Neiepazītā Latvija

KALTENE

Kāds jauks vārds - Kaltene! Kā raksta Vilis Veldre1 : "Katrs vārds ir burvības pilns, tikai vajag zināt, kad tas izrunājams [..] Un gadās, ka daži ļaudis, kas nemaz neliekas dzirdam vārdu pasaule, tic tūdaļ apstājas un pasmaida, kad kāds piemin Kalte­ni, šo garo zvejniekciemu." Noteikti to dara operdziedātāja Ri­ta Zelmane un flamenko ģitārists Andris Kārkliņš, kuriem te vasarnīcas. Kaltene tiešām ir garākais zvejniekciems Rīgas līča piekrastē, tā garums sasniedz 7 km. Bet kā radies šis nosaukums, kas nedaudz atgādina arī Liepājas rajona Kalveni?

Savulaik Kaltene bija slavena ar savām mastu priedēm - priedēm ar slaidiem stumbriem. Sendāņu valodā "kal" nozīmē kails, bet "tcn"- stumbrs. Vietējie iedzīvotāji gan vārda izcel­smi skaidro ar žūšanu, t. i. kalšanu. Un Kaltenē tiešām līst retāk nekā Rojā, Mērsragā vai Vandzenē.

Ja nu tomēr Kaltenes vārds pazīstams, tad droši vien daudzi tur vēl nav bijuši - kā nekā gadu desmitiem tur atradās "piero­bežas zona" ar visām tās apmeklēšanas problēmām. Varbūt aizbrauksim tagad? Skatāmā tur tik daudz, ka labāk sākt ar vie­nu galu, tālāko no Rīgas.

Tur, kur šoseja Kaltenes Z galā pagriežas pa kreisi, atrodas neliela autostāvvieta. Šeit šoseja vistuvāk pienāk jūrai. Akmeņainā piekraste ir neaizmirstama. Tā piesaistījusi gleznotāja Arvīda Strau­jas uzmanību, savus akvareļus te gleznojis arī Varaidotis Galviņš. Akmeņu krāvumi un bruģi veidojušies, kad jūra no akmeņiem un oļiem bagātās morēnas aizskalojusi prom smalkās daļiņas. Akme­ņainās ainavas veidošanā piedalījies jūras ledus, kas virzoties uz kras­tu, reizēm iznes malā pat lielus akmeņus. Tagad šie akmeņi aptur krasta izskalošanu, ja tie tiktu aizvākti, piekraste viļņu ietekmē mainītos. No Latvijas 499 km garās jūras piekrastes vairāk nekā 120 km garumā vētrās notiek aktīva krasta noskalošana, tiek zau­dēta Latvijas teritorija, galvenokārt meži. Vidējais pamatkrasta at­kāpšanās ātrums ir 1-2 m gadā, bet uz zemesragiem dažkārt pat 10-30 m gadā. Tiesa, citos piekrastes posmos smiltis uzkrājas (pie­mēram, Liepājā pēc ostas kanāla izrakšanas 1703. gadā teritorija D no mola pieaugusi par apmēram puskilometru), un vietām aiz­sērē arī ostu teritorija. Šos procesus Latvijā (ari Kaspijas un Azovas jūrā) daudz pētījis Roberts Knaps (1898-1990), kas pats dzimis pie jūras, Duntes Erlauskās.

Pavērosim lielo koku dzīvīgumu šajā jūras piekrastē. Tie spī­tīgi aug smiltīs, pat tuvu ūdenim. Akmeņu krāvums veidojas ne­tikai krastā, tas turpinās arī zem ūdens. Šādi plaši akmeņu sēkļi bīstami kuģu kustībai, taču koncentrē zivis. Zvejnieki sen izzi­nājuši jūras grunts sastāva īpatnības un attiecīgo ekoloģisko vi­di, kur uzturas dažādu sugu zivis. Vēl vairāku kilometru attālu­mā no jūras sastopami lieli laukakmeņu krāvumi - Velna kal- vas, kas būtībā ir Labradoras tipa morēnas. Jāatzīmē, ka netālu uz Rojas pusi, pie Caunu mājām, jūrmalā aug trīs skaistas prie­des, kuru apkārtmērs 3,5; 3,4 un 3,4 m.

