Neiepazītā Latvija

PAR KAZIŅMEŽU UN ČIRKSTOŠO PAVADONI LIDZ UPĪTEI

Kas pats jau nav zinājis kādu variantu par to, kā cēlies no­saukums "Kolka", to droši vien būs lasījis grāmatā "Latviešu tautas teikas."1 Tam, protams, nebūs noslēpums arī tas, ka Kol- kasrags cēlies 110 Stiebrukalna (atrodas pie Nevejas-Mazirbcs ceļa) smiltīm, ko izbēris skrejošais Velns2 vai arī Velna māte3 . Protams, akmeņi nesti, lai pār jūru uztaisītu tiltu, pie kam kā viena no šī ceļa sākuma vietām minēta (pēc E. Dārziņa pierak­sta) "Irves upes ieteka". Ceļa gals bija domāts vai nu Sāmsala4 , vai Roņu sala5 , vai pat Zviedrija6 .

Taču mūsu piekrastei veltītas arī grāmatās vēl nepublicētas teikas. Vispirms, ko 1962. gadā stāstījusi 1904. gadā dzimusī Olga Rozenfelde. Jāpiebilst, lai gan šis uzvārds ļoti izplatīts tieši Kolkā, viņa dzīvojusi Dundagā un pat Kijevā. Sī uzvārda izplatī­bu pamanījis Jānis Melbārzdis, kas raksta7 : "Izrādās, ka Rozen- felds ir Kolkā visizplatītākais uzvārds. Neviens nezināja, kad te ieradies pirmais Rozenfelds. Tas bija ļoti sen. Un Rozenfeldi sevi uzskata par dzimtiem kolceniekicm. Tiesa, savā starpā radi viņi neesot, bet satiekot tīri labi, vismaz tā viņi paši apgalvo [..]". O. Rozenfelde stāstījusi, ka pie Koražu priedes katru cilvēku sagaidot circenītis un pavadot līdz Koražu upītei kur pazūdot. Pa ceļam visu laiku sakot "Čirr…, čirr…". Kur tad atrodas šī upīte un priede?

Ne "Latvijas PSR ūdensteču nosaukumos"8 , ne "Latvijas up­ju" sarakstā9 šī nosaukuma nav. Tur uz līča pusi 110 Kolkasraga redzam Rokstvalku, Otrvalku, Trešvalku, Oņķupvalku, Zēņval- ku, Sedumvalku, Timatejupi, Aizklāņu upi… Tālāk turpināt nav vērts, ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais Edgars Hausmanis man 1990. gadā stāstīja, ka tai jābūt kaut kur starp Kolku un Ušiem, tikai neesot atrasta. Maz palīdz arī piebilde, ka Koražu priede at­rodas uz Koražu kāpas. Senlaikos bijušas mājas un baznīca. Tas esot tur, kur aiz Ušiem ceļa malā jūras pusē augot divi bērzi. Ta­gad (1962) esot tikai smilšu kāpa, apaugusi ar priedēm.

Korešu mājas ir minētas vecās kartēs un vecākās paaudzes cilvēki paši klausījušies circenīša dziesmu un zina parādīt Kore- žu priedi, Korešu taku un Korešu upīti (drīzāk gan strautu). Kartē Z no Ušiem tādu te ka biezs. Circenītis savu dziesmu esot sācis pēc tam, kad kuplajos Korešu priedes zaros esot pakāries kāds cilvēks. Ceļa gājēju tas pavadot tikai no Kolkas Ušu virzie­nā tieši pa jūras krastu no priedes līdz upītei, tikai naktī no sau­les rieta līdz saules lēktam, Gundars Bertholds šo priedi samek­lējis, tautā to saucot par kuplo priedi. Tās apkārtmērs ir 2,60 m. Kāpa gan apaugusi ar priedēm un paslēpusies aiz piekrastes alk­snāja. Taka esot labāk sazīmējama no purva puses.

