Neiepazītā Latvija

KO PARASTI NEPAMANA LIELSTRAUPE

Uz Valmieras šosejas ir Braslas upes tilts (atjaunots 2000. ga­dā), kas norobežo Rīgas un Cēsu rajonus. Ja 70 km garā Brasla augštecē tek pa plašu palieni, tad no Straupes Pārupes kapiem sākot, tā iegraužas dziļi smilšakmens iežos un vietām tās kras­tos skatāmas stāvas kraujas.

Upes kreisajā krastā bijis tālu izslavētais Braslas krogs, ari biežu kautiņu vieta. To cēlonis parasti bijušas trīs krodzinieka skaistās meitas. Kroga vairs nav, kurp doties mums?

Uz ziemeļu pusi labāk neiesim, vismaz - siena laikā. Tur mēs nokļūtu Avaidos, kur savulaik saimniekojis Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Ernests Stauers (1891-1945). Stāsta1 , ka tur reiz 40. gadu beigās diviem cilvēkiem līdzi nākusi siena kau­dze, kas "gribējusi gāzties virsū". Tolaik tur vēl bijusi redzama senkapu vieta, tagad viss aizaudzis.

Ejot uz Straupi pa šoseju, pa labi no tās Melnezers, kur esot iebraukusi kariete ar visiem baroniem2 , bet vīri, kas to gribējuši nosusināt, kļuvuši akli3 . Tālāk pa kreisi no šosejas var redzēt 1798. gadā celto zirgu pasta staciju ar saimniecības ēku kom­pleksu un varenu lapegļu rindu, vecā ceļa malā piemiņas akmens (1990, tēlnieks V. Titāns) pie Lapainiem (1935) šeit dzimuša­jam pilskalnu pētniekam un dievturu mācības pamatlicējam Er­nestam Brastiņam (1892-1940).

Rīgas rajona pusē pie tilta Braslas labajā krastā Podnieku iezis, taču pa lauku ceļu pretējā krastā pēc 1,4 km esam pie Aņītēm, kurām iepretī Braslas ūdenskrātuves (17-20 ha) krastā Aņītes Garais iezis - augšdevona Gaujas svītas smilšakmeņu atsegums. 800 m tālāk Braslas HES (1927-1971), kuras būve bija iecerēta jau 1919. gadā, ar 270 k\V lielu jaudu. Ūdens pie- vades caurule bija 1,6 m diametrā 0,4 km garumā. Vēl tagad pilnīgā kārtībā betona aizsprosts ar aizvariem, spēkstacijas ēka ar turbīnu, taču to visu 70. gadu sākumā pārveidoja par … ziv- audzētavu. Vienulaik šeit audzēti arī platspīlu vēži. 2000. gadā tika atjaunota HES, šoreiz ar 400 kVV turbīnu. Ūdenskrātuvē sala, netālu no aizsprosta Rīgas rajona pusē 4-7 m augstais

Varšavu iezis. Pa Braslu uz leju krastos cits citam seko vai des­mit ieži, pat ar grūti pamanāmo Adainaiša alu Bulu iezī, kurā laupītājs esot slēpis savu guvumu. Alas garums 18 m.

Pie Aņītēm savulaik pēc laupītāja Adamaiša (viņš arī - ba­gāts kungs Rīgā, piecstāvu nama īpašnieks) pavēles Pēteris Ru- dzītis kļūdas dēļ nošāvis savu brāli, kas tepat mežā aprakts.

Turpinot ceļojumu uz Lielstraupi, braucot ar auto, jāatgrie­žas gandrīz līdz šosejai un tad pa labi. Pēc kilometriem diviem pa labi esot Velna purviņš, kur, kā stāsta teika4 , braucot muiž­kungam, parādījies Velns un ietriecis to purvā.