Kaut kur piekrastē atrodas aizmirstas kapu kopiņas, kur apgla­bāti divi no jūras izskaloti angļu jūrnieki. Par to vēsta savulaik Valsts Talsu vidusskolā pierakstītais nostāsts2 , kura beigas citēšu pilnībā: "Šo kapu tuvumā dziļš miers, tikai vētras naktīs, kad jūra kā ievai­nota lauva' raustās briesmīgās elsās un ūdens šļakatas augstu lec pret aukstajām kāpām, iz kapiem tad ceļas mirušo gari. Viņi iet pie jūras, sauc un māj savus biedrus, kas reizē ar viņiem atraduši galu aukstajos ūdeņos. Ilgi tur viņi stāv pie jūras kājām, gaida un māj, bet pēdīgi kā ēnas iet atpakaļ, uz saviem kapiem, lai gaidītu jaunu vētras nakti un sauktu biedrus". Otrpus šosejai koku par- kvcida stādījumos Ilmati - bijusī Lubezeres barona vasarnīca. Māj- vārds lībiešu valodā varētu nozīmēt - "vieta, kur dzīvo burves". Pie Ilmatiem savulaik uzbūvēti 6 burinieki.

No autostāvvietas ceļojumu labāk turpināt kājām. Pēc apmē­ram 500 m nonākam pie Caurnāšiem, kur bijusi enkurvieta mal­kas un baļķu iekraušanai kuģos, kas pazīstama jau 110 19. gadsim­ta. Tagad gan te izskatās citādāk - kad 1959. gadā būvēja šoseju (vecais ceļš gāja gar mājām), nebija grūti sarunāt, lai pie viena tiktu izveidota neliela osta tuvāko māju vajadzībām. Šo Caurnāšu sedumu viegli pamanīt - divas akmens krāvuma rindas iestiepjas jūrā. Sedums izmantots apmēram līdz 1970. gadam. Jūrā lielākais ir Lunku akmens. Bet vai cilvēki vairs atceras citus apkaimes topo- nīmus: Teļaploku, Vidstarpu, Ļopu alksni, Piedraba lauku 1111 ci­tus? Aitaploka vietā gan tagad jau jūra. Pie Caurnāšu mājām sa­glabājusies 19. gs. klētiņa, interesanta ari nelielā kūpinātava. Bet Caurnāšu šķūnis, kas atrodas otrpus šosejai, mainījis gan saimnie­ku, gan izskatu - tagad grafiķis Vasilijs Šclkovs tur iekārtojis māk­slinieka darbnīcu. 90. gados viņš pievērsies eļļas glezniecībai, radī­jis ciklu "Kaltenes jūrmala". Uz Rīgas pusi, šosejas pretējā pusē, atrodas Kalniņi, kuru dzīvojamā māja saglabājusies no 1812. ga­da, bet klēts celta 1904. gadā.

Blakus Caurnāšiem atrodas Mandaugas (1999), kur dar­bojas viesu nams "Vanaturs". Vairākums jau zinās igauņu vār­du vana - vecs, un nosaukuma galotne jau "ož" pēc tūrisma. Bet šoreiz tas nav "Vecais tūrists", te izvēlēts nosaukums no armēņu mitoloģijas. Vanaturs ir Jaunā gada dievība, kas saistīta ar auglības kultu un tulkojumā nozīmē "pajumtes devējs". Bez mitekļa te var izīrēt ari parasto velosipēdu vai ūdens motocik­lu, piedalīties zvejā vai izbraucienā ar laivu.

Ari pie Pindaru mājām vecais ceļš iet gandrīz pa pašu jūras krastu. Bet par Pindaricm jārunā atsevišķi. Te dzimusi dzejniece

Marta Dakne (1900-1977), kas līdz 1940. gadam izmantoja psei­donīmu Guna. Šajā laikā viņas darbi publicēti galvenokārt baptis­tu periodikā, bet garais stāsts "Kvēlojošās ogles" 1938. gadā iz­dots atsevišķā grāmatā. Pēckara gados viņas dzejoļu kopas publi­cētas ASV izdotajos krājumos un "Dziesmu grāmatā baptistu drau­dzēm" (1978). Dzejniece apglabāta Rīgā, I Meža kapos. Iepretī mājām krastā neliels zemesrags, saukts par Pindaru ragu.

Vairāki palieli jūrakmeņi redzami ūdenī pie Grantiņu un Kiļļu mājām. Seklie ūdeņi jūrā ir nozīmīga ūdensputnu uztu­rēšanās vieta, vasarās te novērojami vairāki simti neligzdojušo paugurknābja gulbju.

