Neiepazītā Latvija

APKĀRT LĀDES EZERAM

Piedāvājam bez steigas apiet apkārt aptuveni 2,5 km2 lielajam Lādes ezeram, kas atrodas D no Limbažu pilsētas. Tas ir domāts kā gājiens no Lielezera dzelzceļa pieturas vie­tas līdz Lādes stacijai, protams, ne pa sliedēm, bet gan pa ezera pretējo krastu. Šobrīd vilcieni gan vairs neiet, bet vis­maz izejas punkts viegli sasniedzams ar autobusiem, kas kursē pa Limbažu-Raganas ceļu.

Gājienu sākam pie Pulku autobusu pieturas. Šis nosau­kums iepriecina, jo Limbažu pagasta Pulkās dzimis gleznotājs un zinātnisko grāmatu ilustrators Jānis Cīrulis (1908-1995, Ņū­tonā pie Bostonas, ASV). Viņa 85. dzimšanas dienā tika izdota plaša grāmata latviešu un angļu valodā par viņa dzīvi un latviešu tautas traģēdiju. Mākslinieks, kas vēlējās, lai viņu apglabā tau­tastērpā, guldīts Ģetzemanes kapu latviešu nodalījumā, viņa dzī­vesbiedre Marta uz zārka kaisīja Liepājas jūrmalas smiltis, ko 1945. gada 8. maijā, bēgot uz Zviedriju, bija paņēmusi līdz. Uz Latviju jau atvestas 330 J. Cīruļa gleznas un 5 kastes ar dokumentiem.

Bet no autobusu pieturas līdz Pulkām pat gaisa līnijā ir 2,5 km, tās atrodas Lielezera pretējā krastā, pamatīgi pārbū­vētas, ar liela izmēra logiem. Pieturai tuvākās ir Paldažas. Ne­vajadzētu domāt, ka 50. gados pietura nosaukta apkārtnes slavenāko māju vārdā, gluži vienkārši tur dzīvojuši padomju varai "ļoti uzticami cilvēki" un nevarēja taču pieturu nosaukt kulaku māju Paldažu vārdā!

Pie dzelzceļa līnijas birzīte, kas izaugusi kopš 1940. gada tīruma vietā. Tās malā "Vizinātais akmens". Kā stāsta1 , tas bijis pļaviņā, saimnieks melioratoriem licis to aizstumt pie birzītes. Skatās, pārvietots pie mājas. Tad vēlreiz licis aizstumt, kur do­māts, kas ar diviem traktoriem arī izdarīts.

Pie Ceļmalu mājām otrs - "Pludinātais akmens" 8 m ap­kārtmērā. Māju saimnieks viesiem stāsta2 , ka šeit dabūts "ar plu- dināšanu": lej šņabi un straume nes pat akmeni. Ceļmalu dzīvo­jamā ēka (1906, apmūrēta 1968. g.) uzcelta iepriekšējo, apkārt­nes vecāko nodegušo māju vietā, senākās kartēs to iepriekšējais nosaukums - Priedītes. Pie mājām katram dēlam stādīti koki, komunistu savulaik nomocītajam arī bērziņš nīkst. Māju tuvu­mā no akmens celta rampa (1980) lopu dzīšanai mašīnās. Pie karoga masta stabiņš ar Latvijas ģerboni no tiem daudzajiem, kas "Ulmaņa laikos" iezīmēja dzelzceļam atsavināto joslu.

Uz šosejas pusi uzkalns. Pār to uz Limbažiem nākuši ber- montieši, bet igauņu "zaldāti" neesot cīnījušies pretī. Pašreizējā māju saimnieka Edvīna Miķelsona tēvam bijusi šautene, viņš iz­šāvis vienu magazīnu, pārējie bermontdeši aizgājuši tālāk uz Lim­bažiem. Kritušie bermontieši apbedīti, kapa runu teicis melde­ris Bērziņš - zemi meklēja, zemi dabūja. Vācu laikos kritušos izraka un pārveda uz Limbažu Vācu kapiem (ierīkoti 18. gs. beigās - 19. gs. sākumā, jo 1930. gadā vecākais atrodamais uz­raksts bijis "1803"), kas tagad nolīdzināti un to vietā izveidots Jaunatnes parks.

