Neiepazītā Latvija

MATĪŠU BAZNĪCA

Valmieras rajona Matīšos, kas miesta statusu ieguva 1890. ga­dā, galvenā ainaviskā dominante, neapšaubāmi, ir luterāņu baznī­ca. Tās būvi vecās baznīcas vietā pavēlējis sākt zviedru karalis Kār­lis XI 1687. gadā. Teikas1 jau šo vēsturisko faktu apcer savādāk: zviedru ķēniņš esot braucis gar baznīcas kalniņu, kur viņa ratiem salūzis ritenis (tādēļ ģerbonī virs baznīcas ieejas portāla redzams ritenis ar salūzušiem spieķiem). Labošanas laikā ķēniņš apskatījis kalniņu un teicis, ka te jāceļ mūra baznīca. Teikai ir zināms pama­tojums, jo Kārlis XI tiešām pārnakšņojis Matīšu mācītājmuižā. Baz­nīcas mūri gāzušies kopā, līdz labajā pusē sienā iemūrēts puisis Matīss (tajā vietā pie baznīcas sienas karājusies no akmens kalta cepure) un vēl tagad sienā tajā vietā rūcot. Bet rūcot tāpēc, ka pirms iemūrēšanas puisis iedzēris krietnu mēru brandvīna, un "vēl tagad nav skaidra galva". Pretim otrā sienā iemūrēta viņa iecerētā Anna. Tādēļ sievietes sēdējušas vienmēr Annas pusē, vīrieši atkal pretējā. Puisis iemūrētics ļāvies labprātīgi, lai kļūtu slavens, un vi­ņa vārdā nosauktu baznīcu2 . Kad nojaukts zvana kambaris (1965), mūros tiešām atrasts skelets3 . Bet dievnams kā Sv. Matīsa baznīca minēta jau 1624,-1625. gada revīzijas materiālos, tātad pirms mūra baznīcas uzcelšanas. Cita teika4 min, ka baznīca celta zviedru ķē­niņienei par godu, viņa ar kuģi sūtījusi "kapara plates" baznīcas jumtam, bet pie Katvaru muižas lielkungs tās atņēmis un uzlicis savai muižai (pirmajā karā gan jumts noņemts un aizvests uz ārze­mēm). Tāpēc, ka baznīca celta zviedru ķeizarienei par godu, tā pareizi "esot saucama par Mātīšu baznīcu"5 (ar garo "a").

Pēc cilvēka iemūrēšanas Velis vairs nav varējis baznīcas mū­rus sagāzt, un tāpēc nesis akmeni no mācītājmuižas tīruma un gribējis to baznīcai virsū uzsviest vai6 tikai aizsprostot durvis ar akmeni. Iedziedājies gailis un akmens bijis jāmet nost7 . Tāpēc gailis kā baznīcas labvēlis ticis uzstādīts tornī. Bet 1990. gadā Matīšu baznīca kā pirmā Vidzemē (neskaitot Rīgu) tika pie apzeltīta gaiļa un lodes.

Dievnama celtne ir raksturīgs 17. gs. beigu Vidzemes baz­nīcas tips. To projektējis, visticamāk, vācu arhitekts Ruperts Rin denšū, stipri jūtama gotikas ietekme, bet redzami arī baroka ele­menti. Ne velti tās tornis atgādina Pētera baznīcas torni Rīgā, arī tā arhitekts ir R. Rindenšū. Raznīca garena vienjoma taisn­stūrveida mina celtne. Galvenā fasāde ar monumentālu zelmini pāraug vieglā sešstūra tornī, kura vieglumu un vcrtikalitāti izceļ divpakāpju barokāls jumts ar kolonādi vidū un augstu smaili galā. Ziemeļu kara laikā celtne stipri cietusi, bet atjaunota 1840. gadā agrākajā izskatā, tad atjaunots arī tornis. Tomēr tor­ni nācās atjaunot vēl vienu reizi, tas notika mācītāja Andrieva Niedras laikā (citiem viņš varbūt vairāk pazīstams kā politisks darbinieks un rakstnieks, un 1919. g. pat valdības galva) 1908. gadā. Tika noorganizēts bazārs un tā ienākumi pārsnie­dza pat Rīgas lielo biedrību sarīkojumos savākto un baznīca at­kal tika pie torņa. Nākošais remonts veikts 1989. gadā, kad sā­kās baznīcas atdzimšana (pirmais dievkalpojums notika 1988. ga­da 11. decembri). 1965. gadā draudze dievnamu pameta, no 1967. līdz 1981. gadam to izmantoja tikai kā novadu muzeju,

