Neiepazītā Latvija

GRIENVALDES PUSE

Bijušās Grienvaldes muižas apkārtne aizņem tikai nelielu pašreizējā Iecavas pagasta daļu. Lai to izstaigātu, neskaitot 1,5 km attālos Raņķu kapus, būs jānoiet 8 km. Taču laika ziņā tas ietver vairākus gadsimtus. Cik no tā varam vēl redzēt pašlaik, cik varam pieminēt tikai domās?

Kad aiz Iecavas upes tilta no Bauskas šosejas nogriežamies pa Jelgavas ceļu, tūlīt jādodas pa Pārupes ielu. Te, starp 3. un 4. na­mu, redzami regulāri liepu stādījumi - Dieva dārzs. Teika vēsta, ka te gribējuši celt Iecavas baznīcu (vai tā domāta pirmā, jau 16. gs., vai kāda no vēlākajām?), taču dienā ieraktie pamatakmeņi pa nakti vienmēr aizvēlušies uz baznīcas pašreizējo vietu. Šī vieta tomēr nepalika tukša. 1812. gada cīņās pie Iecavas Palejas kroga krīt ap 600 krievu un 100 prūšu. Krievu pozīcijas toreiz stiepās no Cēsnie- kiem gar pili, kaļķu cepli un mācītājmuižu līdz Zellēm. Kritušie krievi apglabāti šajā birzē, ko vēlāk nosauca par Dieva dārzu. It kā katram karavīram stādīta viena liepa, taču koku tagad vairs nav tik daudz. Tikai - nejauksim to ar Dieva kalniņu Iecavas parkā!

Teika1 stāsta par Joda akmeni, kas palicis pāri no Pērkona saspertās klints iepretī baznīcai, kas aprakusi velnu. Pie Pārupes ielas 8 nama pienāk ceļš no kājnieku tilta puses, pa ko zinātājs

no centra atnāks ātrāk. Pārupes ielā 15 vēl viens dārzs, šoreiz ne Dieva, bet gan Kārļa Fricsona iekopts un 1993. gadā atzīts par trešo skaistāko pagastā.

Uz Skrīveru mājām (ap 1939) ved aleja, kas stādīta mājas celšanas gados, kūts gan te vecāka - celta 1932. gadā. Šeit dzī­vojis Zālītes pagasta skrīveris Ekšteins, kura kundze Berta Kk- štcina bija ilggadēja vietējo aizsardžu priekšniece. Uz Z pusi redzams priežu puduris Vandi priedes, pie kurām upes ielejā iegulusi Puķuleja, savulaik iecienīta zaļumbaļļu vieta.

Aiz divstāvīgās ēkas pa labi slejas bijusī magazīnas klēts - Rožkalni. Tur kādreiz atradusies Fridriķmuiža (kartē atzīmēts - Lielfridriķa muiža), kurā darbojusies arī bijušā Zālītes pagasta valde. Šī muiža piederējusi hercogam Fridriham, bet otrpus šo­sejas taču Dartija! Tās nosaukums radies no muižas nosaukuma vācu valodā - Dorotheenhof. Latviešu vārds Dārta ari radies no Do­rotejas, tālab pat valsts saimniecība vienulaik kļūdaini saukta par Dārtiju. Ar šo vietu varētu saistīties pie mums lokalizētā pazīs­tamā ziņģe par Doroteju un Fridriķi. Piecdesmitajos gados, kad

"dzērāji svinējuši Jāņus", muiža nodegusi. Magazīnas ēka ir skaista mūra būve no dažādas krāsas granīta akmeņiem un do­lomīta gabaliem, arī kaļķu javas šuvēs rūpīgi iesprausti sīki gra­nīta gabaliņi. Līdz 1891. gadam pat pastāvējis Fridriha muižas pagasts, bet togad likvidēja visus sīkos pagastus (arī Dzimtmi­sas, Zālītes, Gricnvaldes, Poda muižas un Granteles), kas tika apvienoti vienā lielā Grienvaldes pagastā.