Pret Ceļmalu māju ceļa galu pie šosejas ezeriņš, kur 20. gs. 30. gados "spaiņiem" lasītas rotas lietas. Nevienam tolaik tās nevajadzējis un tās aizmestas, tagad arheoloģijas pieminekļu sa­rakstos šī vieta nav iekļauta. Starp citu, 1 km uz DR no Ceļma- lām esošajos Ozolkalnos (30. gadu beigas; saimniecības ēka no lieliem skaldītiem akmeņiem) atrasta 13. gs. bronzas sakta, kas nodota muzejam.

Pāri šosejai nogriežas ceļš uz bijušajām Paldažu (Upīšu) ūdensdzirnavām, kas uzceltas uz Paldažas (Stiņķu) upītes, kura tek pa Limbažu-Nabes senleju uz Lielezeru. Pa šo ceļu tālāk starp Stiņķu un Auru mājām atrodas Ozolu grava (1981. gada dabas pieminekļu sarakstā minēti 46 koki), kur kopsaimniecību laikos svinēti Jāņi. Z no gravas vēl 1999. gadā pie Baltgalvjiem un Jaunsilāriem atrasta pakavsakta un 27 cm garš šķēpa uzgalis, kas attiecināms uz 11.-12. gs. Tuvumā atrodas Auru senkapi.

Pie šosejas Rīgas virzienā pa kreisi bijušo Paldažu vējdzir­navu vieta - neliels uzkalniņš.

Pa labi caur nelielu mežiņu pa sānceļu, kura malās vietām vēl bijušās alejas ozoli, var nokļūt pie Rožkalniem (1935)- kādreizējās kalpu mājas, kas sastāv no vairākām istabām, katra ar savu virtuvi. Ēkas kreisajā pusē veca kūts, akmeņu mūris, augšē­jā daļā māla kleķis. Dzīvojamā daļa no skaidu betona. Kopš 1990. gada mājas pieder pirmajam atjaunotās Latvijas enerģēti­kas ministram A. Lagzdiņam, dzīvojamā ēka pārbūvēta pēc ar­hitekta G. Legzdiņa projekta, tad uzbūvēta arī veranda. Turpat arī jauna arhitektes I. Dālmanes projektēta pirtiņa. Kā stāsta kaimiņi, agrāk mājas piederējušas Zeltiņam, kas bankrotējis, bū­vējot Limbažu dzelzceļu (atklāts 1934. gadā), viņam piederē­jusi arī tagadējā Izglītības ministrijas ēka Vecrīgā. Savai zemei (79 pūrvietām) apkārt sastādījis ozolus, no kuriem saglabāju­šies nedaudzi.

Tālāk šosejas kreisajā pusē Dravnieki - bijušās Buļļu pus­muižas apbūves komplekss. Ceļš pagalmā ved starp bijušo klēti zem viena jumta ar cūku kūti un kalpu māju no sarkaniem ķie­ģeļiem (tās Z galā bijusi pienotava). No dzīvojamās mājas sagla­bājusies puse, priekštelpā uz bēniņiem ved metāliskas vītņu kāp­nes. Vēl saglabājusies pārbūvētā govju kūts.

Pa ganību ceļu var aiziet līdz apmēram 1 km attālajam Buļ- ļumuižas kapulaukam meža un krūmu audzē. 700.-300. gadā pirms Kristus izdarītie apbedījumi pētīti 1929.-1930. gadā (H. Sturms u. c.) un 1965. gadā (J. Graudonis). Tie ir somiskā tipa uzkalniņi (Velna klēpji), kuru augstums līdz 2 m, dia­metrs līdz 14 m. Apbedījuma centrā no lieliem laukakmeņiem izlikts riņķis, kam, pēc ticējuma, nevarēja tikt pāri ļaunie gari. Apbedījumi orientēti Z-D virzienā, parasti bez senlietām, ak­mens šķirstos, kas pārsegti ar zemi un nosegti ar 0,3-0,7 m bie­zu akmeņu kārtu. Te bijuši 14 uzkalniņi. So vietu apvidū dzīvo­jošie ar dziļu bijību glabāja kā svētu, neaizskaramu tuvinieku atdusas vietu, kas tādi saglabājās gadu tūkstošiem.