No Velna mātes nestajām smiltīm viens klēpis izšļucis un tā radies kalns Mustamačauka10 . Tas atrodas ap 1 km no Kolkas ceļa pagrieziena uz Vaidēs pusi. Šo teiku 1930. gadā pierakstī­jis Edvards Lorencs Dundagas pagasta Tammaņos. 1990. gadā Edgars Hausmanis stāstījis: "Jaunroču māju saimnieks Janbcrgs dūšā braucis no Kolkas uz mājām pa jūrmalu, pa liedagu. Zirgs nogriezies ātrāk pa kreisi un nokļuvis Mustamačaukas žāklī un tālāk netiek. Bijis jāgaida rīts, līdz tiek skaidrībā"11 . Par Jaun- ročiem vēl jāpiebilst, ka tur dzimusi Valmieras teātra aktrise Zigrīda Mūrniece. Bet pie Vecroču mājām (nav saglabājušās) ir Vecročupe, kas tek cauri Vaidēs dīķim un ietek jūrā apmē­ram 300 m no Vecroču māju vietas. Šī upe ir pieminēta jau iepriekš nosauktajos izdevumos. Pie Vecroču mājām bijušas pāri laipas. Pagājušā gadsimta sākumā trīs vīri tc gājuši pāri, līdz viens no viņiem, Liedans, pamanījis, ka blakus iet kāda ļoti resna sievie­te. Viņš ļoti izbijies, kur tāda varēja rasties, un ievaidējies "vai!". Tad sadzirdējis skaļu šķindoņu, sieviete pazudusi, iesaukdamās: "Ilgi šeit esmu gulējusi, un vēl man jāguļ daudzus gadus!" Tad bailes pārņēmušas visus. Šo nostāstu no sava brālēna sievas Augustes pie­rakstījis lībiešu dzejnieks Alfons Bertholds (1910-1993). Par vīru, kas pēkšņi pieķēries ratiem starp Sīkragu un Mazirbi, stāsta cita teika12 , tikai tur teikti vārdi: "100 gadu esmu gulējis, vēl 100 ga­dus gulēšu!". Balts spoks esot redzēts arī pie Sīkraga kapiem13 .

Pie Jaunstamstu mājām 1915. gadā sadursmē starp krieviem un vāciešiem krituši 17 vācieši un 2 krievi, to savā 1933. gada

manuskriptā aprakstījis Fricis īvnieks no Dundagas pagasta val­des. Pagasta iedzīvotājiem kara laikā 24 stundu laikā bija jāiz­vācas no 10 km platas piejūras joslas (ari Dūmeles un Vīdāles), un tic atgriezās mājās tikai 1918. gadā.

Saunagā kādam vīram ratos ielēkusi cūka un, braucot pār valku, izlēkusi, teikdama: "Simtus gadus te esmu gulējusi f..j" (tālāk kā iepriekš).14

Par Košragu ārzemnieki saka, ka te tāda smilts, kāda redzēta tikai Tunisijā! Vecos laikos Košragā Grietai Skadiņš parādījies sap­nī, ka viņu pagrabā "esot zem vienu lielu kluci zelta nauda divos podos". Kad nu pēc kara šo naudu meklējuši, tad to vācieši jau bija paņēmuši. Atrada tikai dažus naudas gabalus un bedres, kur nauda bija izrakta (pierakstīts 1930.-1931. g.)15 . Bet Otīlija Brein- kopa 1930. gadā stāstījusi, ka pie "Kūkiņ māju piedarba ir bijuši senos laikos kapi un vēl tagad tur esot miroņu kauli"16 . Te jāpie­bilst, ka tagad Kūkiņas saucas Anduļi (cerams, ka ne tāpēc, ka Allažos Rīgas rajonā ir citas Kūkiņu mājas). "Miroņlauks" atrodas Pitragā pie Randu mājas. Šis nosaukums radies "kad Mazirbē ne­bija baznīcas, kad Kolkā jūrā nebija bāka", tātad jau pirms 1868. ga­da. Tad "kuģi gāja bojā un miroņus apraka tur"17 , tā stāstījis Au­gusts Freibergs Kurgatos 1990. gadā. Starp citu, 1935. gadā celta­jā pašreizējā Kurgatu dzīvojamā ēkā 1940. gadā dzīvojis glezno­tājs Uga Skulme, toreiz ar vienpadsmit ar pusi gadu veco dēlu Jurģi Skulmi, kas tagad ari pazīstams gleznotājs.