Esam nonākuši pie Maizītēm (1839). Šo māju, kur vienu- laik bijis pat veikals un skola, vārdā nosaukts pat kuģis - "Mai- sit", kas 1911. gadā uzbūvēts pie šīm mājām un 1924. gadā strandējis Botnijas līcī. Tas gan ir pēdējais šeit būvētais burinieks, pavisam te tapuši apmēram piecpadsmit Štālu dzimtai piedero­šu kuģu. Maizītēs Štālu dzimta dzīvojusi jau no 1839. gada. Kā 1983. gadā man stāstīja kuģu būves aculiecinieks Eduards Štāls (1895-1987), parasti būvēts viens kuģis, pie kura strādājuši ap 10 cilvēku. Ziemā saveda būvmateriālus (aiz Rojas upes spe­ciāli meklēja līkas priedes, pa jūras ledu veda šurp), rudenī uz augšu sacēla kāres (brangas), pavasari apkārt locīja blankas un "taisīja gatavu". Zēģeles gādāja Rīgā, firmas "Štrauss un Krū­miņš" enkurus veda no Zaķusalas, citām mazākām lietām ka­lējs atradās tepat tuvumā. Pēc Jā­ņiem, kad "smu­kāks laiks", dzina jūrā iekšā. Tas ti­ka darīts pa re­nēm, iesmērētām ar liellopu tau­kiem. Tolaik šam­panieša pudeli ne­vajadzēja - izbrū­vēja alu un cēla

galdā rīsu biez­putru ar rozīnēm. Kuģi brauca arī uz Āfriku (Ka- sablanku) vai "te­pat tuvumā" - uz Spāniju un Por­tugāli. Šeit nebi­ja vienīgā kuģu būves vieta Kal­tenē, uz Rojas pusi tuvākā atra­dās Caurnāšos.

Maizīšu māju 1986. gadā gleznojusi Ruta Bērzkalne.

Sorento uzceltas vietā, kur bijusi baptistu baznīca, tā sagrauta 2. pasaules kara laikā. Tās sienā bija izšauts milzīgs caurums.

Nākamās mājas atšķiras ne tikai pēc izskata, bet arī pēc "pa- domiskā" nosaukuma - Kosmonauti. Tās ir kādreizējā maz­ināja Stāli, kas atradās uz Maizīšu māju zemes, kādu laiku tās vēl sauca par Baložiem.

Pa kreisi drīz atkal redzama lielāka ēka - bijusī Nogales barona Nolkena vasarnīca, celta 1899. gadā, taču vairākkārt pārbūvēta. Arī tās loma mainījusies - no 1926. gada te atradās pamatskola, pēckara gados - klubs, tagad atkal sākumskola. Naktīs te grāvī spīdot uguns, jo tur nošauti vācu karavīri3 . Te­pat tuvumā atrodas Vīnkalnu viesu māja, kur var nokļūt ar fir­mas "Lauku ceļotājs" starpniecību.

Nepaiesim garām Burtiņiem, kas ir pagara ēka ar verandu un lieveni otrā pusē. Aiz dzīvojamās mājas stallis (1889), ceļa pusē tam cūku stallis ar trim ieejām. Ceļa tuvumā saglabājusies zivju klētiņa ar aku, kas bija domāta zivju uzglabāšanai un ap­strādāšanai. Meistars Mārtiņš Morgenštcrns 1906. gadā te uzbū­vēja burinieku a Zenson"Censonis". Pie mājām filmēti skati Arvīda Krieva filmai "Sižeta pagrieziens". Uzkalniņā blakus pagrabam 2. pasaules kara laikā bija ebreju geto, savs geto bija arī Rojā.

Aiz Upītēm 12 km garais Zulniekvalks, dažkārt saukts arī par Kalēj valku. Vidzemes pie­krastē mazās upī­tes sauc par urgām, bet Kur­zemē par val- kiem. Kāpēc Ka- lējvalks? Izrādās, tūlīt aiz valka, Smilgās atradusies kuģu kalēju darbnīca (nojaukta pirms apm. 7 gadiem), Pēteris Valdemārs 19. gs. pēdējā ceturksni bija galve­nais kuģu kalējs Upesgrivas-Kaltenes posmā. Viņa pēcnācēji jau divreiz pulcējušies kopējos saietos ar mērķi precizēt savas dzimtas saknes. Mājas ar nosaukumu Julneek minētas jau 1795. gadā, bet 1858. gadā, muižu revīzijas aktā kā vienas no 12 Silciema mājām, kas piederēja Nogales baronam. Stāsta, ka ari te spokojies4 .

