Neiepazītā Latvija

VELĒNA

Velēna nav pat pagasta centrs, tikai neliela apdzīvota vieta Gulbenes rajona Lizuma pagastā, Smiltenes-Gulbenes ceļa ma­lā. Blakus kādreizējais ūdensceļš - Gauja. Līdz pat 20. gs. trīs­desmitajiem gadiem Velēna bija lielāks kultūras un sabiedriskās dzīves centrs nekā Lizums, kas savu nozīmi ieguva tikai pēc dzelzceļa izbūves. 2. pasaules kara gados, atkāpjoties vācu ar­mijai, apbūve baznīcas apkārtnē tika nodedzināta.

Velēnas baznīca (2001)

Velēnas galvenā ainaviskā dominante ir baznīca - sestā pēc kārtas - celta ncogotiskās formās 1898. gadā pēc Jāņa (Johana) Brauna projekta, paredzēta 1400 personām (600 sēdvie­tas). Diemžēl pārējās J. Brauna celtās baznīcas (Gaujienā un Lejasciemā) nav saglabājušās. Arī šo būtu gaidījis līdzīgs likte­nis, ja vien 1944. gadā būtu pažēlotas 4 kandžas pudeles. Toties Vecpiebalgas Labdarības biedrības nama celšanai (tas vēl tagad ir kultūras nams) J. Braunu uz­aicināja biedrības priekšnieks Matīss Kaudzīte un tapa ēku komplekss, kas ir viens no spilg­tākajiem 19. gs. beigu posma arhitektūras paraugiem Latvi­jas laukos. Laikraksts "Phjkc- khh Bccthmk" 1888. gadā to vērtējis, kā neatpaliekošu no visbagātāko Vidzemes muižu saimniecības celtnēm. Ādolfs Alunāns tā atklāšanai sacerējis dzejojumu. Tas ļauj novērtēt J. Brauna devumu un Velēnas baznīcas nozīmi.

Kādai no iepriekšējām ko­ka baznīcām esot bijis salmu jumts, noaudzis ar zaļām ve­lēnām, un tā arī esot cēlies apdzīvotās vietas nosaukums, kaut gan iespējams, ka vietvārds tomēr ir vecāks. Bet iepriekšējo baz­nīcu stāstā "Vecā baznīciņa"1 aprakstījis Apsīšu Jēkabs, kurš, starp citu, mācījies Velēnas draudzes skolā, tajā pašā, kas vēlāk tika pārveidota par meiteņu skolu. Skolas ēka vēl tagad redza­ma Gulbenes virzienā, kurā skatoties, pamanīsiet paaugstinā­jumu tuvējā mežā - ķēmu pauguru Augstos kalnus. Māju pu­duris Lielpēteri esot dabūjis nosaukumu tad, kad pret zemo durvju stenderi galvu esot apdauzījis krievu cars Pēteris I. Velē­nā pēc atgriešanās no deportācijas par virsmācītāju kalpojis Ed­gars Jundzis (1907-1986), vēlākais teoloģijas profesors un se­no mezglu rakstu pētnieks.

Altārgleznā "Golgāta" (19. gs. sāk.) attēlots krustā sistais Pestītājs, to gleznojis Endats Minhenē, saglabājusies arī vecā altārglezna; divus kroņlukturus (1792) dāvājis Sinoles muižas īpašnieks V. Mcngdens, 17 reģistru ērģeles (1898), vienas no labākajām Latvijā, būvējis ievērojamais vācu ērģeļbūvētājs Vil­helms Zaucrs Frankfurtē pie Oderas. Velēnas ērģeļu ieraksti

iekļauti skaņu plašu sērijā "Latvijas vēsturiskās ērģeles". Kopš 1964. gada baznīcā no­tiek ari katoļu dievkalpojumi.

Dievnamam tuvākaj ās mājās zem nojumes rūpīgi tiek glabāts baznīcas zvanītā­ja un rūpīgā sargātāja Viļa Galēja (1915-2000) saglabā­tais 1909. gadā Anglijā būvē­tais tvaika dampis. Teika2 stāsta, ka baznīcas uzkalnā esot liela, resna priede, zem kuras saknēm esot liela kaste ar naudu. To rokot gan nedrīkstot runāt un skatīties apkārt. Pati baznīca cel­ta senas kapsētas vietā, vēlāk atklāta tagadējā Velēnas Gaujas kapsēta. Nav īstas skaidrības par ierīkošanas gadu, tiek uzska­tīts, ka tas ir 1752. gads, bet 1774. gadā Velēnas baznīcas grā­matā rakstīts: "Tā kā atraitne baroniete fon Mengden kundze pret pagājušā gadā ietaisīto kapsētu sirdīgi pretojas, tad uz aug­stās ģeneral-guberņas valdes pavēles tika ietaisīta jauna kapsē­ta, kurā arī viņa vēlas vēlāk tikt apbedīta". Jāsaka, ka viņas vēlēšanās ir piepildījusies. Kapos ir arī barona Malama dzimtas kapi, kas veidoti kā vaļēja būve ar sešām dažādu izmēru arkām

fasādē, tās centrā klasicisma formās da­rināts piemineklis. Velēnas kapos apgla­bāts rakstnieka Apsīšu Jēkaba tēvs sko­lotājs Andrievs Jaunzems (1830-1888, čuguna krusts) un rakstnieks Jānis Kār- stenis (īstajā vārdā Jānis Smits, 1884- 1921). Kapos atdusas Lāčplēša Kara or­deņa kavalieri Viktors Sviklis (1899- 1986) un Pēteris Sebris (1895-1965).

