Neiepazītā Latvija

KĀJĀM PA VECO JELGAVAS CEĻU

Vecais Jelgavas ceļš piemērots interesantam pārgājienam jebkurā gada laikā, pat sniegotā ziemā. Pilsētniekam tas dod iespēju pabūt sāņus no pilsētas kņadas, relaksēties, vērojot lauku ainavu.

Senais ceļš no Rīgas uz Jelgavu 13. gs. gājis pa Babītes ezera DA krastu uz Klīvi, tad gar Lielupi uz Jelgavu, jo pēc kartēm jau redzams, ka taisnais ceļš iet pāri purviem, tātad bijis izman­tojams tikai ziemā. Ne velti, būvējot visjaunāko Jelgavas šose­ju, Rīgai tuvākajā posmā tika norakts 6 m biezs kūdras slānis un izveidota grunts pamatne. Taisnā ceļa trase parādās tikai 17. gs. kartēs jau kā galvenais ceļš starp Rīgu un Jelgavu. 1632. gada 28. septembrī tika apstiprināti pasta pārvadāšanas noteikumi un grafiks maršrutos Rīga-Jelgava un Rīga-Mēme- le (atcerēsimies, ka tā savulaik sauca Klaipēdu), šo dienu tagad atzīmējam kā Latvijas pasta dienu.

Vecā Jelgavas ceļa izveidošanos pēc senām kartēm mēģinājis izsekot arī Ivars Vīks. Viņš secinājis, ka dokumentos Olaine un šis ceļš pirmoreiz pieminēti 1700. gada ziemā. Olainē dežurējusi zvied­ru patruļa. Tā pārbaudījusi lielāku ceļotāju grupu - it kā zemnie­kus, pēc citām ziņām, tirgotājus, kuri ragavās veda preci uz Rīgu. "Ceļa vīri" un "prece ragavās" izrādījušies maskējušies sakšu (vā­cu) karavīri, kuri negaidīti uzbruka patruļai. Tomēr zviedri paguva izšaut sarkanu raķeti, brīdinot Rīgas aizstāvjus. Ar šo epizodi sākās Ziemeļu karš, kurš Latvijas iedzīvotājiem nodarīja milzu postu. Šo sadursmi piemin gandrīz kā Olaines dibināšanas gadu. Tomēr, zviedru patruļa diez vai dežurēja mežā, neapdzīvotā vietā. Arī viņu šauto raķeti no Rīgas pamanīt nevarēja, tātad visā ceļā pastāvēja ari citas patruļas, ari jau apdzīvotās vietās. Visbeidzot, diez vai rūpīgi dežurēja uz otršķirīgiem ceļiem.

18. gs. beigās sastādītajā grāfa L. A. Mcllīna kartē "Der Ri- ļfjische Kreis" D no Rīgas, starp Daugavas kreiso krastu un jūru, iezīmēts tikai viens ceļš, kas apzīmēts kā lielceļš - ar divām līni­jām. Pārējie celi pa kreisi no Daugavas apzīmēti tikai ar vienu līniju, otra raustīta, t. i. kategoriju zemāk. 17. gs. vidū zviedru kartogrāfa Joana Jansonija sastādītajā kartē a Livoniae ciccuratn deseriptio" vietā, kura atbilst Olainei, apzīmēta vieta "S. Olai" un iezīmēts punkts - apdzīvota vieta ar vārdu "Schuddinjj".

Gan jau minētajā Mcllīna kartē, gan citās, kā arī vairāk de­talizētajā Mcllīna kartē "Idefland" netālu uz D no "Olai" kā­das upītes D krastā apzīmēta otra vieta a Oley'\ Tālāk uz D ap­zīmētas "Petterhof, "Dallnnjj", "Lelkenhof, vai arī «Zclken- hof un vēl grūti izlasāma vieta pie Iecavas ietekas Lielupē. Olai­nē (Olai) apzīmēta pasta stacija. Olaine šai kartē zīmēta kā jau samērā liela apdzīvota vieta.

18. gs. visumā bija grūtas un ilgas atkopšanās periods no lielo karu un mēra radītā posta. Šai laikā diez vai notika jaunu objektu būtiska attīstība. Tāpēc, secina I. Vīks, varam izteikt domu, ka gan Olaine, gan Daibe 11. c. šeit minētās vietas pastā­vējušas jau vismaz Kurzemes hercogistes uzplaukuma laikā. Vai­rākkārt literatūrā sastopamais uzskats, ka 110 1700. gada sadur­smes apraksta izrietot, ka "Olainē bijis tikai ziemas ceļš", šķiet nepārdomāts.

Tagadējā trase tika pabeigta 1835. gadā, melnais segums līdz Jelgavai tika uzlikts 1927-1929. gadā. No Vecās Jelgavas šose­jas vienu kokiem apstādītu posmu labi redzam Gaismās pie Stū­rīšiem (1930) pirms Baložu dzelzceļa stacijas. Bet Stūrīšu mājās pēdējā kara laikā ir pabijuši gan sarkanarmiešu, gan vācu ko­mandpunkti, tuvumā vēl redzams vecais bunkurs.

* * *

Ceļojumu pa Veco Jelgavas ceļu varam sākt vai no Daibes dzelzceļa stacijas, vai turpat blakus, uz Rīgas-Jelgavas šosejas pie moteļa (arhit. Gunārs Heimanis) nepabeigtās jaunbūves, ku­ru, garām braucot, grūti nepamanīt. Tepat Ceļasargu māja - viena 110 divām mazpārveidotām šosejas mājiņām starp Rīgu un Jelgavu, savulaik tādas bijušas vismaz četras vai piecas.

