Neiepazītā Latvija

VALDEMĀRPILS SINAGOGA

Stāvot Valdemārpils centrā pie luterāņu baznīcas un piemi­nekļa Krišjānim Valdemāram, daudzi neievēros turpat skatiena attālumā esošo ēku kompleksu Ezera ielā 1. Vērīgāks ceļotājs varbūt sapratīs, ka skatās uz celtnēm, kas tapušas 18.-20. gs. Tas - bijušais sinagogas komplekss, kas sastāv no trim ēkām. Tās ir: vasaras un ziemas (zemākā, apkurināma) sinagogas, kā arī rabīna dzīvojamā māja. Par to celšanas laiku var spriest pēc netiešām norādēm. Valdemārpils novadpētnieciskās ekspozīci­jas izveidotājs Ē. Prokopovičs spriež, ka sinagoga, domājams, vispirms mazā (ziemas), celta pirms lielā mēra 1710. gadā. Ebreji te, domājams, apmetušies jau 15. gs., toreizējā Kurze­mes bīskapijas Ārlavas administratīvajā centrā. Viņu lielais dau­dzums Valdemārpilī (19. gs. vidū - 84%) izskaidrojams ar to, ka Kurzemes hercogistes pilsētās tiem bija atļauts apmesties uz dzīvi tikai pēc 1799. gada, bet Sasmakā, kas nepiederēja pie hercogvalsts, bet gan pie neatkarīgā Piltenes novada, jau stipri agrāk. Lielākā sinagoga ar divpakāpju jumtu gan uzcelta 19. gs. Pēc 2. pasaules kara tās lietotas kā veikala un noliktavu (sā­kotnēji pat otrreizējo izejvielu) ēkas, 1990. gadu sākumā to izmantošana pārtraukta.

Sasmaka pilsētas tiesības ieguvusi 1917. gadā, un 1926. gadā nosaukta latviešu jūrniecības pamatlicēja, "Pēterburgas Avīžu" dibinātāja un jaunlatviešu kustības vadītāja Krišjāņa Valdemā- ra (1825-1891) vārdā par Valdemārpili. Kārlis Students rak­sta1 , ka vietējie uzskatot, ka Sasmakas vārds radies no "barona Sašas" - kad viņš sācis nodarboties ar celtniecību, tad runājuši "Sazs macben", kas vēlāk pielaikots latviski. Vārds Sansmagen pirmo reizi minēts 1582. gadā, bet muižnieka Georga Zasa īpa­šumā Sasmaka nonāk tikai 1697. gadā. Mēs labāk ticēsim, ka pilsēta savu kādreizējo nosaukumu ieguvusi no Sasmakas eze­ra, kas nebūt nav sasmacis, bet gan vidū kā "sažņaugts", kur tam pāri ved tilts. Kur gan vēl citur zinām tādu ezeru! Un vēl - Aleksandrs Pelēcis "Sasmakas ezera noslēpumā"2 raksta par pašas skaistākās sasmacietes Amālijas pazušanu bez vēsts, viņas spicainais krekls "atrasts uz baznīcas gaiļa", turklāt vainīgā esot Bcsija, teiksmainā briesmoņa Nesijas no Lohnesa ezera Skotijā jaunākā māsa, kas dzīvojot Sasmakas ezerā. Luterāņu baznīca (1646) ar skaistu vēsturisku interjeru nebūt nav pelnījusi šādu epizodi savā vēsturē, tas gan būtu uzskatāms par ne visai veik­smīgu rakstnieka fantāziju un tāpēc nebūt nav jābaidās Valde­mārpili apmeklēt.

Jānis Endzelīns savulaik Sasmakas vārdu centās izskaidrot kā salikteni: sasins- senprūšu valodā zaķis un niakņa - latviešu valodā jau izzudis purva apzīmējums, tātad iznāk "purva za­ķis". E. Prokopovičs par daudz ticamāku uzskata šādu pieņē­mumu: lietuviešiem ir vārds sasmauka, kas nozīmē zemes šau­rumu vai iežmaugumu. Ezers tad arī ir iežmaugts, bet lietuvie­šu valoda par latviešu valodu seniskāka, tas ir - tuvāka baltu pirmvalodai.