Līdz Kaijciema pagriezienam redzami vairāki dižozoli 3,1- 3,5 m apkārtmērā. Tālāk pa labi kādreizējais Lādes krogs, kas vēlāk pārbūvēts par kalti, uz sienas redzams uzraksts "1836"; daļa ēkas sagāzusies. Pie kroga griežamies uz bijušo Lādes mui­žu. Aiz Pļaveniekiem (1935, māja apmesta 70. gadu vidū) sā­kas liepu un ozolu aleja. Lādes muižu Rīgas pilsēta saņēmusi no Zviedrijas karaļa kā kompensāciju par lielajiem zaudējumiem 1621. gadā, kad Rīga izturēja pusotru mēnesi ilgu aplenkumu. Lai gan savulaik bērni par apkārtnes vietvārdiem skaitījuši panti­ņu: "Stienis lādei priekšā un atslēga ciet", ar lādi nosaukums nav saistīts - seno lībiešu ciemu Namkūl ar muižu Rīgas virsbīs­kaps uzdāvinājis Pēterim fon Ladenam.

Lādes muižas kungu māja celta 1780. gadā kā vienstāva būve ar mansarda jumtu. No profilētajiem ķieģeļiem veidotais dekoratīvais portāls (kas neapšaubāmi ir K. Hāberlanda projek­tēts - viens no pirmajiem viņa darbiem) saglabājies tikai daļēji. Tas bija 18. gs. otrās puses Rīgas un Vidzemes arhitektūras pa- raugprojekts - daļēji baroks, daļēji klasicisms. Ēkā bijušas 4 gla­zēto podiņu krāsnis, profilētas durvis. Par tās arhitektūru un

interjeriem sīkāk var lasīt Imanta Lancmaņa rakstā3 "Hāber- lands Lādē, Lāde laika upē". 1975. gadā Rundāles pils muzeja ekspedīcija atsegusi durvju vērtņu gleznojumus, kas bija pare­dzēti kā dekorācija anfilādes ilūzijas radīšanai. Interesanti, kad vēlāk izdevās atrasts īstas 18. gs. durvis no šīs ēkas, tās pilnībā atbildušas uzgleznotajām. Te bijis arī iluzors rožaina marmora panelis. Nišu no ēdamzāles uz centrālo zāli abās pusēs ietvēra gleznotas aveņkrāsas kolonnas. Tas nemaz nebija viss, sīkāk par šiem atradumiem var izlasīt Ievas Lancmancs rakstā4 "Pēdējos gados republikā atrastie 13.-19. gs. monumentāli dekoratīvās glezniecības paraugi". Šī par Liepkrastiem nosauktā ēka 60. gadu sākumā vēl bijusi pilnīgā kārtībā, ar apkuri, ūdeni. To visu sagrāvuši "gucuļi vai čigāni", kas tur izmitināti, tāpēc tagad pārmetoši izskatās viens saglabājies parādes kāpņu balsts, ar seno kāpņu "ēnu" uz sienas. Kopsaimniecību laikos (kādu laiku te bijis lauksaimniecības artelis "Staļina Konstitūcija") esot likts apgāzt ēkas mūrus akmeņu iegūšanai, taču apgāztā siena "diemžēl" nav izjukusi. Ja kopsaimniecību laikos savlaicīgi būtu salabots ēkas jumts, celtnes liktenis neapšaubāmi būtu citādāks.

Rīgas dome muižu iznomājusi, līdz pēdējais nomnieks, Jā­nis Praudiņš, 1907. gadā to ieguvis savā īpašumā. Viņa pēcteči tagad to visu atguvuši. Atguvuši ar visu "spoku". Kā stāsta5 Ol­ga Fridolda (1907) agrāk vidusdaļas pagrabā (ar cilindriskām un krusta velvēm) arī dzīvojuši cilvēki un viens puisis tur pakā­ries. Pēc tam pēcpusdienā neviens vairs negribējis iet uz pagra­bu, viņš vienmēr rādījies.

Lādes muižā dzimis tiesībnieks Vilhelms fon Krēgers (1799- 1852, Rīgā) un ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotais rakstnieks, žurnālists un gleznotājs Vilis Mednis (1894—? ), kas 1923. gadā Valmierā nodibinājis Latviešu veco strēlnieku biedrību un bijis pirmais tās priekšnieks. Bijis Jēkabpilī iznākoša bezpartejiska ne­dēļas laikraksta "Zemgales Ziņas" izdevējs un redaktors, kā rakst­nieks darbojies ar pseidonīmu Melnais Mednis.