Tālāk ceļš aizgriežas no jūras, bet mēs ejam tai tuvāk. Te arī vecās laivu piestātnes vieta, ko 1936. gada vasarā Jūrniecības departaments izveidoja no divām pāļti rindām, kas iestiepjas jūrā 115 m. Akmeņi šeit ne visai tīri, bet vislabāk tos aprakstī­jis J. Štūlis5 : "Ak­meņu jūrā pie ak­meņiem un plie­niem aug stāvus uzaugšu kupli un žuburaini jūras augi, dēvēti par mēsliem. Katrs krūmiņš ar kāju stipri piezīdies pie pamata, šie augi ir neatsverami

jūrmalniekiem, viņos dzīvo un vairojas visādas zivis: zuši, asa­ri, līdakas, raudas, sīgas, lueas, reņģes utt., bet rudeņos vētrās straume augus noplēš no ak­meņiem un izskalo malā, kur zvejnieki tos savāc, sagāž čupās, sapūdē un mēslo zemi [..]"

Apbūve tik tuvu pie krasta citur Latvijā nav redzēta. 50. gados jūra bija patālu no apbūves, starpā vēl tīklu vabas. 1967. un 1969. gada vētras krastu noskaloja. Lielā vētra 2001. gada rudenī izskaloja smilšainu pludmali, jūras zinātāji gan saka, ka tā pastāvēs neilgu laiku. Šeit vairākas ēkas aizsargā no noskalojumiem, īpaši pievedot lielus laukakmeņus. Atliek vienīgi piedomāt, kā vētru laikā te jūtas māju iemītnieki. To pamanījis arī Antons Austriņš, jo rakstā "Pa liedagu"6 stāsta: "Kaltene mazgājas gandrīz pašās jū­ras putās. Ne vien zvejnieku tīklu būdas un žāvētavas, bet ari visas dzīvojamās mājas ar dārziem pašā ūdens maliņā. Vietām viļņi ska­lojas mums pie ratiem. Te kuplais pliederu krūms ar visu stikla balkonu kāpj tīri stāvus jūrā iekšā". Pie viena jau ari jādara zināms, kā pēc 1938. gada ceļojuma pa jūras piekrasti Kaltenes apbūvi raksturo Vilis Veldre7 : "Visi kaltenieki rūķīgi cilvēki, cenšas cits par citu labāk savu dzīvi iekārtot, viņi pie mājām iestādījuši augļu kokus un ogulājus, arī ceriņkrūmus, dažu bērziņu vai vēl ko citu, kas koši pušķo jūrmalas akmeņaino pelēkumu".

Tālumā redzams kaut kas līdzīgs molam - tā ir ūdens- ņemšanas vieta kādreiz vērie­nīgi iecerētajai ELZAi - Eks­perimentālajai lašveidīgo ziv­ju audzētavai. Par tās apmē­riem var spriest kaut vai pēc tā, ka ap ceturtdaļkilometru garajā molā atrodas trīs ūdenspadeves caurules 1 m

diametrā. Tagad sadalītā ELZA pilnīgi mainījusi profi­lu. Vietējiem paliek savs prieks - pie šī mola labākā peldvieta Kaltenē. Šeit, ciemo­joties pie mammas, peldas ari aktieris Ivars Stonins, kurš augsti novērtējis šejienes saulrietus.

Ejam gar pastu, bijušo Kaltenes skolu un bijušo Kal­tenes krogu. Pasta ēka cara laikā bijusi virsnieku māja. Skolas ēka atrodas vecās K. Kriecberga skolas (1902-1915) vietā. Kad māju uzcēla tikpat kā no jauna, tajā atkal bija skola no 1950. līdz 1966. gadam. Kreicbergam piederošo kroga ēku 1915. ga­dā sašāva krievu kara kuģis.