Tūlīt aiz stacijas sākas dārziņu komplekss, taču kāds varbūt vēl atceras, ka savulaik tieši te bija divas lielas 1111 trīs mazas bara­kas. Gaitenis pa vidu un uz abām pusēm iedzīvotāju mītnes. Te dzīvoja krievi un iebraucēji no Latgales, kas strādāja vietējā kūd­ras purvā, 1,5 km no ceļa. Ar lāpstām izraktos kūdras kvadrātus lika grēdās un žāvēja. Ciematiņā pat cūkas staigājušas pa lielce­ļu, bet elektrības līdz 1965. gadam neesot bijis. To visu redzēja no "visas Padomju Savienības" pa dzelzceļu garām braucošie. Tālab 70.-80. gados Ānē visiem iedeva dzīvokļus, bet "šanha- ju" nodedzināja ugunsdzēsēju uzraudzībā. Tā sakot, sarīkoja civilās aizsardzības mācības.

Jau pa gabalu redzama Daibes luterāņu baznīca. Drau­dze šeit dibināta jau ap 1640. gadu. Pirmais ķesteris bijis Dal- biņu māju (tagad pāri ceļam Meždalbiņi) saimnieks, no tām arī baznīcas nosaukums. Domājams, ka Ziemeļu kara laikā 1709. gadā krievu cars Pēteris I vienu nakti pārgulējis Daibes mācītāja mājā, tagadējās Valdavās (pašreizējā ēka celta ap 1918. g.), kas atrodas kilometrus trīs no baznīcas pāri šosejai. Pēc tam viņš "atsvabinājis to uz visiem laikiem no zaldātu ie- kortelēšanas". Stāsta, ka pie mācītājmājas augošo liepu 2,5 m apkārtmērā stādījis Pēteris I. Te vietā citāts no Jāņa Lapsas "Zi­lās grāmatas"1 : "Pēteris I, protams, iegājis vēsturē. Kā savas tautas apgaismotājs un … citu tautu nežēlīgs apspiedējs. Jo vēsturei labpaticies pajokot - kas vienai tautai nacionālais varonis, ot­rai - lāsts. Jebkādi mēģinājumi glorificēt viņa Baltijas politi­ku noved pie vēstures viltošanas, rupjiem meliem".

1713. gadā Kurzemes hercogs Ferdinands šeit algojis mācī­tāju, lai "nabaga ļautiņiem nebūtu tālu pār purviem un ūdeņiem

jāmeklē dvēseļu gans". Zināms, ka pirmā koka baznīca atjau­nota kā koka ēka vismaz trīs reizes, tad 1869. gadā celta mūra baznīca pēc guberņas arhitekta Nikolaja Guseviča projekta. Sie­nas celtas no plēstiem laukakmeņiem, apdarei izmantojot sar­kanos ķieģeļus. Daibes baznīca ir viens no labākajiem ncogoti- kas darbiem Zemgalē. Tā gan izpostīta 1. pasaules kara laikā, pēc kara atjaunota. Diemžēl 1944. gadā uzspridzināja tuvējo dzelzceļa tiltu pāri Misai, no sprādziena viļņa baznīcai pārplīsa aizmugures siena, ēka zaudēja visus logus. Pēc vairākiem sī­kiem remontiem tā kapitāli atjaunota 1973.-1975. gadā. Kā saka, tautas saimniecībā padomju varas gados šo ēku par nolik­tavu nevarēja izmantot, jo tā atrodas kapos.

Baznīcā koka altāris, kuru rotā altārglezna "Kristus svētī bērnus" (1926, Augusts Annuss). Nepatīkams pārsteigums gan bija, apskatot divus sakrālās mākslas atklātņu komplektus, vie­nu parastā izmēra, otru - dubultā. Redzēju, ka ar vienādu pa­rakstu publicētas divas dažādas Daibes baznīcas altārgleznas. Sižets gan ir ļoti līdzīgs, vienai fonā lauku mājas, otrai - baznī­ca. Mazais komplekts, ko izdevis Kristīgās mākslas centrs, ir ar pareizo attēlu. Glezna ir ar tumšu kolorītu, arī Kristus seja te drūmāka, nekā A. Annusam parasts. Glezna savulaik bija iz­griezta, tagad atjaunota. Vēl viena glezna - "Svētais vakarēdiens" sakristejā, to gleznojis un dāvinājis pērminderis A. Freimanis.

Kāpēc gan vēsturnieka Jāņa Juškēviča raksts saucas "Reņ­ģes aste uz Daibes baznīcas altāra"2 ? Mums vēlreiz jāatgriežas pie krievu cara apmeklējuma, kad īsi pirms viņa un svītas iera­šanās mācītājmuižu apmeklē laupītāji - kazaku jātnieki, aiz­vedot visus uzņemšanai sagatavotos pārtikas krājumus, aizde­dzinot ēkas. Dalbiņu māju saimnieks Tonis apsolījis caram, ka pēc stundas pārtika būs, devies uz baznīcu un uz altāra pēdējos saules staros ieraudzījis zivs asti. Nu viņš atcerējies pats savus vārdus, ja Dieva dēls Jēzus ar pieciem klaipiem un trīs zivīm esot paēdinājis 5000 izbadējušos žīdu, tad viņš ar reņģes asti varētu paēdināt veselu Daibes draudzi. Tonis, labi zinādams, ka šajos apstākļos visā draudzē nevar būt nevienas reņģes astes, to uztvēra kā Dieva solījumu.

