Neiepazītā Latvija

GAR LIELUPI TETELE

Ja vēlaties pastaigāt gar Lielupes krastiem Jelgavas tuvumā, tad var iet uz Teteli. Satiksme laba - var braukt ar pilsētas auto­busu, upe labi pārskatāma, saglabājušies visdažādāko laiku vēs­tures liecinieki, skaista daba - ne velti Tetelē 1932. gada jūlijā bijusi pirmā baptistu jaunatnes nometne.

Vietā, kur 1996. gadā atklātais Jelgavas apvedceļš pa 143 m garo viaduktu šķērso Iecavas (Garozas) šoseju, aiz Krustpils dzelzceļa līnijas redzami Dumbrāji (tagad gan tos vairāk sauc par Cīruļciemu, jo citi Dumbrāji ir arī otrā Jelgavas pusē, pie Ozolpils), kur 1992. gadā sāka darboties ASV iepirktā pirmā toksisko rūpniecisko atkritumu sadedzināšanas krāsns Latvijā. Krāsns te nokļuva jau krietni nolietota, un tās nekaitīgums ap­kārtējai dabai ir stipri problemātisks. Pie Rožkalniem šoseju šķērso liepu un ošu aleja, kas ved uz kādreizējo Ānes muižu. Tā atduras pret Lielupēm, mājām, kas divdesmito gadu sāku­mā uzceltas bijušās Ānes muižas vietā. Tālāk uz upes pusi un pa labi parks ar vairākām stādījumu joslām, dīķiem. Ne tik sen te augusi arī Anglijas goba, pelēkais un Mandžūrijas riekstkoki, Krimas liepa, vēl citi eksoti. Nez kā šobrīd? Baltā māja, kurai jāiet garām, kādreiz bija strādnieku māja, pirms pašām Liel­upēm pa labi Liepu ielā 3 - bijušais muižas stallis, celts no ķie­ģeļiem, šīfera jumtu.

Ķieģeli te ir vietējais būvmateriāls, jo Jelgavas apkārtnē at­rodams piemērots kvartāra māls, kas nogulsnējies ledāja kuša­nas ūdeņu sprostezeros. Māli ir slāņaini - konstatētas 44 māla sloksnes ar smilšainu starpkārtu, turklāt vairāk uz D novietota­jos karjeros ir par 5 sloksnēm vairāk nekā Z daļā (Ozolniekos). No tā var spriest, ka ledāja atkāpšanās ātrums ir bijis ap 1 km gadā.

Lielupe ir piemērots ūdensceļš gatavās produkcijas trans­portēšanai uz Rīgu, un, lūk, - 20. gs. divdesmitajos gados Jel­gavas apriņķī darbojās 39 ķieģelnīcas ar 3219 strādniekiem. Tāda ķieģeļfabrika darbojās ari Ānē. Blakus Lielupēm bijušās ķieģelnī­cas pārvaldes ēka. Ķieģeļu ražošana neapstājās arī "attīstītā sociālisma" laikā, būvkeramikas rūpnīcai "Spartaks" bija pa­kļauts "Sarkanais māls", kura ražotnei un tās neizbēgamajam papildinājumam - daudzstāvu dzīvojamām ēkām jāiet garām. Ejot galva visu laiku griežas uz upes pusi, taču ne visur, jo daudz­viet ražotnes aizņem arī krastu.

Krustojumā jāpagriežas pa labi līdz Jēgeriem, bij. ķieģeļu fabrikas īpašnieka Frišmaņa medību pilij. Te ari laiki mainīju­šies: 1951./52. mācību gadā pilī sāka darboties Teteles 1. sep­tiņgadīgā skola. Pēc jaunās skolas uzcelšanas te skolas inter­nāts, pēc tam Starpkolhozu celtniecības organizācijas atpūtas bāze un šobrīd nevienam nevajadzīgas drupas. No piebrauca­mās puses šo ēku tikpat kā pilnīgi aizsedz cita, pilnīgi laikmetī­ga arhitektūra.

Tālāk dodamies līdz dīķiem, kas izveidojušies izlietoto kar­jeru vietā, tos piepildot ar ūdeni, un vairāk vai mazāk sakopjot ainavu. Aiz dīķa ejam pa Bērzu ielu un Progresa ielu, kas no­saukta nākošā ķieģeļcepļa vārdā. Šeit tā sauktā "Staļina laika" apbūve. Tagad vairs tā neceļ, nav modē tik augsti griesti. Iepretī mājai Progresa ielā 4 priedē vērojama izteiksmīga vējslota.