Piebraucamās alejas galā bijusī klēts - apmesta laukakmens ēka ar ķieģeļu aiļu apmalojumu. Sānsicnu augšdaļā spēcīgi pro­filēta karnīzes daļa. Tālāk šajā rindā atradusies kalte, aiz tās bijusī

modernieka māja, govju kūts vieta, vāgūzis. Šīs rindas aizmu­gurē dīķis un kopsaimniecību laiku būve Liepkalni. Aiz pils Lā­des ezera krastā kalpu māja (graudnieku māja).

Lādes ezers tiek saukts arī par Nabes ezeru, tā platība ir 246 ha, atrodas 47,4 m vjl. Lielākais dziļums sasniedz 8 m. Ezerā veidots akmens ceļš no Lādes muižas uz tā pretējo krastu iepretī Mazvīķuļiem. Tā dibens dūņains, to slāņa biezums līdz 1 m. Ezera krasti pārsvarā zemi, vietām applūstoši.

Tālāk uz D Šosejas labajā pusē Samši (19. gs. beigas). Tā ir kādreizējā Latvijas brīvvalsts laika Vilhelma Eglīša paraugsaim- niecība ar vēja ģeneratoru, kanalizāciju, ūdensvadu, dzīvojamā māja ar mansarda stāvu un balkonu, bet ēka kopsaimniecību laikā degusi. Klēts (19. gs. b.J, kūtiņa (1890), 1935. gadā celtā jaunā kūts 60 govīm sabrukusi 80. gadu beigās.

0,5 km no Samšiem pie ezera neliela peldvieta.

Kaimiņu mājas - Kalna Samši jaunāki, celti ap 1930. gadu.

Blakus Vankuļi būvēti 1903. gadā (veranda 80. gadu sāku­mā); klēts - 1913. gadā. Vankuļos dzimis ārsts - pulkvedis,

medicīnas doktors (1912) Augusts Pētersons (1878-1966, Gē- teborgā, Zviedrijā). Pārapbedīts Meža kapos Rīgā 1992. gadā. Pēc demobilizācijas bijis Rīgas pilsētas bērnu slimnīcas direk­tors (1923-1925), Tautas labklājības ministrijas Veselības de­partamenta direktors (1925-1935). Apbalvots ar Triju Zvaigž­ņu ordeni un diviem Krievijas ordeņiem.

Pie Jaunvankuļiem (kādu laiku saucās par Gundegām) ne­liela ozolu audze (vairāk kā 100 koku). Tālāk aiz Mežmalām (ap 1932) aug 7 ozolu grupa.

Esam ceļu krustojumā pie Ausmu autobusu pieturas. Šo vietu vecāki cilvēki sauc par Zaļo stabiņu - te tiešām bijis zaļš stabiņš ar ceļu virziena rādītāju, cara laikā ar vītņveidīgām balt- zilsarkanām (tā laika karoga krāsas) strīpām. Turpat piemiņas akmens, uz tā kādreiz bijusi plāksne par šeit nošautajiem pa­domju aktīvistiem. Patiesībā te vācu laikā šauti ebreji. Šaušanas vieta bijusi apmēram 1 km attālumā mežā starp Limbažu un Lēdurgas ceļiem, nelielā Āmeņu purva malā; tālāk uz priekšu sākas lielākais Vankuļu purvs. Ārija Pavasaris stāstīja, ka kara beigās vācu lidotājs, kam bijis pavēlēts bombardēt Nabes mui­žu, visas bumbas sametis Vankuļu purvā. Stāsta arī, ka krievu gūstekņi no Zaļā stabiņa uz muižu esot nesuši malku, daži palī­duši zem žagaru kaudzes, tomēr atrasti un it kā nošauti. Vai karagūstekņi varētu būt "aktīvisti"? Bet - bija taču laiks, kad katra sevi cienoša ciema padome centās atrast iemeslu uzstādīt kādu "ideoloģisku" pieminekli.

Aiz Vankuļu purva atrodas Peļņu mājas, kur dzimis medi­cīnas doktors, tiesu ārsts Jānis Kocers (1901 —? ), bijis Rīgas al­koholiķu ārstēšanas punkta vadītājs, rakstījis par medicīnas pro­blēmām; apbalvots ar Atzinības krustu. Par šo māju nosauku­ma rašanos rakstījis A. Kalniņš6 - no agrākām Kraulu mājām (no vārda karaulsardze) radušās Peļņu mājas, jo tur sūtīti kalpi peļņā meža darbos. Uz austrumiem no Pelniem aiz Katlera meža (kas esot nosaukts krievu cara Ivana Bargā karavadoņa Katlera vārdā, jo šajā mežā esot uzkalniņš no akmeņiem - Katlera ap­bedījums) esošajā Koknera mežā bija Spirgas - gleznotāja un de­koratora Pētera Krastiņa (1882-1942(?), Rīgā) dzimtās mājas.