Nākamajā krustojumā pa labi bijušais Lielstraupes pagast­nams un viena no "Ulmaņa birzītēm", ēkā tagad gan tikai pa­sta nodaļa, pie tam tieši kādreizējās cietuma telpās, citur dzī­vokļi. Ēkai ir arī iluzorie logi, zem viena no tiem pamatu līme­nī lasāms gadskaitlis - 1882. Uzkalnā aiz pagastmājas Pekšu guļbūve, kura filmā "Purva bridējs" rādīta kā nabagmāja. īstā kādreizējā nabagmāja tagad divstāvīga un arī nosaukums cits - Birztalas. Netālu redzams Pekšu ezers (9,7 lia), lielākais dzi­ļums 15,5 m. Tā D krasts augstāks, iztek strauts uz Plaužu ezeru. Varbūt būtu jāsaka - uz vienu no četriem Latvijas Plaužu ezer­iem. Uz DA paliek dabas liegumi - Apiņu un Tavaiņa purvi.

Uz R no ceļa var nokļūt labā atpūtas vietā pie 13,6 ha lielā Plaužu ezera, kura ūdens mēdz būt oranžs. Ezerā sastopamas lobēliju-ezereņu kompleksam raksturīgas augu sugas, pie tā kon­statētas 73 paparžaugu un sēklaugu sugas. Te aug arī ūdensro­zes. Ietek upīte ar interesantu nosaukumu - Ačgārnupīte. Tāds nosaukums varētu būt radies tāpēc, ka tā tek nevis uz Braslu, bet pagriežas uz austrumu pusi un ietek ezerā. Māras dienas rītā upītē esot jāmazgā mute5 . Kādreiz pie ezera darbojās Latvijas komjaunatnes CK atpūtas bāze.

Tālāk ceļš dalās. Kreisais atzarojums pa daļēji iznīkušu ozo­lu aleju ved uz Straupes centru. 400 m aiz Dietaru mājām ceļš šķērso grāvi. Muižas laikos kāds zemnieks lielījies, ka pārvarēšot Velnu. Pie šī tiltiņa Velns no tiltapakšas ārā un nostājas lielībnie- kam priekšā. Tam nu visas bikses trīsēja, bet uz cīkstēšanos satai­sījies. Pārmetis krustu un pateicis: "Dievs tēvs! Dieva dēls! Nāc

man par palīgu!" un meties Velnam krūtīs. Nebija ilgi un - Velns jau gulēja garšļau­kus. Piecēlies un, gari nospļā­vies, Velns pārlēca pār grāvi un, mežā ieiedams, sacījis: "Ko nu viens pret trim!". Šis nostāsts publicēts 1894. gadā iz­nākušajā "Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības noda­ļas ceturtajā rakstu krājumā".

Ap 1 km pirms Straupes centra bija Rozēnu dzimtas kapi, to kapu plāksnes tagad var apskatīt Straupes pils pagalmā. Te bijušas kapličas ar nišām (lai nespiež zemes smagums). Teika vēsta, ka pie šiem kapiem vairākkārt parādījies spoks, kas sau­cis, lai pagaida. Kad nu vienreiz gaidījuši ar, pienācis nevis spoks, bet āzis, kas gribējis badīt. Tad sākuši sist, līdz nosituši un "tai vietā palikusi zelta čupa"6 .

Nogriežoties pa labi, Ungurmuižas virzienā. Pckšu ezera Z krastā redzam bijušo Lielstraupes pagastskolas ēku (1871)- pamatīgu mūra būvi, kuras otrais stāvs 1904. gadā uzcelts no ķieģeļiem. 1906. gadā skolnieki divas reizes mēģinājuši node­dzināt skolu, bet uguns laikā pamanīta. Pašreizējā Straupes sko­la- Mazstraupes pils ari degusi - 1993. un 1995. gadā, vēl at­jaunošanas gaitā pēc pirmās degšanas. Te skola pastāvējusi līdz 1971. gadam.