Iepretī fabrikai griežamies pa kreisi. Un, lai laikmetu sajau­kums būtu vēl lielāks, Skolas ielā pavisam jauna māja pēc indivi­duālā projekta. Te nu gribas teikt tāpat kā Imants Ziedonis1 raksturojot Madlienu: te "pagaidām izskatās kā tāds labi neizmai- sīts vēstures maisījums". Bet ielas galā Teteles pamatskolas ēka (1962). Agrāk tā bija pazīstama ar nosaukumu "Sprīdīšu skola". Tai pašai sava stārķu ligzda, skolas priekšā piemiņas akmeņi tās jubilejām. Par skolas un pagasta vēsturi savāktie materiāli ska­tāmi 1998. gada novembri atklātajā muzejā "Laiki un likteņi", ko vada Sarmīte Majevska. Taču muzeja pirmsākumi meklēja­mi jau 1977. gadā, tikai tad galvenā vērība tika pievērsta 2. pa­saules kara atainošanai.

Skolas ēka novietojusies bijušās Tetelmindes muižas (kād­reiz lietots arī nosaukums Titelminde) teritorijā. Muižas kun­gu māju, kas bija celta 18. gs. no koka ar pamatīgu mansarda jumtu un 19. gs. beigās papildināta ar neorenesanses formās celtu trīsstāvu torni, nodedzināja bermontieši 1919. gadā. Pašā

Lielupes krasta kraujas malā - medību tornis, ko 1840. (1845?) gadā barons Bērs cēlis par godu troņmantinieka, vēlākā Krie­vijas cara Aleksandra III vizītei. Kad šī prominence te vairāk­kārt ieradusies uz medībām, tad virs torņa pacelts karogs. Ja agrāk tas vairāk atgādināja mākslīgās pilsdrupas (jā, arī tādas Latvijā ir četrās vietās), tad deviņdesmito gadu sākumā tornis atjaunots, bet ar jauno jumtu tas zaudējis tik patīkamo senat­nes patīnu. Aiz bijušās muižas klēts kādreizējā internāta ēkā (1984) tagad pieaugušo izglītības centrs, tālāk, pie Lakstīga­lām, vēl pavisam nesen bijusi kalpu māja ar pildrežģi. 300 m garumā gar upi stiepjas parks.

Tālāk, Spīdolās - 3, savulaik atradusies plaša ekspozīcija par kokmateriālu pludināšanu. Baļķi pa Lielupi tika pludināti jau sen, taču četrdesmito gadu beigās Tetelē izveidoja pludināša- nas reidu. Šeit no augšas pludinātos vaļējos kokmateriālus pie t. s. "elastīgās ragatas" savāca un padeva uz šķirošanas korido­riem. No plenēšanas reidiem plostus un kūļus ar velkoņiem vil­ka uz Rīgu. 1972. gadā Latvijas pludināšanas kantoris beidza pastāvēt. Arī ekspozīcijas te vairs nav.

Pa Parka ielu, kas sakas skolas priekšā, iznakam pie Teteles kapiem. Te apglabāti Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Jānis Ku- pens (1898-1944) un Jēkabs Roze (1900-1946). J. Kupens bijis lauksaimnieks Apiņos, J. Roze - Rozēs. Abas šīs saimnie­cības atrodas netālu uz Garozas pusi. Kapu Z daļā 1. pasaules karā kritušo vācu karavīru brāļu kapi ar 27 apbedījumiem, kur apglabāti ari 3 krievu karavīri. Kapu augšdaļā, tuvāk kapličai, atdusas baronese. Vēl var pievērst uzmanību portretam-cilnim Bernharda Freidenlelda piemineklī, pamatīgajai Kristapa Klie- dera kapu metāla sētiņai un pat atrast eņģeļa attēlu uz kādas kapu plāksnītes. Ar Tetelmindi ir tāpat kā Kaucmindi (Kauces upes ieteka - vācu vai.). Tātad būtu jābūt arī Teteles upītei. Jo vairāk tāpēc, ka savulaik Emburgā pierakstīta teika, ka mācī­tājs Kundrāts reiz braucis uz Jelgavu un, kā piebraucis pie Te- telmindes tilta, dzird, ka bērns bļauj. Licis kučierim apturēt, izkāpis un vietu nokristījis, arī bērnam ielicis vārdu. Tad tas apklusis. Tur esot bijis nogalināts nekristīts bērns2 . Un, kādu citu reizi, dzirdēts bērns bļaujam "apakš tilta", tad ratos nosē­dies "balts, tāds kā vīrs". Pie kapiem tas nolēcis un iegājis ka­pos3 . Diemžēl neviens no mūsu aptaujātajiem vecākās paau­dzes tetelniekiem šādu upi starp kapiem un Velna grāvi (jau pie Garozas) nezināja. Topogrāfiskās kartes uzrāda tikai lielā­ku skaitu grāvju. Tad kurš no tiem īstais? Jo apkārtnē tik tiešām parasts upes iztaisnot, pat lielā Iecava starp Garozu un Ozol­niekiem tā pārveidota, ka abās pusēs palicis liels skaits vecupju līkumu. Kaut gan - aiz Būrniekiem tāds kā līcītis ar ieteku.

Vēres

1 Ziedonis I. Tik un tā. RJga, 1985.

2 LFK32, 2710.

3 LFK 32, 2711.