Katlcru mājas tagad sauc par Zaļumniekiem, tuvējās Putrei- zas kādreiz sauktas par Putrēžiem, bet Jokas apdzīvotas jau no 1750. gada. Vidrižniecc Gunta Zeltiņa stāsta7 : Nabes barons aizbraucis uz Rūjienas pusi medībās, un viņam bijis līdzi skaists medību suns. Rūjienas baronam tas ļoti paticis, viņš teicis: - Dod tu man to suni! -Ks tev viņu nedošu, tas ir ļoti labs! -Nē, dod man! -Ja tu man dosi vislabāko dzimtcilvēku, es tev to suni došu! Sis dzimtcilvēks dzīvojis Jokos, viņš bijis stāstītājas pirmais zināmais sencis.

Rīgas virzienā pa labi 110 šosejas Kalndzeņi, kur dzimis pe­dagogs Jānis Stegers (1881 vai 1882-1914). Ceļš uz mājām starp diviem uzkalniem - ICalnstarpu, kādreiz skaistu vietu, kur bijis arī "balles laukums".

No Zaļo stabiņu krustojuma dodoties Mārstagu virzienā (Mārstagi atrodas pie Limbažu-Sticnes ceļa), pa kreisi redzama bijusī Ausmas kultūras nama ēka, kas pirms 10 gadiem pārbūvē­ta (Cēsu "Agroprojckts") par Lādezera pamatskolu, mīļi sauktu par Sveču skoliņu. 1996. gadā skolas apkārtne sakoptības ziņā ieguva 3. vietu Latvijā. 1999. gadā darbu uzsācis jauns, mūs­dienīgs un ērts internāts ar 8 istabiņām, turklāt ēkas plakanais jumts modernizēts. Kopš 2001. gada skolai savs karogs, kura autore māksliniece Inta Brikmane. lajā attēlota svece, grāmata un Lādes ezers.

Iepretī skolai padomju laikā uzceltā Lādezera (Ausmu) cie­ma kvartāla otrā pusē vienkārša Līvānu māja Zvani (1981), kas 1995. gadā godalgota konkursā "Sakopta saimniecība sakoptā pagastā". M. Torima dārzam izcils vilkābeļu dzīvžogs.

Turpinot ceļu pa šo lielajam ceļam paralēlo ielu, nonākam pie Bērzkalniem (1991, arhit. V. Felcs), arī sakoptu māju, kur dārzā aug pat aprikozes.

Aiz ciema pa kreisi mežā Empagu svētavots - augšupejošs avots ar 5-7 izvirdumu vietām, kas nes baltas smiltis. Svētvietu pētnieks Ivars Vīks gan to labprātāk sauktu par Emporu svēt- avotu, jo tas igauņu valodā nozīmē "mātes dubļi", kas it kā norādītu uz dziednieciskām dūņām. Igauņu valoda ir līdzīga lībiešu valodai un, tā kā pagastā 1853. gadā atrastas tipiskas

lībiešu senlietas (arī jau pieminētie 1999. gada atradumi), zināma sakarība varētu būt. Māju nosaukumi mēdz mainī­ties, kā to redzējām jau Katlera meža apkārtnē. Empagi gan redzami jau 1864. gada māju plānā, tiesa, lietots arī nosau­kums Empaki. Avots atrodas enerģētiski spēcīgā vietā, kur iet 9 āderes. Piesārņoto avotu iztīrījusi Ārija Pavasaris, 2004. gadā sakopta arī apkaime.

Empagos padomju laikos esot atrasts Mārtiņa Zeltiņa sarak­stītais manuskripts "Ausmas sarkanais barons", kur sarkanais ba­rons bija domāts viens no kopsaimniecības priekšsēdētājiem.