Cars ar mācītāju sekojis vecajam saimniekam uz baznīcu. Altāra priekšā Tonis klupa un atplēsa kādu altāra kāpni, aiz tās parādījās slēptuve ar lieliem pārtikas krājumiem - kara laupīju­mu, domājams, no 1702. vai 1708. gada karadarbības.

Baznīcas ērģeles iegādātas 1819.-1820. gadā. Ozolkoka pie­miņas plāksne 1. pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās 14 kritušajiem uzstādīta 1932. gadā, tās autors koktēlnieks Augusts Andersons (1897-1961), kurš pats atdusas Daibes kapos. Tā atjaunota (O. Brošs-Prošs no Ozolniekiem) un atkal uzstādīta 1994. gadā. Koktēlnieka dēls Ilmārs Andersons (1927-1995) tēvam veltījis grāmatu par latviešu strēlniekiem3 , kas nebūt nav vienīgā viņa sarakstītā grāmata.

Par kapos atrodošos baznīcu zināms šāds nostāsts4 : kāds ties­nesis nakts vidū gar kapiem braucis pa gaisu. Tumšajā naktī ar kučieri neko nevarējuši saskatīt, un rati aizķērušies aiz baznīcas torņa un viens ritenis nokritis, bet viņi braukuši tālāk. No rīta pie baznīcas ritenis atrasts guļam zemē. Cerams, ka šis gadī­jums nav kļuvis par iemeslu, kādēļ 1996. gadā nolūza baznīcas krusts, kas te bijis kopš 1869. gada. Atjaunotais tornis un krusts iesvētīts 1998. gadā. Par to pašu tiesnesi vēl citas teikas - pa­braucot garām kapiem, viņš brīdinājis savu kučieri atpakaļ ne­skatīties, bet tas nenocieties un ieraudzījis garus kā baltus dū­mus dzenamies pakaļ. Citureiz, kad tiesnesis braucis viens, viņš pamanījis garus, izlēcis no ratiem un līdz Daibes krogam skrējis viens. Kāds zēns, kas bijis aizsūtīts savākt zirgu, stāstījis par lie­lu, melnu suni ar sarkanu purnu.

Ap baznīcu Daibes kapi. Jau tuvojoties tiem, labi redzams skulpturāls piemineklis Raimondam Holtam (1990, tēln. A. Ter- pilovskis ). Otrpus baznīcai saglabājies sens krusts ar akanta rotā­jumiem Eifrosinei Svarcai (1797-1828). Virs pagarā piemiņas teksta vācu valodā attēlots vārpu kūlis. Iepretī baznīcas sakris- tejai jūgendstilā veidota dzelzs sētiņa. Kapsētā apglabāts Lāč­plēša Kara ordeņa kavalieris Hugo Brcnte (1897-1949), arhi­tekts E. Dambekalns, ilggadējais ZRA "Riolar" ģenerāldirek­tors Vladimirs Zamahs (1927-1997). Brāļu kapos apglabāti 1915. gada oktobra-decembra kaujās pie Olaines kritušie 40 vācu

un 19 krievu karavīri; 1938. gadā uzstādīts piemiņas akmens. Kā domā vietējie, te bijis vairāk apbedīto, jo lielas tranšejas raktas naktī 1111 ne­viens nav laists klāt. Meža dienās 1931. gada 19. maijā kapos iestādītas 20 liepiņas, 4 lapegles, 350 eglītes, tagad lapegļu jau vairāk, zinātājs pa­manīs arī kalnu kļavu. Kapu vārtiņi pēc vecā parauga at­jaunoti 1946.-1947. gadā.

Iepretī kapiem Meža Dal- biņi (ap 1928), taču agrākā māja (nodedzināta 1. pasau­les kara laikā) ar smēdi bijusi stipri tālāk no ceļa, tur palicis tikai dižozols, kas esot stādīts par godu garām braukušajam caram Pēterim I.

Pirms meža pa kreisi redzamas Paužas. Sī vecsaimniecība celta 1906. gadā, tagad redzama apmesta guļbūve. Par šīm mā­jām jau teikā5 rakstīts, ka mājas nosauktas pēc to dibinātājiem: Pīrāgi, Paužas un Kauguri. Turpat teikts, ka Paužu pirmie saim­nieki atnākuši no Rīgas, divi brāļi, cītīgi strādnieki, viens no viņiem aizgājis uz Sloku un tur atvēris preču bodi. Paužas agrāk saukušās par Žagaru Paužām jeb Mežakalējiem.

Krustojumā griežamies pa mazāko ceļu pa kreisi (pa labi mežā bijusi padomju armijas raķešu bāze, kur, kā stāsta, bi­jušas arī atomgalviņas). Aiz meža, kas saucas Vāverliekņa, pa labi jānogriežas uz Daiļiem, kas, domājams, varētu būt pati vecākā māja Cenu pagastā (pagasts izveidots mākslīgi, no visa bijušā Ozolnieku un Tctcles pagasta un daļas Pēternie- ku pagasta). Neņemot vērā "bleķa jumtu", te daudz kas sagla­bājies kā agrāk. Lūk, ko saka kāds no mājas iedzīvotājiem: "Kad

es gāju 4. klasē (1934. g.), tad māja bija tāda pati kā ta­gad." Kompleksā ir arī kū­tiņa un klēts.