Stipri sānis pa kreisi, Kurmjos, mūrnieka ģimenē dzimusi ievērojamā aktrise Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere Dace Ak­mentiņa [īstajā vārdā Doroteja (Dārta) Steinbcrga; 1858-19361. Nav saglabājušās Kabatas, kur dzimis cits Triju Zvaigžņu orde­ņa kavalieris pedagogs Krišjānis Mīlgrāvis (1882-1946), Rīgas pilsētas valdes loceklis. Viņa spalvai pieder vairāki publicistiski un literāri darbi.

Pirms nākošā krustojuma atrodas Ogļu kalns, tā šo vietu dēvē kaimiņmājās. Te ir tumšāka zeme kā citur, atrastas arī zviedru monētas. Pie krustojuma Sproģi, kas uzcelti kādreizēja smilšu kalna vietā, bet pa kreisi atrodas Zaldātu mazmājas, kur katram 25 gadus cara armijā nodienējušam zaldātam deva 0,5- 0,6 ha zemes. Vēl šo apvidu sauc jxtr Putnu kalniem2 , jo tur nekas nav audzis, bijušas tikai priedes ar kovārņu ligzdām. Mā­ju rindas galā Tāles, kas 1993. gadā ieguva pagasta skaistākās un sakoptākās mājas godu.

Laukums aiz Sproģiem tautas atmiņā palicis kā krievu ar­mijas raķetnieku izgāztuves vieta.

Pie nākošā krustojuma - pēdējā karā sabombardētās Grien­valdes skolas ēkas (1863) vieta. Pati skola gan darbību uzsā­kusi jau 1859. gadā. Tiesa, vecais ceļš vedis nedaudz pa kreisi, caur pašreizējo mežu, kur pie eglītēm, karam sākoties, aprakti skolas trauki. Te, pirms pagrieziena, redzami 14 soļus gari ēkas pamati. No krustojuma pa labi ozolu aleja, kur katrs ozols stā­dīts piemiņai no kādas skolu beigušas klases. Pa kreisi no alejas aug Lielais ozols (4,1 m apkārtmērā), pie kura pulcējas skolas absolventi tikšanās reizēs.

Uz R no skolas zaro cits krāšņs koks - Grinfelda skolas ozols. Grinfelds - ilggadējs skolas pārvaldnieks, zem šī ozola esot mīlējis

sēdēt, domāt un rakstīt. Bet 1937. gada bildē - skolas oficiālais nosaukums - Zālītes pagasta I sešu klašu pamatskola. Varbūt tieši šīs Zālītes skolas skolotāja ģimenē 1913. gadā dzimis LZA Goda loceklis, medicīnas doktors Nikolajs Skuja?

Ceļš pa kreisi ved uz Raņķu kapiem, kas nosaukti 1893. gadā būvēto māju vārdā. Mājas apšūtas ap 1910. gadu, senāk bijušas arī jumta istabiņas. Pa vidu ēkai iet ādere, apvalkdūmenis celts tieši uz āderu krustpunkta, tāpat ari pagrabs, kas tāpēc esot auksts arī vasarā. Blakus Ranķi-4 - uz karā nodegušās govju kūts pa­matiem kopsaimniecības uzbūvētā dzīvojamā ēka.

Ranku kapiem, protams, nav nekāda sakara ar Kuldīgas rajonā atrodošos Raņķu pagastu. Centrā zvanu tornis ar uzrak­stu 189(3?)9. Ticamāk, ka neskaidrais skaitlis ir 9, jo ķieģeļi te tieši tādi paši kā Raņķiem. Zvans izgatavots Rīgā, 1929. gadā. Te ari audzēkņu liktais krusts Grienvaldes pagasta skolas pir­majam skolotājam I. Riekstiņam. Ievērojams cilvēks esot bijis ari Jēkabs Plostnieks (1861-1928), taču vairāki cilvēki nezinā­ja neko precīzāk, kā vienīgi "kaut kāds direktors". Tā nav vien­īgā neskaidrība. Zināms, ka pa kreisi apglabāti čekistu nošautie cilvēki, kaut kur ari sarkanie strēlnieki. Kapu aizmugurē pa kreisi liela kapu kopa, kas jau apaugusi krūmiem. Interesanti, ka bla­kus augošajā priedē vēl atrodama vieta, kur kādreiz izcirsta mi­za un samanāmas arī kokā iecirsta krus­ta pēdas. Kādreiz te esot rūpīgi kopts… Tagad man neviens nezināja pateikt, kas te apbedīts. Tuvāk ieejai otra, asto­ņus soļus gara kapu kopa, kur tās centrā pieslieta plāksnīte ar uzrakstu "revolucio­nārs Pēteris Spēlmanis, 1884-1909). 1905. gadā P. Spēlmanis organizēja lauk­strādnieku streiku Grienvaldes muižā. Ta­ču iespējams, ka plāksnīte nākusi no tā­lākā apbedījuma ar apmali, jo tik daudzi 1905.gada revolucionāri te nevarētu būt apbedīti. Zināms, ka šajos kapos atdu­sas smagi ievainotais un pēc paša lūguma