Turpinām ceļu. Pa labi paliek Lādes ezera līcis Mazezers. Tas jau trešais Mazezers pie Limbažiem. Pa kreisi var nokļūt līdz apmēram 1,5 km attālajam Ozolkalnu ozolam (6,6 m apkārtmērā, Limbažu rajona dabas objektu sarakstā tā apkārt­mērs uzdots 7,5 m), kurš atrodas starp Dambīšu un Ozolkalnu mājām; Ozolkalnu mājas celtas 1926. gadā. 100 m tālāk bijusī Vilkumuiža (pusmuiža).

Tālāk pa labi no lielceļa uz ezera pusi jau redzams Nabes muižas komplekss. Teika8 stāsta, ka torņveida ēkā blakus jau­najai pilij dzīvojušas mūķenes. Uz Lādes muižu zem ezera esot gājusi apakšzemes eja, mūķenes pa eju vienmēr gājušas plikas, vienai bijusi liela naba, tādēļ muižu sauc par Nabes muižu.

Cits teikas variants9 : te bijis sieviešu klosteris, Limbažos vī­riešu klosteris. Kad Ivana Rargā karaspēks nācis cauri, mūķenes uztraukumā klosteri pametušas, palikusi tikai pati klostera priekš­niece. Karavīri, protams, klosterī iebrukuši, mūķeni izģērbuši kailu un piesmējuši, drēbes aizejot paņemdami līdzi. Zemnieki nākuši skatīties, kas tad te noticis un ieraudzījuši mūķeni "ļoti nomocītu" un viņai bijusi tāda naba (nabas bruka), ka klosteri sākuši saukt par Nabas klosteri.

Ja jums liktu sadomāt teiku par Nabi, šajā virzienā, iespē­jams, arī būtu pirmā doma. Taču arī Kurzemē ir divi Nabes ezeri,- un pirms 13. gadsimta šāds nosaukums tika dots tādiem eze­riem, kurus ar jūru vai kuģojamu upi savienoja kanāls - nabas saite. Varbūt arī Vitrupe kādreiz bijusi kuģojama. Vācu valodā dic Nabe nozīmē ratu rumba.

Bet tuvējai dzelzceļa stacijai cits nosaukums? Stāsta10 , ka sākumā bijusi Nabes stacija. Kad pirkuši biļetes, vienmēr iznā­ca amizieris: cits teica - līdz Nabai, cits - drusciņ zemāk, citam vajadzēja drusciņ augstāk un beigu beigās staciju nosaukuši par Lādes staciju. Muižai gan nosaukumu negribējuši mainīt, bet beigās nosaukuši par Ausmām.

Nabes arhibīskapa pils minēta 1318. gadā-muiža 1466. gadā. No pils saglabājies nocietinātais dzīvojamais tornis - donžons (13.-14. gs., vēlāk pārbūvēts), kurā vēlāk bijis klosteris. Sienas tam 1,9 m biezas un tajās esot iemūrēta slepena eja no pagraba līdz trešajam stāvam. Sienas mūrētas no laukakmeņiem un ķie­ģeļiem, kuru izmēri 29 x 15 x 7 un 31 x 16 x 7 cm. Pamatstāvā saskatāmas apkures sistēmas paliekas - kādreizējā kamīna vieta ar dūmvada izeju. 2. stāvā ir krusta velves un grēksūdžu ni­šas, izciļņi. Galvenā ieeja aizsardzības nolūkos stipri pacelta virs zemes līmeņa. D pusē tornim ir divas aizmūrētas durvju ailas, kas var liecināt par kādreiz bijušu mazāk izturīga mate­riāla piebūvi šajā pusē. 15 m uz R no torņa atrodas no lauk­akmeņiem celta mūra paliekas, iespējams, viduslaiku pils aiz­sargsiena, kas vēlāk izmantota par saimniecības ēkas ārsienu.

Kungu māja celta 19. gs. 2. pusē, tā pārbūvēta, izveidojot divus dažāda augstuma vienu otram perpendikulārus korpusus un vairākas verandas tipa piebūves. Celtne orientēta uz villas tipa būvi un tāpēc galvenais bijis panākt tās telpisko izteiksmību.

