvojot, drīzāk aļņi un stirnas. Dzeja tomēr ir dzeja, te laikam nevajadzētu meklēt pilnīgu atbil­stību realitātei. Pie viena, laikam pirmais, kas dzejojis par Burtnie­kiem, ir Auseklis. V. Ancītis norāda6 ", ka 1873. gada "Baltijas Vēst­nesī"66 Ausekļa dzejolī "Pie Salacas" ir ari šādas rindas:

Burtnieciņu ezerāi Kumeliņ us peldināju; Tur izvilku Laimas lomu Saules meitas tiklVsiem.

Ņemot vērā attīstīto zirgkopību Burtniekos šobrīd, pirmās divas rindas vēl šodien tīri aktuālas, bet kā ar zivīm? Senāk ezers bijis ļoti bagāts ar zivīm, te izrakumos atrasti līdz divarpus met­rus gari sami, kuru svars tad būtu bijis līdz 150 kg. Sevišķi gar­šīgi bijuši plauži jeb brekši, kuri sūtīti pat kā dāvana galmiem. Burtnieku pagastā dzimušais aktieris, zīmētājs un rakstnieks Rei­nis Birzgalis67 gan brekšus sauc maķenīt savādāk, pie viena pie­zīmējot ka "zivi breksni burtniecieši sauca par plaudi".

No 1980. gada rūpnieciskā zveja krasi samazinājās. Taču teikā kāds vīrs te kādreiz zvejojis tikai asarus, kopš tā laika "daudz visādu zivju", tikai asaru maz, jo vīrs tos visus izķēris ar saviem tīkliem68 . Bet salakas vairs neesot šeit no tā laika, kad salaka ar ķīsi saderējusi skrieties no Košķeles līdz Burtnieku Lie­lajam krogam. Ķīsis pamanījies ieķerties salakai astē un tā ar viltību panācis, ka salaka posusies no ezera laukā69 . Lai nu kā, bet ezera dienvidu daļā blakus trīs mājas - Sapali, Brekši un Ķīši. Savulaik viens pats visas zivis no ezera un visu labību trīs­desmit verstis lielā apkārtnē izēdis pūķis ar divpadsmit galvām. Kad stiprinieks nocirtis tās visas, asinis tecējušas straumēm, un no tām "cēlusies Briedes pieteka - Rusupīte"70 .

Izveidojušās plaisas, kuru platums pat vairāki metri, vairs nesasalst pat vislielākajā salā. Lai tiktu pāri, ceļa vietā metot žagarus, kamēr aizsalst. Ja ziemā pēc liela sala uznāk atkusnis, dažkārt zem ledus dzirdamas maigas, dziedošas skaņas. Savu­kārt siltās vasaras naktīs nedaudz pēc saulrieta, kad dabā valda

klusums un kokiem pat lapas nepakustas, dzirdama dīvaina melodiska šalkoņa.

Vēl par "kauslī- gajām skaņām". At­cerieties Laikavcci ezera dzelmē, kas kaujas ar atnācējiem. Teika71 min Varaž- kalnu pie ezera, kur agrāk latvieši karoju­ši ar igauņiem. Tur kritušie septiņpadsmit latvieši aprakti trīs kapos un naktīs tur ar­vien vēl karojot latvieši ar igauņiem. Lokalizējot šo teiku dabā, jādomā, vai tik te nav domāts bijušās Bauņu muižas tuvumā eso­šais Varžukalns. Tāpat teika72 min Vilka kalnus, kas atrodoties "starp Burtnieku ezeru un Salacu". Pirmkārt, ja jau Salaca ne­tek paralēli ezeram, tad jau starpā nekas nevar atrasties. Otr­kārt, Vilku kalni tiešām ir, tikai atrodas ezera A pusē starp Sil- zemniekiem un bijušo Radziņu mežsargmāju. Teika stāsta, ka tur karojuši grieķi ar vāciešiem (ko gan viņi tur dalījuši?), pie tam grieķi "apkārt mežam sacēluši valni, lai vācieši netiek ārā".

Ezera austrumu krastā noturīga tradīcija bijusi kopīga līgo­šana. Burtnieku Vecžagaros dzīvojušais Jānis Laiviņš sacerējis "1936. gada Jāņu atskaņas Burtnieku ezermalā"73 . Dzejojumā pieminēti daudzi pagasta tālaika saimnieki, kaut ne vienmēr tas viņiem bija glaimojoši. Piemēram:

Tad iet un apmetas pie pirmā laivinieku mieta, Jo tur, kā redzams, vemšanai ir brīva vieta.

Tā jau apdziedāšanās vien bija. Edvarts Tūters ezeru piemin dzejolī "… Kur trejas zvaigznes"74 . Laimonim Pēlmanim ir se­nāks dzejolis "Burtnieka atmoda"75 , tiesa, ar toreizējās ideolo­ģijas pieskaņu. Pašreizējais burtniecietis Dzintars Vītols vienu dzejoli veltījis "Burtnieku ezeram"76 , tajā starp citu teikts:

Es zinu - grūti atrast nemainību, Un bieži ceļš caur lētu prieku ies - Par tavu balto rožu uzticību Es tāpēc atnākšu reiz pateikties…

Burtnieciešu pašreizējā himna ir "Burtnieka ūdeņos"77 ar Rutas Roķes vārdiem, tai mūziku komponējis Arvīds Rihters. Tās piedziedājums jūsu ieskatam:

Zilas tāles, baltas buras, Spēks, kur rodies vējus veikt? Sirmais Burtniek, vai tu jūti - Nākam tavu daili sveikt.