Šajā skolā kā skolotāja dēls dzimis gleznotājs Eduards Lind- bergs (1882-1928), par palīgskolotāju darbojies (1890-1891) rakstnieks Augusts Saulietis, te strādājis (1901-1904) izglītības darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris Krišs Melnalksnis (1879-1930), viņa kundze Antonija rakstījusi stāstus ar pseido­nīmu "Antija", ir vairāku grāmatu autore. Te strādājis vēlākais diplomāts Jānis Sesks (1877-?) un grāmatas "Raunas stāsti" autors Uldis Strupulis (1930).

Šīs skolas pirmsākums bija pagaidu telpas Cīruļos (A virzie­nā no šejienes). Jānis Lcrhs (1895-1944, rakstīts arī Lcrlie,

1940. gadā mainījis uzvārdu uz Lejnieks) no Cīruļiem bija Lāč­plēša Kara ordeņa kavalieris, Lielstraupes pagasta vecākais. Šeit jāpievērš uzmanība kādam interesantam faktam, ka Lielstrau­pē savulaik bija tradīcija, ja mājas vārds latvisks, tad uzvārds dots, pārtulkojot šo nosaukumu vāciski. Lcrha gadījumā tas pil­nībā atbilst. Tagad vecajai skolas ēkai pie ieejas plāksnīte ar uz­rakstu latviski un angliski "Pusaudžu kolektīvs SaulritF. Te ar darba terapiju (bez medikamentiem) ārstē narkomānus, toksi- komānus, alkoholiķus. Telpas šeit neatgādina slimnīcu, drīzāk gan atpūtas namu.

Ja nākamajā krustojumā paiesim pa labi, ieraudzīsim Liel- svabadniekus. Šo māju barons kādreiz dāvāja Bīderu Miķe­lim, tā sākta celt 1900. gadā no ļoti lieliem tēstiem laukakmeņ­iem, kas salaisti kopā ar minimālām atstarpēm. Velvētajos pa­grabos barona vajadzībām gatavoja vīnus, apkārt mājai liels ābeļ­dārzs. Daļa no saimnieciskajām būvēm gājušas bojā, bet ir vēl saglabājusies 1890. gadā celtā klēts un citas būves. Pie mājām aug dižozols 5,3 m apkārtmērā.

Tālāk ir vēl Mazsvabadnicki, nav tikai "parastu" Svabad- nieku, kuros, kā min daži avoti, stārasta ģimenē būtu dzimis vēsturnieks, tiesībnieks, rakstnieks un folklorists profesors Ar- veds Švābe (1888-1959, Stokholmā). Zināms, ka ģimene 1906. g. pārcēlusies uz dzīvi Zvejniekos (A virzienā pie Pūricu ezera, nojaukti 60. gados meliorācijā, saglabājies tik vītols), tā kā ne­būs pareizas tās publikācijas, kas min Zvejniekus kā A. Svābes dzimšanas vietu. Pie viena vēl par viņa uzvārdu. No Svabadnie- ku vārda cēlies ari 1826. gada dvēseļu revīzijā dotais dzimtas uzvārds, kuram tātad, kā pats rakstnieks autobiogrāfijā norāda, nav nekā kopīga ar Vācijas švābiem. Būs jātic žurnālā "Latvju Domas" (iznāca Vācijā) 1947. gada 5. numurā publicētajam, ka A. Švābe dzimis Lielstraupes muižā ap 6 pēcpusdienā. Tas noticis pils kalpu mājā.