Kādreizējās Sasmakas ebreju kopienas dzīvi izcilais ebreju rakstnieks Šoloms Aleihems atainojis savā stāstā "Cilvēks no Buenosaircsas"3 . Dzejnieks Ulriķis fon Slippenbahs savos 1809. gadā izdotajos ceļojumu aprakstos4 par Sasmaku min, ka no pirmā acu uzmetiena saistot divas sudmalas, baznīca un sinagoga. Tālāk skatu pievelk pāris sagāzusies nami. Pārējie pe­lēki, ar sarkaniem logu slēģiem. Kāds žīdiņš pie sava mitekļa, kroga, logiem ar dzeltenām, sarkanām un zilām svītrām uz­triepis dažādas svītras un figūras. No pirmā acu uzmetiena li­cies, ka tur kāds noslēpumains senebreju raksts. Tikai labi ie­skatoties bijis jāatzīst, ka laikam domāts attēlot pudeles, glā­zes, baltmaizi. Tā bijusi kroga izkārtne.

K. Untenberga koka vējenes darbojušās līdz 2. pasaules karam. Tās cēlusi muiža 1847. gadā. Neraugoties uz daļas pilsētnieku protestiem, šis ainaviskais akcents rika nojaukts 1965. gadā, jo bija diezgan bīstama bērnu iecienīta rotaļu vieta. Dzirnavas bijušas padruknas, ar pusapaļu galvu. Intere­santi, ka 1939. gadā gleznotājs Uga Skulme, izlasot togad iz­nākušajā Kārļa Vanaga grāmatā5 šādu teikumu: "Ezera ielā 5 vēja dzirnavas", nopriecājies par nepieredzētu vējdzirnavu

koncentrāciju Latvijā un steidzies turp. Viņš pēc iespējas cen­ties gleznot visas vējdzirnavas, pie kurām gadījies būt. Meklēto piecu dzirnavu vietā bijušas rikai vienas! Bet šīs vienas dzir­navas U. Skulme tomēr uzgleznojis, darbs atrodas Slokā. Jur­ģis Skulme arī tās gleznojis 60. gadu sākumā, glezna atro­das privātkolckcijā Zviedrijā.

Valdemarpils sinagoga (2002)

Zināms, ka no 1840. līdz 1844. gadam K. Valdemārs mā­cījis ebreju zēnus, tikai nav zināms, kurās telpās, bet viņa māsa Marija Medinska savukārt meitenītes izglītojusi Talsu ielā 4 (ēka nav saglabājusies). Valdemārpils ebreji 2. pasaules kara laikā no­šauti mežā, Kamparu mežsarga apgaitā. Masu kapos pie Rūgumdambja (vēlāk jau bija iemesls saukt par Zīdu dambi, kas nemaz nav dambis, bet šaipusē tā sauc meža stigas) - astoņ­desmit Valdemārpils ebreji. Tā ir tikai viena no Talsu rajona ebreju šaušanas 14 vietām. Darbaspējīgie ebreji pirms no­šaušanas vēl nodarbināti kūdras purvā 1111 tikai tad nošauti Medņu māju tuvumā. Senie Valdemārpils ebreju kapi Dzir- navkalna A nogāzē pēc 1942. gada 12. marta rīkojuma tika nolīdzināti līdz ar zemi.

Veres

1 Students К. Kolportiera piedzīvojumi. Rīga, 1925.

2 Pelēcis A. Talsu grāmata. Talsi, 1995.

3 Шолом Алейхем. Человек из Буэнос-Айреса. Москва, 1939.

4 Schlippenbach Ulrich. Malerische Wanderungen durch Kurland. Riga - Leipzig, 1809.

5 Vanags К. Ceļvedis pa dzimto zemi. Rīga, 1939, 2.