Tuvumā vecākais tilts pār Gauju Gul­benes rajonā, kas 1949. gadā celts uz Vi­rešu ceļa pēc Ērika Vikmaņa projekta.

No veikala uz baznīcas pusi 2. pa­saules karā nodegušā kroga vieta.

Apsīšu Jēkabs3 min, ka 1688. gadā krogs Lizumā neizkrogo vairāk par 19 vai 20 mucu alus gadā. Tas tomēr nebūs atradies šeit, netālu no Gaujas, bet vecā Velēnas-Lizuma lielceļa ma­lā, jo tur "braucēji ne labprāt apmetušies, jo tuvumā nav bijis ūdens". Netālu no Velēnas-Lizuma ceļa uz austrumiem atra­dās Velēnas pusmuiža, uz rietumiem - Cepļa pusmuiža. Cepļa kroga īpašnieka meitu Annu savulaik ieskatījis vēlākais biblio­grāfs Jānis Misiņš, tā kļuva viņa sieva. Cepļa pusmuižā atra­dies doktorāts, kur no 1827. gada strādājis Dr. Kārlis Viherts (1801-1875), tur izveidota arī neliela slimnīca. J. Misiņa ar­hīvā saglabājusies 1881. gadā Dr. A. Sumera izdotā apliecība, ka viņš četrus gadus bijis māceklis un vienu gadu darbinieks Velēnas doktorātā, strādājis aptiekā, palīdzējis operācijās un slimnieku kopšanā. Velēnas aptieka dibināta 1890. gadā (far­maceits te neoficiāli darbojies jau no apm. 1820. gada), tikai 1974. gadā tā pārcelta uz Lizumu, veco muižkunga ēku. 19. gs. astoņdesmitajos gados Ceplī pastāvēja tiesa, kur par rakstvedi strādājis Jānis Poruks. Cepļa krogā toties par krodzinieku strādājis Pēteris Jaunzems, dēvēts arī par grāmatsējēju. Tā varēja rasties ari J. Misiņa interese par grāmatām. Bet par Jaunzemiem (tas ir Apsīšu Jēkaba dzimtas uzvārds) - Li­zumā bez Apsīšu Jēkaba dzimuši vairāki ievērojami Jaun- zemi: ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais ārsts pulkvedis Valters Jaunzems (1896-1959, Kalifornijā, ASV), arī viņa urna ar pelniem pēc sākotnējā apbedījuma Eslingenē, Vā­cijā, apglabāta Velēnas kapsētā; Valkas muzeja izveidotājs, žurnālists Artūrs Jānis Jaunzems (1899-1976, ASV); arhi­tekts un etnogrāfs Jānis Jaunzems (1903-1978, Gulbenē).

Netālu, kur Velēnas-Lizuma ceļa vecais posms šķērso 19 km garo Gosupi, atrodas Viļa Zvaigznīša darinātā Gosupes velna skulptūra. Stāsta, ka tajā vietā vietējais krogusbrālis Rutgalvju Krustiņš sniedzis roku pretī velnam, kas to gandrīz aizvilcis uz elli. Lizumā atrodas skaista vienā eksemplārā darināta grāmata par šo notikumu, kuru ar oriģinālakvareļiem ilustrējis Varaido- tis Galviņš (1931-1990), kurš dzīvoja pie vāciešu 1944. gadā nodedzinātajām Silto dzirnavām, 3,5 km no Velēnas baznīcas uz Smiltenes pusi, pie Uriekstes upes. Senāk gan lietots nosau­kums Ureikstc, pret tagadējo nosaukumu savulaik iebilda gan Kārlis Egle, gan Jānis Endzelīns.

Silto dzirnavās (kas minētas jau 17. gs. dokumentos, bet pēc nopostīšanas Ziemeļu kara laikā, 1738. gadā atjaunotas 300 m zemāk par iepriekšējām) dzimis arhitekts Verners Vitands (1903-1982), Madonas aizsargu nama un Daugavpils Vienības nama projektu autors. Par šo dzirnavu senumu liecināja tikai ar cirvi apstrādātās sijas.

1937. gadā ierīkotajos Sila kapos - ceļa malā starp Velēnu un Gosupi, apglabāts Gosupes velna autors V. Zvaigznītis (1913— 1997), akvarelists Jānis Brekte (1920, Rīgā - 1986), kurš kļuvis slavens ar virtuozajām Vecrīgas ainavām. J. Brektes un viņa skol­nieka V. Galviņa darbi vienmēr apskatāmi Lizuma centrā, vēj­dzirnavās, kas nedarbojās no 1932. līdz 1979. gadam, bet ta­gad atdzimušas - tajās iekārtota izstāžu zāle.

Vēres

1 Apsīšu Jēkabs. Raksti, 12., 1897.

2 I.FK219, 1137.

3 Apsīšu Jēkabs. No Lizuma senatnes. Rīga, 1928.