Matīšu baznīcas interjers (2001)

ko izveidoja Oļģerts Krūmiņš. Diemžēl lielākā daļa savākto ma­teriālu un eksponātu gājuši bojā, tagad neliels Ainas Kalniņas iekārtots muzejs atrodas vietējā skolā.

Zviedrijas karaļnams jāpiemin vēlreiz, šoreiz Viņas Majestā­te karaliene Silvija. Jau labu laiku Matīšu draudze uztur saites ar Giterslo apgabala Rēdas-Vīdensbrukas draudzi Vācijā. Tieši vi­ņi, pamanījuši, ka dievnama tornim nepieciešams remonts un pašu sniegtā palīdzība tam būtu par mazu, uzrakstīja Zviedrijas karalienei, atgādinot Matīšu baznīcas celšanas vēsturisko sakarī­bu ar Zviedrijas valdnieku. Ar karalienes atbalstu pēc raksta zvied­ru laikrakstā tika savāktas 50 000 zviedru kronas, pārējo pievie­noja vācu draugi. 1996. gadā atjaunotais tornis tika iesvētīts. Baznīcas jumts tika nomainīts 1990. gadā ar Risbergu (Zvejnie­ku) ģimenes atbalstu no ASV.

Lielais altāris savu tagadējo izskatu ieguvis 1859. gadā, kad tika iegādāta mākslinieka Bēzes (pēc K. Bilova oriģināla) altār­glezna, kas restaurēta un atdota draudzei pēc baznīcas atgūšanas. Tiesa, gleznu ir nācies restaurēt ari pēc 1884. gada laupīšanas mē­ģinājuma, kad to sagraizīja. Ieskatoties uzmanīgāk, baznīcas in­terjers liekas neparasts. Izrādās, pēdējā remonta laikā neesot bijis zilas krāsas un tās vietā lietota zaļa. Cerams, ka ne uz visiem lai­kiem. Bijis ari otrs altāris, pie dienvidu sienas, ko 1930. gadā uzbū­vēja galdniekmeistars Ansis Zīle, aiz tā tēlnieka A. Folca darbnīcā Rīgā gatavotā piemiņas plāksne (1929) 1. pasaules karā un līni­jas Brīvības cīņās kritušajiem draudzes dēliem, tā tagad pēc prom­būtnes atgriezusies savā vietā. Mācītājs K. Ozoliņš 1992. gadā at­klāja piemiņas plāksni 2. pasaules karā kritušajiem matīšniekiem, kuras uzstādīšanu no ārzemēm atbalstījis Jānis Sops.

Arī kancele, tāpat kā altāris, barokāla, tās sienās, kāpņu un durvju laukumos gleznoti Pestītāja un evaņģēlistu attēli sadzī­ves ainās. Šobrīd savā vietā vairs neatrodas kokā grieztā pelikāna skulptūra virs kanceles jumtiņa. Arhitektoniskās izpētes laikā pie kanceles pīlāra un pie altāra tika atrasti drapēriju gleznojumi, kuru apakšējais slānis radies 1881. gadā, virsējais - 1902. gadā.

Baznīcas kreisajā pusē pie altāra bijis kauna sols8 , uz kura bijis jāsēž tām, kurām meitās gadījies bērns. Tas jau nebūtu nekas īpašs,

Matīšu baznīcas altarjjlezna … un kancele (2001)

nemaz ne rik tālajā Rūjienā Sv. Bērtuļa baznīcas portālam abās pu­sēs divas nišas, paredzētas laulības pārkāpēju sodīšanai. Matīšos baz­nīcas kalniņā bijis vēl moku bluķis, kur sēdināti un pērti cilvēki, ja no kādām mājām uz dievkalpojumu nav bijis vismaz viens cilvēks9 . Svētdienās un dievvārdu laikā bijis aizliegts kā krogā, tā mājā alu un brandvīnu dzert. Vainīgie esot sodīti ar 40 markām baznīcas lādē, vai pie kauna staba un 10 pāriem rikšu. Pēc moku bluķa likvidēša­nas tā vietā iestādīts melnalksnis, kas jau sen nokaltis.