nogalinātais 1905. gada notikumu dalībnieks Kārlis Rclics. Ka­pu aizmugurē pa kreisi var atrast ierakumu paliekas.

Par visiem Iecavas pagasta kapiem brīnišķīgas grāmatas sarakstījis pensionētais dārzkopis Ēvalds Kivilands (1930), dodot ari vēsturiskās izpētes materiālus, kapu plānus un vecākas fotogrā­fijas, 2004. gadā iznākusi tās 3. daļa. Tā ir ierosme, kurai vajadzētu sekotājus visā Latvijā.

Ap 500 m tālāk uz R, vietā, kur Iecavas upe pienāk tuvāk ceļam, atrodas Āpšu kalniņš, iecienīta šo dzīvnieku mītnes vieta.

Kjot taisni no skolas vietas, pa labi starp apstrādātām terito­rijām plešas apaudzis laukums - 2. pasaules karā kritušo vācu karavīru apbedījuma vieta. Tālāk tilts pār 136 km garo Iecavas upi. Kā man stāstīja dzirnavās, tai esot "nāves raksturs", jo visa Iecava "rūpējas" par tās piegānīšanu. Tagad gan ar Somijas at­balstu tiek celtas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Vēl stāsta, kad diviem dēliem esot bijis jāiet dienēt, tie tik pamatīgi pirms tam mazgājušies, ka noslīkuši. Bet tautasdziesmā teikts: Iecavniece velējās Straujnpitcs maliņā; Grievaltiete ga rā m gāja, Dievpalīgu padodama: Dievs palīdza tev, māsiņa, Ogļu maisu velējot! - Vai tu traka,grievaltiete, Tie jau mani goda svārki.

Dzejnieks Vitauts Ļūdēns Iecavītei veltī šādas rindas3 : Tek leeavīte cauri saules audiem, Caur siltiem asfaltiem un lielceļiem, Plūst leeavīte cauri vārpām, graudiem Un savu nerimtību atdod tiem [..]

Starp ceļu un Liepkalniem kādreiz atradies Grienvaldes sa- draudzīgās biedrības nams, tagad gan tur nav palicis neviens ak­mens. Namu varam atsaukt atmiņā, tikai skatot senu atklātni, jo tas sagrauts jau 1. pasaules kara laikā. Netālajā Lācīšu jaunsaim­niecībā aug vīksna 4,5 m apkārtmērā un ailandapu riekstkoks.

Uz Z Mazajie (0,8 km), kas, tāpat kā Lācīši, celti pēc 1. pa­saules kara. Savulaik te, apkārtnes pašās bagātākajās mājās, līdz 15 gadu vecumam dzīvojis vēlākais LKP 1. sekretārs (1959- 1966) Arvīds Pelše (1899-1983, Maskavā). Cilvēks, kas pēc aizbraukšanas no šejienes Petrogradā veiksmīgi iekļāvies vietē- j o spekulantu u n nozie dznieku aprindās, vēlāk kļuva vienīgais latvietis (neskaitot J. Rudzutaku 20. un 30. gados), kas PSRS sasniedza tik augstu "karjeru" - kļuva par partijas kontroles ko­mitejas priekšēdētāju. Katram laikam pašam savs vērtējums par A. Pelši, bet viņa māte vairākkārt esot teikusi: "Ak Dievs, kādu i zdzim teni esmu ra dījus i!" Pats gan par māti, kad tā viņu pēc at­griešanās no Krievijas gribējusi satikt, teicis: "Tā ve cene man na v pazīstama! Mātes man vispār nav"4 . Blakus esošā ferma vēl Pelšes dzimtas celta. Kad pie KP CKēkas Rīgā viņa skulptūru novāca, to gribēja atvest te, taču vietējie nebija ar mieru. Tagad te dzīvo Baš- ko dzimta, dzīvojis ari jau mirušais aviācijas pulkvedis Baško no Latvijas aviācijas ģenerāļa Jēzupa Baško (1889-1946) dzimtas.

