Neiepazītā Latvija

KUR PULCĒJAS KADIĶI

Kadiķis, paeglis… Kaut gan paeglis patiesībā ir senais īves nosaukums, kas šādi vēl tiek lietots Rucavas apkārtnē. Ziemeļ- kurzemē (Ancē, Popē un citur) kadiķi parasti sauc par ēci. Ir dzirdēts arī poētiskāks apzīmējums "ziemeļu ciprese".

Kas pabijis igauņu salās, noteikti atcerēsies ar kadiķiem ba­gāto ainavu. Brīnišķīgi kadiķu lauki, ko bieži gleznojuši igauņu mākslinieki, raksturīgi alvāriem. Tā ir ainava, kas pasaulē sasto­pama tikai Igaunijā un Zviedrijā. To būs redzējuši arī Lahemā nacionālā parka apmeklētāji. Bet Latvijā?

Gudenieku pagastā Kuldīgas rajonā uz A no Alsungas- Adzes ceļa pie Rubeņu mājām (10 km no Alsungas) sākas Gudenieku dabas liegums, kas kā valsts nozīmes dabas aiz­sardzības objekts 75 ha platībā apstiprināts 1999. gadā. Te skatam paveras lielākas un mazākas kadiķu grupas, kas pār­steidz ar koku formu daudzveidību. Redzami gan koki ar piramidālu, gan konisku vainagojumu. To vecums pārsniedz 60 gadus; atsevišķi īpatņi stipri vecāki. Kādreizējās, ilgstoši lietotās ganības pamazām pārpurvojas. Kadiķi aug arī liegu­ma mežainajā teritorijas daļā.

Dundagas pagastā Talsu rajonā už Z no Nevejas-Vīdales ceļa, netālu no Slītcrcs Nacionālā dabas parka robežas atrodas īpatnējā Kadiķu nora. Kadiķu tīraudze (Latvijā reti sastopams biotops) izveidojusies kādreizējo kultivēto tīrumu vietā, kas aiz­laisti atmatā lielā akmeņu daudzuma dēļ, taču te ietekmi at­stājusi arī lopu ganīšana. Diemžēl nora tagad intensīvi aizaug ar dažādiem citiem kokiem (priedes, egles u. c.), kuri noēno kadiķus, un tiem nokalst skujas. Arī te 3,8 ha lielā platībā ir dabas liegums (valsts aizsardzībā kopš 1987. gada). Kadiķu norā var nokļūt no kādreizējās Lecnieku autobusu pieturas, paejot pa ceļu 150 m Nevejas virzienā, tad pa ceļu uz Z līdz 0,9 km attālajiem Grižiem (te bija uzsākta atpūtas kompleksa veido­šana pēc itāļu arhitekta D. Pastiali projekta), no tiem lauku ceļš ved kadiķu norā.

Kopš 1977. gada kadiķus aizsargā ari botāniskais liegums "Kadiķkalni" (13,1 lia^ Vidzemes jūrmalā, Limbažu rajona Skultes pagastā starp Čorku un Korbiņu mājām. Šai teritori­jai tiek lietoti arī nosaukumi "Allaha dārzs" un "Čigānu birze" (te tiešām kādreiz bieži apstājušies čigāni). Te izveidojies īpat­nējs piejūras kāpu komplekss ar Zviedrijas kadiķu audzēm, starp kurām atrodas smilšaini vai zālaini laukumi. Bez kadiķiem te sastopamas priedes, āra bērzs, kārkli, bārbeles. Tiešā kadiķu tu­vumā skaists mozaīkveida sūnu paklājs. Pie Čorkām (1852, sen- zviedru valodā šis vārds nozīmē pakalnus) ir sena kuģu būves vieta, tā atrodas lielā, mākslīgi padziļinātā gravā. Igauņu tsorjļ savukārt nozīmē ieleju, strautiņu. Tātad māju vārds nav cēlies no krievu valodas un ar Velnu te nav nekāda sakara. Blakus t. s. Zviedru kapi - te vēl tagad nožogota vieta, kur kopš seniem laikiem nedrīkstēja ganīt lopus. Ja Latvijā vietām sastopama­jos Krievu vai Zviedru kapos parasti nav apbedīti šo tautību pār­stāvji, tad te to droši nevar teikt - zviedru laikos vairākas jūrmalas iemītnieku paaudzes bija saradojušās ar zviedriem. Interesanti, ka uz D no Corkām, 1984./1985. gada ziemā apmēram 500 m garā posmā ledus slāņi pārbīdīja apmēram 200 akmeņu. Uz Z no Ka- diķkalniem, Korbiņos, no 1941. gada dzīvojis gleznotājs Volde­mārs Vimba (1904-1985), vēl tālāk - Ķekatas, koktēlnieka Ar­tūra Bērnieka (1886-1964) bijušās mājas. Viena no koktēlnie­ka gleznām attē­lo piekrasti starp Corkām un Ķe­katām. Starp šīm abām mājām sā­kas ceļš, kas izved uz Tallinas šosejas vecā posma pie Duntes veikala.

Skaistas kadi­ķu audzes redza­mas arī Engures ezera A un R

krastos, iepretī Bērzciemam, kā arī netālu no Ziemupes baznī­cas, bijušās padomju armijas daļas tuvumā. Mazās Juglas me­žos augošos kadiķus apdzejojusi Elza Sudmale dzejolī "Latvi­jas paeglis"1 , bet Skaidrīte Kaldupe dzejolī "Kadiķu mežos"2 tos nosauc par ziemeļu cipresēm:

Nav daudz šo ziemeļu ciprešu, Vai vispār kāds kadiķus sējis, Un cik ir pasaulē koku, Kas pacieš pat ziemeļu vēju?

Vēres

1 sudmale e. sidrabupe. Rīga, 1987.

2 Kaldupe S. Avotkrūze. Rīga, 1985.