Baznīcas ērģeles, kas 1964. gadā pārvietotas uz Sv. Marka baznīcu Rīgā, 1993. gadā atgriezušās savā vietā. Tās Veisenfelsā 1867. gadā darinājis ievērojamais vācu ērģcļbūvētājs Fridrihs La- degasts (1818-1905).

Interesants liktenis mācītājam Reinholdam Bušam, kas kal­pojis draudzē no 1752. līdz 1770. gadam, ar 9 gadu pārtrauku­mu, kura laikā tas bijis spiests strādāt par kalēju, un pēc šī perio­da draudze savu mācītāju uz pirmo sprediķi no mācītājmājas aiznesa uz rokām. Ja Matīšos iznāk dzirdēt teicienu "Tam jau tik daudz bērnu kā mācītājam", tad tas attiecas uz mācītāju Paulu Pomianu Pezaroviusu (1745, Prūsijā- 1816, Trikātā), kurš kalpojis Matīšos no 1771. līdz 1805. gadam un kam bijuši 18 bērni. Gadījums, kad draudze dievkalpojuma laikā pameta baznīcu, neattiecas uz 1905. gadu, kā to varētu iedomāties, bet gan 1834. gadu. Krievijas ķeizara Nikolaja I likums 1832. gadā noteica visiem mācītājiem melno talāru (pēc Vācijas parauga), līdz tam bijuši balti un pat krāsaini tērpi. Pirmo reizi redzot mācītāju melnā tērpā, draudze piecēlusies un baznīcu atstājusi.

Baznīcas 200 gadu atceres grāmatu 1887. gadā sarakstījuši K. Moltrehts un K. Stakle, mācītājs K. E. Vinters sarakstījis grā­matu "Matīšu baznīca 1687.-1937." Arī Imantam Ziedonim ir dzejolis "Matīši. Baznīca"10 , tajā vērtējums:

Es stāvu pie durvīm. Izbrīnēts. Zaro spēks. Kā ne no kā. Baznīca staro Kā lielais A.

Sākumā baznīcā tika apglabāti draudzes aizgājēji. Ja, rokot baznīcā jaunu kapu, atrada agrāk apbedīto miroņu kaulu atlie­kas, tās savāca t. s. "kaulu kambari". Tas redzams arī J. K. Bro- ces 1792. un 1804. gada zīmējumos". Šis kaulu kambaris celts starp 1739. un 1768. gadu. Bez Broces baznīcu gleznojis arī latviešu mākslinieka T. Ūdera draugs, Voroņežas gleznotājs A. Petrovs, kas kādu laiku dzīvojis Valmierā. Darbs esot Dobe­les ārsta Ozoliņa īpašumā. Varbūt ir vēl kāda glezna?

Kad apbedīšanu baznīcas telpās izbeidza, par kapsētu kal­poja baznīcas pagalms, turklāt katras draudzē ietilpstošās mui­žas zemniekiem bija norādīta sava kapsētas puse. 1773. gadā sakarā ar mēra epidēmiju šo apbedīšanas vietu slēdza un ierīko­ja tagadējos Matīšu kapus. Bet par tiem lasiet rakstā "No Matī­šiem uz Bauņiem, bez steigas".

Vēres

1 LFK 1978, 2050.

2 LFK 1978, 1924.

3 LFK 1978, 2037.

4 LFK 1978,2024.

5 LFK 1978, 2024.

6 LFK 641,92.

7 LFK 1978, 1977. s LFK 1978,2048.

9 LFK2049, 154.

10 Ziedonis I. Ceļa sentiments. Rīga, 2000.

11 Broce ). K. Zīmējumi un apraksti. Rīga, 2002, 3, 395.-398. lpp.