Tās pagraba daļā piecstūrainas velves. Te regulāri atbrauc baro­na fon Zīversa mazmeita Ada fon der Reke, kas jau vairāk kā 40 gadus dzīvo Vācijā. Viņas tēvs bija ļoti iecienīts vienkāršo ļaužu vidū. Viņš ļāvis svētdienās nākt uz muižas parku pastaigā­ties, tikai obligāti bija jābūt baltam kreklam un "šlipsei'". Ja nebija, tad prasīja: - Vai tev naudas nav? - Se tev nauda, bet bez šlipses nenāc uz parku11 . Kad viņš nomira, zārku uz kapiem (nav apglabāts kapličā, bet blakus) uz saviem pleciem aiznesa vietējie iedzīvotāji. Tas nav nemaz tik tuvu - gandrīz 2 km; no muižas torņa vedot apakšzemes eja.

Saimnieciskās celtnes pārstāv 1844. gadā celta klēts, stallis (1902), spirta brūzis, kalte, jaunā kūts (1904), dzirnavas, ratnī- ca u. c. būves. Jaunās kūts moderes galā vācu laikā dzīvojis "Limbažu stāstu"12 autors Bruno Plūme (1929). Diezgan inte­resanta ir vešūža ēkas apdare ar īpatnu graudainu apmetumu, kur it kā ar dažādiem instrumentiem būtu iespiestas dažāda iz­mēra bedrītes. Iepretī kungu mājai dīķis, pie kura bijusi pīļu māja, ap 1918.-1920. gadu tajā notikuši luterāņu dievkalpoju­mi, 1924. gadā ierīkota krejotava, kas pastāvējusi līdz 1964. gadam, pēc tam dzīvojamā māja Tīreļi. Dīķī maza saliņa, kur Jāņos stāvējusi alus muca, no parka puses uz to vedis tiltiņš.

Muižas "priekšnieks", tas pats, kas kādreiz devis naudu šlip­sēm, kādā avotā esot ielicis zelta naudu13 , tikai muižā avotu daudz, ari zem galdniecības ēkas, jo pie pamatiem pastāvīgi ūdens.

Tālāk var doties uz Mārstagiem pie Limbažu-Skultes ceļa vai gar Lādes ezera R krastu līdz maršruta sākumpunktam. Ejot pa Mārstagu ceļu, pa kreisi paliek mežiņš ar ozoliem. Aiz tiem neliels tīrums un aiz grāvja bijusi Ķēniņa nora, ar daudziem akmeņiem. Norai varējis pārkļūt, lecot no akmens uz akmeni. Mājas saukušās Ķēniņš, un saimnieks bijis Ķēniņš, tagad gan mājas saucas Avotkalni. Kopsaimniecība noru nomeliorēja, ak­meņus sagrūda kaudzēs - daži esot bijuši 3 m diametrā. Rajona dabas objektu sarakstā minēti 3 valriekstu koki, tos gan nemek­lējat, "attīstītā sociālisma" periodā tie nocirsti, lai iztaisītu zir­giem pagaidu aploku. Saglabājusies rinda lapegļu, kas stādītas barona laikos. Tālāk gan neejat, jo teika14 stāsta, ka tik "briesmīgi nu gan nekur nespokojoties", kā Zeltiņos. Katrs gan tur redzot savādāku spoku.

Pa labi no lielceļa Ausmas dīķis, kas izveidojies Vangu pļavas vietā, aizsprostojot 6 km garo Nabi - Lādes ezera noteku; tikai nejauksim ar 9 km garo Braslas pieteku Nabi Cēsu rajonā. Aiz tā paveras skats uz gandrīz unikālo Nabes Sibīrijas ciedrupriežu au­dzi netālu no dzelzceļa līnijas. Šie stādījumi labi redzami no attālu­ma kā liela tumša skujkoku audze. Koki, domājams, stādīti 20. gados, daudzi iznīcināti pavisam nesen, no kādreizējiem 56 kokiem palicis pavisam maz. Pie dīķa "kungu laikos" bijis ķieģeļ- ceplis, zem krūmiem vēl esot atrodamas ķieģeļu lauskas.

Aiz dzelzceļa pārbrauktuves pa kreisi var nokļūt uz Vecvī- diņiem, kur dzimis žurnālists, redaktors, mākslas fotogrāfs, žur­nālu "Tilts" un "Vovaeur" izdevējs Hugo Krastiņš (Kaspars Strū­ga, 1914-1999, Mincapolisā, ASV). Viņa senčos ir Vidzemes jūrmalas lībieši.

Tālāk lielceļa malā ozols 4,3 m apkārtmērā, aiz tā Ziedgra- vas, vēl tālāk Lojas pusmuiža, kas ietver Saulesdārzu (celtas zviedru laikos, bet vairākkārt pārbūvētas) un Strautmaļu (1926, guļbūve uz veciem siena pūnes pamatiem) mājas. Tuvumā arī Lojas pusmuižas buļļu kūts atliekas.