Uz rietumiem no Mazajiem apm. 1 km attālumā Kaijas, kur Janeku ģimene savulaik ieguvusi pirmo vietu par skaistāko sētu pagastā. Pirms kara tur dzīvojis "pātarnieks" Kārlis Bariss. Tā šeit sauca izvadītāju bērēs, kas aicināts itin bieži, jo tā bijis lētāk.

Iepretī Zvaigznēm 1. pasaules kara vācu karavīru brāļu kapi, kurus 70. gadu beigās nopostīja, neskatoties uz to, ka uz pāris pieminekļiem bija uzraksti vācu valodā "nezināms krievs". Nojauca arī ķieģeļu iežogojumu un pieminekļus nostūma sā­ņus, kur tie vēl tagad mētājas. Aiz krievu karavīru apbedīju­miem savulaik bijusi kapela ar Kristus figūru. Kā stāstīja Anto­nija Jansone (1929), viņas skolas gados bērni divas reizes gadā nākuši ravēt, no Vācijas par kopšanu skolai sūtīta nauda.

Apmērām 150 m tālāk pie vecā ceļa, kas te atrodas vairāk uz upes pusi, uz pamatnes uzstādīts liels akmens - kādreizējās Grienvaldes muižas ēkas stūra akmens. Tas tiek saukts arī par Svētakmeni. 1. pasaules kara laikā sagrautās muižas ēka atra­dusies paralēli ceļam.

Esam nonākuši Grienvaldes ūdensdzirnavās, kas celtas ap 1860. gadu, cietušas 1. pasaules karā 1916. gadā, 1930. gadā

rekonstruētas. Pašreizējais dambis darbojas kopš 80. gadu sākuma. Tagad malšanai daļēji izmanto ūdeni, daļēji elektrību. Ja esat dzir­navās, neaizmirstiet apskatīt 1930. gadā uzstādīto, Rīgā, Rūpnie­cības ielā 12, izgatavoto, griķu un putraimu maļamo mašīnu ar kārtas numuru 359. 1930. gadā dzirnavas pārgāja turīgā iecavieša Dindoņa īpašumā, kuram pieder ari Lejasdzirnavas iepretī Iecavas baznīcai. Pie dzirnavām 1978. gadā ticis spēlēts literāri muzikāls uzvedums "Muzikālās ūdens dzirnavas".

Majoru mājās pirms 1. pasaules kara atradies "laderlangs" - alus sadales punkts. Turpat ari savdabīgs pagrabs ar klēti augšstāvā.

Atgriežoties Iecavā, pievēršam uzmanību mājai E. Virzas ielā 53, kurai pildrežģis ēkas galos. E. Virzas ielā 42 Ulda un Dzintras Dredžeļu diždārzs ar skulptūrām. Tā vairākkārt atzīta par sakoptāko sētu Iecavā. Noslēdzot mūsu ceļojumu ar skatu pagātnē, apstāsimies E. Virzas ielā 25. Te vēl daļēji saglabāju­šies mācītājmuižas apstādījumi. Pati muiža celta 1821. gadā pēc arhitekta H. E. Dihta projekta, taču nojaukta pirms apm. 25 gadiem. Fotogrāfijā mēs šo klasicisma stila ēku redzam 1949. gadā kā garenu vienstāva būvi ar kolonnu portiku fasādē un jumta izbūvi ar pusapaļu logu virs tā. Pirmoreiz te mācītāj­muiža uzcelta jau 1699. gadā.

Vēres

1 LFK 1600, 14108.

2 LFK2049, 184. ,

3 I,.ūdens V. Vairogi. Rīga, 1980.

4 LFK2049, 185.