Vilis Veldre raksta8 : "Eju pār nelielu upītes tiltu pie baznī­cas, kur Kaltenes ciemu pārdala divu pagastu robeža. No No­gales pagasta ieeju Upesgrīvas pagastā, kaut gan joprojām pa­lieku tajā pašā Kaltenes ciemā". Tagad paliekam tajā pašā Ro­jas pagastā. Tātad Baznīcvalks saukts arī par Bazoņgrāvi, Krog- valku, Katrinvalku, Kalējvalku, Līčupīti. Upītes krastā bijusi kād­reizējo Kalēju, tagadējo Strausu (19. gs. vidus), smēde. Arī Kat- rinvalkam savs skaidrojums - kad pēc Kurzemes hercoga pavēles 1567. gadā uzcēla baznīcu Kaltenē, to it kā nosauca par Sv. Kat­rīnas baznīcu. Tā vairākkārtīgi celta no jauna, atkal no koka. 1848. gadā tā celta tikpat kā no jauna no māla kleķa par Katrīnas Firksas līdzekļiem. Atkal iemesls nosaukt baznīcu Katrīnas vārdā. 1896. gadā pilnīgi pārbūvēta un pēc 1. pasaules kara postījumiem (baznīcu sašāva krievu mīnukuģjs "Slava") atjaunota 1921. gadā. Savulaik saukta ari par Jūrmalas baznīcu, jo bijusi Nurmuižas baz­nīcas filiāle. Interesants notikums te bijis 1905. gadā. Revolucio­nārs K. Smīdenbergs, lai izplatītu no Talsiem saņemtās lapiņas, kamēr mācītājs ģērbkambarī, tās iedevis ķesterim, tikpat kā anal­fabētam, teikdams, ka mācītājs tās licis izdalīt. Ķesteris to arī izda­rījis un pāri palikušās atdevis mācītājam, kas sašutumā vairs nav bijis spējīgs dievkalpojumu noturēt. Baznīcā ir vienkāršs koka altāris

ar M. Pola altār­gleznu - "Kristus uz ezera" (1886, restaurēta 1995). Kanceles pildiņos saglabājušās čet­ras 18. gs. skulp­tūras (vienu no­zagto - Markus skulptūru - gan nācās atjaunot). Pašreizējās ērģe­les, kuras 1843. gadā būvējis Rīgas ērģeļbūvētājs A. Martins, 1934. gadā nopirktas un uz Kalteni atvestas no Gulbenes, to­mēr skanējumam par labu nenāk šī stipri mazākā telpa.

Te arī keramiķes Kornēlijas Ozoliņas darinātās vāzes, bet pie jauniem kroņlukturiem līdzēja tikt ārzemju latviete Māra Vītoliņa.

Pie baznīcas vārtiem uzņemti pirmie kadri kinofilmai "Il­gais ceļš kāpās", kā arī "Meldru mežs".

Pie baznīcas esošie kapi gandrīz jūras krastā sava novietoju­ma pēc nebūtu nekas sevišķs. Vidzemnieku, kuram tuvākie ka­pi no mājām var būt pat 20 km, pārsteigs, ka te, 400 m attālu­mā, to veseli četri: Baznīcas un Kalna kapi, otrpus šosejai pie Nogales ceļa - Santeru un Kreicbergu kapi. Kalna kapos sagla­bājies skārda ziedu trauks ar stiklu priekšpusē, kādi pavisam reti

kur vairs redzami.

Santeru kapsētā apglabāti kuģu īpaš­nieku un kapteiņu (gan diplomētu, gan praktiķu) Štālu dzimtas piederīgie, tāpat četri no piec­iem brāļiem Bertli- ņiem - kuģu īpašnie­kiem un kapteiņiem.

Netālu no Nogales ceļa zinātājs atradis brīvā dabā augo­šas efejas.

Uz jūras pusi Putniņi - kādreizējā veikala ēka, bet 2. pa­saules kara laikā vāciešu nodedzinātajā vecajā Putniņu mājā 1921. gadā viesojies Rainis.

Blakus Kaulos Kaltenes mežniecība (lībiski kaul - dobs). Jaunā dzīvojamā ēka celta divdesmito gadu beigās, bet pretī iebraucamajam ceļam redzama vecā dzīvojamā māja, ar ap- valkdūmeni. Netālu pēc 1. pasaules kara atradusies Jāņa Dam- bekalna ķilavu darbnīca. Produkcija esot eksportēta uz Gambi­ju, esot guvusi trīs zelta medaļas. Rojas muzejā redzami tādi šīs darbnīcas etiķešu paraugi: "Augstākā labuma ķilavas "Bauda'"'. Un vēl piebilde - "oktobra zveja", pašā apakšā - "ķilavas uzgla­bājamas sausā un vēsā vietā un vienreiz nedēļā apgrozāmas". Vai tagadējiem konserviem tas vairs nav būtiski? Dambekalna dzimta uzbūvējusi ap pusotra desmita burinieku. Kaltenē dzimušais Jānis Dambekalns (1883-1942, Novosibirskas apg.) bijis pirmais Rīgas pilsētas prefekts un Militārās policijas priekšnieks, vēlāk zvērināts advokāts. Jau ienākot pagalmā, redzama saimniecības ēka ar uz­rakstu 1888, bet tūlīt aiz tās - vecā klēts (1798), celta ar cirvi vien gropētu statņu konstrukcijā. Lai Dievs dod tai vēl ilgu mūžu!