O. Brcinkopa arī stāstījusi: "Reiz Mazirbē pa Kaziņmežu braukuši divi vīri un uz ceļa ieraudzījuši cilvēkus bez galvām

skrienot mežā un citi atkal stāvējuši uz ceļa priekšā un visādi mēdījušies".

Par lībiešu piemiņas vietu Mazirbē Šveicē dzīvojošais Dr. Marsels Bertholds teicis "laivas skeleta sānu balsti uz milzīgā akmens likās kā rokas, kas vērsās pret debesīm un sauca pēc labāka likteņa līvu zemei" (vēlāk vētrā nopostīta). Bet Jāņa Ram- bas dzejolis "Mazirbe"18 noslēdzas:

Kur bez skanas

Bez vārdiem

Skan lībiešu mēle.

Tātad - pasaulslavena vieta.

Kaziņmežs atrodas starp lielo jūrmalas ceļu un Aveņkalniem pie Mazirbes baznīcas. Te aug augstākās mastu priedes, kas gan cietušas vējgāzēs. Bet aiz baznīcas atrodas Mazirbes mācītājmui­ža, kur no 1938. līdz 1941. gadam strādājis ārsts, žurnālists, litera­tūrkritiķis un tulkotājs Juris Nikolajs Vidiņš (1905-1962). Tieši Kaziņmcža bunkurā viņu atklājuši un tad - Vjatlags, Kemerova, 1955. gadā atgriezies Latvijā un dzīvojis Rēzeknē.

Kaziņmežs daudz minēts arī teikās. Ja jau blakus mācī­tājmuiža, tad te bieži nācies braukt mācītājam. Par to vese­las trīs teikas. Reiz te braucis mācītājs Killc ar savu kučieri [tas būs bijis igauņu mācītājs Edgars Ville (1884-1945), kurš Mazirbes baznīcā kalpojis no 1912. līdz 1926. un no 1929.

līdz 1933. ga­dam], pretī nā­cis liels balts tēls, un, kad mācītājs jau bijis diezgan tuvu klāt, tēls apstājies. Zirgs ļoti sabijies un "gandrīz sācis putināt". Kučie­ris uzprasījis, ja tu esi labs gars,

tad griezi ceju un ja [auns gars, tad pazudi. Tēls pazudis kā ugunī iekritis un viņi braukuši tālāk19 .

Emīlija Hausmane (1886-?) 1962. gadā stāstījusi jaunībā dzirdēto. Kaziņmežā "dikti spuokuojās", un mācītājs bijis pus vilkatis. Kad dienestmeitas gribējušas iet uz ciemu, mācītājs tei­cis, lai neiet jo "vilks nuoplēsīšuot". Meitas aizgājušas. Mācītājs palicis mājās, bet kad meitas pārradušās, ieraudzījušas, ka mā­cītājs palicis par vilku20 .

Un vēl. Kādreiz naktī, braucot caur Kaziņmežu, mācītājs uzsitis zirgam un zirgs "nospraušļās", devies taisni mežā iekšā un uzskrien kokam. Mācītājs izkritis no ratiem un ieraudzījis vilkatu, kas mācītāju apēdis. No tā laika tur vienmēr, kad cilvēks ejot, parādoties mācītāja gars ar "vilkaču plēšamies". To pašu nakti gājusi kāda meitene kurai aizķērusies kāja un tā nokritusi zemē un ieraudzījusi "mācītāju ar vilkatu", tā iekliegušies un aizskrējusi atpakaļ uz mājām un izstāstījusi mātei. Tā sievas to nosaukušas par "Vilkačvietu"21 .