Aiz Zvaigznēm (1936) pa labi bijušā kioga vieta, tieši pret lielu ceriņu krūmu. Kro­gam (neviens gan nezināja pateikt, kā tas saucies; Cenu krogs bijis pie pašreizējās šo­sejas) bijuši lieli pagrabi, un, kā stāsta vietējie, te esot tālākā vieta, ko sasniedzis Napoleons. No kroga akmeņiem likti pa­mati visām trim tuvākajām mājām: Zvaigznēm, Auzēniem un Laicēniem (1926). Interesanta ir Laicēnu māju nosaukuma ra­šanās. Jānis Ķikulis (dzimis 1883. gadā), kas cēla māju, jaunī­bā bija draugos ar rakstnieku Linardu Laicenu, tāpēc mājas nosaucis par Laicēniem, bet savam dēlam (miris 2001. gadā) devis vārdu Linards.

Aiz Laicēniem no Vecā ceļa pa kreisi nogriežas ceļš uz Ce­nām aiz Misas tilta. Pie šī ceļa atrodas Brīvzemnieki (ap 1925), kas celti uz bijušās Magazīnas muižas klēts pamatiem. Par 1919. gada kaujām pie Magazīnas muižas Lāčplēša Kara ordeni saņēmuši pieci vīri. Iepretī Indrāni piedalījušies konkursā "Lat­viskākā lauku sēta", tur arī Latvijā modernākais kartupeļu pa­grabs. Tālāk pirms Misas tilta, 1. pasaules kara Dziru (Wadsa- gen) brāļu kapi. Tur apglabāti 16 vācu karavīri un 2 krievu ka­reivji, kas krituši dažādās kaujās. Piemineklis uzstādīts 1938. gadā, bet pati kapsēta stipri postīta.

Ejam tālāk pa Veco ccļu. Kā Vija Gune teic savā dzejolī "Zem­gales līdzenumā"6 :

/../ Māju puduri, ozoli, birztalas Peld kā kuģi plašajā klaidā. Visu mūžu man liekas - Kāds mani šurp sauc, Visu mūžu kāds mani te gaida.

Pa labi no ceļa Jenķeļi, par ienaidnieka "izsišanu" no šīm mājām 1919. gadā leitnants Arvīds Kalniņš apbalvots ar Lāč­plēša Kara ordeni. Te 2. pasaules kara laikā bija vācu nometne. Mājas laiku gaitā mainījušās, vēl 60. gados te bija maza būdiņa. Ceļa labajā pusē esošie Buļļi piedalījušies konkursā "Bērna vie­ta lauku sētā." Laukaiņos savulaik bijis krogs.

Aiz Glūdām pārejam Misas pieteku Cenu, sauktu arī par Dančupi. Tās garums 15 km. No zāģētavas apm. 1 km attālumā Cenas muižas baronu kapu vieta. Ai- lielu meklēšanu var atrast divas kapu plāksnes ar uzrakstiem, bet agrāk gan bijušas trīs. 1894. gadā Kalniņu Jēkabs raksta7 , ka Cenas muižas grāfam bi­jis suns, kas no viņa neatgājis, kad grāfs miris, tas "no kapa ne­gājis un turpat nobeidzies. Citur nekur ceneniekos lakstīgalas nepogo, kā tik vienīgi uz grāfa kapiem".

Aiz ceļa, kas pa labi nogriežas uz Gauju un Melderu māju grupu, kas izveidojusies 20. gadu sākumā, sadalot Cenas mui­žas zemi 18 daļās, pretējā ceļa pusē - Brūveri, kur dzīvojis Val­gundes muižas kalpu ģimenē dzimušais, visu laiku labākais Zem­gales skrējējs Verners Krastiņš (1910-?, deportēts 1941. gadā un sodīts ar augstāko soda mēru). Viņa sporta gaitas sākušās 1929. gadā, bet jau 1933. gadā viņa vārds bijis valsts labāko skrē­jēju sarakstā, iemīļotākā distance - 800 metru.

Aiz Brūveriem pa kreisi celiņš uz Misas kājnieku tiltu, pa kreisi no tā - kādreizējās Cenas pils vieta. Pļavas vidū pie maza­jiem bērziņiem vēl tagad redzami atsevišķi ķieģeļi. Grāfam V. Račinskim pēc 1812. gada kara postījumiem tika celtas jau­nas saimniecības ēkas un dzīvojamā māja. Nostāstā8 minēts, ka grāfs pēc kara griezies pie prūšu valdnieka ar sūdzību, un tas licis muižu atkal uzcelt. Ja vecā māja (cclta 1761. g.) bija koka un neliela, tad jaunās pils trīsstāvu būvapjoms ar seškolonnu porti- ku celts pēc tolaik Krievijā lietotajiem "Visaugstāk apstiprinā­to fasāžu krājumiem" un krievu arhitektūras principiem. Ce­nas pils nodegusi 1. pasaules kara laikā, tās attēlu varam redzēt Rundāles pils muzeja izdotajā katalogā9 publicētajā F. Krau- zes litogrāfijā. Daudzo spoku dēļ pils esot iesaukta par "Nāves bedri". Šad tad pilnmēness naktīs spokojusies pils ziemeļu spārnā dzīvi iemūrētā sieviete Anniņa10 , pēc citiem nostāstiem - arī vīrietis, pamatos esot ierakta arī zelta nauda. Bieži rādījies pe­lēkais vīriņš - cilvēks tumšzaļās mežsarga drebēs ar "ūti" gal­vā, pie kuras piestiprināta spalva. Parasti redzēts "telcfonista- bā", uzrunāts tas palocījies un pazudis11 .