Kilometru tālāk 19. gs. celtās Dūcumu mājas. Uz DA no tām redzama Litorīnas jūras krasta krauja. Šeit jūras senkrasts ir aizsargājamais dabas piemineklis. Kraujas relatīvais augstums ir 4-10 m, to veido galvenokārt laukakmeņi un oļi, bet nogulsnēju­mos atrodamas kvartāra gliemežvāku atliekas. 2 m biezais glie­mežvāku slānis jau izmantots. Kraujas piekājei pieguļ abrāzi- jas terase, tās jūras pusē aiz ne­lielas kāpies tagadējā pludma­le. Iepretī gandrīz puskilomet­ru jūrā iestiepjas akmeņu vei­dotais Gaušu rags. Starp valni un jūru atkal redzam vecā ceļa vietu. Ainavai savdabību piešķir vietām esošie mūžzaļie kadiķi.

Ķīros dzīvo dzejniece Laimdota Maria Grīnštcina, kas izmēģina roku arī glezniecībā. Iznācis dzejoļu krājums "Mans patvērums" (1998) un prozas grāmata "Emanuēls" (2001). Te pats zaļākais krasts Kaltenē. Par šo zaļumu vienmēr, atgriežo­ties dzimtajā piekrastē, priecājies kapteinis Fricis Dambekalns, tā nekur citur neesot.

Mārtiņkalniem iepretī atrodas viens no lielākajiem jūrak- meņiem ne tikai Kaltenē vien, saukts par Raudinu (Griļu) diž­akmeni. Tas atrodas seklumā. Tā augstums 2,2 m, apkārtmērs 15 m, sastāv no pelēkbrūna ragmāņa-biotīta granītgneisa.

Tālāk, pie Dambīšu mājām, jūrā akmens, uz kura jau dau­dzus gadus ligzdo kaija. Uz tā sanesti zari un cits, ligzdai ne­pieciešamais. Tālumā redzams Mērsrags. Pēc tā vietējie zvejnie­ki vēro laiku: kad tā gals guļot zemāk ūdenī, tad gaidāms auksts, kad izceļoties augstāk, tad silts laiks. Stāsta9 , ja no jūras pie Talāticm redzot uguni spīdam, tad tur esot aprakts zelts.

Kad esam iznākuši uz šosejas, jau aiz Kaltenes apdzīvotās vietas robežas, 100 m aiz 61. kilometru staba un 50 m pa labi no šosejas aug Karēlijas bērzs. Tā ir savdabīga bērzu suga, ko raksturo sabiezinājumi uz stumbra un rakstaina koksnes struk­tūra. Karēlijas mežos tas sastopams izklaidus, vietām atrodams arī pie mums. Igauņu teika vēsta, ka karaļmeita bijusi salaulāta ar čūsku, kas naktīs pārvērtusies skaistā jauneklī. Viņas brāļi iz­vilinājuši noslēpumu - ar kādiem vārdiem tā liek ierasties vīram, tad paši izsaukuši čūsku-vīru un nocirtuši tai galvu. Kad karaļ­meita atgriezusies pilī, arī tā saukusi vīru, bet tas nav atnācis. Aiz skumjām karaļmeita pārvērtusies Karēlijas bērzā, kurš rau­dot izdala savas asinis - sulu, kad tam nolauž zaru vai ieurbj.

Gribētos šoreiz atvadīties no Kaltenes ar M. Daknes dzejoļa "Pēc skaistas dienas"10 (1926) izjustajām rindām:

"Es nevēlos miegā zust, liet klusēt tā laimīga, viena, Lai ilgāk varētu just So skaistumu, deva ko diena."

Veres

1 Veldre V. Dzīve pie jūras. 2. No Kolkas līdz Ainažiem. Rīga, 1938.

2 LFK 230, 1661.

3 LFK2049,979.

4 LFK 2049, 978.

5 Stūlis J. Bigauņciema un apkārtnes zvejnieki. Rīga, 1937.

6 Austriņš A. Sakasnis. Rīga, 1924.

7 Veldre V. Dzīve pie jūras. 2. No Kolkas līdz Ainažiem. Rīga, 1938.

8 Turpat.

9 LFK2049, 980.

10 Laikrakstā "Talsu Vēstis", 1992, 31. okt.