Lai nokļūtu pie Pūricu ezera, dodamies atpakaļ uz ceļu, kas veda gar pagastskolu un - uz priekšu! Nedaudz aiz Lielandžām (tās 1997. un 1998. gada Straupes pagasta padomes rīkotajā konkursā tika atzītas par vienu no sakoptākajām lauku sētām), nogājuši mazliet vairāk kā 3 km no pagrieziena, griežamies pa labi, pēc 0,8 km ceļš uz Pūricām, pamatīgām guļbaļķu mā­jām. Pūricu ezers (Ikuļu ezers, 32,1 ha) stipri dūņains, aizau­gošs, tā kā par peldi nav ko domāt. Pēc teikas7 Ziemeļu kara laikā straupēnieši nav devuši savu baznīcas zvanu Pēterim pār­liet, bet nogremdējuši Pūricas ezerā. Teikas nobeigumam gan divi varianti - pēc kara vilkuši laukā un likuši tornī atpakaļ, vai - ja ezers rudenī "riktīgi" aizsalstot, lejā dūņās varot redzēt, ka zvans spīd. Par ezeru vēl cita teika8 , Velns gribējis aizbērt Pūri­cas ezeru ciet. Paņēmis maisu, pielasījis ar akmeņiem un stei­dzies šurp. Nabags nav redzējis, ka maiss ir caurs. Nākot pa kalniem, akmeņi birst un birst. Velns gandrīz atnācis pie Pūri­cas ezera, kad icdziedājies gailis. Tad nu meties atpakaļ, skrējis uz elli, maisu turēdams klēpī, bet pie Sārniņu mājām gailis ie- dziedājies otrreiz un velns nometis maisu ar pēdējo akmeni un aizdiedzis uz elli atpakaļ. No tā laika apkārtējās mājas Sārniņi, Vēverīši, Cīruļi, Mežokas, Rirzgaļi, Apiņi saucas par Akmens- kalniešiem. Zeme tur tāda, ka mūsdienās pat ar traktoru nevar uzart. Pēdējais akmens no velna maisa esot saspridzināts un ie­mūrēts Līgatnes papīrfabrikas pamatos. Pēc teikas cita varian­ta9 Velns griezis maisu ar akmeņiem sev ap galvu. Akmeņkaln- iešos būtu jāieskaita arī mums jau zināmie Svabadnicki. Vispār Akmenskalnieši uz Gaujas pusi, tur skatāmā būtu daudz, bet mēs griežamies atpakaļ, uz Straupes centra pusi.

Jāpiebilst, ka 0,2 km ZR virzienā no Pūricām mežā atrodas X-XII gs. senkapi, saukti arī Turku kapi. Tur 51 uzkalniņu kaps un 3 uzkalni ar akmens riņķi. Pie paša Pūricu ezera kāda tipiska 20. - 30. gadu jaunsaimniecība saucas Akmenskalni. Bet Strau­pes lopu muižiņā Šņorēs (uz D pusi, saglabājušies tikai pamati) rentnieka ģimenē (šajā ēkā dzīvojuši 7 rentnieki) dzimis ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Latvijas universitātes profesors (1934) Kārlis Tormanis (1882-1950), kas 1923. gadā veica iz­pētes priekšdarbus jau skatītās Braslas HES celšanai.

Ja kāds nav bijis pie Ungurmuižas pils, var jau tālāk doties krustojumā pa labi. Kājnieki jau iepriekšējā krustojumā taisni pa taku iznāks pie tagadējām Sauleskalna mājām, kas ir daļa no

Lielstraupes kādreizējās pus­muižas Kuķēniem. Autobrau­cēji vai nu uz priekšu līdz pa­gasta robežai pie Klāmaņiem un tad pa kreisi, vai ari pa otru ceļu, atpakaļ, aiz Lielandžām. Šie abi ceļi vizuāli izteiksmīgi. Jaunais ceļš pāri Vārnkalna augstumiem paver plašu skatu uz tālu apkārtni. No tā dziļi le­jā liekas Lielstraupes pils tornis un Straupes centrs.