No pils otrā stāva loga redzētas "trīs upes". Tā gan ir Misa, kas te pagriežas, un pagriezienā tai pievienojas neliela vecupe. Skatu no pils dārza pāri Misai grāfs esot nosaucis par Cenas mui­žas pērli. No tilta pa kreisi 200 m līdz Mīlestības saliņai, kur bijuši apglabāti muižas strādnieku bērni. Neatkarīgās Latvijas laikā tur it kā esot atradusies deju grīda. Lielceļa pretējā pusē iepretī pilij atradies spirta brūzis, bet krustojumā, stūrī uz Lie­piņu māju pusi, vēl tagad redzams ceriņiem apaugušais t. s. »Mu­zikantu kalniņš, uz tā spēlējuši muzikanti, blakus deju grīda. Tāpēc jāšaubās, vai Mīlestības saliņā, bērnu apbedījumu vietā, būtu notikušas balles. Laikam ļaužu atmiņā kaut kas "pārklā­jies". Par Muzikantu kalniņa rašanos ir nostāsts12 , ka slimajam Cenas muižas baronam ārsts teicis, ka tā nevarot dzīvot - nekā nedarot. Ja neesot cita ko darīt, lai staigājot pa pļavu, vācot no kurmja rakumiem cepurē smiltis un berot vienā vietā. Tāpēc ari otrs nosaukums - Cepurīšu kalns.

Iepretī kājnieku tiltam Misas otrā krastā Mušķu kapi, te izlasīsiet uzrakstu virs vārtiem: Esi uzticīgs līdz nāvei, tad es tev došu to dzīvības kroni. Kapos apglabāts lauksaimniecības zi­nātņu kandidāts Austris Gruzis (1910-1990), viņš pētījis zem­ju nosusināšanu. Te meklējams arī bijušā Skuju skolas pārzi­ņa Jāņa Medņa (miris ap 1985. g.) kaps. Par ozolu, kas aug pie kapu vārtiem, rakstniece Vilma Delle (1892-1980, Kul­dīgā) stāsta, ka tādu varenu to redzējusi jau savā bērnībā. Bet nedaudz tālāk uz priekšu ir Mušķi, LLU mācību centrs, sporta zirgu treniņbāze. 2003. gada nogalē te nodota jauna manēža. Te savas bērnības vasaras pie vectēva vadījusi Vil­ma Delle. Publicēts viņas tēlojums "Treji mūži Mušķos"13 . Arī stāsta "Negantais nieks"14 sižets ņemts no kāda sena notikuma Mušķos, kas stāstā gan saukti par Jaunzemjiem. Mušķi bija vecsaimniecība, kas dokumentos minēta jau 1811. gadā. No

Mušķiem uz tagadējās Rīgas šosejas pusi mežmalā redzams baltais krusts, kur apglabāti daži pēc kaujas ar krievu izlū­kiem pie Ozolnieku Kaudzītēm 2. pasaules kara dienās mi­rušie ievainotie.

Uz DR no Mušķiem Silgrauži (1936), kas piederējuši Lāč­plēša Kara ordeņa kavalierim Žanim Kļavam (1892-1942, no­šauts Novosibirskā). Saimniecība krietni veca, vissenākā no ēkām ir bijusi kalpu māja, kas tagad kalpo par garāžu. Teika15 vēsta par spoku, kas bijis Silgraužu rijā, jo vienmēr pa nakti "kreima podi" un piena spaiņi bijuši piebērti pilni ar zemēm. Kad vīrieši gājuši vaktēt, atraduši lielu sirmu suni, kuru saimnieks nekā ne­varējis nošaut. Pienu tur vairs nelikusi, un suns ari neesot rādī­jies. Cita teika16 vēsta par Silgraužu pirti (tā atjaunota iepriekšējā izskatā), kur vēlu vakarā puisis gājis pērties, bet to no visām pusēm sākuši pērt, saucot: "Ko tu nāc, dzīvs nedzīvo pirtī!" Netālu ir ap 3 m augsts uzkalniņš - Silgraužu kapi, kur no kapu zīmēm nevie­na nav saglabājusies, no lielā krusta palikusi tikai granīta pamatne. Kādreiz tie saukti ari par Zviedru kapiem, bet, pēc vietējā novad­pētnieka V. Stafecka domām, te apglabāti aukstajā ziemā mirušie (ne kritušie!) franču un sakšu karavīri.

Silgraužu māju laukos aug Hertas Ārgules ozols. 1964. gadā jātnieku sporta nodarbību laikā zirgs, sperdams otram zirgam, trāpīja Zootchnikas fakultātes 3. kursa studentei. Piemiņas plāk­snes gan pie tā nav.