Burtniccietis ir arī Pēteris Zirnītis, par ezeru sakarā ar sevi pašu dzejolī "Burtnieks"78 viņš teic:

ar tavu gaismu iezīmēts es šajā laukā esmu sēts un izkaisīts un atraisīts kā dzīvība kam jāuzdīgst

Vai Burtnieks būtu tikai vienkāršs ezers, ja jau tam veltītas tik daudz teiku un dzejas rindu? Atbildi dod dzejnieks Kārlis Kliāss79 : Tu svēts. No tavām zilām dzelmēm Dveš gaišums, teiku apmirdzēts; Nāk Lāčplēsis ar āvu spožu Nest gaismai brīvību. Tu svēts! /../ Un kamēr Latvija vien dzīvos, Tu cilšu ciltīm būsi svēts. Pats pļavu, mežu lokā jozies - Un druvās šalkodams - tu svēts!

Vēres

1 Almanahā "Sēta, daba, pasaule". 1860, 3.

2 Senču kalendārs 2000. un turpmākiem gadiem. Saldus, 1999, 186. lpp.

3 Indriķa Livonijas chronika. Tulkojis J. Kripēns. Rīga, 1936, 70. lpp.

1 Ess a i sur Ies ossements fossiles des bords du lac de Burtnek en Livonie. Extra memoires de I'Academic imp. des Sciences de St.-Petersbourg, 4. Saint-Pe- tersbourg, 1836.

2 LFK1968, 3418-3419.

3 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1937, 15. sēj., 429. Ipp.

4 LFK 23, 3970.

5 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1937, 15. sēj.,

420. Ipp.

6 Antoloģijā "Dzeja" Rīga, 1921

7 LFK 17, 627,98.

8 LFK 1,37, 6.

9 LFK 1771,6812.

10 LFK 884, 662.

11 LFK 1978, 192.

12 LFK 1978,2690.

13 Žurnālā "Skola un Ģimene". Rīga, 1990, 6.

14 LFK 1978, 2382.

15 LFK 1772, 4961.

16 LFK 1978, 756.

17 Valmieras novada teikas. Valmiera, 1999, 52. Ipp.

18 LFK 76, 715.

19 LFK 1980, 2368.

20 LFK 1978, 2667.

21 Antoloģijā "Dzeja". Rīga, 1921.

22 LFK 2049, 412.

23 LFK 2049, 734.

24 LFK 1978, 2281.

25 LFK 1968, 3420.

26 Laikrakstā "Liesma", 1989, 19. maijā.

27 Latvju dainas. Kr. Barona un H. Vissendorfa izdotas. Petrograda, 1909, III 3. sēj., 25128. 1. daina.

28 Turpat, 1910, IV sēj., 28371. 5. daina.

29 LFK 584, 1201.

30 Latvju dainas. Kr. Barona un H. Vissendorfa izdotas. Petrograda, 1904, III 1. sēj., 13286. daina.

31 Turpat, 1361. 6. daina.

32 LFK 804. 5050.

33 Valmieras novada teikas. Valmiera, 1999, 51. Ipp.

34 Rudzītis R. Svētceļotāja piezīmes. Rīga, 1929.

35 LFK 556, 3587.

36 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1937, 15. sēj., 420.-

421. Ipp.

40 Ziemeļnieks J. Aizejošais. Rīga, 1923.

41 LFK 556, 3118.

42 Skrina T. Dzintars asiņo. Rīga, 1978.

43 LFK 1978, 2493.

44 LFK 1635, 874.

45 Akuraters J. Dienu prieks. Rīga, 1921.

4A Topographische Nachrichten von Liv- und Estland. Rijja, 1774, 1.

47 Pumpurs A. Lāčplēsis. Rīga, 1888.

4X Žurnālā "Mājas Viesa Mēnešraksts". Rīga, 1905,8.-12.

49 Rūja V. Mēnesstars. Rīga, 1987.

50 Ozols K. Caurvēja savalgošana. Rīga, 2002.

51 LFK 1978, 2779. LFK 1978, 2237.

53 Melnalksnis A. Vadonis pa Dzimtenes kalniem un lejām. Vidzeme. Zie­meļrietumu daļa. Rīga, 1930.

54 LFK 1978, 2780.

5 ' Ccdriņš V. Sidraba jātnieks. Rīga, 1935.

56 LFK 1885, 114.

57 LFK 1459, 1615.

58 LFK 1978,2119.

59 LFK 1978, 1922.

60 LFK 1978, 1922.

61 Ccdriņš V. Ziemeļu dārzos. Rīga, 1942.

62 Melnalksnis A. Latvijas novadi. 3. Mazsalaca. Rīga, 1927.

63 Žurnālā "Sējējs", Rīga, 1939, 3.

64 Žurnālā "Daugava", Rīga, 1934,4.

65 Senču kalendārs 2000. un turpmākajiem gadiem. Saldus, 1999, 185. lpp.

66 Laikrakstā "Baltijas Vēstnesis", 1873, 34.

67 Birzgalis R. Šoreiz- bez grima. Bruklina, ASV, 1981.

68 LFK 1968,4961.

69 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Šmits. Rīga, 1925, 1. sēj., 378. lpp.

70 LFK 852, 15.

71 LFK 1978, 2220.

72 LFK 771, 562.

Laikrakstā "Liesma", 1994, 22. jūn. 74 Tūters E. Dzīvošu dziesmā. Leonia, ASV, 1992. Krājumā "Pār deviņi novadiņi. Rīga, 1975.

76 Laikrakstā "Liesma", 1999, 2. febr.

77 Zālītis L. Burtnieki likteņgriežos. Burtnieki, 2000.

78 Krājumā "Dzejas diena". Rīga, 1978.

w Krājumā "Mana tēvu zeme". Sast. A. Zālītis. Rīga, 1936.

Rīgas iela 17, Strenčos (2001)