Apmēram 200 m no ceļa iepretī Saulesdārziem Nabes ba­ronu kapi. Tur no ķieģeļiem celtas kapličas (19. gs. sāk.r) dru­pas, kapu kalnu ietver akmens valnis. Redzami kāda 1862. gada kapakmens fragmenti. Vietējie šo kalnu sauc par Kapeļkalnu.

Vēl uz priekšu Lejnieku mājas. Pie tām Hilda Kastiņa (1908) jaunībā reiz naktī uz rīta pusi, no balles nākot, redzējusi, kā debesis atveras1 ". No vienas malas līdz otrai debesīs "tāda kā pātaga nogā­jusi", palikusi balta svītra, kas arvien kļuvusi platāka. To skaistumu, kas sekojis, neviens cilvēks nevarot iedomāties. Koki un visi akmeņi bijuši kā ar zeltu aplieti. Tad lēnām viss aizvēries ciet.

Pēc 2,5 km sasniedzam Limbažu-Skultes ceļu (pa to caur Stieni kursē autobusi).

Ja no Nabes ejam uz maršruta sākumpunktu, tad pie dzir­navām jāšķērso Nabes upe. Tūlīt aiz tilta pa labi no ceļa vieta, "no kuras baidās zirgi"16 . Tas ir Priežkalns, kur senāk bijusi kapsēta ar uzkalniņiem. Uz kalna augušas priedes, tās nocirstas un tagad tur tīrums. Tuvumā pļaviņa, kas saucas Zaķlaidars, lejā pie ezera mazs purviņš - Kaziņteiķis. Turpat Dzeņu birzs, agrāk iecienīta zaļumbaļļu vieta.

Pa kreisi no ceļa Pālītes, kur "kungu laikā" dzīvojuši kal­pi. Senāk apkārt visur bijusi muižas zeme, tikai Teņu mājās bijis saimnieks, kurš ar lielkungu spēlējot kārtis, māju nospēlē­jis. Saimnieks, kad gāja ārā no mājām, visām sava lielā ābeļdār­za ābelēm aiz mizas aizbēris sāli, izdzīvojušas tikai trīs. Liel­kungs mājas pārdēvējis par Pālītēm17 . Taču lieli ozoli (3—4 m) starp Pālītēm un muižu vēl ir.

Pa labi no ceļa Dzeņi - dzīvojamā māja celta 1934. gadā, bet mājas ar šādu nosaukumu te atradušās jau vairākus gadsim­tus. Iepretī mājām ezerā Annas kakts. Lādes stacija nepilnu kilo­metru tālāk uz priekšu, no tās pa sliedēm 3 km līdz maršruta sākumpunktam.

Aiz Dzeņiem pa labi ezermalā paliek Markšu rija. Markšu mājas (1929) esot cēlis toreizējais Limbažu bankas direktors Treimanis. Markšos savulaik no muižas govju piena ticis gatavots siers. Netālajos Lielvīķuļos ap 1957. gadu iekārtota atpūtas bā­ze, jo tur labi piekļūt ezeram. Vēl tālāk uz ziemeļiem Kzergaļos bijusi Nabes muižas barona vasaras rezidence. Kad māja node­gusi, tās pašreizējā saimniece pārgāja uz klētiņu, kas iepatikās "pērkonam", un tagad dzīve rit vagoniņā.

Tiem, kas mēģinās iziet šo maršrutu, novēlu iet ar vērīgu skatu, atrast vēl ko jaunu. Patīkamu ceļojumu!

Vēres

1 LFK2049, 209.

2 I.FK 2049, 209.

3 Žurnālā "Māksla Plus", 1999, 1.

4 Žurnālā "LPSRZAVēstis", 1984,3.

5 I.FK 2049, 247.

6 Laikrakstā "Auseklis", 1995, 28. okt.

7 LFK 2049, 215.

8 LFK 2049, 12.

9 LFK2049, 210.

10 LFK 2049, 211.

11 LFK 2049, 720.

12 Plūme li. Limbažu stāsti. Limbaži, 2003.

13 LFK 2049, 721.

14 LFK 877, 3021.

15 LFK 249, 728.

16 LFK 2049, 722.

17 LFK 2049, 724.