Iepretī Silgraužiem Misa ietek Iecavā. Satekā Franču skan- stis, kuras 1812. gadā uzbēris franču-sakšu karaspēks, izrakts arī kanāls. 200 x 90 m lielo laukumu no vienas puses aizsargā upe, no otras aiz vaļņa grāvis un purvājs. Valnis abos galos sa­sniedz upi. Nostāsti vēsta par apraktiem ieročiem, zelta mu­cām un lielgabaliem, kas atkāpjoties ievelti Iecavas upē. Sil­graužu māju saimnieks ). Kļava savulaik stāstījis, ka pirms 1. pa­saules kara krievu armijas virsnieki fortā veikuši izrakumus, mek­lējot kādā lielgabala stobrā sabērtu un apraktu naudu, par ko it kā minēts senos dokumentos. 200 m attālumā no Silgraužiem pie ceļa, kas ved uz Rīgas šoseju, aug daudzžuburu priede. Sil­graužu meža sargs atvasēs esot atradis baltu zirgu, bet tikko tas ar viņu sācis jāt, zirgs pacēlies gaisā un gribējis gāzties iekšā Iecavas upē, Silgrauzis tikko paspējis nolēkt krastā. Zirgs pār­peldējis upi un esot pārvērties par skaistu sievieti, kas teikusi: "A, vai 11u pazini zirgu?"

Cenas muižas parka teritorijā 1927. gadā būvēta Liepiņu dzīvojamā māja, saimniecības ēkas, kā tas pie kārtīgiem cilvēk­iem mēdz būt, celtas agrāk - 1924. gadā. Iemītnieki, kamēr uzcēla ēkas, kopā ar trim citām ģimenēm dzīvoja pilsdrupu pa­grabā. No bijušās muižas apstādījumiem redzama lapegļu rin­da, aug arī balzama papeles.

Par 1919. gada novembra kaujām pie Cenas muižas četri vīri saņēmuši Lāčplēša kara ordeni.

Tālāk ceļa malā kapi, saukti gan par Cenas kapiem, Baro­nu kapiem, gan Pansionāta kapiem. No ieejas pa kreisi to vecā­kā daļa, lielāka kopēja piemiņas zīme ir Ozolnieku pansionāta iemītnieku apbedījumu vietā. Starp pārējiem apbedījumiem iz­ceļas piemineklis ar tēlniecisku cilni (tipveida elements, lietots vairākos Latvijas pieminekļos) 1933. gadā mirušajam Valdim Kraslovskim, kuru māte pasūtījusi Jelgavā "pie dzelzceļa staci­jas". Uz ceļa pusi 1989. gadā pēc arhitektes Aijas Ziemeļnieces projekta labiekārtota kapa vieta 28 latviešu karavīriem, kas kri­tuši 1919. gadā Latvijas Brīvības cīņās un šeit pārapbedīti 1937. gadā. Nostāsts17 vēsta, ka blakus birzītē mīlestības dēļ nošāvies muižkunga dēls, turpat apglabāts ar visu zelta zobenu. Kapa vieta gan esot izrakņāta.

Aiz Straumēniem un Up- maļiem nogriežamies no ceļa kreisajā pusē pa taciņu. Šī taci­ņa ir pašreizējais Vecā Jelgavas ceļa turpinājums, jo tilts pār Iecavu nopostīts 1. pasaules kara sākumā. Tieši pār šo tiltu Vanagu ģimene 1916. gadā Aleksandra Grīna "Dvēseļu pu­tenī" vēl paspēja pārbraukt. Pēc tam te darbojies plosts, kas cēlis pāri ari pajūgus, vēlāk bijušas laivas. Tagadējais trošu tilts kājniekiem (pārbūvēts 80. gados) uzcelts pie franču-sakšu skansts - uzbēruma upes labajā krastā, pa ko ejam uz tiltu. Arī šeit "esot ievelta zelta naudas muciņa". Bet skanstis pie Iecavas upes ir vairākas: pie ietekas Lielupē, šīs, Silgraužu tuvumā, Ga­rozā pie skolas un pie Iecavas ciema. Vislabāk ir saglabājušās Silgraužu un Garozas skanstis.

Aiz tilta saglabājies neskarts 150 m garš Vecā ceļa posms, pa kuru savulaik Krievijas kurjeri braukuši uz Parīzi. Vietā starp Līkumiem (20. gs. 30. gadi) un Kaugariem (iepretī Ģe- ņicm; tur palikuši tikai koki) rādoties spoki18 . Pa labi varam nokļūt līdz 1,0 km attālajiem Zommeru kapiem. Baltais krusts tur apglabātajiem leģionāriem 1991. gada 11. novem­brī nomainīts ar labradorīta pieminekli. Uzmanību piesaista arī plašie apbedījumi, datēti ar 1871. un 1908. gadu. Aiz ka­piem Bulduru mājas, kuru apmetumā kādreiz bijis uzraksts "ANNO 1836".