Tāpat pa labi Straupes Ve­cie kapi, kas atklāti 1775. ga­dā un tos daļēji ietver akmens krāvuma žogs. No Mazstraupes kapličas (1774) tagad drupas, Lielstraupes kapličai nav atrodama pat vieta. Kapi vairākas reizes paplašināti un 1848. g. izveidots ari pareizticīgo nodalī­jums. Te apglabāts pareizticīgo draudzes mācītājs Emilijans Menšikovs (1846-1919). Kapliča uzcelta 1936. gadā. Neparasta for­mas granīta piemineklis Rožu dzimtai, kapos ir lieli krusti. Inte­resants 1,3 m augstais krusts pie kapličas durvīm uz akmens pamatnes. Jau vairākus gadu desmitus kā "pazudusi" slīpētā granīta plāksne ilggadējā draudzes skolas skolotāja, ērģelnieka un kora diriģenta Dionisija Garklāva (????—1907) kapam. Viņa va­dītais koris ir to četru koru skai­tā, kas dzied pirmajos latviešu Dziesmu svētkos Dikļos 1864. gadā. Te apglabāts ilggadīgais Straupes mācītājs Pauls Fridrihs Kīglers (1845. - 1902.) un Straupes prāvests Fridrihs Zīl- manis. Šajos kapos atrodami 63 dažāda veidu kalti krusti.

Pēc teikas10 , kad kādu skopu saimnieku veduši uz kapiem, divi zirgi to putās vilkuši. Pie baznīcas kalna kāds vecītis tei­cis - skatieties, melns kungs jau jūsu mironi pār purvu uz ple­ciem nes. Kad attaisījuši zārku, miroņa vairs iekšā nebijis. Nā­cies iebērt iekšā akmeņus un tā apbedīt. Bet purvs varbūt do­māts te tuvumā esošais dabas liegums Baukalna purvs.

Nogriežoties pa labi pie kapiem, var nokļūt pie vecās drau­dzes skolas mūra ēkas (1847, otrais stāvs koka no 1871.), kas degusi 1851. gadā. Te skola pastāvēja no 1847. līdz 1951. ga­dam. Pie ēkas piemiņas akmens (1985) ar marmora plāksni skolotājiem M. Sudrabam-Lācim, V. Knoriņam un A. Vīksnem. Te strādājuši ari jau pieminētais Jānis Sesks un ar Triju Zvaigž­ņu ordeni apbalvotais skolotājs, ērģelnieks un sabiedriskais dar­binieks Augusts Zālītis. Tagad te dzīvo skolotāji.

Uz Valmieras šosejas nokļūstam pie mācītāja mājas (18. gs.) ar klēti, apstādījumos te aug smaržīgā apse. Viens no Straupes mācītājiem - G. G. Sokolovskis izdeva periodisku izdevumu "Ziņas par Notikumiem iekš Dieva Valstības" (1833-1834). Droši vien viņa dēls ir pastorālā dzimušais mācītājs Emīls Georgs Hermanis Sokolovskis (1819-1869, Rīgā), kas kalpojis Raunā un Ģertrūdes draudzē Rīgā, tulkojis un sacerējis garīgas dzies­mas. Tepat rentnieka ģimenē dzimis ķirurgs, LU profesors (1937-1944), Latvijas ārstu biedrības priekšsēdētājs Jānis Sulcs (1885-1979, Grāftonā, Ziemeļdakotas pavalstī ASV), daudzu zinātnisku darbu autors. Vēl šeit pat dzimis mācītājs Pauls Ro- zenbergs (1906-1942, Vorkutā), bet miris jau pieminētais P.F. Kīglers.

Saulītes, aiz Mazstraupes pagrieziena, ir bijusī pareizticīgo baznīca, īsu laiku arī krievu skola, pārbūvēta par dzīvokļiem, vien pie jumta bijis krusts, tās nodegušas 2000. gada janvāri, bet tagad jau atjaunotas. Austriņu mājās dzīvojis Lielstraupē dzimušais profesors, filoloģijas doktors, vairāku grāmatu autors Kārlis Račevskis (1939).

Tad jau klāt Straupes pils komplekss ar senpilsētas vietu, kas, domājams, redzēts jau sen. Šeit ceļojums beidzas. Vai šo­reiz Straupe ir jums atklājusies no citas puses?

Vēres

1 LFK 2049, 464.

2 LFK 1840,66.

3 LFK 2049, 465.

4 LFK2049, 882. 9 LFK2049, 1011

6 LFK 1000, 103.

7 LFK 2049, 472. s LFK2049, 473.

9 LFK 1662, 230.

10 LFK 219, 367.