Bet kā radies Kaziņmeža nosaukums? Vai tad kazas dzīvo mežos? Bet tiem, kas neko tādu nezina, varbūt palīdzēs skrieša­na riņķī Kolkas krogam, tam, kam "pa vidu ejot braucamais ceļš", trešo reizi ieskrienot, noteikti varēs redzēt parādības. Viens vīrs tā darot bijis no bailēm pagalam22 .

Cits Kaziņmežs - Lībagu pagastā, Talsu rajonā. Tam brau­cot cauri, ratos kaut kas nograbējis, un zirgi sākuši smagi vilkt. Nobraukuši lejā, tad ari kas nograbējis un zirgi sākuši tik "briesmī­gi skriet", ka ne­viens tos nav varē­jis valdīt23 . Kartē redzams, ka mežs savu nosaukumu guvis 110 tuvējās Kaziņu mājas.

Uz D no Ventspils Jūras zvejniecības mu­zeja vēl viens

Kaziņmežs, kur 1941. gadā nošāva un apraka ap 1000 Vent­spils ebreju. Pēc kara nolēma, ka labākais veids viņu piemiņas iemūžināšanai ir tur izvietot tanku pulku un robežsargus.

Mazirbē kāds vecs vīrs redzējis sapni, ka tur, kur tagad Kalšu mā­jas, jāiet rakt, tur esot vesels katls zelta naudas, bet uz rakšanu jā­ņem līdz tas, ko rītā pirmo satie­kot. Tiešām, iz­rakuši, nolikuši uz bedres malas, bet tad ieraudzījuši, ka blakus trīs vīri taisa karātavas, taču - viena pateikta vārda dēļ katls ar naudu iekritis bedrē atpakaļ un karātavas arī pazudušas24 .

Bet Mazirbes Maija vigā kāda meita gribējusi noglabāt nau­das podu, un nogrimusi ar visu podu. Kad viņa celšoties augšā, tas, kas nāks garām, dabūšot naudas podu25 . Bet cita teika26 vēsta, ka podu gribēts tikai pārnest viga! pāri un paglabāt pretē­jā pusē smiltīs. Nesēja bija Moija, tās vārdā viga tad arī nosauk­ta. Te jāpaskaidro, ka šai piekrastei ir raksturīga vigu-kangaru ainava, ko veido daudzas jūras krastam paralēlas ieplakas un pauguri (kangari).

Vēres

1 Latviešu rautas teikas. Izcelšanās teikas. Rīga, 1991.

2 LFK 995, 89.

3 LFK 995, 109.

4 LFK 995, 109.

5 LFK 995, 23.

6 LFK 1955, 19658.

7 Melbārzdis J. Reportāža di/jūras krastā. Rīga, 1967.

x Latvijas PSRūdensteču nosaukumi. Sast. R. Avotiņa, Z. Goba. Rīga, 1984, Ir.—4.

9 Latvijas upes. Nosaukumi un ģeogrāfiskais izvietojums (ar kartoshcmu). Sast. R. Avotiņa, Z. Goba. Rīga, 1993.

10 lfk 1052, 1.

11 LFK 2049, 4.

12 LFK 995, 72.

13 LFK 995, 50.

14 LFK 995, 90.

15 LFK 995, 149.

16 LFK 995, 51.

17 LFK 2049, 179.

Ix Žurnālā "Jaunā Gaita", Kanādā, 1993, 193.

19 LFK 995, 178.

20 LFK 1960,6691.

21 LFK 995, 169.

22 LFK 995, 3.

23 LFK 981, 138.

24 LFK 995, 49.

25 LFK 995, 44.

26 LFK 995, 41.