Vecais ceļš tālāk noved pie Ozolnieku skolas, kas celta 1926. gadā pēc arhitekta K. Bikses projekta. Vidusskolas

jaunais korpuss, kas celts pēc arhitekta G. Hcimaņa projek­ta, atklāts 1987. gadā. Vai daudz redzētas skolas, kur, lai no­kļūtu pie parādes durvīm, ir jāuzkāpj pa 21 pakāpienu? Sko­lotāja V. Stafecka vadībā aiz skolas bija izveidota plaša "za­ļā klase" ar dažādiem mācību un uzskates līdzekļiem, ieskai­tot senlatviešu pili. Pēc skolas jaunā korpusa uzcelšanas šī te­ritorija diemžēl nolaista. Tepat atradusies vecā, 1846. gadā di­binātā skola, par kuru pierakstīts nostāsts, ka bieži telpu augšā spēruši un zvieguši zirgi. Esot redzēts pie sveces sēžot melns kaķis. 2. pasaules kara laikā 1944. gadā Ozolnieku skolā bā­zējās vācu armijas soda rota, 1945. gadā savukārt te bija ieslo­dzīti gūstekņi - latvieši un igauņi. Pa kreisi, ceļš nogriežas uz Ozolnieku pagasta centru (1949. gadā, kad likvidēja pagas­tus, tā teritorija bija 15 reizes lielāka, kā tagad, jo 1992. gadā, atjaunojot Ozolnieku pagastu, lielākā daļa bijušās pagasta te­ritorijas nonāca Cenu pagastā), no ceļa pa kreisi, pie auto­busu pieturas "Pansionāts" priede ar vēja slotu.

Tālāk Ozolnieku teritorijā Vecais ceļš jau pārtapis Jelgavas ielā, tās malā arī jaunas dzīvojamās mājas. Jāatzīmē pēc arhitek­tes R. Milzarājas projekta celtā ēka Jelgavas ielā 22 keramiķim Aleksandram Djačenko. Savdabīga ir dzīvojamā māja Jelgavas ielā 14, kur uzmanību pievērš no laukakmeņiem mūrēta sienas daļa un pat siena no malkas krāvuma.

Apbūve beidzas krustojumā ar Klijēnu ceļu, kas būtībā ir ielas nosaukums (Jelgavai vispār ir daudzas ielas ar šāda veida nosaukumiem), šī iela vienlaikus ir arī Jelgavas pilsētas robe­ža. Tāpēc mazliet neparasti, ka pilsēta sākas ar 1,4 km garu meža posmu.

Sākoties Jelgavas vecajai apbūvei, pirmā uzmanību piesais­ta māja Vecajā ceļā 34- ar jumta stāva izbūvi un verandu, kas pēdējos desmit gados gan modernizēta. Tālāk Vecais ceļš iet pāri Loka maģistrālei, gar 6. vidusskolu (1978), kurai vienīga­jai no Jelgavas skolām ir savs peldbaseins, un caur jaunās apbūves kvartālu, kur nelielā posmā Vecais ceļš pat zaudē savu trasi. Šķēr­sojošās Strazdu ielas 5. namā dzīvojis līnijas armijas 7. Siguldas kājnieku pulka virsleitnants Osvalds Ķezberis (1907-1993),

dzejnieces Elzas Ķezberes (1911, kopš 1950. g. dzīvo ASV) bijušais vīrs. Viņus izšķī­ra Noriļska, kaut 1992. gadā vēl iznāca satikties.

Vecajā ceļā 14 Astrīda Ca- manc veido daiļdārzu, te aug ap 80 rožu stādu un pie vār­tiem zirnekļveida egle.

Māju Vecajā ceļā 25 uzcē­lis 3. Jelgavas kājnieku pulka komandieris (1919-1934), I^čplēša Kara ordeņa kavalieris pulkvedis Jēkabs Dombrovskis (1880-1949, Eslingenē), kuram šī saimniecība, bijušā Ozolnieku pagasta Il­gas, 1928. gadā piešķirta par piedalīšanos Latvijas Brīvības cīņās, sākot ar Līvānu atbrīvošanu no lieliniekiem. Nākamā, garā ēka, mazliet nost no ielas ir bijušās Zorgenfreijas muižas zirgu stallis, tūlīt pēc kara tajā iekārtota veterinārā slimnīca. Muižā bija arī otra līdzīga ēka uz ziemeļiem no šīs, tagad tā nojaukta. Barons no Valdekas artēziskās akas uz šejieni bija ievilcis ūdensvadu.

Vecajā ceļā 23 vēl pirms gadsimtu mijas bija sena celtne- šīs muižas kalpu māja ar pusnošļauptu jumtu un slēģiem. Var­būt nojaukta tāpēc, lai neatgādinātu traģisko notikumu 60. gadu sākumā, kad viens tās iemītnieks apšāva visu savu ģimeni (tikai sievasmāte paglābusies zem krāsns) un nošāvies pats? Aiz Bērzu ceļa, kas ved uz Bērzu kapiem (1,0 km), 2001. gadā Rīgas ielā 11 uzccits sporta komplekss "Zemgale" (arhit. A. Račinskis), kur bez ledus halles ir ari boulings, trenažieru zāle, viesnīca, kafejnīca. Tālāk nonākam gājiena noslēguma punktā - Svētbirzī. No šīs puses nākot, pirmais jāapskata baltais krusts (uzstādīts 1989. g.) divpadsmit Jelgavas apsardzības bataljona kritušo leģionāru ap­bedījuma vietā. Pati Svētbirzs stādīta 1936. gada Meža dienās, 1944. gadā daļēji izcirsta, jo traucēja … karot. Toreiz tā no­saukta par Vienības, tagad - par Sirdsapziņas svētbirzi. Pie Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa stādītā ozola - Vadoņa ozola - 1989. gadā novietots piemiņas akmens represētajiem. Tā nav nejaušība, jo te sākās Jelgavas iedzīvotāju izvešanas.

Pie Vecā ceļa un Kalnciema ceļa krustojuma sena piemi­nekļa pamatne. Pēdējā laikā sakārtota ķieģeļu mūrējuma pa- matdaļa, uz postamenta uzstādīta piemiņas plāksne "Svētbir- ze". Teksts uz sen jau nopostītā pieminekļa bijis vācu valodā, tulkojumā tas skanētu tā: "Pāvilam Petrovičam, Viskrievijas patvaldniekam, lielam labvēlim, no Drīzenu dzimtas, 1797". Kas bija Drīzens? 1795. gadā Kurzemi pievienoja Krievijas im­pērijai un tad par Kurzemes gubernatoru kļuva Drīzens. bet kas noticis pirms gada? Lūk, ko uzzinām no laikraksta "Brīvā Zeme"19 : 1796. gadā Krievijas cars viesojies Jelgavā un pave­dis gubernatora meitu. Tātad piemineklis celts kā pateicība par …pavešanu un kā tāds laikam būs bijis vienīgais pasaulē. Jāpie­bilst, ka pēc šīs vizītes Drīzena skaistā meita aicināta uz Pēter­burgu par galma dāmu un gubernatoram uzdāvināta netālā Ozolmuiža. Varētu būt, ka tas viss ir patiesība, jo šādas ziņas jau 18. gs. vislabprātāk noklusēja. Lūk, ko man atrakstīja Ve­rēna Ješinska no Valgundes pagasta. Drīzens bijis diezgan na­badzīgs un lūdzis caram Pāvilam kādu muižu ar zemi. Cars bijis pretimnākošs un, būdams Jelgavā, aizvedis baronu Liel­upes malā un norādījis uz plašiem zemes gabaliem, ko dāvājis baronam. Drīzens muižas nosaucis "Paulsjjnade" (Pāvila žē­lastība) un "Sorgcnfrei" (brīvs no rūpēm). Vietā, kur abi toreiz stāvējuši, barons uzcēlis obelisku ar pateicības vārdiem, ap kuru savulaik bijis dzelteno akāciju dzīvžogs. Cits nostāsts20 saista pie­minekli ar baronu Reķi un Ozolmuižas baronu. Nav brīnums, ka vācu tekstu daudzi nesaprata, un tāpēc radās jauni nostāsti. Lūk, kas savulaik skolā stāstīts 1924. gadā dzimušajam Arvīdam Ci- mermanim no Cenu pagasta: Reķis (barons Rcke, Vai dc kas pils īpašnieks) pirms nāves devis krustdēlam tik lielu zemes gabalu, cik viņš varēs noskriet. Tas skrējis, nabadziņš, riņķī no Ozolmuižas, gar Bērzmuižu, tad pa Veco ceļu atpakaļ un pakritis, vairāk nav varējis paskriet. Tad viņš noņēmis cepuri un metis to uz priekšu, lai vairāk būtu tās zemes. Tajā vietā, kur nokritusi cepure, uzcelts šis piemineklis21 . Grāmatā "Mednieku stāsti un anekdotes"22 minē­ta teika, ka Pēteris Lielais te lielajos mežos apmaldījies un viņu no meža izvedis kāds malumednieks. Ķeizars teicis, ka pats gribot atpūsties, bet vīrs pa to laiku 110 saules lēkta līdz rietam lai jājot pa mežiem un laukiem. Viss tas, kas pa šo laiku būšot apjāts, tam piederēšot. Tā cēlusies Ozolmuiža, liet divi vīri vēl Latvi­jas brīvvalsts laikā stāstījuši, ka tajā vietā divi grāfi gājuši uz divkauju un abi krituši, tas noticis pirms 130 gadiem.

Otrā pusē Vecajam ceļam kādreiz atradās Pļaujas svētku laukums, kas izveidots 1937. gada Pļaujas svētkiem. Te bijusi plaša estrāde, Namcja pils makets, skatu tornis. Protams, no tā vairs nekas nav saglabājies. Labāk veicies Izstādes laukumam pie Garozas ielas, tur saglabājies t. s. Lauktehnikas klubs. Šajos svētkos K. Ulmanis Jelgavas pili nosauca par Viestura piemiņas pili. Pārejot Kalnciema ceļam, iznākam pie Lielupes, lai palū­kotos uz Jelgavas pili mazāk redzētā rakursā.

Vēres

1 1.apsa J. Zilā grāmata. Rīga, 1988.

2 Žurnālā "Atpūta", 1934, 480.

3 Andcrsons 1. Gaitu sākums. Rīga, 1991.

4 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1937, 15. sēj., 179. Ipp.

5 Turpat - 378. Ipp.

6 Gune V. Velves. Rīga, 1990.

7 Jelgavas Latviešu biedrība. Rakstniecības nodaļa. Rakstu krājums. Jelga­va, 1894,4.

8 Latviešu pasakas un teikas. Sakopojis P. Smits. Rīga, 1937, 15. sēj., 406. Ipp.

9 Elejas pils. Katalogs. 1992. 168. Ipp.

I() LFK 32,923.

11 LFK 32, 924.

12 LFK 2049, 815.

13 Žurnālā "Karogs", 1975, 1.

14 Delle V. Negantais nieks. Rīga, 1936.

15 LFK 884, 4209.

16 LFK 32, 1773.

17 LFK 2049, 813.

18 LFK 32, 803.

19 Laikraksta "Brīvā Zeme" ilustrētais pielikums. 1934, 8. marts.

a > LFK 2049, 834.

21 LFK 2049, 26.

22 Mednieku stāsti un anekdotes. Rīga, 2000.